Atpakaļ


Par derīgām tautām.


Atskaite ir attiecībā pret mērķi.

Labs – tas ir virziens.

Pareizs – tā ir rīcība.

Derīgs – tas ir par to, ko mēs lietojam savā rīcībā sava mērķa sasniegšanai, tas, ko lietojot, mēs varam sasniegt savu mērķi.

Derīgs ir tas, kas (kurš) kaut kam kalpo. Derīgs ir tas, kas, no kā (kura) kādam ir labums. Derīgs ir tas, no kā (kura) klātbūtnes ceļas (vairojas) kāds labums. Derīgs ir tas, kā (kura) klātbūtnē kādam ir labāk. Un te nu mēs varētu parunāt par to, kam kurš der, ir derīgs un to, ka tas, kas der vienam – tas neder citam, bet kāds un kaut kas, kas ir samaitājies, vairs neder nekam, un tāpēc tiek izstumts (izspļauts) ir kļuvis nederīgs, kaitīgs un noziedzīgs vai pretlikumīgs savā eksistencē – dzīvē un darbībā. Kaitīgs – noziedzīgs, nederīgs ir tas, no kā esamības un klātbūtnes nevienam un nekam nekāda labuma nav – nevienam tā klātbūtnē nav labāk, kā bez tā. Kaitīgs un nederīgs ir tas, kas (kurš) dzīvo pats sev – ir citu radītā labuma savtīgs patērētājs un tādā veidā parazitē uz tā organisma derīgās dzīves, kurš cenšas to izstumt no sevis, lai bez izstumtā traucējošās klātbūtnes varētu dzīvot patiesi labi.


***


Viena no piecām Cilvēka patiesajām vajadzībām ir vajadzība būt derīgam. Šī vajadzība ļauj viņam iekļauties ģimenē un sabiedrībā, veidot attiecības un būt mīlētam un laimīgam tajās.

Notraušot virspusīgo un raugoties parādību būtībā, mēs tur redzam, ka, runājot par sabiedrisko dzīvi, mēs runājam par Cilvēku goda izpausmēm viņu rīcībā – viņu cieņu pret citiem Cilvēkiem vai tā visa trūkumu, un domājot par personisko dzīvi mēs domājam par Cilvēka laimīgumu, ar kuru viņš galarezultātā mēra visu savu pūliņu augļus un vērtību, saucot to par „dzīves kvalitāti”. Saprātīgi Cilvēki ilgtspējību meklē tajā, kas ir saistīts ar Godu, Cieņu un Laimi. Pretējā gadījumā citai ilgtspējībai nav nekādas jēgas, jo tad tā ir pazemojuma un ciešanu vairošana. Tikai Godā, savstarpējā Cieņā un Mīlestībā balstīta un to virzīta dzīve ir stimuls dzīvotspējas (ilgtspējības) meklējumiem, uzturēšanai un esamībai.

Cilvēka Laime un Mīlestība ir vistiešākajā un ciešākajā veidā saistītas. Mēs esam laimīgi tad, kad varam mīlēt. Laimi mēs biežāk saistām ar kādu ārpus cilvēka esošu parādību ietekmi, bet Mīlestību saprotam ar tām augstākajā mērā sakāpinātajām, tuvības izraisītajām jūtām, kādas rodas starp diviem Cilvēkiem. Tomēr Mīlestības jēdzienu – tuvību, saderību un saskaņu (harmoniju) tā saturā mēs varam attiecināt uz jebkuru būtni, Dzīvības un Esamības formu, pat ja mēs tai piedēvējam „nedzīvās dabas” raksturu. Mūsu izjustā Mīlestība ir atkarīga tikai no mūsu attieksmes pret esošo un saderības, saskaņas un tuvības ar to. Savukārt Laimes stāvoklī mēs nonākam tad, kad esam Mīlestības (tuvības, saderības un saskaņas) attiecībās ar to būtni, darbību vai parādību, uz kuru mēs tiecamies, pat ja tas ir tikai īslaicīgs vēlmju apmierinājums.

Īslaicīgais devalvē un atņem Laimi, bet Pārlaicīgais ir Laimes Avots, tieši tāpat kā ir Derīguma izcelsmes vieta un cēlonis. Derīgums uztur Cilvēku sabiedrisko dzīvi viņu Godā un Cieņā vienam pret otru, tāpat kā viņu personiskajā dzīvē dod Laimi un Mīlestību, kas vislielākajā mērā katram ir viņa ģimenē. Uzlūkojot Derīgumu, mēs redzam, ka no tā nāk viņa Gods, Cieņa pret citiem, Laime un Mīlestība Cilvēku starpā.

Derīgums saista Zvaigznes Debesīs, tikumu Cilvēka Sirdī, ziedus uz Zemes un domas Cilvēka prātā. Mūsu Skolotāji māca – „Zeme pieder briežiem, ziediem un Dieviem. Cilvēki maisās pa vidu.” Cilvēks ir laimīgs kopībā, kura pieņem arī viņa ģimenes formu.

Tam ir dziļš pamats. Kā zinātne, tā arī visas reliģijas runā par Vienotā Cēloņa un Pirmsākuma esamību. Šajā gadījumā nav svarīgi vai TO „zinātniski” sauc par „lielo sprādzienu”, reliģiskās tradīcijas vārdā – par „Dievu”, vai filosofiski zinam, ka tas ir Likums. Jebkurā gadījumā tās ir šī Pirmsākuma darbības zīmes, veidi un ietekmes, kurās mēs jūtam Pirmsākuma esamību un darbību.

Pirmsākums – Visa Esošā Cēlonis ir vienots un nedalāms veselums, kurš tāds paliek, darbojoties caur savām saderīgajām, saskanīgajām un savstarpēji saistītajām daļām. Šīs daļas atklāj savu iekšējā satura harmoniju harmoniski darbojoties to saturam – sastāvdaļām. Veseluma nedalāmība ir tajā, ka nevienu no tā daļām nevar atņemt veselumam, saglabājot netraucētu veseluma dzīvi un likt dzīvot atņemtajai veseluma daļai bez veseluma. Zūdot veselumam, zūd visas daļas. Zūdot daļai – zūd viss veselums. Tur, kur nav principiālas veseluma eksistences, nav arī tā daļu esamības.

Pirmsākums elpo. Pirmsākums atklāj sevi savās daļās un pēc tam pats šo daļu esamību pārtrauc – atgriežas savā Neizpaustās Esamības potenciālajā stāvoklī. Pirmsākums, vienmēr palikdams tas pats Pirmsākums, izstaro sevi telpā, tur radot savas neskaitāmās daļu formas, un pēc tam to izstarošanu pārtrauc. Formas izzūd tad, kad tās vairs neuztur Pirmsākuma starojums.

Visas formas ir saistītas ar savu Pirmsākumu un caur To savstarpēji viena ar otru. Vienotā Cēloņa radītas, tās ir harmoniskas viena otrai par tik, cik tās ir savā vietā, veidā, skaitā un laikā – par tik, cik to iekšējā daba atbilst atrašanās vietas un laika īpatnībām un apstākļiem. Visas formas, būdamas viena Pirmsākuma „Elpas daļas”, pakļaujas šīs „Elpas” darbībai – Gribai – enerģijas plūsmai un iemieso sevī Pirmsākuma Gribu, atbilstoši tiem Pirmsākuma radītajiem apstākļiem, kuros atrodas. Visas Pirmsākuma radītās formas, saglabājot cēloņsecīgo saistību ar savu Radītāju, sevī ietver arī Tā Dabas daļu – vienotību un tieksmi uz vienotību ar citām Radītāja radītajām daļām.

Pirmsākums, Radītājs, būdams potenciāla iespēja, Gribas plūsma un harmonijas princips savā būtībā ir visvienkāršākais, kurš veido visizsmalcinātākās un sarežģītākās savu daļu kombinācijas. Tad, kad telpā ir parādījies pirmais atoms, tas tiecas pēc kāda cita, lai ar to veidotu kombināciju. Tā rodas savienojumi, vielas un debesu ķermeņi. Kad uz tiem parādās dzīvās šūnas, tās tiecas apvienoties sarežģītākos organismos. Kad šie organismi sasniedz noteiktu, tam atbilstošu attīstības pakāpi, tie apvienojas grupās. Šīs grupas iemieso apziņas formas, kuras caur šo grupu pārstāvjiem diferencējas un personalizējas, lai atrastu augstākas pakāpes mijiedarbību un sadarbības formas. Radītājs sevi izpauž caur vienkāršību, liekot šai vienkāršībai izsmalcināties un evolucionēt derīgumā sadarbībai ar citām evolucionējošajām Radītāja radītajām daļām. Radītājs Elpo. TAS „izelpo” vienkāršību un „ieelpo” izsmalcinātību, izsmalcinātības sadarbību un sadarbības izsmalcinātību. Vissmalkākais atgriežas Vissmalkākajā.

Tas, kas formām liek tiekties vienai pēc otras un apvienoties, ir tajās esošā Pirmcēloņa Vienotā Daba, bet tas, kas tām ļauj būt kopā, ir to savstarpējais derīgums. No Pirmcēloņa Dabas izrietošā pirmā un augstākā Cilvēka patiesā vajadzība ir Dzīve Īstenībā, kuru tas realizē tad, kad izjūt daudz zemāk esošo vajadzību būt derīgam. Cilvēki turas Dzīvībā, esot derīgi Dzīvībai un viens otram caur to.

Būt derīgam nozīmē būt savā vietā. Būt savā vietā nozīmē būt Mīlētam un Laimīgam. Radītājam nav divu vienādu radījumu. Katram staram ir savs ceļš. Daba necieš vienādību. Katra radīšanas apstākļu atšķirības rada tā iekšējās dabas atšķirības un tam apkārt esošo apstākļu atšķirības. Katra iekšējā daba, atkārtojot kopīgos uzbūves principus un analoģijas, ir niansēs unikāla.

Neviens nevar būt derīgs visam, visur un vienmēr. Katram viņa iekšējās dabas īpatnības, īpašības, spējas un ar tām saistītie ierobežojumi (spējas diktē to uzturēšanai nepieciešamos ierobežojumus) diktē tos apkārtējās vides, vietas, laika un darbības apstākļus, kuros tas ir derīgs šajā vietā, laikā un apstākļos kādam vai kaut kam – citiem.

Katrs laiks, vide un apstākļi pieprasa atbilstošu derīgumu – atbilstošu mūsu spēju aktivizēšanu, treniņu un darbības spēku. Katrs laiks un tā apstākļi pieprasa – dod iespēju mums sevī modināt un attīstīt tur snaudošās derīguma spējas, lai mēs esošās grūtības izmantotu par savu jauno labāko spēju treniņa rīkiem. Kad kāds Cilvēks vai tauta nonāk grūtībās – tas nozīmē, ka tai ir pienācis laiks plaucēt jaunu spēju ziedus. Tai ir dotas iespējas kļūt labākai un derīgākai. Kad Latvieši sadūrās ar savām „pēcatmodas paģirām”, tie saņēma iespēju kļūt par neatkarīgu tautu. Tie, kuri no tā aizbēga – tie zaudēja tiesības būt neatkarīgas tautas daļa. Tie, kuri iemācīsies būt neatkarīgi un savu neatkarību uzturēt, sargāt un veidot – tie kļūs par neatkarīgas tautas pamatlicējiem – Tēviem un Mātēm.

Ja kāds gaužas, ka viņš nav derīgs un vajadzīgs šai vietai, laikam un valstij, tad tas nozīmē tikai to, ka viņa iekšējās īpašības neatbilst tām prasībām, kādas uzliek šis laiks, vieta un Cilvēka pienākumi šajā laikā un vietā. Slikti apstākļi neprasa tiem pakļauties, bet pielikt visas pūles, lai tos pārveidotu par to iezīmēto un neattīstīto labumu – derīgumu. Būt derīgam nozīmē ienest saskaņu ķildīgo vidū, ienest taisnīgumu zagļu un viltnieku sētā, dot sapratni apmuļķotajam, zināšanas augošajam un darbu bada cietējam. Tikai nekur nederīgais trūkumcietēju sūtīs uz bagāta kaimiņa māju par kalpu. Un tikai nekur nederīgais ies meklēt bagātā kaimiņa māju, lai tajā būtu par kalpu.

***

Mūsu Skolotāji māca: „Esiet auksti vai karsti – remdenie tiks izspļauti. Jūs esat šīs zemes sāls, bet kur lai liek sāli, ja tā vairs nekalpo būt par sāli – ja tā nav derīga, lai sālītu?” Daudzi šajos vārdos meklē kādu konkrētu īpašību vai apstākļu aprakstu, bet patiesībā tie ir aicinājums katram būt par to, kas viņš ir – ieņemt savu vietu un pastāvēt tajā. Neviens nevar būt reizē karsts un auksts. Neviens nevar reizē gribēt un negribēt, būt skops un devīgs, būt taisns, tikumīgs, labs cilvēks un būt zaglis. Būt mazliet no visa kā – mazliet labs un mazliet nelietis. Neviens nevar būt labais zaglis. Tu esi labs vai slikts par tik, cik tu esi derīgs vai nederīgs citiem no Radītāja viedokļa raugoties.

Neviens nav pilnīgs. Viss plūst. Viss mainās. Viss atkārtojas – jaunā pakāpē un pilnībā. Nav svarīgi cik tevī ir nepilnību. Svarīgi ir uz kādu pilnību tu tiecies – uz ko tu tiecies un ko tu dari, lai to sasniegtu. Vispilnīgākais ir nekur nederīgs, ja tas ir beidzis tiekties uz vēl lielāku pilnību. Tikai pēc pilnības izslāpušais – „garā nabagais(tas, kurš izjūt trūkumu)” pilnību – Debesis sasniedz. „Bagātajam” (apsīkušajam) nav iespējami tālāki sasniegumi derīguma pieaugumā, un tātad, ir slēgts ceļš „uz Debesīm” – pie Radītāja.

„Esiet auksti vai karsti” ir aicinājums būt maksimāli derīgiem tur, kur jūs šobrīd esat. Katrā vietā ir tas, ar ko jūs varat būt derīgi citiem vai kādam. Katrā vietā un laikā ir tās vietas apstākļi, iespēja, prasības un ierobežojumi, kuri attīsta un uztur jūsu spējas būt derīgiem. Katram Cilvēkam ir viņa iekšējā – redzamā, darbīgā vai snaudošā – vēl neatklātā daba. Katrā Cilvēkā ir tas derīgums, ar kuru viņš var būt kādam labs – ar kuru viņa klātbūtne vairo labo citos vai citi jūtas labāk. Šo – katra derīgumu nosaka viņa īpašību, spēju un kvalitāšu atbilstība vietas apstākļiem un laika prasībām. Vislabākais Cilvēks ir nekur nederīgs un traucējošs, ja viņš nav savā vietā. Tu esi derīgs tikai tad, ja ar savu klātbūtni – dabu, spējām un darbu vairo labo ap sevi, vai esi par šķērsli sliktajam. Tu esi derīgs tikai tur, kur tu ienes harmoniju vai pārtrauc disharmoniju – ienes Mīlestību vai apturi naidu. Dzīvot īstenībā nozīmē būt savā vietā un būt tur derīgam.

Tas mūs noved pie nākošās patiesās vajadzības – Īstenības izziņas, kura atrodas starp dzīvi Īstenībā un vajadzību būt derīgam, bez kuras nav iespējams Derīgums. Mums jāzina, kādi esam, kādi bijām – kāpēc tādi bijām un kādi varam būt – kādā ceļā mainīties un tas, kāda ir apkārt esošā pasaule, kā, kāpēc un kādā ceļā tā mainās – no kurienes uz kurieni virzās.

„Esiet auksti vai karsti” nozīmē arī to, ka jūs varat būt tikai tas, kas esat, bijāt un būsiet. Neviens nevar sēdēt uz diviem ķebļiem. Katrai parādībai ir savs cēlonis. Katram cēlonim ir savas sekas. Katrs var būt tikai savu cēloņu radīto seku turpinājums. Neviens pēc savas patikas nevar paņemt cita apstākļus, tajos vai citam derīgo un lietot kā savu. Tas viņu samaitā – padara par nederīgu. „Aukstajam aukstumā derīgo, bet karstajam karstumu uzturošo”. Nevar pēc patikas patvaļīgi salikt kopā karsto ar auksto. Tam viņi neder. Tas viņus abus samaitā. Katram savs. Derīgums ir svēts.

Tas, kurš ir dzimis kā Vīrietis, der būt par vīrieti, un tas, kas viņā to uztur un attīsta, viņam ir derīgs. Tā, kura ir dzimusi par Sievieti, ir derīga tur, kur ir vajadzīga Sieviete, un ja viņa dzīvo kā Sieviete. Tas, kurš ir Ārsts, der kā Ārsts. Tas, kurš ir Valdnieks, der par Valdnieku. Tas, kurš der par Zemnieku, ir Zemnieks. Tas, kurš nav savā vietā – neder nekur, izņemot to vietu, kuru viņš ir atstājis. Tas, kurš svešam piederīgo, pienācīgo un derīgo ir pieņēmis par savu, ir sevi samaitājis. Tas, kurš ar nesaderīgu ir apvienojies, ir sevi, viņu un citus ar sevi un to saistītos samaitājis. Tas, kurš ir savu vietu atstājis – pasauli maitā. Katram viņa labākais ir viņa vietā.

Katrs labāko sevī – savu derīgumu attīsta tikai tad, ja paliek savā vietā, tās apstākļos un prasībās, kur pilda vienmēr nemainīgos pienākumus pret Radītāju, sevi, līdzcilvēkiem un apkārt esošo.

***

Tad, kad Pirmcēlonis sāk „Izelpu” un pārtop par savām (ieplūst savās radītajās) radītajām daļām kā pirmās parādās sevis Apziņa – „Es Esmu”, Doma – „Es Būšu” un Spēja pāriet no „Esmu” uz „Būšu”. Tas ir viens veselums, bet šajā veselumā ir „Esmu”, „Būšu” un „Esmu-Būšu” paliekošā struktūra, kurā darbojas „Esmu - Būšu” ienesto izmaiņu radītā struktūra mijiedarbībā ar „Esmu” un „Būšu” mainīgajiem pieturas punktiem. No „Esmu” uz „Būšu” ir Ceļš, kura brīvību rada iespēja „Esmu - Būšu” un tas, ka šim „Būšu” ir noteikts un stingrs cēlonis „Esmu”.

Ja nebūtu šo stingro pieturas punktu, tad nebūtu cēloņsecīgu sakarību. Tad būtu nejaušu apstākļu radīts haoss. Tad nebūtu brīvības, tad būtu nenoteiktu apstākļu uzspiesta atkarība un to verdzība. Tikai cēloņsecīgu notikumu virkne dod Brīvību – iespēju izzināt šos notikumus, iespējamās ietekmes uz tiem, izmaiņas tajos, un šo izmaiņu plānošanu un panākšanu. Esot savā vietā, var būt derīgs un brīvs – mainīt kā sevi, tā arī visu sev apkārt. Zināšanas – Īstenības izziņa dara Brīvību.

Doma – „Būšu” sevī satur Zināšanu „kas esmu”, „kāds esmu”, „kāpēc tāds esmu”, „kāds varu būt”, „kā būt”, un galvenais – „KĀPĒC BŪT”. Zināšanas par pirmajiem mums dod apkārtnes un sevis izziņas iespēju, bet pēdējais – „kāpēc būt” dod dzīves prieku un jēgu. Dzīvības esamība slēpjas „kāpēc būt” saturā. Dzīvības esamība un tās saturs – „kāpēc būt” mums dod iepriekšminēto tieksmi uz pilnību derīgumā un sava derīguma izpratnes iespēju. Vienlaicīgi tas mums stāsta to, kas ir Izglītība, Audzināšana un Inteliģence, caur kuru darbojas Tautas Kultūra. Izglītība un Audzināšana ir Kultūras darbības līdzekļi blakus Darbam, Daiļradei un Sadarbībai. Mūsu pasaulē Kultūra ienāk caur izglītību, audzināšanu, darbu, daiļradi un sadarbību.

Bez Kultūras nav derīguma.


***


Ir Cilvēki, kuri apgalvo, ka Dabas rīcībā neesot tikumisko motīvu. Katram no mums apkārtesošais un tur notiekošais kalpo par apziņā esošā un notiekošā spoguli. Tie, kuru dzīvē tikumībai nav vērā ņemamas nozīmes un tā nav Garīgajā izglītībā iegūta vērtība, tikumības vadītu rīcību un tās vērtību nesaskata.

Protams, jūras viļņojumā, okeāna paisumos vai smilšu vētras darbībā – inertās matērijas kustībās nekādas mērķtiecības nav. Tomēr šī mērķtiecība piemīt tām saprātīgajām būtnēm un enerģijām, kuras darbojas caur rupjo inertās matērijas pārvalku. Uzlūkojiet koku vai ziedu pļavā un mēģiniet sev izskaidrot

- kā bez mērķtiecīga darba un tieksmes uzlabot šo formu un tajā ieslēgto dvēseli, varētu rasties tāds skaistums?

Skaistums nav šķirams no tikumības un ir mērķtiecīga darba šajā jomā rādītājs.

- Kā uz mūsu planētas no rupjām un atbaidošām formām varēja attīstīties patiesi skaista dzīvība?

Protams, turpat blakus aizvien vēl ir arī neglītas un šausminošas būtnes, bet tie, kuri zin tajās mītošo dvēseļu izcelsmi un dabu, saprot, ka tieši tas ir mērķtiecīgā uz tikumības pilnveidošanu vērstā darba pierādījums.

Formas un satura – tajā mītošās dvēseles atbilstība ir visiem zināms fakts. Protams – Saprāts nenodarbojas ar formas meklējumiem un pilnveidošanu – saprāts attīsta mazāko brāļu dvēseles to derīguma pilnveidošanā un padarītā darba rezultāti kļūst redzami viņu fizisko formu skaistumā.

Tam gatavas un derīgas dvēseles kontakti ar saprātīgajām Garīgajām būtnēm šai dvēselei dod Garīgo izglītību. Garīgi izglītots Cilvēks rada mākslas darbus, kuros ietērpj Garīgās izglītības augļus – domas, idejas un tā izglītotā prāta novērojumus – visu to, ko citi vēlāk apgūst kā pasaules kultūras mantojumu un sauc par humanitāro izglītību. Citi Garīgi izglītoti Cilvēki savu interesi virza apkārt esošā izpētei un darbojas zinātnes laukā, tur radot to, ko citi pēc tam apgūst kā eksaktās zinības. Garīgi izglītoti Cilvēki citiem dod humanitārās un eksaktās izglītības iespēju.

No viena Avota nākušas, tās abas ir vienas izglītības divas savstarpēji papildinošas un saistītas daļas. Humanitārā izglītība dod rīcības motivāciju, bet eksaktā – rīcības modeļus. Abas kopā tās dod izpratni par savas rīcības derīgumu un iespēju to pilnveidot, tā apmierinot vajadzību būt derīgam, izzināt Īstenību un dzīvot tajā. Pilnvērtīga izglītība Cilvēkam ļauj tuvoties Saprātīgajām Garīgajām būtnēm un tā iegūt Garīgo izglītību.

Par pilnvērtīgu izglītību var uzskatīt tikai tādu, kurā sintētiski un līdzsvaroti ir pārstāvētas humanitārās un eksaktās izglītības daļas. Vēl vairāk – tie, kuri ir izgājuši caur vienpusīgas izglītības postošo ietekmi, ir uzskatāmi par neglābjami morāli un Cilvēciski sakropļotiem. Tādu Cilvēku dzīve un darbs nekad nenesīs labumu ne viņiem pašiem, ne viņu līdzcilvēkiem. Tādi nekur neder. Ne viena, ne otra zinātņu joma izglītību kā tādu nedod un izglītotu Cilvēku nerada. Tās abas kopā ir līdzekļi Saprātīga un inteliģenta Cilvēka audzināšanā.

Humanitārās zinātnes dod saistītu parādību, sakarību sapratni, kura nepieciešama prāta darbības atziņu sintēzes procesā un uzliek tos derīgos ierobežojumus, kuri viduvējību zinātnē padara par saprāta virtuozu – ģēniju, kā Nikola Tesla, piemēram. Eksaktās zinības neļauj iegrimt jutekliskā subjektīvismā un pasargā no maldiem. Tās apziņai dod spēju atšķirt patiesību no meliem un šķitumu no īstenības. Tikai vispusīgi izglītotam Cilvēkam tikumība ir pieejama kā vērtība, bet tikumības nekontrolētas zināšanas pielietojumā nes postošas sekas. Tikumība ir tieksme pilnveidot savu derīgumu – iekļauties „Esmu-Būšu” mainības procesā, kurš neatkarīgi no Cilvēka dabas un spējām tam sekot, notiek visā Dabas kopumā.


***


Šis pārmaiņu process (derīguma pilnveidošanās kopumā) nosaka to, kas ir vai nav derīgs šajā vietā, laikā, šim cilvēkam, cilvēku kopai, ģimenei un tautai. Tā ir atskaites sistēma un mēraukla, kura norāda uz to vai tauta ir derīga vai samaitāta un tāpēc nekur neder, un tāpēc ir palaižama iznīcībā. Neviena forma nevar pastāvēt, ja to neuztur tās iekšējie Garīgie spēki. Tas, kas neder kopumam, tas neder nekam.

Kopuma virzība „Esmu-Būšu” ir virzība pieaugošā daļu derīgumā.

Derīgums tīrā veidā ir nesavtīgs. Apmaksāts – algots, – savtīgs – „es tev, lai tu man” derīgums nav nesavtīgs, ir daļējs un tādēļ nedod nekādu vērtību pieaugumu. „Visu ekonomisko operāciju gala rezultāts sistēmā ir nulle, bet ārpus sistēmas resursu piesaiste atnes arī ar šo resursu izmantošanu saistītās problēmas, kurām nav risinājuma šajā sistēmā, tāpēc tādu resursu piesaiste ir postoša katrai esošajai ekonomiskajai sistēmai. Ekonomisko operāciju jēga un radītā vērtība ir tikai to rezultātā notikušajās pozitīvajās izmaiņās sabiedrisko attiecību jomā – brālības un savstarpējā derīguma pieaugumā.” Tas ir citāts no kāda topoša raksta, kura pabeigšanas un publicēšanas lietderība vēl tiek apspriesta. Tas ir raksts par to, ka katra ekonomika vistiešākajā veidā ir esošās morāles, tikumu un uzskatu veidojums, kuram nekā kopīga ar „objektīvo realitāti” nav. Katras sabiedrības ekonomika visnotaļ ir tās subjektīvs veidojums un apziņas stāvokļa rādītājs.

Apmaksāts „derīgums” nedod sevi visu, tāpēc izkropļo apmaiņu un iztrūkstošo vērtību vietā pie „derīguma” saņēmēja nonāk šo vērtību iztrūkumi – postošas disharmonijas, kuras laika gaitā likvidē esošās „derīguma” vērtības. Tādā kārtā algots darbs ir katras ekonomiskās un sabiedriskās sistēmas sabrukuma mehānisma nesējs. Pie tam – nav nekādas nozīmes tam, kas kalpo par apmaksātā „derīguma” apmaksas līdzekli. Darījumā ietvertā daļējība un savtība rada pieaugošu netaisnību un derīguma zudumu.

Tikai tas derīgums, kurš veltīts nesavtīgi, nes nezūdošu vērtības pieaugumu abām pusēm. Tikai tā sabiedrība, kurā valda nesavtīgas savstarpējas rūpes un darbs šajās rūpēs vienam par otru, var sasniegt pastāvīgu ekonomisko augšupeju, stabilitāti un taisnīgumu savstarpējās attiecībās.

Nesavtīgs savstarpējais derīgums rūpēs vienam par otru ir Brālība. Ģimene, dzimta un tauta ir dažādas saderības, brālības pakāpes un derīguma formas. Tās kalpo Cilvēcei tās brālības attīstībā. Savukārt, Cilvēce ir viens no pakāpieniem „Esmu-Būšu” ceļā. Šajā pašā ceļā ir arī Cilvēks. Katra kopuma daļa reizē ar kopumu ir vienā ceļā.

Katrs Cilvēks ir kāda kopuma – ģimenes, dzimtas un tautas daļa. Katram, kurš ir saderībā – brālībā ar citiem, tajā ir savs derīgums. Šis derīgums ir viņa Cilvēciskā vērtība. Jo lielāks nesavtīgais derīgums – brālība – jo lielāka ir viņa vērtība.

Katram kopumam ir sava vērtība – šī kopuma savdabība. Šī pati savdabība ir arī katra Cilvēka vērtība šajā kopumā. Šī viņiem kopīgā vērtība – savdabība ir tā, kas viņus visus apvieno vienā kopumā. Tas dod iespējas būt derīgam – būt brālībā, un uzliek pienākumu šo savu vērtību saglabāt nesamaitātu. „Esi auksts vai karsts” – esi tas, kas esi – esi savā vietā, kurā tu esi derīgs, jo citā vietā tu nekam nederi – tur tev nekādas citas, kā vien rupja darbaspēka vērtības vergu tirgū nav.

Tāpat, tikai saglabājot savu savdabību – derīgumu, ir iespējama Īstenības izziņa un dzīve Īstenībā, jo katrai vietai tāpat ir sava savdabība, kura vienīgā ļauj realizēties katra Cilvēka labākajām īpašībām tad, ja viņš ir šajā vietā. Tikai tad, ja sastopas saderīgas savdabības, tās viena otru papildina, atbalsta, stiprina un veicina. Tikai savā zemē – savā ģimenē, dzimtā un tautā Cilvēks var sasniegt savas dzīves mērķus, atklāt un attīstīt labāko sevī un būt patiesi derīgs – laimīgs un mīlēts. Visu citur viņš vienmēr ir svešinieks – izstumtais un klaidonis.

Kopumā – tautā, dzimtā vai ģimenē – brālībā Cilvēkus vieno dvēseļu radniecība, tā neatkārtojamā tikai viņiem piemītošā savdabība, kādas nav citiem. Latvietis ir Cilvēks ar latvisku dvēseli (šis formulējums ir mans). Latviskums visiem latviešiem dod unikālu iespēju – saprasties vislabākajā veidā – veidot savu kopumu un būt šī kopuma atbalstītiem. Saņemt tāda veida stiprinājumu un dot tādu Cilvēka vērtības – derīguma piepildījumu, kādu nevar dot neviena cita tauta, zeme un kopums. Arī Radītājs katru latvieti var atbalstīt tikai caur latvisko kopumu – Latviešiem Latvijā Latviešu tautā. Tādēļ jau Radītājs rada šos kopumus – tautas, tieši tāpat, kā Cilvēka organisms eksistē tikai tad, ja tajā ir šo organismu veidojošie orgāni – tautas, lai caur šiem orgāniem – tautām varētu nodrošināt labu dzīvi katrai orgāna šūniņai – Cilvēkam, par kuru rūpējas – dod labākās dzīves iespējas.

Arī katrai tautai labs ir tas, kas labs ir katram tās tautietim – „Esi auksts vai karsts” – esi tas, kas esi – esi savā vietā – nemēģini sēdēt uz diviem ķebļiem – tu esi derīga tikai savā vietā – citur tu esi tikai inertās matērijas biomasa – jūras viļņojums, zemes nobrukums vai smilšu vētra, kura aiz sevis atstāj tikai postījumus un bēdas. Katru tautu Radītājs rada ar tai noteiktu mērķi, vietu un iespējām – derīgumu. Katrai tautai ir sava vieta Cilvēces brālībā, ja tā kalpo – pilda tai uzliktos pienākumus un realizē dotās iespējas. Katra tauta, strādājot savā vietā – pārvarot grūtības un nepilnības pārvēršot sasniegumos, uzlabo Cilvēces stāvokli vai, atsakoties no šī darba, rīkojas nodevīgi un tā padara smagāku visu citu tautu – visas Cilvēces stāvokli.

Tauta ir tā vieta, kurā katrs tās tautietis var attīstīt savu derīgumu, vērtību un brālību. Tautā – starp savējiem katrs var kļūt labāks. Tauta ir brālības attīstības un audzināšanas vieta. Sabiedrība ir cieņas izrādīšana un derīguma paplašināšanas meklējumu vieta. Valsts ir tautas sabiedriskās dzīves nodrošinājums. Ģimene ir visu šo darbību atbalsta, sākuma un beigu punkts.


***

Valsts, sabiedrība un tauta – tās reliģija ir viens veselums, tāpēc visi spriedelējumi par nacionālu valstu neiespējamību vai nevajadzību mūsdienās ir meli, neizglītotu pļāpu spriedelējumi vai neliešu kaitniecība un tautu paverdzināšanas rīcības sastāvdaļa. Tie Latvieši, kuri to dara attiecībā uz savu Latvijas valsti un tautu ir šīs valsts lielākie ienaidnieki un nodevēji – mājas zagļi, kuri, baudot tautas dvēseles tuvības dotās iespējas, to pārdod verdzībā. Valsts, sabiedrība un tauta ir dažādas derīguma formas brālībā. Katrā no tām Cilvēks realizē citu sava derīguma iespēju.

Tauta ļauj izkopt dvēseļu radniecību – sajust brālību emocionāli intuitīvā, subjektīvā un intīmā veidā. To veicina balsu skaņas – valoda, kas ir dvēseļu mūzika. Balsi un valodu mēs vispirms uztveram emocionāli un intuitīvi, un tikai pēc tam informatīvi – verbāli. Pie tam intuitīvi emocionālajai slodzei informācijas pārnešanā ir lielāka nozīme, kā verbālajai daļai. Intuitīvi emocionālajā daļā valoda – balss skaņas mums stāsta svarīgāko – kas mēs esam viens otram un vai varam, kādā veidā varam būt derīgi viens otram.

Verbālajā izteiksmē tieši valoda – teikumu konstrukcija un izteiksmes veids, kā arī turēšanās pie savas valodas (tās tīrība) vistiešāk liecina par tautas derīgumu vai tā zudumu. Tas, ka mūsdienu latvieši pat par pozitīvo runā caur noliegumu, ir skaidrs norādījums uz šī kopuma – latviešu derīguma zudumu.

Derīgums nāk caur vienprātību. Vienprātība ir saskaņotība domāšanā – tas, kā mēs formulējam mērķus un meklējam risinājumus. Tas, kā mēs pieņemam līdzīgu domu – kā apstiprinājumu, iespēju piedalīties vai kā konkurenci, ir liecība par esošu, šķietamu vai zudušu vienprātību. Radītājs ir visu savu daļu kopsaucējs – visiem kopīgais, visus vienojošais un visiem derīgais. Tiecoties uz Radītāju, iekļaujamies kopībā, esam apmierināti savā vietā un atrodam derīgumu – esam sabiedriskas būtnes. Kalpojot Radītājam par viņa izteiksmes līdzekļiem, esam radošas būtnes. Būt radošam un sabiedriskam ir būt vienprātībā.

Tad, kad tiecamies pie Radītāja, dabiski esam vienprātības stāvoklī ar tādiem pašiem kā mēs, un brālībā ar visu dzīvo, bet tad, kad šo tieksmi zaudējam, zaudējam kopsaucēju, vienprātību, radošu dzīvi un dzīvesprieku – zūd darbaprieks (strādāt tīrā prieka pēc – būt nesavtīgi derīgiem - brālīgiem) un mazinās dzimstība. Dzimstība ir radošās darbības un vienprātības sekas. Tur, kur nav vienprātības – tur nav bērnu, un otrādi – bērni ir tur, kur ir vienprātība.

Zaudējot kopsaucēju – reliģiju, atkrītot no Radītāja vai sākot sekot svešiem vai viltus dieviem – samaitājoties, zaudējam vienprātību. Par to, vai mums piedāvātā ideoloģija ir reliģija, vai tā ir mums derīga vai arī mākslīgi veidota viltusdievu konstrukcija, varam spriest pēc vienprātības esamības un spēka. Ja starp Latviešiem nav vienprātības, tad tas nozīmē tieši to, ka tiem priekšā liktā ideoloģija nav tiem derīga vai arī nav īsta reliģija.

Parādiet man to vietu, kur šī pseidokristietība ir atnesusi vienprātību (kur nav konkurences attiecību) un radošās dzīves pieaugumu, un es pateikšu, kam tā der. Ja tādas tautas nav – tad tā (pseidoreliģija) nekam neder – nenāk no Radītāja, bet no paštaisnu Cilvēku prātiem – ir to mākslīga konstrukcija. Cik atceros, tad viņi paši nevar saprasties pat savā starpā un var kalpot par nesaticības zīmolu – Radītāja noliegumu. Šī pseidoreliģija māca koķetēriju ar Dievu, sevi – savu sirdsapziņu un sabiedrību. Tā ir divkosības mācība. Caur to nāk samaitāšana un samaitātība – sevis zaudēšana un visiem kungiem kalpība.

Tur, kur zūd vienprātība, tur Cilvēka prāts sāk atstumt sev blakus esošos, uzlūko tos par konkurentiem un darbojas noliedzot esošo – kļūst destruktīvs savā ievirzē, ko tieši atspoguļo valoda. Tikai viens piemērs. Atmoda.

Vārdam ir mošanās nozīme, bet tā tiek izteikta caur kustības noliegumu – atpakaļ kustību. Vārda fonētika ir pretrunā ar vēlamo semantiku un tādā veidā tas uz apziņu iedarbojas divkārt postoši – noliedzot vēlamo semantiku un nesot pretrunu pats sevī starp savām daļām. Ar to tas pēc NLP principiem destruktīvi programmē tā lietotāju un klausītāju. Tādu atklātu un slēptu destruktīva prāta radītu un lietotu valodas formu ir pārpārēm. Latviešu tautas sasaukšana ir jāsāk ar pievēršanos tās Radītājam un valodas tīrībai.

Tauta ir dvēseļu radniecības izkopšanas vieta. Tas ir tautas uzdevums un tās eksistences jēga. Radītājs to rada brālības iedibināšanai, attīstībai un tautiešu dzīvespriekam, jūtot, ka tie der viens otram. Dvēseļu radniecības radīts prieks un laimes sajūta ir Cilvēka dzīves normālstāvoklis savā tautā. Ja tā nav, tad tauta nepilda savu uzdevumu attiecībā pret tautiešiem. Ja tauta to nedara, tad tā neko nedod dvēseļu radniecībai un brālības uzturēšanai. Ja tā neuztur dvēseļu radniecību un tautiešu brālību, tad tā nekalpo Radītājam. Ja tā nekalpo Radītājam, tā nekam neder. Ja tā nekam neder, tad tā netiek Radītāja uzturēta. Ja tā nav Radītāja uzturēta, tad tā iznīkst. Tas, ko šeit rakstu, nav vērsts pret Latviešiem. Latvieši ir tikai Latviešiem uzskatāms un saprotamākais piemērs. Tas ir rakstīts par visām tautām, lai jūs varētu atšķirt dzīvo no mirušā un nemeklēt Dzīvo pie mirušajiem. Lai Dzīvo meklētu pie dzīvajiem.


***


Valoda ir Cilvēka dvēseles mūzika. Valodā skan personība, personības savdabība. Personības viena ar otru nepastarpināti sazinās fonētiskajā, ķermeņa un darbību valodās. Tās tuvina vai atsvešina personības, tomēr visām vienai tautai piederošām personībām ir šai tautai piemītošā savdabība, kura tajās rada izteiksmes veida – valodas kopību. Izteiciens „dzimtā valoda” ir jāsaprot burtiski. Pat ja bērnam neļauj runāt viņa dzimtajā valodā, bet iemāca citu, tad tomēr saglabājas tautas savdabības iezīmes izrunā, izteiksmē, ķermeņa valodā un darbībās. Saskaroties ar dzimto valodu, tā vienmēr atstāj dziļu pārdzīvojumu.

Savukārt, iemācot svešvalodu, tiek mainīta personības savdabība un apgrūtināta kā tās īstās būtības realizācija, tā arī tās saskaņa ar savu tautu. Tāpat kā valoda maina personību, tāpat personības izmaiņas ir redzamas viņas lietotās valodas izmaiņās. Mūsdienu valodnieki saka – valoda ir dzīva, valoda mainās – tas neesot ne labi, ne slikti – tas esot tikai interesanti – tā vienkārši notiekot un tā esot mūsdienu dzīves realitāte.

Jā, mūsdienu dzīves realitāte ir tā, ka zūd saprašanās, ģimenes stingrība un cilvēciskās vērtības personībās, un šie procesi atspoguļojas valodas izmaiņās, taču teikt, ka „tas ir interesanti” un „tas nav ne labi, ne slikti” ir noziedzīgi. Uzturot valodas savdabību un tīrību, tiek uzturēta tautas kolektīvās dvēseles savdabība un tīrība, tauta tiek noturēta pie dzīvības vai tai tiek ļauts krist iznīcībā, ja tiek pieļauta valodas kropļošana. Tie „zinātnieki”, kuri uz notiekošo latviešu valodā noraugās ar „zinātnisku interesi”, ir noziedzīgi attiecībā pret savas tautas likteni.

Cilvēka valodas atbilstība normai ir šī Cilvēka apziņas derīguma rādītājs. To pašu var teikt par tautas kolektīvo apziņu – tautas dvēseli. Valodas norma ir tā valodas atbilstība dvēseles īpatnībām, kura vispilnīgāk ļauj dvēselei izteikt to labo, derīgo un pareizo, kas tajā ir. Valodas norma dod labākās iespējas. Caur valodas normu atklājas dvēseles un valodas skaistums, augstākā dvēseles un valodas saskaņa.

Kolektīvajai apziņai – tautas dvēselei nav tās individuālo apziņas formu – personību saziņas līdzekļu. Kolektīvā apziņa ir tās individualizēto apgabalu harmonijas stāvoklis, tāpēc tās valoda ir harmonijas plūsma. Harmonijas plūsma ir mūzika. Ja tā ir skaņās ietērpta, tad mēs to dzirdam. Ja tas ir plūsmas stāvoklis, kurš ir ietērpts formās, tad mēs to redzam kā kultūrvēsturisku ainavu vai arhitektūru.

Kultūrvēsturiskā ainava, tās detaļas, arhitektūra un mūzika ir tautas dvēseles – kolektīvās apziņas valoda. Tādā valodā tautas sarunājas savā starpā, ar savām personībām un vēsturiskajiem, atsevišķām personībām nepieejamiem slāņiem. Tautas dvēsele ir ilglaicīgs veidojums. Caur kultūrvēsturisko ainavu, arhitektūru un mūziku tautas dvēsele – kolektīvā apziņa uztur sevi un apzina sevi kā veselumu. Arī te ir negrozāmi ievērojama valodas norma. Valoda ir „Es” apziņas pamats.

Vienkāršākiem organismiem piemīt vienkāršākas – rīcības valodas formas, caur ko tās sevi apzina kā vienotu veselumu. Kolektīvo dzīves formu pārstāvjiem tā pāriet ķermeņa pozu un žestu valodā, kas augstāk organizētajiem caur emocionālo stāvokļu ietekmi uz skaņu radošiem orgāniem un to izmantošanu signālu sistēmā, pāriet tajā, ko Cilvēki sauc par fonētisko valodu.

Valodas formas – arī fonētika ietekmē Cilvēka apziņas un zemāko sistēmu pašsajūtu un dod pamatu sevis „Es” apziņai. Kā Cilvēks runā – tā viņš sevi sajūt. Kā jūtas, tā runā. Bērns mācās runāt esot kopīgā emocionālā saitē „bērns – māte” un caur šo saiti uztverot mātes emocionālā stāvokļa izmaiņas, kad tā vēršas pie kāda objekta ārpus emocionālās telpas „bērns – māte” robežām. Tas bērnam iezīmē viņa apziņas robežas un ļauj personalizēt savu kolektīvās apziņas telpu.

Tāpat tautas apziņa, atrodot savas attieksmes robežas kultūrvēsturiskajā ainavā, arhitektūrā un mūzikā, apzina sevi. Tajā, tāpat kā Cilvēka apziņā un organismā, ir struktūras ar atšķirīgu organizētības – attīstības līmeni, uzdevumiem un rīcības līdzekļiem, resursiem. Kolektīvajā apziņā ir tās daļa, kura atbilst Cilvēka organismu vadošajai daļai – galvai. Ietekmējot „galvu”, tā vada „ķermeni” tā darbībās pareizas rīcības un derīgā resursu pielietojuma vai pilnīga sabrukuma virzienā. Kolektīvās apziņas „galvu” ietekmē caur tās valodu – kultūrvēsturisko ainavu, arhitektūru un mūziku. Cilvēku veiktās izmaiņas kultūrvēsturiskajā ainavā, arhitektūras objekti un mūzika, kuru atskaņo un klausās tautas dzīves telpā, tiešā veidā ietekmē „galvu” un caur to visu apziņu.

Valodas normai atbilstoša mūzika un arhitektūra stiprina tautas pašapziņu, vienotību, vitalitāti un rīcības spēju – arī intuitīvo saprātīgumu. Tās kolektīvā domforma (dēmoss) ir skaidra, tīra un radoša. Tādas tautas demokrātija tai var būt par svētību. Tajā realizējas visu tās orgānu un apziņas struktūru vienotība. Tādā tautā tās vadoņi – „galvas” individualizācijas – vada tautu jauncelsmē un labklājībā.

Tautas dvēseles valodas normai neatbilstoša mūzika, arhitektūra un infrastruktūra dara visu pretējo – tā nav derīga šai tautai un to posta. Tāda tautas dvēsele sabrūk, tauta zaudē vienotību, dzīves mērķtiecību, kļūst kašķīga un aizdomīga, caur ko zaudē vitalitāti un pareizas rīcības spēju. Tādas tautas demokrātija un tās vadoņi tai nes postu. Caur tautas dvēseles valodas normas pārkāpšanu tauta zaudē savu derīgumu. Valodas normas uzturēšana vada tautu tās derīgumā un tā pieaugumā.

Mūzika ikdienā un dzīvē mūs ved augšup vai lejup, kopā vai projām vienu no otra uz nīkšanu vientulībā un trūkumā. Mūzika, katram cita skanoša Cilvēkus šķir vienu no otra, bet viena, kopīgi visiem skanoša viņus vieno derīgumā – laimē un mīlestībā.

Sabiedrība ir savstarpējas cieņas un derīguma iespēju paplašināšanas vieta. Sabiedriskās attiecības ir savstarpējas cieņas un derīguma meklējuma attiecības. Tas nozīmē, ka sabiedrības loma Cilvēka dzīvē ir viņa tikumības uzturēšana un tikumības veidošana ir sabiedrības eksistences jēga. Tur garāmgājējs ir vērīgs, ieinteresēts un sabiedrisks. Tur viņš ir arī garāmejošo bērnu audzinātājs, sargs, aizstāvis un uzraugs. Tur meistars domā par viņa ražojuma lietotāju. Tur maiznieks domā par maizes ēdāju un pats viņu sargā no kaitīga piecepuma. Tur katrs pats ir sava darba un darbības uzraugs. Tur katrs ir Savam Brālim Sargs.

Tur, kur tā nav – tur, kur sabiedriskā dzīve nav vērsta uz tikumības uzturēšanu, tur nav sabiedrības. Tur, kur nav cieņas un savstarpēja derīguma meklējumu, tur ir neorganizētu, dzīvniecisku iedzīvotāju masa – inertās matērijas plūsma, šurpu-turpu rosība un verdzība.

Tas, kuram zūd cieņa pret līdzcilvēkiem – zūd sabiedrībai. Tas, kurš ir savtīgs – zūd sabiedrībai. Tas, kurš nav sabiedrībā – nekur neder. Tie, kuri neveido sabiedrību, nav derīgi Radītājam un tiek izkliedēti vai iznīcina viens otru.

Valsts ir tautas sabiedriskās dzīves uzturētāja. Sabiedriskā dzīve var notikt tikai tur, kur viņu rīcība ir saskanīga un saskaņota. Valsts ir garīgs veidojums un tautiešu rīcības saskaņotāja. Valsts institūciju, kalpotāju un doto attiecību normu (likumu un noteikumu) esamības un darbības jēga ir iedzīvotāju rīcības saskaņošanā un regulācijā.

Lai katrs varētu atrast sevī labāko, viņš ir jāattur no sliktā un jāatbrīvo no rūpēm par mazsvarīgo. Valsts ir organizētāja un aprūpētāja tur, kur tas ir vajadzīgs tautiešu labklājības labā. Valsts ir sargs pret ārējo un iekšējo apdraudējumu. Valsts vispirms nodrošina pati savas tautas sabiedrisko dzīvi – kalpo savas tautas labklājībai. Cita uzdevuma tai nav. Tautas sadzīves un svētku tradīcijas, politika, saimnieciskā dzīve, kārtības uzturēšana, aizsardzība un izglītības sistēma ir sabiedriskās dzīves formas. Valsts pārstāv tautas kolektīvo apziņu un darbojas tās vārdā un interesēs. Kolektīvās apziņas – tautas dvēseles intereses ir tas atskaites punkts, pret kuru tiek vērtēts labais, pareizais un derīgais katram tautietim. Tur, kur ir tīra tautas dvēsele, tur tā ir saskaņā ar tautiešu tīro dvēseļu tieksmēm labajā, derīgajā un pareizajā.

Valsts – kā organizētāja, saskaņotāja un vadītāja ir ilglaicīgs veidojums un tās darbība ir vērsta uz tautas un sabiedriskās dzīves dzīvotspējas ilglaicīgu nodrošināšanu, tāpēc tai ir tālejoši plāni, pietiekami lieli resursi un rīcības mehānismi. To vadībai un realizācijai tās institūcijās strādā atbilstošas kvalifikācijas speciālisti. Valsts darbības mērķi un apjomi, tās speciālistu kvalifikācija tieši paredz to, ka „tai ir jādomā” savu tautiešu vietā par to, ko tie no sava dzīves un zināšanu mēroga domāt un izdomāt nevar, un ir „jāzin viņu vietā” to, kas tiem ir labs, derīgs un pareizs.

Tur, kur tā nav – tur, kur ieviešas „pilsoniskās sabiedrības” latvāņi, oligarhijas vai demokrātijas pretdarbība Radītāja darbam, tur, kur zūd saskaņa, saskaņotība un katram ir jādomā pašam par sevi – tur, kur pavalstnieki kļūst par bāreņiem – zaudē Valsts Vadītāju Tēvišķīgo gādību, tur zūd valsts eksistences jēga – tur tā vairs neuztur, nesargā un neorganizē tautas sabiedrisko dzīvi, tur tā kļūst lieka, tāpēc tāda valsts pārstāj eksistēt. Tās savdabības zīmes (robežas, likumi, nauda, u.t.t.) zūd, bet iedzīvotāji izklīst. Radītājs pār to vairs netur savu sargājošo roku, bet atbrīvotajā vietā var rasties cita valsts, kuru Radītājs „izelpo” vietas derīguma izmantošanai.

Tāda jauna valsts sākas ar Cilvēkiem, ap kuriem pulcējas vienprātīgie. Katra Valsts sākas ar Radītāja Sūtni un tās pirmo ģimeni. Ģimene ir tautas, sabiedrības un valsts dzīves sākuma un beigu vieta. Ģimene parādās pirmā un beidz eksistēt pēdējā. Tad, kad izirst, izzūd ģimenes, ir zudusi tauta, sabiedrība un valsts. Un otrādi – tās ģimenes, kuras vairs nekalpo tautas, sabiedriskās un valsts dzīves uzturēšanai, beidz pastāvēt savas eksistences jēgas zuduma dēļ. Ģimenes derīgums tajā apvieno tās locekļus. Cilvēka derīgums – vērtība sabiedrībai nāk caur viņa veidotās ģimenes derīgumu – vērtību. Tāpēc vislaimīgākais un mīlētākais Cilvēks jūtas tieši ģimenē.

Caur rūpēm par Ģimeni Tauta rūpējas par Tautieti. Kā izturas pret Ģimeni, tā izturas viens pret otru un paši pret sevi. Tieksme radīt Ģimeni ir tieksme uz tuvību ar Radītāju. Tā ir katras veselas un normālas dvēseles pamatlikme. Tieksme būt savā ģimenē ir katras dvēseles – katra Cilvēka veselības un normalitātes rādītājs. Ģimenes saišu vājums ir garīgo slimību klātbūtnes rādītājs. Tas, kurš bēg no savas ģimenes, grauj citas ģimenes vai netiecas uz savu ģimeni, nekur nav derīgs. Tāds nav un nebūs nedz mīlēts, nedz laimīgs. Nelaimīgi un nemīloši Cilvēki nevar veidot valsti un dzīvot sabiedrisko dzīvi – tiem nav tautas.


***


Tikai derīgumu meklējošs Cilvēks būs mīlēts, laimīgs un liks jaunas tautas, sabiedrības un valsts pamatus.

Visa pamatā ir līdzsvars. Ģimene ir līdzsvara vieta. Ģimenē līdzsvarojas sabiedriskais un personiskais. Vēsturiskais un tūlītējais. Pagātne, tagadne un nākotne. Laicīgais, pasaulīgais un pārlaicīgais. Fiziskais, dvēseliskais un Garīgais. Caur Ģimeni notiek gaita „Esmu-Būšu”.

Pasaules Ēka balstās uz četriem pamatakmeņiem, trim vaļiem vai viena bruņurupuča – kā nu kurā stāvā mēs to skatām. Pamatakmeņi mums rāda četru principu saistību. Vaļi mums rāda trīsvienību, bet bruņurupucis mums nes šīs vienības sešas redzamās daļas. Savā lēnajā gaitā „Esmu – Būšu” bruņurupucis nes mūsu Pasaules Ēku – četrus pamatakmeņus un visu, kas starp tiem notiek – ģimeni, paaudžu līdzsvaru tajā un kultūras mantojumu.

Pasaules Ēkas četri pamatakmeņi uz bruņurupuča muguras ir izziņa, radošā darbība, derīgums un līdzsvars – katrā konstrukcijā ieliktie principi. Zem tiem ir līdzsvarota trīsvienība – tas, caur ko līdzsvars ienāk mūsu pasaulē un trīs līdzsvara formas – statiskā, statiski dinamiskā un dinamiskā, kuras mēs varam redzēt savos bērnos, vecākos un mūsu vecvecākos.

Līdzsvars ir viss, tai skaitā arī veselība. Cilvēka, ģimenes un sabiedrības veselība, Valsts, tiesību un ekonomikas veselība, ekosistēmu, domāšanas un tikumu veselība. Trīsvienība ir līdzsvars. Atrodot un noturot trīsvienību, mēs noturam līdzsvaru. Divas daļas pašas par sevi būt līdzsvarā nevar – tajā trūkst trešā, caur kuru mijiedarbību sistēmā pulsē dzīvība. Divas daļas ir nolemtas apsīkumam – no tās sistēmas dzīvība vienmēr aiziet – tā nav pilnīga. Pilnību dod pamatsubstance, pamatkvalitātes un pamatenerģija, kas radot dzīvību, ar to piepilda Pasaules Ēku.

Vīrietis un Sieviete līdzsvarojas caur ģimeni. Sabiedrība un Cilvēks arī. Kultūras mantojums, mīlestība un derīgums ir nesaraujama trīsvienība. Iespēju, līdzekļu un mērķu trīsvienību mēs redzam katras ģimenes trijās paaudzēs un Cilvēka vecuma posmos. Divas lielās trīsvienības: sabiedrība – personība – ģimene un Radītājs – līdzekļi – iespējas līdzsvarojas bērnos – mērķos. Tā mēs atkal nākam pie bruņurupuča, kuru līdzsvarojam ar Gribu, Laiku un Cēloņsakarību.

Mūsu pasaules Ēkas centrā stāv deviņu zaru ozols, caur kuru no saknēm uz zariem un no zariem uz saknēm notiek „Esmu - Būšu” kustības plūsmas, savā mijiedarbībā mums radot Derīgumu. Tas, kas ir derīgs Ozolam – ir derīgs mums. Tas, kas ir derīgs mums – tas der Ozolam. Tas, kas neder Ozolam – neder nekam. Tas, kas der Mērķim – tas der Ozolam, jo Ozols pārstāv Mērķi. Mērķis ir Bērns „Esmu – Būšu” kustībā caur Ozola stumbru.

Nākot šajā pasaulē, mēs iegūstam iespējas. Lielās Likteņa dievietes mums katram šūpulī ieliek izziņas, radošas darbības un pasaules uzlabošanas iespējas. Mēs uzlabojam pasauli, esot derīgi tiem, kurus mīlam. Ja gribam, mēs to varam saukt par kalpošanu.

Bērnībā mēs kalpojam Mīlestībai, esot beznosacījuma mīlestības nesēji. Vēlāk – pieaugot, mēs kalpojam saviem bērnības sapņiem. Ieejot vecumdienās, mēs iepazīstam bērnību ar savu mazbērnu acīm un viņiem atdodam savu prāta briedumu un pieredzi, tāpēc tikai vecu Cilvēku tuvumā bērnu prāts iegūst noturību, stingrību un skaidrību. Ar to pašu mēs radām to līdzsvaru, kuru sauc par Gudrību. Vecums līdzsvaro bērnību un tā tur Debesis pār zemi (vajadzētu redzēt kā un kāpēc to grafiski attēlo druīdi), uz kuras radoši darbojas pieaugušie – tie, kuri uzlabo pasauli, par ceļazvaigznēm turot savus bērnības sapņus.

Mūsu pasaulē līdzsvars ienāk caur Mīlestību. Mīlestība ienāk caur ģimeni. Viss labais šajā pasaulē ienāk caur ģimeni un katra piedalīšanos trijās līdzsvara formās – paaudžu trīsvienības līdzsvaru ģimenē. Paaudžu līdzsvars ir triju Mīlestības formu sadarbība, vai arī to var uzlūkot kā trijus ceļus – vārtus, pa kuriem Mīlestība ienāk.

Bērns iemieso sevī beznosacījuma mīlestību – izziņas iespēju. Pieaugušie iemieso mīlestību uz visu esošo – radošās darbības iespēju, bet vecie Cilvēki nes Īstenības Mīlestību – Derīgumu.

Bērna mīlestība ir beznosacījuma mīlestība. Tā ir katra mācību procesa – izziņas pamatā. Mēs varam izzināt tikai to, kam pievēršam savu uzmanību. Uzmanību pievēršam tikai interesantajam – tam, kam piedēvējam pozitīvas kvalitātes vai tās saistām ar šīs parādības izpēti. Uzmanības pievēršanas rezultātā mēs saņemam ietekmes, kuras mūsu apziņa asimilē caur Sapratni.

Mēs saprotam to un tādā mērā, kādā tajā saskatām paši sevi. Tādēļ pētot apkārtni, mēs gan pētām sevi, gan atrodam to, kas tajā ir kopīgs ar mums. To, kā mūsos nav, mēs izzināt nevaram. Tam vispirms ir jāizaug mūsos un tad mēs to saskatām ārpus mums (katrs redz caur savu auru). Ja mēs saprotam sevi – parādības sapratne ir mūsos – esam šajā jautājumā harmoniskas saprašanās stāvoklī ar sevi, tad saprotam to pašu ārpus sevis, un otrādi – nekad nesapratīsim to, kas ir disharmonijas stāvoklī mūsu apziņā.

Mēs paši sev esam labi. Mēs ejam uz labo sevī. (Jāatceras, ka pastāv objektīvais „Esmu-Būšu” kustības labais un tas subjektīvais „labais”, kas katram ir viņa personiskie mērķi. Tuvoties objektīvajam labajam mēs varam tikai tā, ka pieskaņojam savu subjektīvo labo objektīvajam kolektīvajam labajam.) Mēs uzlūkojam apkārtnē labo, jo to piedēvējam apkārtnei. Mūs apkārtnē interesē tas pats, kas interesē sevī – labais. Mēs tiecamies pēc apkārtējā izziņas tāpēc, ka tiecamies pēc labā sevī. Mēs tiecamies tāpēc, ka šis labais mums apstiprina saprašanās iespēju un ienes sapratnes pieaugumu – saskaņotību ar vidi un sevī. Mācīšanās process ir pašpaātrinājuma stāvoklī.

Bērns pats sev ir labs. Viņš nezina, ka ir slikts. Viņš ir harmonijā ar sevi un tādēļ harmonizējas ar apkārtesošo – saprot to, ar ko sāk kontaktēties – to mācās. Viņa mīlestība uz visu viņā projicējas pret esošo un ļauj mācīties visu, ar ko nonāk saskarē. Tik ilgi, kamēr bērnā nav domas „manī tas ir slikts”, viņam ir visaptveroša interese un mācīšanās iespējas.

Mīlestība ir vispusīga. Tā nevar būt vienpusīga – uz kādu vērsta, bet kādam atņemta tā ir „humanitāra” vai „eksakta”.

Bērni nevērtē un nevar vērtēt – no viņiem to nevar prasīt – tas atņem viņiem bērnību un bērnības vispusību. Tas, kas viņus virza, ir viņu savdabība un caur to darbīgās uzkrāto un mantoto zināšanu aktīvās – pieejamās daļas un viņa raksturs. Bērni nedala labajā un sliktajā, pareizajā, nepareizajā, derīgajā vai nederīgajā. Viņiem ir tikai interesantais un patīkamais. Nepatīkamais ir neinteresants. Tāpēc bērni mācīsies visu, kas nāks to tuvumā un pratīs viņos izraisīt patīkamas sajūtas. Tāpēc bērni ir jāsargā no samaitājošiem piemēriem un ietekmēm.

Pie tam, ir jāatceras, ka arī pats jaunā apguves process viņiem sagādā patīkamas sajūtas. Tāpēc jāatceras, ka slikto, nederīgo un nepareizo viņi var iemācīties vai tikt tam ļaunprātīgi iemācīti tikai tāpēc vien, ka tas ir viņiem kaut kas jauns. Atstāt bērnu vienu pašu mūsdienu pasaules ietekmēm cerībā, ka „viņš pats sapratīs un izveidos no sevis labāko – nevajag traucēt – vajag dot iespējas” ir noziedzīgi. Apgūstot slikto, nepareizo un nederīgo, reizē ar to bērnā ienāk konflikts ar tur jau esošo labo, pareizo un derīgo, un sajūta vai norādījums uz slikto viņā saistībā ar šo konfliktu. Tas strauji apstādina mācību procesu, kropļo viņa personību un sašaurina interešu loku.

„Humanitārie” un „eksaktie” Cilvēki rodas tad, ja vecāki bērnā rada negatīvu priekšstatu par viņu pašu saistībā ar to, ko var piedēvēt kaut kam šajās jomās. Sākotnējā noslāņošanās nāk ar noslāņošanos rotaļās, kopējot vecākus „zēnu un meiteņu” spēlēs. Humanitārisms parādās interesē „par lellēm”, bet eksaktums – interesē par tehniku. Tas nāk caur lielāku emocionālu harmoniju viena dzimuma starpā (valodas mācība) un pārnes no paaudzes uz paaudzi kādreiz radušos dzimumu disharmoniju ģimenē. Tikai „humāns” eksaktais sapratīs skrūvi, bet „eksakts” humānais zinās kā izdarīt tā, lai visiem būtu labi. Slavenais jautājums – „Ko darīt?” rodas tikai tiem „humanitārajiem”, kuri nav ieguvuši pienācīgu eksakto izglītību. Savukārt „bremžu” nav humanitāri neizglītotiem „eksaktajiem”. Normāls Cilvēks ir labu redzošs, labu dzirdošs, labu zinošs, labu domājošs, labu gribošs un labu darošs, līdzsvarots, labi audzināts un labu, vispusīgu izglītību saņēmis Cilvēks.

Bērns saglabās vispusīgu mācību prieku tik ilgi, kamēr būs iekšējā saskaņā (mīlestībā) ar sevi un domās par sevi labu, un otrādi – ja bērnā nav mācību prieka, tad viņā nav Mīlestības – tā ir noslāpēta ar savu negāciju vērošanu. Tādēļ zinātkāres uzturēšana bērnā ir skaistas un harmoniskas vides – mīļuma uzturēšana ap bērnu. Spēcīgākā izglītības motivācija ir Mīlestība. Izglītības sistēmas saturs ir Mīlestības projekcijas spēju atraisīšana bērnā. Tā izglītības sistēma, kura nav vērsta uz to, nekur nav derīga – tā ir kropļojoša.

Pieaugušie ir vērtēt spējīgie, labu gribošie un darošie Cilvēki. Šie Cilvēki ir izpētījuši sev pieejamo, tātad zina savas iespējas un prot tās pareizi pielietot tā, lai būtu derīgi sabiedrības locekļi ģimenē. Ģimene ir maza sabiedrība. Pieaugušie zin to, ko var un ko nevar darīt – kas tiem piemīt un kā tiem trūkst – tāpēc zaudē vispusību – mācību tempu, bet toties iegūst rīcības spēju – var fokusēt sākotnējo Enerģiju – Gribu noteiktā virzienā. Vērtēšana samazina mācību spēju, bet dod radošās darbības spēku.

Ir tāds paradokss – izglītība paver ceļu radošam darbam, bet radoša darbība nav savienojama ar vispusīgu izglītības procesu – tā uzliek ierobežojumus. Tāpēc priekšlaicīga radošās aktivitātes stimulācija nosaka zinātkāres apsīkumu. Tāpēc ir tikai viens izglītības un radošās darbības attīstības kopsolis – Cilvēcisko vērtību attīstīšana bērnā un pieaugušajā, kas viņā, dodot ceļu tur esošajai Mīlestībai, uztur radošo darbību un tai atbilstošu vajadzību pēc zināšanām un spēju šīs zināšanas iegūt. Tikai Mīlestība ļauj mums dot labāko, kas ir mūsos, un saņemt to no citiem.

Vērtējums un derīgā atlase saderīgumā (rīcības skaistums) dod radošās darbības spēku un labāko rezultātu. Tāpēc tur, kur ir saskaņota rīcība (labi organizēta un vadīta sabiedrība, strukturēta un stingri vadīta valsts ar līdzsvarotu centrālo vadību un augstu tautas pašorganizēšanās (pašdarbības) spēju) ir lielāka iespēja sasniegt mērķi. Bērnam visi ceļi ir atvērti – visi ir labi. Tāpēc bērns nav un nevar būt mērķtiecīgs šī vārda pilnā nozīmē. Pieaugušu Cilvēku raksturo tieši rīcības mērķtiecība un pēc tās mēs viņu vērtējam kā pieaugušu vai infantilu (bērnišķīgu).

Pieaugušie nemaina mērķus. Viņu Ceļazvaigznes, reiz atrastas, vada visu viņa mūžu. Viņš var mainīt metodes, līdzekļus un apgūt jaunus resursus, bet viņa mērķis paliks nemainīgs. Tā ir nobrieduša Cilvēka un Garīgās skolas sasniegumu zīme.

Pieaudzis Cilvēks zin, kas viņam ir labs. Viņš prot atrast derīgo un var ar to pareizi rīkoties. Caur pieaugušu Cilvēku darbojas Mīlestība uz Visu Esošo. Un te mums ir jāatceras tas, ko esam runājuši tad, kad domājām par to, kas ir Dabiskā Kārtība un tās Normu sistēma. Ir tiešie, lauztie un atstarotie stari. Ir radošās darbības rezultāti, blakusprodukti un atkritumi. Ir dažādas to kombinācijas. Ir Evolūcija, tās subjekti un objekti, kā arī tai nederīgie, uz to nespējīgie, no tās atpalikušie un tās likumu pārkāpēji.

Normu sistēma visā šajā ķīselī nošķir radošās darbības derīgos rezultātus, Evolūcijas subjektus un objektus no visa pārējā. Tas, kas atbilst Normai – tas ir. Kas ir ārpus tās – tie ir zūdoši pīšļi un Evolūcijas darbības blakus produkti vai atkritumi, kuri zūd esamībai tā, kā no tiem iziet tos skārusī radošās darbības enerģija – radošais gars. Tas, kas ir Normā – tas der. Visa Esošā Mīlestība ir Mīlestība uz Normu un Normā esošo. Tikai Normā esošais ir patiesi Esošs – viss pārējais ir māņi, ēnas un nejauši zibšņi.

Mūsdienās sliņķi, likumu pārkāpēji un izspļautie mierina sevi un viens otru ar vārdiem – „Dievs mīl katru, kurš izkūņojies no mātes miesām, kustas uz zemes, zem zemes, ūdenī un gaisā”. „Lai kāds tu būtu, tu esi Dievam mīļš un viņa lolots. Tev ir tiesības būt kāds esi. Dievs tevi mīl tādu, kāds esi.” Tie ir meli.

Ja tā būtu, tad nebūtu attīstības, nebūtu ne Involūcijas, ne Evolūcijas. Tad nebūtu gaitas „Esmu - Būšu”. Tad viss visu laiku atrastos pirmatnējā radīšanas brīža sākumstāvoklī. Tad zeme būtu pārklāta ar protoplazmas puņķiem un tā stāvētu līdz savai pēdējai dienai vai arvien vēl būtu lēni atdziestošs gāzu miglājs. Tomēr tā nav. Ir veidojušās un pārveidojušās dzīvo radību paaudzes, aiz sevis atstājot sasniegto ceļā uz aizvien pilnīgākām, tīrākām un izsmalcinātākām formām. Radītājam derdzas neglītais (skaistuma trūkums), nepilnīgais, kroplais un nederīgais. Izstumtība ir nederības zīme.

Ja mēs noliksim vienu ķiršu ogu pie Ventspils, bet otru – pie Daugavpils, tad mēs iegūsim priekšstatu par to, cik tālu atrodas Saule no blakus esošās zvaigznes (un viens atoms molekulā no otra). Visu pārējo aizpilda putekļi, gāzes, planētu atlūzas vai nediferencētā matērija. Tieši tik pat daudz telpas aizņem tiešie radīšanas darba augļi attiecībā pret visu pārējo drazu.

Evolūcija savos aktivitātes impulsos darbojas caur atsevišķu tai derīgu dzimtu kādā tautā. Tai garīgi un dvēseliski tuvākās dzimtas Evolūcijas darbības rezultātu uztver un nodod tālāk aizvien plašākos lokos savas rases robežās. Līdz zemākajām rasēm tie nekad nenonāk. Tu esi Radītājam mīļš un lolots tad, ja esi īstajā brīdī un vietā attīstībai derīgs un attīstībā esošs. Tad, ja TAM ir gaita „Esmu - Būšu” caur Tevi. Tad, ja Tu esi atbildīgs un derīgs.

Pieauguša Cilvēka vērtēšana ir atbildīga derīgā un Normā Esošā atlase no visa tai neatbilstošā, neesošā, nesvarīgā un nebūtiskā. Mīlestība uz Visu Esošo ir puķu dobes iekopšana, stādīšana un ravēšana, skaistāko ziedu atlase un tiem labāko apstākļu uzturēšana. Tikai dodot rūpīgi izvēlētu labāko no iespējamā, mēs esam derīgi tiem, kurus mīlam. Būt derīgam nozīmē būt zinošam, vērtējošam un spējīgam pareizi rīkoties.

Vecumdienās Mīlestība ģimenē ienāk caur derīgumu. Derīgums ir mīlestība uz Īstenību. Tad viņš ir izsapņojis bērnības sapņus, redzējis savu sapņu piepildījumu un tagad vēro, ko šie sapņi ir devuši viņam un viņa tuviniekiem – kā pasaule ir mainījusies viņa sapņu rezultātā un kā viņš to ir mainījis. Viņš tagad zin, ko ir varējis un ko nav varējis īstenot – kā viņam trūkst – ko vajadzētu mācīties nākošajā dzīvē. Vecumdienās Cilvēku ir atstājušas viņa ambīcijas un iekāres. Vecumdienās Cilvēku atstāj viņa personība, bet ienāk Mūžības Elpa. Tagad viņš uz notiekošo noraugās no Debesu pasaules sliekšņa un sāk visu mērīt ar to.

Noliekot malā personīgo, viņa apziņai atklājas lietu būtība. Tagad viņš ir gatavs un spējīgs dzīvot citiem, redz tās sakarības, kuras aizsedza personiskais. Tagad viņš savu ģimeni, kaimiņus un tautu redz kā vienotu kopumu. Tagad viņš var tai dot tos padomus un ieteikumus, kurus nevarēja pieņemt no saviem sirmgalvjiem, kad viņa jaunības ambīcijas to viņam neļāva. Tagad, kad viņš vairs neskrien visu darīt pats un pierādīt savu varēšanu un zināšanu, savu uzskatu pareizību, viņš var ļaut to darīt citiem – tiem, kurus nes viņu ambīciju viļņi. Tagad viņš var būt par Vadītāju, Skolotāju un Valstsvīru. Tagad visi bērni viņa zemē ir viņa bērni. Tagad viņš visiem ir Tēvs. Visi viņam ir vienādi, un tāpēc viņš var līdzsvarot viņu visu intereses.

(Posts piemeklē to zemi, kurā pie varas nāk jauni cilvēki. Viņi saplosa valsti, zemi un tautu savstarpējās cīņās. Jaunie noved zemes un valstis līdz karam un pašiznīcībai. Vecie ved uz mieru, saprašanos un līdzsvaru. Pilnvērtīgs, atbildīgs un saprātīgs politiķis var būt Cilvēks, kurš ir sasniedzis 60 gadu robežu. Padomju Savienībā notikušo represiju vilnis ir pārāk lielā jauno ļaužu pieplūduma varas ešelonos sekas. Stagnācija sākās, kad vara pārāk novecoja, bet valsts sabruka, kad to pārāk strauji pārņēma vēl pārāk jauni, tam vēl nenobrieduši Cilvēki. Tagadējie Kremļa saimnieki Krieviju novedīs līdz karam, tāpat kā to izdarīs Obama ASV.)

Tagad caur sirmgalvi darbojas tā pati lielā bērnības beznosacījuma mīlestība, bet tai ir praktisks pielietojums – derīgums, jo Cilvēks zin pareizu rīcību, labo un derīgo. Tagad viņš zin, ar ko kurš ir labs, kā to likt lietā. Viņš prot to nošķirt no nesvarīgā, pārejošā un traucējošā. Tagad viņam vērtējumu priekšplānā iznāk būtiskais, pārlaicīgais un labais. Tad, kad Cilvēks atsakās no personīgā, viņā ienāk Patiesais, un viņš sāk saskatīt Īsto. Caur sirmgalvi ģimenē ienāk Īstenība.

Tur, kur ģimenē blakus ir visas trīs paaudzes, tur ir atvērti visi ceļi Mīlestībai, un tā var netraucēti ienākt ģimenē caur tur esošo līdzsvaru. Līdzsvars ir veselība ģimenē, ģimenei un katram tās loceklim. Līdzsvara zudums ģimenei ir līdzsvara zudums starp tās locekļiem un arī katrā no tiem. Tāpat līdzsvara zudums ģimenē ir arī līdzsvara zudums Sabiedrībā, tautā un valstī. Var veidot programmas un izdomāt sabiedrības un valsts atveseļošanas un uzlabošanas teorijas, bet, kamēr nebūs līdzsvara ģimenē, tikmēr tās visas ir tikai tukšas muļķu runas, liešana no tukša caurā un vēl lielāku problēmu radīšana.

Katrai ģimenei ir tās kolektīvā apziņa. Bērni tajā pārstāv Sievišķo Sākotni – Sapratni, Siltumu un radošo spēku klātbūtni. Bērni daudz ko nezin par to, kas notiek, toties viņi labi saprot notiekošā būtību. Bērni ģimenē ienes prieku un veselību. Vecāki savās ikdienas rūpēs un darba gaitās izmanto no saviem bērniem saņemto dzīvesprieku. Tikai viņu beznosacījuma mīlestība viņu vecākiem ļauj radīt patiesi nebijušas lietas un atrast jaunus risinājumus. Ja ģimene nespēj risināt savas problēmas, tad tai, iespējams, jālaiž pasaulē jauns bērns.

Tikai bērnības klātbūtne ģimenē ienes darba prieku un saticību caur savstarpēju spēju piedot netīšus pāridarījumus un katram piemītošos trūkums. Bērni neļauj tiem samilzt par nepārvaramām pretrunām. Vecāku reproduktīvais vecums ir apmēram 20 gadu. Šajā laikā viņi ir spējīgi ģimenē ievest vienu aiz otra vairākus bērnus, un tā uzturēt atvērtas ģimenei vajadzīgās beznosacījuma mīlestības – Sapratnes, Siltuma un radošo spēku pieplūduma durvis.

Vecie Cilvēki ģimenē pārstāv Īstenību. Viņi ļauj savas ģimenes kolektīvajai apziņai būt objektīvai. Bērns (lai cik arī viņu ģimenē būtu) vienmēr ir viens – tas konkrētais bērns. Bērns ir veselums un nav dalāms starp vecākiem, kā arī savā apziņā nevar nodalīt vienu pasaules daļu no otras – vecāki viņam ir viens vesels – tāpat kā šķitums un īstenība, piedzīvotais un iedomātais. Vecie Cilvēki ģimenē ir četri – katri divi no savas puses nākuši – viņi pārstāv vispusību un dažādību saliedētību. Viņi tāpat jau var būt arī kādu Debesīs aizvadījuši. Viņi pārstāv zaudējuma un trūkuma daļu. Bērns, redzot gan šo vispusību, gan trūkumu, sāk saprast dzīves gaitu. Bērns, vērojot starpību rīcībā starp vecākiem un vecvecākiem, mācās pasaules daudzveidību un vērtēšanu. Vecvecāki bērnu iespaidā saņem dzīvesprieku un labvēlīgu skatu uz notiekošo.

Bērni, ienesot Sapratni, un vecie Cilvēki, uzturot Īstenību ģimenes kolektīvajā apziņā, tur ļauj veidoties tam, kas ir Gudrība – spēja pilnvērtīgi uztvert ietekmes un pieņemt tām adekvātus lēmumus. Ģimenes pieaugušie – vidējā paaudze var pilnvērtīgi darboties tad, kad viņu ģimenes kolektīvajā apziņā ir viņu bērnu un veco Cilvēku uzturētā Gudrība. Pareizi saimnieciskās dzīves lēmumi, derīgi jaunievedumi un sabiedriskā darbība nav šo aktīvo sabiedrības locekļu, bet viņu bērnu un veco Cilvēku kopīgi uzturētās Gudrības darbības nopelns. Vidējā paaudze ir ģimenes kolektīvās apziņas darbīgā daļa un darba orgāns pasaulē – ģimenes dvēseles valoda ir viņas vidējās paaudzes darbi.


***


Ārpus ģimenes – tautas kolektīvajā apziņā un smalkajā pasaulē notiek citi procesi. Tur ir tautas dzīvotspējas rezerves – kultūras mantojums un tie procesi, caur kuriem mirušie pārveido savu pieredzi beznosacījuma mīlestībā, lai atjaunoti, kā bērni atkal varētu atgriezties uz šīs zemes. Tiek uzskatīts, ka pasauli uz priekšu virza vidējās paaudzes pieaugušie. Tomēr to gaitā „Esmu - Būšu” notur bērni un sirmgalvji. Vidējā paaudze tikai uztur viņu dzīves apstākļus – rada gaitas nodrošinājumu. Ģimeni baro Gudrība, sargā Mīlestība un māca Īstenība.

Ģimenes Gudrība ļauj vidējā vecuma Cilvēkiem piekļūt tautas kultūras mantojumam un no turienes saņemto noformēt laika un apstākļu prasībām atbilstošos darbos. Ģimenes Gudrība tautas dzīvesspēju – kultūras mantojumu pārveido jaunradē, mākslā un daiļdarbos. Ģimenes Gudrība tautas dzīvesspējai piešķir izteiksmi – valodu, ļauj tai darboties un veidot sevi.

Ja tautā ir maz bērnu, tā zaudē Sapratni – „maldās trijās priedēs” un savstarpējās saprašanās spēju. Ja tā neciena savus sirmgalvjus – tā zaudē objektivitāti un kļūst akla. Ja tauta zaudē savu Gudrību – tā nevar piekļūt kultūras mantojumam un pareizi rīkoties, kļūst saimnieciski, politiski un radoši vāja – zūd tikumība un ētiskie orientieri. Tāda tauta aizmirst KĀPĒC dzīvot. Tāda tauta kļūst gaitai „Esmu - Būšu” nederīga. Tāda tauta tiek izkliedēta.

Latviju neglābs ne eksports, ne tautas vēlēts prezidents, ne jauns vēlēšanu likums, ne investoru pieplūdums, ne sabiedrības modernizēšanas teorijas, ne projekti, ne ārvalstu fondi. Nekas no tā tai neatdos tās zaudēto derīgumu.

Latvijai ir vienas vienkāršas zāles – „Derīga ir tā tauta, kurā visas trīs paaudzes dzīvo kopā un kurai ir pietiekams bērnu skaits”. Latviešiem jādzīvo kopā lielās visu vecumu Cilvēku ģimenēs un tajās jālaiž pasaulē bērni. Tad Latvieši varēs atgūt savu Derīgumu, veselo saprātu, Saprašanos, vitalitāti un labklājību. Tad Latvieši atgūs zaudēto Radītāja labvēlību un vadību.

Latvija var būt tikai tad, ja tā ir lielo, pilno un stipro ģimeņu zeme.

Latviešu tauta var būt tikai tad, ja tai ir tīra un nesamaitāta dvēsele, kura stingri turas pie savas valodas normas.

Latvietis var būt tikai tad, kad viņš ir Cilvēks ar latvisku dvēseli un valodu Latvijā.

Tad tā ir Derīga Tauta.


Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija