Jautājums no www.philos.lv

360.

No: A.Dindonis     Temats: Valsts formas

2010. gada 2. martā 13:48:20

Jūsu rakstā "Mainīt mainoties" es izlasīju domu par to, ka "Visa sociālo, ekonomisko, subkultūras un politisko notikumu aina norāda uz to, ka tāpat kā savu galu ir sagaidījusi sociāli ekonomiskā liberālisma teorija un prakse, tā arī patreizējā valsts uzbūves forma ir sevi izsmēlusi un aizies nebūtībā". Ko Jūs ar to domājat? Vai var būt arī citas valsts formas, izņemot mums jau zināmās, kurās ir pārstāvēta varas vertikāle brīvības pielietojuma regulācijai? Anarhija? Kolēģija? Kā to var savienot ar ekonomiski attīstītu sabiedrību? Vai tā nebūs primitīvo darbarīku alu kultūra?


Par Labo mūsos.


Valsts uzbūves formai ar tās institūcijām un struktūru ir tik pat attāls sakars, kā Cilvēka skeletam ar viņa uzskatu un lasīto grāmatu saturu. Kā zaglis, tā viņa upuris vai tuksnesī siseņus ēdošs vientuļnieks pēc savas nāves tuksneša smiltīs atstās to pašu skeletu ar vienādu kaulu uzbūvi un skaitu, bet (ja neatrodam pārmērību radītas deformācijas) tie mums neko nestāstīs par skeleta lietotāja dvēseli, kura būs vienīgā, kura mums atklās šī Cilvēka dzīves un, tātad, arī viņa paša būtību.

Ir valsts ārējās pazīmes un ir tās dzīves kārtība, kura mums ļauj saprast, ar kuru no valstīm mums šoreiz ir darīšana. Ārējās pazīmes visām ir vienādas, bet saturs (ja tāds ir – ja ir cita valsts) ir atšķirīgs. Tieši satura atšķirība ir tas, kas mums ļauj domāt par neatkarīgas valsts eksistenci. Pretējā gadījumā mums ir darīšana ar vienas valsts dzīvi vairākās ārējās čaulās.

Apkopojot valsts dzīves aspektus to radošajos cēloņos, iegūstam trīs savstarpēji pakārtotus darbību līmeņus, kas kopumā veido katras valsts iekšējo būtību – to, ar ko tās atšķiras viena no otras.

Katras valsts dzīves augstākais līmenis ir tās eksistences filozofiskais saturs – tas, ko valsti veidojošie Cilvēki uzskata par savas dzīves jēgu, par labo, par pareizo un par derīgo. Tas, ko zaudējot, ir zaudēts viss un nekam citam nav nekādas nozīmes, tāpēc par to var atdot savu dzīvību. Tas, kam esot, dzīvība iegūst savu vērtību. Filosofiskais saturs paskaidro pasaules un dzīves uzbūvi – dod pamatojumu kā labajam, tā vajadzīgajam un noliek šķērsli sliktajam un traucējošajam. Valsts saturs ir tās pamatpatiesības, kurām Cilvēki, dzīvojot šajā valstī, tic kā negrozāmām un neatceļamām vērtībām. Tās ir tās Identitātes, ar kurām viņi atšķiras citu valstu iemītnieku vidū un kuras viņiem ļauj nekļūdīgi sameklēt vienam otru svešinieku vidē.

Otrais – no filosofiskā satura izrietošais līmenis, ar kuru tā iedzīvina pirmo – ir šīs valsts politika. Tas ir viss tas savstarpējo attiecību mehānisms, kurā izpaužas viņas dzīves Filosofija un Identitātes. “Mēs to darām tā, bet citi tā nedara tāpēc, ka viņi ir citi” – tā ir galvenā un visiem spēkiem sargājamā valsts dzīves suverenitātes pazīme. Katras valsts politika ir tās psiholoģiskais tips – tas, kas mums padara redzamu tās filosofisko saturu un ļauj secināt par personības klātbūtni šajā ķermenī. Valsts politika ir tās nervu darbības īpatnības. Tāpat kā nav divu vienādu dvēseļu – filosofiju un personību, tāpat nevar būt divu vienādu nervu sistēmu un politiku.

Valsts politisko darbību nodrošina tās saimnieciskā dzīve un tur esošo vērtību aprites ķēdes – ekonomika. Ekonomika ir suverēnas valsts trešais un zemākais dzīves līmenis. Valsts ekonomika izriet no tās Identitātēm, politiskās darbības un filosofiskā satura. Tikai tur, kur ir ekonomiskās dzīves mērķu suverenitāte, mēs varam runāt par šīs valsts patiesu eksistenci. Visos pārējos gadījumos mums ir jādomā par kādas valsts klona iemiesojumu citu teritoriālo un administratīvo formu čaulā. Tāpēc tad, kad es domāju par jauna tipa valsti, es domāju par citu valsts dzīves filosofisko, politisko un ekonomisko saturu, bet ne jaunām institūcijām, pārvaldes mehānismiem, varas dalīšanas vai uzturēšanas kārtību.

Es nedomāju par to, lai “mūsējiem būtu labi”, es domāju par to, lailabi būtu visiem”.


***


Te rodas jautājumi:

- Kam tagad ir labi?

- Kāpēc ir tie, kuriem nav labi?

- Kas tagad ir?

- Kā tagad trūkst?

- Kas tagad notiek?

Katrs Cilvēks pats sev ir apkārt notiekošā mērs. Viņam nav cita mērinstrumenta, kā vien paša pieredze un apziņas struktūras. Tāpēc tas, ko Cilvēks uzskata par vērtību pats, tiek atzīmēts kā vērtība arī citos. Tas, kas viņā ir attīstīts, iegūst novērtējumu un vērtības zīmi citos, un otrādi – tas, kā pašā Cilvēkā nav, citos netiek pamanīts un novērtēts vai tiek nepareizi saprasts un apkarots. Laikā un valstī, kurā Cilvēki dzīvo bagātu un interesantu domu dzīvi, kurā Filosofija un Saprāta radošais darbs tiek augstu vērtēts – tur, kur tiem ierāda vadošo lomu dzīvē – tur valsts dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un tās līmeņi ir pareizi sakārtoti atbilstoši savai dabai un savstarpējām attiecībām.

Taču tur, kur Filosofija mirst, aiz sevis atstājot savu līķi ideoloģijas izskatā, tur pie notiekošā nav vainīgi filosofi, bet tie, kuru Saprāts ir apsīcis, domas piezemējušās un vienkāršojušās – kuriem Zvaigžņotās Debesis nav brīnums, bet viņos pašos vairs nav Ētiskā Likuma. Tajās valstīs, kurās apsīkst Cilvēciskā Prāta darbība, pie varas nāk ideologi un viņu labās rokas – politiķi. Tad valsts pilsoņi par reālo spēku uzskata tos, kuru rokās ir vara, bet aizmirst tos, kuri viņiem šo varu ir devuši līdz ar iespējām un līdzekļiem šo varu lietot.

Ideologi stāsta, kas ir labi, ko drīkst vai ko nedrīkst, bet nezina to, kas ir palicis Filosofijas rokās – kāpēc ir labi tas, kas ir labi vai nepavisam nav labi tas, ko ideologi par tādu uzdod. Šo atšķirību pilsoņi tur vairs nesaprot, jo tas viņus vairs neinteresē. Viņi prasa vienkāršas dzīves formulas – satiksmes noteikumus, policiju, kura tos uzrauga, un iespējas šo policiju uzpirkt gadījumos, kad satiksmes noteikumu pārkāpums liekas vieglākais ceļš uz iekāroto.

To uzskatāmi ilustrē mūsdienu latvietības problēma, kura skaidri parāda to, ka arī mācīts un skolots zemnieks ir tikai mācīts zemnieks, bet muižas kalpi un kalpones, smalkās skolās gājušas, baltiem diegiem šuvušas, muižas bibliotēkā Eiropas vēstures un kultūras mantojumu apguvušas, savu senču vēstures pētījumos disertācijas aizstāvējušas, tomēr ir un paliek tikai muižas kalpu kārtas ļaudis, lai cik arī smalki tagad prastu izteikties un moderni domāt vai dzejot. Viņos nav tās iekšējās vertikāles, kas liktu skatienu no acīm skatāmā atraut un pacelties augstāk par zemes notikumu izpratnes tieksmi. Viņi tā arī nespēj pievērsties savu un tautas problēmu īstajiem cēloņiem. Viņi gan lepni dēvē sevi par inteliģenci – kā kopumu, bet viņos nav tās iekšējās Garīgās Inteliģences, kuru ne ar kādu skolotību un diplomētību aizstāt nevar (Tāds no tāda rodas. To, kas tu esi, nenosaka tavs diploms, bet tas, kas esi un no kurienes nāc. Zemnieks universitātes rektora krēslā ir tas pats zemnieks. Skolotājs visur ir Skolotājs, bet priesteris arī kūtī – Augeja staļļus mēžot ir priesteris. Filosofs vai Bruņinieks visur ir tāds, vienalga – zobenu cilā vai par saviem draugiem stāsta.)

Reālas varas zīmes un spēks tad tādu acīs iegūst augstākās vērtības raudzi, kurai piemērojas, seko un kuru tīko. Taču politiķu darbībai ir vajadzīgs nodrošinājums un to viņiem sniedz saimnieciskā dzīve, kura tādā veidā pamazām kļūst par noteicošo, bet baņķieri (augļotāji) tie, kuru rokās ir sviras šo ekonomisko procesu kustināšanai un labumu uzkrāšanai, ar to pašu pakāpeniski palielina savu ietekmi uz politiķiem tik ilgi, līdz beidzot piedabū viņus uz to, lai viņi savu politisko ietekmju varu lietotu tā, kā tas ir izdevīgi tieši viņiem vai tiem, kuri ir spējuši savās rokās sagrābt lielāko ekonomisko labumu daļu. Tā mēs redzam pilsoņa dvēseles pagrimuma vēsturi, kurā viņš no Radoša Cilvēka pārvēršas lopā – cērpamā aitā, slaucamā govī vai kviecošā, gaļas tirgoņa labuma vārdā uzbarojamā un kaujamā cūkā pie siles. Tas tiešām ir Kirkes burvestībai pielīdzināms gājums (tāds no tāda rodas).

Tā mēs īsos vārdos varam aprakstīt to, kā, pagrimstot pašam Cilvēkam, ir ticis apvērsts un no kājām uz galvas nostādīts valsts dzīves saturs un kārtība. Tieši tāpat otrādi apgrieztas arī citas politiskās un ekonomiskās dzīves normas, kuras ar to pašu ir zaudējušas savu radošo un sargājošo dabu, bet ir kļuvušas par ārdošiem spēkiem un rīkiem. Šajā vēsturē labais ir zaudējis savu labumu, jo vairs nesniedz to apmierinājumu, kādu tas varētu dot, bet no līdzekļa ir kļuvis par cīņas mērķi. Tāpat, ir noiets ceļš no personības labuma spējā dot līdz viņas veiksmīgumam spējā ņemt. No sējēja apmierinājuma līdz patēriņa nesātībai.

- Kur var rasties maiņas vērtība, ja nav to, kuri grib sēt?

Ja mēs paraugāmies tā saucamajās investīcijās, tad redzam, ka tās tiek vērstas uz peļņu, bet ne ražošanu. Pirmajā brīdī liekas, ka tas, būdams savstarpēji saistīts, ir viens un tas pats, bet tā nav – pašā būtībā ieguldījums ražošanā nav peļņas gūšanas līdzeklis, bet gan darbības mērķis. Ieguldījums ražošanā un sabiedriskajās attiecībās – to mehānismos, nenes peļņu kādam atsevišķi, bet bagātina visus kopā – rada apmierinājuma pieaugumu. Ap-mie-ri-nā-jums. Tas, kas (nā)k jums tad, kad dzīve (ri)t tajā, kas ir ap mieru. Skaidrojums kā no psihiatrijas rokasgrāmatas, bet šoreiz tas ļoti labi ilustrē lietas būtību. Tam pretējais – peļņas gūšanas nemiera drudzis visiem atņem to, kas viņiem ir un beigu beigās arī augšupejas veiksminiekus nomet zaudētāju atliekās.

Ar to arī investīcija atšķiras no ieguldījuma – ar to pašu iekšējo saturu, ar kuru devēja labums atšķiras no ņēmēja veiksmes (kaut gan valodnieki formāli teiks, ka investīcija ir svešvārds, kurš...). Te vajadzētu nošķirt neizņemamu ieguldījumu – pamatkapitāla daļu, no “pārvietojama finansiāla atbalsta” – vampīriskas finansiālas dēles, kura izsūc pašas uzrosinātā uzņēmuma dzīvību – tā, ko īstajā vārdā sauc par spekulāciju.

Patiesībā te iet runa par diviem pilnīgi pretējiem saimnieciskās dzīves modeļiem. Vienu – kurš ir orientēts uz līdzsvarotu saimniecisko dzīvi, valsts pamatresursa – iedzīvotāju attīstību, kā kvantitātē, tā kvalitātē, un tā iesaistīšanu, līdz ar viņu ieguldījumiem, savas valsts ekonomikā. To varētu saukt par lēno ekonomiku. Un otru, kurš paver ceļu neierobežotai ārvalstu banku un investīciju fondu spekulatīvajai darbībai – brīvajam tirgum un ekonomikas globalizācijai, ko varētu saukt par ātro ceļu uz pilnīgi visa reālā labuma pārvēršanu par virtuālolabumu– peļņu – par neko – par milzu bedri, kurā pazūd kā peļņa, tā pelnītājs un arī tas, no kā peļņa ir gūta.

Valsts līdzdalība esot ekonomiski bremzējoša, bet privātais bizness, garantējot ātru izaugsmi un attīstības tempa pieaugumu skrējienā uz... kurieni? Kādreiz Hruščovs sacentās ar ASV, bet ar ko tagad notiek sacensība? Ar pašu bailēm atpalikt no iedomātā labklājības tēla. No tā, ka kāds varētu to pašu ražot ātrāk, vairāk un lētāk. Tad, kad ražotājs strādāja, apmierinot patērētāja vajadzību, viņam bija bail lietotāja acīs zaudēt savu meistara godu. Tad lētākais nebūt nebija sinonīms labākajam un vairums nebija līdzvērtība vajadzību apmierinājumam.

Tagad ražotājs “iekaro tirgu”, “paplašinās” – “veiksmīgi konkurē un pelna”. Tagad patērētāja vajadzību izmanto savai veiksmei. Tagad, šo pašu – “lētuma”, “vairuma” un “ātruma” darbība reizē ar pašu nesamērīgi paaugstinātās labklājības latiņas augstumu, visiem paver pieaugošu baiļu bezdibeni tā visa zaudēšanai. Tur, kur sacensība nestu iedomāto labumu, tās reālā daba – sāncensība nes tikai zaudējumu rūgtumu.

Tagad cenšas labot slikta cilvēka radīto pasauli – neļaut viņam darīt, uzceļot likumu, noteikumu, sodu un ierobežojumu žogu (būri ap mērkaķi), neļaut viņam darīt to, ko tiecas darīt viņa dzīvnieciskā (līdz tam degradētā) dvēsele. Neaudzinot viņu, nesakot viņam kā un ko darīt, bet nepārtraukti aplejot ar atkritumiem un nepareizas rīcības piemēriem, cenšas panākt, lai viņš it kā nevainīgi skatītos, dzirdētu (un tiktu kārdināts), sajustu vienu, bet rīkotos pavisam citādi. Ko Cilvēkā no mazotnes iesēsi, ar ko laistīsi un barosi (mēslosi) – to arī saņemsi. Nevar komposta kaudzē iesēt ķirbi, bet sagaidīt tur ziedošu rožu krūmu.

Tur, kur Cilvēku audzina, rūpējas par viņa dvēseles labākās daļas atklāšanu, var sagaidīt viņa labākos darbus. Tur, kur Cilvēka dvēsele un apziņa vienojas labākajā, tur likumam nav sodoša un ierobežojoša, bet tikai saskaņojoša daba. Tur, kur Cilvēks lepojas ar saviem labajiem darbiem, nav vajadzīgs viņa slikto darbu uzskaitījums un viņa biedēšana ar sankcijām par to. Tur ir jādod iespēja katram darīt to, ko viņš labāk prot, tā, lai “visiem būtu labi”.


***


Tie, kuru prāti aizdomājas tālāk par izklaidi nedēļas nogalē, nākamo iekarojamo karjeras kāpienu, biznesa kampienu vai politiskās spēles stiķi, nonāk interešu pulciņos, pašizaugsmes meklējumu apmierinājuma piedāvājumu laukā pie grāmatu plauktiem, interneta lapām vai “īsto garīgo ceļu” rādītājiem. Daudzi tur apstājas pie jogas pozu apguves, buramvārdu kārtojuma vai iegrimst pareizas ēšanas, elpošanas vai kādas citas tehnikas apguvē, citi spriedelē par neizsmeļamajām, snaudošajām un atmodināmajām Cilvēka smadzeņu, dvēseles, psihes, čakru, u.t.t. potencēm.

Tie, kuri nesapinas ar lidojošo šķīvīšu pētniekiem, Atlantīdas un dzintara istabas meklētājiem, droši vien ir kaut ko dzirdējuši par nākamo – 6.rasi un tās īpatnībām. Viņi daudz spriež par šo Nākotnes Cilvēku fenomenālajām spējām – “pieslēgšanos informatīvajiem laukiem”, “saplūsmi ar kosmisko saprātu”, “Saules ēšanu”, ķermeņu uzbūvi un “viszinību”, vai to, ko visu viņi tad ar tā palīdzību varēs darīt. Tomēr viņi ne uz brīdi neaizdomājas par Nākotnes Cilvēku iekšējo būtību, kura tiem dotu iegūt visu to, pēc kā šodienas censoņas tiecas.

Viņi domā, ka pie Nākotnes Cilvēka var nonākt pastiprinot un palielinot, pavairojot to, kas viņiem ir tagad. Tomēr tā nav. Nekā no tā, kas tagad viņu prātos un dvēselēs rosās, Nākotnes Cilvēkam nevajag, bet viņam vajag to, kā šodienas Cilvēkam nav un nevar būt. Nākotnes Cilvēkam neder šodienas darbi, komforts, mājas dzīve un ārpusmājas attiecības. Viņam tas viss nav vajadzīgs tāpēc, ka viņam vajag pilnīgi ko citu. Viņš pats ir cits un tādēļ viņš prasa – rada visu jaunu ap sevi.

Nākotnes Cilvēks veido savu valsti, kuras pamatā ir princips – “Labi ir visiem”. Visiem tāpēc, ka viņš to zina un jūt – visi ir brāļi un māsas. Tas, kurš ir mazs – būs liels, bet tas, kurš ir spēcīgs – būs vecumā vājš. Mazajam vajag to, kas viņam tagad der, lielajam to, kas viņu lielu dara, bet spēcīgajam to, kur savu spēku likt, un vecajam atkal to, kas viņa vecuma vājumam piedien, nemazinot viņa vērtību mazo, lielo un stipro pasaulē. Liekas, ka tik pretrunīgus noteikumus nevar izpildīt, bet tur jau ir tas skaistums, ka tieši katram dodot viņam vajadzīgo, derīgo un labo, ar to pašu tiek apmierinātas visu citu tieksmes pēc viņiem vajadzīgā.

“Ir labi” balstās uz tā, ko viņi visi saprot ar vārdu “labi”, kuru tomēr katrs piepilda ar citu saturu, tāpat kā viņu valstij ir cits saturs un tāds pat saturs ir arī viņu dvēseļu pildījumā. Tie, kuri spriedelē par Nākotnes Cilvēka spējām būt un gūt, nedomā par viņu spējām dot un Zināt. Ja viņi ar kaut ko no šodienas Cilvēka būs atšķirīgi, tad, pirmkārt, ar milzīgo atšķirību Zināšanā un došanā. Nevis praktiskumā, bet tieši spējā dot katram to, kas viņam ir vajadzīgākais un tādā veidā, kāds saņēmējam ir derīgākais.

Tas nāk līdz ar drosmi, uzņēmību, ar ieinteresētību savu brāļu un māsu dzīvē un atbildību par viņiem. Nākotnes Cilvēkus vienos savstarpējas atbildības saites, tāpat kā vecākie brāļi un māsas izjūt atbildību par jaunākajiem, bet viņu vecāki viens par otru un viņiem visiem. Nākotnes rase ir Cilvēku Vienotības Rase. Tas, par ko šodien vēl tikai runā, ko citi neskaidri nojauš, mums būs kā gaiss, ko elpojam.

Šos Cilvēkus vieno kā Zvaigžņotā Debess pār viņiem, dodot tiem jaunu Estētiku, tā arī Ētiskais Likums viņos un cita attiecību Loģika. Tā ir Loģika, kurā vēl nesasniegtais ir vērtīgāks par esošo, bet pieredzi mēra ar spēju ļaut citiem mēģināt tiem pieejamo, kad pats dari to, ko zini tikai sev darāmu esam. Tā ir loģika, kurā grūtību pārvarēšana ir Vieglais Ceļš, bet atvieglojums ir atpalicības nolemtība. Tieši tur kopīgs ritms savdabībā ir sasniegums, bet sacensības uzvarētājs ir visa zaudētājs.

Estētika Cilvēkam ļauj apzināt Daiļo un tā dabu, tā viņam rāda harmoniju, izsmalcinātību un Cēlsirdību. Ētika viņā runā par Ideāliem un par mērķiem, par to, kas individuālo vieno kolektīvajā (par morāli, par individuālā atbildību, par labā dabu), bet Loģika viņam ļauj saprast savas domas struktūru. Tātad – šo Cilvēku “labā” saturs balstīsies Ētikas, Estētikas un izglītības – prāta apgaismības trīsvienībā (Zināšanas, Sirds, Kopiena, Brālība, Ideālu skaidrība, Sadarbība, Harmonija, Bezrobežība un Cēlsirdība – Radošs Darbs). Tādēļ Jaunā Laika Cilvēka attīstībai un dzīves pamatu ieguldījumam doto Mācību Skolotāji sauc par Dzīvo Ētiku.

Tas ir tas saturs, kāds piepilda šo Cilvēku dvēseles un apziņu, tādēļ tas pats labais tiks ielikts arī viņu valsts uzbūves pamatā. Katram viņa kolektīvisma tieksmes radīs citu izpausmi, tāpat kā atbildība atradīs citu pielietojumu reizē ar harmonijas meklējumu un derīgu sava prāta pielietojumu. Kopīgie Ideāli un Cēlsirdība tur ir par vienojošo elementu kā starp viņiem pašiem, tā Zvaigžņoto Debesi pār viņiem. Tikai Cēlsirdība Cilvēkā ļauj runāt ar Zvaigznēm un saprast tās, jo pati Cēlsirdība ir Zvaigžņu (Kosmosa) iestarota Cilvēka dvēselē. Tie, kuri lūkojas Zvaigznēs, var izprast Daiļo Cilvēkā un ap viņu, tie var saprast Kosmosa vēstījumus.

Tātad, par Labo šie Cilvēki sauc to, kas izriet no Ētikas, Estētikas un prāta apgaismības sintēzes. Tieši šis labais dod viņiem tās spējas un prasmes, pēc kurām tā tiecas mūsdienu “zinātnieki”, māgi un “astrologi”. Šie Cilvēki no mūsdienu baltās rases atšķiras tieši ar šo dvēseļu pildījumu, bet tam līdzi nākošie fenomeni dod izpausmes līdzekļus viņu dvēseļu īpašībām. Kā redzam, tad viņi no mūsdienu baltādainajiem atšķiras vairāk, nekā tagadējā rase no nēģeriem.

Nav iespējams aprakstīt tagadējo rasu inženieru un zinātnieku mulsumu un attieksmi pret tiem, kuri katrs savā jomā ir tādi kā Nikola Tesla. Nikola bija viens no Jaunās rases Cilvēkiem, kuri gaida savu iemiesošanās kārtu. Labais Nikolas Teslas dvēselē atšķīrās no tā “labā”, kāds bija viņa laikabiedros un šī atšķirība bija tā, kas izpaudās viņa darbos, dodot tā augļus.

Šiem Cilvēkiem nav jāšaubās par sava ceļa pareizību un Īstumu. Viņus nevar apmānīt ar pseidopsiholoģiskām, pseidoreliģiskām vai ekonomiskām teorijām. Viņu Labais viņos izgaismo katru melīgu vārdu un spekulāciju. Tieši viņi paši pārveidos sadzīvi, politiku un ekonomiku atbilstoši savam Labajam, kurš mīt viņos. Viņu radītās valsts formas būs tiem piemērotas tikpat labi, cik tās neder Jums, Dindoņa kungs, tagad, Jūsu “labā” satura un dzīves izpratnes dēļ.

Šī tad arī būs tā jaunā tipa valsts, kādu radīs tie Cilvēki, kuri to būvēs uz savas Ētikas, Estētiskas un Patieso Zināšanu pamatiem. Tā dos viņiem tādas iespējas, kādas pieprasīs viņu dvēseles saturs. Vienlaicīgi šīs apziņas būs radikāli citas, jo viņu laiks sāksies un ritēs Jaunās planētas klātbūtnē. Planētas parādīšanās būs tā robežšķirtne, kura pārdalīs rases un viņu laikulīdzunpēc”. Viņiem reāli piederēs tas, ko mūsdienu Zemes apdzīvotāji spītīgi noliedz. Tāpēc tagad nav jēgas stāstīt – kas tad, tur būs cits – vienkārši šodien te dari visu, lai rīt varētu dzimt jauns tur – pie tiem, kuri paši ir citi.


Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija