Atpakaļ

Tēmas tonalitāte

Par drošību Tavu un manu


Noteikti tā ir, ka saulriets ir redzams arī no grimstoša kuģa klāja, taču nodošanās tā vērošanai tad būtu vieglprātība un tikai neprātīgais tādam varētu uzticēt savus bērnus.

Mūsdienu pedagoģijas, psiholoģijas, politikas – visas sabiedrības krīzēm ir viens kopīgs cēlonis – animālisms, fizioloģiskā “demokrātija” - Cilvēka Garīgās Tīrības trūkums, kas caur nezināšanu parādās tādās metastāzēs, kā Ideālu piezemēšana, sīkmērķība un augstprātība, kas liek tam sevi par vienīgo saprātīgo būtni visumā turēt un lepni izslietu galvu vērot Zvaigznes, kuru kustības centrā sevi iedomājas esam.

Ja piever kreiso aci – liela daļa Zvaigžņu pazūd. Ja labo – arī. Ja aizver abas, paliek pavisam tumšs un cilvēks sāk justies kā Radītājs pirms darba sākuma. Un tad laikam tādam liekas, ka pasaule patiešām mainās acis mirkšķinot vai paziņojot vienmēr par labu esam to, ko sev iekārojamu saskatījis, vai problēmas atrisinājumu tās ignorēšanā, uz ko mūs savā dziļākajā būtībā aicina modernās psiholoģijas (pamēģini ar to sadzīvot vai pieņem sevi tādu, kāds Tu esi, palutini sevi, Tu esi vērtība tikai tāpēc, ka Tu esi, izskaidro to, parunā par to un aizmirsti, atbrīvojies no tā vai atrodi tajā labo) aizver acis vai vēro saulrietu no grimstoša kuģa klāja.

Protams, ir vienkārši un omulīgi dzīvot, uzskatot, ka pasaule patiešām mainās pēc mūsu prāta, ja vēlamies to citādu redzēt, vai paši esam mīļi, jauki un gudri tikai tāpēc vien, ka labas domas par sevi domājam, ja noteiktās stundās tās kādam uzticam, kaut vai simtiem miljoniem televīzijas skatītāju visā pasaulē.

Savā kopumā visas metastāzes savijas vienā kroplā veidojumā – tieksmē pēc viegluma vai komforta sev, kas kā naudas pārvērtību gala rezultāts tagad ir sasniegumu mērs sabiedrībai, kura cenšas to visā aizsniedzamajā iedabūt.

Tas vīruss, kurš pagājušā gadu tūkstoša pēdējā gadsimtā, aplipinājis Eiropu, radīja slimību, kas tur parādījās ar nacionālsociālisma vārdu un radīja daudzus iekaisumus netīrajās tautu apziņās, kas parādījās kā sāpīgi pārkairināti augoņi ap viņu vadoņu tēliem, vēlāk, šķērsojis okeānu ar bēgļu un kara laupījuma – trofeju straumēm, atrada labvēlīgu augsni plašajā Jaunajā pasaulē.

Amerikas vēsture sākas karos – savstarpējos un ar indiāņiem. Amerikāņa ideāls ir cilvēks ar cirvi un kūpošu revolveri, kavalērijas uzbrukums, beigts indiānis un zelta tīrradņu maisiņi. Šī vēsture sākas ar mežu, bizonu un cilvēku iznīcināšanu – dzīvības un svešu kultūras formu iznīcināšanu gaidāmās peļņas un brīvības vārdā. Tur, kur varēja parādīties dolārs - Dzīvībai bija jāatkāpjas. Ar iznīcināšanu sākusi – šī mutācija šodien saprot dialogu tikai kā automāta stobra virzienu un gatava sava dolāra drošību aizstāvēt par jebkuras svešas dzīvības cenu.

Un tagad mēs atkal redzam labi bruņotu “pārcilvēku”, viņa jaudīgo propagandas mašīnu, “nevainojamo ideju”, kuras īstenošanai ar vienu valsti nepietiek.

Jebkura slimība izplatās un tai ir izplatītāji. Šodien globalizācija, pieņemot kroplas formas, kalpo par šīs pasaules kundzības idejas slimības izplatīšanu, kā vārdā tiek meklēti sabiedrotie, atbalstītāji, tiek sūtīti emisāri un veidoti infekcijas perēkļi korumpētu sabiedrību un interešpaklausīgu valdību veidā.

Tāpat, kā savulaik Aleksandrs no Maķedonijas traucās iekarot Indiju un visu Āziju padarīt par vienu lielu Grieķiju, tā Čingizhans no Āzijas eksportēja savu pasaules kārtību Eiropā, bet pirms viņiem abiem persietis Kserkss to gribēja izdarīt viņam sasniedzamajā pasaules daļā – arī Grieķijā, par ko aziātiem atlīdzināja Aleksandrs. Tieši tāpat Roma svētīja savus leģionus Gallu karam un pēcāk Vatikāns tajos pašos ceļos izvadīja savus krusta karotājus un misionārus. Tieši tāpat, kā cilvēki dega katoliskās inkvizīcijas sārtos – kūpēja nacistu nāves nometņu skursteņi, napalma dedzinātie ciemati Vjetnamā vai vienkāršo ļaužu kvartāli Bagdādē. To pašu Dievu piesaucot.

Tāpat, kā no Krievijas taisījās eksportēt proletārisko revolūciju – tā Vāciskā Kārtība tika iekrauta tankos un bumbvedējos, bet Fidela Kastro ekspeditora Če Gevaras bārdainais portrets vēl tagad nenoiet no daudzo T-krekliņu krūtežām.

Atkal ir Viena Ideja – Viena Kārtība – Viena Pasaule un Amerikānis, kurš visur to ieviesīs drošības, savu interešu un labklājības vārdā. Tas nav nekas jauns – tikai šoreiz viena Liela demokrātija a la Amerika visiem! Jebkurā vietā un diennakts stundā – kājas uz galda un komforts!

Komforts pāri visam!

Dari kā Tev ērtāk!

Dievs ir ar mums!

Visatļautība!

Nav komfortabli bērnus audzināt? Lai izvēlas nodarbi un mācību priekšmetus paši! Nav komfortabli tirgoņu atvesto vērtēt un uzņemties atbildību par to, ko bērniem rokās dod, naudu pelnot? Laiž tik tirgū – sauksim to par kultūru (un iebāzīsim arī Dziesmusvētkos), vai par pašizpausmi, par uzdrīkstēšanos, par jauno un nepieradināto, atšķirīgo – citādo – minoritāti – demokrātisko – BRĪVO!!!

Tad jau tirgus parādīs (bet ķīniešiem to tomēr ierobežosim)! Lai katrs pats uzņemas savu daļu atbildības, ja ir uz mīnas uzkāpis vai nav uz klāja noturējies. Tagad tādi laiki - vienbalsīgi apliecina apmuļķotie maksātāji un veiksmīgie jauno konkurences sfēru iekarotāji – aktīvās lauku sievas un dzīves saimnieki – līdzi saucēji uz turieni, kur īstie projekti un fondi pamatus no tīra zelta veiksminiekiem lej. Tik nevajag gulēt! Tik negadies pa kājām! Tik nobalso par īsto!

Ak, nebalso... Nemaz arī nē? Ak, nezini pat, kas tas ir?!

Nu mēs Tev tūlīt parādīsim demokrātiju un tiesības un brīvības un visus žņaugus nost! Atvērtību, atvērtību, atvērtību!

Ak, negribi?

A, kas Tu tāds?! A, kā Tu drīksti – tik nedemokrātiski – ar saviem likumiem dzīvot gribēt!

Ak, Tu nepirksi, ak, nepīpēsi, ak, neskaties un neklausies, ak, tā – Tev tā nav pieņemts?!

Un pamēģināt arī negribi ...Un runā Tu arī tā nedemokrātiski, tā kategoriski un savā valodā...

Tu esi FUN–DA–MEN-TĀ-LISTS!

Ekstrēmists !!

Radikālis !!!

Ķeceri noķērām! RAGANU !

“Mēs piesakām karu raganām visur, lai kur arī viņas nebūtu un paturam tiesības pielietot mūsuprāt pareizos līdzekļus viņu apkarošanai jebkurā zemeslodes punktā.” Šurp manu dziesmu grāmatu, manas cilvēktiesības pie Tevis pelnīt un sloksnēs ādu ģērēt no Tavas muguras un Tavu māju pēc mana prāta mainīt!

Atvērtību, atvērtību, atvērtību!

Un tagad jau neviens drošības vārdā nekur vairs droši justies nevar – kas zina, kas tam drošības sargam aizdomīgs liksies.

Uzbrukums Polijai no hitleriskās Vācijas puses – Otrais pasaules karš un “karš ar Raganām” sākās vienādi - ar to pašu ieganstu – poļi esot vācu pierobežas radiostacijai uzbrukuši un Raganas Amerikai, pirms tam “sarkanie” esot Reihstāgu dedzinājuši un “raganas” tāpat kaut ko kalnos papostījušas, tāpat ar teroru (nedrošību) uz teroru atbildēt nav nekas jauns – boļševiki savulaik pieņēma dekrētu par “Sarkano teroru”, kas ievadīja nakts arestus un dārglietu konfiskāciju, un koncentrācijas nometņu rašanos citādi domājošiem.

Tad, kad Krievijas ekonomika, iekšpolitika, ārpolitika un prezidenta reitings pārdzīvoja krīzi, “čečenu teroristi“ Maskavā uzspridzināja divas dzīvojamās ēkas un kā atbilde tam sākās otrais karš Čečenijā, kurš prasa aizvien jaunus un jaunus upurus no abām pusēm un atmodina abās pusēs viszemākos instinktus un noziegumus.

Dažas nedēļas pēc ANO konferences, kurā 103 valstis nostājās pret Izraēlas (un ASV) politiku attiecībā pret citām valstīm, kad ASV atradās dziļā iekšpolitiskā un ārpolitiskā krīzē uz ekonomiskās lejupslīdes fona prezidenta autoritātes šķobīšanās brīdī, kad ASV kā ūdens kustēšanās bija vajadzīgs kaut kas, kas ļautu noturēties pasaules uzmanības centrā, pie līdera pozīcijām pieradušas lielvalsts vadītājiem kā debessmanna nāca “uzbrukums” nojaukšanai paredzētajiem dvīņu torņiem Ņujorkā.

Lielvarām patīk uzskatāmi, vienkārši, televīzijas skatītāju masām saprotami risinājumi, kas ļautu tos apvienot varas nospraustā mērķa īstenošanai.

Tāda mērķa īstenošanai vienmēr labi noder princips “Ķeriet zagli!” Pusstundu pēc sprādzieniem Maskavā un dvīņu torņu traģēdijas Ņujorkā, kurā bojā gāja tūkstošiem pārsteigto cilvēku, kad vēl nav apzināti fakti, notikusi izmeklēšana un analīze – propagandas mašīna jau darbojas ar pilnu jaudu un abu valstu prezidenti nāk klajā ar Gebelsa stilā ieturētiem, tiesas spriedumam līdzīgiem paziņojumiem. Sens zagļu paņēmiens – lai maskētu zādzību vienā vietā, radīt māņu kustību citā.

Krievijā dažas nedēļas vēlāk, savu namu sargi noķer specvienību kareivjus nesot kāda nama pagrabā cukura maisos noslēptas sprāgstvielas “darba gatavībā”. Terorisma “apkarotāji” atrunājas – esot pārbaudīta nama iedzīvotāju modrība!

Vēsture sastāv no redzamās un neredzamās daļas. Burtiskā un pārnestā nozīmē. Ir notikumi, kuri paslīd garām neievēroti vai tiek noslēpti cilvēku lielākajai daļai, bet tiem tomēr ir kādi cēloņi, kādi idejiski apsvērumi, kuri liek tajos iesaistītajiem cilvēkiem pieņemt tieši tādus lēmumus, vai izdarīt ko tādu, kas liks vēsturniekiem aizdomāties par to nozīmi, vai paliks tā arī nevienam nezināmi un nekad neizpausti un nekur – nekad – nekādos pierakstos nefiksēti, bet tomēr reāli – redzamos notikumus ietekmējoši cēloņi.

Neviens notikums nav vēlākajiem vēsturniekiem izprotams un pareizi notikumu virknēs iekļaujams (vai saprotams, kāpēc hronikās tas ir vai nav minēts saistībā ar citiem notikumiem – kādu nozīmi tam piešķīruši laikabiedri), ja tie nespēj pieņemt tā laika domāšanas vai dzīves veidu, bet skatās uz to ar sava laika acīm. Bezdievis reliģijas veidotu pasauli nespēj saprast principā un vienmēr tur saskatīs to, kā tur nav, bet neredzēs virspusē esošo.

Jebkurš notikums ir jēgpilns vēsturisks fakts tikai kontekstā ar notikumu plūsmu, procesu, kurā tas ieņem savu vietu. Notikums var piederēt vairākām plūsmām vienlaicīgi – saistīt tās, vai būt kādas neredzamas, apslēptas plūsmas izpausme, kura šķietami iekļaujas kādā it kā saprotamā un visiem zināmā notikumu virknē, bet patiesībā ir pavisam citu notikumu atblāzma. Reizēm uz ezera virsmas paliek apļi no augšup uzniruša dzelmes iemītnieka pieskāriena ūdens virsmai un liecina par to, ka tas tur mīt tāpat kā visa ap viņu esošā pasaule, kura parasti paliek apslēpta ikdienas gaitās ejošam ezermalas apdzīvotājam.

Analītiķi, kā pašā Amerikā, tā pasaulē norāda – ir vismaz 5 dažādi 11. septembra notikumus izraisoši scenāriji pašā Amerikā, kuru cēloņi, iniciatori un realizātori ir baltie amerikāņi, pie tam 3 no scenārijiem izriet no varas augstāko ešelonu interesēm, attiecībām un iespējām!

Lidmašīnas lido, torņi deg, mājsaimnieces panikā, prezidents runā, tiek izpārdots milzīgs daudzums karodziņu.

Ir bojā gājušie un dažādu nozaru speciālisti uzdod jautājumus. Ir fakti, kuri parādās pirmajās dienās un vēlāk pazūd. Parādās citi fakti, kuri atkal rada jautājumus. Viss uz zemes atrastais un demonstrētais „pierādījumu materiāls” neiztur nekādu kritiku. Fakts ir fakts tikai kontekstā, bet konteksta iespaids šajā gadījumā rodas tikai tad, ja to, ko pasniedz, aplūko emocionāli. Neviens no sabiedrībai priekšā stādītajiem faktiem nenorāda uz to, ka notikumi ir risinājušies tā kā Vašingtona to iztēlo, vai tos nevarētu viltot. Nevienā neatkarīgā tiesā šie “fakti” neizturētu kritiku.

Gadu pēc notikumiem 11. septembrī uz ekrāniem iznāca ļoti emocionāla propagandas filma, kuras veidotāji paziņoja, ka tajā pavēstīšot patiesību par šo notikumu. Filma sastāvēja no jau agrāk minētajiem faktiem, degošo torņu attēliem un it kā islāmisku tekstu lasījuma, lētu viesnīcu īpašnieku un kādu, lidmašīnās bojā gājušo arābu kaimiņu, stāstiem, kuri uzturējušies viņu viesnīcās, par to, ka arābi ēduši picu, sarunājušies pa telefonu un gaidījuši kaut ko. Tas, ko redzējām filmā, neatklāj to kāpēc šie arābi braukāja pa Ameriku un, kas tieši tiem lika to darīt, tāpat kā tas, kas notika viņu galvās vai to kas bija sarunu temati, jo neviens no „lieciniekiem” arābiski nerunā un nesaprot.

Taču pats interesantākais šajā filmā bija tas, ka no izklāstītās versijas bija pazuduši daži sevišķi kutelīgi fakti.

Neprofesionāls specdienestu darbs? Diez vai. Acīmredzot notikumu oficiālā versija tikusi slīpēta vēl ilgi pēc pašiem notikumiem (kad jau bija zināmi vainīgie – Raganas!). Viena no analītiķu minētajām iespējām ir 11. septembris kā Maskavas augusta puča analogs – valsts apvērsuma pieteikums – šantāža ar iespējamo turpinājumu noteikumu nepieņemšanas gadījumā. Vēl viens min mafijas ultimātu valsts reketā. Tas arī ir ļoti iespējams, ņemot vērā to, ka viens lidmašīnas notriekšanas gadījums Amerikā jau bija, ko vēlāk ļoti neveikli uz sevi uzņēmās armija. Ir iespējami citi ar ārvalstu specdienestu piedalīšanos saistīti scenāriji, kuros var būt iesaistīti arābu izcelsmes dalībnieki, paši nezinot, kādu lomu spēlē.

Tas, ka starp valstu specdienestiem norit nepieteikts karš, kura akcijas pieraksta teroristiem, ir acīmredzami tiem, kas zina, kur skatīties un kādi ir viņu mērķi, kas ir pasūtītājs (kam tas ir izdevīgi). Rokraksti ir dažādi – tie vienmēr satur atpakaļadresi.

11. septembra un vēlākajos notikumos, kas norāda uz to propagandisko - ideoloģisko saturu, visvājākā vieta ir lidmašīnas un antrakss. Tikai mājās tupētājam vai romantiskai jaunkundzei liekas, ka, lai vadītu lidmašīnu pietiek piepūst vaigus, sataisīt nopietnu seju, parunāt ar torni, klikšķināt slēdžus un grozīt stūri. Ka lidmašīna, pacēlusies no zemes, lido taisni tur kur vajag un nolaižas citā šaurā zemes josliņā tāpēc, ka pilots groza stūri un tā pa gaisu slīd tāpat kā velosipēds vai jaunais ģimenes auto pa sausu asfaltu. Un, ja kāds kādreiz lidojis ar mazu – var lidot ar lielāku, vai pavisam lielu. Lielas mašīnas vadīšanas māka nav pilotāžas, bet komandas saskaņota darba māka. Ja pilots kaut ko mēģinās darīt paļaujoties uz to ko viņš redz, tad viņš noteikti netrāpīs tur kur viņš skatās –jau sen būs par vēlu. Trāpīt tornī ar boingu, vadoties tikai pēc redzes, nav iespējams.

Lai lidmašīna trāpītu skrejceļā, to uz turieni novada uz zemes novietotu atšķirīgu iekārtu komplekss, kurš kā minimums sastāv no 7 dažādām iekārtām, kuru darbs ir savstarpēji stingri saskaņots un iepriekš precīzi noregulēts. To nevar izdarīt daži cilvēki un tā, lai sagatavošanās stadijā sevi neatklātu.

Bet lidmašīna ir liels dators ar spārniem, ar perifērijām, direktorijām, failiem, apakšprogrammām un portiem – ieejām, caur kurām pieslēgties šim datoram. Tas ir „dators, kura korpusā” sēž cilvēki un kurš klausa programmai. Ja darbojas autopilots – cilvēks lidmašīnu nevada. Ja kāds zina, kā pieslēgties datoram un tā programmatūrai – autopilotam, tad tas vada lidmašīnu, vai pilotam tas patīk vai nē, un tā rokās ir arī visi sakari un vispār visa lidmašīna. Tāds var sēdēt jebkurā vietā – kaut vai pentagona pagrabā - un vadīt šo datoru tur, kurp tam vajag.

Tad ir pilnīgi nevajadzīga lidmašīnas (mazās - uz ko cītīgi uzstāj amerikāņi: interesanti, vai tad Binladenam naudas trūkst, lai apmācītu simtiem boingu pilotu no daudzajiem desmitiem tūkstošu teroristu, vai nopirktu kādus jau gatavus pilotus no tām aviolīnijām, kurās lido arābu pasaulei un terorismam simpatizējoši lidotāji. Vai lidotāji nemēdz būt teroristi? Turēšanās pie mazās lidmašīnas pilotāžas apmācības dažām stundām ir vismuļķīgākā amerikāņu versijas daļa un vistiešāk norāda uz izmisīgu faktu piemērošanu situācijai.) vadītprasme – lidmašīnu vada autopilots pēc komandām, kuras saņem no zemes.

Pentagons ir izslavēts ar savu bezpilota izlūklidmašīnu pielietojumu kara operācijās Afganistānā, Dienvidslāvijā, Irākā un citur. Tam ir programmatūra lidojumu vadīšanai no zemes.

Tas dod atbildi uz jautājumiem – kāpēc “raganas” rīkojušās dīvaini. Tai pašā laikā paliek skaidrs kāpēc “raganas” pārkāpušas konspirācijas likumus un kāpēc mazās grupās (!) kāpušas lidmašīnās. Tāpēc, ka nekādas konspirācijas nebija, nekādu savu plānu tām nebija. Tās vienkārši kāda, kuru uzskatīja par autoritāti, vai kura pakļautībā atradās, vadātas braukāja no vienas vietas uz otru, gaidīja rīkojumus un kārtējo pārbrauciena rīkojumu saņēmušas, godīgi piereģistrējās stundu pirms pacelšanās un iekāpa lidmašīnā tikai tāpēc, lai pasažieru sarakstos parādītos viņu uzvārdi un viņu lietotajās automašīnās specdienesti „atrastu” boingu instrukcijas arābu valodā.

Gadu pēc 11.septembra notikumiem Pentagons nāca klajā ar mierinājumiem, ka nekas tāds nevarot notikt, jo ar globālās pozicionēšanas sistēmu izmantošanu tagad varot radīt drošības zonu ap jebkuru objektu un pārņemot aizdomīgo lidmašīnu vadību, to aizvadīt prom no jebkura objekta. Ja var pēc gada, tad varēja arī pirms gada. Ja var prom, tad var arī uz.

Antrakss – Sibīrijas čūla - skan briesmīgi - “Sibīrijas mēris”, bet patiesībā ir cilvēkiem epidemioloģiski vislabvēlīgākā dzīvnieku slimība, kura, cilvēkam, lielā daudzumā ieelpojot tās sporas, izraisa vieglas saaukstēšanās simptomus, bet nav tālāk nododama citam cilvēkam – nav lipīga. No terorisma viedokļa – bezjēdzīgi nekaitīgs ierocis, bet no naida un kara kurinātāju viedokļa - labs propagandas gājiens.

Satraukto televīzijas vērotāju psiholoģiska apdullināšana un uzbrukuma atvairīšanas cīņas aina – teātris, kā janvāra “kaujas” iekšlietu ministrijā, kad no turienes “uzbrucēju” Omonam darbības pāri palika maisiem savāktas tukšu mācību (skaņas) patronu čaulītes, un tie, kuri neīstajā brīdī pagadījās nepareizajā vietā.

Londonā tā pati aina - sprādzieni un pēc tam trokšņa taisīšana. Tas, ka “atrastie vainīgie” ir no Pakistānas vēl nenozīmē, ka to rīkotāji un apgādātāji arī ir no Pakistānas vai arābu pasaules. Var jau samusināt neizglītotus cilvēkus no jebkuras tautas un aizsūtīt tos uz nāvi sev izdevīgā vietā un laikā (pēc negatīviem balsojumiem par Eirosavienības konstitūciju) citi „cilvēki”, kuriem ar arābiem un islāma pasauli ir tikai tāds sakars, ka tie izmanto šo vidi savu mērķu sasniegšanai. Par to raksta analītiķi (Larušs) kad norāda, ka Spānijā sprādzienus sarīkoja Alena Dalesa pēckara Eiropā atstātā izlūkošanas un diversiju tīkla mūsdienu paaudze. Trakākais ir tas, ka samusinātie cilvēki patiešām var domāt, ka iet nāvē savu ideju vārdā, bet patiesībā izpilda tieši savu ienaidnieku norādījumus.

Tie, kuri ir pasekojuši totalitāro sektu dinamikai un darbībai pasaulē, būs ievērojuši, ka tās visas savulaik nodarbojas ar savu sapulcināto piekritēju apziņas ietekmēšanu līdz pat kolektīvu pašnāvību veikšanai, bet aiz katras tādas sektas atradās specdienesti. Palasiet vadītāju biogrāfijas, kaut vai tām, kuras darbojas bijušā PSRS–a teritorijā. Pat Štoknis bijis milicis! Tas pats ir zināms par tām pagājušā gadsimta 70. un 80.gadu sektām, kuras Dienvidamerikā savējos novedušas līdz reālam grupveida suicīdam. Tātad nav jau noslēpums, ka tieši specdienesti savām vajadzībām izstrādāja metodes, kā no cilvēka izveidot reliģiozu pašnāvnieku spridzinātāju un pie tam to darīja abas lielvaras. Tāpēc mani neizbrīna tas, ka šādi pašnāvnieki parādās abu lielvaru darbības zonās.

Francijā pusaudži dedzina automašīnas, tiek runāts par kultūru sadursmi un draudiem. Es nebūšu pārsteigts, ja atsaucoties uz šo ālēšanos, tiks attaisnota masu iznīcināšanas ieroču izmantošana pret tām tautām un valstīm, kurās “raganas” sevišķi bieži manītas – pret tām, kuras nepadodas kultūrintervencei.

Afganistānā Krievijai bija savas intereses, kas to noveda pie kara ar modžahediem un tā, ka ASV ar CIP palīdzību tur aizstāvēja savas intereses CIP emisāra Osamas bin Ladena (Buša lielā drauga un biznesa partnera) tiešā uzraudzībā, un vēlāk cīņai pret “sarkano Uzbeku” draudiem šis pats CIP radīja talibu kustību un pretestības (graujošas darbības, terorisma - “raganu”) apmācības bāzes visā Austrumu reģionā.

Tāpat kā Reihstāgs “sarkanajiem”, CIP radītajai un vadītajai struktūrai - talibiem pēkšņi ir apkarojami kalnos esošie kultūras pieminekļi, ar kuriem islāms itin labi sadzīvoja daudzus simtus gadu – tādā veidā visai pasaulei nodemonstrējot talibu, un, vēlāk izrādās, arī alkaidas tumsonību un bīstamību. Kāda ASV uzturēta, izlolota un CIP vadīta struktūra pēkšņi, Amerikai izdevīgā brīdī, izrādās ļauns, nenotverams ienaidnieks, kam var dot triecienus jebkuras citas valsts teritorijā.

Islāms un tā sargi – talibi – asi nostājās pret alkoholismu un narkotiku lietošanu, kā dēļ asi un efektīgi ierobežoja narkotiku ieguvi Afganistānā. Pēc talibu sagrāves Afganistāna kļuvusi par narkotiku ražošanas valsti. Abu lielvaru savstarpējā cīņa par savu interešu drošību ir iznīcinājusi Valsti, tautu un tās kultūru, atstājot posta un iznīcības perēkli, kurš meklēs sava ražojuma pielietojumu kaimiņu zemēs – arī lielvaru teritorijās.

Tur, kur ASV iznīcina islāma kultūras tradīcijas, kā likumsakarība rodas tā zemākā forma – neizglītotas masas rupja cīņa par izdzīvošanu ar tiem līdzekļiem, kādi ir pieejami un pieņemami šiem izmisumā iedzītajiem cilvēkiem.

Cilvēks ir sabiedriska būtne, tādēļ sabiedrība ir harmonisku atšķirīgu būtņu savstarpēja atbalsta un papildināšanas vide kopēju mērķu sasniegšanai, bet savstarpējas konkurences sludināšana ir sabiedrības – tātad cilvēka – iznīcināšanas vides veidošana, kas ir savstarpējās un pašiznīcināšanās nāves nometne, bet esošais globalizācijas modelis ir mūsdienīga – moderna nāves nometne visai planētai.

"Venēciešu”aprindās daudz tiek runāts par globālu ekonomisko, ekoloģisko, politisko krīzi, par divu kultūru, reliģiju sadursmi. Abām acīm pasaulē raugoties, tam nevar piekrist. Nevar piekrist krīzes globālumam un divu kultūru sadursmei.

Tajā pašā laikā bieži tiek jautāts - kā tas var būt ka kristīgās valstīs un sabiedrībās ir tik daudz nežēlības un netikumības visās sabiedrības dzīves jomās un sociālajās vidēs. Kā aicinot tuvākā mīlestību saņemam visu karu ar visiem - konkurenci. Lai to saprastu nepietiek ar baznīcas sprediķu, radio diskusiju klausīšanos vai populāru žurnālu un pseidovēsturisku romānu lasīšanu. Ir jāsaprot - katrs laiks ir skatāms tikai ar tā laika cilvēka acīm un Garīgā Mācība tās reliģija un baznīca ir trīs atšķirīgas parādības.

Katra laika cilvēka apziņa ir viņa laika īpatnību produkts horizontālē, bet reliģija ir katras tautas vertikalitātes dziļuma – Debesu augstuma mērs. Tas ir kaut kas intīms, dziļi Sirdī sargājams un tikai vistuvākajiem rādāms dārgums, tas, kas paliek ar cilvēku tad, kad zaudēts ir viss dzīves laikā nākušais. Ar sava Dieva vārdu Sirdī cilvēks dzimst, savā dzīves ceļā – reliģijā no intuitīvas nojausmas pāriet pie Tā Zināšanas un zemes mūžam beidzoties, tas ved viņu atpakaļ Mājās.

Tagad Latvijā ir parādījies īpatnējs vārdu salikums – tradicionālās reliģijas. Acīmredzot kāda iemesla dēļ baznīcai nav izdevīgi saukt vārdā šīs reliģijas tautu vai arī teikt, ka tā ir Latviešu reliģija, jo tad rastos jautājumi – ko šī reliģija te dara bez savas Sirds, kurā tai jāmīt? Un kur palikušas Latviešu Debesis – mūsu Vertikalitāte? Kāpēc mēs nēsājam svešu mantu? Ko Jūs domātu, ja, norādot uz kādu ļoti intīmu apģērba gabalu, tā valkātājs uz Jūsu jautājumu – vai tas ir tavs? – atbildētu – tas ir tradicionāls. Vai arī, ja trolejbusā pieķertam kabatas zaglim uzdodot šo jautājumu par naudas maku tā rokās, policists saņemtu atbildi – tas ir tradicionāls!

Baznīcas vēsture, mūsdienu cilvēka acīm raugoties, ir gara lielu pārmaiņu virkne. Savā sākumposmā baznīca bija pavisam kas cits nekā vidusposmā un tagad tā dzied atkal citu dziesmu nekā pirms dažiem gadsimtiem, kad tā izdāļāja lāstus un sprediķu mīļākā tēma bija elles šausmu apcerējumi un stāsti par Dieva dusmām. Tikai pēdējā laikā, kad baznīcu uz to piespieda ar viņu konkurējošās garīgās strāvas tā sākusi runāt par Mīlestību un piedošanu. Daudzas, mūsdienās par teoloģiskām un reliģiskām normām, ētiskām kategorijām pasniegtas tēzes, patiesībā ir dažādos vēsturiskos posmos politisku vai saimniecisku apstākļu spiediena rezultātā radušās, kā baznīcas izdzīvošanas nišas meklējumi.

Tā vecā un jaunā derība ir mākslīgi sakabināts veidojums, kurš radies ievērojot reliģiozās dzīves normas tad, kad cilvēki vēl zināja, ka kaut kas no nekā – tukšā vietā nerodas. Ir tradīcija, kuras ietvaros notiek attīstība saskaņā ar Dievišķās Dabas likumiem.

Brīnumi notiek Sirdī, bet viss pārējais ir acu apmānītāju, iluzionistu un manipulatoru triki, kādu pasaulē nav mazums un vienmēr bijuši visu gadatirgu sastāvdaļa. Baznīcas tēvi, ievērojot šo nepārkāpjamo normu tā laika reliģisko kultūru vidē, paņēma vienīgo tiem pieejamo tradīciju – jūdaisma – rakstu pieminekļu fragmentus un garā, mokošā šķirošanas, pārrakstīšanas, veidošanas un saīsināšanas procesā, kurš beidzās tikai 11. gadsimtā, radīja to grāmatas prototipu, kam dažādi un pretrunīgi pārtulkotam, mums liek ticēt kā Dieva vārdam Bībelē, kam īstenībā nekāda vēsturiska, reliģiska vai filosofiska sakara ar tā dabisko rašanās vidi – Jūdaistisko rakstu pieminekļiem – nav.

Tam piekabināts materiāls, kurš nācis no pavisam citas garīgo strāvojumu vides – Grieķu un Jūdu gnostiķu – Eseju – Nazoreju sektas, kā to dziļi filosofiskās un simbolos maskētās reliģiskās dzīves atskaņa, kurš, tāpat būdams neiesvētītajiem nesaprotams – pārveidojumu ceļā tiktāl attālinājies no saviem pirmavotiem – Jēzus laikabiedru lietotajiem tekstiem, ka jau trešā gadu simtā pāvesta nuncijs bija spiests atzīt to, ka pirmavotos esošo reliģisko atziņu publiska atklāšana neizbēgami iznīcinās jaunveidojamo Romas baznīcu.

Arī pāvests sākumā bija tikai Romas bīskaps – viens no daudzajiem vienlīdzīgajiem neatkarīgo kristiešu bīskapu vidē. Tā bija vide bez noteikta reliģiska dogmāta, kuras bīskapu sludinātais maz atšķīrās no apkārtesošās “pagāniskās” kultūras doktrīnām, bet kopīgās teoloģiskās nostādnes un doktrīnas veidošana notika partiju demokrātijai raksturīgajos savstarpējos bīskapu ķīviņos un nebeidzamos balsojumos un pārbalsojumos mainoties partiju un grupējumu koalīciju spēku samēriem.

Jūdaiski - kabalistisko kompilāciju (vecās derības) sakabinājumu ar Eseju filosofiskajām doktrīnām var salīdzināt ar termoelektriskās stacijas ekspluatācijas instrukcijas un Einšteina speciālās relativitātes teorijas iesējumu vienos vākos. Jūdaisms ir Kabalas reliģiskā forma, kura ir Ēģiptes pagrimuma perioda maģijas atvasinājums, bet Eseju gnostiski - filosofiskās doktrīnas izrietēja no Hermētisma – Ēģiptes ziedu laiku Garīgo mācību grieķiskotiem novirzieniem.

Eseju – Nazoreju doktrīnām nebija reliģisko formu, jo tās attiecās uz iesvētīšanu rituāliem un iesvētīto tālāko dzīvi, kurai bija svešs populisms un publiskā dzīve. Eseju mācība nebija domāta masām, tieši otrādi, tā bija saprotama un domāta tikai un vienīgi iesvētītajiem, tādēļ tās pierakstītās daļas ir tikai dabiskā vide – augsne – slepenam, iesvētīšanu procesā mutiski tālāk nododamam, atklātībā neizpaužamam un nekad neizpaustam simbolos ietvertam saturam.

Iemesls kādēļ Romas impērijas reliģiskā kultūras vide nepieņēma jaunizceptos “kristiešus” – Eseju – gnostiķu bīskapus slēpās tajā apstāklī, ka pēc žīdu izraidīšanas no to dzīves vietām izkliedēja arī esejus un tādēļ pārtrūka arī viņu praktizētās iesvētīšanas, kas nozīmēja simbolu atslēgu zaudēšanu un neiespējamību turpināt šo garīgās attīstības ceļu.

Iesvētītie “pagānu” filosofi un Romas impērijas oficiālās reliģijas priesteri izsmēja pašiesvētītos bīskapus viņu mēģinājumos skaidrot Garīgās patiesības ar laicīgajā dzīvē atrodamām parādībām, kuras to sekotājos radīja garīgā ceļa realizācijas ilūziju.

Kristiešu baznīcām pārmeta to, ka viņi, nozaguši svešu dievu, nelietīgi valkā Tā vārdu un izkropļo nesaprastu garīgo mācību, tempļos svētumā turamo novazā pa tirgus laukuma diskusijām un šīs mācības nesaprasto normu burtisko pielietošanu un konfliktēšanu ar laicīgās varas likumiem un citu reliģiju piederīgajiem. Pirmie “kristieši” bija pazīstami kā neizglītoti, neapvaldīti un skandalozi nemiera cēlāji, kurus neviens necieta savā tuvumā.

Bīskapu rokās nonāca Eseju Mācības pieraksti bez to atslēgām un to pielietošanai nepieciešamā izglītības līmeņa, šai mācībai nepiemērotā un tādēļ to realizēt neiespējamā akulturālā sekotāju vidē, bez reliģiskajām formām - dievkalpojumiem un rituāliem tādēļ, ka esejiem tādu nebija. Ikdienas dzīves norma savstarpējās attiecībās un Gremdēšanās Savās Debesīs – vertikālē – tikšanās ar Radītāju – nav publiskos rituālos ietērpjama reliģija, ja Saprāts ir Dieva mājoklis un cilvēka ķermenis saprāta templis, bet Mīlestība – caurstrāvojoša un visu vienojoša radošā Dzīvība.

Reliģiskās ceremonijas un rituāli nepieciešami tautas dzīves tradīciju uzturēšanai, cementēšanai vienā sistēmā un attīstības virzīšanai, neļaujot tām nogrimt elkdievībā vai pievērsties maģijai tur, kur tautai nav zināmas tās slēptās garīgās likumības, kuru izpausmes šajā tautā un tās vēsturiskajā periodā ir attiecīgās tradīcijas un tās ietekmes, kādas caur tām tiek uzturētas to pildītājos.

Dažādās vidēs cēlonis izraisa dažādas sekas. Katrā vidē Dievišķā Uguns – Doma un Griba darbojas saskaņā ar šīs vides īpatnībām. Augsti attīstīta filosofa saprāta un augstāko jūtu vadīta dvēsele pašsaprātīgi meklēs iespēju pakļauties augstākajiem stimuliem un atbilstoši garīgajiem, aktīvajiem izstarošanas, centrbēdzes spēkiem – tieksies pēc altruisma, iejūtības un sapratnes, bet fiziskās ietekmēs veidota un darbīga zemnieka labdabīgā dvēsele, koncentrējoties uz tiem pašiem vārdos izteiktajiem pamudinājumiem, galarezultātā izpaudīs pieaugošu materiālistisku egoismu vienkārši tāpēc, ka sava dzīves veida dēļ tā ir raupjāka (apziņā vairāk izpaužas centrtieces spēki un tās pūliņu galarezultāts ir šo spēku pastiprinājums – raupjuma un apziņas vienkāršotības pastiprināšanās), kas stimulēta uz aktivitāti, pāraug materiālismā, augstprātībā un fanātismā.

Garīgās patiesības, izprastas vienkāršoti, vienmēr dod pretējo rezultātu un tiek pielietotas neatbilstoši to sākotnējai iecerei, tādēļ tiek slēptas no tiem cilvēkiem, kuru apziņa darbojas ikdienas rūpju un sadzīvisku problēmu lokā, tā vietā tiem dodot reliģiju – noteiktus tiem saprotamus ideālus un mitoloģiju – pasaules uzbūves ainu – no kuras izriet rituāli un tradīcijas, kuras pildot katra apziņa lēni veic savu izsmalcināšanās un garīgo impulsu uztveres tieksmes attīstības ceļu saskaņā ar tās dzīves veidu un apstākļiem.

Tā kā bīskapiem šīs reliģijas nebija, tad nācās to veidot, pārņemot “pagāniskās” rituālu formas un mitoloģiju, šajās formās ieliekot jūdaisko saturu – atsauci uz atšķirīgo – vēsturiski noteikto mantojumu – tradīciju. Neviena no mūsdienās zināmajām “kristīgās reliģijas” dogmām, mitoloģijas formām (ārpus evanģēlija nekanonizētās leģendas, kuras baznīca izplata un atbalsta), draudžu dzīves vai dievkalpojumu procedūrām nav bīskapu radīta, bet tikai un vienīgi “pagānisko” reliģiju elementu aizguvumi un to kompilācija, bet daudzos gadījumos dažādu maģijas kultu un aktu pielietojumi, ko veicināja jūdaisms kā ēģiptiešu maģijas mantotājs. Pat monoteisms ir bīskapu patapināts no Eiropas tautu vidū izplatītā Mitras kulta, jo jūdaisms nebūt nav monoteisks, bet savā būtībā pielūdz ēģiptiešu dieva Seta – Tīfona ēzeļgalvaino formu. Vienīgais, ko jaunkristītie jūdi spēja pārņemt no Esejiem un nodot tālāk, bija atbrīvošanās no Mozus likumu disciplinējošajiem žņaugiem.

Tāpat kā Romu iekarojušie vandāļi saviem vienkāršajiem mājokļiem būvmateriālus ieguva nojaucot romiešu greznās villas un tempļus, arī bīskapi savu reliģiju būvēja noārdot “pagānu” reliģiskās sistēmas un to piesaistes Kosmiskajiem gadskārtu ritmiem un cilvēka dzīves plūsmai. Tā tika radīta pseidoreliģiska konstrukcija, kura savā darbībā atsvešināja tās sekotājus no to dabiskās dzīves vides, veicināja pilsētu dzīves veida dominanti, sociālo slāņu savstarpējo antagonismu un dzimumu nelīdzvērtību, praktiski atbalstot sievietes pazemošanu, kam vēlāk par upuri krita arī sākotnēji vistuvākā Jēzus līdzgaitniece Marija Magdalēna un paši evanģēliju teksti, kuros radikāli pārveidoja visu ar Jēzus sekotājiem saistīto materiālu, tādēļ, ka mācekļu aktīvākā un lielākā daļa bija tieši sievietes, bet 12 atstāto mācekļu svīta ir “pagāniskās” solārās dievības pavadoņi – 12 zodiaka zvaigznāji.

Savā darbībā bīskapi piekopa misionārismu, kas bija visu tā laika reliģisko kopienu dzīves jēgas un normu, kā arī Dievišķās pasaules kārtības likumu pārkāpums, kurš liedza svešiniekiem atklāt reliģiskās doktrīnas un iesaistīt tos kopienas slepenajos rituālos. Savā misionārismā bīskapi vervēja piekritējus no apkārtesošo reliģisko kultūru neveiksminiekiem un sociālo slāņu atstumtajiem – sociālo un garīgo dzīvi apgūt nespējīgajiem, likumpārkāpējiem un sadzīves normu pārkāpējiem, sludinot vienkāršotu pasaules un garīgās kultūras izpratni likumus pildīt nevarošiem un negribošiem.

“Pagāniskajā” Eiropā ar tās stingro Garīgajos likumos balstīto dabisko tiesību sistēmu un aktīvo reliģisko dzīvi, tādu bija maz, tādēļ vienīgais veids, kā bīskapiem vairot savu klausītāju un baznīcas nodevu maksātāju pulku, bija noārdīt jau esošās kultūras, zinātnes, reliģijas un tiesību sistēmas tajā “pagāniskajā” vidē, kurā darbojās bīskapi, un, kas imperatora Konstantīna (savu radinieku slepkavas un pirmā katoļu svētā) laikā, kad katolisms kļuva par Romas oficiālo reliģiju, ar Romas karaspēka palīdzību izvērtās citādi domājošo, filosofu, iesvētīto, gnostiķu fiziskā iznīcināšanā, kas savā tālākajā attīstībā, sekojot vēstures sliktākajiem piemēriem, pārauga krusta karos, inkvizīcijā, genocīdā, indulgenču tirgošanā un garīgajā izvirtībā – grēksūdžu praksē.

Inkvizīcijas efektivitāte, labāko ļaužu iznīcināšanā un miljoniem savu tautas brāļu izcepināšanā krusta svētītajos sārtos, balstās tajā vienkāršajā apstāklī, ka katra uzrādītā “burvja” mantas trešā daļa pārgāja uzrādītāja īpašumā. Pārējais baznīcai un inkvizīcijai. “Sākotnējā kapitāla uzkrāšana” un rentablākais biznesa plāns šim kopuzņēmumam bija – uzrādīt, apmelot, slepkavot vairāk! Ceturtais krusta karš tika vērsts pret augsti attīstīto kristīgo Kataru (katarse – attīrīšanās) – Albigoju valsti, pilnīgi iznīcinot tās iedzīvotājus un kultūras pieminekļus tagadējās Dienvidfrancijas teritorijā. Šīs valsts iedzīvotāju “noziegums” bija tas, ka šīs valsts pamatu vienlaicīgi ar Romas Pētera baznīcas dibināšanu lika “Jāņa” – mīļā skolnieka – sekotāji un ar savu eksistenci un kultūras sasniegumiem visai Eiropai uzskatāmi pierādīja katoliskās “Pētera” Romas morālo pagrimumu un atkāpes no tās pravieša Jēzus atstātā mantojuma – Mācības.

Degradējot kultūru tiek neatgriezeniski degradēta tās darbības vide – cilvēka apziņa, un tam seko loģisks procesa noslēgums – šādas apziņas ieslīgšana mežonīgā dzīvnieciskā stāvoklī un atteikšanās no reliģijas kā no traucējoša un nevajadzīga (neērta) sloga. Beidzot piepildījies Jūdu sapnis cīņā ar ierobežojošajiem Mozus likumiem. Cilvēks brīvs no Garīgo likumu diktāta pats izdod likumus! (Romiešu tiesību izplatīšana veicināja pagānu kultūru sagrāvi un nodrošināja baznīcai Romas impērijas valdošo aprindu atbalstu.)

Ja paskatāmies apkārt valdošajā postažā un sabiedrības karikatūrā, tad redzam Jāņa atklāsmes grāmatā aprakstīto ainu – kristīgās mācības cilvēka radīto atdarinājumu – mūsdienu baznīcu ar tās perversajiem baznīcas kalpiem un baznīcēniem, kuri dzīvē neievēro nevienu no sava “ideāla” Jēzus norādījumiem, bet vienojas savstarpējā norunā – saukties par “kristiešiem” vai “kristīgām valstīm”, kuras seko “kristīgajai ētikai” un vienlaicīgi ir atdalītas (!) no sava garīgā un “ētikas” kodola – baznīcas.

Mēs redzam baznīcēnus, kuri savā brīvajā laikā labprāt noklausās garīdznieku subjektīvos prātojumus par tematiem, kas labi zināmi visiem, un kalpo par emocionālām dekorācijām tur, kur neviens netaisās pieņemt šīs dekorācijas par dzīves īstenību, bet tikai un vienīgi par iespējamo viedokli līdzīgu alternatīvu brīvā izvēlē, pielaikošanā un izmēģināšanā savu subjektīvo viedokļu veidošanai par tematiem, kuri līdzīgi gadalaiku radītām temperatūras maiņām periodiski aktualizējas sabiedrībā līdz ar baznīcas vai politiskajiem svētkiem, kuru materiālais ekvivalents nogulsnējas preču ražotāju un tirgotāju banku rēķinos.

Mēs redzam jūdaisma sapņa realizāciju – Zelta teļa varu – naudu kā visu vērtību mēru un cilvēku kā šīs varas darbības lauku. Cilvēka dzīvi, kuras vērtība ir uzkrātās naudas un pārdodamo preču saražotajā daudzumā, bet ne viņu savstarpējās attiecībās, tikumībā un dzīves materiālās puses vienkāršībā, kad jāizvēlas starp baudu vilinājumiem un Cilvēciskas Dvēseles Dzīvi.

Mēs redzam lelles, kurās iebūvētas elpošanas, runāšanas, ēšanas un vairošanās funkcijas, mēs redzam viņu svētkus, kuros garīgās dzīves normas ir kā tortes recepte un putukrējums galda kuplināšanai.

Mēs redzam to, ka pievēršanās kultūru un sabiedrības izstumtajiem ir novedusi pie šo izstumto dominēšanas sabiedrībā, saglabājot un vairojot tos netikumus, kuru dēļ tie tikuši savulaik izstumti no katras dzīvas un veselas sabiedrības.

Vidē, kurā vienīgā drošība un citu drošību garants un uzturētāja ir katra cilvēka tikumiskā vērtība (kura izpaužas viņa spējā strādāt darbu, kura augļi apmierina paša un apkārtējo vajadzības – savstarpējā darba apmaiņā un šā darba nepieciešamībā – darbā kā cilvēciskās vērtības pašizpausmē un ar to saistītā prieka avotā) ir radīta vispārēja nedrošība, atņemot katram viņa darba iespēju pastāvēšanas drošību. Darba drošība var būt tikai sakarā ar šā cilvēka personīgo izvēli kādai darba jomai, turpinot vecāku tradīciju vai realizējot savu interešu jomu tik ilgi un tā, kā viņš pats to vēlas, bet ne tā, kā uz to spiež kādas banku struktūras attīstības izdevīgums vai peļņas kāres radītas politiskas izmaiņas sabiedriskajās attiecībās. Atņemot cilvēka dzīvei pamatvērtības un drošību, naudas vara rada savstarpēja naida un cīņas vidi tur, kur jāvalda līdzjūtībai un izpalīdzībai.

Pretēji veselā saprāta redzējumam, ka miers baro – attīstība ir tikai zinātnes, izglītības un sadarbības rezultāts, bet karš posta - naudas varas diktatūra pieprasa visu karu pret visiem – savstarpēju pašiznīcināšanos konkurencē, kā aizsegu savai noziedzīgai darbībai meklējot kādu ārēju ienaidnieku – valsti, tautu, atšķirīgu sabiedrisku iekārtu vai “starptautisku terorismu”. Nevienai tautai nav ļaunāka ienaidnieka kā pašas muļķība, baudkāre un slinkums, kas vienmēr izpaužas mantkārē un tās diktētā tieksmē pēc varas pār kaut ko citu ārpus savām robežām, kad vajadzētu vien pielietot šo varu savu netikumu un dzīvniecisko atavismu ierobežošanai.

Cik bieži šīs “kristīgās kultūras” valstu politiķi ir vērsušies pie sava Dieva ar jautājumu – kāda ir Tava pasaules kārtība? Kāds ir Tavs dažādo tautu un kultūru, dažādo dzīves veidu un uzskatu radīšanas mērķis? Kāds ir Tavs notikumu attīstības plāns?

Kāds risinājums izriet no tās reliģiju formas, kuru Tu mums esi devis?

Vai biznesa plāns, ko radījusi kāda ekonomiska struktūra, jel kad ir saskaņots ar sirdsapziņu un To, kura novēlējumi tiek uzklausīti svētdienās vai oficiālās parādes ceremonijās pirms vakara izklaides naktsklubā vai kāršu partijas ārpilsētas klubā? Pirms šī paša plāna saskaņošanas ar kredītu izsniedzošo banku?

Krīze neapšaubāmi ir. Tā ir tās cilvēces daļas krīze, kura atkritusi no sava Radītāja, iedomājas sevi varošu ar krāpšanas, zagšanas, balsošanas (uzpirkšanas un skaitīšanas) palīdzību risināt tos jautājumus, kādus Dievs risina ar Dievišķām metodēm!

Krīze ir tajā cilvēces daļā, kura atsakoties ievērot Dieva radītās pasaules kārtību un viņiem dotos uzvedības noteikumus, brēc pret Debesīm par tām ciešanām, kuras sev savā augstprātībā radījusi. Par to, ka nevar sasniegt nesasniedzamo neatbilstošā veidā ar nepiemērotiem līdzekļiem vidē, kurā viss tiem vajadzīgais ir pieejams noteiktā veidā, ar cilvēka spējām atbilstošiem līdzekļiem, tādā kārtībā, kādu atbilstoši šai videi, cilvēkam un līdzekļiem ir noteicis tās Radītājs.

Krīze ir to bezdievju apziņā, kuri, sevi iecēluši dievu kārtā, mēģina Dievišķā sistēmā rīkoties savu mērķu sasniegšanai ar divkājainu dzīvnieku cienīgiem līdzekļiem.

Visu šo krīžu kopumu var raksturot vienkārši – no ābeles zara atrāvies ābols pūst, kā to nosaka Radītāja iedibinātā kārtība. Šajā ābolā vairojas baktērijas, notiek ķīmiskie procesi, izdalās gāzes un smakas, neestētiskas ainas, kuras saindē visu, ar ko nonāk kontaktā.

Ja vidusmēra amerikānis tiešām ir Holivudas kino produkcijas patērētājs, tad terora aktu rīkošana Amerikā ir tas pats, kas sausu tuksneša smilšu maisīšana un neviens terorists amerikāņiem nevar nodarīt lielāku ļaunumu, kā Holivudas produkcija, vai jebkurš cits ar masu apziņas izmantošanu saistīts naudas iegūšanas plāns. Paši amerikāņi un naudas varai pakļautie – tās varu pār sevi atzīstošie – tās likumiem pakļāvīgie ir lielākie ienaidnieki sev un šos likumus tālāk izplatošie – visa dzīvā un cilvēciskā ienaidnieki, apdraudētāji apkarotāji un iznīcinātāji.

Nav divu kultūru, divu reliģisko sistēmu sadursmes. Ir savu Dievu aizmirsušu, savā augstprātībā Radītāja balsi saklausīt nespējīgu, tumsonīgu, nezinošu bezdievju uzbrukums kultūrām, kuras cenšas turēties pie sev atvēlēta zara ar tiem likumiem un dzīves kārtību, kādu tie saglabājuši savā atmiņā no tiem laikiem, kad saņēma Sava Radītāja Vārdu.

Nu jau politiķi spriež, ka Irākā miers iestāšoties tikai tad, ja tur pie varas nākšot stiprs līderis, kurš savākšot vienkopus kā sunnītus ar šiītiem, tā arī kurdus. Gulbi, līdaku un vēzi tagad grib sabāzt atpakaļ tajā maisā no kura tie izlaisti. Vai pievienot atpakaļ tam līdzsvara un stabilitātes punktam – ratiem, kas tos noturēja uz vietas.

Te vienkārši ir jāsaprot - kas ir kā līdzeklis un kas ir mērķis, tad arī metodes atradīsies. Ja mērķis ir samierināt un sapulcināt zem viena jumta - valsts likumiem, dzīves veida - šos trīs nesamierināmos (kas tas ir – lidojoša līdaka ar vēža spīlēm?), tad tas nav iespējams pārāk lielo atšķirību dēļ un iespējams, ka nav arī vajadzīgs – jo var sāpīgi “atkosties” samierinātājam. Dabas likumus pārkāpt nevar, bet “apdauzīties” pret tiem var gan. Iespējams, ka “samierinātājs” to saprot un patiesībā nekādu samierināšanu nevēlas.

Ja šīs valsts eksistences mērķis ir rati – stabilitāte vietā, kurā saskaras trīs nesamierināmas nometnes – tad līdzekļi ir citi, un, iespējams, ka tieši tie, ar kādiem šī stabilitāte šajā teritorijā pirms iebrukuma tur tika nodrošināta. Ja tagad uz šo nelaimīgo vietu paraugāmies, tad redzam, ka “glābēji” un “samierinātāji” tieši tāpat arī rīkojas.

Tanki, artilērija, lidmašīnas dara savu, tiek šauts un dedzināts neskatoties, kas un kur ir sapulcējies un no kurienes šauj. Tāpat indīgās kaujas vielas tiek pielietotas pret mierīgajiem iedzīvotājiem un to dzīves vietām.

- Ar ko Bušs ir labāks par Huseinu?

- Ko jaunu izgudrojis?

- Vai Bušs netrāpa tajās pašās pēdās kā Huseins?

- Vai Bušu par to tiesās?

- Vai tāpēc, lai Bušu tiesātu, kādam ir jāiebrūk Amerikā un jāslepkavo tās mierīgie iedzīvotāji?

- Ja sliktais bija Huseins, kāpēc bojā iet citi?

- Kādēļ tiek piespriests nāves sods – ( apšaude, bombardēšana, fosfors) bez tiesas un izmeklēšanas?!

- Kas tā ir par “demokrātijas formu”?

- Paplašināta?

- Ierobežota?

- Selektīva?

- Viļņiem vai punktveida?

Huseins esot gatavojies pielietot masu iznīcināšanas ieročus pret citām valstīm un slepkavot iedzīvotājus un slepkavojis savus. Bušs arī slepkavo savus iedzīvotājus un tos, kurus iesaistījis paša izraisītajā Irākas krīzē. Pie tam Bušs jau slepkavo un arī „mierīgos” ar masu iznīcināšanas ieročiem, pārkāpjot visas konvencijas!

Tātad soda par gatavošanos nevis pielietošanu! Acīmredzot Bušs negatavojās – tā sanāca, piedodiet, netīšām. Paši nezinām ko darām.

- Ja amerikāņi ir tik neaprēķināmi un nekontrolējami, bez paškontroles, tad kā tādi drīkst ieročus (atombumbas) turēt, ja tas, kurš gatavojas – ir paredzams un paškontrolē saredzams, to nedrīkst?

- Kur te loģika?

Tomēr loģika ir – un dzelžaina. Amerika nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Aiz muguras tai Vjetnamas karš, karš Afganistānā un tad vēl Izraēlas pieredze ar Palestīnu un arābiem vispār.

Izraēla pamazām atstāj visas okupētās teritorijas, kuras tā tik pompozi ieņēma. Arābiem uzvara ir ienaidnieka padzīšana no savas zemes un netraucēta dzīve savā kārtībā un izpratnē. Amerikai uzvara ir arābu dzīves veida maiņa - kultūrintervences galarezultāts - amerikanizēts arabeiroaziāts. Amerikai tā vajadzīga noteikti un vēlams ātri, arābiem tā var būt pēc 100 vai 1000 gadiem – nav svarīgi kad, galvenais, ka ir vispār.

Saskatāma perspektīva un process. Brīvs ir tas, kurš par savu brīvību cīnās. Vergs ir tas, kurš citu verdzībā ved.

Nav ticams, ka amerikāņi to nezina vai būtu tik lieli muļķi, ka nesaprot to, ka augstu tehnoloģiju karaspēkam ilgstošā plašā karā pret zemām tehnoloģijām nav cerību uzvarēt, jo ja nepielieto atomieročus, tad arābi savā vidē dzimst vairāk nekā tos slepkavo amerikāņi, bet tie zemā dzīves līmeņa dēļ ir mazāk jūtīgi pret kara apstākļiem nekā augsti tehnoloģizētie amerikāņi.

Karš kā bumerangs atgriežas pie amerikāņiem, graujot to morāli un cilvēciskās kvalitātes, kas ir visu citu materiālo vērtību radītājas un uzturētājas. Ilgstošs karš agri vai vēlu pazemina dzīves kvalitāti augstajiem, bet pielāgo zemo. Un kad „augstais” piezemējas – nu, tad jau tas nonāk „zemā” lauciņā, kur valda viņa spēles noteikumi. Lauvas un baltā cilvēka divkaujas iznākums lauvas dabiskajā vidē, pakļaujoties abu dabiskajām iespējām, ir viennozīmīgi skaidrs katram. Tomēr amerikāņi uzsāka ilgstošu karu. Par spīti Vjetnamai un Palestīnai! Un te ir galvenais jautājums:

- Vai Bušs uzsāka karu pret Irāku?

- Vai Bušam vajadzīga uzvara?

- Vai vajadzīgs miers?

- Stabilitāte?

Stabilitāte ir stabila kultūrintervencei nepakļāvīga un nepieejama arābu pasaule, kura dzīvo pati pēc saviem likumiem. Tāda pasaule neietilpst amerikāņu globālajos plānos. Tāpat kā vienota, stipra Eiropa, Krievija, Ķīna, Austrum- un Vidusāzija. Evolucionējoša Eirāzija ir nāves spriedums Buša Amerikai. Tādēļ Amerikai jāpanāk, lai visi šeit cīnītos pret visiem!

Es saprotu, ka Irākieši spridzina savus nodevējus – kolaboracionistus, ar kuru rokām Bušs grib slepkavot citus arābus. Bet es neticu, ka amerikāņu okupācijas apstākļos, šiīti (musulmaņi) spridzinātu sunnītu (musulmaņu) mošejas un otrādi. Es neticu, ka tie slepkavotu svētceļniekus to svētkos. Bet es ticu, ka amerikāņu specdienesti to dara, visiem līdzekļiem cenšoties panākt arābu savstarpējo karu un to pašiznīcināšanos.

Bušam nav vajadzīgs miers. Bušam nav vajadzīga uzvara Irākā. Bušs nebūt neuzsāka karu pret Irāku, bet iznīcināja Irāku cerībā, ka no šīs nemiera pārņemtās zemes sāksies arābu savstarpējā apkaušana.

Ir liela un varena, tehnoloģiski attīstīta valsts, kuru vada noziedzīgi muļķi, cerībā savu labklājību iegūt uz kādas pasaules daļas iznīcināšanas un ciešanu rēķina. Un ir kāda muļķu zeme, kura grib ar to negodā dalīties un man ir tā nelaime tajā dzīvot un kaunā un negodā par to staigāt.

Cilvēki visā pasaulē! Piedodiet – es to neatbalstu. Dievs, piedod tiem, kas to dara, jo tie savā muļķu prātā nesaprot ko tie (līdzskrējēji) dara! Varbūt mēs visi pārāk ilgi esam cerējuši uz neprātīgo veselo saprātu un bezsiržu sirdsapziņu, tāpat kā paļāvušies uz bezgožu goda izpratni, kā plašajā pasaulē tā savās mājās?

Visi “lielie” kari vienmēr sākti visu karu beigšanai un augstākā taisnīguma nešanai. Kāds vienmēr tiecas aizstāvēt manas intereses, tomēr man vairāk rūp, cik godīgi, taisnīgi tas tiek darīts. Lai netaisnības apkarotāji paši nebūtu sliktāki par apkarojamo netaisnību, jo ko sēsi, to pļausi, un kādu gan nākotni var uzbūvēt uz netaisnības pamatiem. Ja mūsdienu Eiropas sabiedrība ir būvēta uz Bērtuļa naktī lietajām hugenotu asinīm, tad savu bērnu nākotni negribu redzēt būvētu uz meliem, pašlabuma un muļķības attaisnota negodīguma.

Es nedomāju, ka zagtas mantas pircējs būtu sliktāks par zagtās mantas pārdevēju, tāpēc pēc Jaltas konferences kā Baltijas okupanti, tā tās atdevēji ir vienādi mērāmi un piesliešanās negodīgam pārdevējam negodīgā svešas zemes izlaupīšanā – kaut kādā interešu politikas ieguvumā, ko sola šāda negodīga negoda atbalstīšana tikai tāpēc, ka šis pārdevējs – Amerika – ir kādreiz nosodījis pircēja pirkumu – ir muļķība un negods Latvijai, ja tā par netaisnu atzīst sevis okupāciju. Šis negods, iebūvēts jaunās valsts pamatos, agri vai vēlu laidīs pasaulē to negodu, ar kādu būs jādzīvo mūsu bērniem Eiropas tautu vidū, un tas atņems tiesības šai zemei saukties par brīvu cilvēku valsti.

Ja Latvijas vadītāji pasaulē gribēja okupācijas faktu un tā nozīmi Latvijai aktualizēt, tad vislabākais brīdis tam bija tieši Amerikas iebrukums Irākā. Tieši tad, kad pasaule pret to bija sevišķi jūtīga, vajadzēja paziņot, ka Latvija, pati no lielvalstu agresijas līdzīgos apstākļos cietusi, nevar Ameriku tās rīcībā atbalstīt un atgādināt, ka negodam noilguma nav. Tādā gadījumā, gan šajā līdzībā Latvija tiktu beidzot saprasta, gan arī daudzus līdzjutējus un atbalstītājus iegūtu. Tā alkatīgais, īsprātīgi pēc tūlītēja labuma sniegdamies, par lēcu virumu un negodu savu mantojumu, tiesības un nākotni zaudē.

Un tā šī sabiedrība, nevēloties sev liekas problēmas ar savas darbības vērtēšanu uzņemties, tā mazinot savu komfortu, vai tik smagi pūlēties, kā meklēt sapratnes ceļus un sevi iegrožot vai sakārtot atbilstoši tai dabiskajai kārtībai, kāda pastāv, bet kādu tā negrib redzēt - tagad jebkuru savu iegribu par leģitīmu atzīst un pieprasa visus to pasaules kārtību par īstu esam pieņemt, kāda ir redzama ar tās labo aci (ar šo aci redzams, ka visiem jārosās un jāskraida, naudiņu šurpu turpu nēsājot, vienā lielā skudru pūznī pēc vieniem un tiem pašiem noteikumiem).

Tomēr, ja abām acīm pasaulē skatās, tad rodas daudz jautājumu par to, kas ir aiz apvāršņa un kāpēc pats pasaulē gājējs, citur nonācis, pavisam citas lietas par vērtīgām atrod, ja tās vietas Zvaigznēs ielūkojas.

Noteikti ir tā, ka sapratnes ceļus meklējot, vispirms katram pašam ir jātiek skaidrībā ar sevi un to, kā citi Tevi redz, ko no Tevis sagaida, saņem, vai, ar ko vēlas viens otru apveltīt.

Es gribētu dzīvot pasaulē – Orķestrī, kurā katrs kontinents būtu instrumentu grupa un katra tauta - unikāls Meistara darināts tīrskanīgs instruments, kurš, ieklausoties klusē, vadoties no savām izjūtām, vai skaļi un tīri savu balsi paceļ kādu citu atbalstot kopīgā melodijā.

Un pavisam noteikti ir tā, ka es labāk justos tādā krāsaini ielāpainā dažādu nodalītu dzīves veidu - telpu un ritmu pasaulē, kurā, krustcelēs nonācis, katrs apsēstos un uzdotu jautājumu garāmejošajiem

- Kas es esmu?

Ko Tu savās Zvaigznēs redzi?

Ko Tev Tavas Zvaigznes stāsta?

Kā Tavu Dievu sauc?

Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija

21.06.2005

P. S.

Neviena no te lasāmajām domām nav izpausta pirmo vai pēdējo reizi. Autors necenšas būt avangardisks un neatkārtojams pirmatklājējs savā meklējumu ceļā. Autors nemēģina atrast kādu jaunu tēmas atšķirību, unikālu niansi vai savādību. Necenšas papildināt rakstu krātuves ar savu subjektīvo vērtību pienesumu.

Tieši otrādi – autors cenšas formulēt vārdos un koptēlā iespējami daudzu cilvēku kopīgās izjūtas, domu ievirzes un redzējumus, kļūt tiem par kondensācijas centru mūsdienu visādību miglā, lai katrs varētu sameklēt savai domai brāli vai sajūtu māsu.

Autors nezina citu intelektuālo īpašumu, kā vien to, kurš ir katra savā dzīvē pielietots un viņa ticība ietver sevī sajūtu, ka neviens nekad nepieteiks savas autortiesības un nepieprasīs honorāru par Kalna Sprediķi vai kādu senu patiesību, kuru atgādinājis savam brālim vai samulsinātai māsai. Mūžīgais pieder visiem, bet mainīgi populārajam vērtības nav, tāpēc gružu īpašnieka slavai ir pīšļu vērtība un nav tālu tas laiks, kad cilvēki apjautīs dvēseļu ekoloģiju un nepieļaus tādu domu un sajūtu vides piedraņķēšanu, kādu izvērš mūsdienu intelektuāļi un popularitātes peļņu alkstošie “mākslinieki”, “politiķi”, “zinātnieki”, “līderi” un “zvaigznes”.

Autors neatzīst citas autortiesības, kā vien katra tiesības domāt un būt atbildīgam par vārdos ielikto spēku, zinot, kāds gods ir lietot tos pašus vārdus, kādus pirms viņa lietojuši Visdižākie Cilvēki laiku laikos, kur katram būs iespēja atrast savu vārdu birumu sēnalu un drazu kaudzē vai maizes graudu apcirkņos.