Atpakaļ


Draudzīga skola vai draudzīgs aicinājums.


Iztirzājuma tēzes

Sociopsiholoģija ir mācība par realitāšu vienotību. Tā pēta smalkās saites, kuras saista realitātes Vienotajā Realitātē un pēta tās līdzsvara un dinamikas likumsakarības. Sociālā psiholoģija, kura pēta cilvēku grupu attiecību dinamiku, un biheiviorisms, kurš meklē cilvēkzinību praktisko pielietojumu, ir sociopsiholoģijas šaurāki novirzieni.

Cilvēkam pārskatāmos vēsturiskos periodos jaunu sociopsiholoģisku parādību nav. Mainās tikai tehnoloģiju un sabiedrības pagrimuma nosacītās parādību izpausmes formas. (Sociopsiholoģijas īsais kurss (4 gadi) „Ģimenes un sabiedrisko attiecību pamati” ).

Draudzīgs ir tas, kas ir derīgs.

Neviena sistēma nevar izprast sevi un par sevi augstāk organizētu sistēmu (2. kibernētikas pamatlikums). Ārpus savām fizioloģiskajām vajadzībām, bērns nezina, ko gribēt, kamēr vecāki tam to nav iemācījuši pēc savas izpratnes par derīgo draudzīgās savstarpējās attiecībās.

Kultūra, kas ir kosmosa radošās organizētības principiem saskanīga cilvēka apziņas organizētība, viņa apziņā izpaužas kā iekšēja nepieciešamība, bet sabiedriskajās attiecībās kā tradīcija.

Atteikšanās no tradīcijas nozīmē atteikšanos no kultūras – tas ir degradāciju, kas ir kultūrai pretējā procesu virzība – jo evolūcija ir tradīcijas pilnveidošana un izsmalcināšana.

Katras valsts izglītības sistēma ir tās kultūras izpausme un atspoguļo tās attieksmi pret realitāti (nākotni un pienākumu, kas ir viens un tas pats). P. Stelps „Pēcpusdienas sarunas”, 30. lpp. „Vieda”, 1998.g.

Mēs dzīvojam mākslīgi radītas sociālās konkurences apstākļos.

Mūsdienās dabas stihijas darbības vietās cilvēki atgriežas dabisko tiesību sistēmā (romiešu tiesības ir dabisko tiesību mantojuma pēctecības aspekta vēsturisku izmaiņu galarezultāts).

Daba ir kategoriska – tas ir – tā ir savstarpējo sakarību noteikta.

Izglītība ir apziņas disciplinēšana (organizēšana) ar noteiktā veidā izraudzītas un sakārtotas informācijas palīdzību.

Kāpuriņi seko viens otram un, ja ķēdītes vadošais atrod savas ķēdītes noslēdzošo, sākas kustība pa apli, kas beidzas ar visu kāpuriņu nāvi.

Rupji dalot, katra sabiedrība, tās attīstības periodu evolucionējošajā daļā, ir iedalāma četros pamatlīmeņos, kuri raksturo noteiktu attieksmi (attīstības līmeni – iekšējās organizētības izsmalcinātību) attiecībā pret vienādiem stimuliem vai ideāliem.
Tie ir ideju ģeneratori, ideju noformētāji, administratori, izpildītāji. Savukārt, katram no šiem līmeņiem ir citi pozitīvi stimuli un ideāli, kas nosaka šim attīstības līmenim derīgo un draudzīgo pieeju (valodu).

Katrā sabiedrībā ir cits dominējošais prāta darbības tips (informācijas apguvējs; klasifikators, zināšanu sintezētājs; atziņu pārbaudītājs), kas nosaka šai sabiedrībai atbilstošu – derīgu – draudzīgu izglītības sistēmas formu.

Zināšanas ir izprastas attiecības starp faktiem – faktu struktūra, kuru var izpaust citā aspektā.

Saņemto ietekmju formēšana faktos atkarīga no maņu orgānu uzbūves, to izsmalcinātības, trenētības, disciplinētības un attieksmes, t.i. – iepriekšizveidotās apziņas struktūras reakcijas uz ietekmi. Mikro un Makro kosmosa saistības simetrija pieprasa iekšējo procesu analoģijas ārējā – sabiedrisko attiecību vidē, tāpēc izglītības kvalitāte un galarezultāts atkarīgs no mācību priekšmetu savstarpējo saistību adekvāta atspoguļojuma izglītības sistēmā.

Izglītība formē attieksmi apziņā, tādēļ tās galamērķis ir harmoniskas personības veidošana un katrā mācību priekšmetā pasniegtie fakti ir zinātņu sintēzes punkti un piemēri.

Zināšanas ir faktu struktūra (disciplinētība), tāpēc izglītība ir īstenībai atbilstošas apziņas struktūras veidošana – disciplinēšana – (struktūra var izpausties un veidoties tikai caur citu atbilstošu struktūru) tādēļ izglītība (kā process) prasa visu disciplinētības faktoru ievērošanu sociālajā vidē – krāsu, skaņu, telpas, gaismas, psihisko, fizisko un vecuma, kā arī diennakts ritmoloģisko ietekmju pareizu izmantošanu.

Katra struktūra – zināšanas un izglītota personība izpaužas sev raksturīgā veidā bez ārēja pamudinājuma – tas ir, harmoniski (adekvāti) situācijai, nepieciešamajā agresiju (ietekmju pret vidi) veidā un daudzumā (maigi), tādēļ ir neuzkrītoša un nes sevī parādību psihisko saturu.

Savukārt, neorganizēta apziņa izjūt pašizpausmes problēmas (nav jau ko izpaust), izpaužas disharmoniski, uzkrītoši, bet saņemot pamodinājumu – kroplās fizisko ietekmju formās (apģērbs, trokšņainība, ķermeņa papildināšana un kropļošana, motorisks uzbudinājums), kas, saņemot sociālās un fiziskās vides reakciju, neizbēgami noved šo apziņu depresīvā stāvoklī (enerģiju aprites saišu trūkuma dēļ).

Mēs dzīvojam mākslīgi radītas sociālās konkurences apstākļos, kura tiek uzturēta ar mērķi radikāli samazināt iedzīvotāju daudzumu uz zemes, kā līdzekli ekonomiski – politisko un ekoloģisko problēmu globālā risināšanā.

Patreizējo Latvijas izglītības sistēmas stāvokli var aprakstīt ar pasaku par Pūķa barošanu.


Pasaka par Pūķa barošanu


Reiz kāds Pūķis (gaļēdājs – Pūķi ir dažādi), izēdis apriņķi Meksikā, bada dzīts atlidoja uz kādu zemi ziemeļos, kur to izdzina pašradītā konkurence un sakairinātā apetīte.

Lielā badā esam juzdamies, viņš nolaidās uz kāda ciema baznīcas jumta un skaļi iebrēcās (nedroši juzdamies piepūtās un trokšņoja) – tūlīt aizvāciet pilsētas sargus no manis tālāk, ka nesaplēšu visus un man par miera izlīguma ķīlu tūlīt dodiet tr... (un te viņš saprata, ka pieprasot par ātru un par daudz, var pamodināt aizsardzības štābu un nedabūt neko) – vienu skuķi...un (kad neviens akmens un bulta nelidoja) vēl vienu katru gadu!

Dažs labs tēva dēls jau cēlās kājās vai uz ērmu noskatījās sarauktām uzacīm, bet mātes tos pie rokas saķēra un vilka tālāk no grēka – skuķi prasīja ne puiku, un vai tad to trūkums – Tev, dēliņ, pietiks...

Pilsētas vecajiem straujas pārmaiņas nepatīk – var no krēsla izšūpoties – un, kas „no augšas nolaists” (Pūķis tak nolaidās?!), tam labāk pretī atklāti nespuroties, un tā, mazliet apspriedušies, tomēr nolēma (tautai izplatītajā paziņojumā tas bija gari un plaši daudzos punktos izskaidrots – galvenokārt par lielajām briesmām, ko rada polārie zaķi un stresa terapiju, kas stimulētu sieviešu kārtas bērnu dzimstību) Pūķim kādu no pilsētas nomales meičām izbarot, tā ceļot pašapziņu un radot psiholoģisko komfortu tām meitām, kurām tagad mūžīgajā cīņā par Miķeli vai Mārtiņu ir par vienu konkurenti mazāk un Mārtiņam par to pašu sarga algu nekādas briesmas nedraud.

Tā, ar vienu skuķi gadā sācis, Pūķis šad tad atlidoja un, jau nebūdams mierā ar izsniegto, pats sāka ar pirkstu norādīt uz to, kuru bija apkārt laidelējoties noskatījis.

Pēcāk, stiprinājies un veselīgu konkurenci puišos izraisījis, (ar ko tie savas rindas savstarpējos kautiņos jau bija paretinājuši) Pūķis, reiz ar brangu meitu nagos prom laizdamies, pār plecu pilsētas vecajiem izmeta labi pārdomāto – un nākošgad lai būtu trīs, no centra arī vienu...

Vēl pēc pāris gadiem, jau resns apvēlies, šis gaļēdājs atsūtīja savā vietā par izpildītāju kādu jaunu un kārnu radinieku, kurš nupat, par labiem medību laukiem padzirdējis, no Āfrikas šurp bija atvilcies un, protams, kuram arī par pakalpojumu bija jāmaksā. Vēlāk saradās Pūķubērni, kuri nodibināja meitu ieguves apsaimniekošanas kopfirmu ar solīdi izremontētu (kas prasīja izdevumus un deva dažas darbavietas pilsētas ģimnāzijas absolventēm) galveno ēku un pietiekami reprezentablu administrāciju, kurā atļāva darboties savā vārdā tās zemes priekšniekiem un pat kādam pilsētas vecajam.

Kad pilsētas vecajie, tautas skaitīšanas anālēs lūkojoties, sāka bažīgi savas meitas atcerēties – Pūķi tiem atsūtīja grāmatiņu, no kuras izrietēja tas, ka šajā pilsētā meitenes vairs nejūtas drošas un vajadzētu šo problēmu sākt risināt, tāpēc Pūķi, savu pieredzi apkopojuši, iesaka, lūk, ko... Protams, kā izrietēja no grāmatiņas, pilsētniekiem pašiem – vadoties no klāt pieliktajiem materiāliem un ieteikumiem – ir jāizdomā, kā meitenēm radīt drošību un tās daiļas, gudras un galvenais lielas, lielas (LIELAS!) audzināt...

Un pilsētnieki sasauca konferenci, uz kuru uzaicināja gudrinieku, kurš tiem situāciju sāka izskaidrot...

...un vēl vienu un vēl vienu...

Bet runa jau nav par Pūķiem un atslēgu, ko nozaudētu, zem laternas gaišākā vietā meklē, bet tas jau ir cits stāsts – tā nav pasaka par Pūķi, kurš...


Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija