Atpakaļ

Jautājums no www.philos.lv

203.

No: Asjas     Temats:

2008. gada 29. februārī 04:19:03

Paldies par iepriekšējo atbildi! Nesen manu uzmanību piesaistīja notikums Jelgavā – trīspusējā zinātnieku, uzņēmēju un pašvaldību tikšanās par attiecībām ekonomikas attīstībā. Man radās jautājums. Zinātne apgalvo to, ka darbs pērtiķi padarījis par cilvēku un to, ka ekonomika ir līdzeklis, jo visu ekonomisko darbību galarezultāts ir “0”. Ja tas ir tā, tad 1) kā var eksistēt Bezdarbs, un vai tā eksistence nenorāda uz to, ka ir divas zinātnes? 2) Un, no kurienes tad rodas peļņa?



Par to, kas slēpjas nullē.


Atbilde uz pirmo ir patiesībā, ka nauda Zinātnei nav vajadzīga – tā pati rada kā pasūtījumu, tā līdzekļus, tā arī nodrošinājumu un galarezultātā to, ko materiālā papīra vai metāla simbolā ietvertu, sauc par naudu, bet kas ir šīs parādības īstā būtība – Cerību un Ticību. Tas, ko Jūs turat rokās ir Cerības ilūzija – saulrieta fotogrāfija, kuru par saulrietu pieņem tas, kurš tam piešķir šo nozīmi un tik ilgi, kamēr viņš to grib darīt.

Īsi atbildot, ir Zinātne un ir “tas, kas apkalpo manipulatīvo peļņu”. Tāpat īsi – peļņa rodas manipulējot ar Cerību, Ticību un tās ilūzijām.


Tomēr, kā Darbs, tā Ticība un Cerība ir objektīvas parādības un to objektivitāte ir jāņem vērā un vienmēr tiek ņemtas vērā, kā Zinātnē, tā manipulatīvajās darbībās. Īsi atbildot – Bezdarbs ir tādēļ, ka Zinātnieki šādās apspriedēs nepiedalās, netiek aicināti un uzklausīti. Zinātne beidzas tur, kur parādās nauda un tur, kur spējas pārtop varā. Tur, kur ir naudas vara, tur nav Zinātnes. Tur, kur ir Zinātne, nav naudas varas, tur ir Zinātne, tur darbojas Cilvēka spējas mijiedarbībā ar Dabas likumiem un šo likumu izmantošana jaunu spēju iegūšanai un attīstīšanai Dabiskās Kārtības ietvaros – tas, ko sauc par Evolūciju un Cilvēka varenības pieaugumu saskaņā ar to. Tas ir ceļš uz to, ko patreiz miglaini apjauš un dēvē par Dievišķo Zināšanā, iespējās un darbībā.

Tas, ko piekopj naudas varas lokā esoši pētnieki, ir savu kļūdu apzināšana, jo pēc katra pētījumu loka nonāk pie tā, ka pētītais ir bijis “ne tas” un pie tā, ka ir iztērēti līdzekļi un enerģija, tā vietā, lai, sekojot Zinātnes norādījumiem, tos izmantotu Izziņai un kvalitatīvo resursu apguvei. Materiālistiskās “zinātnes” - pētniecības problēma ir tā, ka tā maldīgi meklē cēloņus to sekās un domā, ka caur ēnām varēs izzināt Gaismas dabu. Augstākais ko var uzzināt ēnu un “ēnu ēnu” pētnieki, ir tas, ka ārpus šīs ēnu spēles ir to radījusī Gaisma.

Zinātne un Reliģija (šī vārda īstajā nozīmē) ir vienas parādības – Kultūras – izpausmes tās attīstības virziena un sasniegumu pielietojuma aspektos. Tos saista trešais elements – Tiesības. Kultūra caur Tiesībām uztur savu darbības un dzīves vidi – Zinātnes un Reliģijas veidotu pasauli. Zinātne un Reliģija dod dzīves jēgu un stabilitāti – nes tās turpinājuma un nebeidzamības piepildījumu – Cilvēka dzīves pārlaicīgās pilnvērtības reālu izziņu un ticību tai. Maldi to samazina un liek apšaubīt. Tiesību izkropļojumi rada zinātniskus un reliģiskus maldus, kas noved pie maldīgos priekšstatos konstruētas pasaules dzīves kārtības ieviešanas. Tagad mēs neesam ne Zinātniski veidotā, ne maldīgā pasaulē. Šī ir antizinātniska, antireliģiska un prettiesiska Kultūras nolieguma valstība. Tā iznīcina Cilvēkam dotās dzīves iespējas.

Mēs uzturamies ideoloģiski patvaļīgi konstruētā telpā. Ideoloģija un Zinātne ir savstarpēji izslēdzošas parādības. Ideoloģija izriet no personīgā priekšstatiem par labo un slikto, pareizo un derīgo, vai kaitīgo un nepareizo, bet Zinātne pieprasa atbrīvoties no personīgā skatījuma un interesēm – pievērsties pārpersonīgajam un pārlaicīgajam – Pienākumam un Atbildībai. Līdzībā sakot – ja kāda akadēmiķa rokās nonāks nepazīstama Cilvēka, pieņemsim jumiķa, domas piepildīta bieza kantora grāmata, kurā ir uzstādīts vēl nebijis jautājums, atrasts tā risinājums un pielietojums, ja tas pat izskaidro vairākas, varbūt lielāko daļu šīs zinātņu jomas mīklu, ietērpj to visu formulās un saista ar citām zinātņu jomām, bet ir tikai nezināma jumiķa Darbs, tad tas izpelnīsies tikai akadēmiķa atklepošanos un piebildi, ka arī tautā gadās interesanti cilvēki un viņu oriģinālās domas.

Bet, ja tā paša akadēmiķa rokās nonāks viņa kolēģa – zinātniskās padomes locekļa rokas, uz salvetes uzrakstīti daži teikumi ar abu vakardienas sarunas asprātīgu rezumējumu, tad akadēmiķis visnotaļ tajā iedziļināsies un lūgs sasaukt zinātniskās padomes sēdi nolūkā stādīt tai priekšā jaunas zinātnes ēras sākumu.

>Kādēļ tā? Tāpēc, ka uz salvetes pierakstītajos teikumos viņš atpazīs lielu daļu savu domu un prāta virzības. Viņa domu inerce liks to turpināt ar nākošo soli, bet nepazīstamajam vēl viņa kustības klātbūtnes nav, tādēļ tās būs un paliks tikai kāda nepazīstama jumiķa interesantās domas. Akadēmiķis tajās neredzēs savu domu atspulgu, saistību ar rakstīto, savu vietu tajā un turpinājumu. Zinātnē visu nosaka Doma. Ēnu pētniecībā – personību ēnu saspēles.

