Atpakaļ


Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija

Zaļā Domāšana- apziņas stāvoklis laikā,

kad Cilvēks, Sirds vadīts,

iekļaujas kopīgajā, radošajā

evolucionējošās Dabas dzīvības procesā.


Kur tu esi ZAĻĀ DOMA?


Ko varētu pastāstīt Vernadskis cepurniekiem, neiroķirurgiem vai sinoptiķiem viņuprāt jaunu un derīgu par noosfēru 10 minūtēs?

Neko.

Ne tāpēc, ka augstāk minētie profesionāļi būtu tāli noosfērai, kurā tie mitinās ar savu prāta daļu, bet atšķirīgās attieksmes dēļ pret cilvēces domāšanu un tās sekām. Viņš varētu pastāstīt tikai to, ka galva nav domāta cepures uzlikšanai, cilvēks var un vislabāk domā tad, kad smadzeņu viņam nav (domāšana nav fizisko smadzeņu funkcija) un prognozes neprecizitāte ir atkarīga no to dzirdējušo ieinteresēto ļaužu skaita.

Vai Latvijā Zaļā Domāšana ir pārstāvēta kā sabiedriska parādība un vai tā ir dzimstoša, briestoša, savā attīstībā vai atmirstošs pagānisks civilizācijas pieveikts relikts- tas atkarīgs no tā, ko mēs saucam par Zaļo Domāšanu.

Ja to pārstāv zaļi krāsots ziemassvētku dziesmiņas skandējošs amerikāņu tanks Afganistānā- tad tāda Zaļā Domāšana ir plaši pārstāvēta Latvijas mednieku- makšķernieku un džiperistu veidā. Tur, kur nevar ieiet ar televīzijas programmu, var iebraukt ar tanku. Tur, kur slinkums iet ar kājām, var iebraukt ar auto, bet tur, kur daba nelaiž ar auto, var iebraukt ar džipu. Tur, kur gribas slepkavot, bet slapjums, slinkums vai bailes diktē attālumu, tur var ar meliem vai, ja grib, ar optisko tēmekli.

Ja to pārstāv tārpiņš ekoloģiski tīrā ābolā un tā aiz sevis atstātās alas, (un ekskrementi šajās alās) tad to pārstāv visas farmaceitiskās un kosmetoloģiskās firmas, ekotūristi un biozemnieki, sastādot savus biznesa plānus, piekarinot eko, bio un videi draudzīguma brendus saviem pārdodamajiem ražojumiem, pakalpojumiem, to iepakojumiem un atkritumiem un vairāk vai mazāk kuplām sabiedriskajām organizācijām, kuras aizņem Zaļās Domas dzīves nišu.

Latvijā, tāpat kā citviet, ir vides zinātne, tai uzticīgie zinātnieki, taču nav Vides Filosofijas. Ir skrūvgriezītis, taču nav noteikumu un saprašanas, kur to drīkst bāzt, bet kur ne. Vide tiek aplūkota kā cilvēka komforta un vajadzību apmierinātāja, nevis kā kalpošanas vieta- templis- Cilvēka un Dieva saskarsmes vieta, kurā Cilvēks, pildot tam uzliktos pienākumus, izprot Dieva domas attiecībā uz viņu pašu.

Ja mēs saprotam Zaļo Domāšanu tās pagāniskajā - lauku iedzīvotāju (pāgus- latīņu valodā lauku teritorijas) un tos balstošās dabisko tiesību sistēmas palieku veidā, tad varam to sastapt zemniekā, kad tas apsēj zemi, tādēļ, ka, viņaprāt, zeme nevar palikt neapstrādāta, pat zinot, ka viņa izaudzēto ražu neviens nepirks, un savas eksistences jēgu saskata nevis zemes kā ražošanas līdzekļa racionālā izmantošanā, bet kalpošanā kopīgajā Mātes Gajas dzīvības viļņojumā- elpošanā.

Šādā veidā Zaļā Domāšana- filosofija- Latvijā, tāpat kā citur civilizētajā pasaulē savā kopumā nav pārstāvēta. Tās pagāniskās paliekas var atrast sīku šķembiņu un kripatu veidā kā magoņu sēklas pelnos.

Saprast problēmu nozīmē piekļūt tās būtībai.

Īsumā to var atspoguļot trijās Vēdiskās- Viediskās- Zintnieciskās- pagāniskās- Nazorejiskās filosofijas tēzēs:

1. Pēc koka augļiem var spriest par tā vērtību.

2. Lai saprastu koka dzīvi ir jāzina tā sakņošanās un augšanas apstākļi.

3. Nevar pastāvēt tas, kas pats sevī sašķēlies- ir pretrunīgs.

(Ja Jums tas interesētu, Vernadskis ļoti labi pastāstītu, kāpēc tā ir.)

1. Katras sabiedrības nākotne pastāv iespējamo variantu spektrā, no kura katra populācija izvēlas un realizē tās iespējas, kuras atbilst viņas tā brīža ieskatiem par labo un slikto, derīgo un atmetamo, vēlāk savu izvēli kautrīgi piesedzot ar objektīvo apstākļu prasību vīģes lapu. Šīs populācijas vai civilizācijas, ja Jums tīk, uzskati par labo un derīgo izriet no viņas domāšanas veidu formējošās ilglaicīgās ideoloģijas – tai tradicionālās reliģijas. Katra cilvēka apziņa- vai viņš to apzinās vai ne, patīk viņam tas vai ne, ir kādas reliģijas darbības produkts pat tad, ja viņš par šo reliģiju neko nezina, negrib zināt, vai ir tās pretinieks- tāpēc, ka ir šīs reliģijas ietekmētu savas sabiedrības senču veidotas lietišķās un kultūras vides lietotājs un tiešs veidojums jau no pirmās savas dzīves dienas šajā vidē. Caur sabiedrības realizēto un nerealizēto iespēju kopumu ir formētas apziņas uztveres un izpausmes iespējas, noteiktas sabiedriskās attiecības.

2. Eiropā katoliskā un tās atvasinājumu ideoloģija svin savas uzvaras tūkstoš un simtgades pār sakauto un piesmieto pagānismu, uzskatot sevi par civilizācijas un savas kultūras nesēju tautām un zemēm, kurās tāpat ir bijusi sava pagāniska kultūra un dzīves tradīcijas, kuras izrietēja no šo zemju apdzīvotāju reliģijas un tiesību sistēmas. Tam visam ir tikai jāpiekrīt, saprotot, ka šī ideoloģija tiešām ir civilizācijas izplatītāja, un paveica to, ko nespēja pirms tās brūkošā Romas impērija- visā Eiropā un tālu aiz tās robežām, iznīcinot dabisko tiesību sistēmu, ieviesa tur romiešu tiesībās balstīto sabiedrisko attiecību kārtību.

Romas impērijā katrs senators un politiķis zināja- ja tu gribi valdīt Romā, valdi pār tās pūli ar izpriecu, lētu baudu palīdzību (pirms iestāšanās ES vai citām vēlēšanām- vieglas dzīves solījumi). Pūļa daudzskaitlīgums kā atslēga varai bija labi saprotama metode jaunajai baznīcai. Vēsturiskajos apstākļos smeltās iespējas un līdzīgās tieksmes dabiski tuvināja un sapludināja Romas impērijas oligarhiju ar katolisko baznīcu, kura pārvērta daudzkārtējo savu piederīgo slepkavu un imperatoru par pirmo savas baznīcas kanonizēto svēto.

Baznīca, sniedzot impērijai jaunu pūļa pārvaldes metodi, izpriecu un maizes trūkuma brīdī, pretī saņēma impērijas politisko un militāro atbalstu reliģisko oponentu vajāšanai. Romas impērijas teritorijā iepriekš tur valdošo reliģisko un filosofisko iecietību un daudzveidību par vienas reliģijas uzvaras telpu pārvērta jaunkristītā imperatora pavēle.

Visa tālākā Eiropas vēsture jau bija tikai tehnikas un laika jautājums.

To svētumu, kas cilvēka acīm nav saskatāms un cilvēka vārdiem nav izsakāms, kas neizpausts glabājās tempļu nepieejamākajās, svētākajās vietās, kuru piemērotos fragmentus slepenībā Jošua atklāja saviem mācekļiem Eseju- Nazoreju mistēriju iesvētīšanās, kā izpratnei pagānu filosofi veltījuši visu savu mūžu- Debesu un Zemes likumus un dzīves filosofijas studiju atziņas- piezemēja, noplicināja un vienkāršoja līdz to pretstatam un padarīja par tirgus vidē iespējamu diskusiju tēmu.

Savu etnisko, ideoloģisko īpatnību dēļ tā laika vēsturiskajos apstākļos katolicisms veidojās kā eklektiska pilsētvidei raksturīga ideoloģija, kurai ar Nazoreja Jošuā saviem sekotājiem Esejiem atstāto garīgo mantojumu nav nekā kopīga, pretstatā tai radniecīgajai lauku iedzīvotāju dzīves uztverei un domāšanas veidam, kas arī noteica tālāko tās radītās civilizācijas izveides vēsturisko ceļu un mūsdienās novērojamos attīstības gala rezultātus.

Lauku vide ir cilvēka un vides sadarbības veids, kur cilvēka ilglaicīgā labklājība ir atkarīga no viņa spējas iekļauties dabas likumu sistēmā un uzņemties pienākumu tās enerģētiskajās apritēs, tā saņemot šo plūsmu taustāmos aspektus sev pieņemamā veidā. Patiesībā zeme (Gaja) kā visu materiālo vērtību avots cilvēkam piegādā galveno vērtību un drošības avotu (kuru tam šodien ir atņēmusi tā pati civilizācija ar tās ekonomiskajām attiecībām un savienībām) Darbu kā cilvēka attīstības vidi un formu. Līdz ar to Zemes padarīšana par ražošanas līdzekli un roku darba aizstāšana ar automātisku mehānismu darbu atņem jēgu šādā vidē eksistējoša cilvēka dzīvei.

Pagāniskais dzīves veids raksturīgs ar cilvēka attīstībai nepieciešamo vērojošo apziņas stāvokli, iedziļināšanos apkārtesošajos procesos, nepieciešamību atrast līdzsvaru un saskaņu starp dažādām dzīves izpausmēm un parādībām, kā arī spēju sadarboties ar dabas radošajiem spēkiem, kas no viņa prasīja adekvātu, atbildīgu aktivitāti.

Lauku dzīves veids ir visu šim apziņas stāvoklim nepieciešamo materiālo vērtību radītājs un patērētājs, izejvielu ieguvējs, patēriņa veida diktētājs un pilsētas amatniecības prasmes nodrošinātājs, veidotājs un patērētājs. Fiziskās veselības un labklājības uzturētājs populācijā. Ekonomiskās kategorijās izsakoties, lauku iedzīvotājs ir Mātes Gajas dāvanu- izejvielu saņēmējs un glabātājs, viņš pārstāv cilvēka dzīves stabilitātes un nemainīguma drošo pamatiezi. Metafiziski te izpaužas dabas centrbēdzes spēki.

Pilsēta ir izejvielu saņēmēja, koncentrētāja, pārveidotāja, uzkrātās pieredzes izpausmes vieta, jaunu kvalitāšu sintezētāja un atklājēja. Pilsēta ir saskarsmes un mainības vieta- karuselis klints virsotnē, kurš var pacelt augstos mākoņos un nomest dziļā bezdibenī. Tas var ļaut saskarties ar augstākajiem cilvēcisko un garīgo vērtību sasniegumiem labā meklējumos vai savu laiku pārdzīvojušām pagātnes ļaunuma paliekām.

Pilsētas dzīves veids ir patērējošais un pārveidojošais, arī izsmalcinošais dzīves pols, caur to izpaužas dabas centrtieces spēki.

Es negribu pretnostatīt abus vienu otram konkurences attiecībās vai izcelt kādu no tiem kā kvalitatīvāku, būtiskāku sabiedrības dzīvei un attīstībai vai alternatīvu vienu otram.

Patiesībā tās ir divas apziņas stāvokļu polaritātes, kuras līdzsvarotā mijiedarbībā un attiecību spriegojumā veido to vidi, kurā var dzimt, veidoties un uzplaukt tām piemērotas apziņas visos starpstāvokļos un attīstības līmeņos, ja tiek ievēroti dabiskie šīs vides rašanās un vienota organisma eksistences principi, ja šī vide tiek pareizi organizēta un vadīta atbilstoši tiem garīgajiem likumiem, kuri ir Dzīvības, Zemes un Cilvēces eksistences pamatā. Tad, ja attīstību vadošajiem sabiedrības pārstāvjiem ir pietiekama izpratne par šo likumu būtību un izpausmēm.

Diemžēl pirmajiem bīskapiem un to vēlākajiem sekotājiem šo zināšanu un spēju nebija, toties ļoti labi veicās zināšanu nesēju- pagāniskajās mistērijās iesvētīto, nacionālo reliģiju priesteru un antīko filosofisko skolu filosofu apkarošana. Izjaucot lietu dabisko kārtību, tie lauku stabilitāti pārvērta par neizglītotu un tumsonīgu stagnāciju, bet izejvielu pārveidotāju pilsētā vienkārši par patērētāju, kurš turpinot Romas impērijas pagrimuma sliktākās tradīcijas stabili ievirzījās komforta, baudas un peļņas meklējumu attīstības ceļā.

Kā pagānisma pozīciju vājinātāju, reizē ar jauno ideoloģiju, šī baznīca izplatīja romiešu tiesību sistēmu, kura savulaik bija radusies patriciešiem Itālijā aizstāvot savas ekonomiskās tiesības pret plebeju prasībām apstākļos, kurus tie paši bija radījuši, apvienojot dažādas neatkarīgas valstis vienā impērijā, noārdot šo valstu robežas un paverot ceļu brīvai impērijas iedzīvotāju migrācijai, bet vēloties tomēr saglabāt savu tiesību pārsvaru savā zemē pār jaunienācēju tiesībām, provinces savukārt pakļaujot savai administratīvajai un ekonomiskajai kontrolei.

Tas ir- izjaucot līdzsvaru starp provincēm un metropoli- radīja sistēmu, kurā visas vērtības plūst no provincēm uz centru, provincēm atstājot pienākumus un atbildību bez to realizācijas līdzekļu nodrošinājuma, centram paturot materiālos resursus, brīvību un reālo varu.

Provinču aristokrātija savukārt tika kārdināta ar romiskās kultūras un sadzīves tradīcijām, kura pēc formas bija orientēta uz izsmalcinātu baudu un komforta gūšanu, bet pēc satura bezdvēseliska, tukša un tāla cilvēka gara attīstības ceļam un kopumā nepiemērota dzīves vidēm citos ģeogrāfiskajos un ekonomiskajos apstākļos, sabiedrībām ar citu morāli un ētisko sistēmu.

Lauku un pilsētas līdzsvara dabisko tiesību sistēmas izjaukšana nodrošināja šim jaunpienākušajam dzīvesveidam nepieciešamos materiālos resursus, tā noplicinot laukus, un deva iespējas vietējai aristokrātijai sagrābt pārvaldes posteņus kā mantojamu tiesību un privilēģiju avotu atsevišķām dzimtām, kur pienākuma apzīmējums kļūst par titulu.

Vienu un to pašu ideoloģiju izplatot dažādās, tam nepiemērotās vidēs tika izjaukts šo zemju savstarpējais politiskais un militārais līdzsvars, kas provocēja ilgstošus karus un radīja apstākļus, kad materiālās, eksistenciālās vērtības kļūst par vienīgajām izdzīvošanai svarīgajām kā pilsētās tā laukos.

Pazemojot lauku iedzīvotāju pašcieņu, pakļaujot zemes ilgstošiem kariem un deģenerētās aristokrātijas patvaļai, kā vienīgās patiesās vērtības tiem demonstrējot pilsētās un tirdzniecībā rodamās, kur vērtība ir tikai pārdodamības ekvivalents, tika iedragāta lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte un ar to saistītais apziņas stāvoklis.

Lauki no divpolāras sistēmas līdzvērtīgas un līdztiesīgas polaritātes pārvērtās par neapskaužamu un beztiesīgu, savus ideālus un vērtības zaudējušu otršķirīgu cilvēku dzīves vidi, pilsētām iemiesojot sevī visu, uz ko varēja tiekties cilvēks.

Laukiem raksturīgais, nepārtrauktais dzīves plūduma uztveres apziņas stāvoklis labi saskanēja ar visuresošā Dieva vienmēr esošo klātbūtni, pretstatā pilsētas dzīves koncentrācijai atsevišķās specializētās vietās un brīžos, kas paver ceļu cilvēka gribas atdalīšanai no Dieva gribas un pretnostatīšanai tai.

Apsmietajā pagānismā Dieva un Cilvēka griba saplūst vienotā plūdumā, kurā Dieva Cilvēkam uzliktie pienākumi līdzsvarojas ar realizācijas līdzekļiem (katram pārbaudījumi pēc viņa nest spējām) – tiesībām- un atbildību par šo tiesību un līdzekļu izlietošanu, iezīmējot brīvību šo līdzekļu pielietojumam. Savukārt saskaldītā, vietā un laikā koncentrētā pilsētas dzīve, dzīves plūdumam- procesam un attīstībai priekšplānā izvirza notikumu un objektu (arī cilvēku) atņemot vērtību kopsakarībām (kas ir tikai laiks un traucējošs attālums) un tā- arī izpratnei par atsevišķo parādību dabu un īsto vērtību. Pilsētās kultivētā priekšmetiskā un kultūras vide pārsvarā orientējas uz komforta meklējumiem un nemainīgu priekšmetu baudīšanu, pretstatā laukiem, kur cilvēka atbildību uzskatāmi demonstrē tā saimniecībā apkārt esošo dzīvo būtņu atkarība no Cilvēka.

Pretdabiskais apziņas stāvoklis tieksmē pēc komforta diktē šī komforta robežu nepārtrauktu paplašināšanu, pieprasot arvien jaunus un jaunus tā sasniegšanas līdzekļus kā materiālajā tā psihiskajā un morāli- ētiskajā sfērā, izceļot un pilnveidojot pirmās un noplicinot, deģenerējot pēdējo. Brīvība šeit kļūst par ceļu pēc realizācijas līdzekļiem- tiesībām, bet atbildība par tiesību sistēmas bubuli, kas kopā ar pienākumu tiek pieminēti tikai tur, kur parādās dzīves ēnas puses- noziegumi.

Patiesībā tieši tas pagānismam pilnīgi nepieņemamu dzīves parādību- noziegumu- pārvērš par civilizācijas neatņemamu sastāvdaļu, kuru tagad var apskatīt kā kvantitatīvu un kvalitatīvu lielumu, ko varētu izsmelt ar noteiktu komforta ierobežojuma līmeni vai termiņu (vai baznīcas pārdotu indulgenci). Cilvēka apziņas slimība- kroplība tiek pasludināta par kaut ko tādu, kam varētu atrasties vieta jebkura cilvēkā un tādēļ pēc būtības ir nevērtējama (netiesājama) pārvēršoties par savstarpēju norunu noziedzniekiem (un tu netiksi tiesāts), bet iebiedēšanai kalpo kroplību vairojošas ciešanas - ko sauc par sodu - tā vietā, lai pievērstu uzmanību preventīvai kroplību izskaušanai pareizā audzināšanas sistēmā- ko, protams, nepieļauj vecāku tieksme pēc komforta- brīvības no atbildības un nemitīga darba ieguldījuma bērnos.

Civilizācijas absurda kulminācijā šo vecāku un bērnu savstarpējo bezatbildību materiāli nodrošina pensiju sistēma.

Brīvības nozīmes absolutizēšana noārda sabiedrības un tautas vienoto mērķu sistēmu līdz atsevišķu indivīdu un grupu interešu konkurencei, kur katra sasniegumu pamatā ir spēja paņemt to, ko nespēj nosargāt vājākais, vai paša spēja atteikties no tām viņu ierobežojošajām morāles normām, kuras vēl saista oponentu.

Civilizācijā paša ieguvēja vērtības mērs ir ieguvuma lielums pretstatā pagāniskajai skalai, kurā to mēra ar nesto pienākumu un atbildības lielumu, kam, protams, nāca līdzi atbilstoši līdzekļi un brīvība to lietojumā, kur vienīgais kritērijs vērtējumam bija sekas, kuras radās šīs brīvības pārsniegšanas rezultātā kā kaitējums apkārtējai videi (visplašākajā nozīmē). Koku būs pazīt pēc augļiem.

Tur, kur pretdabiskā civilizācijas romiešu tiesību sistēma savā darbībā saskaras ar Dabas likumu radīto un uzturēto vidi, šīs sekas parādās kā mūsdienu ekoloģiskās, politiskās un ekonomiskās krīzes, kuru pirmcēlonis meklējams visiem spēkiem iegrožojamā un baznīcas atraisītajā cilvēka zemākajā apziņas bezdibenī mītošajā tieksmē pēc komforta.

Tagad vērojamais mazo grupu terorisms, kā atbilde uz lielvaru teroru (kā partiju demokrātijas savstarpējās konkurences ierastu formu, kur vājākais tiek ierobežots izpausmē vai arī netiek uzklausīts nemaz- ja nav pārsniedzis nepieciešamo procentu barjeru, kuru var paaugstināt vai pazemināt pēc vajadzības, bet ne pēc taisnīguma principa, ja ņem vērā, ka ģeniālo cilvēku ir nesalīdzināmi mazāk nekā viduvējo un ģeniālo risinājumi kvalitatīvi nav atsverami ar viduvējību kvantitatīvajiem mēģinājumiem) nerosina šīs lielvaras domāt par savu iespēju ļaunprātīgu pārsniegšanu kā attiecībā pret kopīgo dzīves (ekoloģija) un ekonomisko (globalizācija) vidi, tā pret atsevišķu tautu un kultūru tiesībām uzturēt tajās sev raksturīgo un sev piemēroto, kaut arī dīvaino un citiem nepieņemamo dzīves veidu. Tieši pretēji, izmantojot šo galējas bezizejas radīto rīcību lielvaras pastiprina savu teroru un tā radot jaunas krīzes vidē un šajos procesos iesaistīto cilvēku apziņā, kas savukārt nākotnē novedīs pie vēl smagākām krīzēm cilvēka un vides attiecībās, viņa tieksmē apmierināt savas vajadzības.

Klaji nepamatotā un ne ar ko neattaisnojamā ASV agresija pret Irāku, tās likumīgās valdības gāšana (Latvija 1940) un tautas pretestības kustības fiziska iznīcināšana (Latvija 1945 un vēlākie gadi), kā arī pašradītās talibu kustības iepriekšējā kompromitēšana un iznīcināšana Afganistānā nav divu reliģiju vai sabiedrības locekļu brīvības pakāpju konflikts vienas sistēmas kvalitatīvās vai kvantitatīvās pakāpēs, bet turpinājums tai romiešu tiesību sistēmas ekspansijai un dabisko tiesību palieku izskaušanai, kuras nu jau gan stipri izkropļotas vēl saglabājušās islama pasaulē. Šajā konfliktā viena brīvība kvantitatīvi nemaina otru, bet pilnībā iznīcina otras izpausmi, jo tās abas ir pilnīgi dažādās izpausmes telpās.

Amerikāniskā ir cilvēka iegribu (un ar to manipulēšanas) apmierināšanas brīvība, bet islama brīvība ir cilvēka un Dieva gribas saplūsmes brīvība, kas principā nav saskatāma un saprotama no Dieva atkritušam un divkosībā iegrimušam baznīcas auglim. Lielākais un neatgūstamākais zaudējums latvietim šajā situācijā ir viņa apziņas kropļojums, kad tas, redzot visu šīs situācijas netaisnību (pats reiz tā cietis) neceļas aizstāvēt taisnīgumu, bet pieslienas tai brīdī viņaprāt lielajam un stiprajam uzvarētājam un publiski lielās ar šaušanas prasmi pret zemes brīvības aizstāvjiem.

Ja Lielās piektdienas rītā kāds klausījās Latvijas radio pirmo programmu, tad tas nedzirdēja ikdienišķo zaimošanu- rīta rosmi, jo Lieldienu klātbūtne izgaismoja šī raidījuma amoralitāti, bet tieši šī raidījuma iztrūkums parādīja patiesi nožēlojamo- pagānisma atkritumos- šamanismā- iegrimušā “civilizētā latvieša” īsto seju. Zaudējot garīgo saturu, forma neglābjami deģenerējas un kulminē savā pretmetā.

Pagānam visa pasaule ir Dieva templis. Saule, Mēness un zvaigznes- Dieva acis, bet gaisma TĀ visuresošā klātbūtne. Zilais Debesu Jums- VIŅA GUDRĪBA pār Zemes auglību un putni Dieva domas Viņa galvā zem debesu galvaskausa kupola. Putnu balsīs Dievs runā ar katru, kurš tos dzird un saprot- kādēļ bija gods putnu un zvēru valodu saprast un dziļā bijībā mežā vai pļavā iet, kur katra puķe kā zvaigznes pārstāve uz zemes un zāles stiebrs bija Dieva sūtnis grezni ģērbts.

Pagāni mācīja- IZZINI SEVI- DIEVS IR TEVĪ- katrā no mums un visā, kas ir Dzīvs.

Akvīnas Toms un Svētais Antonijs bija pirmie dabas patvaļīgas pārveides iespējamības un pieļaujamības domu radītāji un pamatotāji savos darbos, par to, ka visa Zeme ar tās bagātībām ir nolikta “radības kroņa”- cilvēka- priekšā kā viņa vajadzību apmierināšanas vieta un līdzeklis, bet mūsdienu civilizētajam šamanim Dievs mitinās baznīcā un tiek tur pamodināts kā lielas mašinērijas daļa svētdienās, lai tāpat kā pagātnes elks pirms medībām tika iebarots ar taukiem, tagad tiek piekukuļots ar slavinājumiem pretī izlūdzoties veselību, bagātību un atbrīvošanu no taisnīgā soda par savu līdzcilvēku dzīves kropļošanu, ar tiem konkurences karā sastopoties.

Civilizētajam divkosim reliģija nav dzīves pamats un forma, bet iespējamais vaļasprieks, kuram nodoties brīvajā laikā pēc paša ieskatiem atrastā formā un daudzumā. Dieva Vārds tādam nav neapgāžams kopums, bet eklektisks savārstījums, no kura katrs var izvēlēties sev patīkamo, izprotamo vai izdevīgo, kas rada kristietības praktisko pielietojamību sev vajadzīgo mērķu sasniegšanai tā vietā, lai TAS būtu Ceļš, kurā sevi pārveidot un pacelt Gaismā un Patiesībā.

Zaudējot ideoloģijas garīgo saturu, baznīcā ir radīta divkosīga apziņā, kurā dieviņš izlec no kastītes kā ķipars pēc pieprasījuma, lai saņemtu kārtējo pasūtījumu netīrās dvēseles psihoterapijas seansam, bet pārējā laikā tas var brīvi lidināties pietiekami tālu, lai nebūtu saskatāms un netraucētu ar savu klātbūtni kārtot ikdienas zemes lietas, kas tagad ir tiešā pretrunā ar tām pamācībām, kuru ievērošanu baznīca ir padarījusi neiespējamu, izjaucot lietu dabisko kartību un piespiežot cilvēku pievērsties vērtībām, kuras ārēji tiek noliegtas sprediķos.

Un tagad, ja Dievs katrā cilvēkā nedarbojas caur viņa ētiskajam normām un sirdsbalsi, ja cilvēka ikdiena nav Dieva gribas vadīta un cilvēka labprātīgi pieņemta nepārtrauktā abu pušu klātbūtnē un saskarsmē, tad, protams, putns ir tikai lidojošs gaļas gabals un koks ir vajadzīgs vai traucējošs priekšmets, kura vērtību nosaka tā praktiskais pielietojums. Šādos apstākļos putnu, koku, cilvēku vai citu dzīvu radību no nāves var pasargāt tikai bailes no soda, gadījumā, ja neizdodas piekukuļot uzraugu un padarīt to par sava nozieguma līdzdalībnieku sabiedrībā, kurā nozieguma esamību nosaka nevis fakta esamība tā norises brīdī, bet tiesas lēmums, kurš izskata fakta apraksta formulējumu un cilvēka pieņemta likuma burta savstarpējās attiecības kāda šīs sabiedrības piekukuļojama locekļa traktējumā!

Kur te lai Dzīvība glābjas?!

Ar šo es neaicinu uz trešo Nirnbergas prāvu pret šo ideoloģiju. Ar šo es vēlos iezīmēt virzienu cilvēka apziņas izvešanai no ēnu valstības un pavērt ceļu Zaļās Domas lidojumam. Atmodināta apziņa pati izprot savas kļūdas un novērš to sekas.

Redzot kļūdainos procesus, varam saprast līdzekļus to labošanai.

Kā pirmais būtu minams lauku un pilsētas savstarpējo attiecību un līdzsvara atjaunojums, kur lauku un pilsētas dzīves veids tiek uzturēti šķirti, kā nepieciešami, līdzvērtīgi, savstarpēji līdzsvaroti apziņas stāvokļi, kuru vērtība ir to eksistencē, bet ne saražotajos objektos.

Otrais un acīmredzot vissmagākais solis abām pusēm būs Jošua īstenā atstātā mantojuma atdzīvināšana, apzināšana un izpratne nolūkā atdzīvināt zaudētās pagānisma dzīves un filosofijas normas. Cilvēka un Dieva gribu vienotības atjaunošana un saskaņošana, kas prasīs no cilvēka spēju atzīt sevi par Dieva bērnu un TĀ pilnvarotu sūtni TĀ gribas izpildei savā dzīvē un kalpošanai apkārtējā vidē kā labprātīgam VIŅA gribas nesējam. Cilvēkam būs jāpārstāj uzskatīt sevi par kalpu vai vergu un jānostājas pie TĀ labās rokas TĒVA un dēla attiecībās.

Cilvēka un Dieva attiecībām jābūt savstarpēja prieka aicinātām ne soda baiļu, ciešanu vai izdevīguma meklētām.

Pat pavirši novērojumi rāda, ka tiešie savas apkārtnes postītāji ir tur dzīvojošie nepareizi audzinātie un nepiemērotu izglītību saņēmušie vietējie iedzīvotāji. Tādēļ jau tūlīt veicamais otrais solis Zaļās Domas atbrīvošanai ir latviskai mentalitātei laukos un pilsētās atbilstošu skolu un to programmu izveide, kur darba radītās izmaiņas cilvēkā ir dzīves vērtības mērs, bet ne darba rezultātā radušos priekšmetu vērtība būtu darba mērs. Zināšanu apguve un cilvēcisko attiecību kvalitāte kā sabiedrības attīstības virziens.

Bez iekšējo ētisko principu kontroles dabai un tās izpratnei attālināts, komfortu meklējošs cilvēks savas zināšanas vērš pret to avotiem un apkārtējo vidi graujošās attiecībās, tādēļ jau tūdaļ ir jādara viss iespējamais tautas un it sevišķi jaunatnes demoralizēšanas apturēšanai.

Jāievieš stingra izklaides pasākumu un programmu cenzūra televīzijā, radio un prese izdevumos, pilnīgi aizliedzot vardarbības, baudkāres un visatļautības kulta veidošanu un reklamēšanu visdažādākajās formās. Jāpārtrauc savstarpējas apkarošanas- konkurences- attīstīšana, kas jānomaina ar radošas sadarbības veicināšanu. Jāatjauno vecāku un bērnu savstarpējo pienākumu un atbildības attiecības, kā veicināšanai jāceļ ģimenes autoritāte un sievietes- mātes- sievas gods un cieņa ģimenē kā tās saturs, centrs un eksistences pamats.

Pilnīgi jāpārtrauc sievietes demoralizēšana un pazemošana izceļot tās seksualitāti, aizmirstot viņas dvēselisko un garīgo vērtību. Jāpārtrauc sievietes seksualitātes publiska demonstrēšana masu saziņas līdzekļos, preses izdevumos tās formu izmantošana reklāmā.

Ietekmējot auditorijas apziņas stāvokli, neviena reklāma nereklamē preci, bet ar to saistīto dzīves veidu.

Tādēļ kā tuvākais un iedarbīgākais solis Zaļās Domas tuvināšanā ir likuma “Par reklāmas ētisko izvērtēšanu un cenzūru” izstrāde un iesniegšana Latvijas Republikas Saeimā, ko varētu uzņemties kāda Zaļo Domu dzimšanā ieinteresēta partija vai Dzīvu Cilvēku Kopa.