Jautājums no www.philos.lv

386.

No: Ieva Cekule         Temats: Vai Jūs ejat vēlēt?

2010. gada 01. oktobris 14:53:15

Labdien! Jūs izsakāties par tautu un tās svētumiem, bet pats stāvat tālu un pāri tās dzīvei. Jūs neinteresējoties par politiku, bet kā ar pienākumu? Vai Jūs ejat vēlēt? Par ko Jūs vēlēsiet? Ko Jūs sagaidāt no ievēlētajiem?



Par zelta atslēdziņu un lāča ķepu.


Šī nu acīmredzot ir reakcija uz rakstu „Kas ir Latvieši?”. Jā, šajā rakstā tiešām „izsakos” par cīņu starp diviem totēmiem – pamatiedzīvotāju druīdisko Lāci un laupītāju Vilku, kurš Baltijā ienāca ar prūšu, leišu un zemgaļu senčiem. Šī cīņa nav rimusi arī šodien un tieši tā ir visu mūsdienu problēmu pamatā. Aukstā kara laikā tā visu pasauli turēja uz kodolkara robežas.

Šīs nesamierināmās cīņas būtība ir atšķirīgajā attieksmē pret darbu. Lācis ir saimnieks un savu labklājību balsta darba priekā. Lācis tiecas līdzināties debesu būtnei – Cilvēkam, tāpēc ceļas uz divām kājām un interesējas par „medu” – zināšanām. Lācim ir svarīgas tās izmaiņas, kuras darba laikā notiek viņa dvēselē. Lācim ir svarīgi piedalīties darba procesā, un baudu viņš gūst caur labi padarīta darba sajūtām. Darbs ir Lāča dzīves pamats. Lācis grib strādāt.

Vilks grib paēst. Vilka dzīve ir cīņa par izdzīvošanu un konkurence par labāko kumosu, tāpēc vilks skrien uz četrām un tur purnu pie zemes. Vilks tiecas pēc gatavā darba augļa. Viņš grib „dzīvot labi un tūlīt”. Vilks domā – „Es laupot esmu pārticis un tas ir labi. Ja vairāk laupīšu – būšu bagātāks – tas ir labi. Ir labi būt labam (veiksmīgam) laupītājam. Es esmu labs.” Vilkam nerūp skaistums – viņam vajadzīgs rezultāta apjoms un svars. Viņš skaistumu – vērtību pārvērš (taukos) noguldāmā un vēlāk konvertējamā vērtības subjektīvā ekvivalentā (zeltā vai „nekustamajā īpašumā”), kurš pats par sevi nav vērtība. Objektīva vērtība ir tas, kas ar savu klātbūtni ceļ citu parādību vērtības.

Vilks tiecas baudīt savu pārvaru pār upuri – viņš izbauda savu nesodāmību un upura pretestības salaušanu. Vilkam patīk tīksmināties par sevi, sevi demonstrēt, demonstrēt savu spēku un veiksmi – laupījumu. Vilks ir noziedznieks – laupītājs. (Laupīšana ir darba apgrieztā forma, kurā dominē darba algas jautājums. Tā ir tāda darbība ar vērtībām, no kuras ir izņemta darba jēga un saturs. Visās laupītāju kopienās par darba attiecībām tiek uzskatītas tās, kurās par darbību tiek saņemta atlīdzība.)

Lācis vienmēr ir savā darbā – savās mājās, no kurām iziet reti. Katrs savā darbā ir pats. Lācis ir „vientuļnieks”. Viņš un viņa darbs attiecas tikai uz viņu – izmaiņas notiek viņā – viņa dvēselē – tur ir visi viņa darba augļi – skaistums un vērtības. Katru darbu var padarīt labāk (Tieksme uz skaistumu un augstāku vērtību ir nebeidzams ceļš). Katrs darbs rada un rāda nākamo. Tādēļ Lācim nav pamata būt pašapmierinātam un lielīgam.

Vilku aizrauj bara spēka sajūtas skurbums – vilks meklē pūļa biezumu, bet Lācis tiecas nodoties savam darbam – meklē vientulību, jo ir stiprs savā darbā un tā augļu radīšanas prasmē. Ja viņam kaut ko vajag, tad to viņš rada ar savu darbu, bet Vilks ir atkarīgs no laupījuma eksistences – seko tam, vienmēr dodas uz turieni, kur tā ir vairāk. Vilkus apvieno pārsvara meklējumi un asiņu smaka, bet Lāčus kopā sauc darba prieks un jauna līduma skaistums.

Augšminētais raksts ir jautājums par to, kas ir Latvieši – Vilki vai Lāči. Abi būt nevar. Ar abiem kopā būt nevar, un, kamēr Latvieši nebūs pieņēmuši vienu un padzinuši otru – viņi vienmēr būs tādi – ne šis, ne tas, kuru katrs varēs medīt vai cirka balagānā rādīt. Lai Latvieši būtu tie, kas viņi ir, viņiem ir jānostājas vienā vai otrā pusē. Viņiem ir jāsaprot, no kurienes viņi nāk – kas viņi ir, kur ir viņu saknes, kā mantinieki viņi ir – senprūšu vilki vai druīdu Lāči. Lācim ir jātiek vaļā no vilku bara aplenkuma vai Vilkiem ir jānobeidz Lācis sevī.

Ko izvēlaties Jūs?

Vilkiem Lāču dzīve ir nevajadzīga un nesaprotama, bet Lāči nepiedalās vilku saietos un kara gaitās. Lāči strādā Saules gaismā, bet vilki dzīro naktīs.

Ja pēdējās vēlēšanās ir piedalījušies apmēram 60% no visu balsstiesīgo skaita, tad izteiciens – „stāvat pāri un tālu” patiesībā nozīmē ko citu. Savā būtībā tas ir jautājums:

- Ar ko Jūs esat?

un

- Kāpēc Lācis nepiedalās Vilku bara izsludinātajās vēlēšanās?


***


Ar to kopā būšanu ir tā, ka tas visnotaļ ir divpusīgs un abpusīgs process. Lācis noteikti var būt kopā tikai ar tiem, kuri ir kopā ar viņu. Lācim der tie, kuriem der Lācis. Nevar derēt visiem. Tā nekad nav bijis un nebūs. Tāpēc ir svarīgi derēt tiem, kuriem tu esi vajadzīgs un neuzbāzties tiem, kuri par tevi neko zināt negrib. Tomēr – tā kā reizēm iznāk dzīvot blakus vai tikties uz meža takas, der zināt, kas mežā dzīvo.

Tauta ir tur, kur ir vienprātība un vienotība mērķī – kopīgā virzībā un sadarbībā šajā virzībā, bet tā kā apkārtesošajā viedokļu, dzīves stilu un interešu daudzveidībā (sorosiskā „pilsoniskā sabiedrība”) ir grūti saskatīt citus kopsaucējus, kā vienīgi – „gribu dzīvot labi un tūlīt”, tad nākas jautāt tā:

- Kas ir tie, kurus Lācis varētu saukt par savu tautu?

- Kuri ir tie, kuriem der Lācis?

Šeit, par „universālo atslēgu” ņemot attieksmi pret darbu, varam it kā latviski runājošos (citas kopīgas pazīmes nav) sagrupēt 4 daļās.

Šeit ir tie, kuri strādāt negrib, tādēļ izmanto katru iespēju iztikt bez tā.

Šeit ir tie bēdīgi slavenie 20% iedzīvotāju, kuri privatizācijas un radu būšanas ceļā ir ieguvuši iespēju „dzīvot labi tagad” tieši ar to, ka citi dzīvo slikti. Viņi izmanto citu darīto darbu, piesavinoties tā augļus. Viņu vidū ir arī tādi, kuri dzīvo labi tādēļ, ka neļauj strādāt citiem. Viņi, pieņemot kukuļus, ir pārdevuši – iznīcinājuši savu līdzcilvēku darba iespējas. Viņu vidū ir arī tādi, kuri līdzcilvēkiem nolaupīto ir ieguldījuši ārvalstu uzņēmumu akcijās un, lai tur ieguldītajam būtu lielākas dividendes, ir iznīcinājuši attiecīgo savas zemes ražošanas nozari. Viņu vidū ir tie, kuri ir noveduši savus tautas brāļus līdz bankrotam, iesaistot viņus ārvalstu banku kredītu tīklos un fondu projektos. Viņu vidū ir tie, kuri visādi veicinājuši Latviešu izceļošanu uz darba tirgu svešumā – būtībā pārdevuši viņus verdzībā.

Šeit ir tie, kuri ar savu darbu nodrošina sev iztiku.

Šeit ir tie, kuriem darbs ir dvēseles dzīves norma.

Ar pirmajiem diviem Lācim nekā kopīga nav un nevar būt, bet ar pēdējiem ir par ko runāt.


***


Lasot šo jautājumu, atcerējos kādu mīļu bērnu dienu foto. Tas tālajos pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados uzņemts Rīgā, Torņakalnā kādā nu jau neesošā skvērā netālu no Torņakalna baznīcas. Šajā baznīcā esmu kristīts, un kādas liktenīgas sagadīšanās dēļ to darīja trīs mācītāji – arī tā laika luteriskais arhibīskaps Latvijā. Acīm redzot tam ir kāds sakars ar to, ka vēlāk ar lielu un dziļu pietāti uzlūkoju Debesis – To, ko tās nes, un tādēļ nepievēršu lielu uzmanību ideoloģijas kalpu runām, bet skatu pēc darbības augļiem. Tā lūkojot, ir viegli saskatīt kopīgo Debesu Sūtņu darbos un, aizmēžot virspusējo atšķirību vizuļus, reizē ar tiem arī visus, kuri nelietīgi viņu vārdus valkā.

Mana agrā bērnība pagāja Rīgā – Torņakalnā un Āgenskalnā, Arkādijā un Mārupītes krastos. Tās bija vietas, kur pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā par sētniecēm strādāja manas labās fejas – trīs māsas, no kurām viena bija mana vecmāmiņa, bet otra – Paulīna – viena no manām divām krustmātēm (Manā dzīvē vispār visa kā ir ļoti daudz...). Visi manējie bija LAG – tolaik Zemgalē darbojošās pretestības grupas Latvijas Atbrīvošanas Grupējums aktīvi dalībnieki. Mana mamma bija medmāsa (visu mūžu nostrādāja vienā profesijā) un, Rīgas bērnu slimnīcā strādājot, piedzīvoja visu armiju maiņas, un tikumus iepazina caur šo armiju ievainotajiem virsniekiem. Ja visas sievietes dzemdībās runā savā dzimtajā valodā, tad arī visi ievainotie vaid vienādi un debesu vārtu priekšā piemin vienu un to pašu – savus tuvākos un kara bezjēdzību.

Mana māte uz mežu gādāja pārsienamos materiālus un zāles, vecmāmiņa bēniņos glabāja karogu un slēpa sakarniekus, bet tēvs Ukrainā savu Tēvzemi aizstāvēja ar ieroci rokās. Māte manu tēvu satika jau Sibīrijā – esmu Ziemeļu bērns (Māte un vecmāmiņa nekad neteica Sibīrija, tikai Ziemeļi - Ziemeļos), pie polārā loka dzimis. Pēc tam, kad mana māte un vecmāmiņa atgriezās no Ziemeļiem, (tēvs netika laists mājās) vēl ilgi dzīvoju pie vecmāmiņas, jo tur, kur tobrīd darbu atrada māte, mani „nebija kur likt”.

Viņas brauca ciemos viena pie otras, un tad gāja vaļā nebeidzamie Ziemeļu stāsti par lēģeri, cilvēkiem un ziemeļu dabu. Par mani pašu un to, kā man ir gājis bērnu namā, kurā es mitinājos, kamēr māte lēģerī mita – arī tur viņa slimnīcā strādāja, kur manu tēvu sakropļotu bija satikusi. Stāsti bija par to, ka Cilvēki bija abās dzeloņdrāšu pusēs. Par to, ka nometņu administrācijā bija tādi, kas centās palīdzēt un tādi, kuri savu varu rādīja. Par to, ka arī blakus uz nārām gulēja nelieši un nodevēji (arī „Brunītis” – LAG nodevējs staigājis pa nometni ar sarkano izpalīga banti uz rokas. Vēlāk viņš bija aktīvs LNNK darbonis Bauskā – taisni tur, kur nodeva LAG meža brāļus), un to, ka bija tādi, kuri pēdējo ar citiem dalīja.

Mana māte un vecmāmiņa no turienes atveda ziņu, ka cilvēki dalās vienkārši – tie, kas sev un tie, kas ir kopā. Tie, kas sev – tie zog, tie, kas kopā – tie strādā. Viss. Punkts. Cilvēks strādā (mana vecmāmiņa ienāca no lauka ravēšanas istabā – teica, ka ir nogurusi, apgūlās un trešajā dienā jau bija mirusi. Trijās darba vietās palika tukšumi.)

No viņām es dzirdēju stāstus par Rērihiešiem – īpašiem, stipriem, gudriem un labiem Cilvēkiem. Par to, ko viņi mācījuši un kā lēģerī dzīvojuši. Par to Debesu tuvumu, kuru viņi lēģerī nesuši.

Tā nu, lūk, - šajā fotogrāfijā redzamas divas no māsām – stingrā vecmāmiņa un mana lutinātāja – sīka kā sērkociņš – Matildes tante, starp kurām baltā „rūķa cepurītē” sēžu es. Man rokās, gandrīz vai pusē no mana auguma, ir mana pirmā grāmata „Zelta atslēdziņa jeb Buratīno piedzīvojumi”.

Šī liriskā atkāpe nav par manu „grūto bērnību”, kura man nemaz tik grūta nelikās – normāla, kā jau tādam, kurš neko citu nav redzējis, bet par šo fotogrāfiju, kurai ir vistiešākais sakars ar manu tālāko dzīvi un šī raksta tematu – tuvību ar Savu tautu un vilku bara organizētajām vēlēšanām.

Šī liriskā atkāpe ir par to, ka es nenāku no senas inteliģentu, sabiedrisko darbinieku vai bagātu īpašumu turētāju dzimtas (tad jau drīzāk no Asaru jūras laupītājiem, kuri kaut kad atnākuši no Usmas ezera Stelbu māju apkārtnes, bet vecmāmiņa lepojās ar to, ka jaunībā strādājusi pie Oto Švarca). Omītes māju (un mēbeles), pēc Paulīnes bēgšanas no tās, „pa gabaliem sadalītu”, no Ziemeļiem pārnākušie atrada savu latviešu kaimiņu mājās iemūrētu. Man nav bijusi „tante zelma” ministrijā un radu saimes izpalīdzīgā roka nekad nav man taciņu tīrījusi. Pēc atgriešanās no Ziemeļiem nevienam no Stelpīšiem mēs neesam bijuši vajadzīgi. Drīzāk mēs vienmēr esam izjutuši to, ka tie tautieši, kuriem ir par vienu bikšu pogu vairāk kā citiem, tā dēļ pakāpjas uz vājākā, bet palīdzīgu roku sniedz līdzīgā stāvoklī esošs sveštautietis. Nelaime vieno – mantība šķir.

Šī liriskā atkāpe ved uz manu dienestu padomju armijā Krasnojarskā un Tālajos Austrumos, kur es asi izjutu kā to, ka līdzenumu plašo apvāršņu skatītājam sopku ieleju šaurībā nav dzīves, tā arī to, ka armijas dzīve ir dzīve vai katorga atkarībā no tiem, kas tev ir blakus – neatkarīgi no tautības, bet tikai pēc tā, kas viņi ir – savtīgie Vilki vai stiprie Lāči.

Šī liriskā atkāpe ir par to, kā caur Karlo tēva šauro istabiņu (Paulīnas tante dzīvoja Torņakalna iebraucamās vietas sētnieces „plītsistabiņā”) var nonākt pie attiecībām ar Skolotājiem, kurās „vieglie” – savu stundu norunājušie nemaz nav „labie”, bet labie ir tie stingrie un darbu prasošie. Pie tā, ka skolas gadus varēja „stundās atsēdēt”, bet varēja arī pats skolas dzīvē kaut ko darīt (laikam nebija nekā tāda, kas bez manas piedalīšanās tur notika) un tā, ka kādreiz vajag savus dokumentus no mācību iestādes izņemt ne tāpēc, ka nevari „vilkt”, bet tāpēc, ka nevari kopā ar „vilkiem” saviem līdzcilvēkiem ideālus laupīt.

Šī liriskā atkāpe patiesībā ir vērsta uz to, kas ir pilnīgi parasta un izplatīta parādība mūsdienu „brīvajā Latvijā” – uz darba un pārliecības emigrāciju. Nē, nē – es neesmu ne Īrijā, ne Vācijā, ne Āmurikānijā pie turienes Latviešu organizācijām. Es esmu tepat Latvijā, bet mana pārliecība par lietu kārtību, par labo, pareizo un derīgo, kas ir pilnīgā pretrunā ar šīs valsts uzņemto kursu, man neļauj ar to sadarboties, tāpat kā tā neko negrib zināt par mani un maniem uzskatiem par to. Tas, ko šīs zemes bohēmas turētāji dēvē par mākslu, ir bez tās prasmju izcilības – Dailes, kura vienīgā ir Debesu klātbūtnes zīme, tādēļ nav man interesanta. Apnicis klausīties zinātnes, biznesa un ekonomikas ekspertu ābeces patiesību līmeņa komentāros, ar kuriem viņi baro viens otru un acīm redzami neeksistējošas valsts dzīves un ekonomikas meklētājus vai politiķus, kuri papagailiski atkārto šos (bieži vien vairākus gadus vecos) izteicienus. Jebkura Cilvēka darbība ir saturīga par tik, cik tā sevī nes Ētisku saturu, tādēļ tur, kur šo darbību mēra ar rentabilitāti, nekas patiesi vērtīgs rasties nevar.

Šo Pilsoņa un Valsts (sabiedrības) vai populācijas savstarpējo attiecību stāvokli sauc par iekšējo emigrāciju. Būdams Latvijā, staigādams pa Rīgas ielām, es neesmu šajā valstī un šīs valsts aktīvā, dzelteni „privātā dzīve” nekādi nekrustojas ar mani. Būdams Latvijā, es esmu kopā ar tiem, kuri līdzīgi man, dzīvo šeit, un būdams emigrants savā zemē, esmu emigrācijā kopā ar tiem, kuri ir ārpus tās.

- Vai esmu tālu, vai kopā ar savu tautu?


***

Cilvēka galvenais pienākums ir darīt labu. Darīt labu – tas ir darīt tā, lai tas, kas ir labs, kļūtu vēl labāks. Šī labdarīgā rīcība – piedalīšanās labā tapšanā ir novērojama konkrētās dzīves izpausmēs – tajā, kas šodien ir kļuvis labāks, nekā bija vakar. Tātad, ja Jūs, cienītā kundze, atzīstat, ka vēlēšanu ceļā esam panākuši to, ka šodien, vadoties pēc savām Goda jūtām, dzīvojam labāk nekā pirms divdesmit, desmit, pieciem vai gada, labāk nekā pirms tam, kad sākām vēlēt kaut ko kaut kādā veidā – tad es esmu gatavs atzīt to, ka piedalīties vēlēšanās ir mans pienākums. Ja tā nav – tad Jums ir jāatzīst, ka pati nezinat, ko runājat un ko darat.

Es jau iepriekš atvainojos par bezkaunību, bet vai Jūs gadījumā neesat no tām pakukū kundzītēm, kuras, pienākumu pildot un nacionālās intereses aizstāvot, savu balsi atdod par labi frizētu vīrišķo šarmu?

Vienmēr būs tādi, kuri lasīs „privāto dzīvi” un Muldašova vai Rampas pļāpās meklēs garīgās zināšanas, vai Da Vinči kodos vēsturiskas dzīves noslēpumu atmaskojumus, tāpat kā būs tie, kuri pagrimušu dvēseļu – bohēmistu kakās meklēs mākslu. Vienmēr būs tādi, kuri aizrautīgi vēros Vairiņas patronētos TV šovus, dziļdomīgi uzklausīs Domburu un līdzatkarīgi pārdzīvos kārtējo meksikāņu, krievu vai pašmāju seriālu tukšību.

Veči vienmēr pie alus kausiem uzklausīs politologus un baudīs žurkālistu jaunākos pienesumus no politiķu dzīves virtuves atkritumu kaudzes.

Vienmēr būs Vilki, vienmēr viņi centīsies citus iesaistīt savās vēlēšanās, tieši tāpēc, ka ar to palīdzību viņi var aplaupīt un pārtikt no aitām – vēlēšanas ir aploks tām aitām, kuras ir paredzēts ēst pamazām un ilgstoši. Tā ir vieglāk – paņemt cik vajag, nevis skriet pakaļ un tērēt spēkus pirms katras maltītes.

Vienmēr būs tādi, kuri grib balsot, kuri grib piedalīties. Kuri grib justies piedalījušies. Tas ir tāds pats līdzpārdzīvojums kā TV seriāla līdzpārdzīvošana vai aurošana hokejā. Tādiem nav svarīgs rezultāts – tādi grib izbaudīt procesu un sagaida, ka arī apkārtējie to būs baudījuši – ka varēs ar tiem pārspriest jaunāko sēriju notikumus vai spēles rezultātu. Viņi grib dzīvot analīzēs un prognozēs. Viņi cenšas apkārtējos iesaistīt savos pārdzīvojumos. Tādi vienmēr grib kādu aizvilkt līdzi uz leļļu zinātņu doktora Karabasa Barabasa raibo balagāna telti un noskatīties tur izrādīto leļļu teātra izrādi „Latvijas neatkarība jeb trīsdesmit trīs solījumi” („Meitene ar ziliem matiem jeb trīsdesmit trīs pļaukas”).

Vienmēr būs tādi – tikko dzimuši buratīno, kuri tic, ka uzgleznotais pavards Karlo tēta istabiņā ir īsts.

Un ir arī tādi, kuri patiešām grib piedalīties (ir atstumti) pie Vilkiem – piekļūt aitu aplokam un tā labumu dalīšanai. Tādi patiesi piedalās – ietiecas partijās un tās izmanto. Tādi rada partijas un vēlē par tām. Tiem, kas saplosa veselumu, ir vajadzīgas partijas. Vilkiem ir vajadzīgas politiskās partijas un visas partijas, lai kā tās sauktos, ir Vilku partijas. Visas vēlēšanas ir Vilku labā organizētas laupīšanas akcijas.


***

Man uzdodams kāds vienkāršs jautājums Jūsu loģikai.

- Kādēļ Jūs „atjaunojāt neatkarību”?

- Vai tādēļ, ka tāda ir Lietu dabiskā Kārtība?

- Vai tādēļ, ka neatkarīgajā Latvijā bija labāka dzīve?

- Ja Jūs to darījāt ievērojot Lietu Kārtību, tad arī visā tālākajā tā būtu jāievēro?

- Ja Jūs to darījāt bijušās pārticības meklējumos, tad arī visā citā būtu jāatgriežas pie tā, kas šo pārticību deva?

- Vai tā bija Ulmaņa diktatūra, pie kuras Jums labi klājās?

- Tad kāpēc, tā vietā lai atjaunotu diktatūru, Jūs taisat vēlēšanas?

- Vai, rīkojoties pretēji savai labās darbības pieredzei, gribat nonākt pie laba rezultāta?

- Vai Jums „visi ir mājās”?

- Kur slēpjas Jūsu kļūdas?

Zināšanu trūkumā, muļķībā un lētticībā. Es jau varētu Jums pastāstīt kāpēc Jums labdarīgās Ulmaņa diktatūras vietā ir aiz vēlēšanu maskas slēptā Sorosa tautiešu diktatūra, bet tas būtu cits stāsts un raksts, tādēļ labāk atgriezīsimies pie Jums piemērotāka temata un literatūras – pie Buratīno piedzīvojumiem.

Buratīno vēl līdz galam nebija pagatavots, bet jau ķircināja, dunkāja un apsmēja savu radītāju – Karlo tēti. Buratīno ir nepateicīgs. Pirmais, ko viņš izgatavots dara – ir aizbēg no Tēva mājām un iegrūž nepatikšanās savu radītāju. Tad Buratīno padzen Runājošo Circeni, kurš, labu vēlot, tam dod patiesi derīgus, bet Buratīnoprāt nevajadzīgus un neinteresantus padomus. Tiklīdz Gudrais Circenis ir padzīts, muļķa koka cilvēciņu aiz rīkles sagrābj riebīgā žurka.

- Vai tas nav labs Jūsu jaunākās 20 gadu vēstures apraksts?

Jūs atkārtojat tās pašas vecumvecās kļūdas, kuras no sendienām pazīstamas tiem, kuri tā nedara, un kuras vienīgās tieši norāda uz tiem, kas nav tauta, bet tikai un vienīgi pašlabumu meklējoša politiskā nācija – Anglosakšu darbības rezultāts. Tauta tiecas pie un pēc Vadoņa, bet laupītāju bars izvēl labāko „lokomotīvi”, kura viņus vedīs uz turieni, kurp tie grib doties. Vadonis ved tur, kur tautai ir labāk, pa to ceļu, pa kuru šai tautai ir pareizāk – tādēļ, ka Vadonis Zin, tādēļ, ka Vadonis nāk no Radītāja. „Lokomotīve” nāk no ļaužu prāta iegribām. Tie, kas to saprot, var, grib un prot to izmantot, lai, rīkojoties tautas labuma vārdā, šo labumu iegūtu sev. Tā ir atšķirība starp „lokomotīvi” un Vadoni.

Demokrātija ir sena patvaļīgu tautu pašpārvaldes sistēma, bet „modernā demokrātija” ir Venēcijas žīdu inspirēta Anglosakšu ideoloģija, ar kuras palīdzību tiek paverdzinātas aplaupāmās tautas. Tad, kad tauta ir ceļā uz skolu, par kuru ir samaksāts ar Karlo tēva pēdējiem svārkiem, vienmēr pienāk tāds izvēles brīdis, kurš tai ļauj turpināt iesākto ceļu vai, no tā novēršoties, doties uz Karabasa Barabasa raibo, skaļas mūzikas pieskandēto balagānu. Muļķa puišelis uzķeras – pārdod savu mantojumu un pats apmaksā ieeju teltī, kurā sākas viņa ciešanu un pazemojumu ceļš.

Senā demokrātija ir viena no trim netaisnīgās labumu sadales sistēmām, kuru piekopa tās antīkās tautas, kuras bija tiktāl atkritušas no Radītāja dotās kārtības, ka sevi par tā līdziniekiem iedomājās. Demokrātija ir augstprātības un taisnīguma trūkuma sajaukums. Blakus demokrātijai netaisnā labumu sadales sistēmā ir tirānija un oligarhija. Tirānijā tirāns vienpersoniski piesavinās visu, ko grib un ar to izrīkojas pats savā labā. Oligarhijā to pašu dara neliela Vilku grupa, bet demokrātijā viena sabiedrības daļa uzspiež savtīgu interešu virzītu dzīves modeli otrai. Tur notiek partiju cīņas par varu.

Jūs meklējat labklājību un brēcat par netaisnību, bet

- Vai tiešām domājat, ka vienā laivā sēžot, varat būt labklājīgi no tās (varas) atstumjot citus?

- Vai tiešām gribat dzīvot taisnīgā sabiedrībā un baudīt taisnīgumu tai laikā, kad paši piekopjat netaisnīguma uzturēšanas praksi?


Demokrātijā cīņa par Varu notiek tā dēļ, ka tajā Varu izmanto savtīgi. Tāda ir demokrātijas būtība un eksistences jēga – sagrābt varu, lai caur tās sagrābšanu iegūtu labumu pārdales iespējas par labu sev.

- Ko Jūs zūdāties par varu sagrābušo savtīgumu, ja paši gribat balsot par partijām, kuras katra par savas rīcības mērķi uzskata savas programmas realizāciju, nepieļaujot citu programmu darbību, par kurām ir balsojuši citi vēlētāji?

- Ko Jūs meklējat tur, kur notiek konkurence?

- Kā konkurentu vidē var atrast sadarbības augļus?

Vienotā sabiedrībā vairākas partijas nav vajadzīgas – tām tur nav vietas, dzīves augsnes un darbības bāzes. Daudzpartiju sistēma ir tikai tur, kur ir pretrunu plosīta sabiedrība. Vecā Tortila saka: „Zelta atslēdziņu es kādam došu tikai tad, ja par to man palūgs visi dīķa iemītnieki..”.

Anglosakšu „uzlabotās demokrātijas” variantā Gara darbības noliegums ir cieši saistīts ar varas dalīšanu un netiklību, kuras ir no tās būtības – patvaļas izrietošās sekas.

Miesīga, dvēseliska, intelektuāla un saimnieciska visatļautība – izlaidība – netiklība (kas ir normu sistēmā ierobežojošas tikumības pretstats vai, pareizāk sakot, noliegums) šajā demokrātijā tiek uzstādīta un kategoriski pieprasīta kā tai neatņemama sastāvdaļa. Ja modernajai demokrātijai ir netiklības seja, tad tā man nav pieņemama, nav vajadzīga un derīga. Caur netiklību neko tīru, labu un derīgu radīt, saņemt un tālāk nodot nevar. Netiklai sabiedriskai iekārtai nekā vērtīga nav, un nekādi tās instrumenti nevar dot labus un derīgus augļus – rezultātus.

- Kādēļ Jūs mani vedinat uz bezjēdzīgu iesaistīšanos netikļu rīkotās akcijās?

Varas dalīšana tiek ieviesta tādēļ, ka tādā ceļā vieglāk kontrolēt tos, kuri darbojas varu turošo diktātā un interesēs. Tā ir vieglāk noslēpties pašiem un citos radīt ilūziju par kādu varas esamību viņu rokās. Šīs sistēmas vēsturiskās saknes iesniedzas Antīkajā pasaulē, Bizantijā, Romā, Gotu zemēs un Turcijas vēsturē. Visur tur, kur Vara piederēja vieniem, bet tās izpildītāji bija citi – tie, kuri darbojās Varas turētāju vietā un interesēs. Kad leļļu zinātņu doktoram pašam ir slinkums mest ugunī Buratīno, viņš to liek darīt Arlekīnam ar Pjero, bet pats, izšķaudījies, pēc tam tēlo labiņo un vēl apvelta savu upuri ar pieciem naudas gabaliem – visa leļļu teātra kase ir pie viņa.

Ir leģendāras personības – mītiskas un piemēros pamācošas. Katrs būs dzirdējis par ķēniņu Zālamanu – viņa Varu, Gudrību un Taisnīgumu. Ķēniņš bija vienīgais Varas nesējs savā zemē. Viņš paziņoja Lietu Kārtībā esošos likumus. Viņš sprieda tiesu saskaņā ar tiem un tos pielietoja ar Gudrību. Viņa vārdā un rīkojumā darbojās ziņneši (par nestās ziņas saglabāšanu atbildot ar savu galvu), Viņa vārdā darbojās armija un nodokļu piedzinēji (par pavēļu izpildīšanu un darbību atbildot ar savu galvu), Viņa vārdā vietvalži realizēja Viņa redzējumu, plānu un stratēģiju, tā, lai Viņa tauta zeltu (par to atbildot ar savu galvu).

Katrs būs dzirdējis Kristus vārdus par to, ka Jūsu Tēvs zina Jūsu vajadzības vēl pirms tam, kad Jūs paši tās zinat un prasat tās apmierināt... Radītājs zin savas tautas vajadzības un, par tām rūpējoties, sūta tautai tās Vadoni. Šī Vadoņa Vara nāk no Radītāja, jo viņš ir TĀ Gribas izpildītājs. Vadoņa Gudrība nāk no Gudrības Avota caur viņa Zināšanu un dvēseles Harmonijas vienību, kura ir katram redzama caur tāda Vadoņa pašaizliedzību. Vadoņa taisnīgums ir viņa Goda darbības sabiedriskā izpausme. Taisnīgums ir tur, kur darbojas Cilvēka Gods. Atmodiniet Cilvēkos Goda jūtas un Jūs iegūsiet taisnīgu sabiedrību un tās taisnīgo attieksmi vienam pret otru.

Vēl šodien Dombura raidījumā jaunievēlētie politiķi vīzdegunīgi sprieda, ka neesot zināms ne tas, kas ir Gods, ne arī tas, „kādi ir godīguma objektīvie kritēriji”, kurš tad ņemšoties vērtēt un spriest par to, kurš rīkojoties godīgi, bet kurš tāds neesot...

- Ko Jūs gaidat Taisnīgumu no tiem, kas ir tik tālu no Goda un Taisnīguma (bez Goda un Taisnīguma), ka neko par to nezina?!

- Ko no tādiem (tagad ievēlētajiem) Jūs varat sagaidīt?

- Kāpēc Jūs vedinat mani prom no mana Tēva Taisnīguma, Gudrības un Varas pie bezgožu un netikļu viltībām uz leļļu teātra raibo balagānu?!!


***

Es esmu dvēseles emigrants.

Es Sirds Balss Tiesības prasu

un gribu,

lai katras zemes tiesā>

man pēdējo vārdu dod

par līdzjūtības terorismu.


Es esmu nolaupījis

Jūsu vienaldzības lidmašīnas,

izlikšanās kuģus gremdējis

un melu

naftas vadus spridzinājis.

Es visām Jūsu

pieticības vēstniecībām draudu

un pretendēju

uz pirmo vietu

Visas Zemes

Pieneņpūku Pazinēju Parlamentā.


Es esmu tūlīt izdodams

uz zemi to,

kur Sirdi droši

var kādam iedot paturēt.



Normāli būtu tā, ka tautā pašā – tās apziņā nobriestu doma par kārtējo vēlēšanu vajadzību. Tās dzīlēs dzimtu un augtu doma par jauno iespēju ceļu, kurā to var vadīt labākie no tās vidus. Ja tauta būtu izauklējusi jaunos un spējīgos, ar kuriem tā grib nomainīt vecos un pagurušos, tad tā iznestu šos jaunos savas apziņas virsotnē un vēlētos no tiem izvēlēties labākos, kurus norīkot šajā kopīgajā darba vietā.

Tad deputātus izvirzītu tauta. No partijas vidus nāktu viņu darba komanda. Deputāti pieņemtu tautas uzaicinājumu un darbotos saskaņā ar likumu un personisko atbildību likuma un tautas priekšā par savas darbības sekām. Tad Tauta aicinātu un tauta atceltu deputātus pēc savām vajadzībām. Tad, kvalitatīva diktatora gadījumā, tauta no sava vidus izvirza labākos darbam diktatora darba komandā. Diktators tos pieņemtu vai noraidītu, bet visus vienotu kopīga darba dzīve. Tā tas ir no Lāča redzes punkta.

- Bet, kas tad notiek pie Jums – Buratīno zemē?

Pie Jums, kur vēlēšanas ir vilku vajadzība, jau gadu pirms vēlēšanām sāk pīkstēt Karabasa-Barabasa raibās vēlēšanu telts stabules, rībēt bungas un čīgāt vijoles. Priekšvēlēšanu cīņa iet vaļā vēl ilgi pirms tās ir saskatāmas. Vēlēšanu taktika un kaujas vilku starpā tiek izstrādātas daudzus gadus uz priekšu – „ja tu man šogad tā, tad es pa to starpu darīšu šitā...” Vēlēšanu vajadzība ir „tur augšā” – no tās nāk katru jaunu vēlēšanu sākuma signāls, kuru iznēsā reportieru avīžu bazūnes un mazu zilu skautiņu vadīti runu ansambļi TV ekrānos.

Vēl nav redzama balagāna telts, bet jau dzirdama iekšā saucēja balss – pie darba ķeras standzinieki un citi kastroļu dauzītāji. Reklāmisti katram cenšas iestāstīt to, ka šī būs vienīgā un izšķirošā reize, kurā viņš varēs sasniegt augstāko laimi, ja vien ienāks (un viņam noteikti ir jāienāk) raibajā vēlēšanu balagāna teltī – nobalsot par šo partiju, šo kandidātu vai kādu citu, bet jānāk un jābalso noteikti – pretējā gadījumā notikšot kāda briesmīga – liela nelaime...

Vēlēšanas esot tautas gribas brīva izpausme, bet

- Kur tad tā ir, ja uz to vilkšus jāvelk un dzīšus jādzen?

Vēlēšanas esot tautas gribas brīva izpausme, bet

- Ko tad tur reklāmisti ar savu profesionālo prātu grozīšanas prasmi un zinātniski pamatoto psiholoģisko ietekmju arsenālu dara?

- Kur ir tā griba un brīvība, kura caur vēlēšanām rādoties?

Acīmredzot tās nav. Tās nav tādēļ, ka vēlēšanu starplaikos tām abām ir sasietas rokas un aizbāztas mutes – vilki to redzēt neredz un dzirdēt nedzird, jo to redzēt un dzirdēt negrib – tā viņu dzīvi un nodarbes traucē.

Ja mēs pavirši vai pārāk iekarsīgi priekšvēlēšanas skatām, tad mums liekas, ka tur jērādiņās tinušies vilciņi pūku izmet, un šī nu tiešām ir tā retā iespēja viņu vidū kaut ko mainīt – kādu tālāk padzīt vai kādu tuvāk silītei piebīdīt, no kuras tad šis, spēcīgāks kļuvis, vēlētājam kādu kumosiņu atmetīs. Balagāns rāda ilūziju par to, ka Arlekīns dauza nabaga Pjero, bet tas atkal par Malvīni sapņo. Šajā ilūzijā ir arī skatītāju vietas, un skatītāji savukārt varot dalīties tuvākos un tālākos līdzjutējos, bet labākās vietas esot pirmajās rindās sēdošajiem.

Ja mēs pavirši vai iekarsīgi skatāmies, tad redzam priekšvēlēšanu cīņas pekstiņus, bet ja uzmanīgi pavērojam, tad redzam to, ka savstarpējās cīņas tur nav – tā visa ir viena kumēdiņu taisītāju trupa – viena teātra aktieri, kuri visi kopā cīnās par to, lai savā teātrī ievilktu skatītāju – vēlētāju. Visi kopā vienā balsī viņi lūdzas: „Nāciet, nāciet, nāciet uz vēlēšanām!” Visa priekšvēlēšanu kampaņa, „cīņa” un villošanās ir tikai tādēļ, lai iekarsētu topošo skatītāju un dabūtu viņu līdz urnai, kurā viņš izmestu savu balsi.

- Kādēļ Vilkiem vajadzīgas vēlēšanas?

Nu būtu savas Aitas ēduši un miers!

- Kāpēc tajā ir jāiesaista arī Aitas?

Tāpēc, lai Aitas nedumpotos, lai tās gaidītu vēlēšanu rezultātus un pēc tam cerētu uz kādu „jauno labo vilku partiju”, kura – „visu Aitām, nu visu, visu tikai tām – Aitiņām vien!”... Vienotā, saskaņotā tēvzemes, brīvības, zemnieku un zaļās dzīves cīnītāju ierindā par labāku Latviju. Uz priekšu! Priekā!

Kā reiz kādā sarunā Kārina Pētersone man teica: „Tā jau ir, Stelp. Jums ir taisnība, tomēr tauta Jums nesekos. Tā sekos mums, tāpēc, ka mēs tai solām vienkāršas, saprotamas un katram vajadzīgas lietas. Mēs vispār varētu nerīkot referendumu (saruna notika Valmierā vēl pirms referenduma par iestāšanos ES) vienkārši tāpēc, ka vēlēšanās ir uzvarējušas partijas, kuru programmās ir iestāšanās ES un NATO”.

Tā, lūk. Pavisam vienkārši. Vēlot vienu, jau ir novēlēts par ko citu arī. Veikli, vai ne? Sverot un ietinot desu, piesver klāt arī siļķes asti! Tā ir tāda pat klasiska krāpšanas shēma kā bankā ar kredītiem. Cilvēkam liek priekšā vienu papīru un liek to parakstīt, ļaujot viņam domāt par vienu, bet neizskaidro to, ko ar to domā paši un kādas ir patiesās saistības, kurās iepinies draudzīgo smaidu uzmundrinātais censonis.

Toreiz referendums notika, bet ne jau par iestāšanos ES(!) kā lielākā daļa no Jums saprata un domāja (Jums ļāva domāt – uz to vedināja), bet par iestāšanās procedūru un procesu noslēdzošo iestāšanās līgumu, kura ietvaros tagad dzīvojat, un ko ir spiesti ievērot visi Jūsu ievēlētie deputāti, kuru rokas, neskatoties uz viņu kuluāru sarunām un mājas virtuves dzīlēs paustām idejām, ir sasējis šis līgums. Šis līgums viņiem ir atstājis rūpes par savu un savu radu labklājību, ko viņi arī dara, bet visā pārējā, neskatoties uz kvēlajām priekšvēlēšanu runām, viņi ir tik pat beztiesīgi kā Jūs – neko tur viņi mainīt nevar. Visu regulē Karabasa-Barabasa septiņastainā ES iestāšanās līguma pletne un tā kārtība, kāda valda ES darbības zonā.

Iestāšanās process bez visiem referendumiem un padomu prasīšanas sākās jau ilgi pirms līguma parakstīšanas un Jūsu balsojuma par to. Iestāšanās process un procedūra notika paralēli spriedelēšanai un aģitācijai par to. Kamēr Jūs spriedelējāt – stāties vai nē, un kādā pozā to darīt, tikmēr viss jau notika, un tad, kad Jums „ļāva” kaut ko pabalsot, no tā nekas vairs nebija atkarīgs – process jau bija noticis (kā amerikāņu filmā – dabūt bērnu, apprecēties un tikai tad iepazīties).

Jums ļāva ticēt, ka paši esat nobalsojuši par iestāšanos, kaut gan iestāšanās process notika bez Jūsu ziņas. Tie, kuriem tas bija vajadzīgs, to darīja neprasot vai kāds to vēlas, vai ne. Tur nebija nekādas demokrātijas. Tie, kuri to varēja, tie darīja kā paši uzskatīja par vajadzīgu, kamēr Jūs pļāpājāt „par” vai „pret” un izteicāt savas rūpes par „Latvijas kultūru un tās nākotni”...

Tāda, lūk, demokrātija, tāda, lūk, tautai piederošā vara un tāda, lūk, ir Jūsu – Aitu brīvība – gaidīt to brīdi, kad pienāks Jūsu kārta jēra gaļas zupas veidā uzaicinātiem ierasties vilku pusdienās, vai viņu apartamentu ballītēs iepriecināt viņu viesus ar Aitu tautas dziesmām, dejām un auglības rituāliem.

Ja mēs parēķinām, cik ir 20% pārtikušo Latvijas iedzīvotāju, tad atrodam, ka to ir vairāk par 300 000. Tas ir daudz. Viņiem patiešām vajag gan Eiropas telpu un attiecības ar to, gan to, lai viņiem būtu dota vaļa rīkoties Latvijā pēc sava prāta. Tieši viņiem vajag, lai katrā situācijā viņi varētu pateikt pārējiem: „Jūs paši tā gribējāt, Jūs mums devāt tiesības to darīt – Jūs vēlējāt par mūsu izvirzītajiem kandidātiem, par mūsu partijām un to programmām. Jūs pieņēmāt un atzināt mūsu solījumus par labiem esam. Tas, ka Jūs savā prātā ar to domājāt vienu, bet mēs citu, nav mūsu vaina! Vēlēšanas ir notikušas. Ja jums kaut kas nepatīk, varat gaidīt nākošās un tajās mainīt mūsu partiju savstarpējo izvietojumu „Brēmenes muzikantu” kapelā (koalīcijā).”

Tagad var atbildēt uz iepriekš uzdoto jautājumu par Ulmani – tāpēc, ka Ulmanis Lācis no Latvijas Aitu aploka atbīdīja tos Vilkus, kuri labumu sev iekārto vēlēšanu ceļā. Viņiem patīk runāt par „ēnu ekonomikas apkarošanu” tad, kad kāda no Aitām ir saņēmusi savus grašus aploksnē ietītus, bet viņi dziļdomīgi klusē par to ēnu ekonomiku, kura ir 20% naudīgo vidē, un nekad neieminas par to, ka īstā ēnu ekonomika ir ap un budžeta ietvaros.

Katru reizi, kad tuvojas vēlēšanas, tādā vai citādā kontekstā tiek atskaņotas trīs tēzes, ar kurām „uzsilda” elektorātu – vēlētājus:

1. Suverēnā vara Latvijā pieder tautai.

2. Valsts valodas un pilsonības jautājumā mēs...

3. Ja jūs nevēlēsiet, tad atnāks sliktie un tad tik sāksies šausmas...


Ja jau šausmas sāksies pēc tam, kad... tad tas nozīmē, ka tagad ir tas, ko saglabāt – nu, piemēram, ierobežoto suverenitāti (daļējo grūtniecību) ES sastāvā vai to, kādēļ netikļi te jūtas brīvi, bet visādi normāliem jābēg prom no šejienes iztikas līdzekļu meklējumos.

Šogad, Nobela prēmijas fizikā pasniedzot, žūrija atzīmēja, ka ar PSRS sabrukumu ir krities zinātnes līmenis pasaulē, kurš tāds turējies tieši pateicoties to zinātnes kadru darbībai, kuri nākuši no turienes, un to, ka PSRS-ā ir bijusi labākā izglītības sistēma, kādu rietumi radīt un uzturēt nevar.

Un tā mēs varētu ņemt vienu dzīves jomu pēc otras, un katrā no tām atrast Jūsu attieksmes pret... un reālo faktu nesakritību. Jūs būtu spiesti konstatēt, ka dzīvojat hipnotiskā stāvoklī, kurā Jūs runājat par vienu pasauli un attieksmi pret to, bet īstenībā notiek pavisam kas cits. Mēs būtu spiesti nonākt pie secinājuma, ka no atsevišķām ainām Jūs nespējat izveidot vienotu priekšstatu par reāli notiekošo. Tā ir smaga diagnoze un liecība par ļoti būtiskām slimīgām izmaiņām Jūsu apziņā – par to, ka tā ir un tiek pakļauta spēcīgai apstrādei. Jūs vāji apzinaties, kas esat, kur atrodaties, un kas, kādēļ ar Jums notiek. Psiholoģijā ir tāda aksioma – sapratne atkarīga no attieksmes. Sapratne nosaka rīcību. Nepareiza attieksme noved pie nepareizas rīcības.

Tādēļ tiem, kuri Jūs vilina uz savu vēlēšanu telti, nav jākontrolē katrs Jūsu solis – viņi veido un kontrolē Jūsu attieksmi pret notiekošo. Tiem, kas Jūs izmanto, pietiek ar to, ka viņi uztur viņiem vajadzīgo attieksmi Jūsos vienam per otru un pasaulē notiekošo – pārējo izdarīsiet Jūs paši.

„Skaldi un valdi” politika nav nekas jauns. „Aizvainotie ratus velk”- to arī zina visi manipulatori.

To vislabāk var redzēt „valodas jautājumā”, ar kuru Valoda tiek pazemināta līdz sadzīviska saziņas līdzekļa lomai.

Valoda ir tautas pašapziņas izpausme. Kāda tauta – kādā stāvoklī ir tās domu un dvēseles dzīves pasaule, tāda ir tās valoda. Tautā ar skaidrām un izkoptām Identitātēm un noturīgu savdabību ir augsta pašapziņa un no tās nākoša pašpietiekamība, kura izpaužas koptā un tīrībā uzturētā valodā. Tādēļ rūpes par valodas statusu ir rūpēs par tautas nacionālās pašapziņas uzturēšanu un celšanu, bet „nacionālo” politiķu darbībā es neredzu nekā, kas man rādītu viņu rūpes – uz nacionālās pašapziņas celšanu vērstas politikas esamību. Tieši otrādi – diendienā esmu spiests dzīvot vidē, kurā ir izvērsta nacionālo iezīmju un pašapziņas dzēšanas politika.

Vienmēr ir spēkā likums – „cieni sevi pats, tad citi cienīs tevi!”. Tur, kur ir stingra nacionālā pašapziņa ar tai atbilstošas kultūras dzīvi un tās acīmredzamu savdabību – tur nerodas jautājums par divvalodības vajadzību un iespējamību. Divvalodība un divkopienu dzīve ir amorfas, neizkoptas vai savu savdabību zaudējušas populācijas zīme.

- Vai pirmsvēlēšanu brēkāšana par Latviešu valodas lomu nāk no saziņas ērtuma meklējuma, vai no nacionālās pašapziņas dzīlēm, kas rada nacionālu sabiedrisko dzīvi un tās valstiskumu ar tā normām un kārtību?

Ja no pēdējās – tad tā nav savienojama ar Indruvietisko „valodas dzīvi”, kura ātri vai vēlu valodu padarīs par kriminalizētu saziņas slengu bez jebkādām nacionālām iezīmēm. Indruvietiskā attieksme pret valodu ir valodas kā tādas satura iznīcināšana, un izriet no viņai līdzīgo pūlēm iznīcināt pašu tautas nacionālo pašapziņu, likvidējot tās savdabību. Tās ir „rūpes par dārzu”, veicinot tā aizaugšanu ar nezālēm un piemēslojot ar atkritumiem. Valoda nav saziņas līdzeklis, bet dvēseles dzīves satura izpausme un nacionālās pašapziņas vienības zīme – pārdzīvojumu identitātes iegūšanas un saskaņošanas līdzeklis. Atņemot valodai šo saturu, nekam tālākam tajā un ar to nekādas nozīmes vairs nav.

Cīņa par valodu nav cīņa ar citu valodu par to tiesībām, bet rūpes par valodas – formas un satura tīrību pret to iznīcinošu netīrību. Šī cīņa nāk no tautas pašapziņas dzīlēm, kura nepieņem netīrību. Ja tādas imunitātes nav, tad nav ne tādas pašapziņas, ne arī pašas tautas, vai – tauta ir tie, kuri šo indruvietisko „valodas dzīvi” nepieņem, bet – tad viņi nevar vēlēt ne par tādiem indruviešiem, ne arī par tiem, kuri pieņem viņus savā lokā. Arī liberālismam ir robežas, kuras nosprauž objektīvās realitātes dabā un veselais saprāts, kura acīmredzot nav „Latvijas politiķu” vidū.

Politika – burtiskā nozīmē – ir, no šīs valsts labklājības viedokļa, valstī valdošā kārtība, bet plašākā nozīmē – politika ir tās darbības, ar kurām tiek nodrošināta šī valstī vai starpvalstu attiecībās valdošā kārtība. Tā kā šodienas Latvija viscaur ir tikai ASV politikas realizēšanas līdzeklis, tad viss „valstī” notiekošais ir jāapskata tikai šajā kontekstā – tā, ka te nav nekādu Latvijas valsts politisko procesu (nav šīs valsts un tās politiskās dzīves), bet te notiekošais kalpo ASV labklājībai un notiek tās interesēs (Uz to norāda arī no jūras krastā izbūvētais desanta ceļš gadījumam, ja ES tiktāl sabojāsies attiecības ar ASV, ka ES aizliegs tām pārvietot ASV karaspēku caur savu teritoriju, bet Āmurikāņi tomēr gribēs savu karaspēku (piemēram, karam ar Krieviju) te Latvijā iekšā dabūt. Tagad var redzēt, ka vēsture atkārtojas un Latvijas otrreizējā okupācija, tikai šoreiz no rietumu puses, jau ir sagatavota, politiski un ideoloģiski īstenota, bet tanki „Afganistānas kara (okupācijas) apgādes ceļa” apsardzei vēl nav ievesti). Līdz ar to, mums nav savu politiķu, bet ir ASV politiskās intereses realizējoši āmurikāņu politiķi, kuri runā attiecīgā etniskā elektorāta (vēlētāju) valodā.

Ir skaidrs, kā tas, ka abu valodu bļauri valodas jautājumu izmanto iespējami lielāka vēlētāju skaita ievilināšanai uz savu izrādi, tā arī tas, ka nekādas patstāvīgas politikas šajā valstī nav, tā tas, ka to, kas te notiek par politiku nosaukt nevar, tāpēc nav pamata tam, kas te notiek pielietot politiskās dzīves instrumentu – vēlēšanas.

Ja Jūs tā labi padomāsiet, tad sapratīsiet, ka šoreiz pilsonības jautājuma taisnīgums ir meklējams ekonomiskās dzīves vēsturē un tās politikā, kurai Latvijā nekāda sakara ar tā risinājumu citās zemēs nav, tādēļ uz to pieredzi atsaukties nevar. Vēlēšanu tiesības dod iespēju rīkoties ar radīto vērtību uzkrājumu, resursiem un regulēt (ietekmēt) to izmantojumu nākotnē. Ārvalstīs jaunienācējs – nepilsonis nav bijis vērtību radītājs, tāpēc nevar pretendēt ne uz to augļiem, ne uz to izlietojumu nākotnē, tāpēc tam nav politisko tiesību.

Latvijā vērtību radītāji ir bijuši visi PSRS-a iedzīvotāji – arī tie, kuri te pastāvīgi dzīvojuši – tādēļ viņu darba augļi nav nodalāmi pēc etniskā principa, ar kuru kādiem atņem viņu tiesības rīkoties ar sava darba augļiem.

Arī pašlaik Latvijā strādā liels daudzums sveštautiešu, un būtu tikai loģiski, ka viņi varētu noteikt sava darba augļu likteni nākotnē. Drošība un iespējas legāli rīkoties ar savu darbu un tā augļiem, vai tādu neesamība ir tas galvenais faktors, kurš rada vai dzēš ēnu ekonomiku. Attieksme pret šiem cilvēkiem ir attieksme pret ēnu ekonomiku un korupciju valstī. Notiek nemitīga gaušanās par slikto ekonomikas stāvokli valstī, kad tai pašā laikā ir ieslēgta masīva bremze tās darbībā – un tas nav nejauši.

Iestājoties ES, aiz privatizācijas maskas notika Latvijas rūpniecības uzņēmumu un lauksaimniecības sagrāve un sagrābšana. Kontroli pār to ieguva svešzemju uzņēmumi un īpašnieki. Europa likvidēja bīstamu konkurentu. Tas, ka tā Jums ir iedvesusi mazvērtības kompleksu šajā jomā, ir viņu manipulatoru panākums. Tagad, kad Europa orientējas uz Krieviju (nekā cita uz ko cerēt viņiem nav) viņiem arī tur nav vajadzīgi konkurenti – viņiem nav vajadzīga tāda Baltijas valstu triāde ar senām saitēm Krievijā, kuras tur būtu viņu konkurentes.

Pilsonības jautājuma nerisināšana ir tas līdzeklis, ar kura palīdzību viņas izslēdz nopietnu konkurentu savā cīņā par Krievijas tirgu, jo ir pilnīgi skaidrs, ka šī jautājuma noregulēšana Baltijas valstis nostādītu nopietnu konkurentu pulkā. Pilsonības jautājums ir tā atslēdziņa, ar kuru Jūs slēdzat savu darba rīku (maizes) kastīti.

Jūs saucat pēc taisnīguma, kad redzat netaisnību vērstu pret sevi, bet nevarat to sasniegt tik ilgi, kamēr neesat taisnīgi pret citiem. Jūs meklējat taisnīgumu vienas dienas, gada vai vienas dzīves robežās, bet tas parādās vairāku paaudžu attiecībās uz vēsturisko laikmetu maiņas skatuves. Vēstures dzirnām ir lieli riteņi.

Iestāšanās ES paredzēja kvalificētā darbaspēka un jaunatnes aizplūšanu uz ES valstu ekonomikām gan tiešā, gan netiešā ceļā. To panāk ar uz to orientētu pasākumu palīdzību. Pilsonības jautājums ir viens no rīkiem šo pasākumu sastāvā. Vispār – šī jautājuma uzturēšana ir abpusīgi (ES un Vašingtonai) izdevīga politiska pozīcija Latvijas izmantojumā spēlei pret Krieviju.


***

Demokrātija ir tāda (svešu darba augļu piesavināšanās) tautas pašpārvaldes forma savā valstī, kuru tur var pielietot augsti kulturāli, ekonomiski, militāri un politiski attīstīta reliģioza sabiedrība pilnīgas un nodrošinātas neatkarības apstākļos. Tur, kur nav augsti attīstītas sabiedrības un tās politiskās, ekonomiskās un kultūras neatkarības vai neapšaubāmas reliģiskās dzīves normu ievērošanas – tur nav demokrātiskas pašpārvaldes iespēju, bet prettautiski diktatoriski vai ārvalstu okupācijas režīmi tās surogātus un politiskos instrumentus izmanto savu interešu un darbības piesegšanai. Atsevišķu demokrātijas instrumentu lietošana un institūciju ieviešana nedod pamatu domāt par to, ka to pielietotāji ir demokrāti. Drīzāk tāda, no konteksta izrautu pasākumu uzspiešana tiem, kas nav tam gatavi un atbilstoši, runā par plaša mēroga krāpšanu un tautu paverdzināšanu ar šīm metodēm.

Lētticīgo un mazizglītoto, no politikas tālu stāvošo niekkalbju maldināšanai tiek cilāts mīts par to, ka demokrātisku vēlēšanu ceļā varot nākt pie varas tautai vēlams režīms. Tiek minēts tas, ka, lūk, Hitlers nācis pie varas vēlēšanu ceļā. (Jā – demokrātija nav spējīga aizstāvēt sevi pret destruktīvām ietekmēm un procesiem.) Jā, nāca gan, bet ne jau tādēļ, ka to viņam nodrošināja vēlēšanas, bet tādēļ, ka viņš izmantoja citu Eiropas valstu sniegtās iespējas, saņēma bagātāko žīdu ģimeņu finansiālo un Vatikāna politiskās ietekmes atbalstu.

Anglosakšu ģeopolitiskās intereses, Vatikāns un žīdu nauda uztaisīja to Hitleru, kādu mēs pazīstam. Vienkārši demokrātiskā – savu politisko dzīvi dzīvojošā zemē viņš vienmēr būtu palicis par neizdevušos akvarelistu ar sliktu iedzimtību un žīdu jaukteņa ambiciozās un nestabilās nervu sistēmas plosītu psīhi, bet trīs augstāk minētie spēki neizglītoto 1.pasaules kara jefreitoru izbīdīja agresīvas un destruktīvas militārās varas priekšgalā.

- Vai kādai no nacionāli konstruktīvajām partijām Latvijā tāds atbalsts varētu būt?

Un,

- Cik ir to vēlētāju, kuri noraidīs kotletes piesolījumu, bet pievērsīsies ilgstoša, nopietna darba iespējai?

Visi runā par to, ka viņi neesot vajadzīgi valdībai, bet

- Cik daudz ir to, kuriem vajadzīga nopietna valdība?

Un,

- Kādas iespējas Latvijā ir nākt pie varas tai partijai, pret kuru vērsīsies (vai neatbalstīs) Vatikāns, žīdu nauda un ārvalstu aģentūras caur tiem piederošo preses, radio, TV un valsts aparāta un ietekmes sviru resursu?

Nekādas. Tas, kurš kaut kādā veidā iekļūst „valsts politiskās dzīves laukā”, tur iekļūst proporcionāli tam atbalstam, kādu saņem no augšminētajiem vai citādi krimināliem avotiem. Viņu nauda un ietekme ir tās sviras, kuras ieceļ un atceļ politiķus vai viņu partijās politiskās figūras pārkārto kā kāršu kavu pirms kārtējās pokera spēles.

Pēdējos gadu tūkstošos – līdz ar Romas impērijas parādīšanos, Eiropas tautām viņu neatkarīgās politiskās dzīves iespējas pamazām tika atņemtas. Visur varu sagrāba vilki vai viņu ielikteņi, vai tautu pašnoteikšanās vietā nāca piespiedu reakcijas uz vilku izvērsto starpvalstu politiku. Tautu brīvība un neatkarība tika iznīcināta pašā pamatā caur to, ka politika aizvien vairāk pārvērtās par vilku meža un sirojumu telpu. Ideālus un mērķus aizstāja intereses un iespējas. Vilki ne tik daudz nolaupa, cik izposta.

Pēc Romas impērijas sabrukuma šo politiku turpināja Vatikāns, uzradās stepju laupītāju bandu „politiskā nācija” – Turcija, žīdu hazāru kaganāts, Venēcijas vergturi un vikingotāji – laupītāju bandu brālības, kuras sagrāba un iznīcināja visus Eiropas ziemeļus un iespiedās tajā tālu uz dienvidiem (Lielā Lietuva no Baltijas līdz Melnajai jūrai). Vēlāk šo stafeti pārņēma Venēcijas un Nīderlandes žīdu izperinātās anglosakšu impērijas ģeopolitiskās spēles valstu skaldīšanai, tautu sarīdīšanai un paverdzināšanai.

Pēdējo gadu simtu laikā Jūs nevienu dienu neesat dzīvojuši neatkarības un brīvības apstākļos. Jūs nezinat ne to, kas ir neatkarība, ne to, ko ar savu brīvību darīt, nemaz nerunājot par to, kas tā ir un kur to meklēt. Neatkarībai un brīvībai svešas parādības Jūs uzskatāt par tādām. Jūs domājat, ka Jūsu neatkarība ir iešanā, kur deguns rāda labākas dzīves meklējumos, bet brīvība ir riešanā uz kaimiņu.

Pirmo neatkarības stundu jūs būsiet saņēmuši tad, kad neprasīsiet to cenu, kādu varētu saņemt, bet ņemsiet tikai to, bez kuras nevarēsiet iztikt. Pirmo reizi brīvi jutīsieties tad, kad savā labā gribā būsit kopībā kalpojuši. Neviens no jums nav brīvs, kamēr visi neesat brīvi.

Neviena politiska partija nav brīva savā darbībā un neatkarīga savu mērķu izvirzīšanā. Tās visas ir atkarīgas no „politiskā teātra” aukliņu turētājiem un sponsoriem. Vēl vairāk – šie aukliņu turētāji un sponsori savu mērķu īstenošanai rada tās partijas, caur kurām viņi īsteno savu politiku savas labklājības uzturēšanai. Valstis un to politiskās partijas var būt brīvas un neatkarīgas tikai tad, kad tās pārstās ietekmēt viena otru – liks mierā citus un pievērsīsies pašas savu problēmu risināšanai, to līdzekļus atrodot pašas savu iedzīvotāju dvēseles resursos un savstarpējās sadarbības iespējās.

Tikai tad, kad aukliņu turētāji tās pārstās izmatot savā labā, parādīsies jēga nopietni raudzīties politikas virzienā un meklēt tās instrumentus. Līdz tam tā ir tāda muļķošanās, kurā Cilvēks aiz sava viegla prāta iet cīkstēties ar buldozeru vai labprātīgi piesakās leļļu teātra masu skatā pie apkrāpto un piesmieto vaimanu kora. Ja kāds tur saskata savu vietu un pašdarbības lauciņu, tad lai jau viņam tiek, bet es nu gan netaisos labprātīgi savu ābeci pārdot un Karabasa – Barabasa leļļu teātrī viņa pletnei paklausīgo leļļu kumēdiņus ar to pabalstīt.


***

Tātad, ja es tieku aicināts balsot par kādu sinagogā aprobētu vai lūgšanu brokastīs izraudzītu galda biedru grupu, nemaz nerunājot par Āmurikāņu šurp attransportētāmnaglām”, tad būtu vērts paraudzīties – kāda tad ir tā skatuves dekorāciju aina – tā „politiskās dzīves” izrādes vide – kāds ir tas scenārijs – kas tā ir par lugu, kurā tieku aicināts kā masu skata dalībnieks ar labticīgi nestu balsi savās rokās, no kuras atvadīšos aizkustinājuma asaras bārstot un augsta pilsoniska pienākuma pildīšanas pacilājumā dvēselei lidojot.

Ja ieejat teātrī dienā, kad tur izrāda „Trīs šķūnīšus” vai „Skroderdienas Silmačos”, tad „Hamletu” vai „Sapni vasaras naktī” tur neredzēt. Ja esam nopirkuši biļeti uz „Dekameronu”, tad „Zelta zirgu” tur nerādīs, tāpat kā tas noteikti nebūs „Ķiršu dārzs”, kad pa skatuvi grozīsies aptrakušas ekshibicionistes ar savu „vairošanās orgānu stāstiem”.

Tas, pa kuru ceļu sākat iet, ko izvēlaties sākumā (kādā vilcienā iekāpjat), nosaka kā to galamērķi, kurā nonākat, tā arī apstākļus, kādos šajā ceļā esat. Nevar iekāpt vilcienā, kurš brauc uz Ludzu, un gribēt aiz loga redzēt to, kas redzams braucot Viļņas virzienā. Ir muļķīgi Dž.Dž.Džilindžera piedauzību ainās prasīt Raiņa lugu varoņu darbību, atbilstoši Raiņa idejām, mērķiem un pasaules redzējumam. Tā tur nekad nebūs – tur būs tikai tas, kas var nākt no Dž.Dž. slimās dvēseles satura.

Tomēr tie, kas apmeklē vēlēšanas, tieši tā uzvedas. Iekāpj vilcienā, kurš dodas uz Briseli, bet grib nonākt Jūrmalā, kurā ir kā Sočos. Tie ir trīs dažādi galamērķi, kuru virzienā iet trīs dažādi vilcieni ar visai atšķirīgām pavadoņu komandām. Katrā vilcienā būs citi apstākļi un cita braukšanas jēga. Braucot uz Londonu, nevar aizbraukt pie vecmāmiņas Valmierā, bet iekāpjot prāmī uz Stokholmu, ir jārēķinās ar to, ka Jūsu dzīves ceļš var beigties Baltijas jūras dibenā.

Lāču darbs dod drošību, bet (pēc biznesa ekspertu norādījumiem) vilku bizness nes nedrošību – riskus un cikliskās krīzes. No tā vien jau var redzēt to, ka Darbs nav bizness (uzņēmējdarbība) un biznesa peļņa nedod nākotni – bizness nav darbs. Peļņa nav darba alga – to iekšējā būtība ir pilnīgi pretēja.

Tāpēc – izvēloties vienu vai otru, Jūs ne tikai izvēlaties noteiktu galamērķi ar tā sasniegšanas ceļu, bet pilnībā izslēdzat otru ar tā ceļā esošo. Izvēloties Vilku biznesu ar tā nedrošību un ciklisko sabrukumu, Jūs atsakāties no Lāču piedāvātajām darba iespējām un tā radītās drošības. Tad nav ko gausties par to, kas Jūs Vilku mežā sagaida, un to, ko ceļā uz to piedzīvojat. Tad ir muļķīgi atsaukties uz Vilku solījumiem dot to, kas ir Lāču ķepās, un ko tikai no tām var saņemt – Vilkiem tā nav un nekad nav bijis. Ceļš uz Vilku mežu iet caur Muļķu zemes naudas kociņu laukiem, kuros naudiņu var nopelnīt tas, kurš zin burvju vārdiņus – kreks, peks, feks – īsto sarakstu, par kuru nobalsot.

Tad, kad Jūs devāties ceļā uz ES un NATO, Jūs sastājāties gājienam caur Muļķu zemi, un tādēļ nevarat gaidīt to, ko varat saņemt Lāču bišu koku dravās – medu tur Jums nedos. Ja gribējāt medu – vajadzēja iet citu ceļu – uz Druīdu kultūras radītajām tautas darba vērtībām un to saglabāšanu – uz blokos neiesaistīto Latviju ar savu patstāvīgo politiku. Bet – tas nav noticis – esat kopā ar Vilkiem un viņu dziesmiņām Jums līdzi jākauc. Tāpēc tiem, kuriem ir cits ceļš – uz citu – patstāvīgu un latvisku Latviju – šajā ceļā un tā vēlēšanās nav ko darīt. Viņiem tur nekā, par ko vēlēt, nav.

Nav ko runāt par to, kas būtu, ja būtu – tā vairs nebūs, vismaz ne tādā veidā, kāds tas varēja būt (vēlēšanu ceļā to atgūt nevar), bet varam apskatīt to, kas ir šī jau notiekošā politiskā teātra skatuve un tās iekārtojums. Bet notiek tas, ka viņi iznīcina to, kas ir tauta un tās vēsturiskā atmiņa (Latvijā viņi atceļ māju vārdus, bet Anglijā izcērt Šervudas mežu, lai tur ierīkotu atrakciju parku) – internacionāla aktieru trupa uzved Hamletu, kura darbība notiek veco ļaužu pansionātā, Hamleta tēva spoks ir nēģeris, Hamlets ir ķīniete, bet Ofēlija ir vienkārši noliktavā aizmirsts krēsls, un pāri visai skatuvei skraida Salaveči minibruncīšos ar Coca-cola karodziņiem rokās. Tā nav dzīve – tas ir murgs, kuru Jūs gribat reformēt pakāpenisku demokrātisku pārkārtojumu ceļā.

Atšķirīgās Vilku un Lāču attieksmes pret vēlēšanām pamatā ir atšķirības pašā pieejā tām.

Vilki domā – par ko balsot?

Lāči domā – kāpēc balsot?

Ar to brīdi, kad Latvija iekļuva ES un NATO tīklos, kad Latvijas jaunatne tiek mērķtiecīgi pat ne āmurikanizēta, bet jau nigerizēta, Lāčiem ir zudusi balsošanas jēga. ES un NATO murga kontekstā esošā zemē Lāčus nekas vairs neinteresē un nav vajadzības par kaut ko balsot, jo nekādi pārkārtojumi par kaut ko, Lāčuprāt, derīgu un pareizu te – šajā kontekstā vairs notikt nevar. Braucot nepareizā virzienā, nav pamata rūpēties par sīkiem uzlabojumiempats brauciena mērķis un konteksts ir nepieņemams un postošs. Un, jo ātrāk šī kustība pierāda savu bezjēdzību un apsīkst – jo labāk!

Vilku un Lāču ceļi iet pretējos virzienos.

Lāči meklē pastāvīgu darbu, drošību un darba algu, bet Vilkus viņu ceļi ved uz uzņēmējdarbības iespējām ar tās peļņu un riskiem. Lāči nevairās izrādīt cieņu viens otram un mežā sastaptos uzrunā ar „Jūs”, bet Vilkiem visi ir tūlīt apēdamie „tu”. Līdz ar to, nav nekā, kas Lāčus interesētu Vilku takās – kas tur būtu derīgs Lāčiem, bet Vilku darbība noārda Lāču dzīves pamatus.

- Vai tiešām Lāči būtu tik dumji, ka piedalītos paši savas dzīves ārdīšanā?


***

Pirmā krāpšana.


Tuvojoties politiskā leļļu teātra balagāna teltij, tur rosāmies redzam ārstniecisko dēļu pārdevēju Durimaru – ar Karabasu-Barabasu cieši saistītu uzņēmēju (biznesmeni). Uz politiskā leļļu teātra skatuves nenonāk jebkurš – katram nav ļauts kāpt uz tās dēļiem un tur runāt visu, kas viņam ienāk prātā – visu, ko viņš mājās pie plīts, kaktiņā sēžot, ir savās domās izauklējis.

Ir jāievēro protokols un izrādes scenārijs – „Mājās tu vari domāt ko gribi, bet te tev būs runāt to, ko sinagogas vecajie tev vēlējuši teikt vai lūgšanu brokastu rīkotāji likuši. Kā Vašingtonā teiks – tā te – Latvijā atskanēs”. Un katrs jau arī par runasvīru pieteikties nevarēs – tāds tiks izklausīts, izmērīts un izpētīts. Tikai tad, kad tāds pretendents būs pārbaudīts un par derīgu atzīts, kad par tādu būs pietiekami bieza kompromitējošu materiālu mapīte savākta (lai neiedomājas spārdīties un raksturiņu rādīt) – laužņi mutē ielikti, kad tāds būs savu lojalitāti pierādījis kopīgās darbībās un „somu pirtiņu” apmeklējumos – kad katram būs kāds grēciņš uz krūts paņemts – tikai tad tādam ļaus pirmo reizi uz īsu brīdi parādīties un teikt sakrālo sulaiņu frāzi: „Zirgi piebraukti!”, „Brokastis, ser!”, „Jūsu kabatlakatiņš, Hortenzijas jaunkundz!” u.t.t. Tikai tos, kurus ir akceptējusi sistēma, Jūs redzat savos vēlēšanu biļetenos.

Un arī tad tādam lielu vaļu nedos. Viņu turēs ļoti īsā pavadā. Par ministru kļuvušo jo cītīgi uzraudzīs – nevienam neļaus savā profesijā un zināšanu lokā ministriju vadīt. Agronoms vadīs armiju, skolotājs – ekonomiku, ekonomists – policiju, bet tiesību speciālists sēdēs lauksaimnieka krēslā tai pat laikā, kad sportists vadīs valsts banku vai pārtikas tehnologs medicīnu. Tas tiek darīts tādēļ, lai tāds – krēslā iesēdies tur nejustos droši, neapaugtu ar domubiedru un profesionāļu komandas saitēm – lai katrs portfeli saņēmušais būtu vadāms un stingri uzraugāms – ciešā kakla siksniņā iekārts, vai noteiktā stundā un vietā pastaigā izvedams blondīnes klēpja sunītis – pūdelītis Artemons – vienmēr gatavs savai Malvīnei pakalpot.

Sistēmai nav vajadzīgs profesionāli, kvalitatīvi un lietderīgi strādājošs valsts aparāts. Sistēma nekad nepieļaus, lai šī „valsts” iegūtu pašapziņu, apzinātu savas iespējas un nospraustu pati savus mērķus – izstrādātu savu neatkarīgo politiku un darbotos tajā. Sistēmai vajag, lai šī starptautiskās spēles vienība paklausīgi pildītu to iedalīto lomu, kādu tai paredz sistēmas pārvaldnieku iecerētā politika. Nav svarīgi, par ko Jūs vēlēšanās atdodat savu balsi – svarīgi ir tas, ka visas partijas ir sistēmas politisko mērķu īstenošanai izveidotas un visi vēlēšanu biļetenos atrodamie kandidāti ir sistēmas aprobēti – pildīs tikai un vienīgi sistēmas nosprausto politisko kursu. Tad, kad sistēmas pārvaldnieki mainīja Polijai paredzēto lomu savā politikā, un līdz ar to mainījās arī Polijas leļļu uzveduma scenārijs – viņi atbrīvojās no visa iepriekšējā uzveduma leļļu komplekta vienlaicīgi.


Otrā krāpšana.


Vilki dalās Karabasos-Barabasos un Durimaros. Karabasi-Barabasi – leļļu zinātņu doktori ir sistēmas pavēlniekiem paklausīgi vietējo politisko leļļu teātru uzraugi, scenāriju noformētāji un suflieri izrādes laikā. Viņi ir politiķi-starpnieki – starpnieki starp sistēmas pārvaldniekiem un lellēm savā leļļu teātrī, un politologi-starpnieki starp lellēm un skatītājiem – viņi paskaidro skatītājam sarežģītākās politiskās izrādes vietas, viņi pasaka priekšā – ko skatītājam būs ar to saprast.

Durimari ir uzņēmēji (biznesmeņi), ārstniecisko dēļu pārdevēji, kuri piesūcina savas dēles katram, kuram to ļauj Karabasu-Barabasu izveidotā izrāde. Durimariem ir vienalga – kam, kur, kad un cik – pēc iespējas visiem un pēc iespējas vairāk. Jo vairāk – jo labāk. Durimari ir biznesmeņi – uzņēmēji. Viņu interesēs ir upuru izsūkšana – viņu naudas, spēku, domu un darba spara ieguve. Viņi nedomā par to, kādēļ, kā vārdā tas tiek darīts – galvenais, lai tiktu izsūkts pēc iespējas vairāk asiņu.

Viņus interesē budžets – tā izstrāde, apstiprināšana un piepildīšana tālākai savas darbības uzturēšanai un paplašināšanai (un, protams, lai tam visam pa vidu būtu arī kāds saulains ceļojumiņš uz trekno un lielo dēļu zemi – Āmurikāniju vai kādu tiem norādītu siltu salu, kur tie, lēni sānus cepinot, izietu sistēmas pārvaldnieku sagatavoto dēļu pārdevēju kvalifikācijas celšanas kursu).

Karabasi-Barabasi ir politiķi – viņi politiku veido, viņi daudzus gadus uz priekšu nosaka politiskā leļļu teātra izrāžu repertuāru, idejisko ievirzi un to, kurā brīdī kāda ludziņa tiks uzvesta vai noņemta no skatuves, un to kārtību, kādā politiskā leļļu teātra pūdeļi iznāks uz skatuves savu zilmataino Malvīņu pavadībā. Kā redzam, tad Karabasi-Barabasi no Durimariem atšķiras ar to, ka viņi nosaka kāpēc, kam un kādēļ Durimari savas dēles asiņu sūkšanai pieliek, bet Durimari domā tikai par to, kā labāk un lētāk (ar lielāku peļņu) to izdarīt. Durimarus interesē konkrētās komerc vai uzņēmējdarbības peļņa, konkrētās ministrijas budžets un tā izlietošanas pavērtās iespējas.

Tātad – Karabasi ir Vilku politiķi – tie, kuri veido uzņēmēju – Durimaru darbības vidi. Viņi rūpējas par to, lai Durimariem klātos labi. Neko citu jau viņi nevar – bez Durimaru naudas viņu vienkārši nebūtu – Durimaru nauda iepūš dzīvību viņu saeimās, komisijās, birojos un aģentūrās. Tā tas ir normālās demokrātijās, bet tā tas nav pie mums.

Normālās demokrātijās Karabasi ir vidutāji starp Veselo Saprātu (kuru pārstāv Filosofija ar savām pasaules uzbūves likumību zināšanām un tautas savdabībai atbilstošo reliģisko normu uzturēta Garīgā Dzīve) un Durimaru dēļu nepiepildāmo rijību. Politiķu uzdevums ir panākt to, lai Vilki būtu paēduši, bet kazas netiktu apēstas visas uzreiz vai nomērdētas badā.

Ideālā (Lāču varas) gadījumā, kad pie varas ir Filokrātija, Aristokrātija vai valstī valda Teokrātiska iekārta (lūdzu nejaukt to ar melnsvārču un viņu baznīcu varu) viņu politiķi vispirms rūpējas par lietu Dabiskās Kārtības uzturēšanu un Tautas – dzimtu un viņu ietvaros esošo ģimeņu Garīgo labklājību, drošību un tradīciju – Normālas Dzīves kārtības un Cilvēcisku savstarpējo attiecību ievērošanu Cilvēku sabiedrībā – par Tikumības, Izglītības (zinātnes) un sadarbības uzturēšanu, bet tautas saimniecībā strādājošajiem saimnieciskajiem darbiniekiem atvēl tā visa nodrošinājuma un Cilvēcisko Vērtību izpausmes līdzekļu lomu. Tur, kur tiek ievērota lietu Dabiskā Kārtība, ir veselīga Garīgā, dzimtu un ģimenes dzīve – tur arī saimnieciskā dzīve ir veselīga un ražīga.

Bet mēs neesam ne Lāču varā, ne saprātīgu Vilku politiķu vadītā demokrātijā. Lai būtu par vidutāju starp Veselo Saprātu un Durimariem, ir vajadzīgs Veselā Saprāta piejaukums šejienes Karabasu galvās, bet tā tur nav. Visi šodienas Karabasi nāk no Durimaru vidus, kuriem veselā saprāta nav – to no viņiem ir izspiedis nepiepildāmā kuņģa apmērs. Visi līdz „neatkarības atgūšanai” ir durimariski domājuši un Durimaru saldos sapņus sapņojuši (kas attiecas arī uz vēlētājiem). Šie Durimaru Karabasi ir starpnieki starp viņu vidē valdošo liberālo tirgus ekonomikas (Dabas Likumu pārkāpuma) ideoloģiju un Durimariem, kuri īsteno šo ideoloģiju ikdienas dzīvē.

Demokrātiskā politika, kura pati ir Dabas Likumu pārkāpums, to ievieš un uztur visās dzīves jomās. Te ir tas pamats, uz kura zeļ korupcija, organizētā noziedzība un noziedzība sabiedrībā. Tāpēc katra tāda „valsts” neizbēgami kļūst par korumpētu teritoriāli administratīvo veidojumu, kurš agri vai vēlu (noziedzībai saplūstot ar valsts aparātu) kļūst par kriminālu elementu un viņu veidotās valdības „darbības teritoriju”. Visa šī „politiskā cīņa” ir bandu savstarpējie kari par teritoriju kontroli un kontrolēto teritoriju pārdali.

Noziedzīgu elementu vadīta un uzturēta valdība pieņem „likumus”, uz kuriem balstoties, tiek dekriminalizēta un leģitimizēta noziedzīga darbība. Tāpēc neviena demokrātija nevar sevi aizstāvēt pret tiem tārpiem, kas viņu saēd no iekšpuses. Demokrātijā iebūvētā netaisnīgā labumu sadales sistēma, korupciju un likumpārkāpumus veicinošie principi un izraisošie (uzturošie) mehānismi – Vilku likumi – neizbēgami noved šo veidojumu pie tā, ka tas nosmok pats savu atkritumu kaudzē.

Trūkstot Veselajam Saprātam, Durimaru Karabasi (viņi nav īsti – viņi ir tikai tādi rotaļu Karabasīši) nevar piemēroties laika ritējuma atnestajām izmaiņām – viņi nav spējīgi veidot tām atbilstošu politiku. Viņiem nav ideju, kuras varētu izvest viņus no tā strupceļa, kurā viņus ir ieveduši Durimari ar savām dēļu interesēm. Ja Jūs pavērojāt „priekšvēlēšanu cīņu”, „debates” un vēlēšanu aģitācijas materiālus, tad redzējāt, ka tur nebija nekādu politisku ideju un programmu. Tas, ko Jums lika priekšā, bija tikai durimariskas alkas un viņu prātojumi par to, kā un kurp pārvietot savas dēles asiņu iepumpēšanai savā budžetā un kā uzturēt pie dzīvības savas kuslās (lielo dēļu izsūktās) miesas.

Demokrātiskās vēlēšanas paredz Karabasu – politiķu izvirzīšanu, priekšā stādīšanos – izrādīšanos un ievēlēšanu, bet tas, kas te notika tagad, ir Durimaru plūkšanās ap kādu vēl pusdzīvu mironi. Visas priekšā stādītās „programmas” un vēlmes bija ministriju un ministru portfeļu tīkotāju saldie sapņi. Politiķi ir Varas likumdodošā daļa, bet ministri ir šīs varas izpildošā daļa. Otrā krāpšana ir tā, ka sasaucot uz politiķu (likumdevēju) – Karabasu vēlēšanām, Jums liek vēlēt par izpildošo Durimaru kompāniju – uz kuru nekādas vēlēšanas neattiecas. Tas nozīmē, ka Jūs nevēlējāt likumdodošo varu, bet tās vietā ņēmāties ap izpildošoJūs savu balsi vienkārši izmetāt ārāJūs nekā neietekmējāt „valsts” politisko kursu. Līdz ar to rodas divi jautājumi:

- No kurienes tad nāk likumdodošā varas daļa – kas diktē likumus? un

- Kāpēc tā notiek?

Uz otro var atbildēt tūlīt – tāpēc, ka ir krīze. Jums stāsta, ka tā ir finansiāli ekonomiska – tāda, kura var rosināt un atjaunot, ja saprātīgi izmanto tās dotās iespējas – atsegtos trūkumus un attīrošās iespējas. Tomēr tā ir daudz lielāka un dziļāka – politiskā krīze. Ne velti tā saistīta ar Āmurikāņu aktivitātēm, „terorisma apkarošanu” un ASV (tagad tajā piedalās arī Latviešu bāleliņi) armijas piesegto narkotiku ražošanu Afganistānā – ar ASV vadīto ideoloģisko un fizisko kultūru iznīcināšanas kampaņu. Tas, kas notiek – nav esošās ekonomikas cikliskā krīze. Tas ir Vilku ekonomiskās un politiskās ideoloģijas – viņu pasaules uzbūves redzējuma krahs un bankrots.

Krīze aiznes novecojušo un dod vietu jaunām idejām. Krīze noved pie nāves vai pēc krīzes organisms pieceļas atjaunots – tā veselība ir uzlabota – slimības ceļš ir nomainīts ar veselības ceļu, bet te mēs redzam pilnīgi pretējo. Visi cenšas saglabāt to pašu ekonomisko politiku, kura viņus šajā krīzē ieveda. Pat Sarkozī cīņa pret čigāniem un Merkeles atbalstītā vāciešu pašapziņas celšana, atzīstot turkus par postošiem svešķermeņiem Vācijā, ir tikai mēģinājumi uzturēt pie dzīvības pūstošo mironi. Viņi vienkārši grib turpināt jāt to beigto zirgu, no kura Durimaru dēles jau ir visu dzīvību izsūkušas. Streiki Europā nav vērsti uz jaunu ideju iepludināšanu un līdzsvara atjaunošanu, bet uz iepriekšējā slimīgā kursa turpināšanu. Tomēr tas, ka atsevišķās vietās Europa mēģina ķerties pie Veselā Saprāta salmiņa, liecina par to, cik dziļš ir viņu netiklības, multikulturālisma un liberālisma ceļa bankrots.

Protams, ka sēžot pie savas sasistās siles, Karabasiem nav un nevar būt nekādu konstruktīvu ideju. Protams, ka tur izskan tikai Durimaru balsis par to, ka ir jāturpina savu dēļu zīdīšana un vārgi prātojumi par to, uz kurieni un kā šo zīdīšanu pārnest. Protams, ka Karabasi neko nevar ieteikt tur, kur esošā konteksta ietvaros neko labot nevar – ir jāmaina konteksts, bet to Vilki nevar – viņi nevar būt nekas cits, kā tikai Vilki. Viņi var izdvest tikai to, kas nāk no viņu Vilku dvēselēm.

Domāt citas domas nozīmē būt kam citam, un to nu nevar neviens. Vilks nevar būt Aita vai Vāvere, Vilks nevar būt Suns (baro cik gribi – uz mežu skatās – korumpēto algas lielums no korumpēšanās neattur), Vilks nevar būt barotāja un dzīvības devēja Govs vai strādnieks Zirgs, un nekad tas nebūs Debesu līdzstrādnieks – Lācis, tāpat kā Lācis nekad nekļūs par Vilku, tāpēc, ka viņā nekas nesauks pēc Vilka nakts laupītāja dzīves un dzīrēm. Vilkam vilka dzīve un gals. Lācim viņa bišu drava, medus un zelta atslēdziņa ķepā, kura ver aiz uzzīmētā pavarda slēptās durvis.


Trešā krāpšana.


Vilki saka: „Politika ir netīra”. Lāči saka: „Politikā jāstrādā ar tīrām rokām”. Lūk, šī atšķirība starp sākotnējo (sēklu) Vilku un Lāču politikās, nosaka atšķirīgo politisko kursu rezultātus. „Ko sēsi – to pļausi.” Iesējot normu noliegumu un savtību – saņemsi noziegumu, bet tur, kur tiks stādīts Gods, pašaizliedzība un Darbs – tiks iegūta darba, intelekta un Gara Inteliģence – tiks saņemts Tautu vienojošais mugurkaulstaisnīgums, kurš tai ļauj no četrkājaino stāvokļa savā dzīvē pacelties uz divām un kļūt par Cilvēkiem un to veidoto sabiedrību. Vilki visas četras lieto, lai dzītos pēc laupījuma, bet Lāči divas ir pārvērtuši par tīrām rokām un strādā ar tām. Tā ir dziļākā šo divu totēmu atšķirība. Šī pati atšķirība ved mūs pie atšķirībām politiskajā tīrībā un tās galarezultātiem.

Vilku netīrība ir saistīta ar viņu meliem. Meli ceļas no tā, ka viņu runas nesaskan ar darbiem, bet pašas par sevi ir divkosīgas. Vienas runas ir pašiem priekš sevis, citas oponentiem, vēl citas kreditoriem – Durimariem, bet pavisam citas ir publiskās un priekšvēlēšanu runas.

Vēlētāji (elektorāts partiju demokrātijās, ar kurām tautu atbīda no varas) nav monolīts un viengabalains zemes iedzīvotāju kopums. Tajā ir Vīrieši un Sievietes dažādos vecumos, iespējās, mērķos un materiālajā labklājībā – varžu dīķi apdzīvo visai raiba publika ar tikpat atšķirīgu izglītības līmeni, vecumu un pasaules redzējumu (tikai viena – visvecākā no tiem – bruņurupuciene Tortila zin Zelta atslēdziņas noslēpumu – zin tās eksistenci un kopības nozīmi), kurš tos vedina uz savu atšķirību brīvu izpausmi. Tikai retais no tiem aizdomājas par atšķirību veidoto kopību, kurā atšķirības kalpo par kopīgā struktūrelementiem, ja ir atrasta atšķirības harmonizējošā ideja un to iemiesojošais mērķis. Atkarībā no Idejas, šī kopība var kļūt par viendienīšu baru – „gribu dzīvot labi un tūlīt” vai darbīgu bišu stropu.

Katram elektorāta izglītības līmenim, dzīves veidam, vecumam un sociālajam stāvoklim (savā nacionālās piederības laukā) ir cits interešu virziens. Šis interešu virziens ļauj elektorātu sadalīt sektoros un redzēt, cik procentu liels ir šis sektors. Katram sektoram atbilst sava Karabasu partija, kura savās publiskajās runās orientējas uz attiecīgā sektora vēlētāju interesēm – uz to, ko tie grib dzirdēt no saviem Karabasiem-Barabasiem, jo domā, ka tas, ko tie sola, ir tas, ko tie taisās darīt.

Trešā krāpšana ir tajā, ka Karabasi saviem vēlētājiem rada viņu interešu pārstāvniecības ilūziju, kaut gan pārstāv tikai socioloģisko aptauju rezultātu un ar tiem saistīto solījumu segmentu – attiecīgās krāsas laukumu, kura prasības jāpārzina, ja grib tikt ievēlēts. Zinot elektorāta segmenta procentuālo lielumu, var zināt iegūstamo balsu skaitu un to, kā rīkoties, lai nokļūtu pozīcijā, koalīcijā vai opozīcijā. Apvienojot segmentus, var iegūt monolītu pozīciju vai diktatūru, bet segmentēšana (dalīšana – secēšana – sektu veidošana) ļauj slēpties aiz politisko kompromisu cīņas maskas koalīcijā un tā slēpt savu vārdu un darbu neatbilstību. Politiskajā leļļu teātrī diktatūru vai koalīciju organizē sistēmas pārvaldnieki pēc saviem ieskatiem un vajadzībām.

Sistēmas pārvaldnieki pēc sava prāta politiskā leļļu teātra skatuvi pārveido par diktatorisku huntu un daudzpartiju statiskām vai divpartiju dinamiski statiskām sistēmām. Tikai vienu viņi neļauj – viņi neļauj izveidoties dinamiskām, attīstībā esošām un līdzsvarotām sistēmām. Viņi segmentē elektorātu vienlaicīgi ar minimālā balsu skaita sliekšņa ieviešanu un tikumības graušanu, bet, ja šo slieksni pazemina, tad piesārņo lauku ar pašradītu muļķu kori, kurā noslīkst katrs racionāls, no lielākās daļas uzskatiem atšķirīgs domas grauds. Viņi ļoti labi zina, ka Jaunais sākumā ir mazskaitlīgs, tāpat kā kvalitāte vienmēr pastāv ar piramīdu nesaistītajā virsotnītē, kura vienīgā ir piramīdas eksistences cēlonis un jēga. Bet tieši to – kvalitāti, nepieļaut ir šīs „modernās demokrātijas” darbības jēga. Tieši to tā tiecas un panāk – ar dzīvsvaru nomāc Saprāta Balsi – Tortilas stāstu par Zelta Atslēdziņas noslēpumu.

Katram no elektorāta segmentiem ir citas intereses, caur kurām tās realizē visiem kopīgās vajadzības un tiecas uz kopīgo mērķi, kurš interešu atšķirību dēļ, ietērpjas atšķirīgās formās un pieprasa savstarpēji izslēdzošus līdzekļus. Paturot prātā šo mērķi un vajadzības, sistēmas pārvaldniekiem parādās iespējas manipulēt ar elektorātu, ja tas tiek turēts segmentētā stāvoklī. Zinot šo segmentu intereses, katram no tiem var sastādīt atbilstošo solījumu sarakstu. Vienmēr tiks ievēlēta tā partija, kura precīzi trāpīs segmenta interešu laukā.

Jums šķiet, ka Jūsu vajadzības ir tas, kurām atsaucoties rodas partijas, bet patiesībā sistēmas pārvaldnieki norāda uz to segmentu, uz kuru būs jāorientējas kopā sanākušajiem Vilkiem, lai attiecīgā segmenta (aploka) Aitas par viņiem nobalsotu. Tas ir mārketings, kurā biznesmeņi(uzņēmēji) pārdod segmenta iemītnieku gaidītos solījumus, pretī saņemot viņu piešķirto darba algu un sistēmas pārvaldnieku atvēlēto laupīšanas daļu, kuras lielums ir atkarīgs no politiskā leļļu teātra lomas smaguma un padarāmā darbiņa netīrības. Tās partijas, kuras realizē pašas savas ambīcijas vai viņu solījumi neatbilst segmenta interesēm, vai viņu tēls ir pretrunā ar sistēmas pārvaldnieku radīto attieksmi elektorātā (manipulācijas ar informācijas plūsmām un masu apziņu), vēlēšanās zaudē.

Neaizmirsīsim, ka kopš tā laika, kad šai krastā izkāpa Vilki, gandrīz katrā no jums sēž kā Lācis, tā gaudo Vilks. Lācis liek Saulīti sveikt un tiekties pēc darba, bet Vilks liek naktī mosties un Jūsu rokai pēc tūlītēja labuma – desas luņķa, lata, dolāra vai mārciņas grābt. Jūsu divkosība un neizlēmība ļauj ar Jums manipulēt un divkosīgu valdību pār Jums turēt.

Vārdos esat Lāči, bet darbos Vilki!

Cik ilgi vēl Zemei Jūs ciest?!

Esiet vieni vai otri, deriet tam vai citam, bet neņemieties būt to maisījums. Esiet auksti vai karsti, jo remdenie tiek izspļauti!

Tas veidojums, kuru Jūs uzturat, vairs nefunkcionē kā valsts – tas ir atšķirīgu interešu plosīts svešu politiku piedēklis.


Un te nu ir –

Ceturtā krāpšana.


Tā ir krāpšana, kurā tas, kuram nav, pārdod to, kā viņam nav, un par to viņam atkal nekā nav.

Tur, kur ir Pjero, Malvīnes, Karabasi-Barabasi, Durimari un Tortilas, tur ir arī krāpnieki – Runči Bazilio un Lapsas Alises. Tur, kur ir Muļķu zeme, tur vienmēr atradīsies kāds lētticīgs Buratīno, kurš gribēs iestādīt savus zelta gabaliņus tā, lai no tiem izaugtu brangs naudas kociņš. Tur daudzi sapņo, lai vienā naktī ar „kreks, peks, feks” palīdzību Lapsas Alises un Runča Bazilio stingrā uzraudzībā viens savairotos par desmit. Tur, kur ir „Latgalītes”, „Ābelītes”, „Baltijas” un „Parexi”, tur vienmēr ir arī „politiskā atbildība”. Tur, kur ir tie, kas bez pūlēm grib, ir arī tie, kuriem bez atbildības ir.


***


Katrs Cilvēks ir Radītāja Gribas izpausme. Katrs Cilvēks ir Radītāja – Darbīgā Likuma un Gribas daļa, tāpēc tam piemīt šī Griba un spējas šo gribu vadīt un rīkoties ar to. To sauc par Varu.

Katrs Darbīgā Likuma radījums nāk ar savām spējām un vajadzībām. Katra radījuma spējas un vajadzības ir savstarpēji līdzsvarotas. Visu radījumu spējas un vajadzības ir savstarpēji līdzsvarotas. Tas, kas ir viena spējās – ir vajadzība citam. Tādā kārtā – visi, kalpojot cits citam, ir apmierināti savās vajadzībās un to spējām ir atrasts pielietojums. Konkurences nav. Ir sadarbība. Lieko nav. Nav bezdarba. Visi ir vajadzīgi. Visiem ir Darbs.

Katrs, nākot pasaulē, ir nodrošināts ar visu tam nepieciešamo. Kopība nodrošina visu un katru. „No katra pēc spējām – katram pēc vajadzībām” – tas nav kādas atsevišķi ņemtas un pēc savas izpratnes vērtētas ideoloģijas lozungs – tas ir Dabas Likums.

Šis Dabas Likums Radoši darbojas tur, kur ir Kopība – tur, kur atsevišķās būtnes apvienojas vienā sadraudzībā – Brālībā. Tur, kur dzīvās būtnes ir vienas Dzīvības Bērni, tur, kur Cilvēki ir viena Tēva bērni – Brāļi un Māsas – tur ir tā Kopība, kurā apvienojas Likuma Radošā Darbība. Tur, kur visi Cilvēki ir Viena Tēva Bērni, tur nav vajadzīgas vēlēšanas – jaunākie klausa vecākos un tie seko Tēva norādījumiem. Tomēr šai paklausībai un sekošanai jābūt apzinātai un brīvprātīgi labprātīgai. Apzināti pievienojoties, pieskaitoties, piepulcējoties, tiek slēgta savienība ar Brāļiem, Māsām un Vecākiem. Katram pašam ir jāizsaka un jāpierāda sava vēlme sadarboties. Atsevišķās gribas pastiprinās tās apvienojot. Tas ir Sadarbības Likums. Pielietojot šo likumu, veidojas apziņa, ģimene, valsts un sabiedrība. Tas ir katra balsojuma pamatā.


***


Balsojums nav tad, kad noraidot vienu, savu „balsi” atdodat citam, bet tad, kad sanākat kopā ar tiem, kuri saliek savas balsis kopā. Jo vairāk, jo labāk. Balsojums ir veids, kā vienā vietā un laikā sapulcināt lielāku Gribas daudzumu, kas ir Varas spēks. Tieši tādēļ elektorāta segmentācija ir Valsts Varas vājināšana un tās panākumu nozagšana.

Tie, kuri, kopā sanākuši, atdod savu balsi par kādu partiju vai tās programmā ietvertu Ideju, piešķir šai Idejai darbības spēju. Tā tas notiek tādēļ, ka ar to pašu viņi nodod tai savu Gribas daļu. Šī gribas daļa nav abstrakcija. Tā ir reāla vērtība, kura spēj mainīt Jūsu visu nākotni. Nākotne ir iespējamību kopums, no kura Jūs, apvienojoties balsojumā, kādas slēdzat uz visiem laikiem, bet kādām citām paverat ceļu.

Tas spēju un vajadzību līdzsvars, par kādu runāju iepriekš, parādās tad un tur, kur mērķtiecīgā sakārtotībā tiek ievērota visplašākā kopība, sadarbība un atbildība. Tas ir saderīgu viedokļu saskaņošanu līdz balsojumam un vēlāku bezierunu pakļaušanos vienojošajai – centrālajai Idejai. Attīstītā demokrātijā tauta ievēl Diktatoru (Kad runājat par „tautas vēlētu prezidentu”, tad nostalģiski ilgojaties pēc kārtīga saimnieka – muižkunga diktatoriskās balss, stingrās gribas un izglītota Cilvēka saprātīgās rīcības). Filokrātijā vienojas par piedalīšanos – talku, vai – Aristokrātijas gadījumā, izgaismo sev vēl kādu Ideālu nesēju. Teokrātija dod netraucētas Tēva un Bērnu – Brāļu un Māsu attiecības.

Tad, kad Jūs ejat uz vēlēšanu iecirkni, Jums rokās ir reāla vērtība. Ar šo vērtību Jūs savā dzīvē varat mainīt visu. Nododot šo vērtību kāda rokās, Jūs nododat viņa rokās reālu iespēju izdarīt izmaiņas nākotnē. Tas, kādas būs šīs izmaiņas, ir atkarīgs no tā, kā viņš šo – no Jums saņemto vērtību izmantos. Viņš ar to darbosies. Viņš izdarīs noteiktas darbības savas kompetences ietvaros. Katra darbība izraisa sekas. Tās nes atbildību. Pieņemot vērtību, vērtības pieņēmējs uzņemas atbildību par šīs vērtības pielietojuma sekām, tāpat kā Jūs uzņematies atbildību par šīs vērtības nodošanu kāda rokās.

Tad, kad Jūs savu varas – Gribas daļu nododat kāda rokās, Jūs vienlaicīgi atdodat tai līdzi savu daļu atbildības par tās pielietojumu. Katrs nes atbildību par savas varas (spēju) pielietojuma sekām. Tas, kurš uzņemas lielāku atbildību, saņem lielāku varu. Politiķis, izsludinot savu apņēmību realizēt kādu darbību vai Ideju, ar to pasludina, ka viņš ir gatavs uzņemties atbildību par šīs Idejas vai darbības īstenošanai nodotā Varas daudzuma pareizu, derīgu un pilnvērtīgu izmantojumu. Jo lielāku darbību apmēru viņš izsludina, jo lielāku atbildību uzņemas.

Tas atbildības lielums, kādu viņš uzņemas un veids, kādā šī atbildība izpaudīsies – pilna, daļēja (ierobežota) vai „politiska” atbildība, nosaka to, kādu varas daudzumu, cik balsu viņš saņem un to, kādas ir viņa tiesības – kādā veidā viņš ar to darbosies. Piemēram, „politiska” nozīmē to, ka tie, kuri ir uzņēmušies šo atbildības formu, ir tiesīgi Ideju lietot publiskā telpā – var par to runāt – veidot sabiedrības attieksmi pret šo Ideju vai darbību. Tas ir – var būt pret to vai to popularizēt – reklamēt to. Likumdevējs uzņemas pilnu atbildību, bet izpildītājs – daļēju. Politiska atbildība skar publicistisku darbību vai to, ko dara preces reklamētājs (negribi – neskaties, negribi – neklausies, negribi – nelasi, negribi – nepērc, negribi – nepieņem šo Ideju!).

Tam, pie kā nonāk vara, ir lielāka atbildības daļa – Jūsu, kas nāk līdzi no Jums saņemtajai varai un viņa paša, kas ir viņa gribas darbības rezultāts. Liela vara – liela atbildība. Jūs – nododot savu varu kāda rokās, to vērojat un vienmēr varat to paņemt atpakaļ – tā ir Jūsu vara – Jūsu Jums neatņemamais Debesu varas mantojums, kurš Jūs spēju veidā un Saprāta darbības mērā (kam ir – top dots, kam nav – no tā tiek ņemts) saista ar Debesīm. Padomājiet:

- Vai, nododot varu, Jūs reizē ar to zaudējāt savas spējas?

- Vai rīt, piecēlies, Jūs varētu tāpat savu varu atkal nodot kādam citam vai paturēt pie sevis, ja tā vēlētos?

Tātad varu Jūs neesat atdevuši – to Jūs nevarat no sevis atdalīt, tāpat kā savas spējas. Varu Jūs varat zaudēt tikai reizē ar savu dzīvību. Vara ir Dzīvība. Tas, ko Jūs kādam nododat, ir tiesības rīkoties Jūsu varas vārdā un nest par to atbildību. Patiesībā tas, ko Jūs deleģējat, ir Atbildība. Rīcības spēju – Tiesības rīkoties – katrs saņem savas Atbildības mērā. Jo lielāka Atbildība – jo lielākas Tiesības. Kam nav atbildības – tam nav tiesību. Zināšanas par savu Pienākumu un Pienākuma pildīšana dod atbildību un tiesības.

Pieņemot no Jums Jūsu Varas pielietojuma tiesības, pieņēmējs tās izmanto savā vai Jūsu labā. Ar to viņš maina savu vai Jūsu nākotni par labu Jums, sev vai Kopībai. Katrā no gadījumiem viņš nes atbildību par to, tāpat kā Jūs būtu uzņēmušies atbildību par to, ja būtu rīkojušies ar to paši. Rīkojoties labdabīgi, Jūs vairojat labo un saņemat dzīves uzlabojumu, bet kļūdaina rīcība nes reālu zaudējumu – ciešanas un grūtības. Uzņemties atbildību nozīmē uzņemties kļūdainās vai postošās darbības seku izraisītās ciešanas. Atbildību rada Tiesību pielietojums, vai izvairīšanās to darīt gadījumos, kad to pielietojuma vajadzību diktē Pienākums.

Reāla vara ir saistīta ar reālām tiesībām un reālu atbildību. Tas, kurš, saņēmis reālu varu, gaužas par tiesību trūkumu un atsakās no reālās atbildības, ir krāpnieks vai arī viņš nav reālās varas lietotājs, bet tikai izkārtne – reālās varas ēna un aizsegs. Jā Jūsu 100 „gudrie” runā par „politisku”, bet ne pilnu – tiesisku un mantisku atbildību – tas nozīmē, ka viņi Jūsu varu bez Jūsu ziņas ir nodevuši tālāk kādam citam un tagad tā ir pie Europas vai Vašingtonas Durimariem, bet tas nozīmē, ka Satversme ar tās pantiem par varu, kura pieder Latvijas tautai, ir tikai seni mīti un teikas, bet Jūsu saeima ir tikai pļāpu pulciņš televīzijas raidījumā, kādus vada domburi, streipi un citi publicisti.

Viņu „ierobežotā atbildība” („ierobežotas suverenitātes” apstākļos) nozīmē kā to, ka tas ir tikai SIA(biznesa kantoris), tā arī to, ka viņi ir izpildītāji – dažāda ranga ministriju ierēdņi. Tātad, grozi tā vai šitā, bet valdības Jums nav. Ir tie, kuri to tēlo – teātris, kurš ir tik īsts, par cik īstu Jūs to pieņemat – cik Jūs ticat, ka kaimiņu Žanis, kurš ietērpies Hamleta biksēs, patiešām ir pats Hamlets.

Tas, kurš saņēma no Jūsu rokām tiesības rīkoties Jūsu vārdā, reāli ietekmē Jūsu un Jūsu ģimenes drošību, dzīves un materiālo labklājību. Tādēļ šajās pašās – savas personas neaizskaramības, darba, dzīves un mantiskās drošības jomās nes atbildību Jūsu priekšā. Viņš atbild ar savu Godu, mantu un galvu – ja to prasa nodarījuma apmēri. Tā ir tā sabiedriskā vienošanās un cena, par kuru viņš saņem no Jums tiesības lietot Jūsu labo vārdu, darba spējas un nākotnes cerības.

Taču muļķu zemē, Buratīno savā kokpaura lētticībā, tāpat kā Jūs savā augstprātībā, savu pēkšņi rokās iekritušo vērtību – iespēju brīvi rīkoties (Brīvību) un darīt labu, ierok zemē un uztic to „apsaimniekot” diviem krāpniekiem – klaidonim Bazilio un Lapsai Alisei. Viņi abi pieņem „aprūpei” svešu vērtību, pretī nedodot neko. Aizjūras (klaida) un pašmāju Latvieši ar savām konsultantēm no Briseles kažokotajām aprindām ar Jūsu varu uzlabo savu dzīvi pavisam reāli, bet Jūs pretī saņemat viņu „politisko atbildību”. Tas, kuram nav nekādu morālo vērtību, Jums tās pārdod par reālu iespēju rīkoties ar Jūsu varu un par to nenes nekādu atbildību. Saņemot reālu vērtību un reāli ietekmējot Jūsu dzīvi, pretī tiek izsniegta tukša skaņa no TV ekrāna vai radio skaļruņa, neko nenozīmējoši vārdi tiem, kuri tos izrunā, un vērtības ilūzija tiem, kuri tos pieņem kā vērtības nodrošinājumu.

Tādi ir Muļķu zemes sabiedriskie līgumi. Tos uzņemas krāpnieki un tādiem piekrīt tikko dzimušie kokpauri – muļķa Buratīno.

- Vai kauns Jums ir?!

Bet nu, šodienai to žīdisma viltību pietiks, tāpēc, ka

turpinājums sekos.


Tātad, iepriekšējā reizē mēs beidzām ar to, ka Jūs kā lētticīgie brāļi Bībelē par lēcu virumu pārdodat (domājat, ka esat pārdevuši) savas nepārdodamās tiesības savam nodevīgajam bāliņam, kurš sakās no Jums paņēmis to, ko paņemt nevar. Bet, ja nu Jums visiem tīk spēlēt teātri – vieniem tēlot valdību, citiem ministrus un ierēdņus, bet visiem pārējiem tautu un pilsoņus vai pavalstniekus, - tad, lai jau Jums tiek!

Tomēr tas, ka, nespēdami nopietni būt, tikai tēlojat savas politiskā teātra lomiņas, norāda uz to, ka neesat īsta tauta – tikai tāds Jūrmalas kūrorta sabraukums, kurš, siltajam laikam beidzoties, aizbrauc pilnāka „zviedru galda” meklējumos un to, ka neesat savai valstij gatavi – neesat to pelnījuši – tāpēc to zaudējat katru reizi, kad kāds to iekāro. Šoreiz – virtuālajā pasaulē – Jūs pat neesat pamanījuši, kā tas ir noticis. Paši būdami iluzori un virtuāli – negribot būt pa īstam un līdz galam – par savas dzīvības cenu – Jūs iluzori piedalāties neīstas valsts iluzorajos – virtuālajos notikumos.

Valsts nevar pastāvēt tur, kur visiem ir intervējamo garāmgājēju attieksme – vērotāja komentārs. Tāpat valsts nevar būt tur, kur tas, kas veido Valsti – tauta – nav vienots (tā nav tauta – tautas tur nav – tauta ir tas, kas ir vienots) un Valsts veidotājs ir politiski analfabēts – nezina ne to, kas pats ir, ne to, kas ir Valsts, ne to, kādi ir viņu Pienākumi, Tiesības, Atbildība un to, kas ir Brīvība, kuru iegūst izpildot visus pirmos. Un galvenais – valsts nekad nebūs tur, kur tie, kas ir Valsts, negribēs to visu – dzīvot savā dzīvē par savas dzīvības cenu.

Ja pildi pienākumu – tad līdz kapa malai vai pirmajai lodei. Ja pielieto Tiesības – tad ne par matu no tām neatkāpies pat lokomotīves priekšā. Ja uzņemies atbildību – tad atbildi pilnā mērā. Ja esi Brīvs – tad esi tāds pa īstam, bet ne līdz pirmajam šķībajam skatienam vai peļošam vārdam. Tas, kurš uzņemas būt kopā (Valsts ir kopā), bet grūtā brīdī pamūk malā – ir nodevējs. Nodevēji zaudē visu.

Katram viņa Sirdī ir tas, kas viņš ir – viņa daba. Tur kāds ir Pūķis, Briedis, Vienradzis vai Lauva. Kāda noteikti ir Roze, Lilija, Vizbulīte vai Samtene, kāda ir Rudzupuķe, bet cita – Liepa, Egle vai Palma. Tur ir tas, kas Cilvēku padara par Vilku vai Lāci, Suni vai Zirgu – par Žagatu vai Lakstīgalu. Tur ir tas, kas kaijas nodala no Vārnām. Tur ir tas, ko sauc par Iekšējo Likumu.

Katrs dzimst ar savu Iekšējo Likumu – to viņš atnes sev līdzi – tas ir viņa Debesu valstības mantojums – tas veids, kādā viņš darbosies šajā pasaulē – Zemes valstībā. Katrs dzimušais biedrojas ar sev līdzīgiem. Tā veidojas tautas un sabiedrības. Tautas iemājo tajās Zemesmātes daudzkrāsainā tērpa krokās, kurās tās ar savu raksturu vislabāk jūtas – kur ir vislielākā saskaņa starp Zemesmātes skaistumu un tautas dabu.

Pūķi un Ērgļi mīt kalnos, Vilki stepēs (tāpēc viņi visu noplicina), bet Lāči mežos, Kaijas pie Jūras, bet Vārnas seko iznīcinātājiem – sirotāju un slepkavu bariem – tur, kur iet vaļā nogalināšanas dzirnavas, tur arī Vārnas savairojas. Govīm un Zirgiem vajag pļavas un aramzemi, bet Suņiem stabilu mājvietu, no kuras iziet, lai tur atgrieztos un sargātu to. Zemesmātei visiem ir vieta – Zemesmāte katram ir sagatavojusi to, kas viņam pienākas.

Zemesmāte ir pārmaiņu un stabilitātes savienojums. Tā ir nemainīga savā pārmaiņu – Elpošanas dabā. Tautas ir daļa no šīs Elpošanas. Esot saskaņā ar šo Elpošanu, tautas veido to, ko sauc par Tradīciju. Tradīcija ir tautas dzīvei nepieciešamā nemainība savās attiecībās, darbā un pasaules redzējumā – tās pieredze, kura ir Zemes Valstības mantojums, kādu katram dod viņa Vecāki, Dzimta un caur to viņa Tauta.

Izelpā – plašumā ejošām tautām esošā tradīcija radikāli atšķiras no ieelpā – Zemesmātes klēpī nokāpjošu – mazumā ejošu tautu tradīcijām. Tradīcijas atšķirība skaidri rāda, kurā elpas daļā ir mums redzamā tauta. Plašumā ejošajā ir dzīves intereses, brāļu attiecību vērtības un skaistuma tradīcija. Bet mazumā ejošajām ir savu tiesību un daļas saņemšanas intereses vai apraudāšanas tradīcija.

Tradīcija ir tā vide un tie līdzekļi, ar kuriem katrs var īstenot savu dabu – Ārējais Likums. Tradīciju veido Cilvēks tad, kad viņš saskaras ar Zemesmātes ietērpa īpatnību. Tāpēc Tradīciju veido kā Cilvēks, tā Zemesmāte savās rūpēs par savu bērnu labklājību. Tradīcija ir labākais, ko Zemesmāte var saviem bērniem dot, tāpat kā Iekšējais Likums ir labākais, ko viņiem var dot viņu Debesu Tēvs.

Katrs Cilvēks (tas, kuram ir Iekšējais Likums) savu dzīvi dzīvo tik pilnvērtīgi, kāda ir viņa Iekšējā (dabas) un Ārējā (tradīcijas) Likuma saskaņa. Tradīcija, mācot pielietot Zemesmātes dotās iespējas un Cilvēku sabiedrības apgūtās Kultūras iemaņas, dod Iekšējā Likuma izpausmes Varu. Vienlaikus tā iemāca – izveido savam Laikam atbilstošu personības (Cilvēka laicīgās Psīhes ietērpu) veidolu. Personības veidols – čaula sabiedrisko un Dabisko Normu sistēmā kalpo par vispārpieņemto attiecību izpausmes formu. Sabiedrības tradīcijas izveidotā personības daļa ir šīs normu sistēmas „iemiesojums” – izpausme.

Šī personības daļa sedz, to kas ir dziļumā – ir starpnieks, caur kuru katra daba – Iekšējais Likums saskaras ar citiem Iekšējiem Likumiem. Tur, kur nav šīs „tradicionālās čaulas” vai tā tiek atmesta, tur iestājas anarhija. Anarhisti ir galēja – Iekšējā Likuma diktatūras ideoloģijas paudēji. (Tomēr anarhija nav haoss. Anarhija aicina uz tādas valsts eksistenci, kura būtu būvēta uz atklāta, nepastarpināta Iekšējā Likuma brīvas darbības tradīcijas.) Tai pat laikā šī čaula ir tik noturīga, cik stabili ir tradicionālās dzīves un Laika ritējuma apstākļi. Tad tradīcija palīdz pārvarēt un asimilēt Laika zobu ietekmi, kura plosa čaulu. Brīžos, kad šī ietekme ir tradīciju pārvaroša vai tradīcija ir tiktāl novārgusi (savu iekšējo saturu – saiti ar Īstenību zaudējusi), ka nespēj kalpot par Iekšējā Likuma ietērpu – šī čaula paveras, atsedzot slēpto personības daļu – katra īsto dabu.

Tad mēs redzam kā to, tā arī tagadējās čaulas un Iekšējā Likuma atbilstību vai nesaskaņu. Tad mēs saprotam, kāpēc vieniem te ir labi, bet citi ir svešinieki paši savā zemē. Tad mēs redzam – cik veselas vai slimas ir mūsu iekšējās būtnes. Cik labi tām klājies šajās čaulās un kādi ir tie, kuri mīt mums apkārt.

Tagad redzamajā prāta un dvēseles stāvoklī esošos Latviešus pulcināt ir tas pats, kas nakts vidū modināt psihiski slimo piepildītu pansionātu, lai tur runātu par varu – Pienākumu un Tiesībām vai Atbildību – par viņu Brīvību. Iegūtā jezga abos gadījumos kā formā, tā saturā būs tāda pati. Šodien visu Latvietību – saturu, sapratni un izpausmi izsaka uzraksts uz Garezera(ASV) latvietības audzināšanai veltītās vidusskolas nometnes veikaliņā nopērkamā melnā krekliņa – „Man garšo alus”, vai tautas tērpā tērptās Vairiņas uzsauciens: „Latvija rullē!”, bungu rībināšana un pusnakts dejas ap ugunskuriem skolēnu deju svētkos vai „Skandinieku” bramaniskā brēkšana. „Iļģu” „otrā slāņa” folklora kokles skaņām pievieno savu vārnu ķērcienu mistēriju. „Man garšo alus”, Vaira un vārnu ķērkšana ir mūsdienu izpratne par senatni, tradīciju un latvietību, kura visus noved pie vēlēšanu urnām un tiem, kuri caur to saturu nonāk pie teikšanas saeimā.


***


Tur, kur ir teātris ar tā butaforijām vai notiek krāpšana – tur vienmēr īstais tiek sajaukts kopā ar iluzoro – to, ko par īstu uzdod. Tāpēc ir vērts atšķetināt īsto no neīstā politikā, „valstī” un Jūsu dvēselēs. Sāksim ar politisko daļu un tās personāžiem – politiķiem. Paraudzīsimies cik īsti viņi ir īsti.

- Vai viņi ir īsti politiķi?

Un, te nu ir viņu


Piektā krāpšana.


- Kas ir īsts?

Tas, kas sevī satur tikai to, tādā veidā un daudzumā, kas sevī ietilpina Radītāja Gribu nesošo Ideju. Vaska ābols, precīzi nesot ābola formu un izskatu, nav īsts tāpēc, ka tajā nav ābola satura un tā ietekmes uz to apēdušā organismu. Tas, kas izskatās kā ābols, satur ābolā esošo un tam ir ābola iedarbības sekas – ir īsts ābols, bet tas, kā iedarbībai ir citas sekas, nesatur sevī vai neizskatās pēc tāda – nav ābols.

Tāds no tāda rodas – visam ir sava izcelsme un rašanās – tapšanas vēsture – tas process, kurā Ābele savos zaros, no sava bites apputeksnētā zieda veido un briedina Ābolu. Tātad, lai rastos Ābols, ir jābūt Ābelei, bitei, ābeles ziedam un ābola nobriešanas procesam. Lai rastos politiķis, ir:

- jābūt tādai politikai, kura turpinās savos politiķos;

- jābūt politiskajai tradīcijai, izglītībai un politiķu dzimtām, no kurām nāk to turpinošie politiķi,

- jābūt politiskā darba augsnei, kurā pamazām veidojas politiķi;

- jābūt politiskās Kultūras videi un Dabas Likumiem – Ētiskajām Normām atbilstošai ekonomikai, kurās var apskatīt un vērtēt politiķa politiskās darbības sekas.

Ja nav:

- politiskās tradīcijas,

- politiķu izcelsmes,

- viņu avota, izglītības, darba un seku objektīvas vērtēšanas iespēju, tad par politiķu esamību runāt ir vienkārši muļķīgi. Tie, kas sevi par tādiem izstāda, ir tikai vaska muzeja iemītnieki – ābolu izskats – mānekļi skatlogā vai teātra skatuves rekvizīts. Parādiet man kādu no politiķu dzimtas nākušu, atbilstošu izglītību un darba praksi guvušo, kura spējām ir atrasta pienācīga darbības vide, un es apņemos spriest par to, vai un kāds viņš ir politiķis. Visos citos gadījumos tās ir rotaļas smilšu kastē – mazo šoferu dūkšana savas automašīnas pār pašu uzceltiem sprunguļu tiltiem vadot vai bērnudārza iemītnieku ierosinājumi – „spēlēsim pārdevējos”, „spēlēsim skolotājos”, vai „spēlēsim mammās un papos”, „policistos un zagļos” u.t.t., u.t.jpr.

Tās visas ir lielu tantu un pieaugušu onkuļu spēles dabiska lieluma dekorāciju ieskautā vidē. Ārēji viņi izskatās kā politiķi, ārēji viņu runām ir politiska forma, ārēji viņi lieto politiskās dzīves instrumentus un darbības, bet to saturs nav īsts – tas nav politisks un tās nav politiskās kultūras dzīves sekas ekonomiskajā vidē, bet tā visa trūkuma parādības. Tas, kas nav – parāda to, kā tam nav.

Tad, kad šie onkuļi un tantes (tēvoči un mammuči) – bārdainie un bezbārdainie Karabasi-Barabasi sanāk kopā, viņi ir spiesti sev uzdot nākošo jautājumu:

- Cik īsti viņi ir?

Tas, cik viņš ir īsts, izriet no tā – cik viņš ir spējīgs darīt to, kas izriet no viņa pretenzijas – cik viņš ir spējīgs būt par to, par ko uzdodas – cik viņš var realizēt savas spējas – cik liela ir viņa Vara. Galu galā – tas viss sanāk kopā vienā – cik viņš ir savā vietā. To – vai viņi ir un cik īsti viņi ir, viņi var uzzināt tad, kad viņi grib (ja grib – kas ir īstuma sastāvdaļa, bet to mēs nemaz neapspriežam, jo zinam, ka tam nekāda sakara ar viņu īsto darbību – savu, savu radu un maizes tēvu interešu aizsardzību – nav) realizēt pašu deklarētos mērķus un to sasniegšanas programmas.

- Vai ir kāda partija un politiķi, kuri atzītu, ka viņi ir pilnībā realizējuši savus politiskos (deklarētos) mērķus?

Ja ir, tad tie, kuri to ir izdarījuši – tie, kuri atzīst savu pieņemto likumu kvalitāti un pilnīgo atbilstību deklarēto mērķu dabai un nodrošina programmu īstenošanu – ir īsti politiķi. Bet visi tie, kuri savas politiskās darbības īstenošanai ir spiesti veidot koalīcijas un stāties kompromisa attiecībās ar atšķirīgu programmu nesējiem – tātad nevar realizēt savas programmas pilnā apjomā – nav īsti politiķi. Viņu vara nav īsta. Īsta vara nav dalīta – tā ir pilnīga un nav pretrunīga. Kompromiss ir varas surogāts. Koalīcijas veido tie, kuriem nav pilnas un īstas varas – tie, kuri nav īsti politiķi – viņi neveido savām programmām atbilstošu, bet tikai iluzori tuvinātu politiku.

Tai pat laikā šī iluzorā vara un iluzorā politiskā darbība ir labs aizsegs viņu īsto ambīciju un mērķu īstenošanai. Koalīciju aizsegā viņi uztur savu partiju (biznesa partneru grupu) ekonomisko lauciņu apsaimniekošanu. Tas, ko mums pasniedz par politisko partiju politisko dzīvi, ir dārzkopības kooperatīva rosība ar tai raksturīgajiem mērķiem, atribūtiem, leksiku, problēmām, risināšanas metodēm un gala rezultātu.

Viņu koalīcijas līgums ir dokumentāli apstiprināta atteikšanās no savas programmas un vienlaicīgi indulgence savu solījumu nepildīšanai. Tad, kad kopīgo (īsto) interešu realizācija nonāk pārāk atklātā konfrontācijā ar pašu iepriekš deklarēto – tad vienmēr ir pie rokas šis koalīcijas līgums, kuram tiek piešķirts augstāks – pār partijas politisko varu pāri stāvošs spēks. Tā ir ļoti interesanta situācija.

No vienas puses – partijas caur vēlēšanām iegūstot augstāko – no tautas saņemto varu. No otras puses – partijas koalīcijā to daļēji (kompromisu ceļā) zaudē un vājina konfrontācijā ar koalīcijas radīto opozīciju, bet rada kādu mistisku augstāku spēku, kurš ir pārāks par viņām tagad esošo – no tautas rokām paņemto (turklāt – visi jau nemaz nav vēlējuši...) un pilnībā nerealizēto, ar kuru tām ir „jārēķinās” un kurš ir tik liels, ka atstumj no varas tautas ievēlēto opozicionāro spēku, kuram arī ir tautas varas daļa. Stipri dīvaini no tautai piederošās varas viedokļa, bet pilnīgi pareizi un loģiski no tautai atsavinātās un savtīgi izmantotās varas viedokļa. Koalīcijas līgums ir varas uzurpācijas mehānisms, ar kuru viena – tautas politiskā vara tiek pārveidota par oligarhu saujiņas ekonomisko varu.

Tas mums liek uzdot jautājumu –

- Kam pieder partijas?

Tas, ka katra partija pieder kādam naudas maka turētājam, nav nekāds noslēpums. Tas liek saprast vēlētājiem to, ka vēlēšanas tādā gadījumā nav par šo partiju solījumiem, bet gan par to naudas maku interesēm, kuras tiks realizētas gadījumā, ja šī partija iegūs vajadzīgo balsu skaitu. Varbūt, ka kāds, kura biznesiņš ir šī lielā naudas maka ķīļūdenī vai pašā zupas šķīvī, tad par to arī varētu vēlēt, bet kādēļ par to būtu jāvēl tiem, kuriem ar šo biznesu nekāda sakara nav?

- Vai tiešām tikai solīto nodokļu ieņēmumu dēļ?

Bet tad jau nav starpības, par kuru partiju un tās turētāju balsot – visi sola to, ka maksās nodokļus un katrai partijai aiz muguras ir kāds bizness. Tad vēlēšanas ir tukša laika un budžeta līdzekļu tērēšana, bet vēlētājiem ir vienīgi izklaide – interaktīva balsošana par savu dziesmu TV šovā vai mīļāko aktieri tā paša kanāla seriālā, kas neko nemaina vēlētāja dzīves būtībā, vienīgi dod tam vērtīgi pavadīta vakara sajūtu.

Tomēr tik vienkārši vis nav. Nav jau arī noslēpums tas, ka katrs naudas maks – vai katrs aktīvais spēks uztur divus it kā konkurējošus politiskos veidojumus. Tā savulaik LC un LNNK piederēja vienai un tai pašai rokai. Tāpat kā Tautas un Jaunā Laika aizkulisēs vīd viena un tā paša naudas maka turētāja roka. Divu – it kā opozicionāru spēku saspēlē – tajā, par ko tie nekad nerunā tad, kad daudz un skaļi savā starpā strīdas, vadošā roka izvirza savas vajadzības līdz viņam vajadzīgo lēmumu pieņemšanai. Bet vistrakāk ir tad, kad tās divas iepriekšējās villojas, kamēr trešā klusiņām virza savu bumbiņu uz kopīgā saimnieka bedrīti – velk maisiņu uz noliktaviņu. Tā ir katras acu apmānīšanas – iluzionisma un krāpšanas būtība. Un tas jau ir nopietni – tā vairs nav tikai biznesa spēlīte ar savu biznesiņa virzīšanu – tā ir liela mēroga krāpšana, kurā ar „politiskas spēles” – masu apziņas manipulāciju palīdzību Cilvēkiem atņem kaut ko daudz nopietnāku un patiesi vērtīgu.

Katra krāpšana ir saistīta ar vardarbīgu (pret upura gribu) darbību, kurā upuris kaut ko zaudē un kurā viņš tiek iesaistīts kā dalībnieks. Tieši šī – labprātīgas dalības un vardarbības kombinācija ir tā, ar kuru tiek maskēta īstā laupīšana, laupīšanas mērogi un īstais laupītājs. Kā, divu partiju sadarbības radītās jezgas laikā, trešā aiznes laupījumu, tāpat iluzorajās vēlētāju un partiju attiecībās patiesībā tiek nozagtas daudz lielākas vērtības. Tiek nozagts tas, kas ir Cilvēka Brīvība. Ar šo manipulāciju Jūs tiekat paverdzināti smalkos un nemanāmos tīklos.

Pēc savas būtības koalīcijas līgums ir oligarhiem vajadzīgais kompromisu ēnu teātris, bet no otras puses, tie ir tie līdzekļi, ar kuriem viņi šos kompromisus panāk. Un, proti – tie ir tie kompromitējošie materiāli, ar kuru palīdzību tie piespiež viens otru turēt muti (uzpurņi) par kopīgajiem grēkiem vai nostāties abpusēji izdevīgā pozā. Tur, kur attiecības balstās uz savstarpēju izmantošanu un savtīgu interešu caurstumšanu, tur kompromitējošie materiāli ir galvenais pārliecināšanas līdzeklis. Tā kā sistēmā nav to, kuri varētu būt nejūtīgi pret šo līdzekli, tad – neviens nav īsts, tāpēc, ka neviens nav tīrs. Tas, ka kāda grēki un tos saturošā mapīte nav celta gaismā, nenozīmē to, ka tādas nav. Tas nozīmē tikai to, ka vēl nav pienākusi tās kārta.


Tikai tas var brīvi Dziesmu dziedāt

kam nekā vairs nav


Tikai tas var Brīvi sargāt

kam nekā nav sava


Tikai tas var Tevi Mīlēt

kam tāpat tās ir bez gala


Tikai tas

kam nav nekā

var visu Tāli iemantot.


- Kam pieder vara?

jeb -



Sestā krāpšana.


Saeima sanāk. Kabinets sēž. Oligarhi shēmo. Tad, kad shēma ir gatava – kabinets maina noteikumu, saeima groza grozāmo likumu un oligarhi izdara savu darāmo. Vai arī – kabinets sēž, saeima sanāk, bet oligarhi vienkārši izdara to, ko grib – uztaisa kārtējo „uzmešanu”. Un :

- kur tagad ir saeima ar savu sanāksmi un kabinets ar savu sēžu?

Vai arī tā – kabinets sēž, saeima sanāk, bet likuma ietvaros rosīgie lielveikali maina sociālo grupu lielumu un attiecību stāvokli valstī. Lielveikali ir mainījuši sociālo vidi, kura vairs nekā nav saskaņota ar sanākošo un sēdošo deklarēto sociālo politiku. Lielveikaliem ir lielāka vara nekā Likumam. Lielveikals stāv pāri tautai un diktē tai savus dzīves noteikumus. It kā jau tauta var mainīt to likumu, ar kuru tā ielaida lielveikalu, bet ... tad ir jāmaina ..., un tad tas būs pretrunā ar to, kurš nosaka, ka ...! Kad būsim izgājuši cauri visai likumu ķēdei, tad redzēsim, ka šī sistēma kalpo tam, lai misters Lielveikals te varētu uzturēties. Lielveikala kungs izdod likumus un to ietvaros te dara to, ko grib.

Jūs vienmēr aizmirstat, ka vēlēšanās iegūtās balsis ir „politiķa reitinga kapitāls”, kuru viņš pārdod saņemot attiecīgo ieinteresēto biznesa struktūru interešu caurstumšanas pasūtījumu – dara netīru darbiņu, kuru paši gudri sauc par lobēšanu, bet savu pārdošanos – prostituēšanos par lobismu. Katrs Karabass-barabass ir kāda Durimara dēļu spainīša interešu pārstāvis. Ievēlot savus „cēlos priekšstāvjus” Jūs vienkārši nosakāt viņu lobēšanas darba algas lielumu. Jo vairāk Jūsu balsu – jo vairāk viņam maksā par lobēšanu. Tāpēc jau viņi uz turieni laužas un tāpēc rīko pirmsvēlēšanu balsu kopā saukšanu.

To pašu Jūs varētu redzēt mežsaimniecībā – kokmateriālu cenās vietējiem ražotājiem un viņu „panacejai” – eksportam. Tas pats ir „labi domātajā” administratīvi – teritoriālajā reformā un lauksaimniecībā. Visur ir viens un tas pats – likums neregulē naudu – nauda regulē likumu. Mainās tikai tās rokas, kuras šo naudu apgroza. Pat tie naudinieki, kuri ar šo naudu nāk vai aiziet pilnām kabatām – ir tikai šīs naudas – banku interešu reālie izpildītāji. Varētu teikt, ka reālā vara – pilnā un nedalītā vara tādā kārtā pieder bankām, bet arī tās ir tikai naudas cirkulācijas kanāli, kuri eksistē par tik un tādā veidā, cik labi apkalpo naudas darbības vajadzības. Tāpēc var teikt, ka vara Latvijā pieder naudai, kuru tā realizē caur saviem priekšstāvjiem – banku sistēmu Latvijā.

Ja Jūs man neticat, tad pamēģiniet sabiedriskajā dzīvē atrast kaut ko, kas nenotiktu ar banku ziņu, vai kaut ko tajā mainīt tā, lai uz to nebūtu jāsaņem banku akcepts. Tad pamēģiniet izdabūt no kabineta „sēžiem” kādu solījumu, kurš tiem nebūtu jāsaskaņo ar kādu banku. Tad pamēģiniet tur atrast jel ko, kas neattiektos uz naudas grozīšanu. Jūs redzēsiet, ka tur nekā cita nav.

Un tagad sakiet man:

- Kāds sakars bankām ar Jūsu piesauktajām vēlēšanām?

- Vai Jūs varat ievēlēt kādu bankas kalpotāju?

- Vai Jūs vēlēšanu ceļā varat mainīt kādu bankas procentu skaitli?

- Vai ilgi pastāvēs tā Jūsu ievēlētā valdība, kuru neatbalstīs bankas?

Protams, ka Jūsu vēlēšanu rezultāti liks nošūpoties tiem banku darbības parametriem, ar kuriem viņas Jūs izmanto, bet neliks tām mainīt savu politiku. Tās tikai piemērosies jaunajiem apstākļiem – arī tajā, kas ietekmē sanāksmeņus un sēžmeņus. Jūs sāks barot ar citu informāciju – mainīsies ziņu kanālu un šovu saturs.

Patiesību sakot, tagad visus var iedalīt divās grupās – tajos, kuru dvēseles nav naudas varā un tajos, kuri savas dvēseles pilnīgi pārdevuši naudas varai. Tie, kuri ir brīvi – tie zina Darba saturu un vērtību, bet tie, kuri ir materializējuši savas verdzības važas – ir parādu vai naudas iluzoro iespēju atkarībā – vairs nezin ne to, kas ir Darbs, ne to, kā notiek – kas virza sabiedrības un katra Cilvēka labklājību tās augšupejā vai kritumā pret sabrukumu. Lūk, tā ir tā verdzība, uz kuru Jūs virza krāšņā vēlēšanu cīņas un līdzdalības izrāde.

Naudas vara nav tieša. Tā darbojas caur Cilvēka veidoto vidi. Tā pati ir šīs vides elements, kurš ir izkļuvis no Normu sistēmas ietvariem un tagad darbojas tās noliegumu daļā. No tās naudas vara demontē un degradē to, kas Cilvēku padara par Cilvēku – tā iznīcina Ētiku, Estētiku un Tikumību. Tur, kur ir Tikumība – tur nav naudas varas. Tur nauda ir Cilvēka kontrolē, bet tur, kur nav Tikumībastur Cilvēks ir pilnīgā naudas kontrolē.

Netikumīgā sabiedrībā neviena sabiedriska darbība nedod labdabīgu rezultātu. Lūk, tāpēc savas dzīves uzlabojumu Jūs tagad nevarat panākt vēlēšanu, streiku vai karu rezultātā. Tas, ko Jūs tagad darāt, tikai pasliktina Jūsu stāvokli. Ar netiklu vēlētāju ievēlētu netiklu likumdevēju palīdzību nevar pieņemt Tikumību atjaunojošus likumus. Jebkuras visstiprākās materiālās važas var atdarīt, no katra gūsta var izbēgt, bet nevar atgūt to, kā zaudējumu neapzinās.

Tāds no tāda rodas. Tikumīgie var uzturēt Tikumību. Netiklie izraisīt Tikumības krīzi. Tad, kad Tikumība ir beigusies, tad netikumīgie to nevar atjaunot – viņiem nav kur to ņemt. Tikumība nav noteikumos, kurus vienmēr var izkropļot un apiet. Tikumība ir Cilvēka Sirdī – tur, kur ir Jūsu Lāču, Pūķu, Suņu, Govs, Zirga vai kādas puķes daba. Tikumība ir tur, kur tas ir īsts.

Tur, kur tas ir samaitāts, samaisīts vai izlaupīts – par niekiem atdots – tur tā vairs nav. Tur ir netiklība, meli, viltus un izlikšanās. Tur, kur nav Īstā, tur nav Nākotnes. Nākotnes nav tur, kur valda laicīgais. Nauda ir laicīgais un, kā viss laicīgais, ir iluzors un sevis atnestā zudības izraisītājs. Vēl vairāk – pakļaujoties laicīgā iluzorisma diktātam, tiek zaudēta Īstā attīstības un dzīves iespēja.


***


Tas ir arī pēdējais – Europas Savienības ne-darbības konteksts. Savā dziļākajā būtībā tā ir tāda šaha spēle pašiem ar sevi. Paši rada problēmas un paši tās pēc tam risina. Tā ir tāda niekošanās – laika kavēklis tiem, kuri grib ar kaut ko nodarboties un nodarbināt citus (kā vācu koncentrācijas nometnēs, kur ieslodzītajiem lika pārnēsāt smiltis no vienas kaudzes uz otru – tā piespiežot viņus bezjēdzīgā darbā iztērēt pēdējās spēku rezerves) tā vietā, lai risinātu īstās problēmas. Tā ir darbības simulācija – īsto problēmu nerisināšana, kuru piekopj tie, kuri tās nespēj risināt vienkārši tāpēc, ka tās nezin, nav kompetenti savās darbības jomās – ir tajās gadījuma pēc nonākuši, vai arī tāpēc, ka nav saņēmuši akceptu tādām darbībām – pat domāt baidās par tādu problēmu eksistenci.

Parasti to dara kā tie, kuri zina par pašu problēmu eksistenci, bet tieši tādēļ, ka zina to būtību, zina arī to, kā aizvest prom no tās risināšanas, tā tie, kuri ir pirmo izraudzīti tieši savas nekompetences un nespējas dēļ tieši tam darbam, kuram nav derīgi. Līdz ar to ir uzorganizēta jautra aklo vistiņu rotaļa mīnu laukā.

Europas savienības krahs tika ieprogrammēts jau tās radīšanas Idejā. Ārēji tā bija ļoti vienkārša – „jūs salīgstiet mieru, bet mēs apmaksāsim jūsu mierizlīguma banketu!” Tomēr šajā jaukajā iepakojumā slēpās lēnas iedarbības inde.

Ārēji Maršala plāns izskatījās kā ASV finansiālā palīdzība karā izpostītajai Eiropai apmaiņā pret ilgstoša miera garantijām no to puses, kuri tuvākajā laikā negatavojās un nevarēja karot. Šīs garantijas „gribēja” saņemt tie, kuri ļoti nopietni gatavojās karam un gribēja to darīt. Karš – uzbrukums (ja ne tūlīt karstā, tad vismaz aukstā veidā) bija viņu galvenais starptautiskās politikas līdzeklis, bet citu valstu un to iedzīvotāju fiziska iznīcināšana bija šīs politikas mērķis. Es runāju par ASV – mūsu laika lielāko agresoru un nāves nesēju pasaulē.

Krāšņi iepakotā inde ir tik pat postoša, cik vilinoša un savā būtībā tik vienkārša, ka ir tieši šīs savas vienkāršības dēļ viegli nemanāma. Ir ļoti viegli atteikties no veselīgām grūtībām tad, ja piedāvā to, pēc kā tik ļoti kārojas vēders. Ir viegli pieliekties pēc zemākā, kad grūtībās jāsaglabā Augstākais. Ir viegli izlikties nemanām brīdinājumu, ja to tik ļoti gribas.

„Viegli nākušais – viegli iet”. Nenopelnītais – dāsnas rokas uzdāvātais vai loterijā laimētais svētību nenes. Tikai tas, kas ir paša smagā darbā no zemes izrakts, nes svētību – tikai tā ir tā Vērtība, kura piešķir jēgu darbam, darba augļiem un dzīves saturam – nes dzīves uzlabojumu un ir īstā labklājība, ar kuru tā atšķiras no komforta un peļņas pieauguma.

Vērtības radīšanā, veidošanā un slīpēšanā – iegūšanā ieguldītais darbs – tas citu savu interešu un iespēju ziedojums – tas, no kā atsakāties šīs vērtības iegūšanas vārdā – tas pašā darba procesā ceļ kā jūsu pašu prasmes, tā arī parāda īsto, patieso un derīgo šīs vērtības vietu un pielietojumu. Vērtības radīšanas gaitā tā parāda savas vājās, stiprās un vēl neizmantotās iespējas, kā arī to, kāds varētu būt nākošais solis uz nākošo Vērtību. Darbs paver Nākotnes ceļu.

Ar Maršala plānu Āmurikāņi panāca sev divus ieguvumus reizē. Pirmais bija tas, ka, atdodot Eiropai savu lieko dolāru masu, viņi tika vaļā no neizbēgamās pēckara inflācijas draudiem un uz Eiropas rēķina varēja izdarīt vēl vienu savas ekonomikas nostiprinājuma gājienu. Otrais bija šī slēptā inde – iedodot gatavu naudu, tā atņēma Eiropai tās nākotnes attīstības iespējas. Eiropa tā arī neuzzināja, kas tai ir jāliek savas labklājības pamatā, un kur ir tās attīstības perspektīvas. Eiropa zaudēja nākotni. Viegli nākušais tai tā arī neļāva ieraudzīt to Vērtību, kuru tā, smagās kara ciešanās attīrījusies, jau bija gatava saskatīt. Var teikt, ka Maršala plāns bija plāns, kā ASV izraut no Eiropas rokām tās Dzīvi un atrisināt šo jautājumu uz visiem laikiem.

Ar to Eiropa zaudēja sava scenārija – savas Savdabīgas attīstības iespēju un kļuva par Āmurikāņu Karabasa-Barabasa lelli. Pati sevi par lēcu viruma bļodiņu verdzībā pārdeva.

Viens no iestāšanās atbilstības kritērijiem ES ir tests uz netiklību – spēju atteikties no normālas kopienas radošās dzīves principiem un pārtapt par noziedzīgu – netiklu vidi. Tas ir tests, kurā ir jāpieņem, jāpierāda spēja pieņemt destrukcijas – deģenerācijas izpausmi – homoseksualitāti („seksuālo minoritāti”).

Īpatnēji neapskaužamā stāvoklī te ir policija. Tikumība dod sabiedrisko drošību. Netikumība, būdama korupcijas un noziedzības augsne, kopienai drošību atņem, bet policijai tiek uzlikts par pienākumu aizsargāt „minoritātes” – aizsargāt šos slimību izplatošos baciļus pret kopienas imunitātes (pašaizsardzības) pūlēm cīnīties ar šo sērgu.

Homoseksuālisma sērga likvidē Tikumību.

Tās nav savienojamas vienā populācijā. Starp tām nevar būt – nav iespējama līdzāspastāvēšana (dzīvā miesā nevar būt gangrēnas skartu roku vai kāju). Tur, kur ir Tikumība – tur nevar būt izlaidības un izvirtības, bet tur, kur ir izvirtība – tur iet bojā Tikumība. Izvirtība ir tā gangrēna, kura nonāvē vidi, kurā ieperinās.

Tas nozīmē, ka, pildot Karabasu-Barabasu pavēles par šo ne-radījumu aktivitāšu un eksistences apsardzību, policisti paši piedalās noziedzības un korupcijas vides izplatīšanā un ar to vairo kā „apkarojamo” korupciju, tā arī korupcijas – samaitātības sekas – noziedzību. Tas ir žīdisma ideoloģijas iemīļots un piekopts Cilvēcisko Vērtību graušanas paņēmiens – pašpazemojuma un sava darba pašapgānīšanas pārdzīvojums, kas ir daļa no šīs ideoloģijas uzspiestās pašiznīcināšanās procesa.

Netiklība nav savienojama ar radošumu – tieši otrādi, tā ir radošuma trūkuma (tur, kur nav viena – ienāk otrs) izpausme. Tādēļ pār Europu un visu tā saucamo „Brīvo pasauli” ir savilcies milzu negaiss, ko jau drīzā laikā uz sevis izbaudīs tās iemītnieki. Un tas būs ļoti nopietni.


***

Tāda pat ir arī visas mūsdienu „ātrās ekonomikas” un liberālisma (ekonomiskā liberālisma tai skaitā) ideoloģijas, un uz tās balstītās politikas bankrota būtība un šī bankrota nenovēršamības cēlonis. Tieši tāpēc šīs ideoloģijas un ekonomiskās politikas adeptiem un viņu izaudzētajiem ekonomistiem nav neviena ieteikuma situācijas labošanai, kā vien mēģināt turpināt veco politiku un tās fasādes kosmētisko remontu. Tie, kuros nav notikusi Cilvēcisko Vērtību izaugsme, nav spējīgi risināt laika gaitā uzkrājušos problēmu radīto situāciju. Ne jau naudas trūkst – to var piedrukāt klāt (un to dara), bet trūkst iekšējo Cilvēcisko resursu – „Titāniks” ir tukšs – tas ir „Klīstošais holandietis” bez apkalpes – dzelzs gabals okeānā, kurš sadragā visu, kas tam pagadās ceļā.

„Ātrā ekonomika” balstās uz uzņēmējdarbības kreditēšanu – uz procesu tehniskā – juridiskā, tiesiskā, ideoloģiskā, tehnoloģiskā, finansiālā un komerciālā nodrošinājuma uzturēšanu pretstatā „lēnajai ekonomikai”, kura balstās uz Cilvēcisko Vērtību dzīves un izaugsmes pamata. Ātrā Vilku ekonomika neinteresējas par savas darbības sociālajām un Cilvēciskajām sekām. To neinteresē viņas ražojumu ietekme uz Cilvēku miesu, dvēseli, psīhi – morālie un Ētiskie darbības aspekti. To neinteresē viss tas, kā tur nav. To neinteresē viss tas, kas ir Meistara Goda pamatā – tas, kas ir „lēnās – Lāču ekonomikas” pamatā. „Ātrajā kreditētājā ekonomikā” Cilvēks nedara darbu, bet nodrošina ražošanas procesu – ir ražošanas procesa (reizēm kavējoša) daļa – ražošanas līdzeklis – runājošs darba rīks, kuram izmaksā viņa uzturēšanas un apkopes izdevumu daļu, ko nosauc par darba algu.

„Lēnajā ekonomikā”, kura balstās uz Cilvēka iekšējo resursu attīstības pamata, Cilvēks un viņa kvalitātes ir visas ekonomiskās darbības un politikas jēga un mērķis. Tajā Cilvēka iekšējā izaugsme atspoguļojas tehnoloģiju un ekonomisko mehānismu attīstībā, tāpēc katrai situācijai – „izaicinājumam” seko tam adekvāts risinājums. Cilvēka spējas risināt problēmu vienmēr ir vienu soli priekšā problēmai – Cilvēks ir gatavs un spējīgs to risināt. Risinājums ceļ viņa pašapziņu un norāda nākošo soli.

Katrā notikumā patiesi vērtīgs ir tikai tā Ētiskais un Estētiskais – Tikumiskais saturs. Šis – Tikumiskais saturs ir īstais notikuma vērtēšanas mērs. Tas ir universāls mērs.

Izeja no katras situācijas ir tieši tur pat, kur bija ieeja tajā. Ja 500 gadu atpakaļ Venēcijas žīdi Jūs ievilināja šajās lamatās, tad pa to pašu „caurumu” ir jātiek ārā. Ja viņi piedāvāja plašā sociālo attiecību (ekonomiskās dzīves, kas ir Cilvēcisko Vērtību slīpēšanas lauks) sfērā atteikties no Cilvēcisko un morāles normu satura, tad pie tā ir jāatgriežas. Ja viņi musināja (kūdīja) jūs uz Dabiskās Kārtības noliegumu un Dabas Likumu pārkāpumu, tad ir jāatgriežas pie Dabiskās Kārtības un tās Likumu ievērošanas. Ja „ātrā Vilku ekonomika” jūs ir ievedusi postā, tad ir no tās jāatsakās un jāatgriežas pie „lēnās Lāču ekonomiskās politikas”.

Taču – katrs var rīkoties tikai tā, kā to diktē viņa daba. Vilks nebūs Lācis. Vilks un viņa savairotās cilvēkveidīgās miesas bez Cilvēciskā satura nekad nevarēs atteikties no tā, ko tās dara un sākt darīt to, ko tās darīt nevar.

- Ko darīt?

To ko Zeme dara. Attīrīties – attīrīties no tukšo čaulu biomasas un Vilku nāvīgā kampiena. Un to TĀ arī dara. Zemesmāte – Gaja, Kibela, Semele, Isīda ir sākusi mazgāties. Ar to arī es Jūs apsveicu!

Ar jaunu sākumu!

Pavasarī – kad ziepju putas būs noskalotas, Zeme būs tīra un Debesis gaišas – tad lēni, lēni no miega modīsies Lācis – pagātnes, tagadnes un nākotnes karalis. Tad viņš apstaigās savus Bišu kokus un ķersies pie saimnieka darbiem.


Uz kaušanu lopiņus iemidzina,

aiz austiņas kasa un apčubina.

Uz nāves miegu

Viņi siltu gultiņu klāj,

par tiesībām stāsta

un savu naudiņu rāda.


Es novēlu Tev plūdus mežonīgus

un uguns upes kaucošas.

Es novēlu Tev orkānus un smilšu vētras.

Es novēlu Tev zemestrīces katru rītu

un viesuļvētras pusnaktī.

Es novēlu

Tev visas kataklizmas un komētas

un svešas rases, jūras krastu maiņas

un salu ārprātīgu.


Es novēlu

Tev tīru jūru un gliemežnīcu jaunu,

no kuras krastā kāpt kā Afrodītei baltai.

Es novēlu Tev

Pūķus debesīs un zirgus spārnotus.

Vienradžus un viņu draugus

vīrus taisnus, baltus

katrā ciemā.


Es novēlu Tev baltos kreklos arājus

un bērnu saņēmējas.

Es novēlu tev gaišu Sauli vakarā

un siltas naktis.


Es novēlu Tev kataklizmas

visas iespējamās,

Dzīvi jaunu un Zemi iztīrītu.


Un tagad –

Labrīt tiem, kas vēl aizvien to lasa!

Varbūt, ka – pēc visa iepriekš lasītā, Jūs tagad nemaz nevēlaties zināt, ko es varētu gaidīt no vēlēšanām, tad, ja tās būtu „Lāču gaumē”. Tomēr – ja nu Jūs vēl turpināt lasīt šo, brīžiem liekas, jau nebeidzamo rakstu (no katra ceļmalas oļa un rasas lāses nebeidzami pavedieni saistās ar tik lielām un ikdienai, liekas, tālām lietām, kuras – īsti ieraudzītas, pēkšņi kļūst pavisam tuvas un ceļā svarīgas), tad tagad es uz šo Jūsu jautājumu varu atbildēt, ja vien mēs vienojamies par to, ka:

- vēlēšanas ir (visas) tautas labuma celšanai;

- ir panākams tāds stāvoklis, kurā „visiem ir labi”;

- ir tie, kuri zina ko un kāpēc dara;

- ir tie, kuriem tas ir vajadzīgs;

- un tie paši pieņem Zinošo vadību.

Tad, ja tas ir mums pieņemams izejas punkts, mēs varam sākt ar to, ka noskaidrojam:

- kas ir vēlēšanas?

Lai atbildētu uz šo, liekas, vienkāršo jautājumu, ir jāatbild uz citiem trim tik pat vienkāršiem jautājumiem:

- Kādiem tādā gadījumā jābūt politiķiem?

- Kas ir vēlētāji?

- Kas viņus vieno?


Ja gribam nonākt pie vienotības iespējas, ir jāsāk ar tās Ideju un cēloni – vajadzība rodas no Vienotības Cēloņa labdabības un labdarbīgās ietekmes. Vienotības cēlonis ir pašā esamības eksistences veidā – savstarpēji saistīto un papildinošo daļu kopuma veidotajā labklājībā. Daļas esamība izriet no kopuma esamības, bet kopuma esamība nodrošina savu daļu labklājību tāpat, kā kopuma labklājība ir atkarīga no daļas spējas uzturēt kopumu ar pārējām daļām. „Nevienam nevar būt labi tur, kur kādam ir slikti” – tā ir Lāču Dzīvesziņa. Būt krietnam Lācim – tas ir rūpēties par savu bišu labklājību.

Tas, kas bitēm liek rūpēties par savas dzimtās saimes labklājību (pat par savas dzīvības cenu) ir bišu kopīgā izpratne par to, kādēļ viņas dzīvo – bišu kopīgajā dzīves mērķī un to radošajā vīzijā (tajā, ko iepriekš sauca par Utopiju – Ideālu, uz kuru tiekties). Kopīgā nākotnes Vīzija iezīmē skaidrus mērķus un dod saprotamus risinājumus – plānus un paņēmienus mērķu sasniegšanai. Tā pati Vīzija un mērķi ļauj savstarpēji salīdzināt un vērtēt ieteikumus, kā to kvalitātē, tā saturā vispār. Šīs Vīzijas esamība ļauj atlasīt tai saderīgās politisko darbību un līdzekļu līnijas. Tikai skaidras Vīzijas un tās iezīmēto mērķu sasniegšanas plāna esamības apstākļos var būt saturīgas tās runas, ar kādām uzstājas topošie, esošie vai bijušie politiķi.

Kopīga Vīzija, mērķi un plāns ir tas, kas vieno populāciju sadarbīgā kopumā – nācijā. Sadarbība, izglītība un inteliģence ļauj attīstīties un uzplaukt šī veidojuma savdabīgajai Kultūrai un tā izveido to, ko mēs saucam par tautu – etnosu. Podnieka rokas no māliem sākumā veido traukus, bet visur esošā daudzveidības vajadzība vēlāk tos pārvērš Grieķu amforās, Latgales krūzēs un Ķīnas, Meisenes vai Kuzņecova porcelānā. Katra savdabība sev izvēlas atbilstošākos veidošanās un savas īpatnības attīstības apstākļus.

Tātad – par politisku darbību, politiķiem un vēlētājiem – viņu kopību varam runāt tikai Vīzijas, mērķu un plāna esamības un ievērošanas apstākļos. Kamēr nav tādas Vīzijas, mērķu un plānu – nav nekāda pamata rīkot vēlēšanas, bet tas, kas ar to vārdu tiek maskēts, ir tīrā (netīra) krāpšana. Tātad, ja mēs saprotam, ka vēlēšanas nav boksa mačs vai stadions, kurā savas komandas līdzjutēji cenšas pārkliegt un nomākt pretinieku līdzjutēju balsis, bet ir tautas kopkoris Dziesmu svētku estrādē, kurš tur pakļaujas diriģenta rokas vadībai savā tieksmē izpildīt Autora ieceri un izpaust savas (balsu izvietojumā iedalītās vietas) iespējas, mums rodas iespēja tās izmantot tautas labklājības celšanai. Uz šiem izpratnes pamatiem vienojoties, mēs varam virzīties tālāk uz to, kas mums dod radošu Vīziju, mērķus un plānus.

Tos mums dod tas, kas mums dod nebeidzamas kolektīvās (stropa saimes) dzīves iespējas. Tas, kas mums dod drošību, dod arī Nākotni. Darbs dod drošību. Darbs dod savus darba augļus, kurus lietojam. Mums apkārt ir ilglaicīgi darba augļi – iekopti lauki, kuri sniedz mums iztiku, un to vidū celti nami, kuri mūs sargā no aukstuma un dod patvērumu negaisā un lietū. Tajos var dzīvot mūsu bērni un mazbērni. Tur viņi var būt drošībā tik, cik mēs būsim ieguldījuši savu darbu viņu un sabiedrības izglītības, inteliģences un kaimiņattiecību veidošanā. Mūsu darbs rada tās vērtības, ar kurām mēs varam būt derīgi saviem kaimiņiem, un apmaiņā pret tām saņemt viņu darbā radītās vērtības. Darbs tuvina kaimiņus. Darbs dod sadarbības ceļu. Sadarbība uztur kopību. Kopība dod labklājību. Darbs dod Nākotnes Cerību.

Var mainīties laika apstākļi un darba rīki, bet tik ilgi, kamēr Cilvēkam ir viņa darba prasme un prieks – darba vērtības apziņa, tik ilgi viņam ir cerība uz to, ka ar savu darbu viņš sev sagādās visu nepieciešamo – viņš ir drošs par savu rītdienu. Viss vērtīgais, ko Cilvēks ir radījis ap sevi un sevī, tur tāds ir pateicoties viņa darbam. Darbs ir universāls vērtību radīšanas līdzeklis un vērtību mērs. Darba radītā drošība ir tas mērs un etalons, ar kura palīdzību mēs varam vērtēt kā radīto Vērtību lielumu, tā arī atšķirt darbu un tā augļus no cita veida darbībām un to rezultātā radušamies kaitīgajiem izstrādājumiem un resursu noziedzīga patēriņa. Tas – darba radītais drošības pieaugums – mums dod iespēju attīrīt valsts aparātu no liekēžiem un atrast pārticībā grimstošos noziedzniekus, kuri tagad dižojas ar sabiedrības labdaru un glābēju tēliem.

Darba radītais drošības pieaugums ir tas universālais mērinstruments, ar kura palīdzību mēs varam objektīvi vērtēt pieņemto likumu un noteikumu kvalitāti. Mēs varam šo kvalitāti pārvērst Ētiskās kategorijās. Darba radītā drošība mums ļauj vienā objektīvā sistēmā savienot darbības tehniskos, juridiskos un Ētiskos aspektus, kas līdz šim likās nesavienojami tādēļ, ka vienus vērtēja objektīvos, bet citus – subjektīvos lielumos.

Darba radītā drošība – tās reālais pieaugums ir tā Zelta atslēdziņa, ar kuras palīdzību varam atvērt aiz uzzīmētā – mākslīgā pavarda slēptās īstās labklājības durvis. Tam, kuram pieder šī atslēdziņa – zināšanas par to, ka tādas durvis ir un kā tās izmantot – pieder viss – kā darbs, tā darba augļi un to radītā drošība, vai arī viņa rokās ir iespēja to visiem atņemt. Tas ir it kā bērniem domātās grāmatiņas rakstnieka stāsta vēstījums – tā ir skriešanās jēga starp muļķa koka puikas dvēseles izaugsmi un Karabasa – Barabasa alkatību, no kuras Zelta atslēdziņu turēja noslēptu vecā bruņurupuciene Tortila Karabasiem nepieejamajā kopības apziņā. Tikai kopības vērtības apziņa un šajā apziņā esošais ļauj durvis atrast, atslēgt un aizslēgt tā, lai tur neiekļūtu Vilku Karabasi.

Darba radītās drošības jēdziens ļauj nošķirt vērtību un tās uzkrājumu no peļņas, kas ir saimnieciskās darbības grāvējs. Tāpat tieši šis – darba rezultāta un darba algas izpratnes jautājums dod valsts politiskās vienotības, tās uzturēšanas un attīstības iespējas.

Darbā resursi (vērtības) pārtop darba rezultātos – citās vērtībās – to dotajā drošībā un resursos, kas kalpo par jaunām darba iespējām. Darba resursi dalās materiālajos un smalkajos – zināšanās, darbaspēka kvalitātē, kolektīvajās iemaņās u.t.t., no kurām svarīgākā ir pasūtītāja Ticība izpildītāja darba spējām un dvēseles labdabībai. Darba gaitā šī Ticība ir tā, kas darba rezultātam – vērtībai piesaista Ticības radīto meistara darba prieku un pārvērš to par Labvēlību. Labvēlība ir tā, kas savieno darba lietotāju ar darba augli un viņu kopīgo eksistenci padara svētīgu. Bez meistara labvēlības lietots priekšmets ienes postošas sekas vidē, kurā nonāk.

Par savu darbu katrs saņem darba algu. Darba alga sastāv no materiālā ekvivalenta daļas – „graudā vai naudā”, kas ir vienreizēja (īslaicīgs ienākums) un smalkās – enerģētisko apmaiņu daļas (kas ir ilglaicīgs vai pat nebeidzams ienākums). Meistara Labvēlība izraisa lietotāja Pateicību, kura pienāk kā nemateriālā meistara darba algas daļa. Lietotāja Pateicība mijiedarbībā ar meistara Cilvēciskajām Vērtībām ļauj tām attīstīties un piesaistīt jaunas – augstākas Idejas un Kvalitātes, kas sastāda meistara izaugsmes ceļu.

Jebkura Cilvēka darbības veiksmīgumu – arī saimnieciskās dzīves panākumus veido tieši šī – nemateriālā pateicības vai vecāku svētības daļa. Tieši tā – Ticība savu bērnu vai meistara godaprātam un spējai attaisnot tiem dāvāto uzticību un audzināšanu ir tas, kas viņiem paver ceļu uz sasniegumiem. Vecāku un darba pasūtītāju Uzticība atvieglo ceļu, bet tās liegšana laupa vai apgrūtina rezultāta sasniegšanu. Daudzi nerīkojas saskaņā ar vecāku gaidīto tikai tādēļ, ka vecāki tiem neuzticas. Viņu rīcību kropļo ne tikai audzināšanas trūkumi, bet arī svētības nedošana. Ja vecāki dotu savu Svētību un Uzticību, daudzi iepriekš par nejēdzīgiem uzskatītie bērni rīkotos pilnīgi citādi. Tad, kad dodam savu Uzticību un Svētību, tad paveram ceļu bērna labāko dvēseles spēku darbībai. Stingra audzināšana, uzticība un Svētība – labākais ceļa sākums un ceļamaize.

Tas pats ir sakāms par darba pasūtītāja un izpildītāja attiecībām. Tas pats ir sakāms par Varas uzticētāja – Tautas, un pieņēmēja – valdības attiecībām. Tautas un valdības politisko vienotību nodrošina skaidras, tīras un stingras prasības, uzticība un Svētība darbībai, nesavtīgs darba prieks un Labvēlība tajā, kā arī Pateicība par padarīto. Tautas politiskā ēka turas uz šiem četriem stūrakmeņiem – Svētība – Nesavtība – Labvēlība un Pateicība.

Mēs labi saprotam, ka tagadējā – Vilku ekonomika tāpat, domājot par ražošanas resursiem, domā par rupjo un mūsu minēto smalko daļu, bet, dzīvojot korupcijas un konkurences apstākļos, nevar domāt ne par darba prieku, ne labvēlību – darba smalko daļu, ne darba algas pateicības daļu, kura vienīgā nodrošina ražotāja izaugsmi. Tieši otrādi – ietaupot un izkalpinot, daļēji arī apzināti (nākošā pieprasījuma stimulēšanai) ieprogrammējot trūkumus, ražotāji sev atņem lietotāja pateicību – sava darba algas vērtīgāko daļu.

Peļņa – pienesot materiālo darba ekvivalentu, pilnīgi izņem no darba algas visu tur esošo vērtīgo Pateicības daļu. Tieši peļņa ir tā, kura ieprogrammē šīs ekonomikas sabrukumu ar to, ka laupa tās tālāko Idejisko izaugsmi. Tas, kas neattīstās – iet bojā. Tai pat laikā peļņas kāre rada tādus ražojumus, kuri ne tikai nenes drošību, bet tieši pretēji – to laupa. Tāpēc resursu taupīšana jāsāk tieši ar to – ar ražojumu ietekmes uz dzīves drošību (visos aspektos) pārbaudi un nevajadzīgo (darba jēgai pretējo) ražotņu slēgšanu.

Šis pats dzīves drošības pieauguma kritērijs darba esamības vērtējumam dod tūlītējus risinājumus arī citās jomās. Tā, piemēram, kā Jūs domājat,

- Vai smēķēšanas izskaušana ir tās apkarošanas mērķis?

- Vai notiek cīņa ar smēķēšanu vai cīņa par nesmēķēšanu?

Ražotājiem ir izdevīga kā cigarešu, tā tās aizstājēju, plāksteru un gremokļu ražošana. Ražotāji ir tie, kuri ražo cigaretes, tie farmaceitisko giganti, kuri ražo smēķēšanas atmešanas palīglīdzekļus un tie dažādo fondu un organizāciju darboņi, kuri, apgūstot citu fondu grantus, ražo idejas pasākumiem cīņai ar smēķēšanu. Viņiem visiem ir izdevīgi panākt pēc iespējas lielāku smēķētāju skaitu, kuriem pēc tam palīdzēt smēķēšanu atmest. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir naudas pumpītis abos virzienos un pastāvēs tik ilgi, kamēr tas, ko viņi visi trīs dara, tiks uzskatīts par darbu. Un tā var atrast vēl un vēl tādas ne-darba jomas, kurās abpusēji izdevīgi sapārojas posta cēloņu radītāji un ar to sekām cīnītāji. Nekur nenotiek cīņa par posta radīšanas apturēšanu, bet nemitīga naudas un peļņas pumpīšu darbināšana.

To var apturēt tikai radikāla darba jēdziena un darba attiecību izpratnes maiņa. Tā nevar notikt mūsdienu Vilku – peļņas un kredītu ātrās ekonomikas apstākļos, kuras darbu mēģina asociēt ar darbību, kurā rodas pārdošanai derīgs produkts vai mehāniska priekšrakstu izpilde, bet darba attiecību apliecinājums ir samaksa par padarīto. Tagad Vilki ir radījuši apstākļus, kuros vērtība ir peļņas radītais ieguvums, bet pats darbs un ar to saistītais ir rentabilitātes samazinājums. Viņu loģikā vislabāk būtu, ja peļņa rastos bez darba – noziedzīgā – laupīšanas ceļā, ko viņi arī praktizē. Politiķi un vēlētāji dzīvo ilūzijā, ka viņi dzīvo pašu pārvaldītā valstī, bet reāli to pārvalda noziedzība, kurā ir šauras ejas tiem, kuri cenšas izvairīties no saskarsmes ar to.

Šī izkropļotā darba izpratne vai, pareizāk sakot, tās neesamība ķēdes reakcijā rada visus citus apdraudējumus Cilvēka dzīves drošībai – modernās atkarības ieskaitot. Ar šīm atkarībām varētu cīnīties ļoti vienkārši – ierobežojot to radītāju izplatību līdz reālā darba vajadzību apmierināšanai un drošības normu ievērošanai, kur pats atkarības risks ir drošības robežas rādītājs.

Tas mūs vedina uz tādu Valsts un ekonomisko politiku, kura būtu vērsta uz Cilvēka dzīves vides drošības paaugstināšanu, sadarbības telpas radīšanu un darba darītāja Goda un Vērtības celšanu – uz sabiedrību, kurā augstākā vērtība būtu darba darītājs un viņa darbs kā drošības avots. Tā varētu būt sabiedrība, kurā centrālā vieta būtu Cilvēkam kā darba darītājam un darba rezultātā notiekošajām izmaiņām šajā Cilvēkā – viņa Goda pieaugumam kā visas sabiedrības dzīves Taisnīguma izaugsmei.

Ar šo Taisnīgumu, Cilvēka Goda un labāko īpašību izaugsmi un dzīves drošības pieaugumu varētu vērtēt kā sabiedrībā darīto darbu, tā šīs sabiedrības panākumus. Reālais dzīves uzlabojums tur varētu būt visu vērību mērs, ja ar šo uzlabojumu mēs saprotam Skaistuma, kā Atbildības ārējās izpausmes, zināšanu un viens otram veltītā darba, Uzticības un pateicības pieaugumu. Tad reālais dzīves uzlabojums būtu redzams Tikumības – Cilvēka inteliģences pieaugumā.


***

- Cilvēka Inteliģence ir augstākā vērtība.

- Ģimene ir Dzīvības nesēja.

- Ģimene ir pasaules veidotāja.

- Ģimene ir vērtību veidotāja.

- Katrs savas vērtības veido pats.

- Visas vērtības top darbā.

- Katra veidotās vērtības ir viņa darba rādītājs.

- Katram atbalstu pēc viņa iecerēm, palīdzību pēc viņa darba un cieņu pēc darba rezultāta.

Tā ir sabiedrība, kurā darbs ir prieka avots. Tajā darbs katram ir viņa derīguma, Goda un sabiedriskās cieņas apliecinājuma zīme. Uzticību tādā sabiedrībā apliecina ar uzticēto darbu. Taisnīgums tur nāk līdz ar taisnīgu atzinību pēc padarītā kvalitātes un darītāja spējām. Taisnīgums nes taisnīgas prasības pēc darītāja izaugsmes un darbs ir izaugsmes veicinātājs. Augstākais gods un cieņa pienākas augstākā, grūtākā un atbildīgākā – sabiedriski nozīmīgākā darba darītājam.

Tāds darbs nav iedomājams bez izglītības. Tādēļ augstākais, svarīgākais, un cienījamākais darbs tur ir Skolotāja darbs. Ārsts ir dzīves skolotājs, tāpēc katrā mājā ārsts ir otrajā goda vietā aiz skolotāja. Dzīves izglītība nav iedomājama bez kārtības, disciplīnas un savas savdabības, kura ir jāsargā. Tāpēc tūlīt aiz ārsta cieņu un pateicību tur bauda kārtības sargs un kareivis – dzimtenes aizstāvis.


***

Tāda sabiedrība varētu būt, ja vien Jūs tādu sev gribētuja Jums būtu dūšas sākt mainīt sevi un savu izpratni par Darbu un Vērtībām, un pietiktu pacietības tādas sabiedrības radīšanas laikam un līdzcietības pret tiem, kuri jums blakus tikpat nepilnīgi kā Jūs esot, cenšas to darīt kā nu kurš prot.

Tādai sabiedrībai un tās dzīves Vīzijai, kura apvieno savā Valstī to tautu, kurā es gribētu piedalīties vēlēšanās un no tām kaut ko derīgu sagaidīt, ir jābūt balstītai – tai ir sevī jāīsteno noteiktu – stingri ievērotu vērtību sistēmu, kura izriet no Cilvēka vajadzību kārtības.

Šajā Vērtību sistēmā pirmā un augstākā Vērtība ir Dzīve Īstenībā. Ar Īstenību mēs saprotam visu realitāšu līdzsvaru – to, kurā saplūst visa patiesi esošā līdzsvars un harmonija. Tātad – dzīvot harmoniski un vispusīgi līdzsvaroti. Tādā harmonijas un līdzsvara stāvoklī esam tad, kad daram visu to, ko no mums prasa mūsu pienākumi, uz ko aicina mūsu Sirdsapziņa tad, kad netraucējam, bet papildinam viens otru labas gribas darbā. Brīvi saņemot un dodot, mēs esam stāvoklī, kuru var izteikt ar vārdiem – esam savā vietā. Tāpēc – Dzīve Īstenībā ir būt savā vietā. Dzīve Īstenībā ir Cilvēka Gara vadīta dzīve. Tā ir dzīve Radītāja vadībā - Dzīve Radītājā - Radošā Likuma darbībā.

No šīs primārās vērtības dabiski izriet tas, kā mēs to panākam. Pirmkārt tā ir Īstenības izziņa - otrā vērtību sistēmas vērtība Brīvu Cilvēku sabiedrībā. Lai mēs zinātu, ko nozīmē būt savā vietā, mums ir jāzin tās rašanās cēloņi – mums ir jāzin pasaules uzbūves likumības, normas un iespējamās labas gribas darbības – tas, kas mūsu darbību padara par labu vai, tieši otrādi – piešķir tai postošu raksturu. Mums jāzin – kas esam mēs paši, jo tikai tas mums ļauj atrasties savā vietā un pasargā no kārdinājumiem to atstāt. Mums ir vajadzīga patiesa izglītība, lai prastu izvēlēties un pielietot mums dotās iespējas un saprastu savu esošo un veidoto mijiedarbību raksturu. Mums ir vajadzīga uz Cilvēka pilnvērtīgas dzīves nodrošinājumu vērsta izglītība. Tā ir tāda izglītība, kura dod cēloņu sapratni un reālas darbības līdzekļus. Tā ir tāda izglītība, kura paver labākās iespējas un ar to pamato Tikumību. Mums ir vajadzīga Ētikā un Estētikā balstīta, disciplinējoša un augšup uz Gara dzīvi aicinoša un vedoša izglītība.

Brīvu Cilvēku sabiedrībai vajadzīga tāda izglītība, kura veido patiesu apziņu un dod tādas apziņas uzturēšanas iespējas, jo – Patiesas apziņas uzturēšana ir trešā vērtību sistēmas vērtība un vajadzība, kas nodrošina Dzīvi Īstenībā – atrašanos savā vietā. Patiesa apziņa ir nepiesārņota apziņa, tāpēc tādas uzturēšana ir rūpes par veselības uzturēšanu – prieka un miera ienešana sadzīvē. Tās ir ģimeņu veidošanas, kopšanas un saglabāšanas – ģimeņu aizsardzības rūpes. Tagad „modernā pasaule” cīnās par sieviešu, bērnu, Cilvēka, darba un visādām citām tiesībām un to aizsardzību. Patiesībā tās visas izriet no un fokusējas vienās – Ģimeņu pastāvēšanas un aizsardzības tiesībās, un no tām izrietošās rūpēs par Ģimeņu labklājību.

Ģimene ir tās durvis, caur kurām katrs ieiet savā vietā – esot Ģimenē, piepildās dzīve Īstenībā. Caur Ģimeni ceļamies vai krītam, tāpēc Ģimenei jābūt sabiedrības uzmanības un rūpju centrā – ģimenei jākļūst par augšupceļa ierādītāju, uzturētāju un ceļamaizes devēju. Rūpēties par Cilvēku ir rūpēties par Ģimeni. Likt centrā Cilvēku ir likt visa centrā Ģimeni.

Katras sabiedrības būtība atklājas tās attieksmē pret Ģimeni. Kāda ir tās attieksme – tāda pat ir tās nākotne, sabiedriskā dzīve un politika – tāda ir arī šīs sabiedrības vēlēšanu sistēma. Vēlēšanu sistēma ir sabiedrības attieksmes pret ģimeni izpausme. Sabiedrības pārveide sākas ar attiecību ģimenēs, ģimenes lomas izpratnes un ģimeņu tiesību maiņu – ar sabiedrības attieksmes pret ģimeni maiņu, kas loģiski noved pie politikas, valsts iekārtas un vēlēšanu sistēmas maiņas. Liberālisms, naudas vara un „tiesību izdāļāšana” ir saistīta ar ģimeņu graušanu, bet Inteliģence Brīvu Cilvēku sabiedrībā – ar Ģimenes vērtības un pašas Ģimenes nostiprināšanu. Jauna – Brīva Cilvēka sākums ir jaunā sabiedrības attieksmē pret Ģimeni un jaunās attiecībās ģimenē.

Tas lācēns, kam zelta atslēdziņa ķepā, kam „aijā, žūžu, lāčabērnus” dzied, guļ jaunas ģimenes un sabiedrības šūpulī. Izaudziniet tādu Lāčabērnu un Viņš jums atslēgs durvis, kas Nākotnē Ved. Kā zelta vara Lāčplēsi bendē, tā viņa vara pār zeltu viņu pašu augšā ceļ. Kad Jūs pēc Ģimenes kā tagad pēc zelta cīnīsieties, tad arī zelta atslēdziņu iegūsiet. Kad Jūs Mīlestību pirmajā vietā ģimenes dzīvē liksiet, tad arī Mīlošu Cilvēku tajā augšup celsiet, bet Mīlestība visas durvis ver.

Mīlestība ir ceļš uz Brīvību. Tikai Mīlestībā balstīta sabiedrība var būt Brīva – Brīvu Cilvēku sabiedrība.

Šī pati Mīlestība mums nekļūdīgi ierādīs ceturto vērtību mūsu vērtību sistēmā, kas ir Patieso vajadzību nodrošinājums – jo tikai Cilvēka patiesās vajadzības apmierinājums viņam nodrošina patiesu apziņu. Tad, kad mēs iegūstam rīcības brīvību, mēs reizē ar to iegūstam arī brīvību rūpēties par savas apziņas tīrību un iespēju saņemt to, kas mums ļauj dzīvot Garīgas būtnes – Cilvēka dzīvi. Tad, kad mums ir iespēja uzturēt patiesu apziņu, mēs redzam, kas ir patiesi vajadzīgs mūsu labklājībai. Tad mēs varam beigt darīt to, ko darīt nevajag un darīt tikai to, kas ir vajadzīgs. Tad mēs ņemam tikai tādēļ, lai radītu to, kas, būdams patiesi derīgs, ir mums patiesi vajadzīgs.

Ja Dzīve Īstenībā ir Brīvu Cilvēku vērtību sistēmas primārā vērtība, tad Derīgums un ar to saistītā darba darītāja sevis vērtības apziņa ir šīs vērtību sistēmas pamatā. Derīgums ir kā darītāja Goda, tā sabiedriskā Taisnīguma pamats un arī augstākais stimuls sava Goda un Tikumības sargāšanai, jo

- kam der tas, kas nav derīgs?

Tas mūs atkal pieved pie strādnieka un Darba darītāja Goda, savstarpējās cieņas un Taisnīguma – Brīvu Cilvēku sabiedrības iespējamības. Pie sabiedrības, kuras pamatā ir atjaunota izpratne par Darbu – pie Darba vērtības sabiedrības – pie darba darītāja un viņa drošības sabiedrības.

Es eju uz to,

- vai nāksiet ar mani?


***

Tagad, kad mēs zinam, kas vieno vēlētājus, mēs varam paraudzīties, kādiem jābūt manas valsts politiķiem.

Ar to pašu brīdi, kad politiķis uzņemas valsts vienotības (politika ir vienojoša funkcija) uzturēšanas pienākumu, (manā valstī politiķus izvirza tauta) viņš atsakās no saviem personiskajiem un ģimenes interešu mērķiem. Vēl vairāk – politiķa ģimene noliek malā savas un kļūst par viņa palīgiem sabiedrības labklājības rūpēs. Tauta viņu izvirza – atzīst viņa derīgumu šī pienākuma pildīšanai (dod tiesības, uzliek atbildību un piešķir brīvību), ar ko velta viņam savu Uzticību, bet ģimenes Sievietes – Māte, sieva, māsas un meitas viņu iedvesmo, apgaro un dod politiķa dvēselei spārnus nest viņa prātu Nākotnes redzējuma augstumā.

No Nākotnes redzējuma augstuma tautas sūtnis pārnes to, ko citi vēl nezin, nenojauš un nenovērtē, bet kas neapšaubāmi nāk tiem par labu un tikai tad, kad tas dzīvē ieviests rāda savus augļus, tauta var to novērtēt un ar pateicību pieminēt. Reizēm tādi augļi ir redzami pēc gadu desmitiem, bet citkārt tikai pēc simtiem. Tāpēc abpusēja Uzticība un Pienākuma jūtas saista tautu ar viņas politiķi.

Tauta pieņem Vīziju un vērtību sistēmu. Šī Vīzija virza tautas tieksmes, bet Vērtību sistēma veido tās dvēseli. Dvēsele veido darbības vidi. Šajā tautas dvēseles veidotajā vidē tā izsauc un ieved savus politiskos vadītājus. Tas, kāda ir tautas Vīzija – uz ko tā tiecas, nosaka to, ko tā redz un atzīst par labu esam. Tā vienus ievēro un atzīst par cienīgiem būt par tās politiķiem, bet citus no tā atstumj.

Vēlētājs un politiķis ir viens vesels. Muļķu zemē politiķis būs lielākais muļķis. Pie niekkalbjiem viņu politiķis būs vislielākais tukšu salmu kūlējs. Pie zaglīgas un mantrausīgas tautas politiķim būs lielākais zagto mantu maiss. Tāpēc bezatbildīgu un savtīgu vēlētāju priekšā nevar parādīties atbildīgs, pašaizliedzīgs un Taisnīgs līderis.

Taisnīgs, strādīgs un atbildīgs politiķis parādīsies tur, kur tādi paši būs viņa vēlētāji. Tāpēc Brīvu Cilvēku zemes līderis tagad var mierīgi iet sēnes lasīt – viņu neviens uz šodienas saeimu neaicinās. Viņš tur neiederas – tas, ko viņš var piedāvāt, nav derīgs un tāpēc nav vajadzīgs – ir tukšs, nesaturīgs un neredzams šodienas vēlētājiem. Vēl vairāk – ir viņiem nepieņemams, atbaidošs un nopeļams. Labākajā gadījumā tās viņiem ir tukšas fantāzijas un nerealizējamas abstrakcijas.

Ar to pašu brīdi, kad tauta pieņem Vīziju un Vērtību sistēmu, viņa pieņem savus Vadoņus. Viņas Vadoņi vedīs Tautu tās izraudzītājā ceļā ar visām no šī ceļa izrietošajām labajām un sliktajām sekām – grūtībām, panākumiem, zaudējumiem, ieguvumiem, bēdām un priekiem. Kāda būs Vīzija, tāds būs ceļš un tādi būs tā Vadoņi. Ja tauta gribēs būt pasaules zinātnes, politikas vai kultūras līderis – tā par to kļūs. Ja tā gribēs gūt ekonomiskos vai militāros panākumus – viņa tos saņem. Ja tā gribēs būt patvērums – Mīlestības un drošības nesēja – tā par tādu paliks.

Katru reizi, kad tā pieņems savu Vīziju, tā saņems no tās izrietošos mērķus, ceļu un politiķus. Tieši tautas Vīzija ir tā, kas nosaka, kas tai ir labi vai slikti politiķi. Kas vienai tautai ir labs politiķis – citai nemaz neder. Ja tauta izvēlas saimnieciski mierīgu un pārtikušu dzīvi, tā uzstāda tādu atbilstošo īpašību klātbūtnes vajadzību savos politiķos. Ja tā grib būt humānisma un kultūras sargātāja – tai vajadzīgi citi politiķi ar citu personisko īpašību un zināšanu pūru.

Eksaktās zinības mums dod rīcības spējas, bet humanitārās mūs motivē – stāsta mums to, kas mēs varam būt, kāpēc būt un kā būt. Humanitārās zinātnes stāsta, ko mēs drīkstam, bet ko nedrīkstam – tās atnes Cilvēces pieredzi un dod mums spārnus pacelties pāri un neiekrist tūlītēja labuma, baudas, apmierinājuma un dvēseles šaurības lamatās – nekļūt par muļķu zemes vergiem. Tikai tur, kur Humānais apvienojas ar praktisko, parādās stipra un vesela Cilvēka Gars. Tikai tur, kur plaša izglītība tiek papildināta ar dzīves pieredzi, parādās patiesa jaunrade, atbildība, pienākuma un Goda jūtas. Tur ir pašaizliedzība, stingrība un Mīlestība – Tēva roka, Tēva sidrabotie dubļi un sidraba birzs sudrabs bērnu ceļa somās.

Politiķis lemj – liek tautai nākotnes ceļu. Viņam ir jāzin – kā tas nāk, kā tas notiek, kā un uz ko virzās. Ir jāzin tas, kas bija pagātnē, lai saprastu to, kas ir tagad un redzētu – kā tas var nākotnē izvērsties. Politiķim ir jāzin – kas ir vēsture, kā tā notiek – viņam jāskata sava zeme pasaules vēstures kontekstā un, no tā skatoties, jāvar atdalīt būtisko no nebūtiskā – to, kas viņa tautai tajā ir labs no tā, kas to patiesi nomāc. Politiķim ir jābūt ar Vēstures izpratni un atbilstošu izglītību.

Tam pašam politiķim ir jābūt lietu dabu un būtību redzošam. Viņam ir jāzin – kas no kā ceļas un kā tas nāk. Viņam ir jāpazīst cēloņi un jāspēj saskatīt sekas. Politiķim ir vajadzīga Filosofiskā izglītība.

Tāpat šim politiķim ir vajadzīga tāda dvēseles izglītība, kura viņam saka – ko drīkst un ko nedrīkst, kāpēc pārvarēt vai kur labāk apstāties. Viņam jāpazīst skaistums un varonība – viņam jāprot to saskatīt kultūras sasniegumu pēdās. Viņam ir jābūt ar jūtīgu dvēseli un spēju to nolikt tautas priekšā. Viņam ir vajadzīga valodas spēja un sapratne. Politiķim jāvar uztvert dzīves ritmus un to saskaņas – viņam ir jābūt muzikālam, dzirdīgam un saskaņot spējīgam. Viņam ir jāspēj ziedot to, kas, dārgs būdams, viņam traucē pienākumu pildīt. Politiķim jābūt brīvam un cilvēcīgi bagātam. Arī šī izglītība viņam ir vajadzīga.

Savu praktisko domu, vēsturisko un filosofisko izpratni, dvēseles bagātību politiķim jāprot ietērpt tiesību sistēmas normās. Politiķim vajadzīga laba juridiskā izglītība. Viņš izdod likumus, tāpēc viņam jābūt likumus izdot, vērtēt un labot spējīgam. Viņam jābūt spējīgam mainīt tiesību sistēmu, ja to prasa apstākļi, bet viņam arī jāsaprot, kad to spiedienam pakļauties nedrīkst.

Politiķim jāsaprot, kā veidojas, darbojas un dzīvo sabiedrība – tās valsts. Viņam ir jāsaprot, kas to vieno vai, tieši otrādi – šķeļ. Politiķim ir jābūt politologam un sabiedrības ārstam. Tai pat laikā viņa sabiedriskās dzīves redzējumam jābūt ietērptam noteiktās ekonomiskās dzīves ainās. Politiķim ir jāsaprot to, ka viņa visgaišākajām idejām jābūt materiāli nodrošinātām un fiziski nosargātām. Viņam jāredz ekonomiskais pamatojums un finansiālais atbalsts. Politiķim vajadzīga saimnieciskā izglītība.

Ir pilnīgi skaidrs, ka tāds politiķis no gaisa nekrīt. To nevar paņemt no skolas sola, izcelt no ministrijas sekretariāta vai konkursa kārtībā atrast starp dedzīgākajām jauno patriotu sirdīm. Ir skaidrs, ka ir vajadzīga neapsīkstoša degsme, ilgstoša domas un meklējumu gaita apvienojumā ar dzīves pieredzi. Un te mēs loģiski nonākam pie brieduma gadus sasnieguša politiķa tēla – tā, kas zin – kāpēc un ko dara. Pie tā, kas zin – kā to panākt. Pie tāda vecuma Cilvēka, kuram neko citu vairs nevajag – visu citu viņš savā dzīvē jau ir pieredzējis. Te mēs nonākam pie tā, ka politiķim jābūt Radītāja izraudzītam, tam gatavotam, pārbaudītam, par derīgu atzītam un pienākuma izpildei pievestam sūtnim, kuru tauta, pieņemot savu likteni, pieņem vai, Radītāja doto atstumjot, atstumj.


***

Tieši tāpat mums jāraugās vēlētāju virzienā. Es ņemšu gatavu TV dzirdētu piemēru. Ja Zinātņu akadēmijā notiktu akadēmijas zinātniskā galvas vēlēšanas, tad:

- kas būtu vēlētāji?

- vai tie būtu zinātnieki?

- vai to skaitā būtu institūtu grāmatveži?

- vai tur piedalītos sētnieki?

- vai auditoriju apkopējas arī piedalītos ar savu balsi, līdzvērtīgi kā akadēmiķi?

- un kā ar elektriķiem un santehniķiem?

Ir taču skaidrs, ka tas, ko sākumā ņemsim, dos beigu rezultātu. Ko sapulcināsim – to koncentrētu iegūsim. Pulcinot labo, vērtīgo un kvalitatīvo, tādu arī saņemsim. Sasaucot zinātniekus, zinātnei ceļu pavērsim. Aptaujājot saimnieciskos darbiniekus, saimniecisko vajadzību uzskaitījumu dzirdēsim. Jauna meita vienmēr saausīsies par precību lietām un puišiem dzirdot, bet izsalkušajam deguns uz pīrādziņu smaržu būs jūtīgs. Kas kuram prātā – pēc tā viņš arī tieksies, tāpēc – kādu valdību grib – tos uz vēlēšanām sauc.

Ja mēs uzstādām augstas prasības saviem politiķiem, tad arī vēlētājiem jābūt tādiem pašiem – viņus vērtēt, atbalstīt, saprast un uzticību dāvāt spējīgiem. Vēlētājiem jābūt izglītotiem

- kā citādi politiķu vārdu un darbu saturu vai kvalitāti varēsiet vērtēt?

Vienā dienā izglītību un dzīves pieredzi iegūt nevar, tātad, vēlētājs nevar būt no skolas sola nācis.

Tam ir jābūt Cilvēkam, kurš saprot, kas ir sadarbība, kāda ir sabiedrības loma, pienākumi un prasību cēloņi. Lai saprastu, kas ir pienākums – lai redzētu, kurš to pilda, bet kurš tikai apkārt grozās, pašam jābūt spējīgam to nest. Pirmo sabiedrības mācību un Cilvēcisko spēku pārbaudi katrs saņem ģimenē. Ģimene viņam iemāca sevi. Tikai tas, kurš ir no kārtīgas ģimenes nācis, zinās, kas ir sabiedrība, ko no tās sagaidīt un ko tai var dot. Tātad vēlētājs būs no sabiedriskās normas ievērojošas ģimenes nācis un savu ģimeni nodibinājis – tās dzīvē veiksmīgs Cilvēks.

Katra Cilvēka veiksmi, tāpat kā koku, mēs pazīstam pēc tā augļiem. Tātad, katra iespējamā vēlētāja ģimenes veidošanas, uzturēšanas un Cilvēciskās pilnvērtības zīmi mēs redzēsim viņa bērnos.

Katrs veselīgs Cilvēks ir ar veselīgu garu – zinātkāru prātu un radošu dvēseli. Gara veselīgums viņam nodrošina zināšanas un tām atbilstošu darbu. Katram derīgam darbam ir panākumi, tāpēc par Cilvēka Zināšanām mēs spriežam pēc viņa darba rezultātiem. Vēlētājs būs darba panākumiem bagāts – drošībā un saticībā dzīvojošs – pietiekamībā esošs Cilvēks. Viņa bērni būs kārtīgi mācījušies, ar savu krietnumu vecāku pilnvērtību rādījuši un spējuši iegūt citas ģimenes locekļu uzticību, kā arī uzņemties pienākumus paši – viņi būs atzīti par labiem ģimenes dibināšanai.

Tātad, uz vēlēšanām aicinātais vēlētājs būs izglītots, cienījams un panākumus guvis Cilvēks vecumā, kad viņa bērni jau būs pilngadīgi savu ģimeņu locekļi. Tātad – kaut kad vecumā pēc 40 gadiem, ar pienācīgu materiālo nodrošinājumu un nevainojamu reputāciju.

Katra ģimene ir veselums. Katras ģimenes veselums ir tās augstākā vērtība. Vienmēr spēkā ir princips: „Viena galva – viens prāts – viens padoms”. Vienprātība ir ģimenes dzīves pamats un norma. Ģimene dod viedokļu apskates, izvērtēšanas, saskaņošanas un līdzsvarošanas iespēju. Līdzsvarotu – tātad īstu un pareizu – patiesu situācijas redzējumu dod tikai stabila, harmoniska ģimene. Tāda ģimene sniedz vienprātīgu, saprātīgu un īstu redzējumu, tāpēc vēlētājs ir ģimene. Spēkā ir princips

– „Viena ģimene – viena balss”.


***

Reiz sen-senos laikos, tāl-tālā pagātnē pirms daudziem tūkstošiem gadu no siltās Vidusjūras krastiem, no vīna koku, olīvu birzīm – Pāna un Apolona laukiem, no Lielās Mātes un Saules vaiga bērnu – ķeltu dzimtenes uz Eiropas ziemeļiem nāca Zeva, Poseidona, Hēras un Afrodītes svētītie Brīvie Cilvēki – Lāči un viņu pavadoņi – Ne-brīvie, kuri te – tālu prom no iesildītajām metropolēm nāca brīvību mācīties un jaunus pārbaudījumus meklēt.

Tie, kuri bija lēnāki un kūtrāki, ātrāk likās mierā un aizpildīja Viduseiropas telpu, bet tie, kurus dzina neremdināmas Gara alkas, gāja aizvien tālāk uz Ziemeļiem – Ziemeļmeitas lūkot. Tā viņi virzījās – brīžiem ātrāk, brīžiem lēnāk, bet visu laiku, paklausot kādai iekšējai balsij, turējās aizvien uz Ziemeļiem un Ziemeļaustrumiem. Tā ejot, viņi pamazām ceļa malās atstāja te nevajadzīgo, lieko, bet atrada jaunajai dzīvei piemēroto. Tā – gadu tūkstošos mainoties, viņi kļuva par citām tautām un tautu grupām – Teitoņiem – Ziemeļu zemju apdzīvotājiem.

Šurp viņi nāca kā Ķelti – te viņi sevi atskārta par Teitoņiem esam. Viņi apdzīvoja plašas Eiropas ziemeļu zemes no Atlantijas krastiem rietumos līdz Urālu kalniem austrumos, kur katrs atrada savai dzīves īpatnībai piemērotu tautas vārdu. Brīžiem viņi cīnījās ar Ziemeļu dabas spēkiem, brīžiem ar vietējām iedzīvotāju ciltīm, bet reizēm izkāvās arī viens ar otru, tomēr saglabāja nemainīgu savu iekšējo būtību – attīstīta Cilvēka kultūru – tieksmi izkopt savu Cilvēcisko dabu, kā to viņiem mācīja viņu Skolotāji Lāči – Druīdi (Ieskaties Baltu kluba rakstos).

Daļa no viņiem apmetās netālu no Ziemeļu vidusjūras – civilizēto Cilvēku apdzīvoto zemju robežas – Baltijas jūras (pie pašas jūras dzīvot nevarēja – tur zemkopībai nederīgās vietās mitinājās vietējie barbari).

Teitoņi visumā bija miermīlīgi zemkopji un lopkopji. Viņi bija arī prasmīgi celtnieki, kuri pazina un prata izmantot vietējā reljefa un celtniecības materiāla – akmens un koka īpatnības. Nekas nav mūžīgs – viss rit, viss mainās, viss atkārtojas. Kokam ir visīsākais mūžs, bet tas ātrāk atjaunojas un no tā aizvien var celt atkal jaunas, tīras, skaistas un dvēselei tuvas – siltas koka celtnes.

<<p style="text-align: justify; text-indent: 36pt;" class="MsoNormal5">Tagad nav svarīgi kā sevi sauca pie Baltijas jūras dzīvojošie – vai par Aistiem, Rusičiem vai par Arijiem – to mēs tagad tāpat neuzzināsim – tas paliks tikai uz pļāpīgo Grieķu un augstprātīgo Latīņu iesauku un mūsu pašu izdomu pamata veidots vārds. Mēs tos varētu saukt arī par Baltiem vienkārši tāpēc, ka šim vārdam piešķiram paši savu – īpašu – mums tuvu un mīļu nozīmi.

Laiks ritēja. Notika pārmaiņas. Ķeltu un Teitoņu vidū parādījās atkritēji – barbari, kurus izstūma no civilizēto Cilvēku dzīves un likumu aizsardzības loka – pareizāk sakot, no tā barbari aizgāja, lai atgrieztos bruņotu laupītāju bandu – Vilku veidolā. Sākumā viņi uzbruka no jūras piekrastes ciemiem. Vēlāk, izspieduši no turienes Cilvēkus, sāka šajās tukšainēs apmesties paši.

Iekarojuši piekrastes un upju grīvas, viņi sāka spiesties augstāk pa un gar upēm. Pamazām viņi ieņēma plašas teritorijas, kuras pakļāva savai ietekmei un dzīvesveidam. To viņi darīja sev raksturīgā veidā – ar viltu, nolaupīto sieviešu vardarbīgu iesaistīšanu un rupju spēku – uzbrukumiem no stūra, labāko vai nomaļāko iznīcināšanu un pakļaušanu verdzībai. Viņiem pa pēdām nāca šamaņi (Romove, brāļi kirvaiši, vaideloši un vaidelotes), pūšļotāji, degradētu kultu kalpotāji, bīskapi un viltus mācību sludinātāji. Tieši tā īsumā var aprakstīt notikumus mūsu Baltijas jūras krastā no 7. līdz 13.gs., kad tam uzkundzējās Brutēņi (senprūši) un no ieņemtajām Kuršu kāpas nomalēm izpletās līdz pat Daugavas augštecei.

Vilks nebūs vilks, ja aitās neies. Prūšu, Leišu un ... (Latvju?) bāliņi bieži gāja sirojumos uz kaimiņu zemēm, arī pie Igaunīšiem. Paši gāja un citus savus „sugasbrāļus” līdzi ņēma. Tā sirojumos pret Igauņiem viņi ņēma talkā vācu algotņus vienreiz, otrreiz līdz kādubrīd vāciešu laupītājiem te iepatikās. Viņi te apmetās uz palikšanu, bet pēc kāda laika pie viņiem sāka braukt Vāczemes draudziņi lielākā skaitā. Viņi pakļāva kā šo zemju pirmiedzīvotājus, tā arī savus „draugus” – vikingu Vilku – laupītāju pēctečus. Tā vieni laupītāji šai zemei uzkrāva vēl otru nastu.

Ar laiku Ne-brīvie pamatiedzīvotāji sajaucās ar Vilkiem, bet saglabāja atmiņas par Lāču klātbūtni un viņu mācību. Tā izveidojās dīvains mikslis – ne īsti Auns, ne Vilks, ne arī Lācis. Tas bija no Lāča vārdus mantojis, iekšēju pretrunu plosīts radījums un tāda tauta ar Auna dvēseli un Vilka apetīti – katrs gatavs kalpot svešam, bet aizlikt kāju priekšā savējam. Vilka dvēsele ir tik vitāla..., bet aita grib tikai mierīgi dzīvot, izdzīvot..., bet Lācis taču, Lācis un viņa dziesmas!

Un te mums atkal jāatgriežas pie Vīzijas un vēlētāja. Katram sava Vīzija. Viens redz bišu kokus, cits – trenkātu aitu baru. Vienam sapņos rādās ziedošs dārzs, citiem – asinskāri vajātāji miera nedod. Vilkam, aitai, bitei vai Lācim – katram savi sapņi, vīzijas, likumi un politiķi. Mežā katram var atrast viņa vietu, darbu un pienākumus, bet

- ko darīt, ja tas viss ir sajaukts viena Cilvēka dvēselē un katra tāda dvēsele ir vētru gāzumu pilns, necaurejams mežs?

- ko darīt, ja Cilvēks pats nezina, kas viņā mīt?

- ko darīt, ja Cilvēks nezina, kā sevi uz ceļa izvest, kāpēc te bitēs kāpt, te kaukt vai bariņā saspiesties gribas?

- kā lai zin, ko tādam vēlēt – Vilku, Lāci vai Āzi par dārznieku laist?

Un,

- kādēļ vienā ģimenē tūlīt vienprātība ienāk, kā tikai visi mājās tiek, bet citā – kā uz kara lauku sanāk?

Tādēļ, ka notiek cīņa par varu. Šī cīņa notiek starp Idejām, sabiedrisko attiecību formām, valstīm, uzņēmumiem, ģimenēm, paaudzēm, vīriešiem, sievietēm, bērniem un vecākiem, un katra dvēselē – starp to, kam jāaiziet un to, kam jāpaliek – starp Jauno un to Veco, kas traucē. Tādēļ visi cīnās pret visiem un Cilvēka dvēselē kreisā roka ķeras pēc viena, bet labā – pavisam cita.

Spējas ir Debesīs – Cilvēka dvēseles plašumos un augstumos. Tas, kurš šīs spējas pielieto savā dzīvē, iegūst varu vadīt savu dzīvi. Tas, kurš vada savu dzīvi – tas dzīvo. Tas, kurš iet otra pavadā – tas nedzīvo, tas tikai vergo. Kalpo par vēdera, baudas vai naudas graša tiesu. Tas, kurš iet pavadā – tas mitinās vadātāja dzīvē kā viņa dzīves virtuves, viesistabas, gultas vai darba piederums.

Ir Brīvie Cilvēki – tie, kuri prot un grib būt viņi paši – ņemt savu dzīvi savās rokās, vadīt to tādu, kāda tā ir – skatīt to īstumā – neapkrauties ar svešiem piederumiem un arī pašiem nekļūt par kāda piederumu. Brīvie Cilvēki grib zināt – kāda ir Dzīve Īstenībā – kāda ir viņu loma tajā un kā to pilnveidot – ko sevī attīstīt, bet no kā atbrīvoties. Tāpēc viņi ņem savu dzīves varu savās rokās un vada to, kā nu prot, un, tā to vadot, šajā prasmē pieaug. Brīvie kļūst brīvāki. „Tāds tādu redz, tāds tādu atrod”. Brīvie apvienojas grupās, komandās – pulcējas vienkop un atbalsta viens otra brīvību. Saskaņā spēks pieaug.

Brīvo Cilvēku spēks nāk no viņu iekšienes – viņu vara ir viņu spējās. Viņiem nevajag svešu spēju piederumu. Brīvie meklē, slīpē un pilnveido savas Cilvēciskās Vērtības – radošās darbības rīkus. Brīvajiem patīk pretvara. Tā viņus māca, trenē un audzina pilnībā. Viņi atrod sev pārbaudījumus un pārvarēšanas vērtus šķēršļus. Viņus sajūsmina Spēks, Sirds plašums un Kosmiska Tāle. Viņi zin, ka ir nākošie kosmosa Valdnieki. Tas ir viņu svēts mantojums. Tas ir mantojums, kuru tiem jāiegūst par to cenu, kas viņus mantotāja Radītājam tuvina un līdzina. „Esiet kā Tēvs!”. „Esiet kā Dievi!” „Jūsos mīt Dievi.” „Jūs esat aizmiguši Dievi.” „Gulošajam ir jāpamostas.” Brīvo Cilvēku spēles un spēku pārbaudes ir Dievu mošanās viņos.

Varas, Pienākumu, Tiesību, Atbildības un Brīvības nešana, Filosofija, Iesvētīšanas, Zināšanu meklēšana un Zināšanas, Daiļrade un Radītāja Gribas izpilde ir Brīvo Cilvēku daļa.

Ne-brīvie Cilvēki nav tik stipri – nav tik Cilvēcībā nobrieduši, lai savas dzīves varu ņemtu savās rokās. Viņi nejūtas droši pārvarēt šķēršļus. Viņu spējas nav īsti izkoptas, viņi tās neskaidri jūt, bet vēl maldās to pielietojumā. Tāpēc viņu vara nav pilnīga. Viņi to nelieto savu Cilvēcisko Vērtību atrašanai un slīpēšanai. Viņu vara tiecas pēc vienkāršu, saprotamu un acīmredzamu ieguvumu saglabāšanas. Ne-brīvie izvairās no šķēršļiem un meklē kompromisus ar pretvarām. Viņi pie-liecas, pie-vienojas, pie-balso, pie-slienas un pie-vieno.

Ne-brīvie labprāt pie-dalās pie kāda ar savām spējām un kļūst par tā rīku – piederumu. Viņi nodod savas spējas kalpībā – viņiem nav tik daudz varas (ir bail to lietot), lai tās atbildīgi izmantotu, tāpēc gaida kādu, kurš viņiem pateiks kur, kad un kā to darīt. Viņi vienkārši negrib izmantot savas tiesības, jo izvairās no atbildības par to – viņi baidās no mācības saņemšanas. Ne-brīvie baidās no plašuma, tālēm un sevis paša.

Ne-brīvie ar to sevi ierobežo, tādēļ viņu vara nav pilnīga. Viņi izlīdzas tā, ka vieni pieņem sev citus par savu trūkumu aizpildītājiem – izpildorgāniem – rīkiem, un kļūst par kungiem, bet citi iet pie viņiem par rīkiem – piederumiem, meklē savu piederību pie kāda kunga par kalpu. Tā Ne-brīvie, apvienojot savas ne-pilnās un daļējās varas, iegūst varas masas un lieluma daļēju pieaugumu. Papildināšana ir universāls likums. Tas darbojas arī te – tas ļauj nebrīvajiem mācīties vienam no otra. Tā viņi mācās.

Viņi mācās to, kas ir vara, kādi ir pienākumi, kādas tiesības nāk tiem līdzi, ko nozīmē atbildība, un ko ar brīvību darīt. Viņu daļā ir reliģija, zināšanu apgūšana, mistērijas, jaunrades prasmju un iemaņu apgūšana – viņi mācās atšķirt Daiļo un Skaisto no greznā un tukšā. Viņi izzin, kas ir Radītāja Griba un kā to atšķirt no savām iegribām. Ne-brīvo vara viņu starpā parādās tad, kad viņi saspiežas barā. Ne-brīvie baidās savu varu lietot, tāpēc paši sev iestāsta, ka tas, ko viņi lieto, ir kāda cita – ārpus viņiem esoša (valsts) vara. Tādā veidā viņi (vismaz savā prātā un sajūtās) atbrīvojas no nepatīkamās atbildības nastas. Viņi vienkārši vēl nezina, ko ar savu Brīvību darīt.

Un tad Ne-ir tie, kam brīvības nav. Tie ir vergi. Tie ir savu iegribu, netikumu un trūkumu vergi. Vilki. Tie ir tie, kas uztur verdzību. Vergi rada un uztur verdzību. Vergi noraida kārtību, brīvību un savstarpēju derīgumu – kalpošanu. Vergi pazīst tikai verdzību:

- „Ja Tu nevergo man – es vergoju tev, ja es nevergoju tev – tu vergo man”.

Vergiem nav savu Cilvēcisko vērtību (viņi tās ir zaudējuši). Tāpēc viņiem nav radošo spēju un viņi nevar no dzīves saņemt šo spēju augļus, kuri viņiem ir vajadzīgi, tāpat kā citiem.

Tāpēc vergi rīkojas sev vienīgajā iespējamajā veidā – viņi paverdzina citus – tos Ne-brīvos, kuri tam ļaujas. Viņi tos sarīda savā starpā (iestāsta, ka konkurence attīsta) un pārtiek no viņu kautiņu atlikumiem. Konkurences ekonomika un dzīve ir atlikumu (atkritumu) ekonomika un dzīve. Viņi pretnostata Ne-brīvo spējas vienu otrai un iegūst to varu, kura šo savstarpējo cīņu rezultātā no tiem „atkrīt” (viņi to zaudē – nespēj kontrolēt). Vergiem nav Brīvības, tāpēc to, kur sastop, visur nopulgo, novazā, devalvē un degradē. Viņi savu varu iegūst tur, kur to atņem līdz ar Ne-brīvo neizmantotās brīvības piesavināšanos.

Brīvība ir neierobežota Radītāja Gribas izpilde, bet, tā kā vergi neko nezin (nevar un negrib zināt) ne par Radītāju, ne viņa radīto pasauli, ne tās likumiem, Skaistumu un iespējām, tad to visu noliedz, tā vietā liekot to pretstatus – savas verdzības zīmes. Viņu izpratnē Ne-brīvajiem atņemtā brīvība un tās vara jāizmanto citu cilvēku brīvības atņemšanai un viņu atbīdīšanai no varas. Vergu savstarpējā līdzdarbība nav vērsta uz brīvības un sadarbības – radīšanas ceļā nākošo augļu vairošanu, bet uz šo augļu laupīšanu. Augļu baudīšana un to radīšana nāk kopā ar to radīšanas un baudīšanas varu. Tādēļ laupītāji (vilki) nolaupa varu, bet to pārdala netaisni – augļu radīšanas varas daļu atstāj pie paverdzinātajiem Ne-brīvajiem, bet augļu baudīšanas varas daļu paņem pie sevis. Vilku vēlēšanas ir stiprākā tiesību un tā varas apstiprināšanas – verdzības ieviešanas akts.

Tā cīņa par varu, kura šodien notiek visur, ir Vilku cīņa ar Lāčiem par to, vai atgriezīsies Ne-brīvo brīvības varas izmantošana Radītāja noliktajā kārtībā – tiem par labu, vai turpināsies šīs varas izmantošana pret to – Vilku iedibinātās kārtības un verdzības uzturēšana. Tāpat tā ir cīņa starp Veco un Jauno Laiku – veco Cilvēkā un viņa jaunajām iespējām, kuras nāk ar jaunu spēju – varas, pienākumu, tiesību, atbildības un brīvības iegūšanu, apgūšanu un izmantošanu. Tajā – jaunajā Laikā un pasaulē Vilkiem nav vietas. Tāpēc viņi visiem līdzekļiem cenšas noturēt Ne-brīvos pie vecās varas un pasaules ne-tikumiem, ne-spējas un ne-saticības. Pie visa Skaistā un Labā noslēpšanas, nosmērēšanas un no-maldināšanas.

Ne-brīvajiem Vilki iestāsta – iegalvo par visatļautības, visvisādības un visa pieņemšanas, piemērojamības pamatotību. Viņi iestāsta muļķības par to, ka katrs ir viss un viss ir katrā, ka katrā Vīrietī ir Sieviete un Sievietē ir Vīrietis, ka nav ne īstu Vīriešu, ne Sieviešu, ne īsta Labā, ne sliktā, un katrs pēc savas izvēles var izvēlēties, kas būs viņš pats, un kas viņam būs Labais vai sliktais. Viņi nodarbojas ar no-maldināšanu un Zināšanu – patiesības sajaukšanu un sagrozīšanu. Vilki tad iestāsta Ne-brīvajiem, ka katrā esot pa druskai no visa, tajā esot sajaucies kaut kas no Vilka, no aitas, no bites, no brieža vai peles (par Lāčiem gan tie klusē vai stāsta, ka visi Lāči esot tikai tādi pārauguši Vilki) un, ka tas viss esot jāpieņem un jāuztur sevī – tas viss esot normāli un ar to esot jāsadzīvo – tāds jau tas Cilvēks esot – pretrunu plosīts tieksmju kamols!

Tie ir meli!

Tāds Cilvēks ir tikai tik ilgi, kamēr viņš šaubu mākts stāv ārpus savas vietas un liedzas pieņemt sev dāvātās iespējas. Tad, kad viņš pieņem sevi – atzīst to, ka viņš patiesībā ir Lācis, Ne-brīvais vai Vilks – viens no trim, viņā beidzas cīņa starp šiem nesamierināmajiem. Tad fabulas Gulbis, Vēzis un Līdaka, kuru vezums nekust no vietas, saprot, ka tas, ap ko viņi bezpalīdzīgi raustās – ir tas, kas viņus vieno. Viņi visi pieder vienam Ūdenim. Gulbis ir kuģa buras, Līdaka – vilkme bezvēja laikā, bet Vēzis katrai kustībai tik nepieciešamā pretkustība un iespēja to mainīt – koriģēt vai noenkurot – spēku pielikt vienā punktā.

Katram ir sava vieta. Katrai būtnei ir vieta mežā, bet mežs nedrīkst būt katrā būtnē. Cilvēka dvēseles augstāko sasniegumu simbols ir Vienradzis – Saules un Mēness – Gara un dvēseles vienotības zīme. Katram no Jums ir jāieskatās sevī un tur jāatstāj tas, kas esat Jūs pats, bet liekais un ievazātais jāraida prom. Visam jābūt savā vietā. Jāatjauno Dabiskā Kārtība un Likumība. Jāpārtrauc Vilku ienestais haoss un savstarpējās cīņas par varu un treknāko kumosu. Cilvēkam jāizmanto tam dotā vara, saskaņā ar tās mēru un savu dabu. Vilkam jāpakļaujas un jāieņem tam ierādītā vieta.

Tā ir Lāču Mācība.

Tad, kad Jūs būsiet no sevis padzinuši svešo, Jūs varēsiet būt Jūs paši. Tad Jūs varēsiet ņemt savu varu pēc savām spējām un pie-lietot savas dzīves dzīvošanai. Jūs varēsiet būt Brīvi Cilvēki un veidot savas apvienības, vai Ne-brīvie un sadarboties savu spēju papildināšanā – būt sev kungi vai kalpi pēc pašu izvēles – pielietot savu brīvību pēc savām spējām un saprašanas. Tad Jūs Savu Vīziju varēsiet redzēt ar savām acīm, saprast to, ko redzat un vērtēt to – vai tas, ko redzat un darat, ir labs vai slikts, un tāpēc to vairot vai mazumā laist. Tad Jūs varēsiet sev vadoņus paši pēc sava prāta sev pieņemt vai no tiem atkrist. Tad Jūs iepazīsiet savu rīcību pēc tās sekām, un tā uzzināsiet – kas Jums ir labs Vadonis, bet kurš Jūs purvā ved un ko ar tādu darīt. Tā Jūs savu Brīvību mācīsieties. Un reiz – tad, kad Brīvi būsiet, mēs kopā nāksim un sev – savam Brīvu Cilvēku Darba Kopkorim Diriģentu un Vadītāju vēlēsim.


Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija