Atpakaļ

Jautājums no www.philos.lv

231.

No: Plāns     Temats: Notikumi Gruzijā

2008. gada 14. augustā 12:40:28

Kāpēc gruzīniem ir jākaro ar citu tautu-osetīniem, zinot to, ka viņus aizstāvēs Krievija?
Vai tiešām ir iespējams tādai mazai valstij kā Latvija būt pa īstam neatkarīgai un ar labām kaimiņattiecībām ar Krieviju, sevi nepazemojot un nezaudējot savu identitāti? Kādai sadarbībai tad būtu jābūt?
Filma Padomju stāsts, vai tā jau neveidoja latviešu nostāju par slikto krievu lāci, sagatavojot mūs Gruzijas notikumiem un vēl kādiem citiem daudz lielākiem notikumiem? Kā Latvija varētu iziet ārā no šīs ASV veidotās destruktīvās putras?



Par sviestmaizi un zābaku.


Pēdējo 17 gadu laikā šis ir jau 4 Gruzīnu uzbrukums Abhāzijai un Osetijai, jeb, kā saka Sāakašvili runājot ar anglosakšiem – Aišijai. Par šo uzbrukumu Sāakašvilī, Tbilisī televīzijā uzrunājot savu tautu angļu valodā uz EUROPAS karoga fona saka tā:

- Mēs te aizstāvam Amerikāņu vērtības!

- Mēs esam Jaunās Pasaules kārtības pirmā līnija!

- Mēs neskumtu, ja mūsu dēļ Amerika sāktu karot ar Krieviju!

Ar šīm atbildēm varētu apmierināties maniakālu psihožu pētnieks, bet mums tas maz ko līdz tādēļ, ka esam vienā sviestmaižu kulītē ar to apalīti uz kuras rakstīts „Gruzija”. Patiesībā Latvija, Gruzija, Lietuva, Polija, Ukraina un Igaunija ir kā vardes futbolbumbā Amerikāņu futbolista zābakam ar kuru tas grib trāpīt Krievijas vārtos.

Līdz ar to rodas jautājums:

- Kas, kur un ar ko karo, skandinot Gruzijas vārdu?

Šim Gruzīnu uzbrukumam un tā radītās situācijas izpratnei ir Teritoriāli vēsturiskie, tiesiskie, politiskie un Cilvēciskie aspekti.

Tad, kad Amerikāņu runasvīri televīzijas ekrānos, radio un avīžu slejās šausminās par krievu tankiem Gruzijā, tad ar to pašu rada iespaidu par to prettiesisku atrašanos – pēkšņu iebrukumu mononacionālā Gruzīnu veidotā un tradicionāli uzturētā dzīves telpā - Gruzijas valstī. Patiesībā tā ir ar Staļina dekrētu noteikta ģeogrāfiska (administratīvi – ekonomiska) telpiska struktūra, kuras lielumu nosaka kalnu grēdas un jūras ieskauta teritorija un kurā dzīvo kā Gruzīni, tā Abhāzi un tagad arī daļa no kalnu grēdas nodalītajiem Osetīniem.

Šīs tautas, kā visas Kaukāza reģionā, tradicionāli savstarpēji konfliktē grupu interešu līmenī, bet tīri cilvēciski saprotas individuāli sadzīviskā līmenī. Tām ir jauktās ģimenes un apdzīvotās teritorijas, tāpat kā neizsmeļams pārestību saraksts, no kura vienmēr var izvilkt kādu neatriebtu cūcību. Izskatās, ka šīs tautas, tāpat kā Latvieši, vairāk dzīvo ar skatu pagātnē, savu brūču „apbēdāšanu” un savas neatkarības pierādīšanu nekā šīs neatkarības reālu lietošanu. Tomēr gods kam gods, līdz šim tās augsti turējušas savu neatkarības vīziju.

Ir tādas tautas, kuras labāk izvēlēsies karastāvokli kā dzīvesveidu nekā pakļautību, bet ir arī tādas, kuras vienmēr atradīs kādu, kam pagulties apakšā. Līdz šim Kaukāzā pēdējo nebija un man domāt arī tagad nav, ko nevar teikt par viņu politiķiem, kā jau visur, kur ambīcijas un nauda iet roku rokā.

Pēc tam, kad PSRS-am beidzoties, Gruzija saņēma neatkarību, tai radās jautājumi:

- No kā dzīvot?!

- Kā dzīvot?!!

- Kādēļ dzīvot?!!!

un bija jārada jauna, no PSRS-a augļu un dārzeņu tirga neatkarīga vīzija. Kā jau parasti, tur kur pie varas nāk tirgus plaču speciālisti, viņi sev līdz, tāpat kā bārmeņi un sportisti, atnes arī šo pasauļu (ne)tikumus un „stiprākā elkoņa” tiesības. Tas vienmēr nozīmē strauju bagātināšanos vieniem (viņu ģimenēm un radiem), bet ieslīgšanu nabadzībā visiem pārējiem.

Gruzija nebija izņēmums. Nabadzībā iedzītajai tautai bija vajadzīga cerība un nodarbošanās jau iepriekš (vienu) nolemtā bezcerīgā situācijā (otriem).

Kā vienmēr, tādos apstākļos noder (ne)nacionālisms – šovinisms, it sevišķi, ja tas nāk reizē ar brīvības ilūziju - visatļautību un tirgus plača labākās vietas iekarošanas manierēm, uz kādām savu tautu skubināja tās līderi. Tad, kad neko racionālu piedāvāt nevar, vienmēr labi noder kārtīga izkaušanās. Tā Gruzīni vicojas savā starpā, neaizmirstot ar kārtīgu ložu krusu apdāvināt arī Osetīnus un Abhāzu kalniešus.

Te jāpiebilst, ka viņiem, tāpat kā Latviešiem piemīt milzu trūkums – skaitīt sevi par kulturāli bagātākiem, senākiem un tāpēc vērtīgākiem par saviem līdziedzīvotājiem uz šīs planētas. Viņi no augšas noraugās uz „nekulturālajiem” kaimiņiem.

Tie glābjas kā var – bruņojas un šauj pretī, pieņem Krievijas pavalstniecību un sauc palīgā miera uzturētājus, rīko referendumus vai pasludina neatkarību (atjauno pirmsdekrēta robežas) – atbrīvojas no Staļina atstātā mantojuma. Gruzīniem savukārt ļoti iepatikusies iespēja paplašināt savu dzīves telpu reizē ar nesodītu šaušanu pa dzīviem mērķiem – Cilvēkiem. Viņi, sevi saskaitot, priecājas – mums nekas par to nebūs! Mēs esam vairāk! Mēs labāk bruņojamies! Amerika mūs neaizmirsīs!

Tad, kad Vašingtonas runasmutes apvārdo namsaimnieces, tās brēkā par krievu „iebrukumu” Gruzijā, bet tad, kad tiekas diplomāti un ministri – skan jau cita dziesma par „atbildes neproporcionalitāti”, „līdzekļu pārsniegšanu” un „ietekmes zonas pārsniegšanu”. Netiek apspriesti Krievijas darbību tiesiskums un nepieciešamība tur, kur namsaimniecēm iegalvo tieši agresiju un prettiesiskumu vai vēlmi mainīt valdību.

Krievijas atrašanos Dienvidosetijā, Abhāzijā un konfliktzonā, kā arī rīcību nosaka starptautiskās tiesības un speciālo līgumu saistības un to uzliktie pienākumi.

Starptautiskās tiesības nosaka to, ka katrai valstij ir tiesības aizstāvēt savus pavalstniekus uzbrukuma gadījumā un tāpat arī reaģēt uz uzbrukumiem saviem bruņotajiem spēkiem. To nosaka ANO nolikuma 51. pants. To daudzkārt izmantojušas valstis arī ASV, gan Grenādā, kad vardarbīgi gāza tās valdību, gan kā ieganstu kara sākšanai Vjetnamā, gan lai vienkārši neatdotu Panamas kanālu atpakaļ tās likumīgajam īpašniekam Panamai pēc līguma darbības beigām. Tieši šī iemesla dēļ, cerot uz Krievijas palīdzību daudzi Osetīni un Abhāzi ir pieņēmuši Krievijas pavalstniecību.

Gruzīni, amerikāņu instruktoru vadīti, sākot uzbrukumu Osetīniem viņu ciemos un Chinvāli pilsētā uzbruka arī tur izvietotajiem Krievijas miera uzturēšanas spēku bataljona karavīriem. Mērķtiecīgi un tiešā tēmējumā no strēlnieku ieročiem, tankiem un ar smago artilēriju apšaudīja Chinvali pilsētā izvietotā bataljona kazarmas, kurās atradās tikai ar strēlnieku ieročiem apbruņoti bataljona karavīri. Vēl vairāk, tad, kad 9 augustā šim bataljonam tika sūtīts uzbrucējiem līdzvērtīgs pastiprinājums, Gruzīni, ar amerikāņu karavīru piedalīšanos, atklāja mīnmetēju un lielgabalu uguni pret šo karaspēka kolonu vēl pirms Chinvali sasniegšanas.

Vēl vairāk – miera uzturēšanas patruļās konflikta zonā kopīgi patrulēja Gruzīnu, Krievu un Osetīnu karavīri katrā patruļā. Sākoties Gruzīnu uzbrukumam Dienvidosetijai, Gruzīni apšāva savus patruļas biedrus, Krievus un Osetīnus. Kādu atbildi gan viņi bija gaidījuši un kādu vērtību vārdā tas notika – šāvieni mugurā tiem, kuri pēc trīspusīgā līguma un ANO drošības padomes mandāta sargāja arī viņu ciemu un ģimeņu drošību? „Mēs neskumtu, ja Amerika un Krievija...”?!!!

Dienvidosetijā un Abhāzijā Krievu miera uzturēšanas spēki izvietoti jau sen (tātad par iebrukumu te neiet runa) saskaņā ar trīspusējo Gruzijas, Dienvidosetijas un Krievijas līgumu par miera nodibināšanu un uzturēšanu, ar kuru Krievijai uzlikts par pienākumu uzraudzīt tā izpildi. ANO mandāts papildus tam Krieviju nozīmē par drošības garantētāju abām pusēm kādas puses uzbrukuma gadījumā.

Te nevar būt runa par iebrukumu, okupāciju vai tīšu kaitējumu tāpēc, ka Krievija rīkojas saskaņā ar Gruzijas parakstītu līgumu, izpildot savas saistības un tiešu ANO mandātu šo darbību veikšanai. Krievijas darbības apmērus, par ko diskutē civilie pļāpas diplomātiskajās apspriedēs un „brīfingos” noteica Gruzijas uzbrukumā pielietotās tanku kolonas, tālšāvēja artilērija, aviācija un kaujas kuģu uzbrukums Melnās jūras flotes kuģiem. Tas nav noslēpums, ka Gruzīni pēc Osetīnu sagrāves gatavojās iebrukt Abhāzijā no sauszemes un jūras puses, kam traucēja tur esošie Krievijas flotes kuģi garantējot drošību Abhāzijai (ANO mandāts).

Gori pilsētas apkaimē atradās galvenās artilērijas noliktavas un pozicijas no kurām apšaudīja Chenvali un apkārtējos Osetīnu ciemus. Čenahi bāzējās uzlidojumos iesaistītā aviācija, bet Poti jūras ostas daļa kalpoja Gruzīnu kara kuģu bāzēšanai. Iznīcinot objektus šo pilsētu tuvumā tika neitralizēti attiecīgie uzbrukumos iesaistītie bruņojuma veidi. Krievijas atbilde bija līdzsvarota un proporcionāla – ar ko Gruzīni uzbruka, tas viņiem tika atņemts. Uzbrukumi tika pārtraukti.

Krievija izpildīja savas līgumsaistības un ANO dalībvalsts pienākumus saskaņā ar tai piešķirto mandātu. Tas, ka neapmierinātā (satrauktā) „starptautiskā sabiedrība” tagad no savas laktas kladzina par „neproporcionalitāti” un „pārsniegšanu” nenozīmē pilnīgi neko kā no faktiskā (no cik k...ām sākas čupa?), tā no humānā viedokļa.(Cik cilvēkiem jāmirst zem tankiem un bumbām, lai tos apturētu?)

Ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir „izlūkošana ar kauju”. Tika pārbaudīts, cik droši Krievija jūtas, cik tā ir neatkarīga un cik tā pastāvēs tajās pozicijās, kuras tā ir apzīmējusi par vērtībām. Tā bija interešu un vērtību konfrontācija un samēru pārbaude. Tas bija nepiesegts uzbrukums Krievijas līderu autoritātei un dzimstošajai saitei ar tautu. Ja līderi nebūtu snieguši šo atbalstu Osetīniem, tā būtu viņu politiskā pašnāvība. Vardes futbolbumbā satraucas par to, vai viņas sapratīs rietumi (futbolists), bet Krievijas līderi par to, vai viņus sapratīs Krievi. Tā arī ir starpība starp „varžu demokrātiju” un „Krievijas autoritārismu”. Uz tā balstās patriotisms un neatkarība.

Tāpat ir skaidrs, ka Gruzīni izpilda provokatoru lomu Amerikas sagatavotā informatīvā uzbrukumā Krievijai, kas arī ir galvenā šīs asinsizliešanas jēga. Tika ziedoti tūkstoši cilvēku dzīvību, lai Amerika varētu apmelot Krieviju. Gruzīnu tirgoņu (ne)tikumi šoreiz bija kā sviestmaize uz amerikāņu zābaka. Tiem tika apsolīta netraucēta un viegla blickrīga („zibenskara”) uzvara pār Osetīniem un Abhāziem (daļa Abhāzijas – Svanetija – Kodori ieleja jau bija Gruzīnu okupēta) un tālāks vispusīgs Amerikas atbalsts.

Lieta tā, ka Amerika ir sevišķi jūtīga pret visu, kas atklāj tās „varenības” māla kājas un liek apšaubīt vadošo lomu pasaulē. Kā jau visi anglosakši, tā ir stipra vājinot kaimiņus un eksistē par tik, cik tā iznīcina citas valstis, to neatkarību un nodod savus partnerus „varžu korī”. Izmantojot par ieganstu Irānas „atomprogrammas draudus” Amerika ap Krieviju izvieto atbildes trieciena pārtvērējus, tā paverot ceļu savam pirmajam raķešu triecienam Krievijai.

Ir jāsaprot, ka Amerika sāka 3 pasaules karu 11. septembrī ar „reihstāga dedzināšanu” – Dvīņu torņu sagraušanu pēc tam, kad Izraēla un tās atbalstītāja Amerika saņēma visu ANO dalībvalstu nosodījumu. Faktiski Amerikai nebija citas iespējas, kā vien sākt "vadīt karu pret terorismu". Patiesībā Irānas apdraudējumam ir tas pats iemesls, kas Krievijas – Vācijas gāzes vadam pa Baltijas jūras dibenu. „Vecā Eiropa” labi saprot, ka Vašingtonas „varžu koris” noslēgs cauruli pēc pirmās Vašingtonas pavēles, gadījumā, ja tā gribēs kontrolēt Eiropas enerģijas resursus.

Irāna gatavojas attīstīties, tai vajadzīgi sakari ar Eiropu un enerģija. Enerģiju tā cer iegūt atomelektrostacijās, bet sakarus ar Eiropu – tai dodot savu gāzi. Tas nesaskan ar Vašingtonas piekopto vājināšanas un kontroles taktiku. Ja Amerika zaudē kontroles (līdera) poziciju – tā zaudē visu.

Pēdējā starptautiskā vienošanās par valstu „sadzīves” principiem tika noslēgta Helsinkos, kad vēl eksistēja PSRS, Varšavas pakts un sadalītā Vācija. Tagad tā visa vairs nav. Aiz muguras ir arī Dienvidslāvijas asiņainais karš, masu kapi, nopostītās pilsētas, Sarājevas aplenkums un artilērijas apšaudes divu gadu garumā.

Dienvidslāvijas teritorijā bija labi attīstīta naftas pārsūknēšanas infrastruktūra. ASV naftas kompānijas apsolīja, ka, gadījumā, ja Serbija spēs noturēt republiku kopumu, tad caur tās teritoriju tiks virzīts naftas vads uz Eiropu, kas solīja ievērojamu valūtas plūsmu Serbijas kasē. Tā dolāra „vērtību” vārdā sākās asiņainākā mūsdienu Eiropas realitāte.

Toreiz politiķi sprieda un spriedelēja, brīfingoja un „līdzsvaroja”, „proporcionalizēja” un „teritorializēja” gadiem ilgi. Gadiem ilgi mira cilvēki, mīnēja zemi un grāva pilsētas smaidīgo un demokrātiski murmulējošo, toleranto „civilizētās starptautiskās sabiedrības” pļāpu fonā. Tagad Krievija vispirms apturēja asinis, lai pļāpas varētu pļāpāt neviena dzīvību ar savu pļāpāšanu neapdraudot.

Tagad ekonomiskajā pasaulē klāt nākusi Ķīna, Dienvidamerika. Ir iznīcināta Afganistāna, puse Āfrikas un Irāka. Ir vajadzīga jauna vienošanās un savstarpējas sapratnes pamati laikā, kad Vašingtona, pasaulē palaižot terorisma spoku, pieteikusi karu visiem – katram un kopā.

Krievija tagad nav tas, kas bija PSRS vai Jeļcina laikā, nav arī tas, uz ko cerēja ASV – nav tās ielikteņu un dabas resursu izlaupītāju rokās. Krievija atkal ir valsts, kura atgūstas, nostiprinās un veidojas kā vertikālēs, tā sociālajās struktūrās. Tā ir valsts, kura runā par vērtībām tur, kur citi tālāk par interesēm netiek. Šīs jaunās Krievijas līderi ir izvirzījuši ideju par nepieciešamību sasaukt starptautisku konferenci un tajā vienoties par jaunu drošības sistēmu pasaulē, ņemot vērā tās tagadējo stāvokli.

Amerikāņi nevar pieļaut to, ka pasaulē rodas spēks, kurš ir spējīgs pretstāvēt un neitralizēt ASV „skaldi un iznīcini” politikai. Vašingtona nevar pieļaut to, ka jaunas vienošanās iniciatīva un tātad līdera pozicija šajā procesā nāk no kāda cita. Tas nozīmētu to, ka Amerikai būtu jānostājas pārējo dalībvalstu vidū kā līdzīgai starp līdzīgiem. Buši, Klintoni, viņu „divpartiju sistēma” un totalitārā „ ekonomiskā liberalisma diktatūras” demokrātija to nepārdzīvotu.

Ekonomiskā totalitārisma apstākļos nauda ir vērtību mērs un interešu dzinulis. Reizē tā ir arī „pēdējā instance” un „civilizācijas mēraukla”. Rietumu ekonomikas pagrimums un augošā Krievijas ekonomika ir tas neapgāžamais pierādījums, kurš atklāj anglosakšu ideoloģijas krahu. ASV no grimstoša kuģa klāja turpina izkliegt savas komandas aizpeldošo kuģu pēcpusēm. Vecs krokodils savu varžu kora kompānijā.

Tāpēc, jūlija vidū Kondolīza Raisa nāca klajā ar paziņojumu par „Krievijas slikto politisko uzvedību un nepakļāvību ASV diktētajai enerģētiskajai kārtībai” Krievijas ziemeļu naftas ieguves rajonos. Tam bija vajadzīgi uzskatāmi pierādījumi, kuros par provokatoru „nostrādāja” Gruzija, bet par „pastiprinātājām” Ukraina, Polija, Lietuva, Igaunija un Latvija – vecais labais varžu koris.

Tas, ka šis pasākums bija ieplānots kā informatīvais karš, ir redzams no tā, ka par Gruzīnu uzbrukumu Chinvali un Osetīnu ciemiem rietumu „ziņu aģentūras” nerunāja, pieminēja tikai Gruziju tās Staļina robežās, Sāakašvillī uzrunas un Kondolīzas deklamācijas, bet Gruzīnu „katjušu” viesuļuguni pret Chinvali rādīja, runājot par „krievu uzbrukumiem”.

Manipulēja, meloja, sagrozīja faktus, noklusēja un blēdījās. Savus nolūkus pierakstīja Krievijai, bet agresoru mazgāja un tērpa upura drānās.

Ir Cilvēciskais aspekts. Es nezinu vai ir tāds līdzjūtīgs cilvēks, kurš nebūtu dzirdējis par šo karu, kādu, kurš stāsta par to, ko tas viņam atnesis, par pārdzīvoto.

Osetīni stāsta par Gruzīnu uzbrukumu, Gruzīni par to kā pašcieņai sāp atbildes pliķis tur, kur nav izdevusies iecerētā uzvarošā izvarošana un tas, ka solītā palīdzība nav nākusi domātajā veidā, bet varde atkal tikusi izmantota kopā ar futbola bumbu. (Amerikāņiem ir raksturīgi uzrīdīt savas vardes stiprākam pretiniekam un pēc tam tās pamest likteņa varā vai pasludināt par saviem ienaidniekiem.) Tieši tā šajās dienās ASV pameta savu uzticīgo interešu virzītāju Āzijā – Pakistānas līderi Mušarafu. Tas, ka Amerika pašlaik pārapbruņo Grūziju nav palīdzība Grūzijai, bet savu tālāko uzbrukuma plānu Irānai virzīšana. Savu patieso situāciju Gruzīni apjautīs tikai pēc tam, kad tie vairs nebūs Amerikai vajadzīgi šajā kvalitātē.

Visā šajā personīgo pārdzīvojumu lavīnā ir kāds fakts – Sāakašvili, viņa runu un rīcības divkosība iepriekš un 08.08.2008. gada vakarā. Šis fakts, šī mērķtiecīgā gaita uz civiliedzīvotāju upuru palielināšanu Chinvali un savu Gruzīnu pamešana likteņa varā Gori pilsētā Gruzijā ir tie fakti, kuri ļauj izgaismot patiesību caur personisko pārdzīvojumu lavīnu.

Chinvali tika apšaudīta arī iepriekš tāpat kā citi Osetīnu ciemi pierobežā. Nedēļu pirms iebrukuma tika sagrauta ūdens ieguves un attīrīšanas stacija. Pilsēta palika bez ūdens. 7.augustā, pieaugot apšaudēm, iedzīvotāji sāka atstāt pilsētu, bet tad nāca slavenā Sāakašvilli vakara runa, kurā viņš pārliecināja, ka apšaudes tiks pārtrauktas, nekādu uzbrukumu nebūs un visi var mierīgi palikt savās mājās. Osetīni tam noticēja un tad, kad vakarā apšaudes tiešām mitējās, gāja gulēt, bet pēc tumsas iestāšanās Gruzīni atklāja masveidīgu artilērijas un reaktīvo mīnmetēju („katjušu”) uguni pa visu ielejā gulošo pilsētu no apkārtējām valdošajām virsotnēm. Šāva visu nakti no visiem smago ieroču veidiem, bet no rīta uzbrukumā devās aviācija un pāri par 100 tankiem.

Nav pirmā reize, kad notiek uzbrukumi pilsētām, kurās ir civiliedzīvotāji, bet parasti par to brīdina un dod laiku pilsētas atstāšanai. Armija – karavīri – vīrieši nekaro ar sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem. Armija nevērš smagos ieročus pret civiliedzīvotājiem vai armijas daļām, kurās nav nekā cita kā tikai strēlnieku ieroči. Uzbrukuma laikā Osetijā nebija ne smagā bruņojuma, no nopietnu Osetīnu zemessardzes formējumu. Kaujas spējīgākā bija tikai 560 vīru lielā (pēc štata, bet faktiski, tur bija ievērojami mazāk karavīru) Krievijas mieraspēku vienība. Gruzīnu pārspēks bija 12 kārtīgs! Pievienojiet tam smago artilēriju, aviāciju un tankus, amerikāņu „instruktoru” un artilērijas uguns koriģēšanas tehnisko palīdzību no pavadoņiem, jaunāko NATO bruņojumu, un Jums būs sapratne par „proporcionalitāti” un samērīgumu Amerikāņu un Gruzīnu izpratnē.

Jautājums ir tāds:

- Kādēļ pie tik milzīga (zināma) pārsvara bija vajadzīga ilgstoša masveidīga pilsētas apšaude visas nakts garumā?

- Kādēļ pirms tās Sāakašvillī iemidzināja pilsētniekus?

- Un kādēļ no Gori vispirms aizbēga armija, tad policija un visbeidzot arī pilsētas administrācija, pametot savus iedzīvotājus pilnīgā likteņa varā? Ieņemot Chinvali tika sagatavota šīs pilsētas drupu appludināšana. Pilsēta atrodas ielejā kā liela katla dibenā. Pilsētnieki slēpās pagrabos un, protams, tādā veidā viņi visi būtu noslīcināti.

- Vai Gruzijas „konstitucionālā kārtība” paredz visu Osetīnu nogalināšanu?

Šajā uzbrukumā viss bija pretēji veselajam, politiskajam saprātam. Acīmredzot šajā „karā” kāds cenšas, aizejot, paraut sev līdzi iespējami daudz dzīvību. Tā ir šī „kara” būtība. Sagraut to, kas ir, neko nedodot. Iznīcināšana pašas iznīcināšanas dēļ. Problēmas izraisīšana šīs problēmas tālākai eskalācijai.

Lūk, Jums uzskatāms apsēstības piemērs. Lūk, te ir tas, ko sauc par (NE)cilvēku. Fantastiskā realitāte, iemiesojoties konkrētā personībā, gūst postoša detonatora taustāmību un iedarbības spēju. Tas nav karš par kaut ko, Gruzīnu uzbrukums Osetīniem ir (no)postīšanas kāre – (ne)cilvēciska un tādēļ pretdabiska rīcība. Tāpēc, dzirdot "Gruzīnu" stāstus par savām bailēm no Krieviem un pārdzīvojumus šajā karā, gribu tiem atgādināt kādu vecu Grieķu parunu:

- Kad izvadi savējos karā, tad atceries to, ka pa šo ceļu tiem pretī soļo kāda cita kolona.

Tikai un vienīgi tas, kāpēc Tu izvadi savējos karā, nosaka to, kas Tu, to darot esi – savas dzimtenes patriots vai slepkava, noziedznieks, nozieguma līdzzinātājs, atbalstītājs un veicinātājs. Vai Tu esi Godavīrs, vai nožēlojams, savam sodam pretī ejošs noziedznieks. Tādos svaros tiek svērta Krievija un Gruzija, Amerika un viņas varžu koris.

Ieroču pielietojumu karā vienmēr pavada izlūkošana un informatīvais karš. Informatīvais karš vērsts uz pretinieka demoralizēšanu, viņa gribas nomākšanu un viņa dehumanizēšanu – viņa parādīšanu atbaidošā, šausminošā, neestētiskā veidā. Informatīvais karš vērsts uz iepriekšēju sabiedriskās domas savā zemē un „starptautiskās sabiedrības” sagatavošanu tām nehumānajām akcijām, tiem upuriem un postījumiem, kādus radīs agresors.

Informatīvais karš vienmēr tiek veikts pirms galvenajām militārajām akcijām, vai tur, kur šīs militārās akcijas var tikt apšaubītas to mērķtiecībā. Informatīvais karš atņem upura galveno aizsardzību – cilvēcisku veidolu un parāda to izstumtā tēlā – cenšas panākt tā izolāciju un starptautisku (sabiedrisku) nosodījumu, kas „piešķir tiesības uz tā pārmācīšanu, izstumšanu un pārveidošanu – padarīšanu par racionālu, saprotamu un pielietojamu”. Šajā starptautisko attiecību kontekstā – par konfortablu un nešokējošu, ja atceramies, ka mums Latvijā ir darīšana ar „Veco, labo EUROPU”, kuras siltajā azotē – Balkānos – cilvēki tika slepkavoti ilgstoši un masveidīgi reizē ar jaunu biedru uzņemšanu, Eurovīzijas festivāliem, „Zvaigžņu fabriku” topiem un ekonomiskās izaugsmes procentiem.

Starp daudziem argumentiem pret Krievijas rīcību tika minēts arī tāds – tā esot Gruzijas iekšējā lieta. Te rodas daži jautājumi:

- Vai tā ir ģimenes iekšējā lieta, ja vīrs (no)sit savu sievu?

- Vai tad, ja redzat un dzirdat cilvēka kliedzienus un uz tiem nereaģējat – atstājat viņu nelaimē bez vajadzīgās un iespējamās palīdzības Jūs esat līdzvainīgs, kaut vai ar savu klusējošo piekrišanu, kas tāda ir, ja notikumu nebremzējat?

- Kāpēc Jūs nedzirdējāt to, kas Jums bija jādzird?!

Atšķirības Krievijas un Europas rīcībā un šīs rīcības novērtējumā meklējamas gan informatīvā kara uzbrukumos, gan Krievijā un EUROPĀ notiekošo procesu atšķirībās, dinamikā un mērķos, pašos cilvēkos un ļaudīs, kas apdzīvo šīs zemes. Tā saucamā „starptautiskā sabiedrība” nav ne vienota, ne objektīva ne arī uzticama. To nevar ņemt par piemēru un tās dalībnieki nevar kalpot par autoritātēm ne katram atsevišķi, ne Latvijai, kā valstij kopumā.

Reiz man nācās būt par liecinieku notikumam vilciena vagonā, kad māte, aizstāvot savu bērnu, bija spiesta pacelt balsi. Vairāki(as) citi pasažieri vērsās pret māti par miera traucēšanu, bet ne pirms tam, ne incidenta laikā viņai nepalīdzēja. Tika aizskartas šo pasažieru intereses netraucēti braukt, bet viņos nebija to vērtību, kuras liek sniegt palīdzību svešai sievietei un viņas bērnam. Tagad daudz spriedelē par to, kas notiktu, ja Krievija iedomātos aizstāvēt tautiešus Latvijā. Man liekas, ka nekas sliktāks par to, kā tagad Latvieši izturas viens pret otru, notikt nevar.

Šajā starptautiskajā sabiedrībā un tās starpvalstu attiecībās nav vietas vērtībām. Tur ir tikai intereses un iespējas vai cīņa par resursiem, ietekmēm, pozicijām un pašapmierinātību gala rezultātā. Tas ir savas jūras akvatorijā klīstošs mencu bars, kurš apgūst brētliņu, reņģu un skābekļa resursus ūdenī. Tas, kas Cilvēku vienmēr izdala dzīvniecisku būtņu vidū, ir viņa spēja savas intereses pakļaut vērtību diktatūrai.

Interešu „demokrātija” vienmēr meklē pārspēku un pārsvaru masā, cenšas pārkliegt un sapulcināt ap sevi līdzīgās, kas dod tām savas taisnības un nemaldīguma sajūtu – „mēs esam daudz, tātad tas ir pareizi un tas dod mums tiesības rīkoties tā, kā mēs tobrīd nolemjam par pareizu esam”. Interešu veidi un to kopumi mainās, mainoties videi un lēmēju fizioloģijai. Paēduši mencu bari ir augstsirdīgi un toleranti, bet izbadējušies apēdīs visu – arī savus mazuļus vai viena otru.

Tur, kur ir intereses, nav vietas uzticībai, bet kaimiņattiecības var būt tikai tur, kur valda uzticība. Partnerattiecības bez uzticības, nozīmē nodrošinātu un garantētu (valstu gadījumā militāru) savstarpēju novērošanu un kontroli – uzraudzību, kas agri vai vēlu noved pie konfliktiem, neracionālas resursu izmantošanas un attiecību degradācijas.

Uzticība rodas tikai tad, ja starpvalstu attiecības izriet no to vērtībām. Vērtības ir nemainīgas un stabilas, tās pastāv to nesēju apziņā neatkarīgi no apkārtējo izteiktajiem viedokļiem par tām. Vērtības realizē neatkarīgi no pretestības vai atbalsta lieluma. Vērtības rada pienākumus, tiesības šo pienākumu realizācijā un brīvību būt tam, kas tu esi. Vērtība ir Humānisma saturs.

Vērtības rada mieru, līdzāspastāvēšanu un sadarbību. Intereses vienmēr noved līdz sadursmei. Līdzīgas vērtības saprotas un atbalsta viena otru. Vienādas intereses rada sacensību un sāncensību – konkurenci – savstarpēju apkarošanu un iznīcināšanu. Vērtības atbalsta visus, bet intereses ļauj izdzīvot stiprākajam.

Ģimeni nevar nodibināt uz interešu pamata. Ģimene rodas kopīgo vērtību laukā. Mencu barā saskaņa zūd līdz ar brētliņu resursu izsmelšanu, bet māte savam bērnam atdod pēdējo kumosu. Mencas vieno intereses, bet māti ar bērnu viņu attiecību vērtība.

Krievija rīkojās kā vērtību (starptautiskās tiesības un ANO mandāts, trīspusējā Soču vienošanās) realizētājs – vienpatis, kuram tās, kā pašsaprotamas, nav jāsaskaņo ar kādu tā brīža „sabiedrisko noskaņojumu”. EUROPA savukārt rīkojās kā pēcpusdienas snaudā atmodināts mencu bars, kurš cenšas izvairīties no straujām kustībām.

Visa tagadējās EUROPAS paēdušo un pašapmierinātā bezrūpībā slīgstošo valstu darbības enerģija vērsta uz esošā stāvokļa iekonservēšanu.Tajā nav politiķu (izņemot Franciju), kas orientētos uz problēmu risināšanu. Tie visi kā runči cenšas atrast sev, savam kabinetam un valstij kādu siltāku vietiņu, kurā vēl kādu brītiņu pasnaust, vai izveidot kādu sistēmu, kura uzturētu šo snauduļu būdu relatīvā stabilitātē un neaizskaramībā.

Viņu bezgalīgā runāšana nav vērsta uz atrisinājumu vai metode tā sasniegšanai (atrisinājums ir labākais iespējamais risinājums), bet uz to, ka viss kaut kā nākotnē pats no sevis atrisināsies, kāds to noteikti izdomās, vai visi vienosies par kaut ko bezgalīgās runāšanas noguruši, vai vienkārši tāpēc, ka tas vairs nebūs aktuāli. (Grūzijas iebrukums Olimpiādes atklāšanas laikā ar plānu ieņemt Ositiju 24 stundās, bet Abhāziju 48!)

EUROPĀ „runāšana par” ir izvairīšanās no lēmumu pieņemšanas un tātad arī atbildības. „Tas, kas der visam - tas neatbild ne par ko”. Šajā siltajā veco mencu pansionātā visaugstāk tiek vērtēta spēja kustēties mierīgi, klusi un bez straujām kustībām, lai neaizbaidītu tuvējo sardīņu bariņu. Tas, kā tur reaģē uz Krieviju, ir šī pansionāta iemītnieku reakcija uz pēkšņo troksni, kņadu un Pētera platajiem soļiem starp mazajām Holandiešu mājiņām un Austriešu puķu podiem, bet ne uz Krievijas rīcības pamatotību.

Bez tam nevajag aizmirst to, ka jūrā mīt arī citas būtnes vai iepeld no Okeāna kāda haizivs ar savām pavadonēm. Mencas ir cīnītājas tikai pret mazajām sardīnēm un reņģītēm, bet pieklājīgi atkāpjas lielāku zivju priekšā. Vecā haizivs, noorganizējusi savu ielas bandu, diktē savas stiprākā tiesības, bet Krievu lācis silda ūdeņus, kuros tā patīk uzturēties pansionāta iemītniecēm.

- Ar kuru no abiem gan lai strīdas? Tajā pašā laikā mencas ir tikai mencas un nevar nostāties blakus ne haizivij pret lāci, ne lācim pret haizivi. Mencu bara mentalitāte Europas večiņas šķir gan no haizivs ar tās lielo apetīti un jaunajām pavadonēm, gan no lāča lēmumus pieņemošās dabas, kas tās biedē tieši ar to, ka tas ir spējīgs pieņemt lēmumus un tos realizēt. Prātā nāk „mākslas” raidījumi TV vai radio jauniešiem: „- Jums var tas nepatikt, bet viņš to ir uzdrošinājies!”

Pašreizējās nesaskaņas ir starp konservācijas taktiku Europā un tās radītajiem politiķiem ar tādu pat bezzobainu politisko gribu – impotenci, un starp to Krieviju, kura ir apstākļu spiesta orientēties uz lēmumu pieņemšanu, problēmu risināšanu un risinājumu atrašanu. Tur, kur netiek risināta problēma – nav vajadzīgs rezultāts, tur labi der demokrātiska saruna par šo problēmu. Tur, kur ir vajadzīgs rezultāts, ir nepieciešams lēmums un darbība, tātad arī konsolidējošs līderis. Europas „demokrātiskums” vai Krievijas „diktatorisms” nav divas atšķirīgas novērtējamas metodes, bet gan izvairīšanās un bezdarbība vai aktīva rīcība mērķa sasniegšanai.

Problēmas ir vienmēr. Mēs tikai izvēlamies, kuras no tām risināt, kā risināt vai izvairīties no to risināšanas. Tas, kurš tās nerisina, noslīkst tajās. Tas, kurš iet uz mērķi, problēmas risina, mācās no tām un kļūst stiprāks, tāpēc Krievijai ir tās attīstības perspektīvas kādu nav Europas mencu baram. Tāpēc, tur, kur tās ir brīvas no profesionālām rūpēm, manas simpātijas vienmēr ir Krievijas pusē.

Ja no Europas izgulētā spilvena paceļam galvu, tad redzam to, ka attīstības centrs ir pārvietojies uz austrumiem. Ķīna, Indija, Irāna, Turcija (pat tā!) un daudzas mazākas austrumu zemes ir saņēmušas kustības impulsu. Tām ir vajadzība pieņemt lēmumus un rīkoties. Tām ir vajadzība konsolidēties, sadarboties un organizēties.

Katram ir skaidrs, ka Krievija ir nākošais Laika un pasaules – Laikmeta līderis ap kuru grupēsies visi tie, kurus vecā laika un idealoģijas sludinātāji ir turējuši atkarīgā un nomāktā stāvoklī. Vecā pasaule, izlaupot un nomācot savas kolonijas un konkurentes, ir sagatavojusi tajās tos spēkus un radījusi tās iespējas, kuras tagad var tikt liktas lietā mainoties politikai, ekonomikai un klimatam.

Ja politiskajos forumos un kuluāros vai TV šovos skan balsis par „Krievijas sodīšanu”, „sankcijām” vai „izolēšanu”, tad ir jāsaprot, ka tās ir atpaliekošās, atmirušās Europas atslāņošanās no attīstībā esošās pasaules daļas un atkabināšanās no vilciena, kurš tādā veidā kustētos vienmērīgāk un ātrāk. Te Krievija varētu pateikt tikai vienu – atā, atā kungi! Uzvelciet siltākus mētelīšus un sameklējiet sedziņas! Rakstiet memuārus un lasiet pirms miega brāļu Grimmu pasakas!

Par brālīšiem Latviešiem domājot, var pateikt, ka viņi atkal ir karā nepareizajā pusē iestājušies un nepareizajos padomdevējos klausījušies. Atkal ir nepareizajā vilcienā laikiem mainoties iekāpuši! Jau otro reizi uz anglosakšu izliktā politiskā grābekļa uzkāpuši! Viņi rīkojas kā kalpi Jurģos no viena pie otra savu vezumu vedot, un tur cerot labākus saimniekus, biezāku riecienu un lielāku rubli atrast. Tā, no viena pie otra klīstot, savu māju nekad neuzcet un par saimnieku netapt! Tā var tikai, pa ceļiem braukājot, savu mantu izkaisīt un svešām utīm aplipt.

Šāda totāla tautas nespēja sekot savai intelģencei, intelģences nespēja noformulēt vērtības, nodalīt tās no interesēm, kā sevī, tā tautā, nespēja savas apjaustās vērtības aiznest līdz tautai un pašai pie tām turēties, muguras liekšana, augstprātīga muļķība, nespēja atšķirt labo no sliktā, pareizo no nepareizā un derīgo no nederīgā, nespēja savās vērtībās apmierināties un tādēļ nepareizu vēsturisku un politisku lēmumu pieņemšana liecina par destruktīvu karmu.

Amerikāņi vienmēr savus bijušos sabiedrotos izmanto, pamet likteņa varā vai caur viņiem kā caur jaunradītiem pretiniekiem virza savas destruktīvās darbības. Tāda ir viņu daba. Saule nevar nespīdēt. Melis nevar nemelot. Vilks nevar nekost. Tikai muļķis nakšņo vienā būdiņā kopā ar tīģeri.

Tad, kad haizivs izvērš informatīvo karu, tā ir spiesta vadīties pēc tiem dabas likumiem, kuriem tā pati pakļaujas, jo citi tai nav zināmi. Tādā kārtā, dzirdot, ko šāda kara izvērsējs runā, piedēvējot pretiniekam, var uzzināt viņa paša kara mērķus. Tos, kuri piedalās šādā karā var pazīt pēc viņu meliem, laika, vietas, lietu kārtības un samēru sagrozījumiem, tiesību un normu nepieminēšanas, pieminot tikai sev izdevīgās normas un tiesības, kuras parasti uz šo situāciju nemaz neattiecas. Parasti viņi informāciju pasniedz manipulatīvi un tendenciozi.

Francija cenšas risināt savas problēmas, tāpēc ir aktīva, iniciatīvas bagāta un lēmumus pieņemoša. Sarkozī ir aktīvs Vašingtonas interešu lobētājs Europā un tandēmā „Medvedjevs – Sarkozī ” darbojas kā Trojas zirgs pret Krievijas interesēm. Krievija 2 stundas pirms Sarkozī ierašanās pasludināja savus pamiera noteikumus. Pēc sarunām ar Medvedjevu tos sāka saukt par „Medvedjeva – Sarkozī plānu”, bet tagad rietumos skaļi runā par „Sarkozī plānu”.

Un tā visos punktos, sākot ar to, ka tika noklusēti 7. un 8. augusta notikumi, par kuriem Gruzija bija iepriekš informējusi Europas Drošības un Sadarbības Organizāciju, kura to noklusēja, kaut gan tās pienākums bija brīdināt par to visas iesaistītās puses, valstu valdības un informācijas aģentūras.

Ja pavērojam informatīvos uzbrukumus Krievijai, tad redzam, ka Amerikāņu mērķi ir:

- Uzbrukums Krievijas līderiem. (Bija paredzēta Medvedjeva nespēja pieņemt politisku lēmumu.)

- Izolēt Eiropu no energoresursiem.

- Sašķelt NVS vienotību.

- Nodemonstrēt bezkaunību.

- Izprovocēt Krieviju uz nesavaldību.

- Tiek gatavots liels uzbrukums Krievijai.

- Tika sagaidīts un gatavots stāvoklis, kurā Krievija nebūs spējīga veikt savu ANO mandātmisiju.

Uz to norāda arī labā un detalizētā operācijas plānošana, kurai bija jāatņem iespēja Krievijai pievest papildspēkus.

Ja paskatamies uz galvenajām tendencēm, apmelojumiem un noklusējumiem, tad redzam, ka:

- Tiek noliegta Gruzijas gatavošanās un iebrukums Chinvali.

- Tiek noliegts ANO mandāts un 3- pusīgais līgums, kurš uzliek par pienākumu Krievijai darīt to, ko tā darīja.

- Tiek runāts par Krievu armiju Gruzijā, bet ne par tās likumīgu atrašanos konflikta zonā.

- Miera uzturēšanas funkciju sauc par okupāciju. (3-pusīgā līguma dēļ tas tā nevar būt.)

- Runā par līguma „izsmelšanos”.

- Un visbeidzot ir aizrunājušies līdz tam, ka Chinvali bombardējuši paši Krievi, "vai, ka vispār nekas nav bijis, jo – izlūki neko neesot ziņojuši".(Krievijas kanāli jau vairākus mēnešus runāja par draudošo situāciju un Gruzijas tehnikas savilkšanu ap Chinvali. Par to tika runāts arī ANO drošības padomē.) Šādi meli liecina par atrašanos ekstrēmā situācijā. Patiesībā viss spektrs bija redzams 20. augusta „Kas notiek Latvijā” raidījumā. Tā parādīja, cik zemu var krist visi tie, kas ēd no Vašingtonas dāsnās rokas.

Tomēr, šādas militāras akcijas kalpo arī kā piesegoperācijas citiem mērķiem, to trokšņainums piesedz notikumus, kuri citkārt būtu izraisījuši skaļu rezonansi. Amerikāņi jau sen gribēja satupināt savas raķetes Polijā, bet Europa par to nekādā sajūsmā nebija. Toties tagad, kad ir sacelts tāds troksnis ap Gruziju, tas izdevās klusi un mierīgi.

Masu dezinformācijas kanālu – radio, TV un preses pozicija, ieinteresētība tendenciozos melos un personiska līdzdalība to izplatīšanā ir saprotama, ja paskatamies, kam tie pieder un kas tos kontrolē, ar ko tie pelna naudu un kāda ir tur strādājošo morāle, (ne)tikumi un uzskati par savām tiesībām un darba metodēm. Šie instrumenti tika sagatavoti un noslīpēti jau aukstā kara un seksuālo revolūciju laikā, tādēļ tagad pilda to lomu, kurai tika radīti.

Anglosakšu bieds ir domājošs Cilvēks. Uz šīm bailēm un Cilvēka apkarošanu balstās viņu izveidotā „izglītības sistēma”, darba un ģimenes dzīves dinamika, attiecības un deģenerēšanas metodikas – „atpūtas un izklaides” industrija, interešu ievirzes. Tādēļ viņu dezinformācijas kanāli translē vardarbību, negācijas (vai atceraties kā nomainījās repertuārs un ko translēja Rīgas „radio teātris” nomaiņas brīdī – raidlugu par bērnu briesmoni, kuru iznēsā viņa māte. Šī un citi līdzīgie negāciju nesēji ir simptomātiski anglosakšu ietekmes klātbūtnei) sadzīviskas tenkas, skandālus, un sensācijas, kas Cilvēka apziņu pievērš – iekapsulē šajā vidē un, radot iespaidu par to kā par dzīves vidi ar kuru ir jāsadzīvo bremzē prāta un dvēseles attīstību.

Šie (ne)radījumi tieši ieinteresēti Gruzijas notikumu sensacionalitātē. Tā dēļ tie neatspoguļo briestošo notikumu dinamiku, bet runā tikai par to, kas ar savu „pēkšņumu” ir viņu pašu tādā kārtā padarīts par sensāciju. Arī pašlaik Gruzijas agresijas rezultātā ir tādi starpvalstu attiecību notikumi, kuri radikāli maina gan šīs agresijas plaši tiražēto vērtējumu, gan pasaules politisko situāciju kopumā, bet pār to tiek pārklāts pilnīgs klusēšanas plīvurs.

Ja Gruzijas agresija būtu atspoguļota savā attīstībā, sagatavošanā un dinamikā, ja tajā patiesu vietu ieņemtu Krievijas atbildes darbība, tad nebūtu sensācijas, informatīvā kara manipulāciju iespējas un ilgstošās situācijas „izgaršošanas” un eskalācijas iespēju. Tagad, mākslīgi radot sensāciju, to var virzīt un vadīt jebkurā vajadzīgajā virzienā – tā ir atsaistīta no reālajiem notikumiem un to gaitas. Tā ir mākslīgi radīta „mūsdienu vēsture”.

„Tu esi tas, ko tu dari”. Ieslēdzot radio, TV vai lasot avīzi, tiešā veidā var redzēt, kas un kādi ir tur strādājošie ļaudis. Ekrānā redzamais tiešā veidā atspoguļo šos raidījumus veidojošo un translējošo dvēseles. Ja „žurnālists” uzskata, ka viņam ir tiesības nodarboties ar krāpšanu informācijas iegūšanā, ka no šīs informācijas fragmentiem viņš ir tiesīgs „salipināt” pats savu, īstenībai neatbilstošu, tai pretrunīgu vai tīši maldinošu, diskreditējošu materiālu, tad tāda ir šo žurnālistu dvēsele. Tie ir viņi paši. Tādi viņi ir.

Ja palūkojamies, kā mūsu dzīvē ienāca narkotikas, savstarpēja apkarošana un izlaidība, perversijas dažādās izpausmēs, kas aktīvi virza netiklību un atkarības, bet visiem līdzekļiem apkaro tikumību, darba vērtību, Dievatziņu un tautas pašapziņu, Cilvēciskās Vērtības, tad arī zinam, kādi ir tie, kuri to dara.

- Kādu gan patiesību var sagaidīt no netikliem, pagrimušiem un perversiem?

- Ko var sagaidīt no tiem, kuriem viņu dvēsele, kādas „preses brīvības” vārdā ļauj ņirgāties par reliģiskām jūtām un ideāliem?

- Ko var sagaidīt no tiem, kuri uzskata, ka drīkst bradāt pa Dvēselēm un Sirdīm?

- Ko var sagaidīt no tiem, kuri uzskata, ka tās ir vairāksolīšanā izdevīgi pārdodamas tirgus preces un paši to jau ir izdarījuši?

Gruzijas agresijā kā ūdens pilienā ir redzama visa vecā pasaule, tās konflikts un būtība. Gruzijas aizsardzības ministra vietnieks par to izteicās:

„ - Mēs savos plānos pārrēķinājāmies. Mēs nenovērtējām Krievijas poziciju un nebijām gatavi uz tik ātru un noteiktu Krievijas atbildes rīcību.” (Tas nav citāts.) Šai drāmai ir savas dekorācijas, apgaismojums un fons. Autors seko savas domas attīstībai režisora rokās, bet aktieri iedzīvojas personāžos, risina savas savstarpējās personiskās attiecības un cenšas nenokavēt uznācienu vai atcerēties savu tekstu.

Drāmā ir Haizivs, pielipeņu un mencu interešu plāni un sižeta līnijas. Tāpat tur ir Okeāna plāns. Darbība norisinās uz NATO militārā bloka un to veidojošo valstu ideoloģiskās un ekonomiskās bāzes sabrukuma fona. NATO ir izsmēlis savu vēsturisko darbības lomu un lauku Europā, tāpēc tagad to meklē Afganistānā, kur acīmredzami piedzīvo pats savas impotences mulsumu.

Par radošas domas trūkumu un tātad ideoloģisku kapu katrs pats var spriest, redzot Europas Savienības agonijas krampjus un nespēju izdvest kādu sakarīgu, dzīvotspēju apliecinošu un pamatojošu domu. Neviens organisms nevar pastāvēt tikai no agrākajiem Kultūras uzkrājumiem.

Asinīs nevar būt tikai leikocīti – asinis dzīvas padara eritrocīti – sarkanie – skābekli un enerģiju nesošie ķermenīši, plazma, tur esošie hormoni un ķīmiskās, barības vielas. Nomainot Kultūru ar tās surogātu un asinis ar aizvietotāju, var noturēt aizgājējā fizioloģiskās dzīvības spoku, bet nevar ar to panākt šī ķermeņa Dvēseles dzīvi – Radošu Darbu.

Par ekonomisko sabrukumu katrs var pārliecināties iepazīstoties ar banku un biržu vēstīm, hipotekāro krīžu un bankrotu dinamiku. Galu galā, to var redzēt savā kredītu nākotnē, cenās, inflācijā un valūtas kursos. Tas neprasa komentārus. Tā nu tas ir. Katrai ekonomikai ir vajadzīga lokomotīve. Kad vairs nederēja citas, par tādu nolika kredītus. Tagad arī šī ir savus resursus izsmēlusi un bez kurināmā (eksistences jēgas) atgriežas tur, no kurienes ir nākusi – pārkausējamu lūžņu kaudzē – mākslīgā peļņa izkūst pašas izrakņātajā purvā.

Lai noturētos virs ūdens, tai nepieciešami energoresursi. Tā nu ir sanācis, ka politikā „vispirms tavu, pēc tam katrs savu” šie resursi lielāko ēdāju trauciņā ir vismazākie, bet tiem, kuri līdz šim ir bremzēti, apkaroti un koloniāli izmantoti, ir vislielākie vai atklājas jauni.

Haizivij un mencām draud nosalšana. Tāpēc, tās, palūkojušās apkārt atklāj, ka Ktrievijas Ziemeļos ir milzīgi energoresursu krājumi. Haizivs darbojas savā Haizivs dabā un atver zobainu muti. Vašingtona paziņo, ka Krievijas Ziemeļi esot visas pasaules ekonomikas kopīpašums un Krievijai esot tur brīvi visi jāielaiž rīkoties, iegūt un izvest, par ko tai kādus nodokļus vai procentus tad rīkotāji (Haizivs) maksāšot.

Krievija, protams, tam nepiekrīt. Tirgus ir tirgus. Tirgus visu noregulēs. Ipašnieks iegūs. Pārdevējs pārdos. Pircējs pirks. Konkurence (spekulācija) uzskrūvēs cenas. Bankas skaitīs naudu. Nauda plūdīs pārdevēja un īpašnieka kabatā. Kapitālistu kungi par visu maksās tik, cik tas maksā (vai tomēr nē?). Viņu ekonomika parādīs, kas viņu lācītim vēderā – ideoloģija vienmēr nes savus augļus. "Tirgus visu noregulēs."

Te nu Vašingtonai nekas cits neatliek kā gatavoties uz karu. Ko nevar dabūt ar bezkaunību, to paņemšot ar varu. Lieta tāda, ka „ziema” nāk, laiks iet, ūdens paliek aukstāks, Haizivs paliek vecāka (spēciņi dilst), bet Krievija aug un nostiprinās. Vašingtonas un Briseles interešu plāni sacenšas ar Laiku, bet tas viss ir Matatonskrējienā ar Okeāna Plānu. Vašingtona iet uz atklātu karu ar Krieviju tās energoresursu atradņu sagrābšanai, un Europas Savienības vājināšanai. Sagrābjot Krievijas ziemeļu energoresursu atradnes, tiktu dots trieciens arī Ķīnai, kas jau pavisam atklāti ir ierindota Vašingtonas ekonomiskā ienaidnieka un kara kārtā.

Šajā karā ir sava taktika, dejas soļi un māņu kustības. Vispirms ir jāizveido darbības lauks un jāizvieto figūras. Protams, ka karam ir jābūt svešā teritorijā – citādi, kāda gan no tā jēga, ja bumbas krīt pašam uz galvas? Tādēļ, tāds nopietns karš ir rūpīgi jāsagatavo un visi līdzekļi tajā ir labi. Katram Vašingtonas solim ir divi mērķi.

Pirmkārt, ir pilnīgi skaidrs, ka tiešā uzbrukumā neko panākt nevarēs – atbilde dzēsīs visus iespējamos ieguvumus un kara jēgu, tādēļ jānovērš atbildes trieciens un jārada otrā fronte Krievijas pierobežā. Tādēļ ap to no Baltijas līdz Melnajai jūrai jārada karadarbības zona un perēkļi. Šajā zonā – Gruzija, Ukraina, Čehija, Polija, Lietuva, Latvija un Igaunija, jāuztur spriedze, jāizvieto atbildes trieciena novēršanas līdzekļi – radari un raķetes. Šī „otrā fronte” tiks iedarbināta tad (Gruzija), kad un kā to vajadzēs Vašingtonai. Tehnoloģijas ir sagatavotas, pārbaudītas un nacionālie kadri ir apmācīti.

Vienlaicīgi šis uguns loks atdalīs Krieviju no Europas kā enerģētiski (visi tie ceļi un cauruļvadi!) tā arī ideoloģiski. Pēcāk Haizivs vēderā atradīsies vieta arī mencu bariņam. Kur šīs bez Haizivs rokās esošajiem Lāča resursiem tad dēsies! Lai Europai „nebūtu garlaicīgi”, Vašingtona tai šo pašu „uguns loku” pasniedz kā „Jauno Europu” pretstatā „Vecajai Europai”.

Vienlaicīgi, domā Vašingtona, nebūtu slikti, ja Europai uzrīdītu arī arābu valstis. Tāpēc notiek iebrukums Irākā, rosās Izraēla un ap to visu tiek veidota „Alianse”, ar kuras palīdzību ievilkt Europiešus naidā ar arābiem un pakarot Irākā, Afganistānā un perspektīvi arī Irānā. Tāpēc holandieši drukā karikatūras (no turienes nāca pirmais dezinformācijas vilnis, kuru uztvēra un pārpublicēja „brīvā” prese!) un Latvju zēni braši šauj pa Irākiešiem viņu zemē!

Un atkal šim sanaidošanas pasākumam labi noder tie paši Vašingtonas pakalpiņi gar Krievijas robežu! Tad, kad Krievija, pēc Vašingtonas scenārija būs pietiekami ievilkta šajos pierobežas konfliktos un diskreditēta Vecās pasaules acīs, tad varēs sākt galveno uzbrukumu arī pašai Krievijas teritorijai. Tas, protams, nozīmē tiešu karadarbību arī pašā Vašingtonas radītajā satelītu „uguns lokā” no Gruzijas līdz Igaunijai, kā no NATO tā no Krievijas puses.

Līdz ar to Latvijai ir iespēja piedzīvot to, ka viņas mazajā teritorijā kaujas lieli zvēri un visi viņu sabiedrotie. Vašingtona cer, ka, pārceļot daļu no sava kara uz šejieni, tā pati izvairīsies no šī kara postījumiem. Tāpēc Vašingtona metodiski un sistemātiski jauc Krievijas un Europas, NATO attiecību noregulējumu, tāpēc Vašingtonas Raisa spīdina zobus un atgādina par „Krievijas slikto uzvedību”!

Briseles mencu baram šajā saduļķotajā ūdenī ir savi mērķi un intereses. Tām tāpat ir vajadzīgi Krievijas energoresursi, bet nepatīk pašu radītā tirgus likumi, kad tās ir pircēju lomā. Mencas trinas gar Lāci un kaunina to par viņa „patmīlību”, draud ar sankcijām un grib viņam iedvest vainas sajūtu (izlocīt mugurkaulu – padarīt mīkstāku) – izkaulēt zemāku cenu, bet Lācis, podam vāku uzlicis, izsniedz pa karotei, paņem maksu un atļauj arī nepirkt – Ķīniešu Store ir pietiekami paaugusies, prot uzvesties, dejo un dzied, smaida un par maksu nekaulējas – kaimiņu būšana – veči samaksās (ražojumus tāpat Europa patērē)! Tāpēc Europa cer nokaunināt Krieviju tik zemu, ka viņas gāzi un naftu varētu tāpat par sviestmaizi paņemt. Tāpēc tās vienā balsī ar Vašingtonu elš un pirkstiņus trin – „Kis, kis kauns! Kis, kis, kauns!”

Gāzes cenas un apjomi nav vienīgais iemesls, kura dēļ Eurovalstis ieinteresētas uzpūst šo Europai nu jau visai pierasto teritoriju pārdales un nacionālo konfliktu par sensacionālu, globālu skandālu. Tas ir saistīts ar pilnīgu vertikalitātes trūkumu pašas Europas Savienības ideoloģijā un tā izraisīto dziļo krīzi pēc Īrijas referenduma par Europas centralizācijas plāniem. Tur, kur iepriekšējie plāni un skices projektā nav devušas rezultātus ir visai grūti kaut ko piezīmēt klāt vai pārveidot esošajās shēmās. To klātbūtne traucē izmaiņām. To var darīt tikai uz tīras, baltas lapas.

Tāpēc ir vajadzīgs kāds vilnis, kurš noskalo vecos smilšu zīmējumus un atbrīvo telpu jaunām līnijām. Bija vajadzīgs kaut kas tāds un tas arī tika sagaidīts. Iepriekšējo reizi, kad izgāzās konstitūcijas pieņemšana, par tādu vilni noderēja specdienesta sarīkotais sprādziens Londonas metro vagonos.

Nekas tā nesaliedē mencu baru, kā tumšas ēnas klātbūtne – apdraudējuma un spoku stāstu gaisotne sveces gaismā uztur bara kopības sajūtu. Šī ir tā jaunā situācija, ar kuru centralizācijā ieinteresētās vecās doršas tagad var pārliecināt savas nepaklausīgās māsiņas turpināt pieklusušo procesu „jaunajos apstākļos.” Tagad ir notikusi apziņas pārslēgšana un radīta ilūzija, ka vecajai situācijai un tās argumentiem ar šo nav nekāda sakara.

Tomēr šoreiz Krievija vairs nav tā pati, kas Kurskas nogremdēšanas laikā. Katram ierocim ir savas pēdas – savs paraksts. Uz izceltā korpusa ir redzamas amerikāņu torpēdu trāpījuma pēdas. Toreiz „ pasaule” brīnījās – kādēļ neglābj cilvēkus – zemūdeni neizceļ?

Ja zemūdene tiktu izcelta vai no tās būtu izlaisti uzbrukuma liecinieki, Krievijai būtu jāreaģē uz šo uzbrukumu adekvāti – ar kara pieteikumu Amerikai, kura jau toreiz tieši uz to cerēja. Krievija toreiz noklusēja, uzņēma triecienu uz sevi, izpelnījās neizpratni un nosodījumu, bet tādā kārtā izglāba pasauli no nenovēršama kodolkara. Par to varētu arī pateikt paldies Putinam un tiem, kuri tajā brīdī bija ap un ar viņu.

Toreiz naftas cenas bija citas, toreiz bija cits dolāra kurss, toreiz Krievija vēl bija Vašingtonas „ekonomisko instruktoru” tīklos. Tagad Vašingtonai ir jāpieņem lēmums – turpināt iet uz karu, vai tomēr runāt ar Lāci kā līdzīgiem ar līdzīgu. Vairāk jau nekā cita Lācis neprasa. Tikai spēli vienota līguma robežās, vienādu visiem spēles dalībniekiem. Uz vienādiem noteikumiem.

- Vai Lācis to nav pelnījis?

- Vai Lācis ir sliktāks?

- Vai Jūs patiešām zināt, kas Lācītim vēderā?

Nevajag kaitināt to, kurš zina, kur un kādēļ iet. Okeānam ir savs plāns. Okeāns piedāvā iespējas tajā darboties katram saskaņā ar viņa dabu un iespējām. Tomēr Okeāns neziņo katram par saviem plāniem, kur un kad tas ar kādiem līdzekļiem darbosies. Pilnīgi iespējams, ka Okeāns ieviesīs savas korekcijas Haizivju un Mencu plānos.

Pilnīgi iespējams, ka tas apbalvos kādu pēc sava prāta, bet kādam citam liks sēdēt paša izraktajā bedrē. Pilnīgi iespējams arī tas, ka muļķis dabūs kāvienu pats savā zemē un ne vienreiz vien, līdz sapratīs to, ka Cilvēkam nav kopā ar cūkām pie Ozola saknēm jārakājas, bet jāpaceļ galva un pašam savā prātā – Ozola zaros un Zvaigznēs jālūko. Dieva svētība pie katra atnāk citādā veidā. Vienam tā ir Debesu Manna, citam Ērkšķu Vainags, bet vēl citam vagara pātaga vai ubaga tarba.

- Cik liela bija Kamelota?

- Cik liela bija Artūra valsts?

Pētnieki atšķirīgi iezīmē tās robežas.

- Kad tā bija?

Arī te pētnieku domas dalās.

- Kas bija Artūrs, apaļais galds un Kamelotas bruņinieki?

Varbūt tā ir poētiskos tēlos izteikta filosofiska sistēma, kuras Vērtības ir tik spožas, ka tās nevar aizmirst līdz pat šai dienai un līdzīgi kā Sida Kempeadora un Lamančas dona Kihota nestajām būs dzīvas tik ilgi, kamēr vien tautas tiem cels pieminekļus, rakstīs lugas, grāmatas un dzeju, kamēr vien domās par tām un atcerēsies Vērtības, kuras ir padarījušas nemirstīgus to nesējus.

Vērtībām ir Kosmiski mērogi. Katru reizi, kad kāds tās apliecina, tās visiem redzamas mirdz un neprasa nekādus savas eksistences pierādījumus. Katra valsts un tauta, kura starptautiskajā telpā ienes savas vērtības, iegūst globālu nozīmi. Nav lielu vai mazu Vērtību, atšķiras tautu un valstu griba to nešanā. Katra no tām, katrs Cilvēks ir tik liels, cik liela ir viņa griba nest savas vērtības.

Latvijas galvaspilsētā, Rīgā, piemineklī Tēvzemei un Brīvībai ir akmenī kaltas Vērtības, kuras vainago Trīs Zvaigznes.

- Kādas ir šīs Vērtības?

- Kas ir šīs Zvaigznes?

- Kam tās mirdz?

- Par ko Jūs domājat, dzirdot Rīgas vārdu, ejot pa tās ielām, redzot Trīs Zvaigznes Sievietes rokās?

- Vai Jūs garām ejot paceļat uz tām acis?

Interešu laiks ir beidzies. Tā pasaule, tā vēsture aiziet uz neatgriešanos, lai arī cik izmisīgi pie tās turētos tās radītāji un balstītāji. Kad kuģis atiet no piestātnes, tad nenovēršami paveras ūdens šķirtne starp tiem, kas paliek nekustīgajā krastā un tiem, kas ar to dodas tālumā. Intereses nav neatņemama un dabiska starpvalstu attiecību norma. Norma nav arī intrigas, cīņa un konkurence. Tās ir tikai vecās pasaules sabrukuma sekas, zīmes un rīki, ar kuru pielietojumu tā sevi demontē. Vecā pasaule, no kuras aizgājusi Cēlsirdība, Maigums un Daile bez tām nevar radīt neko citu kā vien ugunsgrēku dūmus, troksni un ķēmīgus tēlus uz savas piestātnes A-B dambja.

Jaunā Laikmeta Cilvēku, Ģimenes un Valstu attiecības pastāvēs to Vērtībās.

Ar pievēršanos tām vai turēšanos pie savām interesēm, katrs pats sevi nolemj būt par to, kurš paliek vecajā Hanzas ostmalas tirgus kņadā, vai par to, kurš ir uzkāpis uz aizejošā kuģa. Tie, kuri būs uz kuģa, kļūs par kaimiņiem un savu vērtību nesējiem uz to krastu, kurš no šejienes vēl nav redzams, bet ir labi zināms tiem, kuri ir kuģi būvējuši, komandu apmācījuši un tai ceļa kartes ierādījuši. Jaunā Zeme būs bagāta ar to, ko Cilvēki uz to būs sev līdzi pārnesuši un Jaunajās Debesīs mirdzēs tās Zvaigznes, kādiem Ideāliem un Vērtībām Cilvēki gribēs tur sekot.

Katram ir sava Ceļazvaigzne, katram sava Vērtība un kopā tās visas rada to Zvaigžņu gaismu, kurā Mēs Dzīvojam. Neatkarība Cilvēciskajās un starpvalstu attiecībās saistāma ar mērķu izvēli kaimiņattiecībās, bet ne ar līdzekļiem vai resursiem. Tajos mūs ierobežo mūsu planetārie, Kosmiskie un galu galā šī Visuma, kā arī Laika īpatnību faktori. Pati neatkarība ir Gribas brīvības izpausmes aspekts, un, kā tāds, ir neierobežots tikai savos Evolucionārajos virzienos.

Uz kuģa atrasties blakus citiem kaimiņiem ir viegli tad, ja saproti sevi uz viena kuģa ar tiem esam un uzturi ar tiem tādas kaimiņattiecības, kas stiprina kopīgā kuģa drošību. Latvijas lielumu uz šī kuģa noteiks tikai un vienīgi tas, cik pūļu tā veltīs sava Goda un Vērtību nešanai. Latvijai atrasties blakus Krievijai būs viegli tādēļ, ka Dieva svētītā Dabiskā Kārtība noliek blakus tos, kam ir jādzīvo kaimiņattiecībās, bet tālu vienu no otra tos, kas caur grūtību pārvarēšanu saprotas.

Katram savu Vērtību ienešana kaimiņattiecībās tās bagātina un stiprina, kopīgās robežas un dzīves apstākļi paši parāda sadarbības vajadzības un iespējas.

Kaimiņattiecību formula ir īsa:

- Kā tev klājas?

- Kā varu palīdzēt?

- Nāc ciemos!

Dievs svētī Latviju, bet šī Svētība nāk tikai pār tiem, kas to pieņem un pilda šīs Svētības nestos Likumus. Lai Latvija kļūtu par Dieva Svētītu Zemi, tai ir jāpārstāj būt par vardi svešā futbolbumbā un ar saviem kaimiņiem jādzīvo Dieva noliktajā kārtībā – Kaimiņattiecībās, nesot pasaulē Latvijai Radītāja uzticētās Vērtības.

Ja Godmaņpapus tiešām nopietni domāja to, ko viņš pateica Gruzīniem Tbilisī mītiņā par Dieva palīdzību, tautu, vienotību un cīņu pret vardarbību, tad būtu tikai loģiski, ja šo cīņu viņš, būdams Latvijas ministru prezidents, sāktu savā zemē, izmēžot no TV programmām tur esošo vardarbību, netiklību un netīrību. Tad viņš varētu beigt lobēt Vašingtonas un „ārzemju investoru” intereses – beigt lobēt korupciju, bet sākt rūpēties par savas zemes zemniekiem, strādniekiem un uzņēmējiem. Viņam taču visi „kloķi” – visas ministrijas ir rokās, lai savā dzimtenē atgrieztos darba trimdinieki no savām emigrācijas un darba klaušu zemēm!

Nu, Godmaņtēvs, pastrādāsim Latvijas labā?!



P. Stelps

Sociopsiholoģijas Asociācija

25.08.2008