Atpakaļ


Dar' man, Tēvis, pastaliņas!


Cilvēki izvēlas sev līdzīgus suņus. Laulātie kļūst līdzīgi, interešu grupu un pulciņu apmeklētājiem ir līdzīgi sejas vaibsti un kopīgās īpatnības raksturojošas ķermeņa formas. Bērni ir līdzīgi saviem vecākiem.

Dzīvība, atrodoties nepārtrauktās vienotību uzturošās mijiedarbībās, šo vienotību uztur pateicoties uztverei un savstarpējās saprašanās meklējumiem. Dabiskā Kārtība nosaka – saskanīgais apvienojas, bet nesaderīgajam ir jābūt šķirtam. Viss saderīgais tiecas uz vienu un to pašu “labo” - vēlamo attīstības izmaiņu veidu un daudzumu. Saderīgajā ārējās ietekmes ievieš līdzīgas tuvinošas izmaiņas. Tas, kas “patīk” visiem saderīgajiem, tos tuvina, bet atšķirības tos attālina, tāpēc apziņas un Cilvēki viens otru vērtē pēc “labuma” un to vērtē pēc savstarpējās saprašanās spējas. Labs Cilvēks ir tas, ar ko var saprasties un savējie ir tie, ar kuriem var saprasties – kuru vidē Cilvēks jūtas labi – savējo un pareizo vidū. “Labums” katram ir Cilvēka vērtības mēraukla. Šo labumu nosaka Saprāta attīstības, mentalitātes un personības elementu harmonija.

Citādi tas ir datoru pasaulē un to programmu vidē. Ja Cilvēkam attīstības mērķis ir savstarpējās saprašanās attīstība, tad datoram tā ir noteiktu uzdevumu izpildes spēja. Datoram viņa kvalitātes rādījums ir spēja sasniegt nospraustos mērķus – programmas un aprīkojuma lietojuma veiksmīgums vai neveiksme šajā mēģinājumā – izaicinājums un tā pārvarēšana vai sakāve, kur sakāve ir personiska – personiskas kvalitātes rādītājs.

Programma vai dators kā tāds ir “labs” vai “slikts” par tik, cik veiksmīgi ar to var panākt iecerēto. Labi ar datoru ir tad, ja tas strādā labi, dara to, ko vajag – atbilst uzstādītajām prasībām, bet slikti, ja tas “uzkaras”, niķojas un “gļuko” - izrāda personiskos niķus. Ar datoru nav jāsaprotas, nav svarīgi, kādas viņa personības izmaiņas ir notikušas (tām nav jābūt) ar to viņš nav interesants, bet interesants ir ar to, kādas izmaiņas viņā var ieviest noteiktu jaunu no ārpuses ienestu programmu un perifērijas un izmaiņu veidā. “Sliktas” ir nekontrolētās, bet “labas” ir kontrolētas izmaiņas un to iespējas – manipulācijas ar, un datorā vai programmās noteiktu manipulatora mērķu virzienā un robežās.

Te mēs nonākam Dabiskās Kārtības “labā” un “sliktā” un manipulatīvā pretrunā, kurš izslēdz saprašanos, bet absolutizē diktatūru tās despotiskajā – tirānijas formā. Dators ir brīvās gribas principa noliegums tīrā veidā. Tik ilgi, kamēr dators, vai, pareizāk – programmas pieraksts, ar kuru strādā lietotājs, ir viņa vēlmju izpildītājs – viņa paša radīts rokas pagarinājums, viss ir kārtībā. Katra roka ir viņa gribas izpausme, bet ar datoriem tas tā nav. Programmas radītājs un lietotājs, esot vienā enerģētiskās plūsmas virzienā, atrodas tās pretējās polaritātes, tādēļ tās ietekme uz viņiem ir diametrāli pretēja.

Programmai nav savu mērķu, to sasniegšanas apziņas apmierinājuma vai maiņas iespēju, un tādēļ tā, ko saucam par dzīves izjūtu. Programma ir programmētāja dzīves izjūtas daļa – viņa sasniegumu līdzeklis un mērķis. Programma kalpo programmētāja uzstādītajiem mērķiem un ir to sasniegšanas līdzeklis. Programmai nevajag saprasties ar lietotāju, tai nevajag būt „labai” un tai nevajag „labu lietotāju”. Programmai pietiek ar uztveri – spēju saņemt komandas un informāciju tās darbam, kā arī akceptēt pieeju piemērotajiem vai ar tiem nesadarboties paroles nesakritības gadījumā.

Mūzikas instrumentam vajag labu – vibrācijās saderīgu mūziķi, darbarīkam – viņa meistara roku, bet programmai tikai noteiktas impulsu un paužu kombinācijas, kurās nav personības iezīmju kā tādu. Programma ir bezpersoniska. Personalizēta tiek pieeja tai, bet ne programma un mērķi – izņemot tās radītāju un viņa mērķus.

Lietotājam ir jāpieņem programmas prasības, kuras tā viņam uzstāda darbam ar to – lietošanas instrukcija. Programma, liekot lietotāju šauru darbības noteikumu rāmjos, programmē savu lietotāju. Pareizāk sakot – programmas veidotājs caur savu programmu programmē visus tās tālākos lietotājus, ierakstot viņu apziņās – veidojot to pēc programmas un savas apziņas ģīmja un līdzības – programmā ieliktās vērtības un kritērijus. Programmētājs nedomā par lietotāja apziņu un tajā notiekošajām izmaiņām, tādēļ tā nav un nevar būt sapratni un saprašanos – arī piekāpšanos un mērķu maiņu, atteikšanos no zemākiem augstāku vārdā (izaugsmi) – meklējoša.programma nav orientēta uz lietotāja īpatnību respektu un saudzēšanu. Ieliekot programmā mērķus, to sasniegšanas ceļus un veiksmīguma kritērijus, programmētājs, caur lietotāja saprašanās spēju un meklējumiem, veido manipulatīvu domāšanas tipu savos programmas lietotājos, kuriem par galveno pašu kvalitātes rādītāju izvirzās spēja manipulēt ar iespējām, vidi, apstākļiem un resursiem ikdienišķā cīņā ar vides un resursu nepilnībām un darbības traucējumiem.

Mūsu acu priekšā Homo Sapiens pārvēršas – degradē par manipulatīvo cilvēku -manipulatoru un rīku citu manipulatoru rokās. Cilvēks zaudē personiskumu – dzīves izjūtu un tās piepildījumu kontaktos ar citiem. Viņš aizvien vairāk kļūst par izpildītāju vai manipulatoru ar citiem. Viņa vērtība ir spējā būt veiksmīgam, neskatoties uz pašu darbības sfēru vai pat tās amoralitāti un tālāko mērķu, attīstības trūkumu. Panākumi panākumu un to demonstrācijas pēc. Viss personiskais un tā iezīmes tiek uztvertas kā datora darbības traucējumi. Ar traucējumiem nesaprotas, tos novērš vai atrod labāku „vidi”, „dzelžus”, „programmu”. Vērojot šo manipulatorisma, darbaholisma, depresiju, psihisko spēku vājuma un atsvešinātības vides izplatību pēdējā gadsimta laikā, ir redzama cieša korelācija ar datorizāciju un lietotāju tīkla attīstību.

Pētījumi ir parādījuši to, ka Cilvēce ir sadalījusies datorlietotājos un nelietotājos ar izteiktām mentalitāšu atšķirībām. Vēl vairāk – šīs atšķirības ir redzamas arī atšķirīgu programmatūru un to tipu lietotājiem. Ir izteikti „Microsoft-isti” un „Mackintosh-isti” ar netīksmi, neiecietību vienam pret otru un iespēju robežās nodalīšanos publiskajā telpā kopīgu pasākumu laikā. Pētījumi rāda, ka tie bērni, kuri saskaras ar datoru, sāk reaģēt uz vecākiem kā uz datordarbības traucējumiem – beidz uztvert viņus kā personas, bet pieņem kā manipulatīvus šķēršļus un izaicinājumus. Dators izslēdz saprašanos bērnu un vecāku vidū.

Bērna apziņa atšķiras no pieaugušo apziņas ar to, ka tā ir orientēta uz piemērošanos un saprašanos ar visu jauno, tai vēl nav kritēriju veiksmīgā un labā vērtēšanai, tāpēc tā ātrāk pieņem tos iespaidus, kuri atstāj dziļākās pēdas. Datorlietošanas stingrie un skaidrie – viennozīmīgie noteikumi atstāj visdziļākas pēdas tieši tādēļ, ka tiem nav saprašanās meklējumu un piekāpības plastiskuma. Kā ar nokaitētu dzelzi bērna apziņā tiek iededzināti manipulatīvisma principi un standarti. Bērni tam nevar pretoties un tie nezin, ka tam būtu jāpretojas, un kā to darīt. Arī pieaugušie paši to vēl nezina, tomēr stundām ilgi sēž pie datora, pieņemot datora darbības un programmas sastādītāja noteikumus, ar ko kļūst par viņa vergu programmas darbināšanā un datora iedzīvināšanā.

Rietumu (norieta) pasaules populācijas lielākā daļa sen jau pārgājusi veselā saprāta robežu savos kontaktos ar elektroaparatūru. Tā ir apaudzējusi sevi ar protēzēm, zudējot spējas, kuras Cilvēkam piemīt tāpēc, ka viņš ir Cilvēks. Homo Sapiens – Cilvēks Saprātīgais – tas skan lepni, bet reizē atgādina to, ka Saprāts ir tur, kur ir Sapratne un saprašanās iespējas šo Saprātīgo būtņu vidē. Tur, kur ienāk manipulatīvais dators, pārstāj eksistēt, uz saprašanos orientēta un tajā esoša ģimene, tāpat kā vecāki zaudē bērnu audzināšanas iespēju, tādēļ, ka to ar savu ietekmi aizņem dators. Tur, kur saprašanos nomaina manipulācija, parādās manipulatīvais Cilvēks, jeb manipulators – datorcilvēks – datorsistēmas perifērija – ievadierīce – datorsistēmas autonomizēta maņu orgānu sistēma ar pašprogrammējošu intelektuālu bloku.

Liekas, ka dators ar to ir daļēji ieguvis to, kas pašam trūkst. Tomēr nē – tas ir „Trojas zirgs” un sistēmas apgrūtinājums. Sistēmā sajūgti divi nelīdzvērtīgi partneri, kuri viens otram nodod savus trūkumus. Datoram nav „dzīves sajūtas”, bet Cilvēkam tā ir, pateicoties viņa apziņas un fizioloģisko procesu „laika” saskaņotībai. Tas ir – pateicoties tam, ka Cilvēks pieņem lēmumus vadoties no labuma – ilgtspējības (homeostāzes), kura pieaug un uztur sevi morāles un ētiskās noturības virzienā.

Morāle nav kādam patīkami vai apgrūtinoši uzskati (viedoklis), par to, kas ir labi un slikti. Ar nenoformulēto – tā neklājas – tiek intuitīvi akcentēts objektīvs lielums – apziņas elementu saistība noteiktā struktūrā, un parādība – šīs saistības pieauguma vai krišanās aģents. Morāle ir apzinātie un pielietotie apziņas elementu saistības līdzekļi un kritēriji. Bez morāles nav apziņas, tikai nesaistītu, haotisku instinktu un reakciju pūlis. Dzīves un dzīves jēgas sajūta ir apziņas atbilstība pieņemtajām morāles normām, bet atteikšanās no tām ir dzīves jēgas un sajūtas zuduma iemesls.

Atceļot morāli, lietotājs no būtnes, kura pieņem lēmumus, nolaižas atpakaļ pie reaģējošām būtnēm. Tas ir solis atpakaļ. Evolūcija neiet atpakaļ, tāpēc tas nozīmē šīs populācijas bojāeju. Tā dators zaudē lietotājus.

Ir vēl kāda no ātrumu starpības izrietoša parādība. Cilvēkam raksturīga Domāšana. Pārdomas. Pieņemto lēmumu kvalitāte ir tieši saistīta ar pārdomu pieredzi – laiku, kādu Cilvēks velta pārdomām par to, ko viņš uzskata par sev būtisku. Tas nav kvantitatīvs vai kvalitatīvs lielums, tas ir pieradums domāt un veltīt sevi pārdomām. Pētījumi rāda, ka datorlietotāji pirmām kārtām atsakās no pārdomu pieredzes, pieņemot, ka galvenais domāšanas kvalitātes rādītājs ir ātrums. Tomēr, iegūstot ātrumu, tiek zaudēta kvalitāte – domas dziļums, sintētiskums un saistība ar dzīves jēgu. Lietotāju domāšana kļūst ātrāka, bet zaudē rezultativitāti. Tiek vairāk skriets, iets un darīts, bet jēgas no tā mazāk. Vairāk lieku, nevajadzīgu darbību, bet labuma no tā mazāk. Lietotāju domāšana kļūst racionālāka, bet tajā mazāk gudrības. Sekls intelektuālisms aizstāj Cilvēcību. Pētījumi liecina – datorizācija kāpina dzīves tempu, bet samazina lietotāja apmierinātību ar savu dzīvi.

Ja gribat zināt, cik vērīgi ielūkojaties notiekošajā, cik dziļi un detalizēti to izprotat – pamēģiniet uzzīmēt to, ko „redzat”!

Ja gribat zināt, kādi esat, kā protat klausīties un dzirdēt, pamēģiniet spēlēt mūzikas instrumentu vai dziedāt. Tie, kuri ir vāji, bet grib nomākt un dominēt pār citiem, dzied skaļi un spalgi. Stiprie, kuri Dabiskajā Kārtībā saskaņu nes, dzied klusi, melodiski un maigi. Klusās ir Debesu skaņas un klusie instrumenti ir Stipro Cilvēku rīki.

Ja gribat zināt, cik patiesas un īstas Jūsu domas, ieklausieties balsī. Patiesajam nav vajadzīga steiga un vārdi katrs savā vietā liekas. Meli un izdomājumi tiek runāti ātri un saraustīti. Meli pārdomas liedz, tādēļ ātri tiek čupā krauti. Lieciet to pašu lēnāk stāstīt un tūlīt redzēsiet, kur meliem kājas dīgst.

Daudzi saka – es zinu, bet neprotu runāt. Kā Cilvēks runā – tā arī domā, bet zināšanas ir tur, kur harmoniskas sakarības starp faktiem ir atrastas. Neskaidra runa ir neziņas un prāta tumsas zīme.

Ja gribat zināt, cik augstu virs apvāršņa vai zemu zem zemes apziņa dzīvo, ieklausieties savā iekšējā ritmā – tajā, kas ar to no ārpuses saskan. Jūras viļņi ir apvāršņa vidus ritms. Viss, kas par vilni vēzienā garāks, ir Debesu spārns, un jo garāks, jo augstāk nes, bet tas, kas sīkāks un grab, ir zemes sīkumu un gružu, oļu raksts. Īsajos impulsos ir ikdienišķais un mirklīgais, bet lēni un vareni Debesis par savām lietām runā. Cilvēka iekšējais ritms par viņa Vērtībām un Ideāliem stāsta.

Ja gribat zināt, cik kvalitatīva Jūsu prāta darbība, cik harmoniska, īsta un patiesa doma starp Sirdi un Prātu skan – paskatieties uz savu rokas rakstu. Kā rakstu zīmes uz papīra klājas – tāda ir domāšanas kvalitāte. Katrs burts ir noteikta parādība un šīs parādības abstrakcija. Nevar pasauli saprast un par to domāt, ja prāta darbība ir neattīstīta, neskaidra un nenorūdīta. Rokas motoriskās kustības ir tieši saistītas ar prāta darbību un tā kvalitāti.

Cilvēks ar nekvalitatīvu prātu nevar kvalitatīvi domāt un lēmumus pieņemt. Vienmēr var redzēt Skolotāju un skolu, kura tiešām vēlas saviem audzēkņiem zināšanas sniegt un tiem patiesību mācīt. Patiesas zināšanas ir saistītas ar vērošanu – tādēļ domu rokas pieraksta lasīšanu un novērotā harmonisku apvienošanu – tādēļ rakstīšanu. Īstās skolās ir glītrakstīšanas mācību darbs un nopietni uzdevumi, tāpat kā matemātikas prāta darbs, un tur, kur Cilvēku izglīto kalkulatoram nav vietas, tāpat kā rakstāmmašīnas klaviatūrai vai lodīšu pildspalvai. Jums tas liekas anahronisms, bet mēs tagad runājam par to, kas ir tik pat vecs kā Cilvēce visā savā mūžā un Kosmoss, kurš ir tās Tēvs un Radītājs, nevis par to, kas kādam liekas moderns un progresa spīguļos īsts.

Ja gribat savu prātu attīstīt, padarīt to darboties un izteikties spējīgu, ņemiet rakstāmrīku un lēni rakstiet to, ko esat apdomājuši, un to, ko esat ataduši par pierakstīšanas vērtu. Veidojot rokas darbu, veidojam iekšējo darbinieku, un otrādi – skatoties savas rokas darbā, vērtējam neredzamā darbinieka spējas.

Tam, kuram nav skaistu domu, nav daiļu izteiksmes formu – skaņu, līniju, formu un tēlu, tas neglīti raksta. Un tagad vērtējoši pavērojiet vidi, kurā uzturaties, vai kuru Jums uzspiež. Pavērojiet savu rokrakstu un to, kas ap Jums kā „māksla” virpuļo. Pavērojiet kādi ritmi un piesitieni veidojas Jums ar datoru strādājot. Cik kvalitatīvi dzirdat un skanat. Cik grāmatas lasāt un kā runājat, ko dzirdat, cik daudz no tā pārdomājat, ko un kā pierakstāt. Kāds ir Jūsu rokraksts?! Tagad jūs zinat, kas esat, un kurp Jūs dators ved, ko varat no sevis un citiem nākotnē sagaidīt, kādu darbinieku pieņemat un par ko Jūsu bērns aug.

Dators ir programmatūras pieraksta un Cilvēka apziņas kontakta vieta un apstākļi. Dators var un tiek izmantots par mērķtiecīgas Cilvēka apziņas ietekmēšanas līdzekli. Dž.Sorosa demokratizatori, runājot par mūsu bērnu „progresīvo audzināšanu”, atklāti paziņo:

Jūs nodrošiniet piekļuvi internetam, pārējo izdarīsim mēs!

Kamēr skolās spriež par progresīvām, mērķtiecīgām im intensīvām mūsdienu apmācības metodēm un programmām, tikmēr bērni raksta projektus. Kamēr bērnu „tiesību aizstāvji” kaunina vecākus par stingrību bērnu audzināšanā un audzināšanu vispār, tikmēr bērni brīvi klaiņo internetā, dibina un ļaujas iespējām, izaicinājumiem un kontaktiem. Kamēr „psihologi” spriedelē par vardarbīgo kino ainu un video spēļu kaitīguma nepierādāmību un pamatotu, autoritatīvu, metodoloģiski korektu pētījumu trūkumu un esošo apšaubāmību, tikmēr viņu un Jūsu bērni slepkavo „objektus” spēlītēs, skatās to kopā ar vecākiem pie TV ekrāniem, vai izmēģina reālos apstākļos skolās pret klases biedriem un skolotājiem. Ja modernajiem audzinātājiem un viņu teorijās būtu pozitīvs saturs, tad viņu valstīs, kurās ar to jau vairāk gadu ir saskare un ietekme, vecāku, bērnu un līdzcilvēku attiecībās viss būtu kārtībā, bet redzam tieši pretējo.

Visiem zināms – bērns mācās vērojot un vingrinās vēroto atkārtojot – rotaļājoties. Nopietni pedagogi stāsta – bērni jāmāca rotaļas veidā, bet tad, kad bērni mācās slepkavot – pēkšņi visi saka – tās jau tikai spēlītes. Datoru izmanto destruktīvas domāšanas, slepkavošanas un viltus ideālu iemācīšanai. Un tas notiek Jūsu klātbūtnē un acu priekšā ar Jūsu piekrišanu. Populāciju sagatavo pašiznīcināšanās procesam un veic to datorizēti.

Cilvēks un viņa apziņa ir par tik, cik tā ir līdzsvaroti attīstīta. Tad, kad datorizēti speciālisti, projekti un programmas liek priekšā Jūsu bērniem via Jums risināt uzdevumus, pievērš uzmanību vai aicina piedalīties, tad Jums piedāvātais aktvizē un noslogo apziņas elementus un daļas, vienas bremzējot, citas rosinot. Kā Jūs zinat, ko dators ar Jums dara tad, kad Jūs tā piedāvājumos iesaistaties? Jāsaprot, ka aizrobežu metodes ir attīstījušās pakāpeniski ar Cilvēka piemērošanos un aizsardzības spēju pieaugumu, bet te tās ienāk pilnā spēkā nesagatavotā vidē, tādēļ kaitējums ir lielāks.

Pirmais manipulācijas likums skan – Izsit apziņu no līdzsvara, otrais – atņem tai pazīstamus orientierus! Kādēļ bērni ir tik atsaucīgi reklāmas klipiem? Tādēļ, ka viņu apziņa ir plastiskāka un viņi ātrāk iemācās tās valodu. Uz bērniem neattiecas pirmais un otrais likums, viņiem vēl nav stabilitātes (viņi ir tapšanas procesā) un viņi veido to, ko vēlāk pazīs. Uz viņiem iedarbojas trešais likums – dod to, ko gribi padarīt par vēlamu!

Vēlamais ir tas, ko atzīst par saņemamu un ņem. Katru reizi sēžot pie datora, Jūs darbojaties ar to pēc viņa noteikumiem un vērojat viņa reakcijas, izvēlaties piedāvājumus. Vienā un tajā pašā pozā, mierīgi, uzticīgi un ilgstoši. Jau sen nav noslēpums tas fakts, ka apziņa uztver informāciju un atšifrē to arī tad, ja nesošie impulsi ir citā signālu sistēmā, intensitātē, ritmā un tempā. Neierastā veidā pieņemtā informācija netiek pārbaudīta un vērtēta, bet uzreiz tieši iebūvēta apziņā kā īsta. Rīcības komandas pieņemtas kā paša gribas akti, tāpēc tiek realizēti „bez kompleksiem” (bremzēm) un pārdomām. Iegalvojumi tiek pieņemti kā paša izdarīti pieredzes secinājumi. Nav noslēpums, ka specdienesti šādas kodētas skaņas (fonogrammas) programmas, maskējot tās zem ielas, kaimiņu sarunu vai dabas skaņu pārklājuma, izmanto savās specoperācijās. Nav noslēpums, ka šīs kodējošās datorprogrammas ir tikušas izmantotas politiskos un ekonomiskos mērķos. Nav noslēpums, ka programmas mēdz par naudu vai lielu naudu noplūst. Es nešaubos, ka tās ir pieejamas visiem, kuri gatavi maksāt.

Tas, kas var notikt caur vienu maņu orgānu, var notikt arī caur citiem, caur jebkuru. Kad Tu, Alise, lūkojies savā datorā:

Kā Tu zini, ka kāds tā elements, spilgtums, krāsa vai jebkas cits, kas atrodas ekrānā un Tavā redzes laukā Tev nemanāmi, saskaņā ar kādu programmu Tev „nemiedz ar aci” – nesūta Tavai apziņai slēptus signālus, kurus tu pieņem kā pati savu domu, sajūtu vai atklāsmi, tieksmi, kura pēkšņi Tevī modusies?

Kā Tu zini, ka noteiktā dienā un stundā Tu necelsies un nedarīsi to, ko kāds Tavu „Wordu”, „Exceli” vai „Koreli” papildinādams, Tev ir atsūtījis?

Kā Tu zini, ka Tava ieradumu maiņa vai aizmāršība kādā jomā nav kāda šajā vai kādā citā programmā ielikta?

Kā Tu zini, ka Tava depresija, vienaldzība, seksualitātes rūpes, ēšanas negausība vai anoreksija neslēpjas kādā īpašā taustiņu kombinācijā, kura tev, kā parastam lietotājam nav zināma, bet citiem – Tavu lietoto programmu veidojošiem un testējošiem ir zināma un tiek lietota tad, kad viņi to vēlas?

Kā Tu, Alise, zini to, ka apkārtējie mainās?

Varbūt, ka mainies Tu, saskaņā ar to, kā Tavs dators Tev „piemiedz ar aci”?



Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija