Atpakaļ


Par tikumīgo tautu spēku


„Masieres un dziedzeri”


Vispirms par vīriešu „medību instinktu”. Tāda nav. Tas ir bezatbildīgu sieviešu uzturēts un kultivēts mīts, ar kuru viņas, savu vajadzību apmierināšanai, provocē vieglprātīgus vīriešus. Tāds pats mīts ir tas, ka „vīrieši par seksu vien domājot”. Nebūt nē – vīrieši kā intelektuālas un praktiskas būtnes ir visai tālu no seksualitātes. To vīriešu sievas un piegulētājas, kuru vīri un „vīrieši” ir īsti aizrāvušies ar saviem „dzelžiem” un „lietu bīdīšanu”, ir tās, kuras viņiem pārmet „novārtā atstāšanu” un tieši viņas drūzmējas pie psihoterapeitiem un patologiem ar savas neapmierinātās seksualitātes stāstiem.

Vīrieši ir seksuāli par tik, cik Sievietes viņos šo seksualitāti ierosina un uztur, un tik, cik viņi ir brīvi starp diviem „vīru darbiem”. Tieši sievietes, kā emocionālas būtnes un bioloģiskās bērnu iznēsātājas un pasaulē laidējas, ir seksualitātes uzturētājas un seksuālo attiecību aktualizētājas. Sievietes ir seksuālo mītu uzturētājas tādā mērā, kādā viņas ir arī manipulatores šajā jomā un ar seksualitāti vispār.

Ir triju tipu manipulācijas. Aktīvās un pasīvās „medības” un aizsardzības manipulācija. Aktīvās „medības” ir prostitūcija un pavedināšana ar vēlākas izmantošanas nolūku. „Pasīvās mednieces” ir tās, kuras, pašas nebūdamas spējīgas uzturēt nopietnas attiecības, kultivē, uztur un pulcina ap sevi tādus pašus vīriešus, cerībā „krist par upuri” kādam tādam „nenopietnam briedim”.

Prostitūcija ir pieejamība, kurā pieejamību regulē vienošanās starp piedāvātāju un pieprasītāju par pakalpojuma atlīdzību. Prostitūcija ir seksualitātes izmantošana par atlīdzību, kur atlīdzības formai nekādas nozīmes nav. Tādā kārtā prostitūcija var būt ar neierobežotu, ar kādos apmēros noslēgtu klientu loku vai ar vienu pastāvīgu klientu. Visas aprēķina „laulības” ir prostitūcija ar pastāvīgu klientu.

Pavedināšana var būt ar mērķi tālākai prostitūcijai ar pavedināto, izlaidībai – netiklībai vai tādām darbībām, kurām pašām ar seksualitāti nekāda sakara nav.

Īsta seksualitāte ir Mīlestības, šā vārda īstajā nozīmē, izpausme tieksmē apveltīt mīļoto ar visu seksuālajā sfērā esošo – tātad arī tās augļiem – Gara, dvēseles, prāta un Savas miesas augļiem. Īsta seksualitāte ir Cilvēcisko attiecību tālākais turpinājums un noslēgums tad, ja ir izveidojusies stabila savstarpēja Cilvēcisko Vērtību saskaņa un sadarbība. Līdz ar to seksualitāte ir attiecību esamības sekas, bet nekādā gadījumā nevar būt par attiecību dibināšanas izejas punktu.

Divi Cilvēki tuvojas Sirds Magnēta tuvināti kopīgo interešu laukā. Interešu virzību un spēku veido Cilvēcisko Vērtību, to kvalitāšu un spēka kombināciju Savdabība, kāda piemīt šim Cilvēkam. Cilvēka savdabība, viņa intereses un viņam piemītošās Cilvēciskās Vērtības ir viens vesels. Šeit Cilvēciskās Vērtības ir cēlonis, Savdabība ir sekas, bet intereses ir Savdabības izpausmes. Tāpēc nav jārūpējas par bērna interešu aktivizēšanu vai savu savdabības meklēšanu un izpausmes iespēju, bet vienīgi par Cilvēcisko Vērtību klātbūtni un attīstīšanu, kuras tad nesīs Savdabību un tās nenoslāpējamu izpausmi interesēs.

Intereses satuvinās Kopīgā darbībā tikpat nenovēršami kā magnēts pievelk dzelzi. Pie tam Sieviete ir magnēts, bet Vīrietis – dzelzs. Ja Sieviete nebūs „magnētiska” pret šo Vīrieti, nekāda vīrieša „pievilkšanās” nenotiks. Tāpat magnēts nevarēs pievilkt dzelzi ar citu Cilvēcisko Vērtību apvienojuma Savdabību. Tāda „dzelzs” jutīs, bet neatsauksies. Un te uz skatuves parādās pavedināšana.

Ko nevar dabiskā ceļā – ar Varu (vara ir spēja realizēt savu Gribu – intereses), to tādi „magnētiņi” realizē ar viltu. Tur, kur ir Mīlestība – Saderība, tur nekāda pievilināšana nav vajadzīga. Pievilināšana un pavedināšana sākas tur, kur nav Mīlestības, nav Saderības, bet ir iekāre un sakropļojoša izmantošana. Sievietes (un arī dažos gadījumos vīrieši) izmanto pievilināšanu un seksuālu pavedināšanu tur, kur viņu mērķi atklāti pārkāpj Dabiskās Kārtības un Likumu normas. Tur, kur darbojas un tiek ļauts darboties Mīlestībai, pavedināšana un pievilināšana nenotiek. Tā parādās tikai līdz ar kādu izlaidības – netiklības formu.

Izlaidība ir visur tur, kur nav ne Mīlestības, ne arī īstas seksualitātes. Izlaidība ir seksualitātes zemākās – fiziskās un astrālās formas izmantošana savtīgai baudas gūšanai fizisko vai emocionālo sajūtu līmenī. Tāpēc, tur, kur vīrieši un sievietes satiekas šo baudu gūšanai, (arī „laulības” gultā) ir tikai izlaidība – netiklība. Laulība, šī vārda īstajā nozīmē, ir tikai tur, kur ir tikumība – Savstarpēja Mīlestība, Cieņa, Sadarbība, Kalpošana un iekšēja vajadzība nesavtīgi apdāvināt laulāto ar visu labāko, kas ir pašam un visādi atvieglināt viņa dzīves ceļu – rūpēties par viņa labklājību.

Tur, kur tā nav – tur ir izlaidība – netiklība. Tur, kur ir baudas meklējumi, tur ir izlaidība. Visizsmalcinātākā izlaidības forma ir pseidoreliģisku pārdzīvojumu kultivēšana un meklēšana, pavedināšana pseidokultūras un pseidomākslas, pseidointelektuālisma, pseidosabiedriskās dzīves baudīšanai.

Mītu kultivētāji tos uztur, saprotot, ka ar tiem atvieglo savu mērķu sasniegšanu pavedināšanā. Tas, kurš tiek pavedināts, domā, ka tas, ko viņš dara, nāk no viņa paša gribas un tas, kas tālāk notiks, ir tas, ko viņš cer sagaidīt, ļaujoties šai pievilināšanas un pavedināšanas spēlei, netiklībā. Pavedinātie vienmēr tiek izmantoti, un , bieži vien ar, no seksualitātes visai tāliem - ekonomiskās, politiskās spēles vai maģisko darbību, mērķiem. Visu tādu pavedināto dvēseles un, arī, seksualitāte tiek sakropļotas, degradētas un novājinātas.

Aizsardzības manipulācija ar šiem mītiem sākas visur tur, kur Sieviete, nespēdama būt patiesi Mīloša un Seksuāla, vai būdama izmantotāja (netikle), vai ilgstoši prostituēdamās aprēķina laulībā ir degradējusi savu „vīru” un viņa dvēseli tiktāl, ka viņš savā rīcībā ir sācis līdzināties divkājainajiem dzīvniekiem – zemes personību iemiesojumiem. Taču tādā gadījumā nevar būt runas par Vīriešiem, šā vārda īstā nozīmē un par to, ka „medības” ir vīriešiem piemītoša īpatnība.

Vīrišķība vai Sievišķība ir otrās Identitātes izpausme un atspoguļo Garīgās Vērtību sistēmas otro vērtību – Altruismu. Tur, kur nav Altruisma (Sievietei – tieksmes apdāvināt ar savu Mīlestību – Harmonizēt Vīrieti, bet Vīrietim – rūpēties par Sievieti), tur nav arī Vīriešu un Sieviešu. Tur ir tikai bioloģiski un fizioloģiski noteikti vairošanās akta īpatnību nesēji – „tēviņi” un „mātītes” un, tas, kas tiek maldīgi uzskatīts par seksualitāti, ir tikai vairošanās akta procesa daļa.

Tā kā zemes personībām nav augstāko – Garīgo principu emanētās daļas un to kontroles pār zemākajiem, tad tām nav arī Garīgo Vērtību klātbūtnes un apjausmas. Tām nav iespējama Izglītība, bet tikai apmācība un dresūra pastāvīgas kontroles klātbūtnē (no kuras tās vienmēr centīsies atbrīvoties, apiet un pārvarēt), kura tiek uzturēta ar bailēm no soda. Cilvēks turpretī Likumu meklē, īsteno un uztur kā iekšēju nepieciešamību kalpot savam Radītājam Dabiskajā Kārtībā un tās cēlonim – Radošajai Gribai, kuru Cilvēks pazīst sevī kā Kultūru.

Zemes personības nav Cilvēcisko Vērtību veidotas, tāpēc viņām nav to klātbūtnes, to apjausmas spējas un tā, ko tās dod – Savdabības. Viņu atšķirību nosaka tikai formējošo apstākļu atšķirības, vecuma īpatnības un tie apstākļi, kuros viņas pašlaik atrodas. Zemes personības piemērojas – pieskaņojas videi un visur to arī meklē – tāpēc redz tikai piemērošanos un tās iespējas, dabisko izlasi vai cīņu par izdzīvošanu un barības ķēdes.

Zemes personībām nav personības spēka – noturības (apziņas skaidrības un apziņas kontroles), bet tiem Cilvēkiem, kuri pakļaujas deģeneratīvām manipulācijām, šī noturība vājinās.

Visas zemes personības populācijā, līdzīgos apstākļos, rīkosies tuvināti vienādi. Viņu rīcību nosaka vecuma, hormonālās un fizisko vai psihisko spēju īpatnības, kairinātāji un Maslova piramīdas vajadzības. Tā viscaur ir Freida intuitīvi uztaustītās, bet, zināšanu trūkuma dēļ, neizprastās un tāpēc nepareizi traktētās, zemes personību „seksuālās dzīves” pasaule. Tā ir viņa aplamību tālāko attīstītāju – psihoanalītiķu, psihoterapeitu vai „moderno”, „praktisko” psiholoģiju pasaule.

Tajā nav vietas Ētikai, Filosofijai, Kultūrai, Mākslai, Tiesībām, Mīlestībai un Uzticībai, Pienākumam un Cilvēkam kā tādam. Tā ir patērējamā un patērētāju – barības ķēžu pasaule, patēriņa ražotāju un ražošanas, ražošanas līdzekļu un saražotā vai darba spēka tirgus pasaule ar saražoto atkritumu apsaimniekošanas konkurenci galarezultātā. Morāle tajā eksistē tikai kā kopīga dresūras elementu sistēma un savaldošu ierobežojumu noturība. Par kaut kādu ģimeni, laulību un seksualitāti tajā, te nevar būt nekādas runas.

Tur, kur „psiholoģija” ir tikai steriotipiskas psihes un fizioloģisku reakciju uz kairinātājiem pētījumi, - tur nav arī Vīriešu un Sieviešu un tiem piedēvētu niķu. Tur, kur ir fizioloģiska – hormonāla reakcija uz redzes, dzirdes, ožas vai taustes kairinājumu, nevar būt runas par to, „ka viņi jau tādi ir”. Tur var tikai teikt, ka uz šo plikumu iekšējie sekrēcijas dziedzeri reaģēja ar tādu hormonu daudzumu. Tad sieviete sevi iedomājas par „dziedzeru masētāju” un uz to arī reducē savu kopdzīvi ar Vīrieti!? Tad tā būtu tikai savstarpēja „masāža” vai „pašmasāža”!?



Tauriņdeja


Psīhes simbols ir tauriņš. Cilvēciskā prāta simbols ir Zieds.

Psīhe ir dzīvnieciskā dvēsele, bet tomēr dvēsele. Tā ļaujas Zieda aicinājumam un pakļaujas Vēja pūsmai. Vējš ir Saprāta darbība – Psīhei neredzams, bet sajūtams spēks. Starp Vēju un Ziedu Psīhe sastop citas Psīhes „tauriņu” un savstarpējā saderība rada tauriņu deju Vējā.

Vīru un Sievu kopībā, caur viņu bērnu sapņiem, nāk stipro tautu spēks. Tauta pieņem jaundzimuša bērna Garu savā kopībā tāpat kā Sieviete pieņem savā Sapratnē Vīrieša prātu un savā dvēselē tā Vīrieša dvēseli, kura sēklu uzņem savā klēpī. Pēc tam – līdz viņu abu mūža galam viņi tā dzīvo – nesaraujamā vienībā un viens otrā. Vīrietis – Sievietes Saprāta un dvēseles telpā, bet Sieviete – Vīrieša roku veidotā pasaulē.

Vīrieša lietu pasaule ierobežo Sievieti un dod iespējas to uzlabot. Tāpat Vīrieša dvēsele pieņem viņas ietekmi un pārveidojas saskaņā ar to, ko saņem šajā telpā. Dvēseles daļa ir nesaraujamā vienībā ar kopumu, lai cik tālu šī daļa būtu attālināta no citām. Tas, kas notiek ar dvēseles daļu – notiek ar visu dvēseli. Reiz, savstarpējā kaisles brīdī, ieņēmusi sevī kāda Vīrieša dvēseli, Sieviete to nēsā sevī visu mūžu un tāpat visu mūžu ietekmē to, ko nēsā sevī. Tāpat Vīrietis, nokļuvis kādā Sievietē, vienmēr tur paliek un nevar no turienes izkļūt, bet ir spiests izbaudīt šīs Sievietes dabu, kamēr vien viņi abi dzīvo.

Katrai Sievietei neredzami nāk līdzi visi „viņas vīrieši” un ar savu klātbūtni ietekmē visu, ko vien viņa dara darbā, mājās, uz ielas vai sabiedrībā. Visi „tauriņi” reaģē viens uz otru un viņa pavadoņu klātbūtni. Reizēm Sieviete nesaprot, kāpēc kāds pret viņu vēršas ar neiecietību vai tieši otrādi – saskata viņā iekāres objektu, bet nedomā par to, ka tā ir reakcija uz viņas pavadoni, vai, vēl sliktāk – uz pavadoņiem.

Tieši tāpat katram vīrietim nāk līdzi arī to Sieviešu „smarža”, kuru „telpā” viņu dvēseles daļas uzturas. Atsevišķas labas lietas ir labas katra savā vietā, bet neiederīgā situācijā traucē. Saka, ka katra vīrieša sapni varot izteikt trīs atšķirīgu Sieviešu veidā – kā ķēkšu, karalieni un bezprātīgi kaislīgo. Taču, ja vīrietis to īsteno dzīvē, ir ticies ar visām, tad ballē ap viņu vienmēr būs trauku šķinda un zupas katlu smaka un turpat arī viņa „ielasmeita” bļaustīsies... Tāpat gultā ar viņu būs arī kēkša un vēsās karalienes valdonīgais pirksts vērsīsies pret neprātīgi kaislīgo.

Svešo un nesamierināmo dvēseļu telpu nesaderība un ietekmju disonanse nekad viņam neļaus izbaudīt nevienu no tām tādu, kādas tās ir savā būtībā. Tāds vīrietis vienmēr būs strīdīgu un nesamierināmu, konkurējošu Sieviešu ielenkumā. Vēl vairāk – Sieviete, atbilstoši savai dabai dod lietu izpratni par visu, ar ko šis Vīrietis saskaras – par visu, ko viņš dara. Savā karaļvalstī karalis izdod pavēles, bet karaliene valda caur sava karaļa pavēlēm – viņa uztur to karaļa prātu, kurš diktē pavēli rakstvedim. Ja ministrs ir ticies ar ķēkšu vai priekameitu, tad viņa ministriju turpmāk vada šī ķēkša un priekameitas izpratne diktē savus noteikumus visiem ministrijai pakļautajiem dienestiem.

Daudzi brīnās par politiķu zemo morāles un lietu sapratnes līmeni, bet vai viņi tāpat brīnītos, ja zinātu kādās „telpās” šie politiķi sēž?! Ja zinātu – ar kādu sieviešu acīm un sapratni viņu priekšā noliktos papīrus lasa, un, ar kādu sapratni par tiem spriež? Nez vai kāds ir tik stiprs, lai varētu kārtīgi un mierīgi savu darbu darīt, ja viņu vienlaicīgi baksta, rausta un uz dažādām domām mudina viņa sieviešu dvēseles. Kāda gan izskatās dvēseles ēka, kuru reizē būvē un, citu uzbūvēto, pārbūvē vairāki konkurējoši, nesamierināmi arhitekti un viņu būvstrādnieku brigādes? „Ko pa dienu uzbūvē – tas pa nakti sabrūk...”

Un, kas notiek tur – Sievietes dvēseles telpā, kad tur uzturas kāds un ienāk vēl daži? Pirmais vienmēr ir „diriģents” un telpa vienmēr skanēs pēc viņa stabules skaņas – dvēseles augļi vienmēr nesīs viņa diriģenta zižļa pieskārienu zīmes – tie būs iezīmēti, tāpat kā diriģents interpretē un savdabīgi ieskandina komponista partitūru. Bet īstais valdnieks vienmēr būs tas, kuru Sieviete pati būs par tādu pieņēmusi pēc dvēseļu radniecības un saderības principiem.

Viņš vienmēr būs stiprāks un veiksmīgāks cīnītājs šajā telpā (bet arī vienmēr vairāk aizņemts ar šo kautiņu) – „mājās pat sienas palīdz” – Sievietes dvēsele vienmēr būs viņa pusē un atbalstīs tieši viņu. Tomēr, ja nu tur „paviesojas” kāds neapšaubāmi varenāks – pēc savas iekšējās būtības izcilāks un spēcīgāks cīnītājs, tad viņš „noliek pie vietas” kā diriģentu, tā saimnieku ar visiem viņa viesiem. Tad tāds ienācējs „apskādē” visu tur esošo dvēseles un tās cieš zaudējumus savā personiskajā dzīvē, biznesā un visā, ko vien dara. Veselība nez kādēļ vairs nav tā un pēkšņi, bez redzama iemesla, visās lietās sākas problēmas.

Izlaidīga sieviete rada sabrukumu tālu ap sevi. Visi viņas vīrieši, sākuši konkurēt un cīnīties viņas telpā, tāpat cīnās un konkurē arī visā savā dzīvē, darbā un tautas mentālajā telpā. Vienprātības nevar būt tur, kur vīrieši ir sanaidoti vieglprātīgu un netiklu (baudkāru) sieviešu dvēselēs. Prostitūcija ir taisnākais ceļš uz ekonomisku sabrukumu, politisku haosu un nožēlojamu veselību, kā bērniem, tā arī viņu vecākiem.

Ja Sieviete, atraitnības, vai nesaderības dēļ šķīrusies, apprecas otrreiz - tad viņas jauno vīru sagaida iepriekšējais (vai iepriekšējie) un daļu savu dvēseles spēku jaunpienācējam jāveltī cīņai ar tur esošo. Katram nākošajam šī cīņa ir smagāka un tādēļ viņš ir mazāk veiksmīgs un cieš lielākus veselības traucējumus. Ir atraitnes, kuras „norok” ne vienu vien kapu kalniņā, un, katru reizi aizvien ātrāk. Tie, kuri grib vājināt kādu tautu - iznīdēt to no zemes virsas, vienmēr sāk ar šīs tautas jauniešu pavedināšanu uz netiklību, labi zinot, ka visas tālākās iespējamās nelaimes pār to nāks nenovēršami un ātri, iekšējo nesaskaņu un vājuma dēļ.

Zivs meklē, kur dziļāks – Cilvēks, kur labāk. Tauriņš skrien uz Gaismu. Dzelzs atbild magnēta aicinājumam. Neviens no viņiem nedomā, kāpēc tā dara. Viņi vienkārši atsaucas sava Radītāja Balsij, kura skan caur katram tuvāko un radniecīgāko – caur to, kas katram ir viņa būtības daļa – dabiskā dzīves telpa – caur to, kur katrs jūtas vislabāk – jūtas mājās – Tuvāk Radītājam. Cilvēkam „labāk” - ir tuvāk Dievam. Sievietes izsmalcinātības un augstākās harmonijas (Sapratnes un Mīlestības) dēļ Dievs tai ir tuvāk (viņa ir tuvāk Radītājam). Caur Sievieti Dievs runā uz Vīrieti – tāpēc Vīrietis vienmēr tiecas pie Sievietes – tur viņam ir labāk.

Nav vēl redzēts, ka kāda dzelzs patvaļīgi attālinātos no sev tuvākā magnēta un meklētu citu. Nav redzēts, ka zivs izpeldētu no sava dziļuma – mestos sēklī un pakļautu sevi bezjēdzīgām mocībām(vaļi to dara, sekojot magnētisko lauku perturbācijām). Nav redzēts tauriņš, kurš apnikumā novērstos no sveces liesmas vai Vīrietis, kurš aizietu no Siltas, Mīlošas un viņam labas Sievietes.

Tāpat nav iespējams tāds vīriešu „medību instinkts” tur, kur ir vienmēr saucošā liesma tauriņam un Labā Balss no mīļotās lūpām. Diemžēl, ir apdzisušas sveces, plēsoņu pilnas – naidīgas un mulsinošas dzelmes vai kara troksnis tur, kur būtu jāskan tīrai un skaidrai Dieva balsij.

Divu Cilvēku attiecības beidzas tad, kad kādam no viņiem prātā (domās) vai dvēselē ienāk trešais. Tad tās jau ir triju vai citu divu Cilvēku attiecības. Uz mūsu planētas Dabā nav trīspolāru vai vienpolāru attiecību. Ir tas, kas IR, un tas, kas jau samaitāts, iet savu sabrukuma ceļu. Tas, kas sabrūk, jau ir sabrucis savā iekšējā būtībā, kad vēl notiek ārējās čaulas sabrukšana.

Tas, kas sabrūk, caur sevi vada sabrukumu un ar to aplipina visu, ar ko saskaras. Tur, kur nav dabiskās divpolārās attiecības – tur ir sabrukums un apkārtesošā sabrukuma cēlonis. Tur, kur parādījies puvums, tas sapūdēs arī pārējo daļu. Tāpēc reizē ar sabrukumu nevar būt uzplaukuma. Tāpēc Europas Savienība, ASV un uzspiestā netiklības globalizācija, ir sabrukuma uzturētāja, izplatītāja un tai nav nākotnes.

Ģimene ir tur, kur ir divu – Sievietes un Vīrieša Laulība un tās augļi – miesas, dvēseles un Gara bērni. Kur ir Laulība – tur ir bērni. Kur nav bērnu – tur nav Laulības. Laulība tiek slēgta Debesīs (Sirds telpā), tāpēc īstie Laulības augļi ir tie, kas nāk no Sirds telpasSirsnība, Cēlās domas un Labie darbi – tie, kuri bagātina saņēmēju un devējam paver ceļu uz citiem – nākošajiem labajiem darbiem. Miesas augļi ir miesu derības un satiksmes zīme, kas runā (pie pārējām zīmēm – augļiem) par visas ģimenes un laulības dzīves pilnību – harmoniju.

Katru koku pazīst pēc augļiem. Tāpat katru laulību pēc tās bērniem. Laulības un miesas bērni ir Vecāku un laulības pilnvērtības apliecinājumi. Kādi bērni – tādi vecāki. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ senatnē no kropliem jaundzimušajiem centās atbrīvoties un kādēļ neviens tēvs nevarēja ieņemt vadošu posteni valstī, kamēr viņa dēls nebija precējies un laidis pasaulē savu pilnvērtīgo mantinieku. Kad no tā sāka atkāpties, reizē ar to sākās rases lejupslīde.

Laulībā Sieviete pārstāv Visa Labā Cēloni. Caur Sievieti Laulībā un Ģimenē ienāk Dzīvība – enerģija un radošas – svētīgas darbības spēja.

Vīrietis Laulībā pārstāv Īstenību un caur viņu ienāk Patiesība – Īstenības atspoguļojums formā. Vīrietis Sievietes ienestajai Dzīvībai dod noformējumu – izpausmes veidu.

Tur, kur Enerģija ar Domu sastopas harmoniski – tur Sievietes kļūst par Sievām un iegūst noturību – dvēseles un Gara Spēku – tur ir stipras Sievas. Tur, kur tā ir, Vīrieši top par Vīriem un ar Sievu dzīvīgumu viņu domas kļūst Radošas – Vīri kļūst Saprotoši (ne tikai domājoši) un tas nozīmē, ka viņi paliek Gudri. Vīrietis var kļūt Gudrs tikai Laulībā ar labu Sievieti. Sieviete kļūst stipra īsta Vīrieša rokās, bet ģimene paveic tik daudz, ir tik veiksmīga, cik daudz Enerģijas var piesaistīt Sieviete – tik, cik Mīloša viņa ir.

Tur, kur Laulība neiestājas – tur neveidojas Ģimene. Tur, kur Enerģija ar Domu nesader – tur dzimst kropļi, destruktīvas domas, alkatība un caur tādu savienību pasaulē ienāk visas bēdas, posts un ciešanas, kādas vieni Cilvēki sagādā citiem.

Stājoties Laulībā – dibinot Ģimeni, Sieviete un Vīrietis pārstāv Sirdi un Prātu – visa Labā Cēloni un Īstenību. Viņi saved Laulībā Enerģiju un Formu.

Ja tā ir Mīlestības svētīta, tad caur to pasaulē nāk viss, ko Cilvēks sauc un pazīst par labu esam – viss tas, kas ir tam Labs, derīgs un pareizs. Meklējot Sievieti, katrs Vīrietis, zin viņš to vai nē, meklē kā darīt Labu. Sieviete, gaidot Vīrieti, gaida to, kuru varētu mīlēt – caur kuru viņa varētu pasaulē laist Labo.

Enerģija ir tikai darbīga. Sastopot formu, tā rada Skaisto Mīlestības klātbūtnē, bet graujošo, ja tā nav. Sanākot Ģimenes veidošanai, Sieviete un Vīrietis ar to dod sākumu pasaules un dzīves uzlabojumam vai paver vārtus uz elli (apziņas stāvoklis), no kurienes brīvībā iznākuši, tās tumsas spēki apēd savu nākotni.

Pasauli sargā Mīlestība. Ar to tiek noslēgti dusmu, ļaunuma un posta vārti. Tikai Mīlestība vienīgā paver ceļu Nākotnei. Tikai ar to Saule lec, Vējš nes raženu lietu un Tauriņi savā dejā apaugļo Ziedus.



Par dzīves cenu


Kad patiesi Mīloša Sieviete ielaiž savā dvēseles telpā Vīrieti, viņa pieņem savas zemes valdnieku un aprūpētāju ar domu, ka dāvās tam labākos augļus, kādus var nest. Tad Sieviete ir Māte Zeme un Jūra, kurā atspoguļojas Debesu Tēva vaiga mainības nokrāsas. Cik jūtīga ir Jūra Debesu atspoguļojumā, tikpat jūtīga ir Mīlošas Sievietes dvēsele. Cik dāsni Māte Zeme atbild Saulei, Vējam un Lietum savā augļu daudzveidībā, tik daudzveidīgi Mīloša Sieva tiecas izdaiļot sava Vīra dvēseli.

Virs tuksneša lietus nelīst. Arī tur karstais gaiss ir ūdeni nesošs – bet nelīst. Virs meža līst. Tur, kur Māte Zeme izgreznojas un rāda Debesīm savu auglību, Debesis atbild ar svētīgu Lietu. Skaņa, kādu ap sevi rada vējpūsmās Mežs, izsauc ūdens kondensēšanos un lietu. Sniedzoties uz Debesīm ar koku zaru rokām, Zeme izraisa Debesu rūpes par sevi un saviem bērniem. Tur, kur Sieviete rūpējas par savas dvēseles krāšņumu, viņa panāk Vīrieša dvēseles dzīves bagātību.

Ja Zeme kā Jūra ir atsaucīga un devīga, tad Debesis pār to tīras un augstas ceļas. Ja tā ir skopa un sēra, par nedienām pukojas un kaimiņienes aprunā vai ir neveselīgi pārkarsusi, tad arī Debesis pār to ir vienmuļi pelēki zemas vai negaisa bardzībā zibeņus sper un kokus gāž. Meteorologi tam noteikti nepiekritīs, tomēr mākoņu forma un raksturs ir tiešā sakarā ar Cilvēku dvēseļu stāvokli un domu raksturu. Viņi teiks – tās ir sezonālas un cikloniskas ietekmes, bet mēs – Zeme riņķojumā ap Sauli nonāk dažādās tās izstaroto enerģiju zonās (Zodiaks) un uz katru no tām Cilvēka apziņa atsaucas, mainot savu stāvokli.

Cikloni ir Gaisa elementāļu darbs. Elementāles pakļaujas Cilvēka domai. Atmosfēras stāvokli un Klimatu vispār vistiešāk ietekmē Cilvēka domāšana. Pat mākoņu formu, caur astrālās telpas izmaiņām, ietekmē Cilvēka domu raksturs un tēlainība. Skaisti mākoņi kā gulbji iet pār Skaistu domu laidējiem.

Tā nu Dabā ir iekārtots, ka Sievas dvēseles stāvoklis un dvēseles telpa nosaka Vīra attieksmi pret pasauli, darbu un saviem līdzcilvēkiem. Sievas dvēsele ir tā, kura vīram liek domāt par izdevušos dzīvi vai nelaimi tajā. Sievietes apmierinātība vai prasības ir tas, kas Vīrietim kalpo par viņa veiksmes vai rīcības virziena norādījumu. Sievietes dvēseles telpā notiekošais Vīrietim dod viņa pilnvērtības zīmes.

Lasot šīs zīmes, Vīrietis aug. Čūska, „pāraugusi” savu ādu, to nomet. Gliemis visu laiku piebūvē savu čaulu, veidojot skaistu perlamutru, un, pa ceļam, arī kādu pērli uztaisot. Mazam kucēnam ādas ir pa daudz – tā viņam ir par lielu – ir izaugsmes telpa. Tāpat Sievietes dvēseles telpai ir jābūt ar „izaugsmes tiesu”, kur Vīrieša dvēselei plesties.

Tā nevar būt par lielu un prasīgu, lai tās iemītnieks nejustos kā lielveikalā pazudis bērns, tomēr, tā nedrīkst arī viņu nosmacēt. Ir jābūt saderībai. Vājāks Vīrietis nosmaks, noslīks un degradēsies, bet stiprāks – nometīs kā vecu ādu vai to saplēsīs. Sievietei savas dvēseles izaugsmē vienmēr jābūt par pussolīti priekšā savam Mīļotajam. Sevi dvēseliski ceļot, Sieviete ceļ Vīrieti, savus bērnus un visu pasauli.

Dvēseles telpas balsti ir Cilvēciskās Vērtības – Griba, Patiesums, Zināšana, Godīgums, Mīlestība, Gudrība, Taisnīgums, Paklausība, Ticība, Cerība, Uzticība, Kalpošana, kuras grupējas ap centrālo Garīgo Vērtību asi. Cilvēcisko Vērtību izkopšana ir savas dvēseles telpas celšana un izkopšana. Tas viss, kas ap mums notiek, kā notiek un kāpēc notiek, ir dvēselē notiekošā atspulgs, tāpēc dzīves uzlabojuma darbs un sākums ir dvēseles uzlabojums. Apkārt notiekošais ir objektīvs dvēselē esošā rādītājs.

Caur Sievietes Mīlestību uz Īstenību, kas Vīrietī darbojas kā Gods un izpaužas caur Patiesumu, šajā telpā ienāk Visa Labā Cēloņa izstarotā Enerģija. Caur Vīrieša Mīlestību uz Labo, kas Sievietē darbojas kā Dzīvīgums un izpaužas caur Prieku, šajā telpā ienāk Radoša Doma. Bez šīs Sievietes Mīlestības netiek uzturēts Vīrieša Gods un Patiesumam nav vietas ne viņa dvēselē, ne pasaulē. Bez šīs Vīrieša Mīlestības zūd Dzīvīgums un Prieks, pietrūkst Radošu Domu un Enerģijas bez viņu abu savstarpējās Mīlestības.

Tomēr, Doma ar Enerģiju nevarēs savienoties, bez abiem kopīgās Gribas uz Labo un Īsto. Caur Gribu uz Labo un Īsto ienāk Esība. Esības Griba dvēselē darbojas kā Darba mīlestība strādāt prieks – jaunrade. Darba Mīlestība ar darba prieku un jaunradi caurauž Enerģiju un Radošo Domu, savienojot tajā, ko mēs saucam par Kultūru.

Kultūra ir sintētiska dvēseles telpas kvalitāte, kas ārējā vidē nonāk kā Tikumība. Bez Kultūras nav Tikumības un bez Tikumības nav Kultūras. Visi dvēseles augļi ir Kultūras sulām pildīti un šajā pasaulē nāk caur Tikumību. Kad izplēn Tikumība, Kultūras vietā paliek tukšās čaulas un skaņas, bet samaitātie augļi sapūdē arī to lietotājus. Tikumība ir vienīgie vārti, caur kuriem mūsu pasaulē ienāk Mīlestība, Gods, Radošs darbs, Patiesais, Labais un Derīgais, bet tā Cilvēka darbība, kurā nav šo Vērtību, vai tieksmes uz to, un kura nekalpo tādu pilnveidošanai Cilvēkā, ir postoša kā darītājam, tā darba rezultāta saņēmējam un vietai, kurā šī darbība notiek.

Tur, kur Vīrietis un Sieviete satiekas bez Tikumības – tur neienāk Mīlestība, tur sākas cīņa par varu, tur nāk konkurence, viltus un iekāre ar nesātību, kura visu noved līdz apnikumam, riebumam izsīkumam un sabrukumam. Netiklībai pa pēdām nāk muļķība, augstprātība, slinkums un tukšums. Visa tāda darbība, dzīve un sarosītais, sadzīvotais ir tukša, nepiepildīta vilšanās pie sasistas siles, kad cerēts tika uz kādu zelta zivtiņas vai pasaku prinča uzburtu brīnumu, bet ne uz pašu Mīlestību, Darbu un Godu. Tur, kur darbības pamatā ir savtīga izdevīguma meklējumi, tur šī darbība vienmēr ir postoša.

Katra Cilvēka darbība sākas viņa dvēselē un nes viņa dvēseles zīmes. Cilvēks nevar izteikt to, kā viņā nav. Cilvēks var izdarīt tikai to, kas sākotnēji ir viņa dvēselē. Ja Cilvēka Dvēsele ir tukša, tad tāds – bez interesēm, nav spējīgs ne mācīties, ne strādāt, ne arī veidot Ģimeni. Darba trūkums pirmām kārtām ir Dvēseles tukšuma, slinkuma un iekāres sekas. Vienmēr spēkā ir princips:

- Nemeklē Darbu – piepildi Dvēseli. Darbs atradīs sev piemērotu darītāju caur viņa dvēseles pildījumu.

- Nemeklē naudu – nauda atradīs to, kurš prot to lietot.

- Nemeklē Slavu – Slava atradīs to, kurš būs tās cienīgs.

- Nemeklē Mīlestību – Mīlestība atradīs to, kurš varēs tai kalpot.

- Nemeklē ne Dievu, ne Taisnību, ne Varu, ne arī Gudrību. Izzini to, kas ir Tevī – uzlabo to, ko var uzlabot, atmet nederīgo un tad, kad Tu būsi kļuvis derīgs tam, ko Tu meklē – meklētais būs atradis Tevi.

Mūsu pasaulē viss sastāv no divām savstarpēji saistītām daļām – Ideālās, saturiskās daļas un tās nepilnīgās formas, kādu Ideālā daļa var veidot šajā pasaulē, lai, darbojoties caur šo formu, Ideālā varētu to uzlabot un kādā kārtā izpaust sevī esošo radošo darbību. Katra saturiskā daļa veido sev atbilstošo formu un uztur to tik ilgi, cik šī forma var kalpot saturiskajai – Ideālajai daļai par izpausmes vidi. Ja forma vairs nekalpo saturam, saturs aiziet, bet forma bez satura beidz eksistēt.

Jautājums par formas eksistenci ir jautājums par Mērķiem un līdzekļiem. Mērķis var būt tikai tas, kas nav ierobežots noteiktā formā – tāpēc tāds var būt meklējams tikai Ideālajā – saturiskajā daļā, jo tikai tur var būt neierobežotas attīstības iespēja katrai Idejai, bet forma jau ir ierobežota ar izsmalcinātības un pilnības robežu noteiktajiem apstākļiem un matērijai.

Tā kā katra Ideālā daļa nāk ar saviem līdzekļiem, tad par to atrašanu un sagādi nav jārūpējas. Patiesi svarīgais te ir nesajaukt Mērķus ar līdzekļiem. Pretējā gadījumā līdzekļi iegūs Mērķa dabu – nesasniedzamību.

Ārējā pasaule un tur atrodamās formas ir tikai līdzekļi Cilvēcisko Vērtību pilnveidošanai Dvēseles cīņā par tās Mērķi – Nemirstību. Pilnveidojot savas Vērtības, Dvēsele tuvojas nemirstībai. Arī šīs Vērtības ir līdzekļi, bet, kā piederoši Cilvēka iekšējai pasaulei, tomēr ir ārējo notikumu saturiskā daļa, kura uztur šos notikumus tādā mērā, kādā notikumi kalpo Cilvēcisko Vērtību pilnveidošanai. Tad, kad notikumi vairs nekalpo Cilvēcisko Vērtību pilnveidošanai un Cilvēciskās Vērtības caur tiem nedarbojas, šie notikumi izvirst, deģenerējas – zaudē labdabības raksturu kļūst postoši un izsīkst.

Cilvēciskās Vērtības, būdamas Dvēseles kvalitātes, kā visas kopā, tā katra atsevišķi ir attīstības virzieni un tādēļ var būt par Mērķiem Cilvēka dzīvē. Vērtība rod savu pielietojumu darbībā un attīstās būdama pielietota. Vērtība tiek atzīta par Vērtību, tad, ja tā tiek novērtēta – tiek uzlūkota no citas vērtības puses, tad, kad šī vērtība sastopas ar citu vērtību.

Cilvēciskās Dvēseles, sastopoties, viena otru uzlūko caur savām Vērtībām, meklē Vērtības viena otrā, mainās ar vērtībām un šajā vērtību atrašanā, salīdzināšanā un maiņā Dvēselei paiet visa dzīve, kurā tās attīstās kā kopumā, tā Vērtībās. Cilvēciskās Vērtības attīstās, sastopoties ar citām Vērtībām citu Cilvēku dvēselēs vai ar viņu pielietojumu.

Cilvēks un viņa dvēseles vērtības ir vērtības un tām ir Vērtību Dzīve tikai tad, ja tās ir savstarpējā saskarsmē un šī saskarsme ir vērsta uz savstarpēju bagātināšanu un attīstību. Tur, kur ir Cilvēciskā un Vērtību dzīve, tur šī Vērtību Dzīve kļūst par Mērķi un par tādu kļūst pati attiecību vide, caur kuru tad viņi var viens otru apveltīt ar savu Vērtību augļiem.

Patiesībā Cilvēks – viņa Dvēsele dzīvo tikai caur savām Vērtībām un tikai tad un tur, kur ir šī Vērtību Dzīve. Citas dzīves Cilvēkam nav. Ja nav Vērtību Dzīves, tad nekādas citas dzīves arī nav. Tad ir „dzīvo miroņu” gājiens pretī savas fiziskās formas beigām.

Un tagad atgriezīsimies pie mūsu Dvēseles telpas, Ģimenes un bērniem. Tur, Sievietes Dvēselē, kur mīt viņas mīļotā Vīrieša dvēsele, un Vīrieša dvēselē, kur mīt viņa mīļotās Sievietes Mīlestība, notiek tas, kam saplūstot vienā veselā, šajā Dvēseles telpā – Ģimenē ienāk Cilvēka Gara, Dvēseles un miesas augļu aizmetņi. Tie kļūst par viņu bērniem. Vērtību Dzīves augļi ir skaisti, labdabīgi un labdarbīgi.

Ienākot pasaulē, tie nāk ar savu dabu un to izplata uz citiem, rosinot un atbrīvojot uz to citus, ar ko saskaras. Bet tur, kur Dvēseles sastop viena otru bez Mīlestības, arī viņu bērni ir tādi paši – auksti, bez svētības un nejauki – cietsirdīgi, savtīgi un naidīgi. Viņi ne tikai slinko paši, bet atņem dzīves un darba prieku arī citiem. Būdami tukši, izlaidīgi un netīri, viņi cenšas izplatīt netīrību un nosmērēt visu tīro ap sevi. Tur, kur vecākiem nav Vērtību Dzīves, šīs dzīves nav arī viņu bērniem un viņi Dzīvību nenes.

„”Tad, kad runā lielgabali – mūzas klusē”. To burtiskā nozīmē var teikt par tām „Ģimenēm”, vai pareizāk sakot – kopdzīvēm, kurās savu mūžu vada tās Sievietes un Vīrieši, kurus viņu dvēseles telpā pavada katra nesamierināmo „pavadoņu” pulks.

- Par kādu Vērtību Dzīvi var domāt tur, kur katrs pavadonis bīda savas intereses, vienlaicīgi cenšoties noslāpēt visu citu darbību?

- Kādu patiesību var saņemt izslāpusi Sieviete, ja katrs cenšas pasniegt savu ūdens trauku, un izšļakstīt konkurenta kausu?

- Un kādu mīlestību var saņemt vīrs, kura Sievas uzmanību sev cenšas pievērst viņas kaisles pārņemtie pavadoņi?

- Kas tur var būt – tādā „Eurosavienības parlamentā”?

- Kas patiesi labs un viņiem derīgs, vai derīgs sabiedrībai var nākt no savstarpēji nesamierināmo un konkurējošo pūļa?

Tikai murgaini lozungi par konkurenci, kā attīstības virzītāju, savu interešu bīdīšanu un lēmēju piekukuļošanu šo interešu sasniegšanai. Korupcija, ar kuru it kā cīnoties šīs pašas korupcijas radītā „valsts”, nāk no korumpēto dvēseļu dzīlēm. Pašas Vīriešu un Sieviešu dvēseles ir iekšējas korupcijas pārņemtas – no turienes nāk korumpēšana savu interešu bīdīšanai.

Konkurences „lubrikants” tiek ražots korumpēto un korumpēties gribošo dvēselēs – tāpēc ne ar kādiem likumiem un birojiem to apkarot nevarēs līdz tam laikam, kamēr turpināsies iekšējā – dvēseļu korumpēšanās – nespēja pildīt savas dvēseles dzīves normas – uzstādīt Cilvēka cienīgus mērķus un izvēlēties to sasniegšanai atbilstošus – nevienu nepazemojošus līdzekļus.

Sabiedrība ir tur, kur Cilvēki var vienoties par kopīgiem mērķiem un to sasniegšanai derīgiem līdzekļiem. Skaidrs, ka vienoties var tikai iekšēji vienoti Cilvēki, kuri ir spējīgi veidot un uzturēt Ģimeni tās nedalāmībā. Sorosieši, un ne tikai viņi, daudz runā par „sabiedrības veidošanu” un aktivizēšanu, par „pilsonisku apziņu un stāju”, par „iespējām katram pašam lemt savu likteni” un „demokrātiskām iespējām” lemt visu citu likteņus.

Tajā pašā laikā, šie paši Sorosieši un viņu aktīvie izpalīgi – iniciatīvas bagātie muļķi – aktivizātori un modinātāji no neskaitāmām sabiedriskajām organizācijām, dara visu, lai ievazātu netiklību, grautu vienotību katra upura dvēselē, uzspiestu savu subkultūru un atņemtu dvēselei iespēju spriest par tai derīgo un vajadzīgo.

Tur, kur dvēsele pati vairs netiek galā ar sevi, tā nevar lemt ne savus, ne citu likteņus, ne arī „būt vienota sabiedrībā” – ne „pilsoniskā”, ne kādā citā. Tur ir tikai haoss un tādā kārtā Sorosiešu aicinājumi uz aktivizēšanos ir haosa karsēšana un agresivitātes spiediena celšana. Haoss rada haosu un tiecas savu haotismu papildināt, ievelkot tajā aizvien jaunus elementus. Tas nozīmē tikai pieaugošu bezsaistību „attiecību” skaitu un tikumiski nespējīgu – korumpētu (samaitātu) dvēseļu pūļu mētāšanos pa savu dzīvi kā Šengenas zonu – bez robežām un saistībām – meklējot, kur labāk sevi pārdot un iepirkt lētāku kāda tāda paša saķēzītu draņķi.

Visas impērijas un tautas, lai cik arī augstu reiz būtu bijusi to kultūra, lai cik ilgi un plaši tās valdītu, radīdamas tehnikas, saimniecības un zinātnes brīnums, reiz pagrimst un beidz savu pastāvēšanu. Visas atstāj aiz sevis savu netikumu pēdas un nožēlojamu saujiņu pēcteču, kuri vēl ilgi lielās ar savu senču „spalviņām” – viņu uzcelto, atrasto un sasniegto. Viņi visi stāsta par to, ko senči esot darījuši un domājuši, darot to vai citu, bet neko jums nestāsta par savu senču netikumiem.

Tas, kādā veidā gāja bojā impērijas un izmira tautas, nav būtiski, tās ir tikai tehniskas detaļas, bet svarīgi ir tikai tas, ka tās visas izzuda, vai deģenerējās līdz vergu apziņas līmenim, (kurā lielās ar savu izdzīvošanas spēju) tad, kad viņu dvēseles zaudēja savu tīrību – tikumību un kļuva par piespļaudītu tirgus laukumu iebraucamajām vietām, kurās var paviesoties katrs, kurš spējīgs apmierināt turētāja tā brīža prasības.

Neuzticīgi vīrieši maksā par savu neuzticību ar visas savas dzīves, darba un attiecību vides pagrimumu, ar savu bērnu slimībām, atkarībām un dvēselisko tizlumu, ar savas ģimenes un tautas dzīves beigām. Viņi maksā ar to, ka nemanot nolaižas līdz sava vēdera verdzības un savstarpējas cīņas par izdzīvošanu lopiskam līmenim, kurā neatceras nekā no tā, kas ir Vērtību Dzīve un Cilvēka Dvēseles Mērķi. Viņi vienkārši zaudē iespēju dzīvot savu dzīvi.


Par Baltu Velti


Tagad, un it sevišķi tagad, kad šī „brīvība” pat katram trulākajam – viņam sajūtamā – naudas maka līmenī parāda savu īsto dabu un haizivs zobus, daudz runā par brīvību, par brīvu domu, par ekonomisko un seksuālo atbrīvotību. Par to, ka katram ir tiesības no apakšas regulēt lietu, kā viņam līt, par to, ka vajadzētu no apakšas regulēt Sauli un viņas staru nepareizo pienākšanu „no augšas”, par to, ka bērniem pirmajā klasē vajadzētu pašiem nolemt, ko un kā viņi skolā darīs.

Diemžēl, tā „brīvība”, kura skan caur šīm runām, kura ienāca ar „Zīlītes” seksuālajiem komiksiem, bērnu ansamblīšu dziedātajām dziesmiņām par „seksuālo čiekuru krišanu” un padomiskā modīgo lamāšanu, ir tikai izpuvušu kanalizācijas cauruļu tecēšanas brīvība, pretstatā augstāka stāva celtniecības brīvībai. Tas ir viegli saprotams, ja atceramies, ka atbrīvotību no brīvības neatšķir savās nozarēs cienījami profesori un no populāras ekonomikas „zinātnieces” mutes reiz nāca vārdi:

- Ja šeit, aiz robežas, mums ir jāizbauda ekonomiskas problēmas, tad vaina ir robežu eksistencē un tādēļ ir jālikvidē robeža – tad ekonomikas gaita un sistēma uzlabosies pati.

Tagad, cienījamas profesores no pedagoģijas laukiem, stāsta par bērnu brīvību, runājot par to tā, it kā „bērni ir tādi paši, tikai mazāka auguma cilvēki”, pilnīgi nesaprotot to, ka bērns ir tas, kurš vēl nav Cilvēks un tādēļ viņā nekas nenotiek tā, kā tas, diemžēl, notiek viņas prātiņā, un, nekad nevar un nebūs tā, kā ir pieaugušā dvēselē. Tajā pašā laikā šī izglītības un audzināšanas vaduguns izsaka neizpratni par mācību intereses katastrofālu kritumu (zudumu) audzēkņos.

Bērnā nenotiek pat tā un tas, kas notiek pusaudzī, vai jaunietī. Bērnam, pēc viņa būtības, nav pieejams, izprotams, un piemērojams atbildības jēdziens. Ar to jau bērns ir bērns, bet pusaudzis vai jaunietis uzrāda infantilitāti, ka tajos nav atbildības, kuras trūkums pieaugušiem traucē Veselā Saprāta ienākšanu, bet izsauc mācītās muļķības manifestāciju.

Atbildība ir jūtas. Kā visas jūtas, tā pieder Cilvēka pārpasaulīgajai, pārlaicīgajai un pārpersoniskajai daļai – Saprātam. Tur, kur vēl nav izveidojusies personība, nav Saprāta darbības vides. Saprāts – Jūtas un Domu Veidošana (nejaukt ar intelektu!) izpaužas atbilstošā personībā, kura ir spējīga uztvert, pieņemt un transformēt Saprāta ietekmes. Tas notiek (var notikt) tikai pēc pilngadības sasniegšanas. Tur, kur Saprāts savu darbības vidi neatrod, redzam mācīto muļķi.

Tāpēc bērnu, pusaudžu un nepilnvērtīgu, kā arī dzīvniecisko personību rīcībā atbildību nav jāmeklē. Tās tur nevar būt – tai nav kur „ietilpt”. Katrā gadījumā, tas, ko jūs gribat uzlūkot kā atbildības jūtas, ir pavisam citas parādības vai to korelācijas. Bērniem tā ir attieksme pret tuvību ar vecākiem un bailes šo tuvību zaudēt gadījumā, kad tuvība zūd, ja bērns neseko vecāku piemēram – neseko „vecāku ķīļūdenī” un viņu „dari ko tev liek” ierādītajā normu sistēmā.

Tas, ko vecāki dara (glāsti – pēriens), - runas tonis, pieskārieni, kopīga darbība, - ir tikai norādes par tuvības pakāpi. Bērnam nav svarīgas šīs darbības pašas par sevi, bet tā tuvības pakāpe, kāda ar to tiek iezīmēta. Cilvēkam, kurš pretendē uz zinātniskā grāda „valkāšanu” pedagoģijā, jau nu gan vajadzētu papūlēties apgūt tik elementāras zināšanas par bērnu psihi.

Darbības vajadzība ir intereses turpinājums, bet interese nāk no Dzīves jēgas. Bērni par Dzīves Jēgu nedomā – viņi vienkārši darbojas izziņas intereses vadīti – viņu Dzīves Jēga ir izzināt sevi un pasauli ap sevi:

- Kā es rados?

- Kur es biju, kad vēl nebiju?

- Kas tad bija?

- Kas tas ir...?

- Kāpēc...?

- Kā...?

Pieaugušais par savas Dzīves Jēgu domā tad, kad sāk uzdot jautājumus:

- Kāpēc es tā daru?

- Ko es drīkstu darīt?

- Kāpēc man tas ir jādara?

Ar to pieaugušais izzina sevi, kā Izvēles Brīvības Normu Sistēmu – Kultūru, tāpēc pieaugušo Dzīves Jēga ir Izvēles Brīvības robežu izziņā.

Katra Cilvēka pašcieņa nāk ar viņa Sapratni par Dzīves Jēgas piepildījumu – Brīvības izziņu. Pašcieņas piepildīta dzīve veļ pašizpausmes „viļņus” – tālāku interesi, jautājumus un izziņu – sevis izpēti caur savas Psīhes un Prāta darbības augļu vērojumiem. Neviens nevar būt aktīvs un radošs bez pašcieņas – tad, ja netiek piepildīta viņa Dzīves Jēga. Tad viņam uznāk dzīves apnikums, apātija un (!) dusmu, agresijas, naida uzplūdi – viss un visi ap tādu ir slikti un kaitinoši – nedod to, ko prasa viņa Dvēsele.

Bērnam zūd mācību interese, tad, ja skola, piegādājot faktus, nedod bērnam izpratni par apkārtējo pasauli, Cilvēkiem, viņu attiecībām un bērnu pašu. Ja „mācību process” nedod izglītību – nesniedz iespēju piepildīt Dzīves Jēgu. Ja „mācību process” iegūtie fakti neko nedod Dvēselei, ja nerosina pārdomas un sapratni par esošā un novērojamā savstarpējām sakarībām un bērna vietu šajās sakarībās, tad bērns zaudē interesi par šiem faktiem, to iegūšanu un apkārt notiekošo – lielo (pieaugošo), biedējošo, nesaprotamo un ar laiku arī tādēļ neinteresanto. Informācijas un intelektuālisma pārspīlējumi noved pie Dvēseles izsīkuma.

Bērna Sapņi nāk no viņa Dvēseles. Savas Dvēseles sēklas – apziņas attīstības virzienus un kvalitātes – spējas un raksturu bērns, Debesīs saņemot mantojumu no sava Radītāja, nes sev līdz, kad nolaižas pie saviem vecākiem uz zemes. Vecāki dod šīm sēklām augsni – savas apziņas kvalitātes un Dvēseles substanci – savu savstarpējo attiecību vidi, laikā, kad tiek ieņemts bērns. Vēlāk sabiedrība laista vai kaltē, silda vai plūdos aizskalo, noknābā vai lolo sava jaunā zelmeņa asnus.

Visi trīs – sēklas, augsne un apkārtesošā ietekmes savienojas tajā, ko mēs, pēc pilngadības sasniegšanas, uzņemam savā vidū, kā jaunu Cilvēku – Cīruli, Pūci vai Gulbi. Citi kļūst par dziedātājiem, citi par plēsoņām, bet vēl citi par vārnām – atkritumu rijējiem. No tiem iznāk mācītie muļķi.

Krītot savu tikumīgo vecāku auglīgajā augsnē, visas bērna sēklas uzdīgst un dod spēcīgus asnus un labus augļus, bet nonākot vecāku nesaskaņu – kara un posta zemē, bērns nesaņem savam mantojumam derīgu zemi, bet tas, kas uzdīgst – tiek karotāju nomīdīts un izplūkts. Muldoņām ir taisnība – katrs bērns ir talantīgs – nāk ar savu mantojumu. Bet tāds viņš ir tajā ceļa daļā, kurš ir starp Debesīm un zemi. Viņš varētu tāds būt arī uz zemes, ja vecāku attiecības viņa talantam dotu atbilstošu – Saderības, Uzticības, Mīlestības, un Tikumības augsni.

Nekādi vēlākie pulciņi un veicināšanas metodikas – ne valdorfiskās, ne kādas citas, nevar bērna Dvēselei dot otro no trim veidojošajām trešdaļām – vecāku Dvēseļu substanci un attiecību kvalitāti, kas tiek iedotas ieņemšanas brīdī. Visi šie „metodiķi” stāvokli tikai vēl pasliktina. Viņi „izziedina” pumpurus priekšlaicīgi uz noteiktu svētku dienu:

- redziet – tik mazs, bet kas viņā ir iekšā! Redziet, kas tur nāk ārā!

Ārā nāk gan, bet tikai tāpēc, ka ir izjaukts dabiskais līdzsvars un ritms starp Dvēseles piepildīšanās, nobriešanas un augļu nešanas laiku. Viens pumpurs divreiz nezied. Kas uzziedināts par ātru – īstajam ziedēšanas laikam ir zaudēts.

Bērna Psīhe ir vecāku Psīhes – substances un Kvalitāšu – Vērtību Dzīves turpinājums. To, ko vecāki atzīst par labu esam, bērns pieņem par normu un attīsta – virza tālāk. Labais ir tas, uz ko mēs virzāmies – tas, ko mēs darām. Tāpēc bērns, mācoties no vecākiem, paklausot un pakļaujoties viņu ietekmei, kopējot viņus – iegūst viņu kustības virzienu nākotnes veidošanai uz to labo, kāds ir reālais vecāku darbības un Dvēseļu stāvoklis savstarpējās attiecībās un Esības strāvās – darbību veidos.

Kā mātes krūts ir bērna fiziskās barības avots, tā vecāku Tikumība baro bērna Dvēseli. Caur to, vai ar to, tiek veidots nākošais bērna Kultūras un Vērtību Dzīves – visa labā darbības avots un augļu nesējs nākotnei – viņa Tikumība. Caur bērnu vecāki nodod nākotnei savus sapņus par labo un dod šim labajam iespēju kļūt par realitāti, kurā tad visi kopā laimīgi dzīvo.

Nesamaitātam bērnam Tikumība ir tas pats, kas veselām plaušām elpošana. Tāpat Tikumīgam bērnam darba prieks un iespējamā piedalīšanās vecāku Vērtību Dzīvē ir tikpat dabiska kā veselas Sirds spēcīgie puksti. Bērns ir materializēts vecāku sapnis, tāpēc, tik pat dabiski, kā sapnis dzīvo apziņas telpā – bērns piedalās vecāku dzīvē.

Viņam tas ir normāli – gribēt ar savu palīdzību līdzdarboties vecāku darbos. Viņam ir normāli – gribēt ar savu darbu iekļauties ģimenes dzīvē, neko par to negaidot pretī. Pati ģimenes dzīve un iespēja tur būt iekšā – tās labklājībā, ir viņa Dzīves Jēgas piepildījums, pašcieņas pamats un interešu pašizpausme, kas nekādu īpašu samaksu par to nealkst. Tieši otrādi – atlīdzība ir norāde uz robežu starp savu un svešu. Ar un starp savējiem Dzīvo, bet svešiem, negribot parādā palikt – maksā. Bērns, ar savu pienesumu – Sirds Dāvanu – darba prieku un labo gribu, nes saviem vecākiem Velti. Skaistu, baltu un tīru sevi:

- redziet – es esmu jūsu gaišais sapnis, redziet – es esmu tāds pats, kādi esat jūs – tikpat tīrs un nesamaitāts. Es esmu strautiņš – no jūsu avota virszemē nācis.

Kad tāds strautiņš nonāk mežā – starp citiem Cilvēkiem, kas kā Koki pār viņu viens otram pretī sniedzas, strautiņš sāk meklēt savu Dzīves Ceļu – to, kādā veidā viņā esošo labo, to, ko viņš ir saņēmis no saviem vecākiem – nodot tālāk citiem – būt viņiem derīgam. Tad tāds strautiņš saka:

- kad es par lielu upi izaugšu, es būšu...

Bērns piemēra sevi pasaulei – meklē tajā savu vietu un profesionālo derīgumu. Viņš meklē to tēmu, par kuru vēlāk uzdot pieauguša Cilvēka – Lielās Upes jautājumus:

- Kāpēc es tā daru?

- Ko drīkstu?

- Kāpēc jādara?

Tad bērns uzlaiko un iepazīstas ar pieaugušo Dzīves Jēgu.

Katram, šeit uz zemes – no dzimšanas līdz nāvei – ir viena dzīve un tāpēc arī tikai viena Dzīves Jēga, viena tēma, viena gultne, kurā savu Dzīves Jēgu pielietot – viena profesija un darbības joma, kas lielākai upei var izpausties arī kā atšķirīgi darbības veidi, saglabājot kopīgo plūduma virzību – paliekot tajā un barojot savu ieleju.

Ja tāds strautiņš, skolā nonācis, tur dzird, ka viņš ir tikai ūdens, kurš var saražot tik un tik daudz vai, ja vajag, tikt izmantots par atšķaidītāju vīnam, vai par... vai par..., vai par aizskalojošo šķidrumu tualetē un tālāk kanalizācijas sistēmā – atkarībā no tā, kur tas ir rentablāk, izdevīgāk un vieglāk, ja tāds strautiņš dzird no vecākiem viņu runās dienišķo refrēnu par vieglāk, ātrāk un lētāk, par to, ka ir vienalga – , galvenais ir – cik, bet kāpēc – vispār nav šajā zemē redzams citādi, kā vien sevis apmierināšanai, tad, ja šis strautiņš var būt viss, bet pats nav nekas, šim strautiņam zūd viņa Dzīves Jēga – Viņš vairs nav Sapnis un viņš saprot, ka viņam arī savu sapņu nekad nebūs.

Tie Te nevienam nav vajadzīgi. Tad, kad prātvēderi saka, ka „uz talantīgu Cilvēku bērniem daba atpūšas”, viņi runā par tiem, kuriem ir atņemti viņu Sapņi. Viņiem nav pielietojuma šajā mežā. Kad tāda – savu gultni atradusi Upe, sāk uzdot sev savus nopietnos jautājumus, viņa meklē, kur pielietot savu Tikumību, viņa lūko – kā dabūt šurp to auglīgo Lietu, kurš ir vēl augstu ejošā Mākonī – tad viņa grib savienot savas Mātes doto un pašas loloto ar to, kas varētu tām abām esošo papildināt ar nākotnē iespējamo. No nākotnes iespēju loka tad Upe izmeklē un piesauc to, kam ir mācīta, to, ko tā no savas Mātes zin par Labo esam – to, kas viņu abu nesto uzlabo – to, kas viņu Sapņos nāk!

Caur Labu nāk Labāks un caur to Vislabākais.

Caur tīro – tīrākais, caur Tikumīgo – Tikumīgākais.

Caur Gudro – Gudrākais.

Caur Stiprāko – Visstiprākais.

Caur Brīvo nāk Brīvais, tāpat kā caur Saprotamo nāk Saprotošais – ar Saprātu apveltītais.

Te ir saprotams, ka, tāpat kā „izglītots” tagad netiek atšķirts no „mācīta”, „brīvs” no „atbrīvota”, un „ekonomisks” no „saimnieciska” vai pašu radu būšana un ne-cilvēciska attieksme vienam pret otru tiek veikli aizbāzta aiz „padomiskuma” ērtā bubuļa, tāpat par šīm lietām tagad runā atbrīvotības Varas uzturētie runasmutes – mācītie muļķi. Viņi ir tie, kuri mums mēģina iestāstīt, ka olai tagad jāmāca vista un mums noteikti ir jāmaina nepareizā sistēma, kad Saule no centra apspīd savu kosmisko telpu, bet dūšīgi visiem kopā jāpiepūš vaigi un „jāaizspīd” tā padomiskā Saule prom.

Var jau „aizspīdēt”, bet ko jūs muļķu kungi (–dzes) darīsiet, kad, „aizspīdējuši”, sapratīsiet, ka esat tikai „atstarojuši” tās pašas centrālās un vienīgās Saules gaismu un bez tās jums nekādas citas (savas) nemaz nav?! Tā „aizspīdēt” var visu, un, katru reizi, „aizspīdot”, saprast, ka esat iekrituši vēl dziļākā tumsā.

Mācītie muļķi, rādot uz atbrīvotības krišanas brīvību, neko nezina par atbrīvotības vieglumam pretstatā esošo, sasprindzināto un piepūli prasošo celtniecības brīvību. Šī – piepūli prasošā, celtniecības brīvība, kā jau Jūs, cerams, tagad, lasītāj, saprotat, sākas ar savas dvēseles telpas paplašināšanu, tās balstu pacelšanu un nostiprināšanu. Viss, ko mēs redzam sev apkārt notiekam, savu sākumu ņem Dvēseles telpā. Tur sākas kā cauruļu tecēšana, tā mācīto muļķu muļķība un viņu muļķu runas (parle’mente - franc.), tā arī no turienes nāk iespējamie dzīves uzlabojumi un muļķu runu – tukšu mucu dauzīšanas trokšņa – apklusināšana.

Viss apkārt notiekošais nāk no Dvēseles un kalpo viņas dzīvei – Cilvēcisko Vērtību Dzīvei un apmaiņai ar tām – Cilvēka dzīvei – vērtību objektivizēšanai, novērošanai, izvērtēšanai, samērošanai, uzlabošanai un pielietošanai. Tas, kas nonāk Jūsu rokās un kāds tas tur nonāk – nāk no devēja Dvēseles telpas. Un, ja tas, kas nonāk Jūsu rokās, Jūsu dzīvi nepadara labāku – neceļ Jūsu Vērtību balstus – nepadara labākus Jūs - tad tam nav vērtības un tas nācis no nedzīvas Dvēseles telpas vai nav Jūsu uzmanības vērts. Tad tādam ir jāizzūd no Jūsu dzīves vai, iespējams, tas ir izzūdošas – izmirstošas parādības nāvi nesošais produkts. Jo ātrāk Jūs sapratīsiet mācīto muļķu runu patieso bīstamību, jo ātrāk spēsiet sākt savu dzīves uzlabojumu veidošanu savā Dvēselē.

Viss, Cilvēka Evolūcijā sasniegtais, ir sasniegts pateicoties normu sistēmas izveidošanai, uzturēšanai un izsmalcināšanai – attīstībai. Viss zaudētais ir zaudēts, vājinot normu sistēmu, visas dzīves nepilnības ir mūsu normu sistēmas nepilnības un visi uzlabojumi ir panākami caur normu sistēmas nepilnību novēršanu – caur to, kas mūsu Brīvībai liek darboties tās vienīgajā – Saturiskajā virzienā – īstas Brīvības virzienā pretī Saulei, kas, neskatoties uz Zemes rotācijas īpatnībām, ir īstais Zenīts.

Muļķu runas ir ārēji respektablu, labi diplomētu un atbildīgus posteņus ieņemošu, „sabiedrībā pazīstamu cilvēku” pseidozinātniska modernismu, pārmaiņas un mūsdienu pasaules kārtību propogandējoša pļāpāšana bez Veselā Saprāta satura. Tajās var dzirdēt, ka „tagad tādi laiki..., katram ir tiesības..., ka tas, kas notiek vienās valstīs – vienmēr ir slikti, bet no citām, lai kas tur notiktu, nākošais vienmēr ir labs. Ka vienlaicīgi darīt dažādas pretējas darbības un gribēt saņemt sev nederīgo ir labi, bet disciplinēt sevi derīgā laukā ir anahronisms un mūsdienu modernās dzīves prasībām neatbilstoši, tāpēc nepieņemami, nevajadzīgi un nemērķtiecīgi – tāpēc tas vispār apskatīts netiks.”

Tagad viņi profesora Ķīļa vadībā organizē „tautas pašorganizēšanos” par uzdoto tēmu – „ievēlēto patvaļīga atteikšanās no savu varas nesēju pienākumu pildīšanas” un šīs „pašorganizēšanās” testus, tādās kā civilās (aizsardzības) gatavības mācības 12 (!) pilsētās vienlaicīgi. Skan vareni un mītiski daudzsološi – labi sagatavota pašorganizēšanās iz paša prezidenta azotes. Laba veco buku taktika – „aizejot palikt”:

buku

– jūs pašorganizējieties, organizējieties, un dariet mūsu vietā mūsu darbus, tomēr atcerieties, kam pienākas pateicība un, kas jūs tad vadīja (!), kam pēc tam atkal būs augstajos krēslos sēdēt (ja izdosies, kā iecerēts – hi – hi...)

