Atpakaļ


Vai tautas saimniecība var būt pašpietiekama?


{ Katrā tautas saimniecībā tās esamības jēgas ir tik daudz, cik daudz dzīvesprieka tā dod visiem darbības lokā esošajiem.

{ Katras tautas saimniecība pirmkārt un galvenokārt aprūpē pati savas tautas un valsts labklājību, uztur un aizsargā to, bet eksporta – importa darījumos ielaižas tik daudz, cik tas ir galēji nepieciešams netraucētai saimnieciskai dzīvei.

{ Valstu un tautu savstarpējā bagātināšanās notiek kultūras laukā.


Tad, kad mēs vērtējam kādu parādību, tad mēs izsakām savu attieksmi pret šīs parādības un mūsu dzīves (apziņas) mijiedarbības sekām. Šeit es tomēr vēlētos sīkāk nodalīt ikdienas lietišķo dzīvi – to, kā to dzīvojam no apziņas dzīves – to, ko gribam saņemt caur ikdienas dzīvi. Līdz ar to ikdienas dzīvē redzam līdzekļus, bet apziņā – līdzekļu izvēli un mērķus. Te jāpiezīmē, ka līdzekļu izvēle arī ir mērķu sasniegšanas līdzeklis. Patiesībā tieši tas ir galvenais, par ko ir jādomā, kad pievēršamies tautas saimniecībai.

Tad, kad zemnieks stāda kartupeli vai tirgonis iepērk pārdodamo preci, bet zaglis zog, viņiem visiem ir viens mērķis – labi dzīvot, bet katrs šajā „labi” ieliek citu jēgu un izvēlas tā sasniegšanai citus līdzekļus. Un tomēr – neskatoties uz atšķirīgo mērķu un līdzekļu izvēli, viņi visi atrodas viena un tā paša procesa ietvaros. Viņi visi sāk ar resursiem un beidz ar sekām.

Kad zaglis ņem to, kas viņam nepieder, viņš izmanto kāda cita darbā uzkrāto „labumu”, kas zaglim ir resurss. Par to, vai tas, kas pievilina zagli, ir labums, protams, nav ko diskutēt, bet, ja kāds to dara un to noteikti darīs – tad lai viņš to dara bez mums.

Kad tirgonis izvēlas preci, viņš domājas iegūstam resursu, kuru, lietpratīgi pielietojis, cer iegūt peļņu un caur to nonākt pie zagļa iekārotā labuma. Tad, kad zemnieks stāda kartupeli, viņam ir divas iespējas. Pirmā ir līdzināties tirgonim un zaglim, bet otrā ir palikt savas zemes dabisko enerģiju aprites ceļu lokā un ritmā. Abos gadījumos saglabājas procesa shēma un attīstības loģika, bet kardināli atšķiras tā gaita un sekas – labā saturs.

Tas, ko mēs liekam par izejas punktu – „labo”, mūs noved pie tā paša pavairotās ražas – „ko sēsi, to pļausi”. Ja mums ir iebildumi pret sekām, mums ir iebildumi pret procesa sākumu. Ja mēs atzīstam sekas par labām – tad viss bijis labs. Tiesa gan – vērtējums bieži vien ir priekšlaicīgs – augļa baudīšanas brīdī, nenogaidot tā ietekmi uz mūsu iekšām un dvēseli.

Tad, kad zaglis tiek noķerts un sodīts, viņš zaudē daudz vairāk, kā ir ieguvis zogot. Zaglis zaudē visu iegūto un iespēju to saglabāt un nākotnē vairot, vai mainīt iesāktā procesa gaitu – viņa apziņā noformējas mērķa un līdzekļu sakarība, kuru viņš nevar mainīt. Ar to zaglis zaudē Brīvību. Turpmāk viņš visiem spēkiem centīsies sev pierādīt savu vērtību. Viņa apziņas kļūda viņam laupa iespēju mainīt kā ikdienu, tā apziņu. Viņš ir iekļuvis savas apziņas lamatās. Tad zaglis vaino nelabvēlīgu apstākļu sakritību vai nepilnības sava plāna detaļās. Tad viņš cer uz šo nepilnību novēršanas ceļā sasniegtu labvēlīgu rezultātu – viegli gūstamu, nesodītu nozagtā „labuma” baudīšanu.

Tad, kad tirgonis zaudē uzkrājumu, kuru aiznes zaglis, viņš vaino zagli un seifa vājumu. Viņš vaino slikto konjunktūru un tirgus apstākļus, ja iepirktā prece nav tikusi pārdota ar peļņu vai sabojājusies, iegulstot noliktavā. Neviens no abiem neapšauba sava „labā” saturu un tā sasniegšanas līdzekļu izvēli. Viņi neapšauba savā apziņā notiekošā pareizību. Viņi kurn par vides nepilnībām un līdzekļu nedrošību.

Zemnieks var līdzināties abiem pirmajiem vai uzturēt pats savu saimniecisko dzīvi. Ne zaglim, ne tirgonim tādas iespējas nav.

- Kāpēc?

Tāpēc, ka tikai zemniekam ir tas, kā nav abiem pirmajiem (zagļiem, kuri atšķiras tikai zagšanas metožu izvēlē) – zemniekam ir saskare ar dabisko vidi un tās enerģiju apritēm. Te viņš var saglabāt ar to vienotu labā saturu un pievienoties tās resursiem, to ieguves, izmantošanas un seku lokiem.

Šis ir izejas punkts, no kura varam aplūkot tautas saimniecības pašpietiekamības iespēju. Ir ļoti žēl, ka šodien ir jārunā par to, kas katram normālam cilvēkam ir pašsaprotams un nav apspriešanas vērts, bet atkal un atkal izrādās par grābekli tiem, kuri šodien sevi sauc par ekonomikas speciālistiem un vadītājiem.

Tad, kad zemnieks priecājas par iestādītā kartupeļa augšanu, tad viņš, pašam to nezinot, priecājas par ziemā atpūtinātās zemes un iepriekšējo gadu rūpēs tur uzkrātās Vitalitātes darbību kartupeļa ķermenī. Zemnieks caur kartupeli apgūst zemē esošo vitālo spēku un organismu darbības resursu.

Šis resurss, izcirkulējis caur kartupeli, zemnieka darbu un kartupeļa patērētāju, atgriežas savā sākumā – kopējā Vitalitātes apjomā, bagātināts ar Vitalitātes kvalitātes pieaugumu, kādu tam nervu enerģijas satura veidā piešķir augstāko organismu dvēseles darbs. Labums, kuru gūst zemnieks, ir viņa būtni – miesu un dvēseli atdzīvinošās Vitalitātes kvalitāte, bez kuras ne viņš, ne viņa darbs eksistēt nevarētu.

Zemnieks, katru reizi, kad iekļaujas dabiskajā Vitalitātes aprites ceļā, šo Vitalitāti bagātina ar savas dvēseles saturu un tā bagātinātu nodod tālāk, kā arī saņem iepriekšējā aprites ciklā tur ielikto kvalitāti. Šī Vitalitāte uztur viņa dvēseli, viņa miesu, viņa darbu un darba augļu labdabīgumu, kas ir viņa darbības līdzekļu izvēles atnestais labums dzīves pilnvērtības, drošības un sadzīves apstākļu uzlabojuma (seku) veidā.

Turpretī zaglis, parazitējot uz dabiskajām apritēm, tās piesārņo ar savu dvēseles saturu – alkatību, un to pašu saņemot pastiprinātu, saņem arī citas sekas – savas dvēseles, miesas un iesāktā procesa sabrukumu. Te zemnieks, uzlūkojot zemi kā sabiedroto vai kā ražošanas līdzekli, sevi piedala vieniem vai otriem – tiem, kas pieaug dzīvībā – Vitalitātē un tās kvalitātē – Kultūrā, vai tiem, kas sevī un ap sevi uzkrāj tam pretējo – postošo, nāvējošo kopā ar tos pavadošo subkultūru drazu.

Tad, kad mazdēliņš atrod nebaltai dienai nolikto un rūpīgi glabāto vecmāmiņas uzkrājumu, viņš priecājas par jauno skrituleņu pāri, alus plūdiem ballītē vai izbraukumu uz ārzemēm, bet tad, kad pienāk uzkrājuma „mērķa” diena, visi ir drūmi un satriekti. Tad, kad tirgzinības apguvis censonis izkonkurē kaimiņu pagasta vai zemes censoni, viņš priecājas un uzskata sevi par visnotaļ progresīvu un spējīgu sabiedrības locekli un veiksmīgu ekonomikas darbināšanas elementu, kurš nes labumu sev un savai ekonomikai – „tad māmiņai un tētiņam, un dzimtenei būs prieks!”.

Bet tad, kad kāds lielāks noved līdz bankrotam viņu, tad viņš sūrojas par zaudējumiem un dzīves sabrukumu. Ne mazdēliņš, ne censonis nesaprot, ka ir sagrāvuši Vitalitātes aprites loku. Vitalitātei nav svarīgi, pa kuru darbības loku plūst. Tai visi ir vienādi. Tai ir svarīgi uzturēt darbībā esošo daudzveidību, aprites likumības un kvalitātes pieaugumu, kuru nodrošina šī pati daudzveidība.

Bantu un Vatutsi nēģeru ciltīs par veiksmes un bagātības mēru kalpo govis. Tam, kuram tās atņem, ir nelaime, bet tas, kurš tās ir atņēmis kaimiņam, tiek uzskatīts par veiksminieku un varenu karotāju. Šiem nēģeriem nav svarīgi – dod govis pienu vai nē. Nav svarīgi, cik pūļu pieliek cilts sievietes šo kaulu kambaru uzturēšanai. Svarīgi ir tikai tas, ka to īpašnieks var ar to skaitu uzturēt sava karotāja tēla spožumu.

Savstarpēji konkurējošajiem tirgus ekonomikas censoņiem nav svarīgi viņu darbības blakus rezultāti – viņu nodarītie postījumi videi un dvēselēm, ja vien viņi var lepoties ar neko nenozīmējošu un nepastāvīgu naudas vienību daudzuma skaitli savā bankas kontā. Tas tikai pierāda, ka „visprogresīvākā un civilizētākā” sabiedrība un tās ekonomika ir tā pati nēģeru govju ekonomika, tikai labāk aprīkota, apģērbta un aprakstīta to pamatojošas literatūras sējumos.

Materiālistiskais kapitālisms ir vienāds, kā pie Bantu nēģeriem, tā pie visu valstu baņķieriem. Vienādus viņus dara viņu morāle un pilnīgs tikumības normu trūkums ekonomiskajā darbībā. Kā pie mežonīgajiem, tā pie „civilizētajiem un progresīvajiem” nigeriem spēkā ir viens un tas pats likums – „es atņēmu govi – labi, govi atņēma man – slikti.”

Tad, kad mazdēliņš piekļūst vecmāmiņas krājumiem, viņš iegūst to, ko ir sargājusi normu un noteikumu sistēma. Tad, kad tirgus ekonomikas censonis attīsta konkurenci, viņš noārda sevi sargājošo saskaņotas ekonomikas normu un noteikumu sistēmu. Tad, kad privatizētājs sagrābj noskatīto kumosu, viņš sagrauj to resursu, kurš ir šo kumosu radījis.

Tad, kad pirmie kapitālisti un šeptmaņi (biznesmeņi) uzsāka savu darbību, tad viņi nebūt neizmantoja savas saimnieciskās sistēmas radīto labumu, bet gan iepriekšējās uzkrāto tikumu, auglības un skaistuma vērtības resursu. Kapitālisti no tā izmeta Tikumiskās bremzes un tā ieguva darbības tempa pieaugumu, kurš, savukārt, iznīcināja dvēseles darba kvalitāšu – rūpju un pateicības apmaiņas, kas noveda pie paātrināta Kultūras pagrimuma.

Pirmie kapitālisti nemainīja ražošanas, bet apziņas dzīves formu. Viņi nomainīja dzīves saturu Cilvēcisko attiecību veidošanas, uzturēšanas un kopšanas vietā liekot mantas un mantas ietekmes vairošanu. Pseidokristīgās ideoloģijas augļi nometa tukšo vārdu čaulu un parādījās tās īstenās būtības veidā. Mainītā apziņa par pieļaujamu (patīkamu) pieņēma to, ko uzskatīja par nepieļaujamu iepriekšējā sistēmā. Tiek uzskatīts, ka kapitālisms nāca ar jaunām zināšanām. Kapitālisms nāca ar kārdinājumu, noņēma aizliegumus tur, kur tie ierobežoja zemākos instinktus. Šie aizliegumi bija tie, kuri Vitalitāti virzīja kultūras vērtību attīstības virzienā.

Noņemot šos ierobežojumus, Vitalitāte aizgāja zemāko psihisko un fizisko tieksmju pieauguma un iekāres apmierināšanas ceļu. Tur Vitalitāte zaudē savu evolucionāro nozīmi – „dzīves jēgu”, tāpēc visu noved aizvien pieaugošā sabrukumā un cerību zudumā. Visas kādreiz plaukstošās Kultūras, valstis un tautas savu dzīvi vienmēr beidz tāpēc, ka, pārkāpjot Kultūras dzīves normas, pievēršas mantai, greznībai, izlaidībai un savstarpējai cīņai par slavu un varu.

Visu pārkāpumu sākotnēji iegūtais labums tiek pierakstīts pārkāpumam, kaut gan pieder iepriekšējai – labumu uzkrājušajai sistēmai. Vēlāk jau par labumu tiek uzstādīts tas, kas tāds nav pēc būtības, bet var tikt par tādu uzskatīts tur, kur ir aizmirsts iepriekšējais patiesais labums un ir mainīta ar to saistītā apziņa.

Viņiem visiem liekas, ka viņu „lielo iespēju” un gaidāmā labuma nesējs ir iepriekš eksistējošo noteikumu un ierobežojumu sagraušanas rezultātā iegūtais, tomēr viņi tikai ieguvuši to, kas ir bijis šo ierobežojumu radīts.


²


Argumenti pret „ātro” kapitālistisko „tirgus” (kas vienmēr ir bijis tikai piesegs un līdzeklis ideoloģiskai ekspansijai) ekonomiku, reizē ir argumenti par labu „lēnajai” pašpietiekamības tautas saimniecībai.

Neviena no „attīstītajām” ekonomikām savā darbā nav „tīras”. Tās visas ir izmatojušas koloniālisma un laupīšanas politikas augļus. Arī pret postpadomju bloka valstīm tās izvērš pēc būtības koloniālu politiku, kas ir maskēta aiz „stikla pērlīšu un zelta apmaiņas” līguma par iestāšanos ES. Šo valstiņu „valdības”, tāpat kā nēģeru cilšu vadoņi, pārdod savu tautu verdzībā, pretī saņemot „goda” nosaukumus un „spalvu rotas” samitu, konferenču dalībnieku statusu un dalībvalstu galvu veidā. Neviena no tām nerūpējas ne par savas zemes, ne iedzīvotāju labklājību. Tām nerūp rītdiena. Neviena no tām sevi saprātīgi un labprātīgi neierobežos rītdienas vārdā, ja peļņu var gūt šodien.

Tās, kuras mūs māca kapitālisma gudrībās, savu labklājību nav ieguvušas savā Kultūras bagātībā, bet gan smēlušās no aplaupīto un izmantoto koloniju darba un vides resursiem. Arī esošajā ekonomikas globalizācijas modelī viņu peļņa ir tikai un vienīgi savas ražošanas bāzes (un atkritumu) ģeogrāfiskā novietojuma svešā teritorijā un tur uzkrātās darba kultūras potenciāla iespēju izmantošanas sekas, bet ne kādas „augstākas ekonomiskās sistēmas jēgas” vai vērtības radīta. Tad jau Latvijai arī ir jāsagrābj kolonijas, jāatver ražotnes tur un jābeidz runāt par savas rūpniecības un eksporta attīstību.

Koloniālo valstu klubiņā kolonijai (Latvijai) var būt tikai viena – izlaupāma resursa loma. Pat uzaicinot to jaunā koloniālā karagājienā (Afganistāna), Latvijai ir iedalīta melnā darba darītāju loma, bet reālo „labumu” – izvedamās narkotiku kravas izved ASV ar savām kara transporta lidmašīnām. Šī kara patiesais „reālais labums” ir situācijas destabilizācija Krievijā un iecerētais sabrukums tajā, pēc kura varētu sagrābt tās teritoriju un dabas, arī enerģētiskos resursus. Tāpat kā Hitlers baltiešiem bija iedalījis savu austrumu teritoriju saimniecisko uzraugu (vagaru) lomu, tāpat Vašingtona tiem paredz pakalpiņu un rejošu klēpja sunīšu vietu pie „lielās kājas”.

„Attīstītās ekonomikas” nemitīgi izlaupa svešus smadzeņu un Kultūras resursus, pārvilinot pie sevis citu tautu spējīgākos jauniešus un tur izglītību ieguvušos speciālistus pēc tam, kad viņu dzimtenēs tās ar savu graujošo darbību ir radījušas neciešamus dzīves apstākļus. Vienlaikus tās piesārņo savu „sakņu dārzu” ar savas intelektuālās un „kultūras dzīves” atkritumiem.

Kādu laiku „attīstītās ekonomikas” var izmantot koloniju ekonomiskās dzīves ierobežojumu ceļā uzkrāto resursu – tā materiālās un (!) kvalitatīvās – Kultūras vērtības, tomēr ar laiku tās beidzas un līdz ar tām neizbēgami beidzas arī viņu ekonomikas materiālā labuma uzkrājums. „Zaļā dzīve” un cīņa par labāko kumosu pārvēršas par izdzīvošanu un cīņu par vietu zem Saules. Šīs ekonomikas sākuma „labumi” ir iztērēti, bet palikuši tās atkritumi un problēmas.

Brīvā tirgus kapitāla un finanšu plūsmu ekonomika mirst savstarpēja godīguma un uzticības – savstarpējo rūpju un Tikumības trūkuma dēļ. Mēs varam ņemt jebkuru šīs ekonomikas problēmu un, to izsekojot līdz tās galējam cēlonim, redzēt, ka tas ir Tikumības trūkumā. No ekonomisko normu sistēmas izņemot tikumības komponenti, šī ekonomika zaudē savas darbības jēgu. Tikumības neierobežota alkatība un vajadzība iegūt peļņu par katru cenu konkurences sasprindzinātā vidē noved pie krāpšanas, kas pārtrauc ekonomisko dzīvi un ir esošās krīzes būtība.

Tā brīvība, kura likās par visu ieguvumu pamatu, tagad izrādās par viņu ekonomikas kapraci, bet žņaudzošie noteikumi par resursu radītāju un krājēju. Tā „ekonomiskā brīvība”, kurā katrs var sacensties ar citiem savstarpējā apzagšanā (alkatības uzkurinātā nesātībā), pieprasa pieaugošu zagšanas ātrumu – rentabilitāte augstāka tam, kurš vairāk sazog laika vienībā. Tādēļ resursu izlaupīšanas (zagšanas) – tirgus ekonomikas „veselīgumu” mēra ar naudas vienībās izteiktu „attīstības tempa” pieaugumu, kas ir resursu izlaupīšanas un neracionālas – dzīvību apdraudošas izmantošanas pieauguma ātrums.

Ja no šīs vietas paraugāmies uz ekonomikas un Cilvēka attiecībām, tad redzam, ka tādai ekonomikai nav vajadzīga piederība noteiktai valstij un teritorijai. Tad tās censoņa un patērētāja vecumam, dzimumam, tautībai, politiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem nekādas nozīmes nav – ir pat labāk, ja nekādu tādu atšķirību – dvēseles vispār nav. Tās ir liekas robežas biznesa ceļā.

Tādā sistēmā ekonomika darbojas pati savas darbošanās dēļ. Tādā ekonomikā nav vietas valstij ar tās garīgo eksistences cēloni un saturu – Cilvēku savdabības uzturētu kopību. Galarezultātā tajā lieks kļūst arī pats Cilvēks, kā bioloģisku un psiholoģisku ierobežojumu avots un nesējs. Bez Cilvēka klātbūtnes tāda ekonomika iegūst neierobežotu brīvību, jo par resursu un produktu var būt jebkas.

Tā ir viena no ekonomikas pašpietiekamības formām. Ja tā labi ielūkosieties notiekošajā, tad redzēsiet, ka uz to globalizētā tirgus ekonomika jau strauji virzās. Katra pārnacionāla korporācija un biznesa virziens savas peļņas vārdā, tādā vai citādā veidā iznīcina Cilvēka dzīves vidi, dvēseli un izstumj no viņa dzīves Cilvēku pašu. Šīs pseidoekonomiskās sistēmas darbības rezultātā viss notiekošais pārvēršas par atsevišķu indivīdu, firmu, korporāciju, fondu un „projektu” vai „programmu” darbību savārstījumu, par pretrunīgu iniciatīvu, tieksmju un mērķu cīņas lauku, no kura ir aizgājusi dzīves muzikalitāte – tās saturs un piepildījums – dzīves Cilvēciskais saturs un mērķi, kas tai piešķir dzīvošanas jēgu.


²


Pievērsīsimies otrai – tautas saimniecības pašpietiekamības iespējai. Tā ir tāda tautas saimniecība, kuras darbība ir saistāma ar racionālu resursa izmantošanu, izvēlīgumu mērķu un līdzekļu izvēlē un visu tajā iesaistīto Cilvēku (kolektīvu) dzīves pilnvērtības pieaugumu. Tāda tautas saimniecība strādā Cilvēka labā un ir viņa dzīves patiesā labuma iegūšanas ceļš. Tas ir ceļš, kurā tautas saimniecība ir savstarpējas kalpošanas forma. Tās dzinulis ir savstarpējas rūpes, pateicība un darba prieks, bet gala produkts ir Kultūras pieaugums tās kvalitātē un Savdabībā.

Tur, kur nav iedzīvotāju, likumu, dzīves veidu un patēriņa unifikācijas, tur parādās vairāku (arī ģeogrāfisko) apstākļu noteiktas Cilvēku dvēseļu atšķirības. Parādās tā savdabība, kura sev līdzi nes valsts eksistences cēloni un saturu – vajadzību pēc rīcības saskaņošanas kopīgā (pēc līdzības) mērķa sasniegšanai. Tā kā katra nacionālā savdabība sākotnējo resursu (Vitalitāti) bagātina ar savu atšķirīgo kvalitāti, tad ir skaidrs, ka katras tautas un valsts saimnieciskajai dzīvei ir savs – individuāls resurss, darbības veids, temps, gala produkti un patēriņš. Nav tādas universālas ekonomikas ar tās vajadzībām un visa patēriņu visur un visiem. Katram vajag citu un citā veidā. Katrs kolektīvās Vitalitātes resursu bagātina savā veidā, atbilstoši savai dabai – Kultūras savdabībai.

No tā ir redzams, ka katras tautas saimnieciskās dzīves problēmu risināšanas izejas punkts ir tās Kultūras savdabība (identitāšu kopums), bet tautas saimniecības darbības plāns ir mērķtiecīgi virzīta, saskaņotu ierobežojumu un brīvību sistēma. Tas nozīmē, ka saimnieciskās dzīves plānošana, resursu meklēšana, procesu virzības un galarezultātu izmantošanas normu noteikšana jāsāk ar kultūras savdabības apzināšanu. Domāt par tautas saimniecisko dzīvi nozīmē domāt par tautas kultūras dzīvi – tās esošo stāvokli, vajadzībām, iespējām un attīstību.

Tautas savdabība norādīs tās rīcībā esošos un derīgos patiesos resursus, darbības veidus un gala produktus. Tā kā katras tautas savdabībai ir savs saimnieciskās dzīves temps un virzība, tad starp tām nav iespējama konkurence, bet paveras šo ceļu sadarbības iespējas.

Te jāsaprot – sadarbība un konkurence ir tikai mijiedarbību veidi. Šo mijiedarbību virzība un sekas ir stingri atkarīgas no tās sistēmas, kurā mijiedarbības notiek. Tikumiskā Kultūras vidē tām ir pavisam cits raksturs un sekas, kā arī darbības vide (konkurence ir meistara apziņā starp novecojušo formu uzturēšanas inerci – slinkumu, un jaunrades darba prieku, kura rezultātā atmirst vecās formas un attīstās jaunās). Tur konkurence seko attīstībai. Netikumīgā vidē mijiedarbībām ir postošs raksturs abos gadījumos. Tur var runāt tikai par destruktīvā procesa attīstības gaitu, kuru paātrina gan noziedzīga sadarbība, gan konkurence tikumības neregulētā attiecību vidē. Mainot vienu vidi pret otru, mainās arī mijiedarbību darbības vide. Tagad tā no viena Cilvēka apziņas telpas iznāk starp Cilvēku attiecību un ekonomisko procesu telpā. Tur divi „priekšmeti” konkurē par ietekmi uz patērētāja, bet ne ražotāja apziņas maiņu. Tā nomainot darbības vidi, tiek „izgriezta uz āru” visa Cilvēka apziņas un attiecību struktūra.

Konkurence parādās unifikācijas apstākļos kā dabiskās Vitalitātes pretestība šim dzīves izkropļojumam, kuru tā tiecas iznīcināt caur savu graujošo aspektu atbrīvošanu un klātbūtni sistēmā. Tur, kur ir savdabības, atšķirības un niansētības vērtība, šīs vērtības atzīšana, uzturēšana, sargāšana un attīstība, tur ārējā telpā nav konkurences, tur ir vērtību saspēle muzikālā sadarbībā.

Unificētā – globalizētā tirgus ekonomiskajā sistēmā pat saprātīgas kontroles un veselīgas ekonomikas regulācijas robežās, valstu noslēgšanās noved pie šīs ekonomikas formas apsīkuma, bet saimnieciskās dzīves daudzveidības gadījumā noslēgšanās kalpo par saprātīgas sadarbības pamatu. Citā globalizētās ekonomikas modelī, kurā enerģētiski un ekonomiski neizdevīgākajos ģeogrāfiskajos apstākļos esošās valstis uztur kompensējošu ievedmuitas („ģeogrāfiskā novietojuma” nodokli) maksājumu vai diferencē valstis ražošanas un zinātniskās dzīves nozarēs pēc lielākās piemērotības principa, var iegūt krietni vien dzīvotspējīgāku ekonomikas globalizācijas veidu.

Tomēr arī tas prasa Ētisku un Tikumisku normu ieviešanu valstu attiecībās un ekonomikas regulācijas mehānismos. Bez tam, mēs varam mainīt izpratni par globalizācijas būtību un saskaņotu – muzikālu savdabīgo tautas saimniecību sadarbību uzlūkot kā vienotu globalizētu tautu Kultūras attīstības sistēmu, kurā vienas pienesums Vitalitātes kvalitātes celšanai nonāk pie citu tautu tautas saimniecībām kā to resurss un izaugsmi veicinošs faktors.

Līdz ar to mēs redzam, ka esošajai globalizētajai ekonomikai ir tikai divas iespējas. Pirmā - turoties pie valstu savtīgo interešu un konkurences karoga, ir pilnīga un neatgriezeniska bojāeja un deģenerācija līdz Āfrikas cilšu saimnieciskās dzīves mērogiem un saturam. Otrā ir pārveidošanās par tādu globalizētu ekonomiku, kurā valstu ekonomiskajās attiecībās ienāk Cilvēcisko Vērtību uzturēti, Cilvēces Ideālus tuvinoši principi.


²


Tirgoni par zagli padara mērķis, bet ne tirgošanās darbība. Ja tirgošanās mērķis ir tās naudas iegūšana, kura atrodas jūsu makā (savtīga peļņa), tad tā ir zagšana. Ja maiznieks cep maizi, lai jūs pabarotu, tad viņš ir maiznieks, bet ja viņš ar ceptās maizes pārdošanu grib piekļūt jūsu naudai, tad viņš ir zaglis. Kalpošanas vai peļņas mērķis darbībai piešķir darba vai zagšanas saturu. Peļņas pasludināšana par galveno ekonomiskās darbības mērķi šo darbību padara par noziedzīgu un netiklu, un ir galvenais šīs darbības krīžu, nedrošības un dzīves jēgas zuduma cēlonis.

² Tur, kur („viss maksā tik, cik maksā”) produkta cena ir atkarīga no ieguldītā darba un materiāla vērtības – tur ir tautas saimniecība.

² Tur, kur cena ir atkarīga no pieprasījuma un tā, cik par preci var dabūt (prasīt tik, cik maksās – „noplēst”) – tur ir savstarpēja apzagšana – noplicināšana.

² Tur, kur ir tautas saimniecība – tur ir sadarbība.

² Tur, kur ir konkurence – tur ir laupītāju uzbrukums.

² Tur, kur savienības laupījuma vārdā vairo laupītāju spēkus– tur tādas savienības galarezultāts ir vispārējs sabrukums.

² Tur, kur savienības tiek slēgtas radošas sadarbības vairošanai un savstarpējas kalpošanas vajadzībā – tur ir pašpietiekamas tautas saimniecības uzplaukums.

² Tur, kur – „katrs par sevi” , kur katra sabiedrības kārta lūko, kā kolektīvās darbības efekta (tas ir ļoti būtisks dzīves resurss – Vitalitātes plūsmas spējas – jaudas rādītājs, kura attīstības pakāpi un pilnvērtību raksturo šķērssubsīdiju daudzums sistēmā) resursu izmantot savā labā – tur ir „mājas zaglis” – kopīpašuma izlaupīšana.

² Tur, kur „mazo burtu princips” līgumos ir juridiski fiksēts un akceptēts – tur ir likumdošanas sistēmas akceptēts Ētikas un Tikumības normu esamības noliegums. Tā ir stihiska izlaupīšana – „grābj, ko var un laupa, kas var”. Cilvēcisko attiecību katastrofas pēdējais cēliens (Grimstošā „Titānika” vīna noliktavas izlaupīšana).

² Tur, kur nav Cilvēcisku attiecību – tur nav Cilvēku, tādēļ nav vajadzīga Cilvēkiem derīga dzīves vide. Tur, kur Cilvēks ar savu attiecību klātbūtni to neuztur – tur Cilvēka iekustinātās nekontrolētās Vitalitātes destruktīvie spēki noārda neracionālos Vitalitātes resursa lietotājus.

²


Ģimenes un sabiedriskās attiecības veidojas ar savstarpējām rūpēm. Rūpes nāk ar savu pienākumu, pienesumu un atbildīgumu. Atbildīgums nes Godīgumu. Godīgums vij ligzdu Cieņai, Cerībai un Saticībai. Cieņa samierina atšķirības, Cerība pārvar šķēršļus, bet Saticība pieved veiksmi. Savstarpējo rūpju māsa ir Pašaizliedzība. Pašaizliedzība atved Drosmi, aiz kuras nāk Varonība. Varonība nes Darbaprieku. Veiksme un Darbaprieks ir Uzvara. Katras pašpietiekamības pamatā ir savstarpējas rūpes, Darbs un Pašaizliedzība.

Tāda tautas dzīves pašpietiekamība prasa visu sabiedrības kārtu vienotību, kurā katra pilda savu pienākumu pret pārējām.

No tā mēs redzam, ka nākotne ir to valstu saimnieciskajai dzīvei, kuras spēs izveidot savai Kultūras – dvēseles savdabībai atbilstošu un Tikumības normu regulācijai pakļautu kooperatīvo plānveida darbu. Tādu tautas saimniecību pašpietiekamība nav meklējama pilnīgā vietējo resursu un patēriņa iekšējā apritē dzenoties pēc peļņas, bet tajā apstāklī, ka valsts saimnieciskā dzīve pilnībā atbilst šīs tautas savdabībai un apmierina (nodrošina) tās kultūras dzīves vajadzības. Tādas pašpietiekamības valstu tautas saimniecības un to iekšējie elementi nevar savstarpēji konkurēt, bet dabiski pāriet pie radošas sadarbības uzturēšanas.


²


Pilnīga (nemainīga) un nebeidzama pašpietiekamība nav iespējama. Pašpietiekamības iespēja apskatāma tikai noteiktu (laika, teritorijas, iedzīvotāju skaita) mērogu, ģeogrāfiskā novietojuma un Kultūras attīstības apstākļu ietvaros. Ļoti lielās teritorijās ar lielu kultūras attīstības potenciālu var būt lielāki saimnieciskās dzīves pašpietiekamības laika periodi. Jo mazāka teritorija un augstāks kultūras attīstības potenciāla izmantojuma līmenis tajā, jo šīs laika robežas būs šaurākas.

Tas nozīmē to, ka mazai teritorijai, ja tā vēlas dzīvot ekonomiskās pašpietiekamības apstākļos, ir divas tādas dzīves iespējas. Pirmā ir atrast ļoti augstas attīstības potenciālo iespēju. Otrā ir tāda, ka atbilstoši teritorijas lielumam jāpazemina savas kultūras un dzīves līmenis, vai arī – ieviešot tādu pašpietiekamību, kultūras dzīve tajā noslīdēs līdz teritorijas lielumam atbilstošajam līmenim. Tomēr tad rodas jautājums

– vai esošās Vitalitātes kontekstā tas tiks pieņemts un akceptēts?

Tā var „izkrist cauri” pie deģeneratīvām tautu paliekām.


Ir svarīgi prast atšķirt pašpietiekamu tautas saimniecību no deģeneratīvo tautu klaidonības un izdzīvošanas minimuma naturālajām saimniecībām. Deģeneratīvās tautas visus spēkus velta fiziskās eksistences uzturēšanai. Tas ir viņu dzīves mērķis. Tam pakārtota sadzīve, šamanisms un tradīcijas. Deģeneratīvās tautas savu dzīves veidu neizvēlas pašas. Visas viņu darbības un to apjomus nosaka ārējie faktori, kuriem iedzīvotāji piemērojas. Tādi naturālo saimniecību apdzīvotāji savu stāvokli uzskata par slogu, no kura labprāt atbrīvojas, ja tāda iespēja rodas, un izmanto „civilizācijas” ieguvumus sava stāvokļa „uzlabošanai”.

Tā, piemēram – viņi nezin to, kas ir lauku un pilsētas dzīvesveida atšķirību pamatā. Nesaprot to nozīmi, neprot novērtēt katra nestās vērtības vai pretstāvēt apdraudējumiem. Savu dzīvi uztver kā apstākļu uzspiestu, kurā meklē iespējamos tehniskos atvieglojumus – komfortu (arī pārņemot citu dzīvesveidu elementus), nemēģinot to transformēt augstākos sabiedrisko attiecību un Kultūras līmeņos. Tādas naturālās saimniecības nav uzskatāmas par pašpietiekamām tautu saimniecībām, tādēļ savā iekšējā būtībā to apdzīvotāji labprāt mainītu savus dzīves apstākļus pret citiem – „labākiem”, un katrā iespējamā gadījumā to arī dara.

Deģeneratīvo tautu naturālās saimniecības ir „nobadinātas” – agrāko, bez resursiem palikušo „ātro” ekonomiku paliekas, vai koloniālās politikas upuri. To galvenā iezīme ir šaurs interešu loks, zems izglītības līmenis, utilitāra pieeja zinātnes paliekām, tehnoloģijām un pilnīgs analfabētisms jautājumos, kas skar Cilvēka dzīves jēgu, saturu un būtību. Pajautājiet vidusskolu absolventiem:

– Vai un kādēļ viņiem vajadzīgi Rainis, Aspazija, Skalbe un Fricis Bārda, viņu nestās idejas un to pavērtās iespējas?

- Kā daudz cietusī padomju paaudze izmantoja viņiem sniegtās iespējas Raiņa un Indijas Garīgās Kultūras apguvei?

- Ko viņi darīja labprātāk – lasīja Raini un Tagori vai lamāja valdību?

Tām nav savas Zinātnes, Reliģijas, Kultūras, dzīves Filosofijas, Valsts dzīves iemaņu un inteliģences izpratnes. Tās ir saglabājušas dažas fizisko eksistenci uzturošas tehnoloģiju un dzīves veida tradīcijas, kuras antropologi maldīgi dēvē par kultūru, kaut gan tās ir tikai (dzīves veida, sadzīves priekšmetu lietojuma un estētikas) formu lietojuma tradīcijas. Kultūra ir Cilvēka apziņai piemītoša kvalitāte, kura izpaužas caur viņa inteliģenci.

Turpretī pašpietiekama tautas saimniecība kā pirmo un galveno liek savu brīvo izvēli, augstu valstisko apziņu un organizētību savas kultūras dzīves attīstībai, lai uzturētu Cilvēciskās dzīves mērķus, jēgu un saturu, kam tiek pakārtota saimnieciskā dzīve un dzīves veida, sadzīves priekšmetu lietojuma un estētikas tradīcijas. Pašpietiekamībai tādas tautas pievēršas savas dvēseles dzīves savdabības, Zināšanu, Filosofiskās domas un Gara aicināti, saprotot, ka tas ir labākais, ko tiem var dot šī zeme un viņu pieņemtā dzīve, kuras daļa ir ne tikai tās dotās iespējas, bet arī pieņemtie un uzturētie ierobežojumi.

Pašpietiekamas tautas saimniecības apstākļos zemes iedzīvotāji savā teritorijā patērē pašu ražoto un audzēto un to ražo tik, cik tas ir vajadzīgs pašu patēriņam un kultūras attīstībai. Šīs tautas saimniecības tālāko likteni nosaka tas mērķis, kādā zemes iedzīvotāji to uztur, tomēr jebkurā no tālāk apskatītajiem gadījumiem tā būs „lēnā ekonomika”.

„Lēnajā ekonomikā” tās dzīves tempu nosaka vairāki faktori:


{ „Lēnajā ekonomikā” meklē, vērtē un uztur darba, materiālu, ražojumu un attiecību kvalitāti, noturību, pastāvību un ilgmūžību.

{ Tās aprites cikli ir stingri saistīti ar dabiskajiem gada un Cilvēka dzīves cikliem.

{ Tajā nav lieko „apgrozības kapitālu” – visa izaugsme balstās tikai uz pašu ražotāju inovācijām, „iekšējā resursa” attīstību. Te galveno lomu spēlē darba procesā iesaistītie smalkie resursi un to aprites starp ražotāju, patērētāju un Garīgajām būtnēm.

{ Tādās tautas saimniecībās nav iespējami atsevišķi nozaru vai ražotāju „izrāvieni”. Visi reizē ceļas. Visi reizē dzīvo.


Ekonomiskās darbības cikliskumam katrā ciklā ir divas atšķirīgas daļas. Pirmā ir ekspansīva un ārēji aktīva, kurā tiek apgūtas jaunās tehnoloģijas, materiāli, rodas jauni ražošanas un sabiedriskās dzīves objekti un attiecības. Otrā ir ārēji „stagnanta”, bet iekšēji aktīva, kad iepriekšējās cikla daļas radītās materiālās dzīves izmaiņas tiek asimilētas, izvērtētas un pārstrādātas jaunās apziņas izmaiņās, kurām jaunveidotajā vidē būs jādzīvo jaunā veidā un tā atkal jātransformē nākošajā ekstensivitātes fāzē. Ja sabiedrībai („ātrajā ekonomikā”) neļauj periodiski iziet šīs divas attīstības ciklu fāzes, tad sabrūk vai nu ekonomika, vai sabiedrības (Cilvēku vērtību un ģimeņu sistēma) apziņa. Visa cikla kopējais ilgums ir apmēram 100 – 120 gadu.


{ „Lēnās” tautas saimniecības nākošo soli sper tikai tad, kad iepriekšējā ekonomiskās darbības cikla radītās ekonomiskās izmaiņas ir nostiprinātas apziņā.

{ „Lēnās ekonomikas” attīstās neradot blakus problēmas.

{ „Lēnajās ekonomikās” tehnoloģiju attīstība ir cieši saistīta ar Cilvēka apziņas veidošanos un seko viņa Tikumiskajai un Ētiskajai izaugsmei. Tajās tehnoloģiskā attīstība tiek pieskaņota un pakārtota Cilvēka spējām izmantot tās, nekaitējot sev un citiem. Te Cilvēks pielieto tikai to, ko var kontrolēt un kā pielietošanu vada Ētiska un Tikumiska nepieciešamība. Tādās tautas saimniecībās Zinātne, Reliģija un Filosofija ir viens veselums, kurā Reliģija rāda Zinātnei attīstības interešu virzienu, Zinātne ietērpj reliģiskos tēlus objektīvās formās, bet Filosofija abām pirmajām paver jaunus izpratnes apvāršņus. Pateicoties šo triju balstu vienībai un prioritātei sabiedrībā, notiek „Lēno ekonomiku” eksistence un attīstība. Patiesību sakot, šīs sabiedrības dzīvo tikai tādēļ, ka ir spējīgas tos savienot un nolikt savas dzīves vadībā.


Tām sabiedrībām, kuras neiekritīs deģenerācijā, pievēršoties materiālās labklājības celšanai, būs jāiztur daži pārbaudījumi.

Pirmais, kas tās sagaida, būs jārod atbildi uz jautājumu par tādas pašpietiekamības meklējumu mērķi. Un, proti:

- Vai tādas pašpietiekamības meklējumi nāk ar tieksmi aizbēgt no brūkošās ekonomikas problēmām?

- Vai tāpēc, ka tā ir iespēja dzīvot Cilvēciski saturīgu un Dvēseles bagātu dzīvi?

Ja tādi meklējumi nāk ar piespiedu stāvokli un izdzīvošanas vajadzību, tad visi tādi meklējumi beigsies ar neveiksmi. Katra apziņas izmaiņa nāk no Cilvēka dvēseles dzīlēm, kā iekšēja nepieciešamība pēc dvēseles dzīves iespēju paplašināšanas, bet ārējais spiediens izraisa dvēseles un apziņas pretestību, kura agri vai vēlu meklēs veidu, kā atgriezties pie iepriekšējā dzīves ceļa. Tad, kad izdzīvošanas vajadzība būs nostabilizējusi ekonomiskās aprites sistēmu, vecā apziņa tajā atjaunos vecos dzīves principus un kārtību. Vēl vairāk – jau pašā meklējumu sākumā tā noraidīs tieši to, kas meklējumus varētu pavērst jaunajā virzienā. Tieši jaunais tiks noraidīts kā pilnīgi nederīgs, nepieņemams un svešs.

Tad, ja tiks atrasta īstā atbilde – nākotnes atslēga, ar to būs jāslēdz durvis, aiz kurām Jūs gaidīs pats galvenais pārbaudījums, un tā būtība ir:

- Vai Jūs spēsiet tiktāl nolikt malā savas labās domas par sevi, ka redzot vērtīgo Cilvēkos sev apkārt, gribēsiet un spēsiet veidot ar tiem kopīgu sabiedrību?

- Vai Jūs sapratīsiet to, ka sabiedrība – tā ir tā vieta, kurā un tie Cilvēki, kuriem Jūs varat kalpot, jo tas ir vienīgais veids kā sasniegt to, pēc kā visi tiecaties?

- Vai Jūs varēsiet pieņemt to, ka sabiedrība ir hierarhiska ēka, kurā katrs var ieņemt tikai to vietu, kura viņam pienākas pēc viņa spējas uzņemties pienākumu un atbildības nastu?

- Vai Jūs spēsiet šos pienākumus nest ar tik lielu Svinīgumu un gavilējošu prieku, ka Debesis Jums atsauksies un Jūsu atbildības modrība tiks atalgota ar radošas domas lidojumu? Jo sabiedrība nav spaidu un važu vilkšanas vieta, bet labākais Brīvās Gribas pielietojuma veids, jo tikai Gribu saskaņojums dod augstāko rezultātu.

- Vai Jūs pieņemsiet to, ka attīstība nāk ar izcilību? Izcilība ir retums. Masveidībā zūd kvalitāte un attīstības jēga. Attīstībā masveidība apgūst un pielieto izcilības radītās iespējas un to lietošanai dotās normu sistēmas.

- Vai Jūs pieņemsiet to, ka viss iespējamais atbalsts jāvelta izcilībai, bet masveidība un atpaliekošais ir no vēstures aizejošais?

- Vai Jūs varēsiet pretstāvēt saviem runas un (ap)runas plūdiem? Sabiedrība beidzas tur, kur katrs var reizē ar cietiem izteikt savu atšķirīgo viedokli, nerūpējoties par teiktā un dzirdētā kvalitāti. Sabiedrība ir tur, kur ir dialoga kvalitāte. Tur, kur mērķis ir „izteikties” – tur ir „putnu tirgus”. Sabiedrība ir tur, kur ir „kopā domāšana”.

- Vai Jums pietiks dūšas pacelt galvas un pateikt – Zeme, tauta, Vadonis un Mērķis ir viens vesels!? No bērna, tirgus sievas, skolotāja un Vadoņa mutes var nākt vieni un tie paši vārdi, bet atšķirsies to lietojuma biežums un vieta – situācijā un teikumā. Atšķirsies vārdu lietojuma radītais saturs.

Tur, kur stingri ievērojot vārdu gaitu no Valsts vadītāja uz bērnu, tiek uzklausīta un pieņemta vārdos ietērptā doma – ir sabiedrība. Tur, kur katrs var klabināt ko un kad grib – sabiedrība ar to pašu beidzas. Brīdinājumi, pamudinājumi un saskaņojoši signāli tādā vispārējā „rūnāklī” nav dzirdami.

Ir jābūt tīram un nepiesārņotam Cilvēku saziņas kanālam. Mūziku atskaņojošam orķestrim jābūt redzīgam un uz diriģentu vērīgam. Aklie, izklaidīgie, ar sevi nodarbinātie un sevis apžilbinātie nevar veidot orķestri. Tieši tādēļ katras sabiedrības beigas nāk ar tās tikumības un aristokrātijas pagrimumu, bet redzamais gals sākas ar „tēmas aizpļāpāšanu” un skaļu, pūļa ausīm domātu musinošu runu teikšanu „no siļķu mucas tirgus laukumā”.

Tieši tāpēc pēdējais jautājums, uz kuru Jums jārod atbilde, kad gribēsiet savā tautas kultūras dzīves pašpietiekamībā doties, ir:

- Vai spēsiet, kā visi jauna ceļa sācēji, vecās drazas no līdzi ņemamā nošķirt?

- Vai spēsiet graudus no pelavām vētīt?

- Vai spēsiet to, kas ir Daile un Kultūra ņemt, bet to, kas ir drazas tai pielipušas, tās vārdu nelietīgi valkājot, prom aizmēzt?

- Vai pratīsiet vienu no tām citām atšķirt? Ja šo izturēsiet, tad lielākais ir jau aiz muguras. Tad esat pietiekami tīri tapuši, lai tālāk ietu.


Nākošais pārbaudījums ir saistīts ar kaimiņattiecībām un pašpietiekamības uzsākšanas laiku. Ne visas pašpietiekamās ekonomikas var pastāvēt. Ja tās rodas pārāk vēlu – tad, kad vecā ekonomika ir pārāk tālu deģenerējusi apziņu, resursus un vidi, jaunajai ekonomikai nav ar ko uzsākt pilnvērtīgu darbību. Tur, kur Kultūras līmenis un darba prasmes ir zudušas, tur bez ārējas palīdzības tās nevar tikt atjaunotas. Šaurāka apziņa nevar ietilpināt plašākus priekšstatus un faktu sakarības. Tāpat problēmas rodas tur, kur sabiedriskās saites sabrukušas tiktāl, ka dažādu paaudžu apziņas un dzīves priekšstatus par labo, pareizo un derīgo šķir pārāk plašas atšķirības. Tur tāda ekonomika iekrīt deģeneratīvā naturālajā saimniecībā vai veido laupītāju ordas.

Tur, kur kaimiņos esošās ekonomikas šķir dažādas ideoloģijas un ekonomiskās attīstības virzieni, apdraudējums var nākt no kaimiņu puses, ja tie pārstāv agresīvas vai tikumiski nekontrolētas tehnoloģiju attīstības formas.

Ir jāsaprot, ka Kultūras attīstībā orientētas pašpietiekamības rada šīs vērtības un to materiālos iemiesojumus, izmanto dabas, teritoriālos, Filosofiskos un Zinātnes resursus, bet atpaliek no ātrajām resursu izmantošanas tempā, vajadzību pieaugumā un tehnoloģiju – arī militāro attīstībā. Tas nozīmē, ka pastāvot kaimiņos „ātrajai” vai deģeneratīvajai naturālajai saimniecībai, tāda pašpietiekama tautas saimniecība var kļūt par vilinājumu un izprovocēt uzbrukumu no savu kaimiņu puses. Vājums ir kārdinošs. Veicinot militāro tehnoloģiju attīstību, bremzējas Kultūras dzīve un stimulējas utilitārisms, kurš neizbēgami novedīs pie „ātrās” ekonomikas, konkurences un militāro tehnoloģiju sacensības diktēta patēriņa tempa pieauguma vajadzības.

Tas nozīmē to, ka pašpietiekamai tautas saimniecībai jārodas diezgan šaurās laika robežās – tad, kad brūkošā sistēma vēl nav kļuvusi pārāk iznīcinoša, bet jau ir pārāk aizņemta pati ar savām problēmām, lai nepievērstu uzmanību atsevišķām savām teritorijām. Turpat ir svarīgi, lai šāda pārkārtošanās notiktu arī kaimiņu zemēs un savlaicīgi tiktu dibinātas labas kaimiņattiecības ar tām.

Ir svarīga tautu saimniecību sadarbība, sadraudzība un kaimiņattiecību uzturēšana, kas ir drošības garants. Ir svarīga tautu kultūru bagātināšanās, Zinātnes un savstarpējas Inteliģences dzīves apmaiņas. Katrai no pašpietiekamībām ir jāatrod tas unikālais, ar ko tā ir vitāli svarīga saviem kaimiņiem, ko kaimiņi vēlētos tajā sargāt un uzturēt.

Tas nav vienkāršs uzdevums. Tieši tāpēc tādas pašpietiekamības rodas jaunās, mazapdzīvotās teritorijās pēc tam, kad iepriekšējās ekonomiskās un sabiedriskās sistēmas ir sabrukušas. Tās ir savstarpējas saites uzturošas kopienas, kuras ir spējušas nodibināt pietiekami drošus sakarus ar Evolūciju virzošiem Garīgajiem Centriem un atrodas to uzmanības, vadības un aizsardzības lokā.

Pilnīga, nemainīga noslēgtas ekonomikas pašpietiekamība nosaka Kultūras evolūcijas beigas, kas ir Vitalitātes kvalitātes pieauguma apstāšanās. Tas, kas neattīstās (nemainās) – tas beidz pastāvēt. Attīstībā apstājusies Vitalitāte beidz darboties – tās vairs nav, tādēļ beidzas viss, ko tā ir darbinājusi un uzturējusi attīstībā.

Visa planēta, katrs tās kontinents ir laika robežās pašpietiekams. Tur apvienojas minerālu, augu, dzīvnieku un Cilvēku valsts būtnes pēc savstarpējās aprites pašpietiekamības principiem. Tad, kad ir izsmelts šis aprites attīstības potenciāls, jānāk valstu teritoriālām, politiskām, nacionālām, zemes ģeogrāfiska vai klimatiska rakstura izmaiņām. Tikai šīs izmaiņas nes jaunu Vitalitātes attīstības potenciālu, bez kura dzīvība uz zemes beigtos. Tas mums liek nonākt pie domas, ka tās vēsturiskās un klimatiskās izmaiņas, kuras piedzīvojam, ir pat ļoti apsveicamas un acīmredzot ir ne tikai pamatotas, bet arī savlaicīgas.


²


Tad, kad mēs saskaramies ar kādas sabiedriskas, politiskas vai ekonomiskas sistēmas darbības augļiem, mēs tos vērtējam pēc šo augļu salduma vai rūgtuma. Mēs pieņemam vai noraidām, vadoties pēc savām sajūtām. Mēs vēlamies šos augļus mainīt pēc savas patikas (pieņemt „pareizākus” lēmumus, pilnveidot likumus vai mainīt shēmas), daudz nedomājot par to, ka augļi pilnībā atbilst sistēmas dabai, un tā vietā, lai „selekcionētu labāku augli”, patiesībā būtu jāpievērš uzmanība sistēmas īstās būtības un tās derīguma vai kaitīguma izpētei, kam bieži vien nav nekāda sakara ar tām sajūtām, kādas mūsos izraisa to augļi. Pie tā paša vēl jāpiemetina tas, ka, meklējot risinājumus augļu rūgtuma novēršanai, patiesībā meklējam veidu, ka turpināt to pašu veco – atmirstošo jaunā, kosmētiski atsvaidzinātā veidā.

Ir jāsaprot, ka tas, kā mēs vērtējam notiekošo un kādus risinājumus mēs meklējam, pilnībā izriet no mūsu apziņas uzbūves un darbības veida. Katra apziņa var darboties tikai savai dabai atbilstošā veidā. Jaunu saimnieciskās dzīves veidu var atrast un ieviest tikai jauna apziņa. Patiesībā ekonomikas krahs ir esošās apziņas bankrots. Zivs paliek murdā ne tāpēc, ka no tā nav izejas, bet tāpēc, ka zivs apziņa to nevar atrast. Izeja ir ārpus vecās apziņas darbības iespēju lauka.

Meklējot šo izeju, pievērsīsimies tam, kas šo uzdevumu lieliski atrisina. Ielūkosimies dzīvajā dabā ar tās organismu dzīvi. Daba ir noteiktās laika robežās pašpietiekama un vienlaikus tās dzīvie organismi sevī apvieno kā pašpietiekamības, tā arī sadarbības principus. Savu savdabību sargājoša noslēgtība tajā līdzsvarojas ar attīstībai nepieciešamo atvērtības daudzumu. Tad, kad uzlūkojam Cilvēka ķermeņa, dvēseles un Gara dzīves vienību, mēs ielūkojamies valsts dzīvē ar tās saimniecisko, inteliģences un Kultūras dzīvi.

Cilvēks uzņem ķermeņa un dvēseles barības vielas un iespaidus – vides resursus, kurus tam piegādā zemākie organismi un līdzcilvēki. Cilvēka Gars saņem Augstāko Garīgo būtņu sniegto Gara Maizi. Saņemtos vides resursus Cilvēka organisms vispirms šķiro derīgajos un nederīgajos – savai savdabībai un tās uzturēšanai atbilstošajā un neatbilstošajā. Atbilstošo viņš pieņem, bet neatbilstošo atstumj. Gara Maizi katrs Cilvēks pieņem tik, cik viņam to ļauj viņa Inteliģence. Pieņemot atbilstošo un derīgo, organisms to pārstrādā sev vajadzīgajā, bet nevajadzīgo un nolietoto atdod videi zemāko organismu lietošanai, kur tas kalpo par resursu viņu dzīvības procesos.

Pārstrādājot uzņemtos resursus, Cilvēks tos pārvērš augstākas pakāpes darbības rezultātos – Inteliģences un Kultūras dzīves parādībās. No zemākajiem organismiem saņemto Vitalitāti viņš kvalitatīvi paceļ un, tās darbības sekās, padara pieejamu līdzcilvēkiem un Augstāk attīstītajām Garīgajām būtnēm. Augstāk attīstītās būtnes to pieņem kā resursu tālākai celtniecībai, Cilvēkam pretī sniedzot tam derīgo. Tā, domājot par Cilvēku valsts saimniecisko dzīvi, mēs redzam, ka par tās pašpietiekamību mēs varam runāt kā par noteiktu aprites loku sistēmu, kurā iesaistītas kā zemāko organismu, tā līdzcilvēku un augstāk attīstīto Garīgo būtņu pasaules.

No zemākajiem organismiem saņemto Vitalitāti Cilvēks paceļ kvalitātē līdz augstāk attīstītajām būtnēm, kur tās šo Vitalitāti lieto, un pārveidotu nodod tālāk un augstāk citām – vēl augstāk attīstītām, no tām pretī saņemot sev derīgo un vajadzīgo, no kura daļu nodod Cilvēkam. Cilvēks, pieņemot to par savas Garīgās (kultūras) dzīves daļu, to lieto un darbības seku veidā sniedz zemāk esošajiem organismiem. Tā – ja slinkums mums to neliedz, varam ielūkoties Vitalitātes ķēžu līnijās – plūsmās, kuras iesniedzas augšup un lejup ejošā bezgalībā un caur līdzcilvēkiem aizsāktā bezrobežībā.

No tā mēs redzam, ka savdabības vadītas pašpietiekamas tautas saimniecības pastāvēšana ir iespējama par tik, cik tā nodrošina visu tās teritorijā esošo dzīvo organismu labklājību un atbilst Augstāko Garīgo būtņu prasībām un vajadzībām attiecībā uz šo teritoriju. Tas ir – tāda pašpietiekamība ir iespējama, ja tā kalpo par saiti starp Zemi un Debesīm.


ÿ


Patiesībā visi – kā zaglis, tā tirgonis, zemnieks un zinātnieks meklē vienu un to pašu – Mīlestību Cilvēku vidū, to, kas atnes pašlaik zaudēto līdzsvaru starp personisko un sabiedrisko, starp augstāko un zemāko – to līdzsvaru, kurš dod visu meklēto labklājību. Ja izdotos atjaunot šo Mīlestību, tad katrs to saņemtu un justos mīlēts, cienīts un augstu vērtēts, tad noregulētos visas tagad šķietami nepārvaramās politiskās, ekonomiskās, sociālās un tiesību problēmas.

Dabas piedāvātā Labā saturs ir Mīlestība – savstarpēja Mīlestība, kuras Vitalitāte atdzīvina visu un katru un kuras pieņemšana notur dzīvi radošā līdzsvarā. Spēks, slava, pārticībā, zināšanas, tehnoloģijas, sakari un viss cits, ko vien Cilvēks var izdarīt, bez Tikumības, ir postošs.

Tikumība bez Mīlestības ir Cietums. Tomēr šajā cietumā ir durvis, kuras veras uz Mīlestības pusi – Brīvībā. Šīs durvis nav aizslēgtas. Tās Cilvēks tur ciet pats, velkot uz savu pusi. Ar vieglu rokas kustību no sevis var iziet Brīvībā – būt Mīlestībā.

Tagad, vēlreiz uzlūkojot Cilvēka organismu, mēs redzam, ka tā darbību regulē nedaudzi, bet būtiski principi.


{ Tas sargā un uztur savu savdabību.

{ Katrs organisms pats rūpējas par savu fizisko pastāvēšanu.

{ Visi orgāni vai to daļas darbojas tikai sava organisma robežās.

{ Visi orgāni sadarbojas.

{ Visi orgāni darbojas cits cita labā.

{ Visi vienādi izjūt labklājību vai kopā cieš trūkumu.

{ Organisms dzimst, attīstās un beidz pastāvēt visā savā kopumā.

{ Veselīgs organisms patērē tikai paša darbā iegūto.

{ Veselīgs organisms ir tas, kurš spēj uzņemtos resursus pilnībā pārstrādāt kultūras vērtībās, neradot kaitīgas nogulsnes tauku un citu atkritumu veidā.

{ Tā orgāni strādā saskaņoti un ir dinamiskā virzības līdzsvarā no apgūtā uz vajadzīgo.

{ Organisma kopuma darbības jēga ir uzņemtās Vitalitātes kvalitātes (Kultūras līmeņa) celšanā un Vitalitātes darbības nestā Dzīvesprieka baudīšanā.

{ Kultūras līmenim augot, Cilvēks izjūt materiālo resursu patēriņa vajadzības samazināšanos un aizvien pieaugošu vajadzību pēc apmaiņas ar kultūras dzīves augļiem savu līdzcilvēku vidū, un Garīgo būtņu klātbūtnes savā dzīvē.


Filosofijas sūtība ir slēptās lietu dabas atklāšanā tiem, kuri to meklē un palīdzībā atrast to labo, kas vajadzīgs pareizas darbības pamatošanai. Filosofijā atrodamo formās, procesos un mākslas tēlos ietērpj tie profesionāļi un kultūras darbinieki, kuri sevī nes atbilstību Filosofijas sniegtajām zināšanām un var tām piešķirt sava laika un vietas formu. Pašam filosofam tas nav vajadzīgs aiz tā vienkāršā iemesla, ka viņa apziņas dzīve jau atrodas šeit aprakstīto procesu un paša personības savdabības pašpietiekamībā. Filosofs pats ir pierādījums. 


Pauls Stelps 

Sociopsiholoģijas asociācija 

14.01.2011.