Viņu uzvedību lielā mērā atspoguļo miermīlīgo aitu pulciņa uzvedība ganībās. Tās paklausīgi sava Lielā Gana (atzītās autoritātes) un viņa vietnieka – auna vadībā nograuž viņām sarūpēto zāles pleķīti. Cītīgi izlasa sev pazīstamos un par labiem atzītos citātu stiebriņus, bet sargās aizskart nepazīstamu un neakceptētu. Pavērojiet, cik nadzīgi tās pūlas viena otrai izraut svaigāko zāles kušķīti! Palūkojiet, cik uzticīgi tās tuvojas smaržīgas maizes riecienam, kā pulcējas ap pazīstamu barotāju un seko tā dāsnajai rokai! Cik tramīgi saspiežas pūlītī, un neuzticīgi uzlūko svešu ēnu! Vai Jūs esat redzējuši vienatnē klīstošu aitu? Šie mīlīgie sprogainīši savu dzīvi pavada cieši savējo pulciņos saspiedušies. Pat cirpšanu tie pacieš, ja tā notiek visiem vienlaicīgi!

Pavisam cita lieta ir kaza – tā noteikti tuvosies jaunai un košai puķei savā aplokā. Zinātne uzdod jautājumu:

- Kas ir ?

- Kā Tas Nāk?

- Kāpēc tas ir tā, kā tas ir?

Zinātnes izzināto Reliģija ietērpj laika garam un tautas identitātēm atbilstošās formās, kuru darbību un to radītāju attiecības, savukārt, regulē Tiesības.

Ideoloģija ir tur, kur personiskais atmet tās visas un konstruē savu veidojumu, vadoties no saviem personiskajiem mērķiem, iespējām un apsvērumiem. Tādi ir arī visi tās veidojumi - “zinātnes”, “teorijas” un “dzīvesveidi”. Jebkura ideoloģija savu veidojumu noved līdz absurdam un sabrukumam tādēļ, ka pati ir laicīgā un iznīcīgā – personības veidojums.

Ekonomika ir Zinātne par ekvivalentos izteiktas enerģijas apriti Dabā, organismos un to veidotajās sistēmās. Vielas un enerģiju nezūdamības likums nosaka to nemitīgu transformāciju no vienas otrā un formu mainību, neradot ne zudumus, ne pieaugumus sistēmās vai to kopumos. No tā izriet Leibnica, Laruša un citu Zinātniskās (vai Dabiskās)ekonomikas pārstāvju mācītais un ieteikumi. Leibnics, savulaik sargājot Angliju no liberāļu ideoloģiskā iebrukuma tās ekonomikā, izveidoja spīdošu matemātisko aparātu, kurš parādīja, ka visu ekonomisko darbību galarezultāts ir “0” un to, ka liberāļu piedāvātās ideoloģiskās lamatas pie šīs “0” nonāk caur destruktīvu darbību ceļu tur, kur pie tās var nonākt caur radošu darbību ciklu. Abos gadījumos, tas nozīmē citu – diametrāli pretēju dzīves kvalitāti un risināmo problēmu loku.

Radot ideoloģisku – liberālu dzīves veidu un tā ekonomiku, šie ideologi neatceļ un nevar atcelt Dabas likumu darbību savā ekonomikā, bet tikai ievieš tajā savas patvaļīgās izmaiņas un to uzturošas regulācijas metodes un mehānismus. Šajā rakstā nav vajadzības vēlreiz atgriezties pie Leibnica matemātiskajiem vienādojumiem – to katrs var darīt pats, bet var to vienkāršoti ilustrēt caur sociopsiholoģiskiem tēliem un mehānismiem.

Jebkura ekonomika ir vienāda skaita un kvalitāšu veicinošu “+” un bremzējošu “ - ” apstākļu stabilizētu procesu sistēma, kurā “resursi” pārtop savos “galaproduktos”. Resursu un galaproduktu apjoms ir vienāds, tātad = “0”. Jebkurš galaprodukts ir resurss citā procesā ar to pašu “0” galā. Resurss sastāv no divām daļām – substances – masas, tajā ietvertās enerģijas un resursa kvalitātēm – iespējamajām substances transformācijām un zināšanām par to, pieredzes un prasmes tās izmantot, strādāt ar to. Galaprodukts arī sastāv no divām daļām – atkritumiem un kvalitatīvās daļas.

Jebkura substance, jebkurš ražojums, veidojums agri vai vēlu pārvēršas atkritumos un sadalās savos izejmateriālos – substancēs. “No zemes tu esi ņemts, par zemi...” vieni atkritumi kalpo par citu procesu izejmateriālu – ir tā resurss. Tāpēc tur, kur atkritumu apsaimniekošana ir “peļņas” ieguves avots, atkritumu daudzums samazināties nevar. Pārāk daudzi ir ieinteresēti to ražošanā un dažādo atkritumu veidu ražošanas uzturēšanā un paplašināšanā.

Tas ir uzskatāms piemērs tam, kas notiek, var notikt resursu kvalitatīvajā daļā un diemžēl tur notiek. Tas parāda peļņu un antizinātniskās ideoloģijas radītās “peļņas” raksturu un saturu.

Kvalitātes pāriet citās kvalitātēs – jaunās zināšanās, prasmēs (ierobežojumos – disciplīnās) jaunatrastās resursos apslēptās iespējās. Zināšanas un no tām izrietošās prasmes – to daudzums nemainās tāpat, kā nemainās resursos esošās iespējas. Tās tikai pāriet no Nerealizētajām Realizētajās. Šī pāreja ir Visuma Vienotās Apziņas pašizziņa un saprāta Evolūcija. Tā ir Visuma, Dabas un Cilvēka dzīves jēga, bet peļņa tajā ir Dzīvības daudzuma palielināšanās sistēmai izsmalcinoties un pieaugot mijiedarbību skaitam un niansētībai tajā, saglabājoties kopīgajam kustības impulsam, iesaistītajai substancei (nediferencētajai matērijai) un Gribai. Līdz ar to, alga par darbu Cilvēkam ir piedalīšanās Evolūcijā, bet peļņa – uzkrājums, ir notikušās kvalitatīvās izmaiņas Saprātā.

Šī pāreja ir peļņa Zinātniskajā (Dabiskajā) ekonomikā. Jūsu peļņa ir Jums neatņemamais procesu galarezultāts, bet viss tas, ko Jums tādā vai citā ceļā var atņemt un ierobežot – ko Jūs nepārvaldāt pilnīgi suverēni un neatgriezeniski, par ko Jums nav pilnīga un neatņemama vara, nav Jūsu, nav peļņa un nepieder Jums, bet tam, kurš to var Jums atņemt – tam, kuram ir vara pār to. Viņš Jums dod cerības to lietot un ar šo cerību palīdzību kontrolē Jūsu rīcību – tātad tur Jūs verdzībā.

Materiālās pasaules – substanču peļņa ir piedaloties dzīvības procesos radošā darbā iegūtais dzīvības procesu nodrošinājums un tās izmaiņas, ko šāds Darbs ienes fiziskajā ķermenī un apziņā – veselības un kvalitātes pieaugums. Tas, kas “dzīvnieku” pārvērš Cilvēkā. Tāpēc Dabiskajā Ekonomikā un Tiesībās parāds - aizdevums eksistē un var eksistēt tikai noteikta procesa – cikla robežās. Pēc cikla beigām tas zūd – pāriet karmiskajos norēķinos vai ir šajos norēķinos bijis notikums. Tas pāriet procesu sistēmas pārziņā, kura to pāradresē uz tā cēloni. Tā ir vecgada vakara “bluķa” (patiesību sakot – zaru saišķa) vilkšanās – pēdu nodzēšanas rituāla iekšējā jēga.

Ideoloģiskās - deformētās ekonomikas peļņa ir manipulācijās ar ilūzijām par “atkritumu” vērtību un to pielietojumu iespējām. Tas, ko it kā dod šo “atkritumu” iegūšana savā īpašumā, to novietošana dzīvoklī un to lietošana, un tās cerības, kas saistās ar šo “atkritumu” lietošanas rezultātiem.

Šeit jāizdara maza atkāpe no temata uz Darba būtību. Pamatos tā ir saistīta ar nodokļiem un to pietiekami labi apraksta Lindons Larušs, tomēr ir vēl kāda būtība, kurai viņš citus jautājumus risinot nav pievērsies. Tas ir tas, ka nodoklis “ir soda nauda par Darba nedarīšanu”. Tas prasa pilnīgu nodokļu avotu, plūsmas un mērķu pārskatīšanu un pārvērtēšanu.

Katrs Cilvēks nāk šajā pasaulē sava Evolucionārā pienākuma vadīts ar visām no tā izrietošajām tiesībām. Tomēr, tā kā Cilvēks nav pilnīgs (tikai Absolūts ir pilnīgs), tad tam ir jāspecializējas, un savas specializācijas mērā un atbilstoši tai ir jādeleģē citiem savas tiesības un to pildīšanai atbilstošo Darba daudzumu. Ir jāmaksā par to, ko Tu atdod citam. Tas Darbs, kuru Tu saņem, Tev nes ienākumu vai peļņu. Ar darbu ir jāsaprot radošās aktivitātes process, kurš nes Evolucionāras izmaiņas Saprātā. No tā izriet, ka nav tiesībās vienlīdzīgu Cilvēku, bet katra tiesības izriet no tā, kas viņš ir. Sievietei ir tiesības saskaņā ar viņas būtību, un tāpat Vīrietim. Bērna tiesības izriet no viņa stāvokļa un ierobežojumiem, bet Vecāku – no viņu pilnvarām un Dabiskās Kārtības radītās nelīdztiesības, kura līdzsvarojas dzīves gaitā, mainoties abu Darba raksturam.

Vecāku Darbs ir bērna audzināšanā. Bērna Darbs ir šīs audzināšanas pieņemšanā. Tāpat nav līdztiesības starp dažāda vecuma un sabiedriskās darbības nesējiem.

Tiesības pieaug un mainās līdz ar pienākumiem, atbildību un darbības sekām pār apkārtējiem. Tiesību pieaugums sabiedriskajā jomā nes līdzi personisko tiesību sašaurinājumu un otrādi. Vispilnīgākās tiesības realizēt savu personisko dzīvi ir viszemākajam sabiedrības loceklim. Vispilnīgākās sabiedriskās tiesības ir monarham, bet viņam nav nekādu tiesību uz personisko dzīvi. Tas, kurš grib dzīvot savu personisko dzīvi, ir beztiesīgs sabiedriskajā dzīvē. Ierobežojumi un tiesības ir līdzsvarā. Pieņemot vienus, tiek pieņemti otri. Mainoties vieniem, mainās otri. Kopsummā ir un ir jābūt līdzsvaram. Šis tiesību diferencējums un līdzsvars ir tas pats iepriekšminētais dzīvības daudzums sabiedriskajā dzīvē. Profesionālās tiesības nozīmē citu tiesību sašaurinājumu šī Cilvēka dzīvē tādā mērā, kādā šī profesija atstāj savas pēdas viņa apziņā. Katra atbildības pakāpe un raksturs izriet no viņa tiesībām.

Tāpat no tiesību diferences izriet tas, ka katram ir jānodrošina tā Darba daļa, kura ir deleģēta ar tiesībām. Sabiedrisko tiesību nesēji saņem to realizācijai paredzētos līdzekļus – nodokļus. Nodokļus maksā arī profesionālo tiesību nesēji par tām tiesību daļām, kurās tie nepiedalās profesionālo ierobežojumu dēļ.

Otrā un trešā nodokļu daļa izriet no līdzsvarotas sabiedrības Darba daudzuma nepieciešamības un hierarhiskās Darba sadalīšanas – attīstības virzības iespējas sabiedrībā.

Līdzsvarotā sabiedrībā katra Darba nepieciešamība izriet no šīs sabiedrības reālajām vajadzībām. Reālās ir tās vajadzības, kuru apmierinājums nes Evolucionāru izaugsmi. Tas ir reizē radošs profesionālā izaugsmē, nes dzīves piepildījumu un, reizē ar šī Darba augļu tālāk sniegšanu un saņemšanu, nes tā darītājam saņēmēja pateicību. Līdzsvarota sabiedrība ir savstarpējas vajadzības, derīguma, cieņas un pateicības sabiedrība. Tā ir kaimiņattiecību, sadarbības un savstarpējā atbalsta, saskaņas sabiedrība. Tie ir šīs sabiedrības dzīves pamatakmeņi un reizē arī attīstības virzieni.

Šādā Zinātniski veidotā un Reliģiski uzturētā sabiedrībā darbojas Dabiskās Kārtības ekonomiskie likumi, kuri nosaka to, ka jebkura tajā pamatota ekonomiskā darbība nodrošina tālāko procesu, apmierina esošo vajadzību un ierosina pozitīvu pārmaiņu blakusesošajos procesos. Tas ir – pareiza ekonomiska darbība palielina radošu iespēju skaitu un samazina esošo problēmu loku. Sabiedrība ir vienots veselums, ar dažādu rīcībspēju apveltītu cilvēku saskaņotājs kā Darba daudzumā, tā resursu izmantošanā un vajadzībā pēc Darba augļiem.

Pārprodukcija ir nevēlama un kaitīga, liecina par ritma zudumu un enerģijas līdzsvara traucējumu. Bez tam Evolucionārie procesi ir Kopdarba rezultāts un savai norisei prasa noteiktu laiku. Darbs nav augļu radītājs, bet kopības uzturētājs. Augļi ir kopības un apvienības rezultāts un to daudzums ir uzskatāms kopības lieluma un kvalitātes rādītājs. Līdzsvarotās sabiedrībās tās locekļi savstarpēji mainās ar dzīves procesa nodrošinājuma pārpalikumiem. Tas ir – sabiedrības un tās locekļu dzīves jēga ir pašā tās dzīvē – tas ir galvenais tās darbības produkts. Viss pārējais ir šī produkta resurss un galaprodukti – atkritumi.

Jebkurš pārpalikums – atkritums (nav izmantojams – nav vajadzīgs iekšējai dzīvei) ir lieks apgrūtinājums tā radītājam, bet var kalpot par resursu kādam citam, tādēļ ir līdzvērtīgā apmaiņā tālāk nododams. Šādu apmaiņu un problēmu loka samazinājumā rodas attīstības tempa pieaugums, kas, pārsniedzot noteiktu robežu, iziet ārpus reāli nepieciešamā. Lai ierobežotu tempu kvalitatīvās attīstības robežās ir progresīvs nodoklis par apmaiņas daudzumu sabiedrībā. Šis nodoklis tiek novirzīts kvalitatīvajai attīstībai un jauno iespēju apgūšanai (Zinātnei, Izglītībai, Mātes Darba algai...).

Dabiskās Kārtības ekonomikā valda hierarhijas princips, kurš labi redzams augu un dzīvnieku valsts barības ķēdēs. Šādas ķēdes koncentrē Darba augļu kvalitātes, vienlaicīgi regulējot aktīvo elementu skaitu katrā ķēdes posmā – hierarhijas līmenī. Augstākstāvošie ierobežo sava zemākā posma aktīvo elementu skaitu, ļaujot dzīvot attālinātajam posmam – neļaujot to iznīcināt tā patērētājam. Līdzīgi tas ir līdzsvarotu sabiedrību ekonomiskajās hierarhijās. Tur šo ierobežojošo funkciju veic progresīvs koncentrācijas – hierarhiskās pakāpes nodoklis. Tie, kuri savā darbībā izmanto lielāku sabiedrības Darba rezultātu un gūst lielāku labumu no tā, lielāku daļu šī labuma atdod sabiedrībai. Sabiedrības dzīves jēga ir pašā tās dzīvē un resursu kvalitatīvās daļas pieaugumā. Tā tas ir Dabiskās ekonomikas līdzsvarotajās sabiedrībās. Tur peļņa ir dzīvotā dzīve, jaunās iespējas, to nodrošinājums resursu kvalitatīvo daļu pieaugumā un problēmu loka samazinājumā. Tas ir – peļņa parādās Cilvēku savstarpējo attiecību uzlabojumā.

Tā nav ideoloģiskajās ekonomikās. Tās nav līdzsvarotas un tur valda mākslīgi radītas aprites un vardarbīgi uzturētas pretdabiskas regulācijas metodes, ar kuru palīdzību šīs sistēmas tiek noturētas to raksturojošos parametros. Šie parametri izriet no ideologu personiskajiem patvaļīgi uzstādītajiem mērķiem un viņu izpratnes par labo un slikto. Dažādu ideoloģiju ekonomikas nonāk pretrunās, tāpat pretrunās ir vardarbīgi turēto aprites daļu elementi un šīs ekonomikas, to veidotie iedzīvotāju kopumi, tādēļ tās ir cīņas, savstarpējas konkurences un naidīguma ekonomikas. Cīņa prasa pārsvara iegūšanu un saglabāšanu. No tā izriet kari, savstarpēja apkarošana un apkarošanas līdzekļu sacensība – tātad prasība pēc attīstības tempa pieauguma un reizē ar to kvalitatīvās daļas samazinājuma resursos. No dzīves, to paātrinot un ritmiski izkropļojot, tiek izstumta dzīves jēga – Evolucionārie procesi un dzīves piepildījums. Pilnībā zūd Cilvēcisko attiecību kvalitāte. Ideoloģiskajās cīņas ekonomikās valda Cilvēcisko vērtību iztrūkumi.

Tur, kur par Darba galarezultātu tiek uzskatīts apmaināmais, izplatāmais produkts – tas, par ko var kaut ko iegūt (arī ietekmi un manipulācijas iespēju), arī Darba sadalījuma un nodokļu sistēma reizē ar iegūtā labuma sadali ir perversa. Šādās sistēmās Darbs zaudē radošo raksturu, ir vērsts uz eksistences līdzekļu ieguvi un tā galarezultāti, atņemot iespējas, vienlaicīgi vairo problēmas. Tur, vai pareizāk sakot – šeit, kur mēs tagad esam, valda ekonomisko piramīdu sistēma. Tajā augstākstāvošie savairo zemāk esošo posmu, lai ar tā palīdzību periodiski veiktu iznīcinošas attālināto pakāpju aplaupīšanas. Par attālināto resursu atjaunošanas stimulu kalpo manipulācijas ar tam dotajām cerībām (nauda un tās iegūšana – karjera). Naudas aizdevumu procentu sistēma ir tas mehānisms, ar kuru visi tiek turēti pilnīgā atkarībā (verdzība) un naudas izplatītāja varā, jo arī procentu atdošanai vajadzīgā nauda jāiegūst no tās izplatītāja par tiem pašiem procentiem u.t.t., u.t.j.p.. Tas izraisa nepārtrauktu cenu kāpumu, naudas masas un inflācijas pieaugumu. Naudas masa periodiski tiek samazināta un ši samazinājuma laikā notiek attālināto aplaupīšana. Pie tam, jo attālinātāks (mazāk pelnošs) ir aplaupāmais, jo lielākus zaudējumus viņš šajā akcijā cieš.

Darba devēja un Darba ņēmēja jēdzieni šādā sistēmā – te, kur mēs tagad esam, ir pilnīgi izkropļoti, tāpat arī algas jēdziens un būtība. Savā būtībā Darbs ir radošs par tik, par cik tas ir brīvi izvēlēts, regulēts un nes apmierinājumu pašam tā darītājam. Darba rezultātā rodas tā darīšanas (arī eksistenciālās vajadzības!) un attīstības nodrošinājums, kā arī tā augļi, kuri pieder tā darītājam. Katra radoša Darba kreditors ir pats tā darītājs no saviem kvalitatīvajiem resursiem – Izglītības, pieredzes un Cilvēciskajām Vērtībām, bet kredīta nodrošinājums ir darītāja rīcībā esošās resursu substances un sabiedrībā esošā vajadzība pēc šā Darba kvalitatīvajām un materiālajām daļām.

Ideoloģiskās ekonomikās ir izkropļota sabiedrības Darba vajadzības struktūra un galarezultātu sadale, kas liedz Cilvēkam Darba izvēli, bet uzturot vajadzību pēc tā produktiem, ievirza viņu tur, kur viņš var sev nodrošināt iztikas līdzekļus vai saražot pārdevējam vajadzīgās preces. Līdz ar to, Darbs zaudē savu sākotnējo jēgu un Cilvēku padara pirmkārt par vergu, otrkārt par bezdvēselisku izpildmehānismu.

Tā kā viņam nepieder arī šāda Darba augļi, tad tas, ko viņš saņem nav alga, bet Darba eksistenciālais nodrošinājums. Darba alga būtu tas, kas viņam ļautu “no Darba brīvajā laikā” nodarboties ar patiesajām vajadzībām, radošu Darbu un iekļauties Evolūcijā. Patiesībā, Jums nevienam nemaksā algu par Jūsu padarīto, bet tikai sedz ražošanas eksistenciālās un darbaspēka transporta izmaksas, dod cerības, ka kādreiz varēsiet iegūt to, kas nav Jūsu patieso vajadzību lokā. Ar nevajadzīgu krāmu un atkritumu palīdzību Jūs notur vāveres ritenī, kurā Jūs dzenaties pakaļ svešām ilūzijām.

To panāca naudas (cerību) izplatītājs visu apmaiņu sistēmu laižot caur sevi, diktējot naudas un produktu vērtību un radot augošu nepieciešamību pēc produktu (atkritumu) daudzuma (procenti!).

Darbs ir process. Darba darītājs šo procesu tā augļos atdod pasūtītājam. Viņš ir Darba devējs. Darba procesa (augļos) saņēmējs ir Darba ņēmējs. Darba ņēmējs ir tas, kurš pārvalda tā augļus – produktu, un ir brīvs ar to rīkoties. Ja Darbs nav radošs, tas ir kaitīgs. Par kaitīgu Darbu būtu jāmaksā kaitējuma kompensācija tā darītājam un jāatlīdzina kopīgais kaitējums ekonomikai. No šejienes augļu ieguvējam (Darba patiesajam ņēmējam) būtu jāmaksā par to nodoklis, bet šā Darba darītājs (patiesais devējs) no šādiem nodokļiem būtu jāatbrīvo. Darba darītājs ir devējs, augļu saņēmējs ir Darba ņēmējs un, kā tāds, maksā ar savu guvumu saistītos nodokļus. Līdzsvarotā ekonomikā darītājs maksā tikai progresīvo nevajadzīgā uzkrājuma nodokli Darba dzīves cikla beigās. Viņa bērni ir viņa pensija, bet to nākotnē neieguldītais ir tas nedarītais Darbs, par kuru ir jāmaksā šis nodoklis. Tā kā Jūs esat tikai sveša, kaitīga Darba darītāji un nekādu patiesu algu par to nesaņemat, nemaz nerunājot par peļņu, tad nekādu nodokli par Jūsu rīcībā iztikai izsniegto naudu un saražoto produktu (atkritumu) pirkšanu – cerību (naudas) apriti Jums nav jāmaksā.

Patiesībā tā Jūs aplaupa, nemitīgi atņemot patieso vērtību – Cerību un Ticību, izlaupot kvalitatīvos resursus, bet Mīlestību atņem, savā labā pārdalot Iespējas un problēmas.

Jūs jautājāt -

- kur rodas peļņa?

Virspusēji raugoties, liekas, ka peļņas avoti ir pieci. Šķiet, ka pirmais ir Darba un kvalitāšu koncentrācijā (pievienotā vērtība). Šķiet, ka otrais ir resursu izmantošanas racionalizēšanā un intensificēšanā. Šķiet, ka trešais ir strādniekiem nesamaksātajās Darba algās. Šķiet, ka ceturtais ir manipulatīvās iespējās radīt pieprasījumu tur, kur tam nav pamata (nevajadzīgu krāmu tirdzniecība un tiem jaunu tirgus telpu atrašanā). Šķiet, ka piektais ir patvaļīgā pārdodamo produktu cenas paaugstināšanā un pircēju iedzīšanā muļķībā – izglītības un spriešanas spēju atņemšanā, psihotehniku izmantošanā pret viņiem.

Tomēr – šajā sistēmā peļņa rodas tieši tur – radīto problēmu un iegūto iespēju vienpusējā, savtīgā pārdalē. Jums iedala problēmas. Sev paņem iespējas. Nākošais solis ir Jūsu problēmu pārvēršana par savu peļņas iespēju, kur peļņa ir arī varas un manipulāciju realizācijas iespēja.

Kopīgā aprites summa aizvien ir un paliek tā pati nulle – cepumiņš ar caurumiņu vidū. Taču, pārdalot šo nulli – cepumiņa cukurotais aplītis tiek dalītājam, bet tā viducīša tukšumiņš, šī cepumiņa cepējam – Jums! Un vēl Jums ir arī jāpiemaksā (nodokļi) par piedalīšanos visā šajā sevis aplaupīšanā.

Nodoklis ir maksa par nestrādāšanu, par to, ka negribat strādāt ar galvu, mācīties un turat savu dvēseli bezdarbībā – negribat cīnīties par savu brīvību, bet atļaujaties būt vergi! Par to, ka nepiedalaties Evolūcijā, bet skraidat pa lauku, sacenšoties atkritumu ķerstīšanā! Par to, ka pazemojat Cilvēku un nekopjat Dieva mitekli – savu Sirdi, Saprātu un Dvēseli!

Jūs jautājat:

- Kur rodas Bezdarbs?

Bezdarbs rodas atsvešinot Cilvēku no radoša Darba. Bezdarba radīšanas ceļi ir četri. Pirmais ir Dabiskās Ekonomikas sagraušana un pretdabiskas sistēmas uzspiešana. Otrais ir preču masveida ražošana. Trešais ir nevajadzīgu ražojumu iepludināšana. Ceturtais ir ģimenes struktūras sagraušana.

Prātīgāk būtu pajautāt:

- Kāpēc Bezdarbs tiek radīts?

Uz to ir visvieglākā atbilde:

- lai nemaksātu Jums algu! Un, lai tai pat laikā piespiestu Jūs piedalīties nevajadzīgu produktu ražošanā, transportēšanā un resursu izšķērdēšanā (Resursu ieguve ir liela daļa deformētas ekonomikas peļņā).

Par ideoloģiski deformētas un to uzbrukumu ietekmei pakļautu ekonomiku dzīvi mēs jau runājām. Katra ekonomika, kura spiesta kāpināt tempu, lai neatpaliktu ieroču sistēmu un tehnoloģiju sacensībā ar uzbrucēju un tās armiju, ir spiesta piemēroties agresora ekonomiskajiem noteikumiem un deformēt savējo. Viena slima ekonomika citas aplipina ar savu slimību.

Masveidīga preču ražošana prasa Darba tempa kāpinājumu, procesu unifikāciju un noved pie ražošanas procesa automatizācijas. Automatizācija un bezdvēseliski ražojumi ir bezdarba cēlonis. Visur, kur notiek Darba koncentrācija uz Darba dvēseles zuduma rēķina, parādās Bezdarbs. Tā tas ir ražošanā, tā transportā, tā arī lauksaimniecībā.

Nevajadzīgu ražojumu iepludināšana ir to radīšana, transportēšana un tas, ko sauc par tirdzniecību, pareizāk sakot, tās melnā puse – kārdināšana. Katrai sabiedrībai, sakarā ar tās īpatnībām, ir tās ekonomika un tai atbilstoši gala produkti. Tie ir saskaņā ar šis sabiedrības patiesajām vajadzībām un tās iespējām, arī problēmu risināšanā. Katrs nevajadzīgs produkts atnes sev līdz ne tikai iespējas, bet arī problēmas. Ja sabiedrība nav šī produkta radītāja, tad tās ekonomikā nav arī līdzatnesto problēmu risināšanas iespēju.

Ja kāda ekonomika nobriedusi savas darbības paplašināšanai un izjūt patiesu vajadzību pēc produkta, tad tai pašai jāatrod resursi, prasmes un jāattīsta spējas gan to radīt, gan apzināt blakus procesus, asimilēt sevī jauno procesu un tā gala rezultātu. Jauns ražojums ir jaunas iedzīvotāju rakstura iezīmes.

Katrai vietai ir nepieciešamība pēc Darba, Darba daudzums, nodrošinājums un patēriņš. Ekonomiskā labklājība ir to racionālā izmantošanā, bet ne produktu piegādē. Galvenā ekonomikas labklājības pazīme ir darbaspēka, Darba daudzuma (tempa) un galarezultāta saskaņa. Īsi sakot – Darba darītāju apmierinājums ar Darbu un pasūtītāju apmierinājums ar rezultātu. Jebkurš pārpalikums vai iztrūkums ir slimība.

Darbs ir katra cilvēka dabiska nepieciešamība. Nevajadzīga produktu pārvietošana tērē resursus un atņem Darba iespējas tiem, pie kuriem šis produkts nonāk. Nevajadzīga pārvietošana var notikt arī deformētu ekonomiku ietvaros. Atņemot Darbu, atņem derīgumu. Nav jāpārvadā tas, ko var un vajag ražot uz vietas. Vajag ražot – tas nozīmē to Darbs ir Cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa un šīs dzīves forma. Atņemot Darbu atņem dzīvi un tās jēgu – Cilvēka izaugsmi un dzīvi savējo vidū.

Viens piemērs. Ja maize ir tikai materiāls kuņģa piestampāšanai, tad, kaut kur Eiropas plašumos, dzelzceļa vai šoseju mezgla punktā var uzcelt kombinētās barības ražošanas kombinātu un no turienes uz visām pusēm vest atūdeņotus graudaugu sausiņus. Tīri, sterili, optimizēti, kontrolēti, sertificēti iepakoti, standartizēti, bez liekiem uzkrājumiem, normēti u.t.t.. Ja maize tomēr ir kas vairāk un tai ir sava dvēsele, sociālā funkcija un Darba apmierinājuma zīme, tad – „Latvijas lepnums” un maizes lielražotājs nes Kangara Spļāviena Zīmi.

Nodrošinot savas lielražošanas mehanizēto cepienu standartizāciju, Latvijā ieved lielus miltu daudzumus, ar to atņemot Darba apmierinājumu vietējiem zemniekiem. Ar savu cepienu klātbūtni ierobežo vai pat atņem vietējo cepēju Darba iespēju un vajadzību. Maizei un Gara Maizei ir kopsaucējs – tā ir sociālā funkcija un attīstības uzturētāja. Kopības radītāja. Visur iespraucoties ar savu nivelieri, lielražotājs izjauc unikālās mikrostruktūras un to unikalitāti.

Vajag Katrā vietā to, ko vajag šajā vietā. Nevajag visur to pašu, ko visur. Ja visur ir vienādi, tad nevajag vairs neko. Visa pieejamība ir visa zudums. Siltuma nāve. Ekonomikas košana savā astē. Trakumsērga.

Katras dzīves un tās galaproduktu vērtība ir to unikalitātē, bet ne pieejamās patēriņa iespējās. Tas, kurš ar savu darbību atņem maizes iekšējo būtību – Maizes Garu, ir vairāk kā muļķis. Deformētās ekonomikas pionieris, citiem par piemēru minētais „veiksminieks”, degradējot sava Darba vidi un produktu, sagatavo un rada arī pats sava Darba zaudējumu. Labākajā gadījumā viņš varēs kļūt par skrūvīti, kāda vēl lielāka lielražotāja mehānismā, kurš turpinās viņa iesākto virzību – centralizāciju, lielražošanu un izplatīšanas tīklu veidošanu. Nevar zaudēt Darbu vidē, kurā katrs apgādā savus tuvākos, ļaujot to pašu darīt citiem un mācās viens no otra, ciemos braucot.

Katram maizes kukulītim jābūt cepēja roku apglaudītam, jānes sava graudu audzētāja auru kukulīša saņēmējam un tur jāsastopas ar citu, tajā pašā zemē augušu, tā paša ūdens padzirdītu. Audzētājam, cepējam un ēdējam maize ir kopīgi aizvadītā gada vakarēdiens. Tāpat ir ar katru ražojumu – tam jānāk no meistara rokām ar tā dvēseli un ap katru cilvēku jāveido dzīvu dvēselisku vidi. Bezdvēseliski sērijveida priekšmeti to pašu veido ap to lietotājiem, pamazām izsūcot viņu dvēseles spēkus un dzīves saturu. Atņemot Darbu citiem, tāds zaudē pats savu dzīvi. Darba jēga ir pateicības un kopības vairošanā. Ko saņem tā mazinātājs un grāvējs? Kam der derīguma atņēmējs? Skauģis vienmēr nozāģē to zaru, no kura kaimiņa sētā viņu skauzdams nolūkojas!

Gan vienas ekonomikas, gan starp radniecīgām kaimiņekonomikām ir jānotiek apmaiņai ar procesu blakus vai gala produktiem. Šķērssubsīdijas no procesa uz citiem ir šo procesu saistība vienā veselumā. Šķērssubsīdiju atcelšana ir ekonomiskā organisma sadalīšana atsevišķos nesaistītos elementos un šo elementu iznīcināšana vai pakļaušana svešu ekonomiku darbībai un to interesēs. Apmaiņa ar šiem blakus produktiem, ievērojot to patieso vērtību un līdzvērtīgu apmaiņas samēru, ir tirdzniecība. Tas ir nepieciešams ekonomisko sadarbības sistēmu veidošanas mehānisms. Sadarbojoties kaimiņekonomikas iegūst jaunu kvalitāšu iespējas un izvairās no vienatnē nepārvaramām problēmām. Notiek pozitīvā koncentrācija, bet negatīvais tiek dekoncentrēts un neitralizēts.

Attālinātu vai deformētu ekonomiku gala vai blakusproduktu iepludināšana tām svešās ekonomikās, ir to mulsināšana un kārdināšana ar galaproduktu baudīšanu un to raksturam svešām parādībām. Kārdināšanu pavada nesamērīga, ar produkta patieso vērtību, šajā ekonomikā, nesamērojama apmaiņa – cena. Patiesā vērtība ir tā evolucionārā ietekme, kādu tā atstāj uz Cilvēku un kā tā ietekmē enerģiju aprites ekonomikā. Cena ir vienošanās par patieso vērtību apmaiņu vai to starpības lielumu. Cenas un vērtības nesakritība ir ekonomikas deformācijas klātbūtnes rādītājs. Tāda kārdināšana („tirdzniecība”) ir ekonomikas deformēšanas ierocis.

Problēma ir deformācija. Deformācija ir nelīdzsvarota iespēja. Iespēju līdzsvarojuma gadījumā ekonomika iegūst jaunus enerģiju aprites ceļus, kvalitātes un resursus, neradot problēmas. Deformācijas gadījumā, radot nelīdzsvarotu iespēju, tās otru – līdzsvarojošo daļu, izmanto kā ekonomikas aplaupīšanas kanālu, novirzot tajā esošu enerģiju savtīgiem mērķiem. Atkarībā no ietekmes rakstura var būt paliekošas, pārejošas, simetriskas vai asimetriskas, vienreizējas, cikliskas un neregulāras, migrējošas deformācijas.

Nav nejaušu vai dabisku apstākļu izsauktu deformāciju. Visas deformācijas ir manipulatīvi mērķtiecīgi izraisītas. Katru deformāciju izsauc noteikta manipulācija un katrā deformācijā ir tās upuri un noteikts, konkrēts izraisītājs – „labuma” guvējs. Katrā ekonomikā ir tās stabilitāti nodrošinoši faktori un mehānismi. Lai veiktu deformācijas, pirms tām ir jāveic šo mehānismu neitralizācija. Šo uzdevumu veic ideoloģijas, intervences un maldu radīšana (arī reklāma ir maldu radīšanas līdzeklis).

Manipulatīva ekonomika ir mērķtiecīgi deformēta ekonomika. Dabisko ekonomiku deformācija ir mērķtiecīga problēmu radīšana tajās, lai vēlāk, tās risinot, varētu pietiekami ilgu laiku pelnīt. Caur katru procesa stāvokli vienlaicīgi plūst vairākas mijiedarbībā esošas enerģijas, tādēļ katra iespēja nes citas, bet katra radīta problēma aiz sevis vēdekļveidīgi virknē no sevis izrietošās. Sīkās problēmas apvienojas un iegūst kumulatīvu graujošu efektu, kurš, atkarībā no deformācijas rakstura, saplosa procesu, sistēmu vai ekonomiku. Problēma pāriet pie citām līdzīgām ekonomikām tik ilgi, kamēr nav likvidēts tās izraisītājs vai nerodas imunitāte pret to. Pati deformācija darbojas tikai tik ilgi, kamēr notiek tās uzturēšana. Deformētā ekonomika attīstās tikai piespiedu manipulāciju ceļā.

Ekonomisko deformāciju līdzekļi ir militāras, ideoloģiskas un ekonomiskas agresijas. Sīkāk apskatot, tie ir – politiskas iekārtas, dzīves veida, vērtību un Darba daudzuma maiņa, nevajadzīgu produktu, tehnoloģiju un ražotņu iepludināšana, izglītības sistēmas pārorientēšana, kvalitātes pazemināšana. Izmaiņas Darba struktūrā un Darbaspēkā – ievešana vai tieši otrādi „atsūknēšana” vai „izspiešana”. Tirdzniecības ierobežojumu atcelšana, kāda produkta vai profesijas pastiprināta pieprasījuma radīšana. Karu izraisīšana un demogrāfiskās situācijas maiņa. Izmaiņas lauku un pilsētu dzīvesveida struktūrā. Manipulācijas ar resursiem, naudas masu un vērtību. Nekvalificēta iedzīvotāju slāņa iesaistīšana ekonomiku regulējošos un politiskos mehānismos, viņu prognozējamās reakcijas vadīšana – krīžu un pieprasījuma provocēšana, iepludināmo produktu patiesās vērtības ignorēšana, tai neatbilstošas cenas noteikšana. Viltojumu, ar enerģiju vai substanci nenodrošinātu, naudas spekulāciju ceļā radītu iluzoru naudas surogātu radīšana, uzturēšana un iepludināšana. Meli, krāpšana, Cilvēcisko vērtību izstumšana, zemāko instinktu uzkurināšana, apreibināšana un iedzīšana muļķībā. Un visbeidzot – reklāma un kreditēšana ar aizdevuma procentiem.

Dabiskajās ekonomikās, tie elementi, kuru darbības blakusprodukti ir nauda vai citi enerģijas ekvivalenti, var tos aizdot blakuselementiem, kur tie noteiktu laiku kalpo šo elementu procesos, tad atgriežas pie aizdevēja vai aizplūst tālākajās ekonomiskajās apritēs. Aizdevums pie aizdevēja var atgriezties citā formā, kā ar to saistītā elementa darbības blakusprodukts. Dabiskajās ekonomikās, pieaugot ekonomikas vērtībai, aizdevuma vērtība pieaug, tādēļ tā atdošanas gadījumā no aizdotās summas jāatskaita ekonomikas pieauguma lielums. „Aizdevējs piemaksā parādniekam”. Lai vienkāršotu ekonomikas darbību, ekonomikas regulators veic atbilstošus pasākumus naudas vērtības pazemināšanai – palielina tās masu vai pazemina produkta cenu.

Brīvi kreditējot uz procentiem, tiek iluzori veicināts ekonomisko elementu procesu temps (saīsināts darbības – dzīvības cikls), izjaukts sistēmu iekšējais ritms un ekonomikas līdzsvars, kā arī ekonomika zaudē kredītprocenta daļu – (vājinās tā lielumā) pielikšanas zonā, kas parādās kā inflācija un ekonomiskā atkarība – ieslīgšana ekonomiskajos parādos. Ar katru loku naudas trūkums – kredītvajadzība palielinās. Ekonomika nonāk cikliski dinamiskā līdzsvarā – riņķveida kustībā bez kvalitatīvā pieauguma – visa peļņa aiziet naudas izplatītājam un aizdevējam – bankai. Stagnācija izsūc kvalitatīvo resursu daļu un tas, deģenerējoties degradē substancionālo, kā arī Darba daļu. Darbs pārvēršas par apnicīgu mehānisku nodarbi iztikas līdzekļu sagādē, no kura cilvēku izspiež mehāniskie Darba darītāji – automāti, roboti, plūsmas līnijas u.t.t..

Nākošais bezDarba solis tiek sperts izārdot ģimenes struktūru, atņemot Sievietēm viņu tiesības un izdzenot viņas „Darba tirgus” placī, lai konkurē tur ar vīrieti viņa dabiskajā vidē. Būt mājās nozīmē strādāt mājā darāmos Darbus un padarīt to par Cilvēka dzīves vietu, vietu, kurā Cilvēks aug un pilnveidojas, vietu, kurā viņš pārdomā un gatavo to, ko dara ārpus mājas. Pasaulei ir vīrišķīgā spēku un prāta daļa un sievišķīgā - Dvēseles, Dailes un jūtu daļa.

Tai ir pārveidošanas un saglabāšanas, atjaunošanas Darbi. Tie ir Vīriešu un Sieviešu Darbi. Tāpat kā dzērve nevar ēst no šķīvja, tāpat arī lapsa padzerties no šauras krūkas. Tas, kuram jāpārvar pretestība, nevar maizē vai zupā dvēseli ielikt. Tā, kurai veļu un māju tīrībā turot, savējo dvēsele tīrībā jātur, nevar to aiz letes stāvot izdāļāt visiem sīknaudu izdodot. Tas, ka laika gaitā Sievietes savu Darbu īsto saturu ir aizmirsušas tāpat kā Dailes un Dvēseles Mācības, ir uz to sirdsapziņas, kuri ir radījuši šo prettiesisko antireliģisko, antizinātnisko vidi.

Par to, plecu pie pleca ar citiem ekonomikas deformātoriem, neatlaidīgi cīnījušās arī tās, kuras sevi sauc par feministēm. Ja šīs Sieviešu karikatūras tiešām būtu norūpējušās par savu Ievas māsu likteni, tad viņas kaut uz brīdi būtu aizdomājušās par Sievietes sūtību un būtību. Tad viņas ķertos pie šīs sūtības Darba iespēju atbrīvošanas un būtības tiesību atbalstīšanas, radītu atbilstošas izglītības un to realizācijas iespējas.

Tādā gadījumā, pareizi rīkojoties, feministes ar savu piemēru, savās ģimenēs demonstrētu, kādu ģimenes dzīves uzlabojumu dod savā sūtībā un tiesībās brīva Sieviete, kā viņa tur ienes trūkstošo līdzsvaru, Daili un Sievišķo Gudrību – katras ģimenes un Vīrieša rotu. Neviens vīrietis, neviens bērns nekad no tāda uzlabojuma neatteiktos, un tieši viņi būtu pirmie, kuri tādā gadījumā savas sievas un meitas uz to mudinātu.

Harmonizēts un līdzsvarots vīrietis pieņem citus lēmumus un viņa ekonomiskā politika ir atšķirīga no nelīdzsvarota vīrieša darbības. Viņa lēmumi atnes lielākas iespējas un mazina problēmas, tādēļ katrs Vīrietis ātri novērtētu brīvas un spēcīgas Sievietes Svētīgo klātbūtni Ģimenē. Izglītība atbrīvo Sievieti, ģimenē ir viņas dabiskā vide un sūtība. Viņas būtība ir Bērnos un Dailē, viņas Tiesības ir Mātes, Miera, Mājas un Mūžības sargātājas Tiesības. Nav tiesību augstāku par šo un tikai Sieviete tās var nest, tā Sieviete, kura saprot šo Tiesību saturu un pielietojumu, tā, kura ir to mācījusies un tam mācīta. Tā, kurai ir šo tiesību līdzekļi un viņas Spēks – Maigums.

Politikā un biznesam, karjerai iztirgotā sieviete – vīrieša konkurente, ir apstākļu verdzene un vīrieša darbības šķērslis. To, kura jāapsteidz, ar kuru ir jāsacenšas, nav vērts uzskatīt par uzticības cienīgu, tāda ir vīrieša loģika. Sieviete, paklausot aicinājumiem iegūt to, kas viņai nav vajadzīgs, zaudē vienīgo, kas viņai ir – Uzticību un savu lomu pasaulē un reizē ar to arī visas Sievietes Tiesības.

Ja deformātoriem neizdotos izdzīt Sievietes „Darba” tirgū, tad lielākā daļa nevajadzīgā netiktu ražota un arī resursu izlietojumam būtu cits raksturs. Tad dzīves vieta nebūtu kopmītnes – vakara tikšanās, televizora, ātro vakariņu un bērnu „moku kambara” vieta, mantu glabātava un savstarpējas iecietības, bet Mīlestības, Saticības, Saplūsmes un Dzīvības Spēka Mājas. Ja izdotos pārvarēt deformātoru pretestību un īstenot zinātniski pamatotu izglītības sistēmu, atveseļot ekonomiku un pierunāt Sievietes realizēt savas Tiesības, pasaule atplauktu kā ziedošs ābeļu dārzs pavasarī.

Ar Sievietes padzīšanu no mājas tiek uzkurināta konkurences cīņa un tas, kam bija, ir jābūt vienam veselam, tiek saplosīts un nostādīts cīņai viens pret otru un citiem tādiem pašiem, bez Mājas, Darba satura un Mīlestības. Ar konkurences cīņu savā varā visus notur naudas izplatītājs. Tāpēc, ar tās slavināšanu un lielīšanu, balvu dalītājs labākajiem censoņiem liek aizmirst veco patiesību:

- Skaldi un valdi,

- Kur divi plēšas – trešais abus apzog,

- Kur divi spiežas, tur abi iesprūst.

Un vēl - tas, ka skola kaut ko maksā ir saprotams, tāpat kā tas, ka muļķis pat baznīcā pērienu dabū, bet kāpēc 7 gadus vienā klasē jāsēž un pa otrām durvīm tajā pašā baznīcā jālien, otrreiz muļķu zemē naudas kociņš jāstāda, tas gan man nav saprotams!

Te nav pretinieku un sāncenšu. Mēs visi esam vienā laivā. Tie, kas domā ātrāk airējot sev vairāk labuma saairēt, tikai novirza visus no kursa. Tie, kuri domā ātrāk braucienu beigt, paši savu dzīvi steidzina, saīsina un piebrauc krastā kā nelaikā viesi un ir visiem par apgrūtinājumu, bet pašu līdzatvestās dāvanas ir steigā samērcētas un nekur nederīgas. Priekšlaicīgais ir nākotnes zaudējums.

Mēs esam savu iespēju arēnā. To apjož Ticība, Mīlestība pārsedz ar Debesu Jumu un paplašina Cerība. Uzticība Dzīvību ienes. Mēs esam vietā, kuru, savstarpējā cīņā problēmas radot, varam samazināt līdz nekam, līdz „0”, vai, sadarbojoties, paplašināt līdz Bezgalībai. Tas ir mūsu iespējās.

Mēs esam tur – tajā, ar ko Antīkā Pasaule, pēc sava prāta pazina kā visu aptverošu Bezgalību ar Radoši Vienojošo punktu centrā, bet mūsdienu ideologi un viņu ēnu matemātikas pētnieki pēc sava prāta par „0”! Tur esam mēs visi! Tad Paplašināsiet vai sašaurināsiet?!



Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija