Atpakaļ


Vienkārši, normāli dzīvot.

 

Vispirms vienosimies par to, ka „Tikumība ir Cilvēku attiecību un uzskatu normu sistēma – robeža starp dzīvniecisko un Cilvēcisko, kura ļauj uzturēt Dzīvību uz Zemes un Cilvēcisko Vērtību attīstību”, tā veido savu telpu, kurā uzturēsimies, interesēsimies tikai par šajā telpā notiekošo un no tās skata punkta vērtējoši raudzīsimies uz visu sev apkārt esošo.

Lai risinātu mūsu laika un dzīves problēmas – lai normalizētu to, nekas principiāli jauns nav jāizgudro – „viss jaunais ir labi aizmirsts un turpināts vecais”. Mēs esam savu vecāku bērni, mantinieki – viņu domu, tieksmju un novēlējumu radīti, nesēji un izpildītāji. Mūsu dzīves uzturēšanai un virzīšanai mums ir viss mums pieejamais, vajadzīgais un derīgais – cilvēces pieredzes vēsturiskais, Garīgais, Kultūras un Zināšanu, kā arī uzkrāto vērtību mantojums.

Jaunais Laiks un Pasaule neprasa visa vecā atmešanu. Jaunais laiks nāk ar jaunām iespējām mantojuma labākai, pilnīgākai un atjaunotai izmantošanai – mantojuma attīrīšanai, dziļākai izpratnei un bagātināšanai ar jauniem pilnveidojumiem, atradumiem un uzkrājumiem. Jaunā – Tikumiskā Cilvēka Domu Sabiedrības Pasaule Jaunajā Laikā ir vēl viens – nākošais solis sen sāktajā Cilvēces gaitā pa Evolūcijas ceļu. Pāreja uz jaunu apziņu neprasa iegrimšanu bezapziņā. Jauna apziņa prasa savas esošās apziņas attīrīšanu no egoismā uzkrātiem sārņiem, pamatu nostiprināšanu, vertikāles līdzsvarošanu un jaunu sasniegumu pievienošanu kā vertikālē, tā apkārtesošas pasaules uzlūkojuma un izpratnes plašumā – redzes un labdarbības loka paplašinājumu.

 

***

 

Mūsu dzīvi vada Apmaiņu Likums. Mēs dodam un saņemam. Cik mēs dodam – tik arī saņemam to, ko esam devuši. Mēs esam individualizētas liela kolektīva daļas. Daļa var attīstīties tikai kopuma attīstības kontekstā. Mēs esam kolektīvas būtnes visās nozīmēs - mēs nevaram būt vieni, vieni paši un nekas mūsos nav vienskaitlī - domājams kā vienīgais un citur nesastopamais.

Mēs esam vienlaicīgi vairāku pasauļu - fiziskās, dvēseliskās un Garīgās - iemītnieki ar katrai atbilstošu ķermeni tajā. Mūsu ķermeņi ir kolektīvi - atsevišķu šūnu kolektīvas darbības veidotu orgānu kopumi. Mēs paši kā šūnas veidojam savdabīgas sadraudzības - kolektīvus sabiedrības orgānus.

Mēs nevaram dzīvot ārpus šīm sadraudzībām. Mēs esam kolektīvi un dzīvojam kolektīvi - esam kooperatīvas - sabiedriskas un sabiedrības būtnes. Ja ir sabiedrība, kurā mēs esam - tad mēs esam. Sabiedrībā mēs esam tikai kā apmaiņās esoši elementi. Sabiedrība ir apmaiņu vieta un veidojums. Sabiedrība ir kooperācijas un sadarbības telpa. Tikai esot sadarbības kooperācijā - sniedzot un saņemot sadarbības un sadarbību uzturošas darbības - veltes, mēs uzturam sabiedrību un tātad paši sevi. Sabiedrība un mēs, kā tās daļa, esam sadarbības iespēju un apmaiņu veidojums. Katra sadarbība balstās Taisnīgumā, Godīgumā un savstarpējā Mīlestībā. Ja ir Mīlestība, tad viss cits Cilvēka dzīvei derīgais nāk klāt pats, savā dabiskajā - apmaiņu diktētajā ceļā.

Tātad Jaunais – Tikumiskā Cilvēka Laiks, Jaunā – Domu Sabiedrības Pasaule un Jaunā Apziņa ir Jaunas Apmaiņas Kooperācijā un Sadarbībā. Jaunā laika un Pasaules pieņemšana ir arī un reizē ar sava laika un pasaules - savu apmaiņu normalizēšanu. Jaunā Pasaule un Laiks ir atteikšanās no vecās pasaules apmaiņu kļūdām, esošo labdabīgo apmaiņu nostiprināšana un jauno apstākļu nesto jauno apmaiņu iespēju pieņemšana, apguve un izmantošana.

Mēs esam trijos pamatapmaiņu veidos - fiziskās, dvēseliskās un Garīgās pasaules apmaiņās. Šajās apmaiņās esot, mēs saņemam visu mums vajadzīgo, derīgo un labo. Mūsu fiziskā, dvēseliskā un Garīgā, arī Saprāta attīstība notiek tikai tad, kad esam līdzvērtīgās apmaiņu attiecībās ar citām būtnēm sev apkārt.

Fiziskajā pasaulē un tās apmaiņās mēs saņemam visu mūsu fiziskās dzīves un darbības nodrošinājumu. To visu mums dod Zeme. Pārtika, būvmateriāli un darba rīkiem izmantojamie resursi, kā arī visas darbam vajadzīgās izejvielas mums nāk no Zemes. Visas tālāk apgūstamās, izkopjamās, koncentrējamās un transformējamās potences nāk no Zemes. Zeme mūs apgāda ar visu, lai mēs būtu savā dzīvē uz tās apmierināti visās savās vajadzībās - pat Zemes un tās būtņu skaistums kalpo mūsu acu apmierinājumam. Neglītās un atbaidošās būtnes, kā arī viss kroplais tiek tam pienācīgā veidā no mūsu redzes lauka aizvākti un, ja vien mēs paši to nemeklējam un savā uzmanībā vai tuvumā to neturam, tad mūsu dzīves telpā nav saskatāms. Zeme mūsu acu priekšā kā pamata apmaiņu normu liek Skaistumu.

Skaistums, Taisnīgums un Mīlestība ir Zemes dzīves apmaiņu pamats. Tā ir attiecību formula, lai saņemtu visu fiziskajai dzīvei vajadzīgo, derīgo un labo. Pārtika nāk no Zemes. Tātad - lai būtu paēduši, tad ar Mīlestību un Taisnīgi jāizturas pret savu barotāju. Skaistums ir Taisnīguma mērs un Mīlestības rādītājs.

Veidojot skaistu kultūrvēsturisko ainavu, mēs rādam savu saprātīgo rūpību un darba mīlestību. Taisnīgums attiecībās ar Zemi izpaužas rūpēs par tās normālu dzīvi un Skaistuma saglabāšanu, izkopšanu un vairošanu. Fiziskās pasaules apmaiņu norma Skaistuma attiecībās ir Darbs.

Darbs ir arī Taisnīguma uzturēšanas vieds. Taisnīgi un ar Mīlestību izturoties pret Zemi mēs no tās saņemam darba mīlestību, darba prasmes, rīkus, darba iespējas un darba augļus. Zeme mūs apgādā ar visu mūsu dzīvei vajadzīgo pretī Taisnīgi prasot Darbu.

Visu šā laika lielāko nelaimju pamatā ir skata punkts uz dzīvi, kuru formulē kā „ražošanas līdzekļu un patēriņa sabiedrība”. Uzmanības centrā nonācis darba rīku – līdzekļu, veida un vides apstāklis, atbīdot darba saturu un tā ietekmi otrajā plānā. Tomēr arī darbs pats – tā saturs ir tikai līdzeklis – tas, „kurš pienes barību pārdomām”. „Domu Sabiedrība un tās Pārdomu pieredze” ir mūsu dzīves jēga un mērķis. Tādas sabiedrības cilvēku dzīves kvalitāte ir viņu pārdomu pieredzē.

Tagad Darbs ir viens no mantas kulta rituāliem. Taču darbs ir apmaiņu procesa uzturētājs, vide un, kā tāds, ir cilvēcisko attiecību elements. Sabiedrības atveseļošanās pazīme būs tā, ka darbu sāks uzlūkot kā cilvēcisko attiecību – emociju un jūtu izteikšanas līdzekli.

Ar Mīlestību un Mīlestības izteikšanai darīta darba nobeigumā, reizē ar tā augļiem mēs saņemam arī jaunas darba un augļu saņemšanas iespējas. Tātad, lai normalizētu esošo dzīvi un veidotu jauno, šajā pasaulē ir jānormalizē attieksme pret darbu, darba attiecības un attiecības ar Zemi, jāatjauno Taisnīgums, Mīlestība pret to un jāpieņem Skaistums kā šo attiecību novērtējuma mērs.

Patēriņa sātīgums nāk ar patēriņa priekšmetu apdvēseļotību. Patēriņa priekšmetus apdvēseļo priekšmetu izgatavotāju roku, jūtu un domu pieskārieni sagatavēm darba procesā un izgatavotāju labvēlība attieksmē vienam pret otru un priekšmetu lietotāju. Ja priekšmeta izgatavošanas stimuls izriet no ražotāja rūpēm par lietotāja vajadzību apmierināšanu, tad, tajā gadījumā, kad darba kolektīvā, sākot ar darba organizētājiem, vadītājiem un beidzot ar izpildītājiem un izplatītājiem, valda saskaņa un rūpju atmosfēra vienam par otra un lietotāja labklājību, priekšmets tiek apdvēseļots un tā lietotājam nes nepārejoša apmierinājuma un pieaugoša sāta sajūtu. Tur, kur parādās rūpju trūkuma iniciēta peļņas kāre un peļņas kāre ir ražošanas iniciētāja un uzturētajā, ja arī priekšmets tiek apdvēseļots, tad tas nes nesātības garu un ir visa nākošā trūkuma rosinātājs un veidotājs.

Tāpēc „zaļa dzīve” nav jāmeklē jaunos  vai  atjaunojamos  enerģijas  veidos,  atkritumu apsaimniekošanā (kas ir atkritumu ražošanas stimulētājs) vai „vides resursu izmantošanas sakārtošanā”. „Ilgtspējība” - normāla dzīve Dzīvībai savā plūdumā ir tur, kur ir normalizētas attiecības darba kolektīvā, un darbs ir atbrīvots no peļņas kāres. Taisnīgums darba attiecībās un izvairīšanās no mehānismu pielietojuma, „konveijera apturēšana” ražošanā un patēriņā ir augstāka rentabilitāte. Sātīgums patēriņā nāk ar saprātīgu, humānu un izglītotu darba inteliģenci ražošanā un roku darba nozīmes un satura atjaunošanu darbā.

Sātīgums Zemes labumu patēriņā nāk ar Taisnīgumu savstarpējās attiecībās un Mīlestību pret zemi – tātad tur, kur Zeme ir Tiesību subjekts, un tur, kur cilvēki ir brīvi no peļņas kāres. Peļņas kāre (nesātība) un „ilgtspējība” - normāla dzīve ir savstarpēji izslēdzošas parādības. Tikumība kā attiecību norma var pastāvēt tikai tur, kur ir izskausta konkurence un zemes apdzīvotāju aizklīšana (patvaļīga pārvietošanās) prom no savas dzimtās un dzimtas dzīves vietas – dzimtenes. Aizklīšana ir plēsonīgas attieksmes pret zemi un līdzcilvēkiem cēlonis.

Normā Cilvēce un Zemes pasaule ir taisnīgās, savstarpēju rūpju un mīlestības attiecībās, kuras uztur nerimtīgs darbs. Tādēļ zemes dzīves un attiecību, kā arī visa nepieciešamā no zemes pasaules saņemšanas normalizēšana ir darba mīlestības atjaunošana.

Tur, kur ir darba mīlestība, tur ir arī rūpes, Taisnīgums un sātība - tur nav vietas peļņas kārei, korupcijai un noziedzībai - tur nav vajadzīgi ierobežojoši un nosodoši likumi, kārtības sargi, cietumi un bendes. Darba Mīlestība vai peļņa - tās ir divas atšķirīgas iespējas un ceļi. Pirmā ir Dzīvībā un dzīves turpinājumā. Otrā ir nāvē. Tie, kuri nav derīgi Dzīvei, izvēlas nāvi. Tie, kuri tiecas uz Dzīvi, tiecas ievērot šīs Dzīvības normas un iekļauties normu sistēmā tādā, kāda tā ir Dzīvības diktēta.

Te neko jaunu izgudrot un izveidot nevar, tāpat kā nevar izveidot jaunu Dzīvību un tās esības veidu. Daļa var pieņemt esošo kopumu vai to mēģināt iznīcināt, reizē iznīcinot arī sevi. Kā cilvēks izturas pret ārējo kopumu - tāpat viņš izturas pret savu iekšējo kopumu. Taisnīgums, darba mīlestība, rūpes un labvēlība ir labākas zāles pret vēzi un visām citām slimībām. Labākais ārsts ir tas, kurš saviem pacientiem iemāca vērīgi lūkoties apkārt un tur redzēt šo mīlestību, rūpes un taisnīgumu.

Labākais, ko zemes pasaule mums dod, ir Darbs. Caur darbu mēs sevī esošo mīlestību un rūpes taisnīgi izplatām pasaulē visiem, līdz kuriem varam aizsniegties, bet tur, kur mūsu rokas ir par īsām vai spēki par vājiem, paļaujamies uz to, ka Dzīvība pati rūpējas par to, lai mūsu rūpju augļi nonākt pie katra, kuram tie ir derīgi.

 

***

 

Dvēseliskajā pasaulē visu vajadzīgo mēs saņemam no mums blakus esošajiem cilvēkiem. Tajā mums vajadzīgo mēs saņemam tad, ja līdzcilvēki ir ieinteresēti mūsu dvēseles dzīves labklājībā, kura nāk ar mūsu dvēseles vajadzību piepildījumu, tad, kad viņi saprot mūs un tāpēc zin mūsu vajadzības. Visam dvēselēm vajag vienu un to pašu – viņu attīstības iespēju uzturēšanu un atbalstīšanu. Tas nozīmē, ka visas dvēseles grib „būt Labas, jo attīstības virziens visiem ir viens - no tā, kas esam, uz to, kas būsim. Tas, kas mēs būsim, ir mums labais. No tieksmes „būt Labai" izriet neapmierinātība ar sevi tādu, kādi esam (vienmēr var labāk). Ar sevi apmierināti ir tikai aprimušie un dvēseliski mirušie.

Apkārt esošie mums saka - „tu esi labs”, vai „tu esi slikts” ar to, kā viņi mūs atbalsta mūsu dvēseles darbībā. Mēs esam „labi” tad, ja sniedzam „labo” tiem, kuriem tas „der”. Pēc pasniegtā vērtē devēju un tā saturu, kā arī saņēmēju. Tātad - lai sniegtu, ir jābūt bagātam ar to, ko sniedz un ir jāgrib sniegt, kā arī jābūt saņēmējiem.

Bērns negrib „būt labs”. Bērns „ir labs” - viņš tiecas piepildīties - viņš godīgi pilda visu savu dzīves (tā brīža) uzdevumu pēc labākas sirdsapziņas. Viņš nevar būt citāds, tāpēc ir tāds kāds ir – „labs".

Bērnu satriec ziņa, ka viņš kādam vai kādreiz „nav labs”. Tāpat bērnam visi citi ir labi līdz brīdim, kad viņš uzzina, ka ir arī „sliktais” - kāds vai viņš pats. Tad bērnam ir jāatgūst līdzsvars - viņam ir jāpalīdz atgriezties „labā” stāvokli. Bērnam „labais” viņu intuitīvi vieno ar visu kopumu - tikai tā viņš var būt „labs” - mācīties to, kas viņu piepilda ar „labo” („slikto” mācīties nevar). Atrodot ,.slikto”, bērns zaudē dzīves jēgu - piepildīšanos, bet reizē atrod savas dzīves „labā” otru pusi – „labais” ir labais, ja tas kādam ir vajadzīgs.

Būdams „labs” - piepildīdamies ar „labo”, bērns kļūst „labāks” šo „labo” atdodot – un tā var piepildīties daloties. Daloties viņš gūst augstāku pieredzes piepildījumu, kā tas, kurš ir gūstams uzkrājot novērojumus. Daloties bērns saņem novērtējumu – citu uzkrātās pieredzes – kultūras mantojumu. Tāpēc paklausīgi, pilnvērtīgā, stipras dzimtas ģimenē auguši bērni ir attīstītāki un stiprāki, bet bērnudārzos audzētie ir „ar vienu ķemmi ķemmētie” – pievilkti pie standarta (kas ir pretrunā ar Normu), bet ar novājinātu Cilvēcisko un tādēļ radošo spēju attīstību.

Daloties mēs redzam, ko saņēmējs vēlas saņemt. Kas ir viņa „labais” un to, kas viņaprāt „labs” ir mūsos - kas viņam ir derīgs. Daloties mēs izzinām sevi iekšēji (kas mūsos ir) un apkārt esošo dvēseļu pasauli (ko tām vajag). Daloties mēs atrodam līdzsvaru starp to, kas ir mūsos (varam to papildināt) un to, ko grib saņemt citi.

Тā ir mūsu „vietas” apziņa. Katrs ir laimīgs tādā mērā, cik atrodas savā vietā - cik viņš zin, kas viņš ir un ko te var saņemt vai dot citiem. Bērns, saprotot savu vietu un bērna stāvokli ģimenē, atgūst to, ko tagad viņam laupa viņa „tiesību” ierādītāji. Tas ir tas līdzsvars, kuru atjaunojot, bērns atkal atgūst savu „labo” dabu, kļūst spējīgs dot un vienlaicīgi tas ir katras dvēseles „paradīzes” stāvoklis. Šis stāvoklis ir pilnīgas līdzsvarotības (veselības) un savstarpējās saprašanās stāvoklis. Tas, ko dodam ir tas, ko sagaida, un tas, ko sagaidām, jo mēs sagaidām to, ka mūsu devums gūs atzinību - tas ir atbalsts mūsu darbībai šajā virzienā. Vienlaicīgi – būt piepildītam ar „labo”, nozīmē būt piepildītam ar spēju dot - te spēja dot ir „labais”.

Atrašanās kādā „īstajā vietā” nāk no šis vietas „īstuma” - tā, ko apkārtējie prasa no šis vietas ieņēmēja. Tātad „labais” mūsos mūs par labiem nepadara. Par to mūs padara apkārtesošais un tas, ko no mums gaida. Tikai tad, kad esam atraduši „īsto” pielietojumu savam „labajam”, esam kļuvuši „īsti” un „labi”. To sauc par „kalpošanu”.

Katrs kalpo tik, cik viņš ir „īstajā” vietā. Atrašanās īstajā vietā dod piepildījumu un apmierinājumu – „dzīves mērķi saskan ar iespējam” - tā ir Laimes formula. Tātad, Laime nāk līdz ar kalpošanu – tik, cik dodam, tikpat arī saņemam. Cik dodam citu izaugsmei - veicinām viņu „labo” viņos, tik arī saņemam mūsu „labā” izaugsmei veicinošo. Sniedzot atbalstu, atbalstu saņemam.

Kalpošana ienes Taisnīgumu, Darbu un Mīlestību. Kalpošana - nesavtīga dalīšanas ir iespējama tikai Mīlestības apstākļos. Kalpošana - dalīšanas un izaugsme prasa darbu, notiek tikai caur darbu un ir darbs. Darbs ir tikai tā resursus iesaistošā Cilvēka darbība, kurā kopā ar materiālo vērtību rašanos un attīstību rodas arī jaunas Cilvēciskās kvalitātes, attīstot Cilvēciskās Vērtības.

Atlīdzināts tiek tikai darbs - viss cits nes zaudējumus. Kalpošana notiek Taisnīguma ietvaros. Taisnīgums - katra piepildījums, apkārtējo pieprasījums un atlīdzība par devumu ir pilnīgā līdzsvarā. Atrašanās „īstajā” vietā ir Taisnīguma ievērošana un tā baudīšana. Tikai tur, kur katrs ir savā „īstajā” vietā, valda Taisnīgums. Tikai tur, kur katrs ir savā vietā, ir Darbs un Mīlestība.

Atjaunot kartību un normalizēt dzīvi - sociālo mieru, kārtību un taisnīgumu - dot Cilvēkiem dvēseles dzīves apmierinājumu, nozīmē atjaunot tādu sabiedrības struktūru, kurā katrs ieņem to stāvokli kādu viņam piešķir viņa spēja būt derīgam sabiedrībai. Tas nozīmē – atjaunot savstarpējās rūpes sabiedrībā. Tas nozīmē, ka katrs rūpējas par sabiedrības labklājību un sabiedrība rūpējas par katra labklājību.

Labklājība ir izaugsmē. To veicina darbs un priekšā stāvošo grūtību pārvarēšana. Katra Cilvēka labklājība nāk ar tām grūtībām, kuras viņš ir pārvarējis ar sabiedrības līdzdalību. Sabiedrības labklājība nāk ar tām grūtībām, kuras ir pārvarētas ar kopīgu visu sabiedrībai piederīgo piedalīšanos to pārvarēšanā.

Cik katrs ir piedalījies - tik katrs ir saņēmis un saņems.

Tur, kur negrib piedalīties – tur arī nekā nav.

Tur, kur negrib grūtības pārvarēt - tur nekāda pieauguma nav.

Tur, kur grib svešu pārvarējumu izmantot – tur savu labklājību zaudē.

 Jurģinieki jurģojoties nojurģojas.

Tas ir taisnīgi.

 

***

 

Taisnīgumu iedibina savstarpējas rūpes. Tas nozīmē, ka taisnīga sabiedrība no katra prasa tikai to, ko viņš tai var dot un dod tikai to, kas viņam ir patiesi vajadzīgs. „No katra pēc spējām – katram pēc vajadzībām.” Tas nozīmē arī to, ka tāda sabiedrība katram nosaka viņa pienākumu, tiesību, atbildības un brīvības robežas atbilstoši viņa ieņemamajam stāvoklim - „vietai” sabiedrībā. Jo lielāks devums - jo lielāki pienākumi, jo lielākas tiesības, atbildība un arī lielāka brīvība. Mazs devums - arī viss cits tādam ir atbilstoši mazs. No maza maz ņem un maz arī dod, toties to, kas viņam viņa stāvoklī ir vajadzīgs - viņu neapgrūtina ar uzdevumiem (atbrīvo no to risināšanas), kurus viņš risināt nevar. Tos viņa vietā risina tie, kuri to darīt var, grib un prot - kuriem tas sagādā prieku. Tas ir Taisnīgi.

Mazais redz sevi un mazu laukumiņu sev apkārt.

Lielais redz visus un lielu gabalu visiem apkārt un tālu uz priekšu.

Lielais izvēlas ceļu, kuru visi var iet un savu grūtību daļu nest.

Lielajiem būs katru mazo aprūpēt, bet mazajam nebūs Lielā darbā savu degunu bāzt.

Lielajam būs būt Taisnīgam un mazajam būs būt Pateicīgam. Taisnīgums un Pateicība ir saskaņā viens ar otru. Pateicība uztur sabiedrību un atalgo Taisnīgumu. Taisnīgums, labvēlība (rūpes), darbs un pateicība ir pamatakmeņi, uz kuriem turas un to veidotajā telpā aug sabiedrības un katra Cilvēka apziņas ēka.

Taisnīgums - devums un guvums apmaiņā, rūpes, darbs un pateicība ir arī katras ģimenes pamats, būtība un saturs. Tie visi kopā izriet no Mīlestības, kas ir to un, tātad, ģimenes esamības cēlonis. Ievērojot šīs attiecības sevī, sabiedrība rūpējas par katru sev piederīgo, tādā mērā, kādā rūpējas par viņa ģimeni, kurā uztur šos dzīves principus.

Ģimeni viedo tie, kuri tajā ieņem savas „īstās” vietas. Ģimene ir Taisnīga un taisnīgu dvēselisku attiecību apmaiņu vieta. Ģimene Cilvēkiem ir dota kā viņu izaugsmes un dvēseļu pilnveidošanas vieta. Atjaunot kārtību un normalizēt Cilvēka dvēseles un sabiedrisko dzīvi – nozīmē atjaunot ģimenes vietu sabiedrībā, kārtību ģimenē un ģimenes dzīvē, kā arī Cilvēka, ģimenes un sabiedrības attiecībās. Te der pievērsties mūsu izstrādātā Ģimenes kodeksa apgūšanai.

Ģimene ir ieinteresēta savu iespēju attīstībā caur katra labāko spēju attīstību viņā, un tādā kārtā katram dod viņa dvēseles dzīves vajadzību piepildījumu. Savstarpēji rūpējoties viens par otru, ģimenes locekļi piepildās ar sniegto un saņemto labo, ir līdzsvarā un līdzsvaro - papildina viens otru. Ģimene ir visspēcīgāko un intensīvāko labvēlīgo apmaiņu vieta, kura piesaista katram derīgo darba, pārdzīvojumu, pārvarējumu un Zināšanu daudzumu. Dāvājot interesi un ieinteresētību, mēs to pašu - interesi un ieinteresētību saņemam no tiem, par kuriem interesējamies mēs.

Esiet ieinteresēti un būsiet uzmanības centrā!

 

* * *

 

Ko dāvājam – to saņemam. Kas mums ir - tas esam, un to arī apmaiņu ceļā dāvājam un saņemam. „Tāds tādu atrod” - (apmaiņu līdzvērtība) nozīmē arī to, ka katra parādība un kvalitāte piesaista sev atbilstošo. „Jo augstāk - jo skaidrāk” redzamas atbilstības un to apmaiņas, esot viena kopuma daļām. Vistuvāk un visciešāk kopā esam domu pasaulē.

Tad, kad skatāmies uz šo pasauli, redzam, ka Domas ietērps ir Vārds. Satura bez ietērpa nav, tāpat kā ietērpa nav bez tā cēloņa. Vārda saturs ir Doma. Domas ietērpjas vārdos, kuri, kopā likti, veido Runu, bet domāšanas īpatnības - tas kādā veidā tiecamies uz mums saprotamo un vajadzīgo Labo, ir cēlonis tam, ko saucam par valodu. Kā domājam - tā runājam. Par ko domājam - uz ko tiecamies - tāda tauta esam un tādā valodā runājam. Valoda uzrāda vērtības.

Tātad, domu pasaules kopībā lūkojot, redzam, ka domas kopība izpaužas valodas kopībā. Tās ir divas nesaraujamas viena vesela daļas. Šīs daļas saista to abu darbības vēsturiskuma veidojumi – zināšanas, Vīzija un Valsts.

Te nu ir jāizdara atkāpe skaidrības ieviešanai. Arī dzīvnieki domā. Arī dzīvnieki ir domu apmaiņās un šo apmaiņu radītā kopībā. Tomēr tā nav tā pati kopība, kurā ir Cilvēki. Dzīvnieku kopībai ir citi cēloņi tāpēc, ka dzīvnieku pasauli vada cits dzīves princips. Dzīvniekiem nav gribas brīvības, tāpēc viņu dzīvi vada Dabas Likums tieša veidā. Dzīvnieki tikai izpilda tā prasību savu iespēju, vajadzību un interešu robežās.

Cilvēki ir Tikumiskas būtnes, kurām ir gribas brīvība, tāpēc viņi radikāli atšķiras no dzīvniekiem ar to, ka plāno savu dzīvi un plānotā sasniegšanai izvēlas tam atbilstošus līdzekļus. Cilvēkiem ir Mērķi un līdzekļi. Cilvēki no dzīvniekiem atšķiras ar to, ka Cilvēkiem ir Vērtības un intereses. Cilvēku Mērķi ir Vērtību telpā un ir vērsti uz šo Vērtību uzturēšanu, pilnveidošanu un šo Vērtību augstāku pakāpju sasniegšanu. No Vērtībām izriet tām atbilstošas intereses kā to sasniegšanas līdzekļi, un radošs darbs kā interešu pielietojuma un izpausmes veids. Visas Cilvēku Vērtības ir tās pašas jau agrāk pieminētas 12 Cilvēciskas Vērtības (skat. „Par Telpu un Vērtībām”).

Dzīvniekiem nav gribas brīvības. Dzīvnieku darbību nosaka Dabas Likums. Dzīvnieki tikai izpilda TĀ prasības un ir pilnīgā TĀ varā. TAS ir viņu kungs. Viņi ir TĀ bezierunu kalpībā - verdzībā. Dzīvnieki neplāno – dzīvnieki izpilda – viņus ieplāno. Dzīvniekiem nav Vērtību. Tāpēc tiem nav mērķu un tie neplāno, bet dzīvo nemainīgu vajadzību – interešu apmierināšanas rūpēs. Šīm rūpēm nav vēsturiskuma – tās vienmēr ir vienas un tās pašas - tām nav attīstības, tās izriet no dzīves Vietas un tur valdošajiem apstākļiem. Apstākļu maiņa nosaka rūpju raksturu un apmērus. Apstākļi nosaka dzīvniekiem tā brīža intereses.

Tāpēc dzīvniekiem nav valstu un nav Vīzijas. Dzīvniekiem ir Zināšanas par to, kā risināt interešu uzturētās vajadzības apstākļu robežās, bet nav veida kā iegūt Zināšanas par jaunajiem apstākļiem un rīcību tajos. Dzīvniekiem nav Zinātnes. Zinātne ir augstākā Gribas Brīvības izpausme. Zinātne, noslīdot līdz lietišķo tehnoloģiju meklēšanas, izstrādes un apgūšanas līmenim, beidz būt Zinātne – iziet no Gribas brīvības lauka un nonāk dzīvniecisko materiālo atkarību laukā un atkarības stāvoklī. Tāds „zinātnieks” ir mērkaķis, kurš meklē piemērotāko nūju banānu ķekara pievilkšanai.

Tāpēc dzīvnieki atkārto vienu un to pašu tiem pieejamo vai arī, apstākļiem pārāk radikāli mainoties, izmirst. Tur, kur nav Vērtību – Mērķu, tur nav plānošanas, tur nav vēsturiskuma – valstu un Vīzijas. Tāpēc tādiem „vēsture ir beigusies”. Vēsture „dzīvo” tajos, kuri iet cilvēcisko Evolūcijas ceļu. Tie, kuri ir „atkrituši” no Evolūcijas, ir zaudējuši savu vēsturi – vēsture ir tos „atstājusi” Dieva pamestā zemē – zemē bez Dieva – bezdievju pasaulē.

Cilvēkus viņu domu pasaulē vieno viņu Vērtību - Mērķu vēsturiskums - to izcelsme un sasniegumi, kā arī tālākā virzība. Tauta ir Cilvēki ar vienādu vērtību akcentējumu un izpratni par spēju pielietojumu no Vērtībām izrietošo mērķu sasniegšanai (ar vienādām dvēselēm un to prasībām). To vēsturiskums ir katras valsts pamats, esamība un nākotne. Vērtības un ar tām saistītie Mērķi Cilvēkus pulcina ap sevi un liek tiem dibināt valstis.

Tur, kur ir Vērtības un to diktētās intereses, tur ir valstis. Tur, kur paliek tikai intereses - tur valsts izzūd, jo nav vajadzības pēc tās un valsti uzturoša cēloņa - Vērtību. Tur, kur ir Cilvēks ar savām Vērtībām un to sasniegšanas plānošanu - tur ir Valsts. Tur, kur Cilvēks tiek nospiests dzīvnieciskās apmaiņu attiecībās - tur paliek tikai eksistenciālas intereses un tāpēc zūd valsts.

Valstī apvienojas Cilvēki ar vienādām Vērtībām, bet atšķirīgām Zināšanām. Tādēļ katram viņu zināšanu apmērā un kvalitātē ir citas intereses un līdzekļi šo Vērtību sasniegšanā. Tāpēc, esot vienotiem Vērtībās - Mērķos, katram tomēr valstī būs citas intereses - katram attīstības līmenim būs cita izpratne par valsti, par apmaiņu raksturu tajā. Katram tā būs ar citu seju. Vienam tā būs Māte - Sargātāja. Citam tā būs darbības telpa, bet vēl citam tā būs sargājams un aprūpējams auklējums - iznēsāts, radīts un rūpēs audzināms bērns. Katram viņa intereses zīmēs citu valsti, dos citas zināšanas par sevi, citu pieredzi un citu darbību un vajadzību virzienu.

Valstī vienmēr apvienosies aprūpējamie, darbinieki un aprūpētāji. Aprūpētie aug aprūpējumā un tāpēc pieprasa un saņem aprūpi valstī. Tās ir viņu no paklausības pienākuma izrietošās tiesības – tiesības būt aizstāvētiem, aizsargātiem un aprūpētiem. Darbiniekiem vienmēr būs viņu Inteliģences diktētie pienākumi un tiesības veikt aprūpi pār aprūpējamajiem, tāpēc, ka darbinieki aug šajā darbā. Tur, kur inteliģence veic aprūpi, tur tā ir stipra, derīga un vajadzīga. Tur, kur inteliģence atsakās no sava pienākuma – aprūpējamo aprūpes darba, noslēdzas pati sevī un pievēršas pati savu „iekšu” apcerēšanai un pucēšanai, tur tā zaudē savu eksistences jēgu un beidz pastāvēt.

Aprūpētāji- valsts auklētāji un sargi aug savā darbā un pastāv tik ilgi, kamēr ir tās aprūpētāji un sargi. Tad, kad valsts tiem kļūst par viņu iegribu apmierinātāju, viņi izvirst un kļūst par nominālas tradīcijas izpildītājiem vai apkarojamiem kaitēkļiem, uz kuriem nav attiecināmas Cilvēku sabiedriskās dzīves normas un jēdzieni. Tādi pāriet kriminālo attiecību un jēdzienu laukā.  

Valsts radītāji, sargi un aprūpētāji uztur valsti, uzturot tās Vērtības un Mērķus, uzturot vadību pār tās darbiniekiem un visiem saviem aprūpējamajiem, tāpat kā Vecāki - Tēvs un Māte aprūpē, vada un audzina (ja vajag - tad ar pienācīgu bardzību) savus bērnus. Aprūpētāju un aprūpes vadītāju darbu redz pēc viņu darba augļiem – aprūpējamo Cilvēciskās izaugsmes un visa veida labklājības.

Valsts, vajadzību un iespēju redzējuma atšķirību dēļ nav iespējama vienāda attieksme, pienākumi un tiesības tajā - tātad nevar būt visiem vienādu brīvību un atbildības. Lielākiem pienākumiem – lielākas tiesības, atbildība un tādēļ lielākas brīvības, par kurām nevar spriedelēt tie, ar mazākiem pienākumiem - tie, kuriem ir mazāka atbildība. Tēvu un Māti neizvēlas. Tēvam un Mātei piedzimst - pievienojas dzimstot.

Valsti izvēlas, pievienojoties Līderim. Tie, kuri neredz Līderi - tiem nav valsts un valstiskuma apziņas. Par Līderi kļūst uzņemoties pienākumus. Par pavalstnieku kļūst sekojot Līderim. Cilvēkam ir tikai vienas vēlēšanu tiesības – izmantot savu gribas brīvību savas dzimtās zemes (zemes un tautas, kurā viņš ir piedzimis) valsts līdera pieņemšanai un sekošanai tam vai nodevībai pret to visu kopumā ņemtu. Bērns ir kopā ar vecākiem vai nodod tos, no saviem vecākiem atkrītot.

Katrai valstij ir viens Līderis, viena partija, reliģija, vērtību sistēma un viena tauta. Cik partiju – tik valstu, tik reliģisko sistēmu un tautu. Cits Līderis – cita Vērtība – cita tauta. Valsts sakārtošana ir tās Vērtību noskaidrošanā, Līdera pieņemšanā un tautas aprūpē.

„Viena zeme – viena tauta – viena vērtību sistēma – viena reliģija – viens līderis – viena valsts”.

Tur, kur visi šie elementi nav savienojami, tur nav pamata runāt par īstu valsti, bet tikai par administratīvi teritoriālu pagaidu veidojumu, kuram nav piemērojami valsts dzīves principi un normas, un tādēļ tādā nav iespējama pilnvērtīga Cilvēciska dzīve, bet tikai dzīvnieciski eksistenciāla mitināšanās, kura nav regulējama ar valsts dzīves principiem un tāpēc to darbība nedod gaidītos rezultātus.

Tur, kur par tautu tiek uzskatīts vēsturiski izveidojies dažādām etniskām grupām (vēsturiskumam) vai to Vērtībām piederošs iedzīvotāju sajaukums, vienota valsts šā vārda īstajā nozīmē, nav iespējama. Dažādu tautu pēcteču un viņu jauktajās laulībās radīto bērnu kopums nav tauta šī vārda īstajā nozīmē. Jo „tālāk” no tautas, jo „sliktāka” valsts. Zaudēto tautiskumu ne ar kādiem līdzekļiem atjaunot nevar. Sajaucot tautas, var iegūt surogātu, bet no surogāta tautu atpakaļ iegūt nevar. Zūdot savai tautai, tās atkritēji zaudē savu iekšējo saturu, bet bez tā nekādu tautu veidot un uzturēt nevar. Tādēļ tagad katra runāšana par tautiskumu Latvijā un tā uzturēšanu ir tukšas pļāpas.

Tautas aprūpe ir tās Zināšanu vairošanā. Katram dodot viņam vajadzīgo, derīgo, pareizo un labo, tiek vairotas viņa zināšanas par pasauli un sevi pašu, tiek pilnveidotas viņa spējas un notiek viņa iekļaušana Cilvēcisko domu apmaiņu laukā. Paverot ceļu uz Vērtībām, tiek attīstītas tām atbilstošas intereses un to realizācijas iespējas. Esot Vērtību vadītam, Cilvēkam ir izvēles iespējas to sasniegšanas līdzekļos. Izvēloties un pielietojot šīs iespējas un līdzekļus, Cilvēks mācās atšķirt derīgo no nederīga, pareizo no nepareizā un redz - kas ir labs un kas viņam slikts. Tādā veidā Cilvēks mācās Labo, pareizo un derīgo.

To mācoties, Cilvēks atrod un stiprina savu vietu un Cilvēciskas domu apmaiņas no tās. Tādā veidā, caur patiesu Zināšanu stiprināšanu un sniegšanu tiek sakārtota Cilvēku vietu sistēma un attiecības. Katras tautas attīstība ir tās unikalitātes attīstībā, kura notiek pienācīgas savrupības un nošķirtības apstākļos.

Jaunas Vērtības rodas esošo Vērtību saskarsmes un bagātināšanās laikā, tām esot darbā. Vērtību radīšanas laikā, ja mērķi tiek uzstādīti Vērtību laukā, Cilvēkam ir izvēle to sasniegšanas līdzekļu izvēlē – tad starp tādu mērķu sasniegšanas līdzekļiem nevar iezagties netikumi vai noziegumi. Tad izvēle ir starp „labo” un „labāko”, „derīgo” un „derīgāko”, „pareizo” un „pareizāko”, „labi zināmo” un „jauno”.

Vērtību radīšanas laikā rodas Vērtību radīšanas blakusprodukti - atkritumi un vērtību ēnas - ne-vērtības - Vērtību pretmeti. Samainot vietām mērķus un līdzekļus - līdzekļus liekot mērķos, Cilvēki nonāk pie izvēles starp Vērtībām un visu to, kas nav Vērtības. Tādā veidā cilvēki zaudē orientierus un apmaldās viltus vērtībās un netikumos. Viltus vērtības un netikumi atvieglina (eksistenciālo vajadzību diktētu) viltus mērķu sasniegšanas interešu radītu līdzekļu pielietojumu, tāpēc tādā attiecību sistēmā netikumi, viltus un ne-vērtības kļūst „pieņemamas” un „derīgas” (parādās pat tādi, kuri sāk rēķināt „procentuālo derīgumu” un „pieļaujamību” vai „pieņemamību noteiktos apstākļos”). Tomēr tās atņem ceļu uz Vērtībām, tādēļ ir atteikšanās no Cilvēciskā un pievēršanas dzīvnieciskajam.

Тā ir cita domu pasaule un domu dzīve. Atsakoties no Cilvēciskajam Vērtībām, notiek atgriešanās pie dzīvnieciskā apmaiņu rakstura. Tur nav vietas Cilvēkam, bet tie, kuri tur ir atgriezušies, zaudē savu eksistences jēgu, tāpēc beidz pastāvēt. Tie cilvēki un tautas, kuras atkrīt no Cilvēciskajam Vērtībām un pievēršas „interešu” apmierināšanai, beidz pastāvēt. Tāpat tās valstis, kuras savu politiku balsta „interesēs”, beidz pastāvēt. Europas Savienībai nav nākotnes tāpēc, ka tā savu esamību un attiecības - politiku attiecībās balsta uz „interesēm”, bet Vērtību neesamību maskē aiz pašu darbībās noliegtu „vispārcilvēcisko, demokrātisko un kristīgo vērtību” maskas.

Pastāv un nākotni bauda tikai tas, kurš savu politiku balsta uz Vērtībām. Tie, kuri pulcēsies ap Vērtībām, veidos valsti un būs tauta.

 

***

 

Katra tauta veido savu sabiedrību.

Katrai sabiedrībai ir sava Vīzija.

Tomēr Vīziju nerada tauta vai tās sabiedrība. Tauta uztur Tieksmi, kura notur Vīzijai spējīgos Vīzijas esamības virzienā. Tās ir muļķu runas par kopīgi - tautas radītu Vīziju, tāpat kā tukši lielīgas un muļķīgas ir runas par „tautas radītu reliģiju”. Tāpat kā katram viņa zināšanas dod citu vajadzību, valsti un ar to saistītās intereses, tāpat šīs intereses viņam zīmēs citu Vīziju vai pat pilnīgi slēgs pieeju tām apmaiņām, kuras nes Vīziju. Zemāko izglītības līmeņu diktētās vajadzības veido horizontālas apmainās. Tikai augstākie izglītības līmeņi sāk veidot dažādus līmeņus vienojošās apmaiņas, bet tikai visaugstākā izglītība - Garīgā Izglītība, dod objektīvu vertikālo apmaiņu iespējas.

Tikai vertikālas apmaiņas nes Vīzijas. Protams, arī zemāk attīstītie ir spējīgi uz savām subjektīvajām vertikālajām apmaiņām, taču šo apmaiņu atnesto viņi (tāpat kā visi citi) vienmēr noformēs savu zināšanu, sapratnes un vajadzību formās, apmēros un virzienos. Viņu Vīzijas būs egoistiskas Vīzijas. Viņu „vīzijas” būs zemāko smalko pasauļu būtņu iedvesti kaitīgi maldi, vai kopumu sadalošas un nākotni slēdzošas halucinācijas vai ilūzijas.

Sabiedrībā ir tās Ideju ģeneratori, Ideju noformētāji, noformētā administrētāji un izpildītāji. Tikai pirmo Vīzijas ir tās, kuras viņus visus vieno un kalpo visiem. Tikai Garīgi izglītoti un Zinoši Cilvēki ir tajās un tādās objektīvās vertikālās domu apmaiņās ar Augstāko Pasauļu būtnēm un viņu domu laukiem, kā arī savas tautas zemāko slāņu domām un vajadzībām, tādu Zināšanu bagāti, kuras viņiem dod iespējas piešķirt formas - Vārdus šīm Domām un formulēt visaptverošas Vīzijas tautai, sabiedrībai un tās Vēsturei. Tikai tādas Vīzijas sakārto vēsturisko gaitu uz Vērtībām. Tikai tādas Vīzijas atdod zaudētās Vērtības un to orientierus.

Nostāšanās uz Ceļa sākas ar Vīziju.

Kam ir Vīzija - tiem ir Ceļš.

Kam ir Ceļš - tiem ir Nākotne.

Mums ir Vīzija, Ceļš un Nākotne.

Mēs Ejam.

 

***

 

Ceļš - Gaita no – uz” taisnīgi vieno domu apmaiņu attiecību telpā. Tā sakārto, izgaismo un vada. Sakārtotība domu attiecībās sakārto domas Cilvēka apziņā. Sakārtotība domās ved pie kārtīgas valodas. Valoda rāda to, uz kurieni kurš iet. Valoda rāda Vērtības, mērķus un līdzekļus.

Katrs iet uz savu „Labo". Ja, tas, ko Cilvēks atzīst par labo, tā nestās un to saturošās vērtības (vai viltus vērtības, māņi un to produkti) atrodas citas tautas un tās darbības laukā, tad tiecoties uz to, tāds tiecas arī uz šīs tautas dzīves telpu un dzīves pārņemšanu. Tāda pārņemšana ved uz šīs tautas valodas pārņemšanu. Ja kāds saka, ka ir kādas valodas prioritāte pār citu valodu, tad viņš runā par kādu Vērtību prioritāti pār citām Vērtībām. Ja viņš runā par lielākām iespējām kādas valodas lietojuma telpā, tad tāds runā par lielākām iespējām piekļūt tur esošajām vērtībām ar tās valodas palīdzību un to viņam vajadzīgo Vērtību prioritāti pār savas valodas nestajām un nodrošinātajām Vērtībām.

Tāds atsakās no savām Vērtībām.

Tāds atsakās no savas Valodas.

Tāds atsakās no savas Tautas.

Valoda ir Tautas Vērtību nesēja un noformētāja.

Tas, kurš tiecas pēc svešām Vērtībām vai to māņiem, pārņem citu valodu, piesārņo un jaunveido savējo. Valodu sargā ar turēšanos pie savām Vērtībām, to izkopšanu un demonstrēšanu, bet ne ar kādu likumu pieņemšanu vai referendumu rīkošanu par labu tai vai citai valodai, vai citā valodā runājošo izglītības iespēju bremzēšanu. Turieties pie Vērtībām un jums nebūs valodu attiecību problēmu. Ja šī zeme un valsts tās iedzīvotājiem caur turēšanos pie viņu vērtībām sniegtu viņiem derīgo, vajadzīgo, pareizo un labo, tad viņi visi tiektos pārņemt to valodu, kura viņiem to nodrošina, caur kuru tas nāk pie viņiem.

Valodas tīrības un kārtības sardze ir tāda pat tautas Cilvēcisko Vērtību sardze kā Valsts, armija, tiesa, likumi un robeža.

Valoda ir robeža.

Valoda ir likums.

Valoda ir tiesa.

Valoda tāpat kā armija – sargā vai uzbrūk.

Valoda ir Vienojošu Vērtību radīta telpa - Valsts.

 

***

 

Tagad divvalodības sakarā ir pacelts jautājums par Nacionālas valsts idejas likšanu Latvijas valsts dibināšanas pamatā. Tas patiesībā ir apgalvojums par kādu Nacionālu Vērtību esamību, ap kurām vienojas to nesēji – uz Cilvēcīgu runu un tās valodu spējīga tauta - Cilvēku kopums, kurš tiecas uz šīm Vērtībām un tādēļ tā runā šajā zemē, kurā šīs vērtības zeļ un dod savus Cilvēkiem vajadzīgos augļus.

Vērtībām jānes Vīzija.

Vērtībām jābūt formulētām.

Vērtībām jābūt visiem zināmām.

Vērtībām jābūt saistošām.

Vērtībām jābūt pieņemtām.

Vērtībām jābūt sargātām.

 

Ja kāda tauta - latvieši tiecas uz sev zināmām latviskām Vērtībām, kuras viņiem te dod visu viņiem vajadzīgo labo, tad viņi tiecas dzīvot Latvijā, runāt latviski un aizstāvēt šīs vērtības un Latviju tādu, kurā šīs Vērtības darbojas.

Ja viņi tiecas atzīt citas (angļu) valodas iespēju prioritāti, sev vajadzīgā saņemšanai, tad viņi atzīst citu Vērtību prioritāti. Ja viņi, atzīstot šo prioritāti, citas valodas telpas vērtībām pakārto dzīvi Latvijā vai neaizstāv savu Vērtību Latviju, vai tiecas dzīvot (aizbrauc) citas valodas dzīves telpā vai pārņem tās valodu, tad tas nozīmē, ka viņus piesaista šīs valodas telpas vērtības.

Tad tas nozīmē, ka te nav noformulētu vai visiem zināmu, pieņemtu un sargātu latvisku Vērtību.

Tātad tas nozīmē, ka nav tādas tautas, kas tiektos uz šīm Vērtībām.

Tātad tas nozīmē, ka šīs valsts pamatā nav Nacionālas Valsts Idejas, tā ir beigusi būt vai nekad nav tāda bijusi - ir bijusi citas tautas cita Ideja, kura savulaik ir tikusi maskēta ar Nacionālas Valsts Idejas viltus tēlu bez reālu Vērtību pildījuma. (Ar „vispārcilvēcisko” vai „kristīgo” vērtību saukli maskē Cilvēcisko Vērtību neesamību.)

Tātad, tas fakts, ka šīs zemes iedzīvotāji tiecas uz citu zemi, tās dzīves un valodas pārņemšanu, dzīvojot šeit, liek mums uzdot jautājumu:

- Kāpēc Latvija saviem iedzīvotājiem nedod to, ko tie uzskata par labo, vajadzīgo un derīgo?

- Kas, kurš un kādēļ tam traucē?

- Kas būtu jādara, lai Latvija saviem iedzīvotājiem dotu to, kādēļ viņi tiektos uz šo zemi, valsti, tās valodu un Vērtībām?

- Kā tas var būt, ka tajā tautā, kuras valsts pamatā esot likta Nacionālas Valsts ideja, iemīļotam komponistam ir amerikanizējušās mazmeitiņas, bet viņš pats šai tautai grūtā laikā raksta citas tautas populāra stila (Bregoviča) mūziku?

- Kādēļ šīs valsts radio Ziemassvētkos vecākiem iesaka bērnus iepazīstināt ar citu tautu Ziemassvētku tradīcijām?

- Ar ko te būtu jāsāk valodas aizsardzība un kas ir tās slēptie un atklātie nīdēji?

- Kas ir šīs Valsts nīdētāji?

- Kas ir Vērtību nīdētāji?

- Ar ko būtu jāsāk Vērtību, Valsts un Valodas aizsardzība?

- Vai tāda valsts vispār pastāv?

- Vai tā, ko par tādu uzdod, ir tikai butaforija – acu apmāns?

- Ko darīt, ja tā tas tiešām ir?

- Ko darīt, ja šīs zemes iedzīvotājiem nav savu Vērtību, un tādēļ tiem nav vajadzīga ne šī zeme, ne valsts, ne valoda – jo tie pievēršas citām valodām, zemēm un to sniegtajām iespējām apmierināt savas interešu diktētās vajadzības vai izmēģināt viltus vērtības un netikumus?

- Ko var darīt tur, kur nav ne valsts, ne tautas, ne Vērtību?

- Ko dara ar veldrē sakritušu labību?

- Ko dara ar papuvē gulējušu zemi?

- Ko dara ar tiem, kuri ir zaudējuši Cilvēku Vērtības, tikumus un stāju?

  

***

 

Sakārtot domu apmaiņu – nozīmē sakārtot, attīrīt un nostiprināt valodu. Valoda ved uz Vērtībām, Zināšanām, Valsti un Vīziju. Vīzija pulcē sabiedrību – pūli padara par Tautu un dod tai vēsturiskumu. Tauta dzīvo ģimenēs. Ģimenēm ir apmaiņas Dzimtās un ar savu Zemi. Vīzija (Vērtības), Valoda, ģimenes un Zeme veido vertikāli apmaiņās, kas ir visu horizontālo apmaiņu cēlonis un uzturētāja. Sakārtojot vertikāli, sakārtojas horizontāles.

Nekas nav jāizgudro.

Viss ir.

Tas ir jāņem un pareizi jālieto.

Ņemiet Vērtības un iegūstiet labo, derīgo un vajadzīgo!

Esiet Cilvēki!

 

Pauls

Lāču kopa

26.12.2011.