Atpakaļ

[RU]


Piektdieņa monologs.


- Ir tāds polaritāšu pāris – Pienākumi – Tiesības.

- ...

- Kultūrvēsturiska aksioma – „vecā” aristokrātija savā rīcībā vadās no pienākumu izpildes nepieciešamības, jaunbagātnieki un iznireļi rūpējas par savu iegribu apmierināšanu un savu tiesību izmantošanu šo iegribu pamatošanai.

- ...

- Trūkums un pietiekamība (virs fizioloģiskās iztikas normas apmierināšanas) nav objektīva, bet subjektīva kategorija, kura izriet no garīgo vai fizisko stimulu pārākuma apziņā un atkarībā no tā, uz ko orientējas cilvēks – kurā pasaulē atrodas viņa ideāli.

- ...

- Tieksme pēc mantas uzkrāšanas raksturīga bezdievīgiem cilvēkiem viņu evolūcijas sākumā, kad, raugoties uz priekšgājēju garīgo sasniegumu sekundārajām izpausmēm (šo sasniegumu sasniegšanas līdzekļa – darba rezultātiem) – materiālo lietu pārpilnību, tie izdara maldīgu secinājumu par to, ka šī pārpilnība ir augstas attīstības un sabiedriskā stāvokļa sasniegumu pazīme, tādēļ apmierina savu tieksmi pēc tām (nepilnvērtības kompleksa izpausme – nespēja pieņemt savu evolūcijas pakāpes noteikto objektīvo sociālo stāvokli), uzkrājot ap sevi taustāmās lietas un varas izpausmes iespējas – tiesības.

- ...

- „Mūsdienu sabiedrība”, - smalkās vērtības nepazīstot un nesajūtot, visu mērot ar materiālo objektu, naudas un baudu mērauklu, savu attīstību saskatot materiālo lietu vairošanas iespēju attīstībā, zinātni un izglītību noliekot šīs attīstības apkalpotāju lomā, bet Kultūru – Evolūcijas saturu un mērķi – saprotot kā izklaides pasākumu sēriju vai ienākumus nesošu ekonomiskās darbības nozari, izturas kā tipiska iznireļu kopa.

- ...

- Kungu namā iekļuvusī kalpu sabiedrība, kungu prombūtnes laikā, steidzas izmantot viņu tiesības, nedomājot par pienākumiem, kuru dēļ šīs tiesības – kā realizācijas līdzekļi - radītas, tādēļ, ka kungi, veicot savus pienākumus paši, saviem kalpiem tos nekad nav uzticējuši un kalpi, protams, par tiem nekā nezina.

- ...

- Uz vidi, ainavu, dabas resursiem, infrastruktūru, dzīves veidu un viens uz otru ”mūsdienu sabiedrība” raugās tikai kā uz iespēju realizācijas vietu un resursiem, ražošanas līdzekļiem, kapitālieguldījumiem, aizmirstot to, ka cilvēks un vide atrodas daudz plašākā un sarežģītākā savstarpējo attiecību lokā nekā tikai tie ekonomisko, rekreatīvo un ekoloģisko attiecību aspekti, kuri ir aktuāli un tādēļ apzināti mūsdienās.

- ...

- Šī attiecību triāde ir tikai apziņas stāvokļu fons – „mijiedarbību partneris”, bet pašu cilvēces evolūciju un objektīvo labklājību nosaka šie apziņas stāvokļi un to secīga mijiedarbība cilvēkā, grupā vai starp grupām uz fona – tas ir, cilvēka socializācija – kopība savstarpējā pakārtotībā (valstiskums tautas vai sabiedrības ietvaros).

- ...

- Atsakoties no pagātnes mantojuma – dabiskajām tiesībām, sašaurinot šo fonu līdz augstāk minēto triju attiecību aspektiem, zūd fons citiem būtiskiem apziņas stāvokļiem un to vadības iespējām, kas rada reālus cilvēka un sabiedrības apziņas kropļojumus, kuri vēlāk izpaužas kā problēmas arī apzinātajā (triju attiecību aspektu) laukā.

- ...

- Pašlaik uz dzīves vidi un veidu – pilsēta, lauki – raugās no komforta – iegribu apmierināšanas ērtuma un daudzuma nodrošināšanas – ekonomikas - viedokļa, kaut gan uz to būtu jāraugās kā uz apziņas stāvokļu koncentrācijas, izpausmes un attīstības vidi .

- ...

- Lauki ir sievišķīgo – patības, fizisko resursu uzkrājumu un transformāciju (centrbēdzes spēku radīto)– apziņas stāvokļu, bet pilsēta vīrišķīgo – intelektuālo, kolektīvo un ar to saistīto (centrtieces spēku radīto) – apziņas stāvokļu attīstības vieta. Sabiedrības Garīgā – Kultūras - Evolūcija ir šo sievišķo un vīrišķo apziņas stāvokļu savstarpēji papildinošas harmoniskas mijiedarbības galarezultāts.

- ...

- Cilvēce secīgi izgājusi caur ekoekonomikas, Teoekonomikas, socioekonomikas dzīves posmiem. Vēlāk sadalījusies politekonomikas (kurš tagad attīstās par antropoteosociālo ekonomiku) un antiekonomikas (ekonomiskā liberālisma) virzienos. Antiekonomikā mēs pašlaik vērojam komfortekonomikas fāzi – tas ir – skaidri parādās ekonomiskā liberālisma galvenais ideāls – ekonomiskais komforts – kuram tiek pakārtots viss, visur un vienmēr. Mēs smokam absolūta ekonomiskā komforta totalitārisma diktatūras žņaugos.

- ...

- Radot, pārveidojot vai pārvietojot apdzīvotās vietas, dzīves veidu un infrastruktūras, mēs darbojamies apziņas stāvokļu laukā un to pārveidošanā – to mijiedarbību un līdzsvaru laukā. Tas nozīmē – būtiski ietekmējam Evolūcijas norisi kā pārmaiņu skartajā, tā ar to saistītajos reģionos.

- ...

- Evolūcija ir cilvēka spēju pacelšana jaunā – augstākā līmenī, kas vienlaicīgi ir to izsmalcināšana un pastiprināšana, tā vienmēr ir saistīta ar šo spēju treniņu – sasprindzināšanu un noslogojumu dinamiku. Tas nozīmē, ka lauki ir cilvēka fizisko izpausmju un ar to saistīto apziņas stāvokļu sasprindzinājuma – slodzes dinamikas lauks, bet pilsēta – intelektuālo un kolektīvo apziņas stāvokļu treniņa vieta.

- ...

- Pati apziņas stāvokļu koncentrācija kādā vietā, bez attiecīgas šo stāvokļu attīstības vadības un sākuma kvalitātes, šo apziņas stāvokļu attīstību nenodrošina, bet rada ar kāda nekvalitatīva principa izpausmes koncentrāciju saistītās problēmas. Tāpēc jaunu apdzīvotu vietu radīšana un tai sekojoša infrastruktūras pārveide laukos, tur pastiprina pilsētas dzīves veida klātbūtni, vājinot lauku dzīves veidu kā kvantitatīvi, tā kvalitatīvi, tur papildus ienes ar pilsētas dzīvi saistītās negācijas. Vienlaicīgi, komforta meklējumu apstākļos, tiek reklamēts pilsētas dzīves veids kā progresīvāks, pārāks un attīstības sasniegumu kritērijs. Tā kā tiek skarti sievišķie un vīrišķie apziņas stāvokļi, tad galarezultātā cieš sieviete un tās loma sabiedrībā. Tās neizpratne un diskriminācija. Notiek sieviešu piemērošanās vīrišķajam apziņas stāvoklim un tā atdarināšana, kas galarezultātā (atņemot vīrišķajam pretpolu) vājina arī to un iestājas apvidus un tautas deģenerācija.

- ...?!

- Ekonomikas un zinātnes sasniegumu, infrastruktūras un sabiedrisko attiecību (arī mākslas – Garīgo Ideālu nesēju) kvalitātes pamatā ir Evolūcijas – Kultūras – sasniegumi un dinamika, bet visu meklētā ilgtspējība ir no Kultūras Evolūcijas klātesamības vidē izrietoša parādība, kas attiecas uz šīs Evolūcijas vidi.

- ...

- Kultūra ir kvalitāte, kuras klātbūtnē Cilvēka griba no pirmtēliem vai idejām caur tās darbību regulējošu cēloņsakarīgu savstarpēji līdzsvarotu principu virkni Pienākums – Tiesības – Atbildība - Brīvība veido Kultūrai, pirmtēliem un regulējošiem principiem atbilstošus fenomenus – cilvēciskās vai materiālās vērtības, bet tās trūkuma gadījumā – „ne-vērtības” (vērtību surogātus – ēnas).

- ...

- Tātad – izpaužot savu attieksmi pret pilsētas un lauku dzīves veidu, mēs izpaužam savu attieksmi pret Pienākumu un Tiesībām, savu Evolūcijas noteikto sociālo lomu pieņemšanu vai noraidīšanu – Godīgumu, bet, risinot pilsētas un lauku attiecības, apdzīvoto vietu pārveidošanas un jaunveidošanas problēmas – mēs risinām cilvēka apziņas stāvokļu mijiedarbību valstī un to izmaiņu problēmas, un ar to saistītās Kultūras Evolūcijas – ilgtspējības problēmas. Lauku un pilsētas attiecības ir vēsturisko pārmaiņu spēka pielikšanas punkti, kultūrpolitikas darbības virziens un krustceles tautas ceļā uz iznīcību vai uzplaukumu.

- ...

- Jēdzienā - Valsts Neatkarība – pirmais vārds ir Valsts – Vienība, Vienotība – kas nozīmē valsti veidojošo cilvēku savstarpējo pakārtotību, kas savukārt priekšplānā izvirza Pienākumu, bet Tiesības ir iespēja pildīt Pienākuma diktētās un no tā izrietošās darbības.

- ...

- Tā kā Valsti veido Cilvēki un to apvienības – ģimenes - noteiktās teritorijās, tad visas cilvēka vai viņa ģimenes racionālās (ilgtspējību nodrošinošās) intereses vienlaicīgi ir arī valsts intereses.

Visas nevalstiskās (pret vienotību vērstās) intereses un aktivitātes izriet no cilvēka īslaicīgajām ( komforta meklējumu) tieksmēm un samazina viņa, viņa ģimenes un viņa valsts ilgtspējību.

- ...

- Acīm redzot neatkarība ir no Valsts – ģimenes – Cilvēka ilgtspējības nodrošinājuma nepieciešamības izrietoša parādība un Valstī, tātad, apvienojas tie Cilvēki, kuri vēlas saglabāt šo - ar Pienākuma jēdzienu saistāmo - Savu Neatkarību. Savu kultūras evolūcijas īpatnību sargāšanai nepieciešamo neatkarību un tās saglabāšanas iespēju meklējošie, savstarpējai palīdzībai šajā jomā, apvienojas Valstī kā ilgtspējības garantā un iespējā. Vienotība – savstarpējais Pienākums – Ilgtspējība ir savstarpēji saistīti Valsts Neatkarības jēdzienā.

- Jājautā – vai komfortu un ar tā nodrošināšanu saistītās tiesības meklējošie kalpi var nodibināt valsti?

- ...!!!

- Acīm redzot nē, jo komforts ir saistāms ar īslaicīgu individuāli subjektīvu apziņas stāvokli – iracionālu (ilgtspējību noliedzošu) impulsu un tā apmierinājumu, bet ilgtspējība Pienākums – ir saistāmi ar šo impulsu ierobežošanu un ierobežojumiem vispār. Kalpu brīvība ir svētdienas brīvība – komforta baudīšanas brīvība, bet kungu brīvība ir netraucēta savu pienākumu pildīšanas – darba brīvība.

- ...??!

- Mazas (ļoti īpatnējas) valstis var pastāvēt tikai pateicoties stingriem un ļoti stingriem ierobežojumiem attiecībā uz komfortu – kas lielākajā vairumā gadījumu nozīmē, ka šo valstu neatkarība ir iespējama tikai tad, ja to valstiskie (visiem kopīgie) ideāli atrodas ļoti augstās Garīgajās sfērās – virzienā, kuru Latvijai norādīja Rainis.

- ...

- Visos citos gadījumos ne par kādu citu kā vien daļēju neatkarību un ilgtspējību runāt nevar – tas ir, neatkarības daļējums nozīmē ilgtspējības samazināšanu – ieprogrammētu pilnīgu neatkarības zaudēšanu, kur ilgtspējība ir tieši proporcionāla tautas attīstības īpatnībām un to nodrošinājumam nepieciešamajiem ekonomiskajiem ierobežojumiem.

- ...?!

- Tas ir tiešā pretrunā ar ekonomisko liberālismu (komfortu) – ideoloģiju, kura radīta Valstu Neatkarības apkarošanai un to paverdzināšanai, jo komforta alkstošs, katrs savas individuālās iegribas apmierinošs patērētāju pūlis automātiski nonāk iegribu apmierināšanu sludinošās antiekonomikas verdzībā.

- ...?

- Tā kā prasība pēc komforta vispirms katram nozīmē savu interešu apmierināšanu, tad tas nozīmē antagonismu starp šīm interesēm, kā arī „tiesībām” (netraucētām iespējām meklēt komfortu) un pienākumiem (Valsti) – tātad arī dzīves vidēm (pilsēta - lauki) un dažādajām iespējām šīs tieksmes apmierināt (varas nesējiem - „valdību” - un varu apšaubošajiem - „tautu”).

- ...

- Antiekonomika, sludinot komfortu, sagrauj valsti (vienību) un ieprogrammē pretdabisku savstarpēju konkurenci – „šķiru”, „interešu” un „paaudžu” cīņu – kaut gan īstenībā tā ir Vienotības – Kultūras – Evolūcijas – Ilgtspējības apkarošana. Kungu nams bez kungiem (pienākuma), kalpiem (tiesībām) rūpējoties katram par savu komfortu, sagaida pavasari izlaupīts, izpostīts, bez durvīm un logiem – izdegušās krāsmatās.

Sava mērķa sasniegšanai antiekonomika virza „pilsonisko sabiedrību” un „nevalstiskās organizācijas” – pretrunīgu (bieži pretdabisku) interešu apvienības un savstarpēji izslēdzošu aktivitāšu realizācijas vidi un uzkurina zemāko instinktu diktētās kaislības.

- ...

- Pašlaik tā ir radījusi savu antivalsts modeli, kur „valsts” apkalpo komforta meklētāju intereses – pienes alu samaksājušajiem - rūpējas par „spēles noteikumiem” spēlēt spējīgajiem, nolūkā paildzināt viņu „spēli”- strādā „līdz pēdējam dzērājam”.

- ...

- Šo situāciju var labot tikai vienā veidā – jāpārtrauc sludināt liberālisms – komforta meklējumi – un jāpārskata (jāatjauno) Valsts darbība atbilstoši šī jēdziena saturam un būtībai, atbilstoši tā rašanās cēloņiem un darbības mērķiem.

- ...

- Īsāk sakot, jānoliek atpakaļ Pienākums tur, kur tam jābūt un tiesībām jāatgriežas pie „savu pienākumu pildīšanas”.(Te arī ir izskaidrojums „labo kungu” meklēšanai Briselē pretstatā „sliktajiem kungiem” Maskavā! Slinko kalpu psiholoģija – Jurģi - mūsdienu izpildījumā sabiedriskā mērogā! „Kalpu valsts”, intuitīvi sajūtot savu atkarību no „maksātspējīgā kunga”, meklē biezāko – naudīgāko.)

- ...

- Katra Valsts var pastāvēt tikai tad, ja to veidojošajiem cilvēkiem ir vienota dzīves uztvere, ideāli, vīzija. Ja tie var sev izvirzīt uz ideāliem orientētu mērķu sistēmu un koncentrēt spēkus (pašierobežoties) mērķu sasniegšanas stratēģijā, kuras realizāciju vada viņu atrasta un izvirzīta (ar uzticību apveltīta) tam piemērotu altruistisku Cilvēku vienota grupa (partija) sava līdera vadībā tik ilgi, cik ilgi to prasa izvēlētā stratēģija – mērķi – vīzija – Ideāli.

- ...?

- Un te mēs nonākam pie Pienākuma cēloņa – Uzticības. Bērnu un vecāku, varas nesēju un Valsts, Ideālu, Cilvēka un Dieva, vīra, sievas, lauku un pilsētas, Tautas un Savas Zemes savstarpējās Uzticības un Pienākumiem, kurus uzņemas uzticīgais, aprūpējot to, kuram uzticas. Mēs nepārtiekam viens no otra – mēs kalpojam (atdodam sevi) viens otram – tāpēc dzīvojam – tik ilgi, kamēr Uzticamies un turamies pie saviem Pienākumiem.

- ...

- Ir drošs, ātrs un sāpīgs tautas pašnāvības veids – pasludināt zemi par mantojamu un tirgojamu ražošanas līdzekli – kas ir līdzvērtīgi savas mātes paverdzināšanai, piesmiešanai un pārdošanai verdzībā. Dabiskajās tiesībās zeme ir augstākas kārtas tiesību subjekts un tauta var iegūt tiesības pildīt savu Pienākumu - to apdzīvot un apkalpot – apstrādāt, par ko saņem savu darba algu – Evolūciju, bet darba nodrošināšanai – pielikumu – zemes augļus – ražu.

- ...?

- Tā tauta, kura necienīgi izturas pret savu Zemi un Pienākumiem, zaudē Tiesības to apdzīvot un apstrādāt, kas ir īstais visu „netaisnīgo”, „nepelnīto”, „nodevīgo” okupāciju, verdzību un deportāciju iemesls, tāpat, kā tā dvēsele, kura apgāna savu miesu un atsakās no Gara, zaudē tās veselību un iedzīvojas slimībās – vai tautas mērogā – saņem genocīdu.

- Fui, kādas cūcības Jūs, cienītais, te tagad runājat!


P. Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija

Piektdiena, 13.janvāris 2006.g.