Visa mācīto muļķu taktika ir vērsta uz vienu – izgrozīt situāciju tā, lai patiesas pārmaiņas nenotiktu – lai viņi tāpat paliktu savās vietās, pie sev saprotamiem, pierastiem un aprobētiem labumiem, lai arvien turpinātos tas pats - reiz iesāktais, bet labāk saregulēts – „sakārtots” un masu apziņā „saprogrammēts”.

Viņiem aizvien vēl liekas, ka nāks kāda jauna teorija, kura viņiem visu izskaidros – ļaus saprast to, ko viņi nav sapratuši, dos viņiem tās zināšanas un iespējas, kuru nav viņu rīcībā. Mācītajiem muļķiem liekas, ka problēma ir mērījumos, datu apstrādē vai atklājumu skaitā. Viņi nesaprot, ka problēma ir viņu apziņā, viņu nespējā redzēt un dzirdēt to, kas visu laiku ir bijis brīvi pieejams un tepat acu priekšā.

Viņi nesaprot to, ka problēma ir viņi paši – tas, kā viņi diktē savu nespēju un kā rada nākošās nespējīgo paaudzes. Viņi nevar iedomāties to, ka jaunais varētu būt kaut kas tāds, kurā nav nekā no vecā. Viņiem liekas, ka jaunais ir tas pats uzlabotais vecais un viss jautājums ir tikai par to – kurš kuru vēlēs, kurš sēdēs prezidijā un kurš diplomus izsniegs – kurš būs augšā. Viņi aizvien vēl mēģina uzlabot ansambļa skaņu, pārsēdinot vietām muzikantus un nomainot instrumentus viņu rokās.

Savas valdošās pozīcijas noturēšanai viņi izmanto to, kā viņiem nav – radošo enerģiju un domu, kuru vienmēr gatavi pasniegt tie, kam tā ir – bērni, jaunieši un radoši domājošie – tie, kuri nāk no īstajām ģimenēm – to, ko rada Vīri un Sievas savā Mīlestībā. Tāpēc viņi rīko „projektu nedēļas”, un projektu iesniegšanas kampaņas, „jauniešu parlamentus” un ēnu kabinetus. Viņu konferencēs, semināros un sabiedriskajās apspriešanās vienmēr uzaicina kādu neformāli domājošu, idejām pilnu darba aktivizētāju.

Tad, kad darbības vide vairs nekalpo Cilvēcisko Vērtību Dzīvei, tad Tā aiziet no darbības. Tad, kad izglītības sistēma vairs nekalpo Cilvēcisko Vērtību attīstīšanai, tad no tās aiziet Kultūra, Izglītība, audzināšana un disciplīna, tad tā kļūst par Ministriju, Skolotāju un arodbiedrību cīņu vietu – par ekonomikas apkalpotāju un ekonomisku darbības jomu – biznesu un naudas pārdales telpu, kura gaida jaunas idejas, teorijas un ģeniālas pedagoģiskās koncepsijas, kuras viņiem tad dos to, pašiem nav.

Tad viņiem šķiet, ka kāda jauna teorija „iepūtīs” skolā to dzīvību, kuras no turienes aizgāja līdz ar Vērtību Dzīves apsīkumu. Nabaga mazie muļķīši domā, ka kāda metode, prakse vai sistēma izvilks viņus no vēstures mēslaines, uzspodrinās viņus un ļaus vēl ilgi, ilgi sēdēt siltajās vietiņās aiz diplomu barikādēm.

Mācītie stāsta nemācītajiem:

– ir finansiālā krīze. Kā pēkšņi uznākusi rudens vētra, tā norauj jūsu kredītu kokam lapas un atstāj jūs plikus un nabagus ekonomiskās ziemas aukstumā. Ziema pāries, koks atkal salapos un jūs sēdēsit uz vēl zaļāka zara, jo šī krīze jums iemācīs to, ko jūs nezinājāt – ka kredīti jāņem atbildīgi un nauda jāpelna, dedzīgi meklējot neapgūtās nišas un jauninājumu iespējas. Krīze jums iemācīs būt radošiem, saprotošiem un atbildīgiem...

Bet es jums saku:

– neko tā krīze jums neiemācīs, kā Lācars no kapa jūs nepiecelsities. Nevienam nedzīvam tā Dzīvību neiepūtīs. Kas ir miris – tāds paliks, bet kurš bija dzīvs – tas dzīvos tālāk – tam nav vajadzīgas pamācošas krīzes – tas tāpat dzīvoja un domāja vēl pirms tās pieteikšanās un turpinās dzīvot arī pēc tam, kad tās aizmēztie vairs netraucēs vienkārši normāli dzīvot mierā ar saviem līdzcilvēkiem.

Mācītie nemācītajiem stāsta:

– ekonomikā ir viļņi, aizvien pieaugošas iespējas un atklājumi, kuri dod jaunas iespējas katram nonākt pašā kalna galotnē vai pat par pašu ekonomikas spīdekli pārvērsties – vajag tikai censties.

Bet es jums saku:

– tas ir strupceļš un laupītāju bedre. Tie, kas ir augšā, tur nevienu pie sevis neielaiž. Tam kalpo fiziskas un morālas ietekmēšanas metodes, skolu programmas un savstarpējas galvojumu sistēmas. Nevienu biznesu bez viņu ziņas jūs atvērt nevarat, un ja tas viņiem traucēs, tad viņi to jums aizvērs, tāpat kā atklājumi nāk gaismā tikai ar viņu akceptu un tad, kad tie ir viņiem izdevīgi, bet visi pārējie tiek noklusēti vai iznīcināti.

Ekonomiskās dzīves pamats ir savstarpējā uzticēšanās. Kad jūs ejat uz veikalu, tad jūs ticat, ka pirkumā tiešām būs tas, ko jūs nopirkāt – par ko maksājat. Jūs zināt, kas ir piens un kāpēc tas jums ir vajadzīgs, tāpēc to pērkat, domājot, ka tas ir piens tajā iepakojumā, kādā to atrodat veikalā. Jūs uzticaties iepakotājam. Tad, kad neuzticaties, jo esat kādreiz vīlušies atverot iepakojumu – jūs uz to vairs nepaļaujaties un tādu „pienu” nepērkat.

Tad, kad paši ražojat vai komplektējat citu saražoto, jūs cerat to pārdot un tādēļ gaidāt uzticību no piegādātāju un pircēju puses. Tāpēc jūs darāt savu darbu sava Goda diktētos termiņos un kvalitātēs, kurus jums atgādina līgums. Bez Goda nav līguma pamata, seguma iespējas. Bez Cerības nav ražošanas un bez ticības nav pirkuma.

Visa ekonomika – tautas saimniecība balstās uz Cilvēciskajām Vērtībām – uz to, ka šī saimniecība kalpo par Vērtību Dzīves lauku. Ekonomikas dzīves pamatā nav finansu likumi, kredīti un peļņa, bet viena Cilvēka derīgums citam, viņa labā griba un tieksme pareizi izpaust savu iekšējo vajadzību - būt saistītam ar citiembūt vajadzīgam. Nekādas citas ekonomiskās dzīves mērķtiecības un satura nav.

Lūdzu nejaukt līdzīgi skanošus, bet dažādus jēdzienus nesošus vārdus – Ekonomika, ekonomisks un ekonomists.

Ekonomika ir Enerģētisko saišu struktūra, kurā norit enerģētisko plūsmu līdzsvarošanās un zemāko (materiālo) enerģiju transformācijas augstākajās – Cilvēcisko Vērtību, Vērtību Dzīves un Kultūras vērtībās.

Ekonomisks ir no zaudējumiem brīvs saimnieciskās darbības veids, kurš ir labs savā vietā, kā ekonomikas darbības regulācijas instruments, bet pats par sevi nav ne uzņēmuma, ne Ekonomikas veiksmes rādītājs. Ekonomikā līdzsvars nāk caur savstarpēju zaudējumu un ieguvumu līdzsvarošanos. Ekonomikā galvenā vērtība ir Enerģiju plūsmu esamībā – bet ekonomiskais, kā bremzējošs faktors var būt graujošs šai plūsmu esamībai, kā starp elementiem, tā arī starp vienas un tās pašas ekonomikas dažādiem stāvokļiem laika plūsmā.

Ekonomija ir taupība un bieži vien noved pie ekonomikas lielākā ļaunuma – uzkrājuma. Uzkrājums ir nobremzēta vai piesavināta enerģija, kura:

- nomāc plūsmas,

- tās patvaļīgi pavērš uzkrājējam labpatīkamajā virzienā,

- izjauc Ekonomikas dzīvi laika plūdumā, ieprogrammējot tajā nākošo pagrimumu – „bedri”,

- izsauc nekontrolējamu, nepārvaldāmu un tāpēc postošu enerģiju darbību.

Ekonomists ir galvenais graujošais faktors Ekonomikai. Mūsdienu ekonomisti aplūko plūsmas savā iecirknī un rūpējas, galvenokārt, par tā labklājību un uzkrājumu tajā. Uzkrājumu speciālisti un ekonomisti vispār – atstāti savā vaļā vai ielaisti varas vidē, var sagraut un novest līdz absurdam jebkuru Ekonomiku. Ekonomists tautas saimniecībā ir balonu pūšanas sacensību organizators noslēgtā telpā.

Tautas saimniecība samēro iespējamo ar Mērķtiecības (Mērķa esamības) noteiktu derīgo, pareizo un labo, kā noteiktam laika periodam un elementiem šajā periodā ar sistēmu kopumā, tā starp Ekonomikas stāvokļiem laika plūdumā ievērojot galveno Tautas saimniecības mērķi – nodrošināt Tautas Darba un Dzīves drošību Kultūras vērtību radīšanai.

Finanšu likumi un vajadzība pārdot vai pirkt tikai apkalpo Vērtību dzīvi, bet akcents uz pārdot vai pirkt norāda uz ekonomikas veselību (ja akcents ir uz pārdot), ja peļņa nav makā, bet gandarījumā par sava ražojuma labo noietuvajadzības un derīguma dēļ, tur, kur labā griba meklē savu pielietojumu caur altruisma durvīm.

Tur, kur pārdod, lai iegūtu līdzekļus pirkšanai, redzam smagi slimu personību egoistisko rosību un paredzam šīs ekonomikas drīzu kolapsu – tur zudīs darbaprieks, radošā doma un enerģija – tur nav Mīlestības. Bet tur, no kurienes aizgājusi Dzīvība, tur to mēģina sagrābt ar peļņas uzkrājumu un konkurenci, domājot, ka citam atņemtais var dot kādu labumu atņēmējam. Tas, kā nav Tevī, nevar tikt iegūts no ārpuses.

Mīloša Ģimene, radošas dzīves pārbagātībā, tiecas radīt aizvien jaunas veltes savu līdzcilvēku apveltīšanai. Veltes nes Vērtību Dzīves apliecinājumus – to, ko meistara rokas pieskāriens, autora doma vai Skolotāja vārds apgarojis ar savu klātbūtni. Katra Mīlošā ģimenē sākusies darbība, šīs darbības augļi nes Ģimenes svētību augļu lietotājam. Tādā kārtā labdabīgs ir ne tikai darba auglis – izstrādājums – bet arī līdzi nākošā svētība un tieši šī svētība ir izstrādājuma, domas un vārda labākā daļa, bet vārds, doma un priekšmets ir tikai svētības pārnesējs – redzamā daļa, ar kuru vienas Ģimenes labums nonāk pie citas Ģimenes un kalpo tai par Dzīves uzlabojumu.

Izvēlē starp diviem - ārēji vienādiem augļiem, pašcieņas pilns un pietiekamībā dzīvojošs, ar darbu nodrošināts Cilvēks, vienmēr izvēlēsies to, kurš būs apveltīts ar lielāku svētību. Tādā ekonomikā, tā Ģimene, kuras Mīlestība, pēc viņas iekšējās Vērtību Dzīves lieluma ir bagātāk apveltīta ar Labā un Īstenības augļiem, izplata šos augļus plašākā lokā. Sabiedrība, uzsūcot šo Svētību, iegūst stimulu tuvoties Labajam un Patiesajam, bagātina un aktivizē savu Vērtību Dzīvi, iegūs jaunus un nostiprina savus esošos orientierus Mīlestībā un Dvēseles bērnu radīšanā. Tikumīgo Ģimeņu radījumi, izplatoties, stiprina tikumību katrā namā, kurā tie nonāk.

Tā Ģimene, kurā Vērtību Dzīve ir aktīvāka, dod lielāku svētību ražojumiem, tie ir pieprasītāki un Ģimene tādā kārtā saņem vairāk pasūtījumu un pietiekamu materiālo nodrošinājumu tālākai attīstībai. Tādā kārtā gan tādu Ģimeņu, gan sabiedrības saimnieciskās dzīves – ekonomikas saturs ir Vērtību Dzīve un ekonomikas attīstība iet roku rokā ar šo Vērtību Dzīvi, bet tās nodrošinājums ir pašas Ģimenes darbs. Darba mīlestība un darba prieks uztur Ģimenes Esamību un caur to dod Drošību.

Tādā ekonomikā, attīstības stimuls, nodrošinājums nāk no Tikumīgo Ģimeņu Mīlestības un Vērtību Dzīves, bet mazāk veiksmīgie, smeļoties no viņu veltēm, var apgūt savu iekšējo iespēju resursus – pievienoties tām ar savu savdabību un intensificēt ekonomikas aprites saišu darbību. Tikumībai tad ir taustāms pierādījums, bet Uzticība, Ticība un Gods ar to pašu ieņem savu vietu Sabiedrības dzīvē.

Tur, kur bezgodīgais atrod banku, un, no tās aizņēmies, atver savu ražotni, viņš sāk ar katru savu ražojumu izplatīt savu sabrukuma un nāves elpu. Viņš sāk piepildīt ekonomiskās aprites ar savu cīņas un destrukcijas enerģiju saturu – Tikumības pagrimumu. Viņš var aizņemties vēl un diktēt „zinātnei” tās pētījumu virzienu, var likvidēt viņa ražojumiem neatbilstošu dzīves vidi un atstāt bez darba tos, kuri ir balstījušies tās darba nodrošinājumā.

Tādā veidā bezgodis, caur bankas kredītu, rada bezdarbu no vienas puses, kārdinājumu (deficītu) no otras un konkurenci palikušo starpā, no trešās. Vēl reiz aizņēmies, tas pats netiklis var manipulēt ar tirgu cenām, skolu un informācijas plūsmām. Viņš var panākt to, ka Tikumīgās Ģimenes nonāk postā un Viņu Vērtības un Mīlestība nonāk apsmieklā, bet Tikumība kļūst par muļķības, „lauķības” un atpalicības zīmi. Tad „veiksme” nāk pie tā , kurš pircējam iemāna piena vietā sūkalas, vai vēl labāk – iestāsta viņam, ka nevērtīgais ir liela vērtība, par kuru ir dārgi (ar kredītu) jāmaksā.

Netikumīgais izskaudīs Godīgumu, Ticību un Cerību, pazemos Tikumību un Vērtību Dzīvei atņems sabiedriskās darbības un jaunrades telpu visur tur, kur būs bankas un viņu kredīti. Bankām kredīti ir vajadzīgi materiālo resursu sagrābšanai, bet netiklajam bezgodim kredīts ir ražošanas uzturēšanas resurss. Bez kredīta netiklais nav spējīgs ražot un izplatīt savu sērgu citādi, kā vien sev līdzīgo – mirušo un bojā ejošo vidē. Atņemiet kredītus un beigsies netiklobīdītās lietas”, bet dzīvotspēju atgūs Tikumīgo darbs. Tāpēc tad, kad mācītie jums saka:

- pašā kredītā nav nekā slikta, vajag tikai to saprātīgi izmantot! Neticiet viņiem. Viņi melo! Kredīts ir tā kanalizācijas lūka, pa kuru netikļi no savas mēslu bedres izlien mūsu pasaulē, te savas cūcības darīt!

Tikumīgajam, Mīlošajam un darba priecīgajam nav vajadzīgi kredīti un peļņas uzkrājumi, kuri, nekustībā esoši, rada nedzīvas masas un noziedzīgu apdraudējumu, bet nevietā ieguldīti – paviršību darbā (viegli nācis – viegli iet, līdzi aiznesot vēl divas - saimnieka sastrādātās lietas) vai rūpes un raizes par ieguldījuma darbību, drošību un peļņu. Tas atņem Mīlestību, dzīves un darba prieku. Tur, kur meklē kredītu, mērķi nav Godīgi, padomā nav Labais, bet postā iedzītais caur to veltīgi grib netaisnībai ceļā stāties.

Godīgajam kredīts nepalīdz. Kredīts ir tikai negodīgā ceļa sākums. Ja godīgais cerēs godīgiem līdzekļiem, godīgi dzīvojot, no kredīta saistībām izkļūt – viņš to nevarēs. Viņam būs jābūt negodīguma sacensībā veiklākajam. Viņam būs negods jāvairo un netiklība jāizplata – jāatkāpjas ārpus Cilvēcības likuma loka un pamazām jāatsakās no Cilvēciskajām Vērtībām un to Dzīves.

Ja tikumīgais paņems kredītu – tas viņu no bankrota neglābs. Tikumīgais ar to gribēs rīkoties Godīgi un uz to pašu cerēs negodīgo darbības vidē, bet negodīgie katram kredītam vai tā līnijai vienmēr pievienos savus melus, viltu un nodevību. Kredītu paņēmis, tikumīgais, konkurencē ar netiklo vienmēr zaudēs un savu tikumību vēl turklāt...

- Viena karote vircas mucu vīna sagandē, bet ar mucu vīna vienu karoti vircas par vīnu padarīt nevar. Kredīts ir netiklo izdomājums un cīņas ierocis tur, kur viņiem trūkst Mīlestības, Vērtību Dzīves, Tikumības un ar to nākošās Svētības, kas vienīgā paver ceļu darbu mīlošajiem uz labklājību.

Labklājība, tāpat Tikumība nevar būt individuāla parādība. Tām abām ir viens kopīgs cēlonis – Kultūra un tās iedvesmotājs – Dievišķā klātbūtne. Dievišķais nāk ar kolektīvo, biedrisko. Dievišķais ir visu radošais un vienojošais. Tāpēc Dievišķais, ienākot, nes sev līdz savas dzīves pazīmes un, tās pieņemot vai ieviešot, tiek tuvināts Dievišķais savā dzīvē un savai dzīvei vispārākajā nozīmē. Augstākā Dievišķā sabiedriskā dzīve Cilvēkam ir Dzīve Brālībā. Brālība dod visaugstāko iespējamo dzīves uzlabojumu un ir īsākais ceļš uz labklājību.

Labklājība nāk caur kolektīvo darbību – sadarbību un mājo tur, kur dzīves uzlabojums skar visus sadarbībā esošos. Labklājība ir sintētiska parādība un, tāda, progresīvi pieaug ar katru sadarbībā uzlabojumu guvušo. Jo mazāka labklājībā esošo labklājības līmeņa starpība – jo lielāka kopīgā labklājība. Labklājību „noēd” pakāpieni un plaisas. Plaisas atdala laupītāju no aplaupītā. Kur ir nevienlīdzība – tur ir vieta netikumam.

Nevienam nevar būt labi tikmēr, kamēr blakus ir kāds, kuram ir slikti! Tas ir neapgāžams metafizisks Likums, kurš nosaka egoistiskās dzīves un labumu sagrābšanas robežu un nenovēršamu galu. Līdz ar to - pati sadarbība – kooperācija iegūst noteiktu enerģiju plūsmu raksturu – izlīdzināt sadarbībā esošo labklājības līmeņu starpību.

Līdz šim kooperācijā saskatīja egoistisku līdzekli savas labklājības celšanai. – Izmantojot kooperācijas plašākās iespējas un resursus, galarezultātā (vai mērķī) celt savu labklājību, kas ir pasaulīgs, laicīgs, personisks un tāpēc iznīcīgs – nesasniedzams mērķis. Pēc īslaicīga uzplaukuma, caur Vērtību Dzīves apsīkumu, tas atnesīs panīkumu, vai nekad savu īsto spēku neparādīs.

Kooperācija ir tikumiskas dzīves norma. Tikumības atjaunošana ir Ekonomiskās dzīves atjaunošana. Kooperācija ir līdzeklis Dvēseles Altruistiskajām strāvām un Vērtību Dzīves vide. Caur kooperāciju Ģimenes savstarpēji bagātinās savu Vērtību apmaiņā. Kooperācija savu īsto spēku parāda Brālībā – tur, kur kopīgi darītais nav savam labumam, bet kalpo par palīdzības līdzekli kooperācijā iesaistīto vājāko biedru labklājības celšanai.

Līdz ar to - par patiesu Tautas pašorganizēšanos savas dzīves nodrošināšanai un tālākai saimnieciskās dzīves – tikumiskas ekonomikas atjaunošanai runa var IET tikai tur, kur šī pašorganizēšanās nāk ar palīdzības mērķi – visur tur, kur iekšējā nepieciešamība dot savu nesavtīgo pienesumu atrod kādu, kuram šī velte ir vajadzīga. Un vēl - šādai pašorganizēšanās kustībai jābūt ar mērķi atjaunot tikumību visur, kur vien ir dzīves alkas un cerība uz to.

Nesavtība ir nepieķeršanās savas darbības rezultātam.

- Nesavtība ir Mātes mīlestībā audzinot svešas, nepazīstamas Sievietes bērnus.

- Nesavtība ir garāmgājēja saimniecei saskaldītajā malkā.

- Nesavtība ir mīlestības doma Radītājam, negaidot no Viņa atzinības žestu vai kādu pēcnāves balvu.

- Nesavtība ir tajā dāvanā kaimiņam, kura viņam ļauj pārvarēt vienam neceļamu smagumu.

- Nesavtība ir visā tajā, par ko negaidām algu, atzinību, piemiņu un sekošanu.

- Nesavtība ir tajā, ko mēs darām palīdzētprieka vadīti, tā piedzīvojot vienīgo īsto Cilvēciskās pašcieņas izpausmes veidu – rīkoties atbilstoši tam, kas ir labākais mūsos – pasniegt kādam Baltu Labas Gribas Velti. Tāpat – par Baltu Velti. Tāpēc, ka viņam vajag.



Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija