Atpakaļ

Jautājums no www.philos.lv

320.

No: Alise      Temats: Kāpēc mums nav līdera?

2009. gada 21. septembrī 10:27:02

Kāpēc mums nav līdera, par kura vajadzību runā Zatlers un daudzi citi? Vai var būt tā, ka visā tautā nav neviena cilvēka, kurš varētu būt līderis?


Par Karali, Tautu un Zemi.


Jums taisnība. Nevar būt tā, ka visā tautā nav neviena tāda līdera. Ja ir Tauta – tad ir viņas Līderis. Ja ir Līderis - tad ir tie, kuri viņam seko – iet tajā pašā virzienā, kurā viņiem pa priekšu dodas Līderis.

Ir jāsaprot viena vienkārša Patiesība. Tad, kad mēs runājam par Līderi – mēs runājam un domājam par Skolotāju. Līderis ir Skolotājs saistībā ar konkrēto darbību. Līderis – Vadonis un Skolotājs ir viens un tas pats. Visi šie vārdi izriet no Nākotnes jēdziena, tās sasniedzamības kategorijā. Nākotne un Līderis – Skolotājs ir viens un tas pats. Kad uzklausām – sakām Skolotājs, kad darām – sakām Vadonis.

Acīmredzot, problēma nav pašā Līderī, bet līderisma būtības izpratnē un tajos, kuriem tas ir jāsaprot. Līderis bez sekotājiem ir neviena neievērots pilsētnieks savās gaitās vai kāds, kuru vērotāji nodēvē par dīvaini, jo šis Cilvēks neatbilst viņu uzskatiem par to..., to..., un vēl visu pārējo, kādam vajadzētu būt sakarīgam cilvēkam. Tāds Līderis var būt vientuļš ceļinieks kalnu pārejā, uz meža takas vai tuksnesī. Kādu par Līderi padara viņa sekotāji. Viņu izpratne par saviem mērķiem, vajadzībām un iespējām ir tā, kura tiem ļauj ieraudzīt to, kurš dodas turp, kur viņi vēlas iet.

Protams, lai ietu pa priekšu, ir jāiet vispār – pašam par sevi un neatkarīgi no sekotāju atzinības. Protams, Līderis – tās ir rakstura īpašības, kuras ļauj uzņemties atbildību par savu rīcību un rīkoties saskaņā ar savu pārliecību, neklausoties kritiķu balsīs. Protams, tās ir Zināšanas vai pietiekami stingri uzskati par savas rīcības pamatotību un pareizību. Protams, tā ir pietiekami laba saskaņošanas spēja, saskaņojot mērķi, metodes un iespējas ar apstākļiem, kā savā darbībā, tā arī sekotāju lokā. Protams – katrs nevar būt Līderis – par tādu ir jāpiedzimst, tomēr, par Līderi var būt tikai tas, kurš nealkst Varas. Viņa, Debesu dotās, spējas viņam to dod, bet jebkurā gadījumā, par Līderi viņu atzīst viņa sekotāji. Bez tiem šis Līderis ir tikai „kāds Cilvēks”, kāds dīvainis, kāds „pasaules lāpītājs” un kārtējais Saules pilsētas taisītājs – utopists un gaisa grābslis vai trakais profesors. Un, protams, mēs nerunājam par barvedi, mēs runājam par to, kas notiek Cilvēku pasaulē.

Tātad, pirmkārt – līdera trūkums vispirms ir apkārtējo nespējā redzēt to, kurš ir viņu Līderis. Austrumos zin likumu – kad skolnieks ir gatavs, atnāk Skolotājs. Kad tauta ir gatava tā „saņem” savu Līderi, kurš bijis parasta pilsētnieka vai nesaprastā dīvaiņa veidolā līdz brīdim, kad ap viņu sāka pulcēties viņa sekotāji. Kāda tauta – tāds Līderis. Vācija, kad bija neapmierināta ar savu Veimāras republiku, saņēma savu Hitleru, kurš pirms tam dzīvoja kā sīks, neviena neatzīts akvarelists – Šiklgrūbers ar krietnu žīdu asiņu piešprici. Kad Grieķi bija gatavi kaut vai līdz Indijai aiziet, viņi saņēma Maķedonijas Aleksandru. Kad bija bruņinieki, tad bija viņu Artūrs. Kad bija Druīdi, tad bija viņu Mitra un visi citi viņu Dievi.

Tātad, otrkārt, - Līderis ir tur, kur ir sekošanai gatavie. Līderis nav iniciators, bet saskaņotājs – nobriedušas nepieciešamības piepildītājs, un, tas nozīmē to, ka tiem, kuri Līderi gaida, vispirms jātiek skaidrībā pašiem ar sevi un savām vajadzībām.

Ja mēs aptaujātu daudzos Līdera gaidītājus, tad dzirdētu, ka katram būtu savs - no citiem atšķirīgs Līdera tēls. Ja taujātu sīkāk, tad redzētu to, ka katram ir cits mērķis un izpratne par tā sasniegšanu un katrs sevi domā par pietiekami gudru esam, lai spriestu par lietām, kuras būtu jāatstāj Līdera ziņā. Tur, kur visi grib būt gudri, kur negrib atzīt savu nepilnību – tur nevar būt un tiem nav vajadzīgs Līderis, bet tikai tas, kuru dzīt sev pa priekšu kā grēkāzi vai buldozeru ērtākas takas ierīkošanai. Daudz ir Līdera gaidītāju, bet cik ir to, kuri ir gatavi atzīt savu nespēju sekot Līderim savas tukšās augstprātības un Cilvēcisko Vērtību trūkuma dēļ?

Daudz ir Līdera gaidītāju, bet vai viņu Līderis visiem ir tas pats, redz visiem vienus un tos pašus mērķus un iet vienā un tai pašā virzienā? Pilnīgi iespējams, ka domājot un runājot – Līderis, katrs to piepilda ar citu saturu. Tur, kur nav vienotības, tur nevar būt vienojošā Līdera.

Kaut gan – var būt, bet, ja tāds nāktu, tad Jūs pirmie sāktu brēkt – diktatūra! Totalitārisms! Čingizhans! Mao Dce Duns! Staļins! Impērija! Laidiet mūs ārā! Mēs gribam brīvībā! Brī–vī–bu! Brī-vī-bu! Katram, kurš runā par līdera vajadzību ir jātiek skaidrībā ar vienkāršu jautājumu.

- Vai tas, kuru viņš gaida, apmierinās viņa priekšstatus par to, kāds ir Līderis, vai būs tāds, kādu prasa šis laiks un tautas reālās vajadzības, un, vai viņš ir gatavs pieņemt par labu to, kāds šis Līderis būs un to, ko Viņš par labu un pareizu atzīs?

Patreizējā līdera izraudzīšana vairāk atgādina laupītāju bara vadoņa izvēlēšanu cerībā, ka viņš tiem lielāko guvumu nodrošinās un uzņemsies bīstamāko lomu laupīšanā. Ka viņu bandas vadonis, bandu konkurences cīņās atradīs iespēju visiem izsprukt ar veselu ādu un krietnu naudas lādīti padusē. Tad, kad kādam atkal rodas sapnis par Līderi, viņam vispirms ir jāatbild uz vienkāršiem jautājumiem;

- Kas es esmu?

- Ko es gribu?

- Kāpēc man tas vajadzīgs?

- Ar ko es gribu (varu) būt kopā?

- Cik esmu gatavs par to maksāt?

Tā jau nav, ka šajā zemē tagad nav līderu! Tieši otrādi – tādu ir ļoti daudz. Katrai partijai tāds ir. Katrai Kristiešu sektai, jogu pulciņam vai apskaidrības meklētājiem ir kāds gaišreģis, lieljogs vai dižbīskaps.

Katram „pilsoniskās sabiedrības” darbības virzieniņam ir savs līderītis. Latvija ir kā nesaistītu laivu un kuģīšu piepildīta jūra, kad katrai laivai ir savs stūrmanis, kapteinis un viņa izvēlētais virziens. Katrs kuģītis domā par sevi un rūpējas tikai par to, kā sasniegt savu izraudzīto ostu. Latvija ir sašķīdusi sīkos gabaliņos un vadonīšos. Līderīšu ir par daudz. Par daudz nesaistītu virzienu un mērķīšu. Nav kopsaucēja – tā, kas to sasaistītu vienā veselumā – vienā plostā, kurā katram baļķim ir sava vieta un kurš ir peldētspējīgs par tik, cik katram baļķim piemīt viņa peldspēja.

It kā jau visi tiecas uz labo un nodrošināto, dzīvotspējīgo nākotni, tomēr katrs to redz cita ceļa galā un savu spēcīgo elkoņu izbrīvētu. Kopsaucēja nav „nākotnē gājēju” apziņā. Un, kur gan lai tas rastos, ja gadiem ilgi katram galvā dzītas viņa „Cilvēktiesības” uz personisko iniciatīvu jebkurā brīdī, vietā un veidā. Ja, katrs, kurš grib var pļāpāt kur, kad, un ko grib, nerēķinoties ar tiem, kurus sakropļo viņa izteiktās muļķības vai tīšā maldināšana, savu naudas lādīti pildot.

Kur lai rastos šis kopsaucējs prātos, kuros iekārtojušies svešu Dievu, kultu, rituālu, atklāsmju un pašpilnveidošanās skolu sludinātāji! Bieži vien, paši nemanot, vieni un tie paši cilvēki savā rīcībā un domāšanā ir dziļi pretrunīgi. Darot vienu, kavē citas savas darbības vai, runājot par kādu tematu, izsaka savstarpēji izslēdzošas domas. Latvieši „kristīgo pasaulei” piederot, gatavi izkalpoties citu ticību piekopējiem un piedalīties viņu rituālo vajadzību apmierināšanā, neskatoties uz visu tradīciju un dzīvesziņu nesakritību. (Ja tādas tradīcijas un dzīvesziņa, ārpus lielības un tukšas pļāpības šai tautai vispār ir.) Tas, kas ir sašķēlies savā prātā un dvēselē, nevar būt vienots rīcībā.

Tauta nav homogēna masa. Tajā ir sargājamas dzīvesveidu atšķirības, dažādas izglītības un darba radītu domāšanas veidu īpatnības. Tajā ir „vērotāji”, „domātāji”, „krājēji” un „racēji”. Tai vajadzīgi Ideju ģeneratori, noformētāji, administratori un izpildītāji. Viņi var veidot un uzturēt savas kopas, biedrības un partijas par tik, cik tas palīdz un ir vērsts uz, ir pakārtots kalpošanai Kopīgam mērķim, cik tas papildinoši iekļaujas vienotā darbā un plānā, cik tas ir spējīgs ierobežot individuālo Kopīgā labā un gūt savas nākotnes nodrošinājumu Kopīgā esamībā, stiprumā un labklājībā. Protams, katram ir tiesības būt iniciatīvas bagātam vai izteikt savu domu atbilstošā veidā, vietā un laikā, ja tas kalpo un palīdz nostiprināties Kopīgajam un kalpo tā mērķu sasniegšanai.

Liekas – tas ir tik vienkārši un pašsaprotami. Liekas – vajag tikai rakt! Tomēr kaut kā nerokas, bet, ja rokas, tad aiziet šķībi kaimiņa dārzā iekšā un tur saraktais uz savu šķūnīti velkas. Liekas, kaimiņa auto viņam nepelnīti liels, bet viņa sēta pārāk augsta un pārāk cieši žņaugi savā sētā lustēties liedz. Liekas – vajag rakt, bet patiesībā – Lidot vajag!

Jūsu piesauktais Zatlers ir konstatējis (beidzot! Kā gan tas viņam ir izdevies „krāsaino draugu” uzmanību prasošajā un jautrajā klātbūtnē?) morālo pagrimumu Latvijā uz ko visi Streipveidīgie atsaucās ar lielu izbrīnu par to, ka viņi nu gan tādi nejūtoties. Es gan, vienā laivā (piespiedu kārtā) ar viņiem iesēdināts un zem viena karoga peldot, tā jūtos un domāju, ka tā – miskastē esot – jūtas visi tie, kam viņi savā Latvijā, Rīgā un Daugavas krastmalā maršējam jācieš. Vistiešāk morālais pagrimums redzams tajos, kuriem tas ir vienalga.

Tava dvēsele tiecas uz to, kas atrodas Tavā uzmanības lokā.

- Kas ir teātru, aktierkino, televīzijas šovu un seriālu uzmanības lokā? Cilvēcisko attiecību atkritumi!

- Ko kāri apsūkā un izbauda dzīvesstilu, sieviešu un klubu žurnāli?

Lētas baudas, naudas iegūšanu, sevis izrādīšanu un attiecību atkritumos vārtītās „slavenības”.

Ir baisi klausīties, kā izslavētas psihoterapeites runā katrā teikumā skan viens un tas pats sekss, sekss, sekss... Šī nabaga sieviete, par laulāto attiecībām runājot, tā arī nespēja nokāpt no ģimenes attiecību koka vairošanās zara. Tas ir nožēlojami, ja visa pasaule ir jāskata caur tik šauru spraugu. Viņa vienmēr piemin slaveno televīzijas tiltā izskanējušo frāzi – „Mums nekāda seksa nav” atmetot šīs frāzes otro daļu – mums ir Mīlestība.

Ja liekam mierā šos naudas pelnītājus un slimos Džilindžerus no pazemojuma teātriem, un pievēršamies „tīrajiem un gaišajiem dižgariem”, tad redzam, ka augstāk par Zālīti un Blaumani neviens jau netiek. Līdz Porukam, Skalbem, Rainim un Aspāzijai jau neviena kinokamera un teātra priekškars neceļas. Neviens jau to pašu „Zelta zirgu”, „Induli un Āriju”, „Ziemeļmeitas Lūkošanu” vai „Kukažiņu” šodien pacelt vairs nevar.

- Vai esat redzējuši skolotāju streikus un prasības par darba kvalitātes celšanu, apstākļiem un izglītības saturu?

- Vai esat ārstus dzirdējuši pieprasām Cilvēka dvēseli pirmajā vietā par ārstniecību runājot likt?

- Vai esat policistu piketu redzējuši tad, kad zagļi ierobežo viņu tiesības zagļus ķert?

Es neesmu. Tikai par algu, tikai par algu un naudu vien visi ķīviņi skan.

- Vai Latvijā apstājās dienas darbi, tika pārtraukta skola un cilvēki izgāja ielās, lai savu brīvību un dzīves pamatu nosargātu, kad perversie maršēja tur, kur 4.maijā plīvoja Latvijas Valsts karogi?

- Vai viņi dauzīja perverso – uzpirkto deputātu logus?

- Vai viņi izmeta no skolām un TV studijām jaunatnes pavedējus?

Nē, bet viņi to dara tikai tad, kad neciešami žņaudz viņu naudas makus. Tas ir viņu vienīgais jūtīgais – dzīvais dvēseles orgāns. Ak, jā – un vēl tas tur, zem nabas – ar seksu saistītais. Šoreiz man jāpiekrīt Zatleram – grimst, grimst gan... Ir jau, ir tā Rīga gatava.


***

Zeme un viss piezemētais ir sadalītā radītājs, uzturētājs un sekas. Tas ir šķīrējs un dalītājs, savtības ieviesējs un skaidrības dzēsējs. Debesis ir Vienotājas, Vienotības pasaule, Vienotības nesējas un dāvātājas. Pa zemi grābstoties, Vienotību atrast nevar. Tā var dibināt partijas un komitejas, veidot komisijas, uzņēmumus un aģentūras. Var dibināt stipendijas, fondus un rakstīt projektus, bet no tā visa nebūs nekādas jēgas, ja tam visam nebūs kopsaucēja.

Tādu kopsaucēju var dot tikai tas, kas ir kopīgā nesējs – tas, kam tas piemīt. Liberāļiem patīk piesaukt antīko pasauli kā demokrātijas atklājuma vietu, bet viņi visādi slēpj to, ka šī demokrātija, negrozāmi pakļaujoties Garīgās pasaules reliģiskās dzīves normām, attiecās tikai uz politiskās un ekonomiskās dzīves formām reliģisko normu īstenošanai. Tikai tur, kur ir negrozāmi pārmantojama Ētisko, Estētisko, domāšanas un dzīves veidu normu sistēma, kur katra Cilvēka Iekšējais Likums atrod atbalsi tādā pašā Iekšējā Likumā cita Cilvēka Sirdī, tur – atbilstoši šim Likumam pieņemtās laicīgās likumu un priekšstatu normās var tikt būvēta sabiedrība, sabiedriskā dzīve un darbība.

Tikai uzticība Debesīm – reliģiskā vienotība reliģiskajā dzīvē var dot Garīgo Vienotību. Tikai Garīgā Vienotība var dot pasaulīgo pūļu, darbību un centienu vienotību – to stāvokli, kad katra individuāli darītais organiski iekļaujas sabiedriskās dzīves virzībā un ritmā.

Vienotība ir trešā Garīgā vērtība – Goda jūtu izpausme, ja raugāmies no Identitāšu puses. Pie tās varam nonākt, ja uzturam savu Savdabību – ceturto Garīgo vērtību. Savdabība ir vienojošā vērtība, kura, Cilvēcisko Vērtību centrā būdama, vieno tās ar Garīgajām Vērtībām. Zūdot tautas savdabībai, zūd tās Cilvēcisko Vērtību saistība un pieeja Garīgajām Vērtībām. Tikai tā sabiedrība, kuras apziņas uzmanības centrā ir Cilvēciskās Vērtības, var būt Radoši Savdabīga un Vienota kā Garā, tā arī politiskajā, saimnieciskajā dzīvē un savstarpējās kaimiņattiecībās.

Saiti ar Debesīm uztur Filosofija. Kad tautu atstāj Filosofi, panīkst un izvirst tās reliģija. Tad tauta pievēršas svešzemju Dievu, māžu un brīnumdaru medībām. Caur to viņa zaudē savu mentālo Savdabību un Garīgās Vērtības. Zūd tautas Identitātes, sadarbības spēja un Kultūra, kura paliek materiālo objektu, folkloras lausku un subkultūras aktivitāšu sajaukuma veidā kā atmirušas dzīves Kultūrslānis kādas pilsētas „nogulumiežos”.

Kā pēdējās zūd mūža profesionālā piesaiste, piesaiste dzīves vietai, darba tikums (pārvēršas par iztikas līdzekļu sagādi) un Valoda, kura, kalpo par Vēsturisko stabilizatoru – tradīciju pārmantojamības un paaudžu saiti, pārvēršas par situācijai atbilstošu saziņas līdzekli. Reizē ar to šī tauta zaudē politiskās dzīves jēgu, atstāj šo darbības lauku, pievēršas sīkām saimnieciskām rūpēm, ķildām un izklīst pasaulē siltākas vietas meklējumos.

Katrai tautai, katrā vēsturiski nozīmīgā brīdī, Vēsture piedāvā divas atšķirīgas rīcības iespējas. Ar savu izvēli pieņemot vienu vai otru, šī tauta nosaka savu nākošo ceļu. Katru tādu izvēli pavada viņas piesliešanās tiem vai citiem Vadoņiem, izvēloties savus Līderus. Pagājušā gadsimta sākumā Vēsture bija sagatavojusi Krievijas impērijai divus atšķirīgus attīstības ceļus. Vienu ar teritoriālo vienotību, reliģiskās, saimnieciskās, politiskās dzīves atjaunotni Skolotāju vadībā un Raini kā tās Līderi pēc Ļeņina nāves, vai otru – ar Staļinu, no tā izrietošajām sekām un ciešanām.

Latvija, Lielbritānijas interesēs pildot Krievijas vājināšanas politiku, toreiz no tās atdalījās un ar to noteica kā savu, tā tālāko Krievijas likteni. Vēsture vēlreiz piedāvāja šādu iespēju – Latvija atkal atdalījās, bet Krievija, izvēles situācijā starp Jeļcinu un Gorbačovu pieņēma Jeļcinu, ar to nosakot savu tālāko ceļu un to, kāds šis ceļš būs tām „māsām”, kuras to pameta tai grūtajā brīdī. Arī Latvija nodeva Gorbačovu tāpat kā atstūma savulaik Raini. Latvija ir divreiz atstūmusi savu iespēju pieņemt Debesu inspirētus Līderus un krietni apgrūtinājusi Pasaules Vēstures Gaitu. Tādas lietas nekad nepaiet bez sekām, tāpat kā tas, ka tā ir divreiz pieslējusies planētas nākotnes apkarotājiem – Anglosakšiem. Kā var nepagrimt, gremdētājiem kalpojot?!


***

Katru reizi – vēstures griežos un savā zemākajā punktā, tauta saņem vēl vienu iespēju augšāmcelties. Šī atmošanās nāk ar attīrīšanos, grūtībām un ceļa virziena maiņu. Kā pirmā dīgst Filosofija, tad paveras reliģiskie apvāršņi un tajos, kuru uzmanības lokā ir Cilvēciskās Vērtības, ielaiž Garīgo Vienotību.

Tikai Garīga Vienotība var savienot atšķirīgos dzīves veidus, izpratnes, izglītības līmeņus, Cilvēku raksturus un idejas vienā Tautā un Valstī. Tikai tur var parādīties pašapziņa, pašpietiekamība un pašcieņa, kas dod veidot kaimiņattiecības un izkristalizē apziņā skaidru laika garam atbilstošu Vadoņa tēlu. Tikai Garīga Vienotība tautai ļauj pieņemt Debesu sūtīto Līderi – vienkāršu Cilvēku, kurš, sekotāju atzīts īsteno savu Sabalsotāja misiju.

Ja palūkojamies Antīkajā Filosofijā, tad tur atrodam tās nozari – Ētiku. Ētika runā par Ideāliem un Mērķiem – par to, kas vieno individuālo kolektīvajā. Ētika Ļauj nošķirt Mērķus no līdzekļiem un katram ierādīt savu vietu. Ētika parāda Labā Dabu un nošķir derīgo, vajadzīgo un pareizo no māņiem, maldiem un posta. Tikai Ētika var atjaunot Ideālus un parādīt ceļu ārā no ķildu, melu un sabrukuma purva. Tikai ar tās apgaismotu Attiecību un Attieksmju maiņu tiek bruģēts Atmodas Ceļš. – piesauktā un gaidītā – ir Ētiskā Atmoda.

Ētiskā Atmoda atjauno Dzīves Jēgu – Cilvēka vietu kalpošanai, inteliģenci, ģimeni, izglītību, darba tikumu, drošību un ekonomisko dzīvi. Ētika uzrāda Līderi un viņa sekotājus.


***

- Darbs ir Vērtību slīpētājs.

- Strādnieka augstākā laime ir strādāt savai tautai.

- Tur, kur ir Strādnieks – tur ir Darbs.

- Ar Mīlestību darīts Darbs vieno.

(„Sarkanā Zīda Kodekss”. Vīzija Latvijas nākotnei. P Stelps. Apgāds VenērA.)

Tur, kur ir Darbs – tur ir Tikumība un Sadarbība. Tur ir Radoša un aktīva darbība. Darbībai vajadzīga Debesu un Zemes vienotība. Līderis pārstāv Debesis, bet izpildītājs – Zemi. Caur Līderi nāk darbības apgarotība.

Tur, kur ir darbība, tur ir arī šī darba kārtība un tai atbilstoša sakārtotība. Sakārtotība dabiski noved pie tās vainagojuma – vienojošā elementa – „velves slēgakmeņa” – pie centrālā saskaņotāja un ritma nesēja – pie Darba, Darītāja un darāmā Sirds. Arhitekts un Meistars, templi ceļot, vienmēr patur prātā velves slēgakmeņa nozīmi, bet viņu pretinieki šo akmeni cenšas bojāt, apmelot un nozagt. Vienmēr visasākie uzbrukumi jāpārcieš un jāuzņem Sievietei un Līderim.

Tur, kur ir mērķtiecīga darbība – Darbs – tur ir Līderis. Līderis ir Mērķa un tā sasniegšanai vajadzīgā Darba esamības pazīme, un otrādi – visur, kur mērķtiecīgs darbs tiek aizstāts ar izšķērdīgu rosīšanos, tur tiek vājināta Līdera darbība un kavēta tāda Cilvēka parādīšanās. Lai atceramies kaut vai tā paša Zatlera parādīšanos un viņa vēlāko darbības laiku. Šis Cilvēks tika izraudzīts no „iezīmēto” vidus un ar šo pašu „iezīmju” palīdzību nomelnots vēl pirms stāšanās savā amatā. Un vēlāk? Cik samazgu netika liets pār tā galvu, kurš ne ar ko nav sliktāks par pašiem samazgu lējējiem vai katru no mums! Lai atceramies, cik kāri pie mikrofoniem, telestudijās un redakcijās esošie ķēra katru neveiklu soli, kā to izprovocēja, izpūta, pavairoja un vispārināja! Lai atceramies, cik profesionāli strādāja Līdera tēla grāvēji, lai tautai atņemtu un sagandētu vērtīgo Līdera nepieciešamības ideju!

Katrs sākums ir grūts. Neviens nav bez kļūdām, bez sava darba un dzīves specifiskā pēdām, bez tā, ko viņam diktē apstākļi un iespējas. Visi esam līduši caur vienu skursteni – tikai vieni tur ir smērējušies citiem palīdzot, bet otri – citus gremdējot. Katru darbību var pavilkt zem kāda paragrāfa vai panta, likuma burta – tas ir atkarīgs no tā, uz kuru pusi un kādēļ velk. Tāpat katra Cilvēka dzīve var nonākt tādos apstākļos, kuri, no malas lūrētājiem liekas apkaunojoši, bet pašam darītājam ir vienīgā iespēja izpildīt savu pienākumu.

Izvēloties Līderi, mēs to saprotam un viņu pieņemam vai noraidām ar visu viņa pagātni un dzīvi vai iespējām nākotnē. Dievs katru Cilvēku Vērtē tikai un vienīgi pēc tā, kāds mērķis ir bijis izraudzītās rīcības pamatā – Viņa Sirdī. Izpildījums vairāk ir atkarīgs no tā, kādos apstākļos tobrīd ir Cilvēks. Tas Zatlers, kurš ir nomelnots un izolēts, ir viens Latvijas Valsts Prezidents, bet tas, kurš būtu daudzu domubiedru un tautas atbalsta ieskauts, būtu pavisam cits – ar citām iespējām, rīcību un rezultātiem. Savu Līderi vājinot, katrs vājina pats savas nākotnes iespējas.

Liberāļi to ļoti labi zina un tieši tāpēc vājina Līderu un līderisma pozīcijas visur, kur vien tiecas uzkundzēties, kaut gan pašiem viņiem ir skaidri izteikta hierarhija un sekošana saviem Līderiem. Tie, kuri vēlas vājināt Latviju – vājināja Zatlera pozīcijas. Vienkārši pārskatiet tā laika presi un TV materiālus – tur viņi visi ir – visi vārdi, uzvārdi un amati, partijas un apvienības. Attieksme pret Līderi kā Dzīves nepieciešamību, ir Cilvēcības vai dzīvnieciskuma (noziedzības) rādītājs. Tas, kas nav saprotams, vajadzīgs un pieņemams viduvējībām, tas ir nepieciešamība dzīvniekiem un vispusīgi attīstīta Cilvēka norma.

Visiem liberāļiem uz muguras saceļas spalvas, kad viņi dzird Vadoņa vārdu, kas radies no cita – Vadīšanas jēdziena. Tomēr nevienam nav nekas pretī pret darba vadītāja jēdzienu un tāda cilvēka vajadzību neviens nenoliedz. Uz Vadoni jāraugās kā uz Nākotnes Celtniecības Darba Vadītāju.

Liberālā pseidodemokrātija, apkarojot Cilvēciskās Vērtības, kuras pastāv Vienotībā, galveno triecienu vērš pret Darba Vērtību un Izglītību degradējot tās līdz sevis aprūpei un apmācībai – dzīvnieciskam darbību līmenim individuālās īstermiņa izdzīvošanas nodrošināšanai mākslīgi radītos apstākļos – zooloģiskā dārza krātiņā. Tas ir pseidodemokrātijas darbības mērķis un Liberāļu darbības metožu izpratnes atslēga – radīt vadāmu darba lopu baru atsevišķu izredzēto bagātāko ģimeņu un dzimtu labklājības uzturēšanai, kuras neko nedod atpakaļ tiem no kuriem visu paņem. Viņi apstādina Dzīvības ritumu.

Tāpēc arī visur esošā Darba un Dzīves jēdziena aizstāšana ar „nodarbinātības” un „ilgspējības” vārdiem. Tāpēc ir Izglītības un Inteliģences iznīcināšana aizstājot tās ar informētību un specializāciju. No pirmās tiek izņemta Sapratne, bet no otrās Kalpošana.

Pat dabiskajā vidē dzīvojošu dzīvnieku barā ir Vadoņa, Skolotāja, Bara labklājības un Kalpošanas parādību atbilstības dzīvnieku vidē. Dabā nav liberālisma, tur ir Kārtība, mērķtiecība un savstarpēja apmaiņa – Dzīvības apmaiņas ritms, kurā visas formas savstarpēji kalpo visu citu labā. Labums ir uz kopumu attiecināma parādība. Individualizēts, tas kļūst par apmierinājumu, pēc kura beigām nāk rūgta un nenovēršama trūkuma stāvoklis.

Darbs – Vadonis – Nākotne pieder vienai vārdu kopai. Tos vieno kopsaucējs – Attīstība – pāreja no viena stāvokļa otrā. Darba lopiem nekādas – viņiem nolemtās lomas maiņas – attīstības nav un nevar būt. Tādēļ tiem atņem izglītību – Skolotāju. Viņiem nedrīkst būt savu plānu un rīcības - tāpēc viņos izskauž Vadoņa – Līdera tēlu un atņem inteliģenci. Darbs attīsta, ja to dara ar mīlestību un aizrautību. Tāpēc visiem spēkiem iedveš riebumu pret darbu, bet sludina dīkdienību, kuru neļauj izmantot, piespiedu kārtā – ar izdzīvošanas nepieciešamību spiežot strādāt nemīlamu darbu.

Šajā kontekstā labi iekļaujas mākslīgi radītā („valdības” atbalstītā) finansu krīze, kā ASV, tā arī tās satelītvalstīs, Latvijā un globalizētajā pasaulē. Kreditēšana, iesaistīšana finansiālās mahinācijās un nepietiekamas darba algas uzturēšana ir finansiālās paverdzināšanas veidi. Simptomātiska ir „dižķibele”. Krīze ir pārejas stāvoklis no viena attīstības cikla posma uz otru – krīze ir attīstības pazīme un sastāvdaļa. Pēc krīzes nāk atveseļošanās – jauns posms, kurš radikāli atšķiras no iepriekšējā. Tā ir kursa maiņa, bet ķibele ir aizķeršanās – kavēklis, kuru pārvarot, turpinās tas pats vecais. Ķibele ir attīstības noliegums – darba lopus taču nedrīkst izlaist brīvībā. Viņu dzīvē nekas nedrīkst mainīties.

Darba lopiem nedrīkst būt vienotības – saliedētības. Tiem jābūt katram pašam par sevi nemitīgā konkurences cīņā ar sev līdzīgiem par izdzīvošanu. Cilvēks stiprinās un mācās biedriskumu – sadarbību Ģimenē, tāpēc darba lopiem tādas nedrīkst būt – tā tiek aizstāta ar sadzīvi, toleranci un partnerību, seksuālo izlaidību – nepastāvību attiecībās, kā arī mērķtiecīgu bērnu un vecāku (pieaugušo) konfrontāciju – konfliktsituāciju radīšanu. Biheviorisms piekopj sabiedrības pārvēršanu populācijā, kurā tālāk notiek tās atomizācija.


***

Kā garu, baltu sveci

kā baltu sveci

kā sveci

sveci

laukā celt

kā sveci celt

kā baltu māju celt

kā garu baltu sveci laukā celt

un aizdegt par Tavu māju baltu sveci

kur gribētos klusējot degt

kā garai baltai svecei klajā laukā

par Tavu baltu māju degt

par Tavu māju

par māju

degt.


Karaļa Artūra neuzveicamais cīnītājs Lanselots apceļoja daudzas pilis un Karaļvalstis pirms atrada savu karali, kuram kalpoja ar savu zobenu un prātu. Viņš, pats būdams spējīgs sakaut jebkuru pretinieku un ieņemt viņa troni, to tomēr nedarīja. Viņš zināja to, ka Karalis var būt tikai tas, kurš par tādu ir dzimis – kuru uz to Debesīs ir izraudzījis un svētījis viņa Radītājs. Tāpat kā tas, kura uzdevums un loma ir kalpot šim karalim, varbūt laimīgs tikai kalpojot viņam. Lanselots zināja to, ka katram ir sava vieta un uzdevums.

Tā vēsta sena leģenda. Šī leģenda vēsta par Kalpošanu, Uzticību un Vienotību. Šī leģenda atnes līdz mums senu patiesību – Karalis, Tauta un Zeme ir Vienoti. Ja labi ir vienam – tad labi ir visiem. Ja cieš viens – cieš visi citi. Šī leģenda māca mums to, kas ir Vienotība – Tikumība un Patriotisms. Tā runā to, ka Patriotisms ir Tikumības pamats – pirmais pakāpiens bezgalīgās kāpnēs, kas ved Debesīs.

Dabā ir tā iekārtots, ka Vadonis runā ar Debesīm, savu Sirdi un Radītāju, bet viņa sarunu augļus tālāk nodod ap viņu pirmajā un otrajā lokā esošie. Cik viņi ir dzirdīgi, saprotoši un tālāk dot spējīgi – cik viņi ir uzticīgi savam Vadonim, tik tālu Vadonis var raudzīties un tik tīru viņa sasniegumu visi pārējie var saņemt. Tāds tādu saprot. Tikai tas, kurš pats var būt Līderis, Līderi saprot. Tikai tas, kurš zin Uzticības nozīmi, var būt uzticīgs. Tieši no to Cilvēku uzticības un atbalsta, kuri ieskauj Vadoni, ir atkarīgs kā viņa darbs, tā arī tas, cik augstu viņu vērtēs un kā viņam sekos visi tie, kuri atrodas tālākos lokos, darbos, sētās un valstīs.

Jo augstākā postenī atrodas Cilvēks, jo augstākam jābūt viņa patriotismam, bet tieši par tik zemāka var būt viņa darba alga. Atalgojuma motivācija darbam valsts pārvaldes speciālistam ir klaja antipatriotisma zīme. Darba algas motivācija vajadzīga tikai tiem, kuru Cilvēciskajām Vērtībām to attīstībā vajadzīgi ārējie stimuli. Inteliģences un augstākajos Cilvēciskās attīstības līmeņos uz darbu motivē Patriotisms – derīgums un iespēja kalpot – tur vērtētājs un atalgotājs ir Sirdsapziņa.

Katrai tautai ir citas attīstāmās Cilvēciskās Vērtības, tādēļ tām ir citas, ar atalgojumu stimulējamas profesijas. Pie tam – ar šo atalgojumu netiek stimulēti paši šī darba darītāji, bet celta viņu darītā darba un ar to saistītās vērtības autoritāte. Tā Latvijā, visaugstāk apmaksātam jābūt Skolotāju, tad Ārstu, pēc viņiem karavīru un policistu, bet tikai pēc tam valsts pārvaldes ierēdņu darbam jebkurā līmenī. Latvijā ir iedzimta, izkopjama, bet pagalam izkropļota Kalpošanas Vērtība. Tas, kas savā augstākajā būtībā atplaukst kā Ziedošanās, dubļos iemīts, pārvēršas par vergošanu savai darba algai un par to.

Tikai izglītoti, atveseļoti un disciplinēti Cilvēki var brīvi uzelpot un saprast Ziedošanās Vienojošo Spēku. Tikai Ziedošanās ļauj saprast to, kas ir ietverts vārdu salikumā – Dzimtenes Mīlestība. Tikai patriotu atbalstīts Līderis var būt par Vadoni savai Tautai. Vadonis nav viszinis, eksperts visos jautājumos, bet Sirds Virzītājs – virziena uzturētājs ekspertu lokā. Līderis ir Sirds – visa vienotājs un iedzīvinātājs.

Līderis ir patriotisma esence. Kad tukšā pļāpāšanā iegrimusī Grieķu demokrātija nespēja savu zemi briesmu brīdī glābt, tad Spartas Leonīds nenostājās pret to, bet izmantoja savas Cilvēka Tiesības Ziedoties un uz to aicināja sev līdzi citus – disciplinētus, stiprus un cīņasspējīgus. Termopīlās viņi izglāba Grieķiju. Viņi piepildīja savu Cilvēka dzīves jēgu un Sparta izpildīja savu vēsturisko misiju paliekot vienota ar tobrīd nekur nederīgo Grieķu konglomerātu, bet tomēr sevi par Helēņiem atzīstot. Viņi pierādīja savu kultūras pārākumu izdarot to, ko augstprātīgie prātvēderi un viduvējības izdarīt nevarēja. Sen ir aizmirsti veiksmīgo tirgoņu vārdi, bet Leonīds un viņa Spartieši ir dzīvi.

Tādā kārtā, mēs nevaram runāt par Līdera vienpersonisku diktatūru, bet par domubiedru kopumu un vietu, kuru katrs ieņem atbilstoši savām spējām dot labumu kopai. Mēs runājam par Atbildīgu, Brīvu Cilvēku Brālību, kurā iekļaujas visi tie, kuri tajā saredz vietu sev un savam darbam, Nākotni veidojot. Līderis ir tur, kur ir Patriotisms.

Neviena, uz ārējo - rakstīto likumu un tā noteikto sodu vai stimulu bāzēta sistēma nespēj risināt Cilvēcības, tikumības vai noziedzības problēmas, bet Līderis – Vadonis atmodina katra Iekšējo Likumu un tā balsi – Sirdsapziņu. Viņš dod iespēju būt labākiem tiem, kuri grib būt tādi un nekautrējas apturēt noziegumu tur, kur likuma roka ir par īsu vai kādam ir bail pielietot visu tā bardzību. Līderis –Vadonis nebaidās uzņemties atbildību. Viņš nedomā par sevi, bet par tiem, kuri ir viņam Uzticīgi. Viņš dod redzēt patiesuma un taisnīguma vietu.

Vienotību var izteikt ar formulu

„Vadonis – Darbs – Taisnīgums”.

Šos trīs jēdzienus saista cits – Kalpošanas Gods. Gods Kalpot savai tautai un caur to uzturētā kopība – Valdība – Tauta – Zeme. Kalpošanas kopība un gods rod izpausmi taisnīgajā

Bagātais maksā par nabago, kas ir tikai brāļu starpā pašsaprotamais

– Stiprākais sargā vājo.

Mīlestības, drosmes un darba piemērs iedrošina kautrīgo, nedrošo un atstumto

Stiprākais stiprina vājo. Līderis, ejot to pašu ceļu, pa kuru aiz viņa nāk viņa sekotāji, viņus stiprina.

Vadonis stiprina sekotājus.

Jāatceras, ka, runājot par Līdera nozīmi mūsu dzīvē, mēs runājam par Budu, Kristu, Konfūciju, Mozu, Periklu, Žannu d’Arku, Martinu Luteru Kingu, Ābrahamu Linkolnu un Kenedijiem, Platonu, un Pitagoru. Viņi visi izmainīja pasauli. Bez viņiem mēs dzīvotu citā vidē, vietās, notikumos. Tajā pasaulē kāda tā ir, kad to atstāj viduvējību, dienaszagļu un pašlabuma meklētāju rokās.

Ja varētu izvēlēties laiku un vietu, tad es tagad gribētu būt Termopīlās ar Leonīdu, pie Jeruzalemes ar Saladinu vai tepat Latvijā ar Kalpaku. Bet, ja liktenis mani aplaimotu, es būtu Ardžuna vai neticīgais Toms. Vienmēr un visur.



Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija