Atpakaļ


Jautājums no www.philos.lv

244.

No: Austra     Temats:

2008. gada 3. oktobrī 8:49:05

Rakstā \"Stārķis atnesa...\" minēts cits zinātnieka tips, kurš varētu uzzināt senču gudrību un papildināt ar tām mūsdienu zināšanu caurumus. Kā kļūt par tādu zinātnieku?



Moto: Gari raksti domāti tam, lai Cilvēciskas apziņas tajos kā Dārzos atpūstos no ikdienas steigas, pārdomās augtu un nostiprinātos, bet īsie prātiņi tur ātri apmaldītos, apniktu un tādēļ, caur to lasīšanu, tie gudrāki netaptu.



Par Atnācējiem.


Zinātne ir Pilnības meklējumi.

Viss sākas ar tautu. Ir Tautas, kuras ir uz to spējīgas un tautas, kuras nav uz to spējīgas. Uz pilnību tiecas viss dzīvais. Dzīvais ir (cikliski mainīgā) līdzsvarā, šaurā joslā starp atvērtību ietekmēm un noslēgtību sevis uzturēšanai un saglabāšanai. Visaptveroši var teikt, ka katra dzīva būtne ievēro viņas eksistenci nosakošu un nodrošinošu – viņas dzīvotspējas likumu kopumu. Šo likumu kopumu Cilvēki sauc par Tikumību.

Viss tikumīgais tiecas uz pilnību, bet viss netikumīgais uz savu sabrukumu. Tikumība vai tās trūkums ir pazīme par katras tautas dzīvotspēju un vajadzība pēc šīs Tikumības ir rādītājs par tautas piederību aizgājējiem, vai Atnācējiem. Tikumība sevī ietver daudzas, dažādos laikos, dažādi novērtētas un akcentētas parādības, bet jāatceras, ka neviena no parādībām, kas ir tikušas uzskatītas par attīstību veicinošām, pašas par sevi, atrautībā no pārējām, attīstību nedod. Attīstība notiek tikai visu Tikumību veidojošo un uzturošo parādību mijiedarbību kopumā. Atgādināšu, ka Tikumība ir dzīvā organisma dzīvotspēju nodrošinošo likumu kopums, kuru tas ievēro mijiedarbībās ar citiem organismiem un nodod tālāk saviem pēcnācējiem līdz ar dzīvību, piemēru un apmācību.

Dažādu veidu baktērijas savstarpēji apmainās ar pieredzes ceļā uzkrāto informāciju par vides izmaiņām. Baktēriju sugas „aizstāvot savu teritoriju”, tai pat laikā rūpējas par baktēriju dzīvības formu kopuma eksistenci. Ja atceramies baktēriju piedalīšanos dažādu augstākstāvošu organismu (arī Cilvēka) dzīvības procesos, tad sākam saprast kaimiņattiecību un labvēlības Augstākesošo principiālo cēloņu eksistenci. Tad saprotam, ka atrašanās Tikumības durvju vienā vai otrā pusē, mūs uztur dzīvajos vai padara par mirušajiem.

Ieskatoties zināmajā vēsturē, mēs redzam tautas to attīstībā, norietā vai arī tādas, par kuru kādreizējo eksistenci liecina vien kādas krāsmatas, dažas podu lauskas, rotaslietas piekariņš vai teksta rindiņa senā hronikā, daži vārdi ar tagad jau nesaprotamu nozīmi. Lielākajā daļā gadījumu šīs tautas nav izzudušas, bet gan mainījušās – transformējušās ejot līdzi laikmeta prasībām, kā iespējamajā attīstības tā arī deģenerācijas virzienā.

Katrs laiks nāk ar savām iespējām – problēmām, risinājumiem, pārbaudījumiem un kārdinājumiem. Šīs laika atnestās parādības var uztvert kā pārbaudījumus un treniņus savas dzīvotspējas – Tikumības celšanai, tā arī kā atrunas un mehānismus deģenerācijai un aiziešanai no vēstures skatuves pagātnes palieku laukā.

Augstākesošie, Dzīvību radošie principi intuitīvi pieejami katrai dzīvajai būtnei, arī cilvēkam, neatkarīgi no tā, vai viņš Evolucionē vai deģenerējas. Katrā no šiem diviem ceļiem ir sava dinamika, kuru tāpat jūt tur esošais Cilvēks, tādēļ tie, kuri Evolucionē, piemin to un meklē atbalstu savā attīstības virzienā – Pilnībā, Radītājā un Tikumībā, bet tie, kuri deģenerējas, savu attālināšanos no tiem juzdami, vai tos kā orientierus jau pazaudējuši un to nozīmi tādēļ nesaprotot, šos jēdzienus tādēļ nelieto, tos aizstājot ar citiem – šaurākiem un polāri nelīdzsvarotiem.

Katrā no šiem diviem ceļiem ir savi orientieri, pieturas punkti, sasniegšanas „stratēģijas” un tie mērķi, kuru sasniegšanai darbojoties tauta tiecas uz saviem ideāliem. Katra tauta – radniecīgu Saprātu kopums un vienotas mentalitātes pārstāvji uztur savus ideālus, identitātes un vienojošos spēkus – līderus un vadoņus izvēlētajā ceļā.

Katra tauta pēc saviem ideāliem izsauc un noformē darbībai uz to spējīgu personību, kura realizē viņā ielikto cerību, uzticības un entuziasma lādiņu. Par ko tauta domā – uz to viņu vada tās līderi un tādas iespējas iemiesojoši bērni dzims šīs tautas ģimenēs. Tās tautas, kuras domā par savu slavu, varenību un ietekmi uz citām, saņem karavadoņus. Tās, kuras tiecas uz kārtību un stabilitāti, saņem dižus valdniekus ar skaidru prātu un stingru roku. Tās, kuras domā par pārtikušu mierīgu dzīvi, sagaida labus saimniecības vadītājus, diplomātus un garīdzniekus.

Tās tautas, kuras domā par Pilnību un tās sasniegšanu, par to, kas ir aiz horizonta, pieredz reliģisko reformatoru, Skolotāju atnākšanu, izglītības uzplaukumu un Zinātnieku izaugsmi savās ģimenēs. Tas, tiecas tauta uz slavu, varu un dzīves baudījumu – uz savu iepriekšējo dzīves apstākļu radīto iespēju patēriņu, vai uz jaunu, vēl nebijušu iespēju radīšanu, tad arī nošķir tautas aizgājējos – vēstures paliekās vai Atnācējos – tajos, kuri būs.

Tāpēc – ir tautas, kuras to var un tautas, kuras to nevar. Tāpēc mēs tālāk runāsim par tautu, kura to var, par tiem, kurus šī tauta izsauc no ideālās nākotnes – savām Vīzijām tieksmē uz Pilnību, tālāk mēs runāsim par Atnācējiem, par tām tautām, kuras sevi transformē – pārbaudījumos un grūtībās ceļ savu Tikumību un veido sevi nākotnes prasībām atbilstošas, tādēļ sapņo – rada Vīzijas un tiecas – rada Zinātniekus. Mēs runāsim par Atnācējiem – jaunā laikmeta Zinātniekiem.

Redze ir tad, ja ir Tas, ko aplūkot, tas, kas var aplūkot un iespējams pats aplūkošanas – iespaidu gūšanas akts. Tādēļ aplūkotājs, aplūkojamais un interese ir viens un tas pats savā trīsvienībā. Tieksme uz Pilnību nozīmē tikai to, ka šī tieksme ir iespējama kā gribas vērsums, ka šī Pilnība kādā savā daļā ir pārstāvēta Zinātniekā un to, ka caur šo Pilnības daļu Zinātnieks Zina par Pilnības esamību. Viņā esošā Pilnības daļa ļauj viņam sajust Pilnības esamību un klātbūtni visā tajā, ar ko viņš saskaras. Pilnības daļa – sēkla viņā, labākais, kas ir viņā, viņa ģimenē un tautā Zinātnieku notur uz pareizā ceļa Visaptverošās Pilnības apguvē. Zinātnieks būs tur, kur tiks sargāts un vairots labākais, kas ir Cilvēkā.

Pilnība runā neskaitāmos veidos. Tā skan Vējā un Jūrā, putnu, Cilvēku un Klusuma balsīs. Tā ir redzama Kalnu, koku un ķermeņu līnijās, zibens šautras un kustību niansēs. To var sajust smaržās, temperatūras un plūsmu maiņās. Viss, apkārt notiekošais, sajūtamais un aiz tā stāvošais, bet nojaušamais ir Pilnības Balss. Ja kāds šo Balsi gaida no tās mutes, caur kuru viņš to grib dzirdēt, tad viņš ir kurls. Ja kāds tai ierāda debespusi un veidu kādā Pilnība var parādīties, tad tāds ir akls. Ja kāds saka: „Tas nevar būt”, tad tāds ir muļķis. Zinātnieks būs tur, kur Cilvēki, apkārt notiekošā aizkustināti visā lūkosies kā nebeidzamā brīnumā ar sajūsmināta un bezbailīga – paļāvīga bērna acīm. Zinātnieks būs tur, kur būs nesavtīga un neierobežota labvēlība pret visu dzīvo.

Katrā esošā dzīvība viņam ļauj nekļūdīgi sajust dzīvību vai tās trūkumu visā ar ko viņš saskaras. Viņa iekšējie dzīvības procesi, pakļaujoties tos vadošiem likumiem, sajūt to pašu likumu klātbūtni vai trūkumu citos. Katra esošā Tikumība ir tās acis, ausis, deguns un āda, ar kuru viņš saņem Pilnības Ziņas – Balsis un Runu. Viņa Tikumība ir tā mute, caur kuru Pilnība caur viņu runā uz citiem, ja grib viņu savā darbā, to pilnības celšanai izmanot. Zinātnieks vispirms ir tikumība un atbildība par sava darba rezultātiem. Zinātnieks ir tikumības pārstāvis un sargs. Zinātnieks būs tur, kur Tikumība būs augstākajā godā, tur, kur Tikumība, Daile un Zināšanas veidos un tieksies uz vienu mērķi, kurā visas saplūdīs – uz Pilnību. Tur, kur būs šī saplūsme būs Zinātne un Zinātnieki.

Visa labākā un augstākā saplūsmes vieta Cilvēkā ir Sirds. Sirds var apvienot Dzīvo, Tīro, Daiļo un Gudro Brīvi un Skaisti. Sirds var saprast Pilnības Balsi, sajust to un tiekties uz Pilnību. Tāpēc Zinātnieks būs tur, kur cieņā un augstākajā godā būs Cilvēka Sirds. Tādu Sirdi var just, veidot un audzināt Saprotoša un Gudra Sieviete. Tāpēc Zinātnieks būs tur, kur Mīlēta Vīrieša Sirds un Cienītas Sievietes Gudrība ir kopā.



Y

Mēs atceramies to, ka Pilnība visīstākajā veidā caur mums darbojas iedvesmas brīdī, radot mūzikas un gaismas tēlus, izgudrojumus un ilgi meklētas atklāsmes, kuras var izteikt vienkāršās formulās. Pilnība atrod Cilvēku, vietu un tautu, kurā ienākt caur to harmonijas plūsmu, kas rada atbilstību starp Pilnības Balsi un to gaidošu Dzirdi, lai radītu acumirklīgus brīnumus un nemirstīgus darbus. Cilvēks var ilgstoši mācīties, strādāt un pilnveidoties, bet par Zinātnieku viņš kļūst tajā brīdī, kad viņu skar Pilnības iedvesma, kad Pilnība atzīst viņu par sevis cienīgu. Mēs neviens nezinām, kāpēc un kad Pilnība mūs iedvesmos un kāpēc tas notiek tieši tiem darbiem un tādā veidā. Tomēr mēs zinām to, ka tas notiek ar tiem, kuri visur meklē Pilnību, pat miegā esot ieklausās tās Balsī un ir viņas izraudzīti par tās Balss nesējiem. Tāpēc Zinātnieki būs Pilnības iedvesmotas tautas bērni.

Savu iedvesmu tā var vērst uz tiem, kuri meklē Pilnību Mātes balsī vai Tēva roku līnijās, uz tiem, kas visur dzird Viņas Balsi un jūt Viņas Rokas pieskārienus, tāpat kā Viņa to var dāvāt Tam, kurš to meklēs dziļi sevī un palīdzēs citiem to pašu atrast savās Sirdīs – tur, kur katrs to nemainīgi nes sev līdz, lai ar tās palīdzību Dzirdētu, Redzētu un Zinātu Pilnību sev apkārt. Jo tam, kurš atrod sevi – savu Balsi, Dzirdi un Redzi – Debesis sevī, visi pārējie pasaules noslēpumi atklājas kā smilšu graudiņi gaišā dienā uz delnas. Tāds Zinātnieks nāk uz turieni , kur viņa Sirds var kalpot Pilnībai un savai tautai, kad ir tās aicināts, Mātes pieņemts un pasaulē laists par Dzīvības Balsi kalpot.


Y

Visi Zinātnieki piedzimst ģimenē „caur Uguni, Ūdeni un vara caurulēm”. Tauta ar saviem Ideāliem un domu ievirzi uz savstarpēju saprašanos, cieņu un mīlestību – saskaņu veido stipras ģimenes, kurās laimīgi Cilvēki rada vidi citu harmonisku un spēcīgu Cilvēku ienākšanai šajā pasaulē. Tāds Zinātnieks tiks no tālu un augstu domu dziļi un Ugunīgi jūtoša Tēva, bezgala pašaizliedzīgi mīlošas mātes, Ziemassvētku rīta gaismā ieņemts.

- Ko viņš mīlēs – Cilvēku vai Cilvēci? Ļaudis viens otram stāsta, ka Cilvēci mīlēt esot viegli, bet Cilvēku – grūti. Ko gan ļaudis par Cilvēkiem zin? Vien savas zaglīgās ēnas, gar viņu logiem slapstoties, pa aizkaru spraugu viņu dzīvēs lūrot!

Maza Bērna Sirds Jūs aicinās savā dzīvē un pasaulē. Pretējā dzimuma Skaistuma apburta Sirds būs gatava visu atdot par vienu mīļotās Sirds pukstu. Nobrieduša Cilvēka Sirds pasmaidīs par jaunieša Sirdsalkām, tālu un plaši virzīs savas Sirds Gaismu. Tāda starpība ir bērna, jaunieša un brieduma Sirds telpās, tāda pat šo priekšstatu telpa veido ļaužu, tautas un Cilvēku pasaules uztveri. Neticiet ļaudīm, kas savā bērna prātā par Cilvēka dzīvi pļāpā!

Viņš mīlēs Cilvēci. Viņš tik ļoti ir mīlējis Cilvēku, ka tā dēļ būs Cilvēci iemīlējis. Viņš būs tik dziļi un karsti mīlējis daudzreiz, savu mīļoto ciešanās līdzgremdējoties, līdz kādā savā dzīvē būs sapratis pašu būtiskāko. Viņš būs sapratis to, ka visi Cilvēki ir viens vesels. Visi Cilvēki un viss Dzīvais ir viens vesels. Nevar palīdzēt vienam – savam mīļotajam, viņa sāpēs un ciešanās, nenovēršot šīs ciešanas visiem Cilvēkiem. Nevar novērst Cilvēces ciešanas, nenovēršot visu dzīvu būtņu ciešanas. Un tāpēc, lai redzētu savu mīļoto laimīgu, viņš ķersies pie tā, lai palīdzētu visiem – viņš meklēs, kā izdarīt tā, Lai Visiem Būtu Labi.

Viņš meklēs formulu, kura ļautu katram, paliekot sev pašam, arī citiem būt pašiem savā vietā. Viņš meklēs, kā ieviest saskaņu sevī un tālāk citos, lai to izplatītu līdz bezgalībai. Viņš meklēs, kā sadarbību un savstarpēju palīdzību pārvērst par dzīves normu, kā katram atstāt viņa dzīves telpu, pasargāt tās no sajaukšanās un tā radītajām ciešanām. Tādēļ viņš tieksies izzināt, kas katrs ir un ko tam vajag.

Uzzināto viņš turēs aiz septiņām atslēgām, lai neiemestu pūķa zobu ķildnieku vidū un nedotu viņiem jaunu ieroci vai bīstamu rotaļlietu. Viņš izzinās sevi, saprotot to, ka tur – dziļumā, savā labākajā daļā, visi Cilvēki ir vienādi, un, saprotot sevi, var saprast Visus un Visu. Viņš būs Zinātnieks.



Y

Viņš būs ļoti muzikāls un Sirsnīgs. Muzikalitāte un Sirdsjūtība ir Nākotnes Cilvēka iezīmes. Mūzika ir tilts uz 6 rasi, tāpat kā muzikālā audzināšana ir Nākotnes Cilvēka izglītības sistēmas un Dzīves pamatā.

Tā tas ir tāpēc, ka visa pamatā ir Vibrācija. Šī vibrācija rada eksistenci – visu esošo, esošā formas, formu radošos un noārdošos spēkus. Katra vibrācija, saskaroties ar citām, rada saskarsmes un savai dabai atbilstošas izmaiņas – jaunas parādības vai noārda esošās.

Ja vibrācijas saskaras un savienojas harmoniskās, papildinošās – vērtību ceļošās, bagātinošās attiecībās, tās rada – izceļ no neizpaustā (klusuma) – iemieso sevī jaunas, līdz šim nebijušas Pilnības formas, nianses un tonalitātes. Tad rodas Siržu saskaņa un tās augļi – labāka dzīve, Skaistums, cēla rīcība un jauni mūzikas instrumenti, Zināšanas un darba prasmes. Putni dzied tādēļ, ka viņu Sirsniņas skan un vibrē šajās saskaņu plūsmās.

Tad, kad Mūziķis aizmirst apkārt esošo un ļauj Savai Sirdij skanēt – caur viņu skan viņa Sirds balss – tas, kas ir viņa Sirdī. Ja Mūziķis spēlē publikai, viņš pazemo sevi, publiku un noslēpj Pilnību. Ja Mūziķis spēlē sev, viņš paceļ klausītājus pie savas Sirds. Ja Mūziķis spēlē Dievam, viņš ienes klausītāju Sirdīs Pilnību. Tad Mūziķis paceļ Savas Sirds vibrācijas līdz Patiesības balsij un aizmirst savu Sirdi, tad caur viņu plūst Īstenība – viņš kļūst par Pilnības balsi. Aizmirstot sevi, viņš Zina Visu un kļūst viena vibrācija ar to.

Katrai tādai Pilnības balsij – Vibrācijai ir sava vieta, skanēšanas ritms – vieta, intensitāte un laiks, laiks, kad tā atnāk, kad tā aiziet un kad tā klusē. Ja Vibrācijai liek skanēt svešā – neatbilstošā vietā, tad no šīs vietas aiziet Pilnība, tāpat kā Pilnība aiziet no turienes, kur tiek izjaukts ritms, intensitāte un laiks, laiks, kad skanēt, atnākt un aiziet, klusēt vai Klusumu uzņemt.

Sirds nevar skanēt tur, kur nav Pilnības un Pilnības nav tur, kur trūkst Sirsnības. Tur, kur darbība ir bez Sirsnības un Pilnības – ārpus sava Laika, Vietas un Ritma (telpas), paliek tukša skaņa – krāsu un līniju nedzīvā forma, vārdu virknējumi bez satura – mācīta muļķība. Mācīta muļķība un tukšums ir visur, kur darbība notiek, nevis Pilnības, bet sevis izteikšanas (lielīšanās) vai publikas pievilināšanas un apmierināšanas vārdā.

Tur, kur vibrācijas sastopas disonansēs, vai tām liek skanēt neatbilstošā veidā, arī vietā un laikā, caur šīm disonansēm ienāk esošo ārdošie spēki un noārda tukšās, vecās – laika garam un Evolūcijai nederīgās formas, no kurām ir aizgājusi Pilnība, nomāc Harmoniju, sagrauj Siržu Saskaņu un traucē radošu darbu. Tad šie ārdošie spēki veido savas formas, skaņas un kustības – savas būtnes un to dzīves, viņu uzskatus par labo un slikto, tiem derīgo vai kaitīgo, kas ir tiešā pretrunā ar Pilnības radītajām formām, skaņām un dzīvi. Šīs būtnes aizņemas Pilnības radītos tēlus, vārdus un līdzekļus, bet lieto tiem pretējos mērķos, tāpēc piepilda ar citu saturu un to dzīves galarezultāti arī ir pretēji Pilnības radītajiem.

Viņi rada Sirdi plosošas dzīves ainas, troksni, sabrukumu un slimības, viņi nes vecās pasaules bojā eju, ir tās zīmes un grāvēji. Arī vārnas ķērc – viņu balsis skan, tāpat kā skan ieroči un trokšņi vai mirēja gārdzieni – tomēr tā nav ne Sirds, ne Pilnības balss, bet tās pretmetu uzturētās vibrācijas. Tur, kur nav Pilnības, tur, kur ir troksnis un sabrukums – nav vietas Sirsnībai un Zināšanām, tāpat kā Tikumībai, Cēlsirdībai, Dailei un Maigumam – Mīlestībai un Dzīvībai.

Mūzika, Dzīvība un Pilnība ienāk tur, kur notikuma Sirdī savienojas papildinošais, saskanīgais un atbilstošais. Katrā bērnā Pilnības ir tieši tik daudz, cik viņa Tēvs un Māte ir bijuši saderīgi – papildinoši, saskanīgi un savstarpēji atbilstoši viens otram. Bērna attīstība un dzīves sasniegumi ir tieši tik lieli, kāda ir bērna iekšējās pasaules – Sirds saskaņa ar savu vecāku Sirdīm un iekšējām pasaulēm, kāda ir abu vecāku savstarpējā saskaņa, saprašanās un vienprātība.

Katras Sievietes pirmais Vīrietis ir visu viņas nākošo bērnu Garīgais Tēvs – viņu raksturu un Siržu Tēvs. Viņš Sievietē ieliek savu dvēseli un tā tur dzīvo visu viņas mūžu neatkarīgi no tā, vai ir kopā ar viņu, vai ir šķirts no tās. Ja viņš ir Sievietes vīrs un viņas bērni ir šī Vīrieša miesīgie bērni, tad bērnu Sirdis, dvēsele un miesa ir viens vesels un ir saskaņā ar Tēva Sirdi, dvēseli un miesu. Dzird un pieņem viņa vadību un audzināšanu, kas ir tālāko sasniegumu pamatā.

Ja Sievietes vīrs un viņas bērnu Tēvs nav viņas pirmais Vīrietis, tad tāds dod pirmā Vīrieša dvēseles bērniem savu miesu, bet ne Sirdi un ne dvēseli. Tad viņas bērnu dvēseles un Sirdis ir pretrunā gan ar savu miesu, gan ar miesīgo Tēvu, viņa Sirdi un dvēseli. Tādi bērni ir slimīgi, niķīgi, nelīdzsvaroti, nepaklausīgi un nav spējīgi sasniegumiem dzīvē. Ne velti „indīgo” bērnu pieplūdums sasaucas ar izlaidību gan teritoriāli, gan laika robežās un atbalstu gūst visāda citāda sajukuma vidē. Viņi nesaprotas ar brāļiem un māsām, tāpat kā agresīvi uztver Tēva padomus, apkārtējo dzīvi un notikumus vispār. Viņi, tāpat kā tumsas bērni, ir agresīvi, cietsirdīgi un konfliktējoši. „Mūžīgā tēvu un dēlu” konflikta pamatā ir šī Garīgā un Miesīgā Tēva nošķirtība. Ar savu bērnu dzīvju un ģimenes dzīves nejēdzību Sieviete maksā par savu miesīgo nesavaldību un netikumību – nevainības atdošanu pirms laulībā stāšanās un saderināšanās laika pārbaudes. „Tēvu un dēlu konflikts” ir tautas vājuma pamats un norieta sākums, bet Tēva, Mātes un Bērna Sirds vienotība ir tautas uzplaukuma sēkla.

Katram bērnam viņa Māte ir Pilnības etalons. Viņš pārņem un iemieso viņas veselību, Skaistumu, dvēseles dzīvi, uzskatus un spējas. Tas, kādas ir bijušas viņa Mātes attiecības ģimenē un sabiedrībā bērna iznēsāšanas laikā, viņam ir likums, kuru viņš realizē tālāk savā dzīvē. Tas, kāda ir bijusi viņa Mātes interese par dzīvi un cilvēkiem, vēlāk izpaužas bērna interesēs un tieksmēs. Tas, kādā vibrāciju un skaņu pasaulē atrodas Māte, kādu skaņu fonu viņa pieņem par normālu – ko klausās vai no kā izvairās, kļūst par normu viņas bērnam. Tas, ko Māte dzird, vēlāk viņas bērnam kļūst par etalonu un mērierīci vibrāciju, skaņu un parādību vērtēšanai. Viņš pieņems tikai to un to uzskatīs par labu, ko dzirdējusi Māte (arī pāridarījumus un apvainojumus), bet noraidīs visu, ko Māte nav pazinusi vai izbaudījusi. Attiecību kultūra, Sirds un prāta ievirze, muzikalitāte – Harmonijas uztveres spēja katram bērnam veidojas un noformējas jau Mātes miesās. Vēlāk dzīves laikā tas tiek no Klusuma izsaukts un realizēts atbilstošos apstākļos vai tā arī paliek tur apslēpts, ja nav tam atbilstošu apstākļu un vides.

Iecietība (tolerance) pret disonansi, neatbilstību, nesaderību vai netikumību un pretlikumību nāk no Mātes amoralitātes un mācītās muļķības. Mācītā muļķība pati ir Sirds kurluma un akluma zīme, kas rodas tad, ja Cilvēks ilgstoši ir apslāpējis savu Sirdsapziņu, piesārņojis dvēseli vai izdabājis pasaulīgām un miesīgām interesēm. Mācītā muļķība ir nespēja saskatīt lietu un parādību būtību, esot pietiekamām Zināšanām un pieredzei par šo lietu un parādību formu. Mācītā muļķība visbiežāk izpaužas profesionālajā darbībā, nespējot nošķirt labo no sliktā, pareizi vērtēt notiekošo vai redzēt cēloņus pirms seku iestāšanās.

Mācīto muļķu profesionālā interese liek tiem izsaukt realitātē un pakļaut izpētei, izskaidrojumam parādības, kurām nav tiesības uz eksistenci vispār vai vietas un laika, pielietojuma neatbilstības dēļ. Mācītu muļķi var pazīt pēc tā, ka viņš vienmēr centīsies izdarīt, izpētīt un attaisnot visu, ko vien tehniski var realizēt. Mācīti muļķi ir Cilvēciskas formas, no kurām, to Sirsnības trūkuma dēļ, ir aizgājusi Pilnība. Mācītie muļķi ir durvis uz destruktīvo spēku pasauli un viņu parādīšanās ievada tautas un pasaules daļas bojāeju. Mācītā muļķība ir Zinātnes pretstats – tumsonības un filoZofijas bērns.

Zinātne ir atbilstību māksla – Sirsnības pieskāriens Pilnībai. Zinātnieka Mātes Sirds, tieksmē pēc saskaņas pilnības ar bērna Tēvu būs pieskārusies Pilnībai un tā devusi sākumu sava bērna Sirsnībai un Pilnības balsij. Šis pieskāriens vienmēr paliks Zinātnieka atmiņā un ļaus viņam nekļūdīgi dzirdēt Pilnības balsi – atšķirt dažādo balsu un skaņu fonā. Tas ļaus nezaudēt virzienu un tieksmi – dos Cerību un Ticību Pilnībai, spēku un pārliecību Pilnības meklējumos.

Mātes tieksme saprasties ar Tēva domu un darba pasauli būs viņā radījusi Zināšanas par to un nostiprinājusi tiltu starp abu vecāku Sirdīm. Tā Zinātnieka prātā būs iesēta dzīvības forma, kura vienmēr tieksies uz Zināšanām kā uz Visa labā, skaistā un vērtīgā – Prieka cēloni. Zināšanu gūšana un laime viņa dzīvē būs viens vesels. Mīlošu vecāku bērni ir Zinātkāri.

Māte mīlot Tēvu, centīsies viņu iepriecināt ar savas dvēseles un Sirds darba augļiem. Viņa centīsies radīt ap viņu Skaistumu, Dzīvību un veselību. Viņa darbosies, domājot, kā to radīt no tā, kas ikdienā ir pa rokai un tā, ko pati savā jaunradē var radīt. Viņa centīsies būt radoša iepriecinot Zinātnieka Tēvu. Tā Zinātnieka dzīves pamatā un Prāta augsnē būs ielikts Darbaprieks. Dzīvība ir kustība. Dzīvība un Darbaprieks ir vienas parādības divas izpausmes. Tā Zinātnieks būs ieguvis arī savu Dzīvesprieku.

Zinātnieka māte darbojoties būs radoša, izdomas bagāta un uzburs Skaistumu tur, kur likās ikdienība to ir pilnīgi nosegusi vai vienkāršās formas to neļauj atsegt. Māte, Sirds iedvesmotā, atradīs ikdienišķu un vienkāršu lietu jaunu saskaņu vai pratīs to ienest savā namā ar laimīga gadījuma pēkšņi piedāvāto iespēju. Viņa Māte būs vērīga šīs iespējas Cerībā un tādā veidā dāvās Zinātniekam spēju redzēt Pilnību visvienkāršākajā un Dzirdēt Pilnības Balss daudzveidību.

Mātes Sirds būs Jūtīga un Atsaucīga, tādēļ izsmalcināta. Viņa reaģēs uz labo un skaisto atsaucīgi, bet jūtīgi redzēs tuvojošos disonansi, tāpēc laikus to atvairīs. Viņas soļi, rīcība – vārdi un Darbi nāks no Sirds. Zinātnieka Māte vienmēr būs godīga pret Viņa Tēvu. Viņa būs Sirsnīga un šo Sirsnību viņa būs arī Zinātniekā kā savu lielāko dārgumu ielikusi līdz ar Godīgumu un Taisnīgumu.

Mātes Sirds izsmalcinātība ap viņu liks turēt pasauli harmoniskās attiecībās – visu darīt savā laikā un ritmā. Mātes Sirds prasīs pēc skaistā vissmalkākajā veidā un tā to arī centīsies pasniegt, viņu iepriecinot, Zinātnieka Tēvam. Viņas balss būs silta un melodiska – liksies, ka viņa dzied viņam un visiem ar katru vārdu un kustību. Tā Zinātnieks uzzinās to, ka Viss ir Mūzika un Mūzika ir Mīlestība.

Tā Zinātnieka Mīlestība izteiks sevi Mūzikā un Mūzika būs tā, kas viņam stāstīs par Mīlestību. Zinātniekam Mīlestība un Mūzika būs viens vesels. Tā nāks no viņa Sirds. Viņš visur dzirdēs Mūziku un tāpēc arī mīlēs Visu. Mīlestība Zinātnieka dzīvē ienāks ar Mūziku.

Pēc apkārt notiekošā muzikalitātes viņš spriedīs par Pilnību tajā un tāda pat būs viņa attieksme pret to. Mūzika, darbs un dzīvesprieks būs īsākais ceļš uz Zinātnieka Sirdi. Pilnība viņam, atsaucoties uz Mātes Godīgumu, būs šūpulī ielikusi savu patiesības mēraparātu – precīzu un nekļūdīgu Sirsnību.

Šī Sirsnība liks Zinātniekam atsaukties uz labāko katrā, ko tā Sirds glabā, bet liks viņam arī asi izjust disonanses, netaisnību un ļaužu radīto troksni. Viņš kvēli atsauksies aicinājumiem un tikpat kvēli reaģēs uz katru disonansi. Viņš būs pret to neiecietīgs un sāpīgi pārdzīvos katru no tām.

Viņš turēsies savā pasaulē un tāpēc lielākoties būs vientuļš. Viņš reti kādu tur ielaidīs, savu Mūziku sargājot, tāpat, tur ieaugot, aizvien retāk durvis uz turieni kādam atvērs. Vislabāk Viņš sapratīsies ar kokiem, Uguni, Gaisu, Zemi un Ūdeni, tiem, kuri vienmēr ir Patiesi un Godīgi – Dabas Muzikālajām Dvēselēm, tāpēc Daba ar viņu runās un viņš zinās visu, ko vien tai pajautās.

Viņa muzikalitāte nebūs izcilā mūzikas instrumentu spēlē, bet to dvēseles izjūtā un sapratnē. Viņš nekomponēs pats, ja uz to nevirzīs dzīves apstākļi, bet viņa klātbūtnē Mūzika iegūs īpašu skaņu un nokļūs tieši klausītāju Sirdīs.

Viņa muzikalitāte ļaus Viņam saskatīt Patiesību un saklausīt melus, tāpēc Zinātnieks nekad mūzikas instrumentam nepieskarsies tā dvēselei neatbilstošā vai necienīgā veidā un neļaus to darīt arī citiem, tāpat kā viņa Māte nekad, savu Tikumību sargājot, nebūs ļāvusi nevienam nekādā veidā pret sevi necienīgi izturēties. Zinātnieka Mātes Tikumība būs viņas Mīlestības valoda un Augstā Dziesma, kurā viņa uz Tēvu skanēs. Visu labāko, ko Māte cenšas iedot viņa Tēvam, viņa ieliek sava bērna dvēselē.



Y

Tēvam Māte ir vajadzīga, lai būtu kāds par ko rūpēties – viņa Mīlestība izpaužas caur rūpēm. Mātei vajadzīgs Tēvs, lai būtu ko mīlēt, jo viņas rūpes izpaužas caur Mīlestību. Tēvs un Māte, laižot pasaulē bērnu, viņā ieliek savstarpējās rūpes un Mīlestību. Skatoties, kā aug viņu bērns – kādas rūpju un Mīlestības izpausmes viņā atklājas – kā uzzied viņa raksturs, prasmes un tieksmes, abi vecāki katru dienu piedzīvo savstarpēju rūpju un Mīlestības apliecinājumus. Savukārt vecāki bērnam vajadzīgi tādēļ, lai būtu kam dāvāt savu Mīlestību vienmēr un katrā laikā – bez noteikumiem, iemesliem un robežām.

Katra Dzīvība ir savas Saules bērns. Katra Ģimene veidojas, turas un aug ap Mīlestību. Kā katras Mājas centrā ir Uguns, tāpat katras Ģimenes centrā ir Sieviete un viņas Mātes Sirds – tā Mīlestība, kas mīt šajā Sirdī. Mīlestība kā Saule uztur savu Ģimeni un sargā savu Māju.

Tiek uzskatīts, ka Vīrietis un viņa ieroči ir Mājas sargi un tās drošība ir mūru biezumā. Katru mūri var pārvarēt, pret katru ieroci atradīsies cits, bet katram Vīrietim ir tikai viena dzīvība. Sieviete ar savu Mīlestību dod spēku Vīrietim, attapību un ieroču pielietojuma saprātību. Viņa ar to nosaka – ieroča pielietojums Vīrieti padara par karavīru vai par labi bruņotu slepkavu.

Sievietes Sirdī esošā Mīlestība ir lielākais sargājošais spēks. Vīrieša kara prasme virza viņa pretiniekus uz savas prasmes pilnveidošanu, viņa ieroču pārākums mudina uz jaunu ieroču meklējumiem, bet Sievietes Mīlestība pārliecina katru par viņa ieroču muļķīgumu un nevajadzību. Tikai Sievietes Mīlestība piešķir Augstsirdību viņas mīlētam Vīrietim. Tāpēc bez viņa Sirdsdāmas nevarēja būt Bruņinieka.

Ar ieroci var iznīcināt un sagraut, bet ar to nevar radīt un pierādīt ne savu radītspēju, ne arī Mīlestību. Sieviete ir Dzīvības nesēja un viņas priekšā vērtīgs ir tas, kas vairo Dzīvību. Dzīvību vairo Mīlestība, tādēļ Sievietes acīs visvērtīgākais ir mīlošs Vīrietis, jo tikai tāds ir Dzīvību vairojošs un Radošs. Šo Mīlestību no savas Sirds Vīrietim dod Sieviete.

Sievietes Sirdī esošā Mīlestība ir lielākais sargājošais un postu atvairošais spēks. Daudzi Tēvi izglābušies un bērni izdzīvojuši tikai pateicoties tam spēkam, ar kādu no viņiem briesmas atvairījusi Mātes Mīlestība. Tā Zeme, tauta un nams, kurā ir stipra un tīra Mīlestība, no Dabas saņem tikai labākās veltes. Tā nepiedzīvo ne zemestrīces, ne plūdus, ne sausumu, ne badu, ne slimības vai karus.

Sievietes augstākā misija ir Pasauli Sargājošā misija, kuru viņa veic ar savu Mīlestības spēku. Tāpat ar to viņa sargā savu Ģimeni, bērnus un Māju. Šī Spēja ir augstākā Radītāja Dāvana Cilvēkam, tāpēc tā ir ielikta Sievietes rokās un tāpēc tā ir īpaši jānovērtē, jāciena un jāsargā. Sievietes loma ģimenē, no kuras izriet visas ar viņu saistītās darbības un pienākumi, ir tur esošās Mīlestības – Sievietes Sirdī glabātās Mīlestības sargāšana.

Ienaidnieks savu uzbrukumu vienmēr sāk ar Mīlestības nopulgošanu un pazemošanu. Ar sapratnes un saprašanās jaukšanu, ar dzīves pamatu un formulu atmešanu. Ar svētīgā satura izliešanu un tukšu formu pasniegšanu un frāzi - ka gatavu formulu nav, ka katram pašam jāizmēģina, jāatrod un jāpārbauda. Viņi sāk ar frāzi, ka dzīves guvums un Mīlestība ir mērāma ar baudu daudzveidību un katram tā ir viņa paša lietošanai. Sievieti viņi padara par tirgus sievu un Māti par dzemdētāju, bet Vīrieti par bokseri ringā, lai viņu bērnus aizvestu savā verdzībā raibi krāsotu vilcienu vagonos vai pāri okeānam mirdzošās lidmašīnās.

Kamēr vien Cilvēkam būs Radītāja dotas divas rokas un kājas, kamēr vien viņš domās pats ar savu galvu, kamēr vien būs tautas un Okeāni apskalos dažādu kontinentu krastus, kamēr vien Saule leks austrumos un pēc rieta nāks nakts, tik ilgi, kamēr Cilvēkiem pietiks Mīlestības laist pasaulē bērnus un bērni ar to apdāvinās Vīriešus un Sievietes, padarot viņus par Mātēm un Tēviem, tik ilgi pastāvēs formulas un tās nesošas tradīcijas.

Tik ilgi būs derīgais, pareizais un labais katrai Zemei, tautai un tās dzīvi veidojošai dzimtai. Tik ilgi būs labākais Zemniekam, Amatniekam, Karavīram, Garīdzniekam, Māksliniekam, Kalpotājam un Valdniekam. Tik ilgi būs labākās formulas viņu audzināšanai un izglītībai. Tik ilgi būs tas, kas Sievieti padara par Māti un Viņas Vīru par Tēvu. Tik ilgi Sieviete būs Baznīca, viņas altāris būs Virtuve un viņas draudze – bērni. Tik ilgi Sieviete būs tur Priesteriene, cik ilgi pastāvēs tradīcijas, formulas un Vīrietis būs viņas palīgs šajā darbā.

Pastāv Dabiskā Kārtība, kuru neviens nevar izmainīt, pat atsakoties no tās prasību izpildīšanas. Pastāv uzskats, ka katra precēta Sieviete ir Sieva un, ka tā, kura ir dzemdējusi bērnu ir Sieviete un Māte, tāpat kā viņā savu sēklu atstājušais ir Vīrietis un Tēvs.

Sievietes ir tās, kuras ir spējīgas ar savu Mīlestību apveltīt un caur to kādu padarīt par Vīrieti. Par Vīru un Sievu kļūst tie, kuri rūpējoties un uzticīgi Mīlot viens otru pēc daudziem pārbaudījumu gadiem, iegūstot Spēku un Gudrību, ir spējīgi veidot Cilvēku. Bērnu dzemdē tā, kuru ar savu Mīlestību apveltī viņas pasaulē nākošais Bērns. Ja Bērns savu Mīlestību liedz – negrib nākt pasaulē, tad dzemdēt viņu nevar. Sieviete dzemdē tikai to, kurš ir gribējis nākt pasaulē caur viņu. Vilšanās gadījumā Bērns savu Mīlestību tādai liedz un viņš nedzimst vai ķermenis iet bojā pirms vai pēc dzemdībām 1 gada laikā. (sk. „Caur Uguni, Ūdeni un vara caurulēm.”)

Māte ir tā Sieviete, kuras Bērni nemirst. Nemirst ātrāk par viņiem nolikto normālo Cilvēkam atvēlēto mūža slieksni. Katra Sieviete sargā savus Bērnus, ieliekot viņos Mīlestību pret Tēvu un vēlāk dzīves laikā rūpējoties par viņiem, kā miesīgi, tā Garīgi. Mātes Mīlestība dod veselību un atvaira slimības. Bērni slimo un mirst tām Sievietēm, kuras nav viņiem veltījušas pietiekamu Mīlestību, vai nav to ielikušas viņos, mīlot viņu Tēvu. Ar bērnu veselīgumu var redzēt Sievietes Mīlestības devumu.

Katra bērna dvēsele attīstās par enerģiju izmantojot Mātes un Tēva Mīlestību, bet par vielu – augsni (bērni ir stīgojošu puķu asni) ņemot vecāku dvēseļu materiālu un apziņas kvalitātes. Tad, kad asniņš ir sasniedzis noteiktu attīstības stadiju, tālākajam darbam viņam vajag atbilstošo sargājošo enerģiju, barojošo augsni un attīstošās kvalitātes. Ja pietrūkst sargājošās Mīlestības, bērns saslimst ar attiecīgo „bērnu slimību”.

Bērna slimība ir rādītājs par ieguldītās un sargājošās Mīlestības trūkumu. Attīstības traucējumi runā par kvalitāšu un dvēseles augsnes trūkumu. Tur, kur ir pietiekoša Mīlestība nav „bērnu slimību” un nav vajadzīgas vakcīnas. Šīs vakcīnas gan var pasargāt miesas čaulu, bet dvēseles attīstību nodrošināt nevar. Izaug tukšas čaulas kroplām dvēselēm. Tas, kas ir labi miesai, reti kad der dvēselei. Tāpēc dzemdē tās, kurām Bērni dāvā savu Mīlestību un par Mātēm kļūst tās, kuru Bērni nemirst.

Bērni slimo un mirst no Mīlestības trūkuma. Katra plaisa sargājošajā Mīlestībā parādās kā slimība bērna dvēselē un miesā, tāpēc – nav „”bērnu slimību”, bet ir Vecāku Mīlestības iztrūkumi un Mātes ir tikai tās, kuru bērniem, lai dzīvotu, vakcīnu un zāļu nevajag.

Tie, kuru Bērni nemirst, ir šo bērnu miesīgie vecāki. Īstie vecāki ir tie, kuri savu bērnu dvēselē, prātā un Sirdī ieliek Mīlestību uz Radītāju un tieksmi pēc viņa Pilnības. Slinkai meitai nav Garīgās Mātes un bezdievīgam dēlam nav Tēva. Par Tēvu kļūst, savos bērnos ieliekot Mīlestību uz Radītāju un tieksmi pēc Pilnības. Pēc tā var redzēt, vai vecāki ir tikai miesīgie vai arī Garīgie.

Bez Garīgo vecāku esamības nav iespējama Mīlestība Sievietes Sirdī – nav iespējama šīs Mīlestības Sargājošā Spēja un tātad arī bērnu veselība un panākumi. Tāpēc dvēselē, prātā un labklājībā attīstās tikai tās tautas, kuru bērniem ir Garīgie vecāki. Tikai Garīgā Māte un Tēvs var laist pasaulē Zinātnieku, uzaudzināt, izskolot viņu un panākt, lai viņš izaugtu par Krietnu Cilvēku. Tam, lai tas notiktu, ir vajadzīgas formulas, tradīcijas un negrozāmu principu ievērošana.

Katrai tautai tās ir citas – atbilstošas viņu raksturam un tam, kas ir tām derīgs un labs. Tāpat kā ir universālas – no miesīgās un Garīgās Mātes un Bērna attiecībām izrietošas. Nekādas jaunas atklāsmes vai atklājumi, izgudrojumi te nav iespējami. Katrai tautai Skolotāji tās ir devuši, atjaunojuši aizmirstās un izkropļotās, tāpat kā visi Skolotāji vienmēr Mātes, Tēva un Bērna attiecības, pienākumus un iespējas ielikuši noteiktās robežās un normās. Mums atliek tikai tās glabāt savā atmiņā un pielietot katrā gadījumā, kad kāds bērns mūs ar savu Mīlestību ir apveltījis, mūs par Ģimeni padarot.

Tas, vai pasaulē nākošais būs Bērns, vai miesīga čaula, ir atkarīgs no vecāku Mīlestības un Garīgās spējas klātbūtnes. Radot miesīgu čaulu bez dvēseles izaugsmes un tieksmes pēc Pilnības ir noziegums un tie, kas to dara nav vecāki, bet Radītāju dāvanu zaimotāji – tāpēc viņu saradīto čaulu pūļi piedzīvo visas iespējamās likstas un postu. Kataklizmas izsauc čaulu radītāji.

Sievišķīgiem organismiem ir grūti pretoties dzemdēšanas instinktam, taču katrai pirms šī instinkta apmierināšanas ir jāpārdomā vai viņa būs spējīga kļūt par Māti, vai tikai par katastrofu tuvinošas čaulas dzemdētāju. Savukārt Vīriešiem ir jāpārdomā vai viņi ir gatavi kļūt par Tēviem, pirms ļaujas dzemdību kāres pārņemto sievišķīgo miesu vilinājumam.

Vīriešiem seksuālā tieksme ir atbilde uz sievišķīgo aicinājumu un rodas tikai tad, kad apzināti vai nejauši kāda sievišķīga būtne viņā šo tieksmi ieliek, meklējot sava augļa radītāju.

Sievietēm ir jābūt atbildīgām savu instinktīvo vēlmju apvaldītājām un vīriešu uzbudinātājām. Reiz iedegta, vīriešu seksuālā tieksme nedziest un, nerodot īsto (to izsaukušo) pielietojuma avotu, labdabīgu rezultātu nekad nedod. Savukārt Sieviete nevar apmierināt savu seksuālo tieksmi ar citas sievietes vai nejaušu garāmgājēju uzturētu uguni vīrietī.

Tāpat tās sievietes, kuras kairina vīriešus ar savu sievišķību, viņus aplaupa, aplaupa viņu ģimenes – esošos un nākošos bērnus, bet savus organismus piesārņo ar šiem vīriešiem nolaupīto seksuālo enerģiju. Viens no aptaukošanās un ginekoloģisko slimību iemesliem ir saindēšanās ar svešu vīriešu seksuālo enerģiju.

Sava Vīrieša Ugunīgās strāvas Sievieti padara Gaisīgu, Vieglu, un Lidojošu, bet svešiem nolaupītais pievelk zemei, padara smagu, blīvu un apjomīgu kā trūdošu pērnā siena gubu. Savā Vīrietī Sieviete ieliek visu savu Mīlestību un caur viņu to saņem atpakaļ bagātinātu ar visu to Garīgo, dvēselisko un materiālo, kā viņai trūkst, bet sevi mīloša atņem citiem to, ko pati dabiski pielietot nevar, tāpēc tas pāriet slimībās un postā. Gribēdamas realizēt sevi par katru cenu Sievietes aplaupa viena otru – nolaupa viena otrai dzīves jēgu – nākošo ģimeni un ar to pašu aplaupa arī pašas sevi. Laimīgas ir visas kopā vai neviena – tāds ir Dzīvības Likums.

Tieši šī – seksuālā uguns apvaldīšana un kontrolēšana – tikai vienam – savam Mīļotajam taupīšana un veltīšana, savstarpēja sapratne un solidaritāte ir pamatā austrumos piekoptajai praksei nēsāt nosedzošu apģērbu – parandžu.

Es nesaku, ka tāpēc jāģērbjas melnās parandžās – Indietes staigā krāsainos sāri, bet ir nopietni jādomā par ģērbšanās kultūru, apģērba lietojuma mērķi un attieksmi vienai pret otru, pašām pret savu Sirdi un savu Mīļoto. Katrs Vīrietis ir kādai Mīļotais un kādēļ nodarīt otrai to, ko negribētu piedzīvot pašas?



Y

Lai saprastu Bērna dzimšanu, attīstību un ienākšanu šajā pasaulē ir jāaplūko augļu koka zars. Vispirms tā ir pamatzara atvases iespēja, pēc tam atvasīte, kura pārvēršas par zariņu. Tad tas ir šī jaunā zara snaudošais pumpurs un zieds pavasarī no šī pumpuriņa. Vēlāk ziediņa vietā augļa aizmetnis un briestošais auglis, kurš nobriedis atraujas no Koka, pamatzara un zariņa, kurš to ir uzaudzējis tālu no zemes pasaules raizēm un cietajiem kukuržņiem, tārpiem un vabolēm.

Koks ir tauta. Pamatzars ir dzimta, bet jaunais zars ir ģimene, kurā aug tās auglis. Atraušanās no zara ir pilngadība. Līdz tam laikam auglis ir daļa no Koka, pamatzara un zariņa, un dzīvo ar to kopīgu dzīvi. Bērns ir savas ģimenes, dvēseles un apziņas daļa, kura iziet ļoti lēnu un stingru likumu noteiktu personalizācijas procesu.

Reizē tā ir mantotās dvēseles – substances attīrīšana un apziņas – struktūras veidošana tajā, pārnesot struktūras elementus, kā no vecāku apziņas, tā no sabiedrības kultūras mantojuma un tā patreizējā stāvokļa, tā arī no savu iepriekšējo dzīvju mantojuma, rakstura iezīmju veidā. Bērns ir vecāku dvēseļu – substances un apziņas – struktūras tieša sastāvdaļa un iepazīst pasauli caur šo kopīgo par tik, cik ir šis kopīgais. Trūkstot saitēm priekšlaicīgi, auglis zaudē pasaules izziņas spēju un paliek neattīstīts.

Tātad Zinātnieka audzināšana – laišana pasaulē sākas ar viņa vecāku pirmo tikšanos un turpinās vēl ilgi pēc viņa fiziskā ķermeņa atdalīšanās no Mātes miesām. No pirmā tikšanās brīža līdz pat pilngadībai galvenais Zinātnieka dzīvē ir Kopība. Kopība vecāku vidū, Kopība ar tiem un Kopība ar pasauli, kurā tas ieies, kad būs ieguvis fizisko, enerģētisko, psihisko un mentālo briedumu – pastāvību.

To, ko mēs ņemam sākumā, to mēs iegūstam rezultātā. Tāds no tāda rodas. Tāds ar tādiem līdzekļiem ir jāattīsta, jānostiprina un jāpilnveido. Tam, kurš ir Mīlošs, Kopību muzikāli izzinošs, pamatā jābūt Mīlestībai un Muzikālajai Kopībai un tas ir Mīlestībā Muzikāli Kopībā jāaudzina. Tāpēc Zinātnieka audzināšana ir Kopības sargāšana un uzturēšana. Tāpēc tas ir Sievietes – Mātes sargājošas misijas pielietojuma vieta un dzīves jēga. Sievietes dzīves jēga ir savas Ģimenes un Kopības tajā uzturēšana un sargāšana. Tas, par cik veiksmīgi viņa to īsteno, ir viņas kā Cilvēka sevis realizācijas mēraukla. Nekam citam nozīmes nav. Caur šo Kopību un tās uzturēšanu notiek Sievietes Cilvēciskā izaugsme un pieredzes uzkrāšana.

Zinātnieks nāks no stipras Sievietes rūpīgi sargātas Ģimenes. Ienākot šajā pasaulē viņš slēdz ar to līgumu, kurā, no savas puses, līdz pilngadībai atsakās no savas rīcībspējas un brīvības lielākās daļas, pretī saņemot vecāku piedalīšanos tā dzīvības procesu uzturēšanā, apgādājot viņu ar visu nepieciešamo – fizisko ķermeni, apģērbu, pārtiku, dzīves vietu, aizsardzību un Mīlestību – patiesību sakot, visu šo pasauli. Turklāt vecāki uzņemas atbildību par to, ka harmonizēs Bērna Augstāko pasauļu uztveres sistēmu ar šīs pasaules sistēmām un rīcības veidu modeļiem.

Vecāki apņemas palīdzēt Bērnam izstrādāt tulkošanas metodi, ar kuru viņš var savienot savu dažādās pasaulēs izvietoto apziņu vienā veselā un iegūt kontroli – vadību pār to un reizē arī aizsardzības spēju pret apziņu paverdzināt un pakļaut kaitīgām ietekmēm tīkotājiem. Vecāki apņemas iepazīstināt Bērnu ar materiālās pasaules patreizējo kārtību, kurā viņam būs jādarbojas, tas ir – dos Bērna spējām atbilstošas vides aprakstu.

Viņš labprātīgi stājas hierarhiski pakārtotās attiecībās ar saviem vecākiem tādēļ, ka viņi atbildību uzņemties var tikai par tādu sistēmu, kura pakļaujas vadībai. Vecāki nav rotaļu biedri, ar kuriem uzturēt labpatīkamu kontaktu, kad gribas, bet ir ne tikai fizisko ķermeni radījuši un tā vajadzības apmierinoši, bet apkārtni organizēt spējīgi, uzvedības kļūdas nepieļaujoši, ar pietiekamu varu un rīcības iespējām, viņa attīstībā ieinteresēti, neapšaubāmi autoritatīvi, Mīloši vecākie biedri.

Līdz savai pilngadībai Bērns sagaida vienkāršu, stingri noteiktu uzvedības noteikumu sistēmu bez liekām izvēles iespējām, bet ar pieaugošu uzticību, kura izriet no Bērna uzticības vecākiem un paļāvības uz tiem, ka viss ko viņi dara, ir tā labā un viņa labumam. Zinātnieks sagaida sistēmu, kura pamazām paplašina viņa rīcības brīvību un darbības iespēju robežas atbilstoši apgūtajai pieredzei, fiziskajām iespējām to realizēt un nest par to atbildību. Zinātnieks sagaida sistēmu, kurā būs pasargāts kā no kaitēkļiem, tā no sevis paša nepiemērotības videi, kurā varēs droši nodoties pašizpētei un pasaules izpētei caur šo pašizziņu.

Tā ir pozīcija, no kuras tālāk aplūkosim viņa bērnību un skolas gadus, tā ir lietu kārtība, no kuras izriet visi tālākie notikumi un attiecības ar viņa vecākiem. Par to jau ir rakstīts Skolotāju darbos un arī „Pēcpusdienas sarunās” nodaļā „Par Izglītību”, kuras savulaik izdeva „Vieda”, tāpēc šeit nav vajadzības to visu vēlreiz atkārtot, bet var aprakstīt to, kas plašākam lokam ir mazāk pazīstams. Ja nu „Viedas” veikalos „Pēcpusdienas sarunu” vairs nav, tad savulaik manis parakstīti eksemplāri tika nosūtīti katrai Latvijas skolai – direktoram, tāpēc varat šo grāmatu meklēt pie viņiem, vai skolu bibliotēkās.


Y

Zinātnieka māte savu Bērnu audzina pati, sargājot viņu no svešu apziņu pieskārieniem. Čupu, čupām – bērnudārzos, uz ielas un nometnēs vai pie televizora, radio un žurnāliņu sabiedrībā izaug „darba skudras” – bezpersoniski patērētāji, (bezatbildīgi) sistēmpaklausīgi ierēdņi, kalpotāji un ierindas lielgabalgaļa armijai. Barā augot, iznāk Cilvēka pretmets – noziedznieks un patmīlis. Dāsnums parādās līdz ar drošību un vajadzību kopēt savus vecākus viņu dāsnumā pret savu bērnu (Māte ir uzvedības etalons).

Līdz pilngadībai Bērns dzīvo mājās, pamazām paplašinot iespaidu, kontaktu un attiecību loku. Pirmajos 6 dzīvības mēnešos Bērns ir pilnīgi savu vecāku rokās. Vienīgie ar ko viņš kontaktējas ir viņa vecāki un vecākie brāļi un māsas. Vecmāmiņas un vectētiņi, pārējie radi pirmo reizi mazuli var skatīt, bet ne ņemt rokās, var pēc 6 mēnešiem. Lieki piezīmēt, ka Māte laiku pavada tikai mājās un mazulis arī līdz divu gadu vecumam ārpus nama nekur nevienam nav redzams un pieejams ir tikai tur viņa vecākiem, brāļiem, māsām, vecvecākiem un tuvākajiem radiem. Vienīgie sakari ar ārpasauli viņam tad ir caur vecāku apziņu, Tēva darbiem un brāļu, māsu gaitām vai „pastaigām” tur, kur viņu nevar skart sveši skatieni un ietekmes – skaņas, formas un vibrācijas.

Pēc divu gadu sasniegšanas viņš var īslaicīgi parādīties ārpus mājas – tuvāko radu lokā, bet svešinieku vidū savu vecāku, brāļu un māsu klātbūtnē un aizsardzībā viņš nokļūst 6 gadu vecumā. 7 gadu vecumā savu vecāku klātbūtnē viņš var sākt kontaktēties ar citu ģimeņu bērniem, viņu vecāku klātbūtnē, bet no 16 gadiem var kontaktēties ar svešiem Cilvēkiem kā sarunu un nodarbību biedrs stingrā vecāku kontrolē.

No šī brīža pamazām paplašinās viņa kontaktu daudzveidība, bet šo daudzveidību un tās apmērus viennozīmīgi nosaka vecāki līdz pat pilngadības sasniegšanai. Pēc pilngadības Bērns uzņemas atbildību par savu rīcību, bet nezaudē Bērna pienākumus un tiesības saņemt vecāku atbalstu un padomus, kuri viņam jārealizē paša spēkiem. Tad auglis ir nobriedis un nes pasaulē, pakļaujoties tās likumiem, visu to labo, ko Koks, Zari un paša Sirdsapziņa viņā ir ielikuši.

Cilvēka Brīvība ir atkarīga no viņa audzināšanas, bet ne no valsts iekārtas. Pareizi audzināti Cilvēki ir Brīvi un rada Brīvu Cilvēku valsti. Kamēr Cilvēks rīkojas nepareizi, viņš ir spiests cīnīties ar savas rīcības ierobežojošajām sekām. Kad sāk rīkoties pareizi, nokļūst savas rīcības atbalstošo (sadarbības) seku vidē. Visaugstākā sadarbība un tātad Brīvība ir sadarbībā ar visaugstāko – Pilnību – Radītāju, tāpēc vislielākā dāvana, kādu savam Bērnam Vecāki savā Mīlestībā var dot ir viņā ieaudzinātā Mīlestība uz Radītāju. Brīvība ir Mīlestības rezultāts.

Šī Brīvība izpaužas sadarbībā ar Radītāju – Viņa Gribas izpildē – kalpošanā Radītājam, ar kuru Radītājs katram dod labākās dzīves iespējas realizēt to, ko vēlas Cilvēks – piepildīt savus Ideālus un sasniegumus veltīt Mīļotajiem un Radītājam, kas tad šim Cilvēkam saplūst vienā. Tāds Cilvēks katrā savā Mīļotajā redz Radītāja vaigu. Radītājam kalpo caur Mīlestību.

Dodot ceļu Mīlestībai, kalpojošais kļūst stiprs, tāpēc Dzīvības un Darba priekam ir viena formula – ļaujiet, lai Mīlestība darbojas caur Jums. Tā padarīs Jūs par sevis paša saimniekiem un atbrīvos no ienaidnieku – zemākās astrālās pasaules uzbrukumiem. To uzbudinātais grēks un ierosinātie noziegumi ir Mīlestības trūkuma sekas. Māte ar savu Mīlestību pasargā Bērnu pret šiem uzbrukumiem, atvaira grēcīgas tieksmes, novērš no noziedzīga ceļa. Katra Māte, kura ieliek sava bērna dzīves pamatā Mīlestību, veido labākos viņa dzīves pamatus.

Atrodoties Mīlestības attiecībās ar Radītāju viņš ir visaugstāk aizsargāts un darbībai brīvs. Tad viņa Māte var būt par Zinātnieku mierīga, pieminot viņu savās lūgšanās Radītājam. Mātes sargājošā svētība nozīmi nezaudē nekad, bet atbildība Cilvēku priekšā beidzas pie pilngadības sliekšņa. Tālāk atbildības nastu viņš nes viens pats līdz brīdim, kad laulībā izveido savu ģimeni un atbildību dala ar savu sievu, tāpat kā uzņemas atbildību par sievas dzīvi un darbību.

Sadarbība Vīram ar Sievu Mīlestībā dod viņu darbības Brīvību un uzliek atbildību, kā par kopējo, tā par atsevišķo rīcību Cilvēku un Radītāja priekšā, tāpat kā vecāki nekad nezaudē atbildību Radītāja priekšā par saviem nedzimušajiem, dzimušajiem un mirušajiem bērniem, kā arī viņu tālāko likteni. Ar Bērniem ir jāsaprot ne tikai miesas, bet arī Gara, Prāta, dvēseles un roku darba augļi. To, ko Tu palaid pasaulē, Tu palaid darbībai un esi atbildīgs par šīs darbības sekām.

Zinātnieka Māte to zina un savu Bērnu audzina paturot prātā to, ka Zinātnieks palaidīs pasaulē daudz domu un darba augļu, kuri skars daudzus Cilvēkus, tāpēc viņa domā par Brīvību kā par Labestības un Labdarbības Brīvību visu pārējo pakļaujot stingriem ierobežojumiem. Tas skan paradoksāli, bet par Zinātnieku var kļūt tikai tas, kuru Māte ir ilgi un daudz uz rokām nēsājusi un ka šī nēsāšana un vēlākais pēriens ir viens un tas pats.

Audzināšana ir Mīlestības valodas atklāšana un drošības iedvešana. Audzinot Māte Bērnam no savas Sirds augstuma (rokām) parāda pasauli un ļauj izjust Sirsnību – atsaucību un nevēlamā atvairīšanu. Mātes un Bērna Sirdis tad vienādi kustas pasaulē un Bērns pārņem Mātes Sirds darbību un reakcijas. Bērni mācās runāt un kustēties atdarinot – piedēvējot priekšmetiem un kustībām savu vecāku emocionālos stāvokļus. Kustība un vārds, kādā viņš tad nosauc to, ko redz, Bērnam izsaka (vecāku) emocionālo stāvokli – attieksmi pret šo priekšmetu, tāpēc ar to vēlāk viņš iemanto attieksmi pret šiem priekšmetiem un Cilvēkiem vai darbībām, kuri pēc tam pārtop par darbības, īpašības vai lietvārdiem.

Bērnu greizsirdība ir viņa vecāku greizsirdība, brālība ir vecāku Mīlestība pret brāļiem un māsām un tāpat katrs priekšmets un notikums ir vārdā nosauktas vecāku emocijas. Vārds ir attieksme pret parādību un valodas skaņas un ritmika, intonācija ir vides emocionāla veidošana vai pārveide. Katras tautas valoda ir šīs tautas dvēseles pasaulīgā darbība.

Mīlestība vienmēr tiecas realizēties caur tai tīkamām darbībām un ierobežot tai netīkamās, lai arī kas tās un pret ko vērstu. Tāpēc Mīlošs Cilvēks necietīs pāridarījumu savā klātbūtnē, lai arī pret ko tas būtu vērsts. Viņš centīsies pasargāt visus un visu, un pirmām kārtām pasargāt, kā savu bērnu, tā arī apkārtējos no sava bērna nesaprātīgās rīcības.

Audzināšana notiek, līdzsvarojot pieļaujamās darbības ar nepieļaujamo darbību ierobežošanu. Katram vecumam ir savas sapratnes robežas un pieejamā uztveres valoda. Līdz trīs gadu vecumam tā ir emocionālā un pieskārienu valoda, tāpēc ir pilnīgi dabiski, ka šajā laikā bērns brīvi jūtas Mātes rokās un Māte līdzsvaro bērna darbību un ierobežošanu, ņemot viņu uz rokām, ko vesels bērns uzņem pilnīgi normāli – tur viņš jūtas drošībā un var piekļūt pasaulei no Mātes skata punkta – redzēt to un tā, ka to redz Māte.

Mātes un Bērna dvēsele ir viens vesels, tāpēc uz rokām nenēsāta Bērna dvēsele zaudē daļu no savas substances un nekad nekļūst pilnvērtīga. Tādā veidā – nēsājot uz rokām, Māte Bērnam var nodot no sevis – iemācīt vairāk nekā viņš citā ceļā varētu apgūt 20 gadu laikā. Galvenokārt, tā var iemācīt to, ko Metafizikā sauc par Sapratni. Un ir pilnīgi nepieļaujami, ka šajā laikā Bērnam pieskaras vai viņu ņem uz rokām kāds, kurš nav piederīgs pie ģimenes. Caur pieskārienu apziņā nonāk ietekmes, kuras bremzēs, izkropļos un izmainīs Mātes pasniegto pasaules ainu. Māte vairs nebūs sava Bērna audzinātāja, bet viņa dvēselē būs brūce, caur kuru tur vienmēr ieplūdīs disharmonijas un naidīgas ietekmes.

Ņemšana uz rokām ir disciplinējoša prakse. (Mīlestība ir augstākā jūtu disciplīna.) Ar to Bērna dvēselē tiešā ceļā ienes disciplīnu un pozitīvu attieksmi pret to. Vēlāk, kad pieaug Bērna ķermeniskās kustību un emocionālo izpausmju spējas, bet vēl nav viņa apziņā ienākušas paša augstākās regulējošās ietekmes, viņš pasauli uztver un iepazīst caur ķermenisko kustību un sajūtu formām, tāpēc ir pilnīgi saprotams, ka labais ir kustību priekā, bet sliktais saistās ar šo kustību nepatīkamajām sekām – sāpēm.

Pēriens tad ir bērnam saprotama ķermenisko kustību valoda, kuru „pieauguši” bērna prātā esošie (vai dzīvnieciskie, jo dzīvnieciskās ir bērnišķīgās dvēseles) piekopj divcīņās, karā vai boksa mačos. Pēriens tad izpilda to pašu lomu, kā agrāk Mātes roku pieskārieni (tas pats jau ir citā formā) – nes ierobežojošu disciplinējošu informāciju.

Bet palūkosimies uz to dziļāk. Mūsdienu ārzemju un viņu mācītie pašmāju „psihologi” mīl papļāpāt par „iekšējo bērnu” un kā to lietot krīžu gadījumos. Šo tēlu, bet ne tā saturu un nozīmi viņi ir aizguvuši no FiloSofijas pamatdaļas – Epistemoloģijas. Epistemoloģija ir mācība par Izziņu un Izziņas dabu, par to kā Absolūts sevi realizē un Realizētais Izzina sevi caur savu darbību. No Epistemoloģijas pasaulīgajā Zinātnē ienākusi tās atskaņa – Gnozeoloģija, kas pēta to, kā Cilvēks apgūst zināšanas, to kā Cilvēks mācās.

Epistemoloģijā Iekšējais bērns nav viens, ar viņu tur ir arī pusaudzis, jaunietis, pieaugušais un Dievs. Bērnu, pusaudzi, jaunieti un pieaugušo uz savām krūtīm, pie Sirds, tur Dabas Māte, kura kopīgi ar Dievu – Debesu Tēvu audzina šos 4 Cilvēkus.

Pakļaujoties Debesu Tēva un Garīgās pasaules dabai – izstarošanai – izziņa, pārņemot neizzināto telpu un pārveidojot to izzinātajā, virzās no centra visos virzienos tik viendabīgi, cik to pieļauj šī apkārtējās pasaules viendabība un izzinošās apziņas īpatnības. Viendabība raksturo izzinātā vispusību, līdzsvarotību un Īstenībai adekvātu sapratni – to cik izzinātais patiesi atbilst realitātei un cik tajā ir apziņas defektu ienestie maldi – ilūzijas, halucinācijas vai murgi. Izziņas robežu neviendabība rada un raksturo maldus. Izziņa vienmēr virzās no apgūtā uz neapgūto pa visvieglāko – mazākās pretestības ceļu, tik ātri, cik to pieļauj Uzticība izzinātā drošumam – atbilstība Realitātei un Ticība izziņas iespējai – jauniegūtā izmantošanas iespējām – asimilācijai un Zināšanu bagātināšanai.

Izziņa notiek cikliski, četros posmos. Vispirms notiek ietekmju uztvere, vēlāk faktu formēšana un klasifikācija, un vēl pēc tam to sintēze izziņas galaproduktā – Zināšanās, kuras ceturtajā etapā tiek pārbaudītas pielietojumā praktiskajā darbā, lai varētu labot sintēzes kļūdas. Nākošais izziņas posms sākas tikai pēc šīs pārbaudes. Tā darbojas jebkura apziņa visos vecuma posmos, bet bērnībā to var novērot sevišķi asi un tieši tad, tā netraucētai darbībai ir vislielākā nozīme. Tieši šo parādību neizpratnē slēpjas mūsdienu audzināšanas un izglītības sistēmas kļūdas.

Iedomājieties lēzenu trauku – krāteri ar pakāpienveidīgu iekšējo virsmu, kura koncentriskos apļos paceļas līdz malām. Ja mēs lēni ļausim tajā ieplūst šķidrumam pāri tā malām, tad trauks piepildīsies ritmiski pakāpeniski. Vispirms piepildīsies trauka pamatnē esošais padziļinājums, pēc tam, to apguvis, ūdens, piens vai medus sāks izplesties nākošā – augstākā pakāpiena telpā un, to apguvis, sāks celties uz augšu līdz nākošā pakāpiena telpai, kamēr piepildīs visu krāteri, pievienojoties apkārtesošajam šķidruma līmenim un saplūstot ar to vienā veselumā.

Katrā no koncentriskajiem tilpumu pakāpieniem vienmēr notiek viens un tas pats – vispirms ir jaunās telpas plašuma apguve, vēlāk paceļot to kvalitatīvā līmenī un apgūstot jaunās telpas tilpumu. Katrā no pakāpieniem vienmēr secīgi atkārtojas tie paši 4 soļi – uztveršana, klasifikācija, sintēze un pārbaude. Katru reizi pēc tam seko nākošā pakāpiena apguve bez kāda mudinājuma, spiediena vai motivācijas, kas nāktu no ārpuses. Katru reizi jaunā telpa tiek apgūta tāpēc, ka ir piepildīta iepriekšējā.

Tagad iedomāsimies, ka gribam ātrāk piepildīt trauku un tāpēc to sasveram slīpi – tā, lai pa vienu malu ātrāk un lielākā daudzumā pieplūstu šķidrums un lai zemāko pakāpienu piepildošais ātrāk ieplūstu augstākesošajā telpā. Tagad saprotam, kas notiek, ja procesu vienpusīgi pārslogojam vai steidzinam.

Bērnam mācīties, augt un attīstīties ir dabisks process. No visām pusēm pie viņa plūst iespaidi, ietekmes un pārmaiņas. Nekādi pamudinājumi un „veicinājumi” uz to nav vajadzīgi. Tas vienkārši notiek. Vecākiem un skolai nav jācenšas to darīt ātrāk, kā tas dabiski notiek. Asimilācijai ir savs ātrums, klasifikācijai tāpat un sintēzei tāpat savs ātrums un tai vajadzīgais laiks, kurš katrā pakāpienā, katrā cikla daļā un katram bērnam ir cits. Jaunu pakāpi var sākt tikai pēc apgūtā kvalitātes pārbaudes, kas tādā kārtā ir obligāta. Vecāku un skolas rokās ir šo procesu neaizkavēt un neizkropļot ar vienpusību vai steidzināšanu.

Traukam piepildoties, plaukst un veidojas Cilvēciskās Vērtības, kas ir izglītības procesa mērķis un jēga. Ja trauks tiek sašķiebts, tad piepildījums ir nepilnīgs – nedod patiesu dzīves un parādību ainu, vienpusīgu – nepilnvērtīgu apziņu un nepiepildītajā daļā Cilvēcisko Vērtību iztrūkumus – Cilvēciskajām Vērtībām pretējās parādības, Godīgumam – melīgumu, čaklumam – slinkumu, Mīlestībai – naidīgumu u.t.t.

Vecāki, gribēdami viens otra priekšā palielīties ar savu bērnu izcilību – „spējām un sasniegumiem attīstībā” vadā viņus uz attīstības nodarbībām, specializētiem bērnudārziem un apmācības grupiņām, kas, protams, viņus sakropļo. Skolā vienpusīgi attīsta vienu no apziņas daļām, kas nosaka no tā izrietošu bērnu protestu – mācību sabotāžu un deformētu parādību izpratni, kā arī tālākās Cilvēciskās problēmas. Vēl sliktāk ir, ja trauku sāk šūpot un kratīt – pieprasīt no bērna pašizpausmi vai viņā snaudošo talantu atklāšanos. Tas, kas tur ir, tur ir jāatstāj un nav priekšlaicīgi jāizšļaksta. Bērnā esošās „pamatvielas”, kā puķes saknes baro un nostiprina – dod stumbru viņa nākošo sasniegumu zariem, lapām un ziediem. Ja puķes saknes atsedz – tās nāk gaismā, tad tās vairs nevar pildīt savu funkciju un augļus tā arī nedod. Visam ir sava vieta un laiks. Saknēm jābūt noslēptām, neredzamām, bet ziediem redzamiem, gaismā un savā laikā – kad puķe ir tam izaugusi, sakuplojusi un nostiprinājusies. Dabā viss šūpojas, viļņojas – visur darbojas svārsta princips. Tas, kas ir piepildījies – iztukšosies. Tas, kam ir jāizpaužas ir pirms tam jāpiepildās. Tam, kuram būs jārunā un jārīkojas, vispirms ir jāklusē, jāvēro un jāpiepildās. Tas, kurš ir savlaicīgi piepildījies, savlaicīgi sāks runāt un darboties bez ārējiem pamudinājumiem tāpēc, ka viņu uz to mudinās vesela bērna dzīves un darba prieks – sagādāt prieku saviem vecākiem. Vecākiem, kuri patiešām grib savu bērnu audzināt, ar savu pirmo soli viņš jāiemāca paklausīt. Skolotājam, kurš patiešām grib saviem audzēkņiem iemācīt to, ko zina pats, ar savu pirmo stundu jāmāca vērot.

Ja bērni ir nepaklausīgi vai negrib mācīties, tas nozīmē, ka viņi ir slimi – slimi fiziski, psihiski vai dvēseliski. Slimība ir līdzsvara zudums. Vesels bērns ir dzīvespriecīgs – labestīgs un paklausīgs, viņš ir arī darbīgs – zinātkārs. Mācīšanās un darbs – zināšanu pārbaude ir Cilvēka dabiskais dzīves veids. Ja viņš ir kaprīzs un niķīgs – nepaklausīgs - tad viņš ir nedrošs un traumēts. Nedrošs – tas ir nepiepildīts un vienpusīgi pārslogots. Traumēts – tas ir tāds bērns, no kura prasa priekšlaicīgus rezultātus, kad vēl nav beigusies iepriekšējā cikla darbība, vai ir pārtraukta kāda no 4 fāzēm šajā ciklā. Ja zūd cikliskums un zināšanu vispusība, zūd arī audzināšanas un izglītības apgūšanas motivācija, attīstās deformēta – slima personība.

Mūsdienu audzināšanā trūkst disciplīnas un pieredzi nesoša vērtējuma, bet izglītība ir deformēti vienpusīga un izziņas mērķiem neatbilstoša. Skolēni nesaņem skolā to, ko no tās gaida, tāpēc izvairās no tā, ko skola sniedz un pievēršas „patīkamākām” un agrāk apgūtām – piespiedu kārtā iemācītām nodarbēm – savu vērtību iztrūkumu demonstrācijai – pašizpausmei un savstarpējai pazemošanai un cietsirdībai (arī pret pieaugušajiem).

Skola neņem vērā „piepildīšanās” ātrumu, ciklu, ritmu un dinamiku. Tās process nav būvēts uz 4 soļu principa, bet „lej tik klāt jaunu un šķidru”, bērns ne tikai „slīkst”, bet arī nevar kristalizēt un izveidot asimilācijas vidi jaunajai vielai. „Slīkst” bērns tādēļ, ka izmisīgi cenšas darboties „zem ūdens līmeņa”, tur kristalizējot iepriekš saņemto. Lai izdzīvotu, bērns atsakās no mācīšanās vai iemācās „peldēt” – lietot faktus, nedomājot par to kopsakarībām. Viņš zin to, ko māca, bet viņam nav zināšanu – sapratnes par apkārt notiekošo. Viņš var kļūt par profesionāli un mācītu muļķi, bet nekad nekļūs par Cilvēku vai Zinātnieku. Viņš nebūs Atbildīgs, tāpēc, ka Atbildēt var tikai par to, kas ir paklausīgs – pakļaujas vadībai. Vadīt nevar to, ko nepārzina, tāpēc par to nevar atbildēt un tāpēc viņš izvairās arī no savu bērnu audzināšanas. Viņš nevar pareizi novērtēt bērnu izglītības procesu un tajā piedalīties, viņiem palīdzēt ar savu Sapratni, jo pašam tādas nav. Viņš pats „peld”.

Tomēr galvenā vecās sabiedrības un „skolas” problēma ir tās vienpusībā – intelekta un tā lomas Cilvēka dzīvē pārvērtēšana. Intelekts ir tikai viena no piecām apziņas struktūrām. Apziņas (audzināšana un izglītība ir apziņas veidošanas instrumenti) kvalitāte un galarezultāts instrumentu darbam ir visu šo 5 struktūru attīstības vispusība, līdzsvarotība un Sadarbības Muzikalitāte. Vecākiem un skolai ir jāsaprot, ka izglītība ir audzināšanas sastāvdaļa un posms. Zināšanām nav utilitāras vērtības ārpus tā, ka tās dod motivāciju tālākajam pašaudzināšanas darbam un „darbības vielu” pašaudzināšanai.

Vecā „izglītības sistēma” ir stingri intelektualizēta – tā cenšas dot „zināšanas”, dodot faktus. Palasiet „mācību grāmatas”. Tajā nav nekā cita, kā fakti un vingrinājumi darbam ar faktiem. Vecākiem šķiet, ka jāveicina bērnu intelektuālā attīstība, retu reizi kaut ko vēl pieminot par muzikālo un kustību „kultūru”, bet arī tā notiek caur „piedalīšanos” – instrumentu spēles vai kustību (faktu) iemācīšanu, nedodot nekādu ziņu par šo parādību būtību caur citām apziņas struktūrām. Tā izveidojas antimuzikālas, bezsirdīgas „attīstītās” pusaudzes, kuras sit, plēš un dauza kokli, arfu un citādi pretdabiski izmanto instrumentus vai „izskaitļo mūziku” un nodarbojas ar „mūzikas arhitektūru” – konstruēšanu. Arī mūzikā, scenogrāfijā un kompozīcijā ir savi mācītie muļķi.

Laika, enerģijas un šķidruma ir tik, cik ir. Attīstības „konveijers” kustas un tas, kas nav atbilstošajā brīdī apgūts, nekad vairs „nepieslēdzas” – personībā paliek tukšums. Vēl vairāk – augstākajos posmos veidojas defekts tur, kur apakšā ir tukšums. Tādu nepareizi mācītu „pārmācīt” nevar – viņā ir iebūvēta kļūda, kura tālāk nosaka tālāko uztveri, interpretāciju un sintēzes virzību. Tāpēc izlabot sabiedrību nevar. Var tikai citā vietā sākt veidot jaunu.

Sociālisms neizdevās tādēļ, ka tā celtniecībai mēģināja izmantot tos vecās apziņas Cilvēkus, kuri to nesaprata, saprast nevarēja un negribēja, tāpat, kā negribēja sociālismu veidot, bet mēģināja tā celtniecības gaitā realizēt savus vecos mērķus, vai sabotēja darba gaitu, gribēdami atgriezties vecajā kārtībā.

Nevar uzcelt to, ko uzcelt negrib. Nevajag vainot projektu, ja celtnieki to negrib un nevar īstenot. Sistēmai nebija ne vainas. Nebija tās veidošanai piemērotu Cilvēku, bet, ja skatās objektīvi, ar visu to, milzīgajos ārzemju pretdarbības apstākļos, tā paveica to, ko nevarēja neviena cita valsts labākos apstākļos un tā pierādīja savu pārākumu.

Vecajā skolā mācītie skolotāji nekad nevarēs izveidot jaunu skolu un tur mācīt Zinātniekus To varēs tikai Mīlošas Mātes pašas, savstarpējā palīdzībā viena otrai. Intelektualizējot mācību procesu, nedod attīstības iespējas un materiālu citām apziņas daļām, nedod enerģiju un treniņu, neveidojas apziņas Muzikalitāte. Izglītības process zaudē savu jēgu – pakāpenisku apziņas piepildīšanos un veidošanos, tāpēc Bērniem zūd interese par Izglītību vai viņi to pārvērš antipodā – utilitārā profesionālisma instrumentā.



Y

Bet atgriezīsimies pie mūsu iekšējā „bērna” un viņam vajadzīgā pēriena. Katrā apziņā esošais „bērns”, „pusaudzis”, „jaunietis” un „pieaugušais” ir šīs apziņas attieksme pret saņemtajām – ienākošajām ietekmēm, kas rada sajūtas un iekustina visas piecas apziņas struktūras – uztveri, sadarbību, faktu formēšanu (intelektu), noturību un (apziņas procesu) vadību. Tā ir attieksme ar kādu uz ietekmi reaģē apziņa ar to saskaroties pirmo reizi vai atkārtoti.

Jebkurā vecumā, saskaroties ar kādu jaunu ietekmi, pirmoreiz apziņa reaģē ieinteresēti – paļāvīgi uzņem to, ko procesu plūsma tai pienes. Tā jau nemaz nevar citādi reaģēt uz to, par kā esamību nekas nav zināms, jo apziņai „tas” sāk eksistēt tikai pēc šīs pirmās saskarsmes, kurā ir iegūta pirmā informācija par ietekmi. Apziņa vēl nezina, kas tas ir, tāpēc pret to nevar būt nekādas citas attieksmes kā tikai pieņemšana.

Tieši par šo attieksmi, mācot mums to, ko es mācu Jums, Jošuā runāja:

- Esiet kā bērni!

Sodaliskajās, Hermētiskajās, Orfiskajās, Gnostiskajās, Esejiskajās un Druīdiskajās iesvētīšanās jauniesvētītos sauca par „jaundzimušajiem” un „bērniem”, šī, viņiem raksturīgā apziņas stāvokļa dēļ. Jošua bija Eseju novirziena – Nazoreju (Gnostiķu) Skolotājs, tāpēc varēja teikt:

Laidiet „bērnus” pie Manis..., ar to domādams, ne jau bērnus, bet jauniesvētītos. Tāpat Hērods, kad lika apkaut visus „jaundzimušos”, par savu varu baidīdamies un pareģojuma uz to uzkurināts, nebūt nenogalināja zīdaiņa vecuma bērnus, bet lika izķert un nogalināt filosofisko skolu attiecīgo gadu Iesvētītos.

Šī „iekšējā bērna” attieksme ir „veselas” – dzīvespriecīgas un darboties gribošas apziņas „atvērtība”. Dzīvesprieks un darbaprieks ir vienas parādības divas izpausmes dažādos aspektos un viena bez otras neeksistē. Slinkums ir dzīvesprieka trūkums un, ja apkārt sāk skanēt runas par izvairīšanos no darba, tieksmi pēc izklaides – ja darbs iegūst negatīvu nozīmi dzīvē, tad ir skaidrs, ka esam nonākuši smagi slimā populācijā – vidē, kura pašiznīcinās.

„Iekšējais bērns” ir gatavība izzināt un asimilēt ienākošās ietekmes. „Iekšējais bērns” ir uzticīgs, jo „Tēvs bērnam akmeni maizes vietā nedos” – viss ko Debesu Tēvs tam liek priekšā ir noderīgs, ko nevar teikt par citiem procesu veidotājiem, uzturētājiem un virzītājiem, tāpēc vienmēr ir būtiski prast atšķirt Tēva doto no dažādu maldinātāju iebarotā, ko šajā gadījumā, savu Bērnu audzinot dara viņa vecāki. Šajā ar Bērnu saskarē nonākošo ietekmju šķirošanā un nevēlamo atvairīšanā izpaužas Mīlošas Mātes sargājošā un audzinošā darbība. Zinātnieks būs ļoti labi sargāts Bērns.

Vecāku savstarpējais Mīlestības trūkums un dažādas citas novirzes maģiskās prakses, (apziņas eklektika) var radīt „drūmu un neuzticīgu bērnu”, kas izpaužas kā attīstības atpalicība, iedzimtas slimības un slieksme uz depresīviem stāvokļiem, bet smagākos gadījumos arī cietsirdība, zagšana un melīgums.

„Iekšējais bērns” attīstās trīs pirmajos dzīvības gados, kad Bērns tieši no vecāku apziņas, būdams viņu apziņas daļa, pārņem – pārnes visas tur esošās attieksmes pret parādībām un norisēm. Tie ir tie dzīves pamati, kurus nekas, nesalaužot apziņu, mainīt nevar. Salauztu apziņu veidot no jauna – pārtaisīt nevar. Var iegūt tikai bezpersonisku apziņu – „zombiņu”.

Tā kā šie pamati ar vecākiem Bērnam vienmēr ir kopīgi, tad bērna apziņā nonākušais „bezkontroles” kārtībā vienmēr nonāk arī vecāku apziņā un tāpēc neviens Bērns Mīlošiem Vecākiem samelot nevar – Vecāki zin, kad Bērns stāsta patiesību, maldās, fantazē vai melo. Bet tāpat vecāki pārņem no bērna apziņas arī citas tur nonākušas ietekmes – slimības, iegalvojumus un ilūzijas, reklāmas iespaidus, tāpēc manipulatori ar masu apziņu, sektanti un reklāmisti, pirms apstrādāt vecākus, savu pamatietekmi vērš pret bērniem, jo zina, ka tādā veidā caur bērnos ievadītajiem ietekmju elementiem var „atmūķēt” vecāku apziņu un sākt tur saimniekot.

Nākošajos 7 gados formējas „pusaudzis” – pārspīlēta – šauri polarizēta attieksme pret ienākošajām ietekmēm. Šis posms ir tik garš tādēļ, ka Bērna dzīvē vēl ilgi, ļoti daudz kas, notiek pirmo reizi un viņš vēl nav sācis apjaust kopsakarības dažādu notikumu vidē. Polarizēta attieksme izriet no tā, ka pirmo reizi saskarsme ar ietekmi ir bijusi tikai kādā tās aspektā – Bērns vēl nesaprot, ka tas pats var notikt dažādos veidos.

Ietekme ir izraisījusi spilgti patīkamu vai nepatīkamu sajūtu. Sajūtu šaurība un spilgtums nosaka otrreizējo attieksmi pret parādību. Tomēr īstā pusaudža būtība ir tā, ka šīs spilgtās sajūtas vēl nav ieguvušas pieredzes spektru – maigumu un nav sākušas saplūst veselā nedalītā pasaules ainā. Pusaudzim, paveroties laukā pa savas apziņas „mājas” logu paveras pilnīgi cita planēta ar citiem iedzīvotājiem un likumiem. Viņš nesaprot, ka apkārt ir vienota pasaule, kurā viņš pārmaiņus lūkojas pa dažādiem logiem. Patiesībā „pusaudža” pārspīlējumi izriet ne tik daudz no pārdzīvojuma spilgtuma, bet no tā, ka viņa pārdzīvojumi nav savstarpēji līdzsvaroti – nav atrastas to savstarpējās sakarības, saites un harmonizējošie elementi.

Par šādu harmonizējošo elementu katram kļūst Mātes Mīlestība un caur to nākošais Mātes autoritātes stabilizējošais spēks. Ja ģimenē pusaudzis „dzirksteļo” ir jānostiprina mātes autoritāte un jāierobežo pusaudža brīvība. Zinātnieks nāks no stingras un autoritatīvas Mātes ģimenes.

Sievietēs Radītājs ielicis lielāku Harmonizējošo Mīlestības spēju – patiesībā caur viņām tā plūst uz apkārtējiem, kuri viņai to atstaro, tāpēc tad, kad Bērna apziņa sāk personalizēties pēc Vīrišķā vai Sievišķā psihotipa iezīmēm, sākas arī tālāko attīstības procesu diference un tātad norises tempa atšķirības dzimumiem. Sievišķais ir harmoniskais – visaptverošais, saprotošais un kopsakarības redzošais, bet Maigais, neizlēmīgais un atsaucīgais – tāpēc mācās un nobriest ātrāk. Vīrišķais ir specializētais – orientētais, domu un metodi veidojošais, atšķirību redzošais (faktu veidojošais), bet īslaicīgais, lēmumu pieņemošais un pretestību pārvarošais un pretestību nesošais, tāpēc mācās un nobriest lēnāk.

Lai psihiski līdzsvarotos attīstībā, meitenēm vairāk vajadzīga Tēva klātbūtne, bet zēniem svarīgs kontakts ar Māti. Līdzsvarotas meitas viegli pārņem Mātes sniegto dzīves pieredzi, bet līdzsvaroti dēli labi saprotas ar Tēviem. Pēc tā, kā kurš prot un mīl savam dzimumam atbilstošos darbus un pienākumus ģimenē, var redzēt vai tam bijis, vai trūcis kontakts ar līdzsvarojošo Tēvu vai Māti.

Psihotipu atšķirību dēļ meitene par „jaunieti” veidojas līdz 15 gadiem, bet zēni līdz 18 gadu vecumam. „Jaunietim” jau „pusaudža” redzētais saplūst vienā veselumā un viņš apjauš aiz „loga” esošās pasaules plašumu un kā šīs apjausmas (izzūdošais „pusaudža” mulsums), tā attieksmju līdzsvarojumu un harmonizācijas dēļ papildus saņemtā vitālā enerģija, viņā rada optimistisku skatu uz dzīvi. „Iekšējais jaunietis” ir optimistisks ietekmju novērtējums un rodas stingras, pamatotas pārliecības rezultātā, kādu ir spējuši savam Bērnam parādīt noteikti, stingras prasības un normas – tikumību uzturoši vecāki. Zinātnieks būs savās prasībās stingrs, pastāvīgu un noteiktu vecāku bērns. Tēvs ir viņa mīļotais diktators un Māte – ātrā un taisnā tiesa, bet vecāku vērtējums – gaidīts un tālākajam ceļam nepieciešams pamats.

„Pieaugušais” jaunietē veidojas līdz 18, bet jaunietī līdz 22 gadiem. Iekšējais „Vīrietis” vai „Sieviete” ir līdzsvarota attieksme, kura redz gan jaunpienestās iespējas, gan to svaigumu, gan saistību ar citām dzīves jomām, gan sagaidāmās grūtības to realizēšanas laikā un realizācijas galarezultātā jaunradušās problēmas. „Pieaugušais” ir līdzsvarota attieksme apziņā pret pienākošajām atkārtotajām ietekmēm.

Tikai atkārtojums dod iespēju apziņā veidoties „pusaudzim”, „jaunietim” un „pieaugušajam”, tāpēc strauji mainīgā – jaunumu pasaulē pat veci un it kā pieredzējuši cilvēki sāk uzvesties kā mazi bērni vai pusaudži. Tad var skaidri redzēt, kāds ir katra kultūras mantojums un vecāku tikumība, viņos ieaudzinot negrozāmās apziņas struktūras vai normas. Tāpat, tad atklājas maldinātāju un manipulatoru ietekmes, kad pieaugušie zaudē orientāciju labā – sliktā, derīgā – nederīgā koordinātu sistēmā.

Nākošā attieksmes stadija nevar sākt veidoties ātrāk, kā ir izveidojusies un nostiprinājusies iepriekšējā, tāpēc ir saprotams, ka no katra augoša Bērna Vecāki var sagaidīt tikai tādu attieksmi, kāda ir viņa attīstības vecumā, tikai tādu brīvības un atbildības pakāpi viņam var veltīt un nest paši, bet „paātrinātā” attīstība nes apziņas lauka robežu izkropļojumu un specializācija ir apziņas attīstības iespēju sašaurināšana. Šaura specializācija vienmēr ir liecība par attīstības traucējumiem un šo traucējumu neatņemama pavadone.

Tā mēs redzam, ka 10 gadīgā Bērnā ir „bērns” un „pusaudzis”, 16 gadīgā ir „bērns”, „pusaudzis” un „jaunietis”, bet pēc pilngadības sasniegšanas katrā būtu jābūt „bērnam”, „pusaudzim”, „jaunietim” un „pieaugušajam”, kas diemžēl, tā tomēr nav, ja pavērojam kā rīkojas fiziski pieaugušie gan paši ar sevi, gan ar saviem miesīgajiem bērniem.

Tam ir divi galvenie iemesli vecāku un bērnu apziņā. Vecāku apziņā tas ir savstarpējais Mīlestības trūkums un apzināta vai neapzināta maģiskā prakse, bet bērnu apziņā tā ir no vecākiem mantotā apziņas nelīdzsvarotība un jaunās apziņas eklektisms.

Neviens nav pilnīgs. Kad mēs tā sakām, ar to mēs domājam Cilvēcisko Vērtību attīstības vispusību un līdzsvarotību. Vispusīgi un līdzsvaroti attīstītas – pilnīgas Cilvēciskās Vērtības ir Dievišķās apziņas esamības un attīstības, savā pilnībā, pamats. Nevienlīdzīgas, nesaskaņotas un nesaderīgas laulības vai kopdzīve rada nelīdzsvarotus un savās spējās ierobežotus bērnus, kuru nelīdzsvarotību pastiprina nekur nederīga „audzināšana” (neaudzināšana) un „izglītība”. Zinātnieka Māte rūpīgi izraudzīsies savai kārtai, teritoriālajām un dvēseliskajām vibrācijām, izglītībai, interesēm, dzīves veidam un tikumībai atbilstošu Vīru – Zinātnieka Tēvu.

Te atkal īstais laiks pievērsties tam, ko astromanti sauc par Astroloģiju. Viņi zīmē Saulīti aplītī un uz aplīša robežas „tur esošajās mājās” zīmē planētas un to attiecību veidotās figūras, kuru rakstu nosaka pēc dzimšanas brīža. Pēc tam viņi Jums stāsta to, kas Jums nav jāzina – visādus niekus par iespējamiem notikumiem, slimībām un darbībām izdevīgiem vai traucējošiem apstākļiem.

12 daļās sadalītais Zodiaka loks ap Sauli ir tie 12 virzieni un to veidotie sektori, kuros diferencējas Saules enerģisko vibrāciju ietekmes, Cilvēka apziņā veidojot to, ko mēs saucam par Cilvēciskajām Vērtībām. Tur, kur dzimšanas brīdī atrodas Zeme, Saule nosaka dominējošo Vērtību, kuras īpatnības, iekrāsojumu un realizācijas problēmas koriģē dzimšanas vieta uz Zemes – „planētas māja”. Tur, kur tobrīd atrodas Saule, ir Cilvēka Vērtību sistēmas līdzsvarojošā – attīstības potenču daļa, bet šai asij apkārt dancojošās planētas un to atrašanās citās Vērtībās parāda to, kuras no tām un kādos apstākļos ir attīstāmas.

Mēs jau minējām, ka apziņa savā attīstībā iet pa visvieglākās pretestības ceļu, kuru nosaka dzimšanas brīža situācija planētu riņķojumā ap Sauli Cilvēcisko Vērtību laukā. Šī kustība, sekojot savām planētām, nosaka kā attīstības iespējas un grūtības, tā arī virzienus un uzdevumus Vecākiem savu Bērnu audzināšanā un to, kā, kādām īpatnībām būs pakļauts Bērna izglītības process.

Ir plaši izplatīts uzskats par to, ka vajag izmantot iespējas, bet nevajag lauzties tur, kur ir slēgtas durvis. Domā, ka tiem „ar dzirdi” jāmācās mūzika, bet „šitiem” – fizika, mehānika un matemātika. Tas principiāli ir nepareizi. Cilvēka apziņas, dvēseles dzīves un Cilvēciskās dzīves pilnvērtība tieši izriet no Cilvēcisko Vērtību pilnības – apziņas attīstības vispusības un līdzsvarotības, tāpēc izteiktās spējas ir esošie pašattīstības un interešu virzieni, kuri var kalpot par atbalsta punktiem vai norāda Vecāku sistemātiskā darba nepieciešamību citos virzienos. Tāpat tas norāda uz darba secību un ritmu saskaņā ar iekšējā „bērna”, „pusaudža”, „jaunieša” un „pieaugušā” veidošanās laikā, par ko „astrologi” maldīgi domā, runājot par notikumiem vecuma – dzīves posmos. Tāpat tas norāda uz to, kāds „bērns”, „pusaudzis” un „jaunietis” vai „pieaugušais” tas būs – ja neko koriģējošu nedarīs.

Ja, Jums tuvojoties Namam, „bērns” Jūs vienmēr sagaida pie viena un tā paša loga, mainiet taciņas un lieciet viņam pa citu logu Jums pretī smaidīt. Viņam tas nāks par labu, ja Jūs mainīsiet fonu uz kura parādīsieties ar savām Mīlestības veltēm. „Māmiņa kaziņa” var pārnākt ar dažādu puķu vainadziņu un dažādu ziedu medus var būt „Tēva lāča” pārnestajā medus podā saviem pekaiņiem. Vienveidība nostiprina instinktus, bet dažādība dod dzīvesprieku.

Vecāku pienākums ir veidot vispusīgu savu bērnu apziņu, tāpēc viņi katrā vecuma posmā darīs visu vajadzīgo, lai paplašinātu Bērnam pieejamo Cilvēcisko Vērtību loku. Tāpēc Bērns vecākiem ir veidojama Mandala, stādāma puķu dobe, nerimtīgs darbs viņa apziņas veidošanā – „Meditācija” 18 vai 22 gadu garumā, dienu no dienas – 24 stundas dienā, bet ne pabarojama un apģērbjama miesa, kura augot pieprasa aizvien jaunas izklaides un kārumus, kura ir jāapmierina vai jāizliekas, to Bērnam apmierinot, neredzam.

Kā jau minējām ir noteikti attīstības posmi un ātrumi, un tās Vērtības, kuras tobrīd var un vajag attīstīt. Vecāki domā par Bērnu spējām un to attīstību, bet ir jādomā par Cilvēciskajām Vērtībām un to attīstību, jo spējas ir Vērtību vai to veiksmīgas – muzikālas sadarbības izpausme. Vērtības rada Cilvēka Debesīs esošo spēju izpausmes telpu – paver ceļu viņa varai kādā jomā uz Zemes. Ieskaties rakstos „Par Varu”, un „Par Telpu un Vērtībām”.

Cilvēciskās Vērtības dalās bāzes un sintētiskajās Vērtībās. Tas nozīmē, ka, lai parādītos vēlamā sintētiskā Vērtība ir jāstrādā bāzes Vērtības izveidē un nostiprināšanā, vai esošā sintētiskā Vērtība tur, kur ir Zeme, ļauj sākt veidot bāzes Vērtības tur, kur ir Saule, ja tas ir vajadzīgs. Tāpat planētas rāda bāzes un sintētisko Vērtību attiecības – veicinošos un bremzējošos apstākļus.

Sintētiskās ir Griba, Patiesums, Zināšana un Godīgums, bet bāzes Vērtības ir Mīlestība, Gudrība, Taisnīgums, Paklausība, Ticība, Cerība, Uzticība un Kalpošana. Gribu veido Mīlestība un Gudrība, Patiesumu, savukārt, Paklausība un Taisnīgums, Zināšanu sintezē Ticība un Cerība, bet Godīgumu – Uzticība un Kalpošana. Ar šo parādību izskaidrošanu Vecākiem būtu jānodarbojas „astrologiem”, nevis ar naudas iekasēšanu par sagrafētām papīra lapām un blēņu stāstiem par to, „kas būs, ja būs šitā vai tā...” Nākotnes pasaulē Vecākiem, pirms radīt bērnu, būs jāapgūst pilns mācību kurss šajās un citās ar bērnu saistītajās zinībās, būs jāzina ne tikai audzināšanas un izglītības metodes, bet arī veselības un sociālo zinātņu pamati. Mātēm būs jābūt augsti izglītotām Sievietēm, lepnām savu Tempļu priesterienēm, kuru Namā vārdi – Baznīca, Virtuve un Bērni tiks lietoti tikai ar visaugstāko Cieņu un izpratni. Nākotnes Sievietes Mīlestība, Izglītība un Maigums sintezēsies Dievišķā Vērtībā – Atbildībā. Katrā Cilvēkā Dievišķais ienāk par tik, cik viņā ir pavērtas Atbildības durvis, tieši tā kā viņā ienāk Cilvēcīgais par tik, cik viņā ir atvērtas Paklausības durvis. Paklausība ir apzināta iekšēja nepieciešamība ļauties augstākstāvošai Vadībai, tāpēc jebkura audzināšana sākas ar Paklausības atmodināšanu, tāpat kā katra izglītība sākas ar disciplīnas izveidošanu.

Zinātnieka baudas nebūs savu tautiešu pasaulīgās dzīves priekos. Viņa dzīve būs pašierobežojumu, pašdisciplīnas un distancēšanās – pašatteikšanās dzīve. Viņa pasaule būs viņa sapņu, iztēles un redzējumu pasaule. Viņa atklājumi nebūs citiem saprotami un izstāstāmi. Viņa svinības būs klusas un nemanāmas. Viņa prieks būs Darbaprieks un viņa baudas būs Pārpasaulīgas un Pārlaicīgas tajos retajos brīžos, kad notiks Tikšanās Pāri Laikam un Telpai, tāpēc, viņa Māte, viņu Mīlēdama un Tālā Ceļā Maizi rūpēdama, pašā ceļasomas apakšā būs ielikusi stingru disciplīnu.

Y


Turpinājums sekos...