Atpakaļ


Par lēcu virumu (un čenelingu)


Vispirms par Valsts un sabiedrības lietām.

Nu skan jau tas “pilsoniskās sabiedrības” formulējums dikti smuki. Gluži kā “DOSAAF”. Padomju laikā bija tāda “brīvprātīgā organizācija sadarbībai ar armiju, aviāciju (un) floti”. Tajā civilisti nodarbojās ar “tehniskajiem sporta veidiem” – savā brīvajā laikā un ar Valsts materiālo atbalstu, vairoja militārajam dienestam nepieciešamās prasmes un iemaņas. Tomēr – faktam nozīmi piešķir konteksts, tāpēc aplūkosim to. Vispirms tiksim skaidrībā ar to, kas ir kas. Un tā:

- Valsts ir katras tautas kolektīvās dzīves jēgas tiešā izpausme. Valsts ir struktūra – sociālo attiecību regulācijas institūcija – savstarpēja noruna. Tā ir Dabas Likumus atspoguļojoša dzīves organizācijas forma, kurā piedalās katrs pilsonis, nevis kāda absolūta pār Cilvēku un viņa gribu stāvoša lieta pati par sevi, kurai būtu absolūta vara pār viņa dzīvi.

Tikai brīvi Cilvēki var izveidot Valsti. Valsts ir Cilvēku kopums, kuri ir apvienojušies kopīgu mērķu sasniegšanas vārdā, jo tos vieno vienādi Ideāli un līdzīga izpratne par to sasniegšanas paņēmieniem. Tātad – Valsti var izveidot Cilvēki, kuri ir apzināti izveidojuši hierarhisku sabiedrības iekšējo struktūru, apzinoties savu lomu un vietu sabiedrībā. Valsts darbības efektivitāte ir tieši atkarīga no pilsoņu aktivitātes savas dzīves veidošanā. Valsts ir tautas eksistenci nodrošinoša, tās iekšējo dzīvi organizējoša savstarpējo attiecību sistēma. Valsts pastāvēšanu nosaka tās pilsoņu Garīgā vienotība.

Būtībā Valsts ir Garīga organizācija, kurā savu Garīgo Avotu vadībā kopīgu mērķu sasniegšanai vienotā organizētā struktūrā sakļaujas būtnes ar vienādu mentalitāti.

– Sabiedrība ir Cilvēka spēju izpausmes nodrošinājums.

Līdz ar to mēs redzam, ka – Valsts un sabiedrība ir viens un tas pats, un to, ka šie jēdzieni pamatos saplūst ar tautas jēdzienu. Līdz ar to Valsts ir sabiedrisks tautas dzīves veids un sevis realizēšanas līdzeklis – eksistences forma.

– Pilsonība ir piederība pie sabiedrību = Valsti veidojošo iedzīvotāju kopas.

– Pilsonis ir likum:pieprasošais, radošais, paklausīgais un aizsardzībā esošais Valsti veidojošais savas sabiedrības biedrs.

Te mēs redzam, ka labākais veids, kā ar savu Valsti sadarboties, ir būt radošam, likumpaklausīgam pilsonim un veltīt savu dzīvi nesavtīgai sadarbībai ar līdzpilsoņiem. Tādēļ jau Valsti dibina un sabiedrība tā rodas.

Rezumējot:

- Tie, kas sadarbojas + sadarbība + sadarbošanās pašiem ar savu sadarbību. Pārspīlējuma pārspīlējums...Tā kā par treknu. Vai nešķebina? Sadarbības vispārākās pakāpes eksaltācija ... vai žilbinošas miglas pūšana acīs tur, kur nav Valsts, tiek deģenerēta tauta, bet pārvaldes struktūru resursus izmantojošos un teritorijā mītošos iedzīvotājus šķir neziņas, nekompetences un saprašanās, intereses trūkuma bezdibenis.

Šeit pēkšņi “izkrīt” jautājumi:

- Vai tad ir arī tāda sabiedrība, piemēram, vergturu, kura nesadarbojas, neņem aktīvu līdzdalību savas pašizveidotās Valsts dzīvē?

- Kur tad tā vienotība pazūd un kad pazuda?

- Kādos gadījumos “sabiedrību” jāiesaista “Valsts” dzīvē?

- Vai mēs to jau kaut kur esam redzējuši?

- Kā to sauc citā vārdā?

Atbildes ir dīvaini vienkāršas. Uz pirmo – nē! Uz otro un trešo – tur, kur kādu sabiedrību, to paverdzinot (okupējot vai pašpārdodoties) pakļauj svešai organizācijas kārtībai – Valstij. Kur to iekļauj savā sastāvā cita Valsts iepriekšlikvidējot iekļaujamās sabiedrības Valsti. To mēs esam redzējuši – visur, kur ir notikusi un notiek okupācija. Sākot ar Bābeli, Ēģipti, Romu, “Kristīgo baznīcu”, PSRS – u, Hitlerisko okupāciju. Secinājums “uzprasās” pats. Nav jau pirmā reize, kad pie varas esošie savu tautu verdzībā pārdod.

Un, visbeidzot, to sauc par kolaboracionismu. Kolaboracionisti sastādīja izvedamo sarakstus un Sibīrijā ar sarkanām bantēm ap roku pa nometņu teritoriju staigāja vai ziņas pienesa izsūtījuma vietu administrācijai. Kolaboracionistu vārdi ir “čekas maisos”. Kolaboracionisti ir savas tautas interešu nodevēji un paverdzinātāju līdzskrējēji. Vārdus “pilsoniska sabiedrība” pilnā mērā var aizstāt ar vārdu kolaboracionisms (kas arī nozīmē sadarbību).

Tagad, kad mums ir jēdzieniskais konteksts, varam pievērsties arī vēsturiskajam. Paraudzīsimies, kas tā ir par Valsti, kurai nepieciešama “pilsoniskās sabiedrības” līdzdarbība. Tā esot atjaunotā Latvijas Republika. Ja tā ir atjaunota, tad tā ir pirmās turpinājums. Ja tā ir cita, bet saka, ka ir tā pati pirmā atjaunota, tad tas ir “Trojas Zirgs”. Nu, lūk, pavisam vienkārši – jāpaskatās, kas “lācītim vēderā”. Koku pazīst pēc augļiem – Valsti (Cilvēku) pēc darbiem.

Tā Latvija, kura ar Ulmaņa un Baloža kungu gādību Vācijas un Krievijas laulības gultā pamanījās savu nevainību zaudēt, un tā, kura tagad uz grimstošā EUROPAS Savienības kuģa katram par naudiņu atdodas, nu nepavisam nav viens un tas pats. Ja pirmā gļēvi atdevās, tad šitā pati uzprasās. Ja pirmās neatkarība bija sevis godam iecerēta (kaut arī Angļu interesēm kalpojoša), tad otrās neatkarība izrādīta, lai uz tās EU kūtī iejātu. Ja pirmā domāja par pašas labumu galdā celšanu, tad otrā – lai no kungu galda kaut ko paķertu.

Ja pirmās Satversme tika rakstīta, domājot – kā kalpu baru par Saimniekiem padarīt un par Tautu, kā pūli par Sabiedrību veidot, tad otrā to visādi apiet un aizmirst lūko, ar savu aklo Justīciju kā pleiboja draugaļu Prokrusta gultā apietas, ar zīda lentīti acis aizsējusi un katram gribētājam pamēģināt solot.

Vienas varas kolaboracionisti, sev kumosu cerot, pie citas varas kolaboracionēt pārmetās, un, lai karalis pliks apkārt neskraidītu, tagad “pilsoniskās sabiedrības” spalvas vārtās.

Ja pirmā neprata sadarbību ar saviem kaimiņiem uzturēt, bet Poļus par kapeikām savā labā izkalpināja, tad otrā ar Tēvoci Semu no Vašingtonas un Briseles ierēdniecību grib modernu Zviedru ģimeni taisīt, bet savus ļaudis uz Īriju tagad pārmaiņas pēc izkalpināt sūtīt.

Tikai “Europas ieņēmējiem” aizmirsās vienkāršā patiesība – laiks rit, nekas uz vietas nestāv un Saulīte, austrumos uzlēkusi, vakarā rietumos noriet. Arī ēnas uz pretējo pusi guļas. Un tagad tāpat tām līdzi uz austrumiem rietumu naudiņa, par resursiem maksājot aizplūst. Tā, no viena pie otra šaudoties, kalponīte ir atkal maksātājos iekūlusies.

Bagāto, veco vīru apcelt gribēdama, jauno un bagāto palaidusi, bet vecu (dumpīgu nēģeru blusu apsēstu) uz bankrota robežas saķērusi. Arī “truba” gar degunu pa jūras dibenu aizgājusi – divu kungu kalps par pusalgu divreiz vairāk noskrienas, bet nodzīts nevienam nav vajadzīgs kā plāna nodilusi kapeika ceļa malā. Es domāju – mēs vēl pieredzēsim, kā EUROPĀ jājēji atpakaļ ķēvīti uz austrumu auzām griezīs, vai vismaz ar “lācīti” šad tad pārgulēt mēģinās, kad vecais vīrs būs savās slimībās pārāk aizņemts.

W

Tagad būtu īstais brīdis pateikt to, ko jau pašā sākumā varēja – pats formulējums šai “P.S.” ir amorāls – satur sevī sabiedrības (veidotāja) un Valsts (veidojuma) nošķirtību un pretnostatījumu. Bet tā jau ir diagnoze ar letālu iznākumu. Tā mēs redzam, ka šī Valsts un ar to arī “pilsoniskas sabiedrības” konteksts ir liberāla – vaļīga netikle, kas piešķir “pils. sab.” tās īsto saturu – nesaskaņotu, patvaļīgu un pretrunīgu, videi neraksturīgu aktivitāšu atraisīšanu sabiedrībā. Tā dod katram iespēju darīt to, ko Valsts kā diriģents liedz, veidojot orķestri un muzikālu skanējumu. Šī vaļības pavadone orķestri pārvērš par instrumentu kaudzi orķestra bedrē un muzikālu skanējumu par kakofoniju, tur, kur tai izdodas, salaužot, izņemt no diriģenta rokām viņa zizli. Tā pārvērš sabiedrību par populāciju.

Jau no Romas impērijas laikiem ir zināms (to pierāda imperatora Konstantīna vēstule senātam), ka nekontrolēta tautu sajaukšanās un cilvēku migrācija ir postoša. Tā vājina atbildības sajūtu, ģimeni, Cilvēcisko attiecību kvalitāti un (!) izraisa plēsonīgu attieksmi pret vidi, līdzcilvēkiem, dabas resursiem. Šī nekontrolētā migrācija, pēc Konstantīna atsauksmes uz antīkiem un (!) viņaprāt (norāde senātam) vispārzināmiem avotiem ir tiešais ekoloģisko katastrofu (Bābeles pagrimums)un tautu radošo spēku izsīkuma cēlonis. Tālāk Konstantīns raksta, ka šis izsīkums noved pie Valsts sabrukuma nekontrolētas ierēdniecības graujošās darbības un armijas vājuma rezultātā. Pie zemes ražības un resursu izsīkuma.

Tur, kur vienā teritorijā nekontrolēti sajaucas vairākas etniskas grupas, noārdās lauku un pilsētas dzīvesveidu atšķirības, tur, kur zūd tautas radošās darbības sociālā struktūra (slāņojums) un tā dzīvesveida īpatnības, ģimenes struktūra, tur zūd Valsts un tās vietā nāk administratīvi teritoriālais veidojums, kurā par vienpersonisku diktatoru kļūst ierēdniecība, tas, kas var diktēt saimnieciskās aprites struktūru (mūsdienās arī bankas). Tautas radošā dzīve ir dabiskais ierēdniecības ierobežotājs un apkarotājs, bet ierēdniecības – birokrātijas pieaugums ir tautas pagrimuma pazīme un kvantitatīvs rādītājs. Vīns, bojājoties, pāriet etiķī, bet tauta – birokrātijā.

Tas ir zināms jau kopš Valsts pastāvēšanas aizsākumiem, tāpēc tur, kur ir notikusi okupācija, vienmēr tiek meklēti kolaboranti, caur kuriem okupācijas vara realizē savu demoralizējošo ietekmi, bet tur, kur ir nodomāts ieviest diktatūru – arī birokrātisko – tiek popularizēta sajaukšanās, migrācija un “sabiedriskās brīvības”. Šoreiz gan mums priekšā stāv jauna tipa krimināla diktatūra – informācijas plūsmas operatoru diktatūra. Tas, uz ko aicina “liberālā Valsts”, ir sadarbība ar to viņas darbībā, bet līdzdalība vaļībā ir dzīves pamatu – tikumības, kārtības un sabiedrisko saišu noārdīšana.

Tas, ko šī “P.S.” savā “sadarbībā” dara ar Valsts Ideju, atribūtiem, funkcijām, pazīmēm un svētkiem, ir atklāta, klaja un nepiesegta ņirgāšanās par to, sākot ar sava prezidenta apsmieklā likšanu un beidzot ar robežu prostituēšanu un pieķēzīšanu! Katram redzīgam Cilvēkam ir redzams, ka liberālā “P.S.” ir Valsts, sabiedrības un ģimenes demontāžas instruments. Tas ir tautas pašnāvības rīka iepakojums, uz kura vajadzētu būt uzrakstam – HARIKIRI NAZIS!

Un tagad par darbu vai naudu.

Pilnīgi piekrītu, ka EU okupācijas apstākļos projektu rakstīšana ir viens no veidiem, kā iegūt finansējumu. Tāpat, kā alkohola ražošana, reklāma un tirdzniecība. Tāpat, kā AIDS, netiklības, narkotiku un narkomānijas virzīšana un tirdzniecība. Tāpat kā korupcija, krāpšana un prostitūcija. Ir jau arī citi veidi. Piemēram, darbs sabiedrības labā. Ideja rada Darbu. Darbs piesaista nodrošinājumu. Nu, bet ja grib otrādi – vispirms naudu, un darbu pēc tam, tad var rakstīt arī projektus. Tomēr, tas līdzinās maizes pirkšanai par savu pārdoto zarnu naudu, vai par hipotēku savu bērnu verdzībā pārdošanai, kā to tagad kredītņēmēji dara.

Šī nākotnes iespēju iztirgošana, kādu latvieši par vienas dienas saimniekošanu sauc, bībeles pantos ir labi apskatīta kā pirmdzimtā tiesību pārdošana par nieka lēcu viruma bļodiņu. Tam, kurš “Jūsu projektu” finansēdams naudu dod, šī nauda ir kā lēcu virums, pret to, ko viņš no Jums iegūst. Tas, ko par moderno pasauli sauc, Dabisko Kārtību, ar to saistītās parādības un rīcības sekas neatceļ. Pretdabiski rīkojoties, var gribēt sev labpatīkamo, bet saņemt var tikai to, kas no šādas rīcības izriet. Ceļš uz labklājību ir tur, kur tas soli pa solim no Lietu Dabas, to attiecībām un ritējuma izriet, kā Cilvēka Tiesības to visu apgūt, saskaņā ar to rīkoties un augstākā kārtā pacelt.

Tomēr visu pēc kārtas. Aplūkosim kontekstu. Katra Cilvēka darbība izriet no viņa iekšējās vajadzības būt labam, kā savā vērtību sistēmā, tā pret saviem līdzcilvēkiem. Ir pilnīgi vienalga, kas ir šie līdzcilvēki – ģimene, darba kolektīvs, vienaudžu grupa pagalmā, tauta, zagļu kopiena vai savu tautu pārdodoša kliķe.

Būt labam pret sevi ir spēt nodrošināt savas eksistenciālās vērtības un nepārkāpt pašam savas pašsaprotamās un pašuzstādītās kvalitāšu robežas, paplašināt tās jaunu iespēju laukos un saņemt jaunu robežkvalitāšu apziņu. Tas ir – dzīvot, lai mācītos labāk dzīvot. Dabiskajā – “vēsturiskajā” sabiedrības vai populācijas dzīves un attīstības gaitā tas notiek pakāpeniski pieaugot savstarpējām iespējām, kā devējam, tā ņēmējam ar attiecīgu vajadzību apzināšanu.

Jo augstāk attīstīts Cilvēks, jo vairāk viņš saprot, ka savu vajadzību apmierināšana nāk caur pieaugošu līdzcilvēku vajadzību loka apmierināšanu. Te labumam ir altruistisks virziens, kurš, pieaugot Cilvēcībai, pārtop nesavtīgā kalpošanā, saprotot, ka Labums nāk no Dievišķā, un Dievišķais ir arī tā galarezultāta baudītājs, bet Cilvēks ir tikai starpnieks šajā procesā. Pie tam:

- 1. Cilvēciskais “labais” saistās ar vērtējumu un izvēli – to “kāpēc mēs darām, vai nedarām, to, ko varam” un zināšanām par to, ar saprašanos, attieksmi un godīgumu. Ar to, kāpēc mēs ierobežojam sevi tajā, “ko varam”, bet darām to, “ko nevaram”. Cilvēciskais veiksmīgums ir saprašanās pārsvarā pār “varēšanu” un pašregulācijā.

- 2. Populatīvais – dzīvnieciskais “labais” saistās ar rīcības iespēju un iekārotā guvumu – to, “ko mēs varam” un zināšanām par to – ar veiksmīgumu. Dzīvnieciskais veiksmīgums ir savas “varēšanas” pielietošanā un paplašināšanā.

- 3. Sabiedrībā vispirms rodas labuma došanas iespēja (prasmes pieaugums), kurai seko vajadzība (ir runa, kurai seko dzirde; ir pārtika, kurai seko spēja asimilēt to; ir aktivitāte – informāciju nesošs impulss, kuru var uztvert un izmantot). Piedāvājums rada pieprasījumu, bet neapzinātās iespējas paliek ārpus vajadzību loka, tāpēc (audzināšana!) nerada vēlmes un ar tām saistītās ciešanas, to pretdabiskuma gadījumā.

- 4. Populācijā tiek risinātas tikai eksistenciālās vajadzības. Turklāt tendence ir vienkāršošanās virzienā, bet ar pieaugošu spēju partnerattiecību savtīgā izmantošanā. Labumam ir egocentrisks virziens – “labs ir tas, ko var iegūt un tas, no kura var iegūt (jo vairāk jo labāk)”. Sabiedrības pāreju populācijā un otrādi nosaka Cilvēcības daudzums, kurš piešķir entuziasmam augstākās – pašaizliedzības, vai zemākās – alkatības kvalitātes.

- 5. Populācijai nonākot resursu deficītā (Cilvēcība ir resurss!), tā sāk pretdabisku – paātrinātu resursu patēriņu. Šo patēriņu nosaka (konkurence) vajadzība pārspēt kaimiņu iespēju realizācijā, ko galarezultātā nosaka augstāku tehnoloģiju pielietojums. Tehnoloģisko iespēju kāpinājums dod militāras priekšrocības resursu sagrābšanā un militārā sacensība ir tā, kura neļauj atgriezties pie saprātīga resursu patēriņa pat to trūkuma apstākļos.

Mūsdienu ekonomiskās attīstības tempa pieauguma nepieciešamību nosaka divi apstākļi. Pirmais ir politiķu vajadzība ar patēriņa pieejamību pierādīt populācijai savu rīcībspēju, rīcības ideoloģijas pārākumu pār pretinieku ideoloģiju (populācijā diktators ir katra vēders un bailes) un no tā izrietošo iepriekšējā kursa turpināšanu. “Maizi un izpriecas!” Otrais ir vajadzība sargāt savus un atsavināt kaimiņa resursus ar militāra spēka līdzekļiem, kas brīžiem kļūst par vienīgo slēpto vadmotīvu politikā, ekonomikā un ideoloģijā, izraisot lavīnveidā pieaugošu resursu patēriņu un sacensību par tiem, ar tehnoloģiju kāpumu to nodrošinājumam. Populācija neizbēgami nonāk savu ekonomisko vajadzību lamatās un neizbēgamā verdzībā – atkarībā. Galvenais kredītu izdāļāšanas mērķis ir šī tempa uzturēšana, tāpat kā “projektu” finansēšana ir kolonizēšanai nolūkotās ekonomikas un sagraušanai paredzētās sabiedrības pakļaušanas mehānisms. Neviens, saņemot finansējumu, nesaņem to, ko ir gaidījis, bet visi kopā tikai arvien pieaugošu atkarību.

Tādā veidā Jūs, visi tur ierautie, piedalaties sevis iznīcināšanas ieroču radīšanā un grandiozā krāpšanā – sevis iznīcināšanas “projektā”, kurā visi zaudējat visu, kas Jums ir un var būt, un vēl paliekat parādā, to visu izdarot paši ar savām rokām. Un tas viss tikai tāpēc, ka nesaprotat vienkāršo patiesību – Jūs eksistējat tikai kā viens vesels, bet tas, ka Jūsu lolotais “projekts” ir tikai Jūsu problēma un tās risinājums, ir ilūzija, tāpat kā tas, ka savas problēmas varat atrisināt katrs pats, par sevi rūpējoties.

Katra parādība “dzīvo” savu “mūžu” – no rašanās līdz beigu brīdim. Lēni augošie un dzīvojošie dzīvo ilgi. Ātri “skrienošie” skrien pretī savam galam ātri, bet tempu kāpinošie tuvina savas beigas. Ekonomisko tempu pieaugums nenozīmē to, ka tajā ierautie dzīvos aizvien labāk, bet tikai to, ka ātrāk nonāks vajadzību un resursu neatbilstībā – skrien pretī savai nabadzībai.

Iekšējās bailes, neticība rītdienai (kas apēsts, tas vēderā) neļauj samazināt resursu un komforta patēriņu pat tur, kur tas ir acīm redzami vienīgais risinājums. Labvēlības trūkums ievirza populāciju patēriņa eskalācijā un priekšlaicīgā panīkumā tur, kur saprātīgi lūkojoties, ir bijusi ieplānota pieaugoša labklājība.

W

Pretdabiskā – mākslīgi virzītā “pseidovēsturiskā” – liberālā attīstībā (“civilizācijas progresā”, modernizēšanā un apmierināšanā) rodas vajadzība pēc iespēju un vajadzību dabiskās kārtības izjaukšanas un virzītājam vēlamās kārtības iedibināšanas. Tāpēc vienlaicīgi tiek veikti divi procesi:

- 1. Tiek radītas aloģiskas vajadzības ar vienlaicīgu esošo vajadzību struktūras un aktualitātes izmaiņu.

- 2. Tiek izjaukta “labuma” atskaites un vērtējuma izaugsmes sistēma – vēsturiskums. Tiek falsificēta vēsture. Notiek “labojumi” – dzēsumi, pierakstījumi un akcentu nobīdes.

Mūsu dienās ar informācijas plūsmu manipulāciju palīdzību tiek veikts iepriekš nebijis grandiozs pasākums – pilnīga vēsturiskā konteksta nomaiņa uz citu – bezcēloņa kontekstu, kuram nav “izejas punkta”, tātad nav iespējas atgriezties normālstāvoklī. Šī konteksta nomaiņa tiek veikta mainot Cilvēka dzīvei būtisku jēdzienu saturu un atceļot cēloņsakarību dabisko gaitu. Klasisks piemērs ir Latvijas “iestāšanās EU”. 1)Lēmums; 2) likumdošanas izmaiņas; 3) “iestāšanās” (pārdošanās) sarunas; 4) referendums – “brīvas, demokrātiskas izvēles apstākļos”. Tur, kur pirmie trīs šo izvēli nepieļāva pat formāli un tur, kur pati iestāšanās iespēja atcēla ar to saistītās patērētāja cerības un kalpoja par uzņemamās “ekonomikas” sagrāves iemeslu. Un tas viss notika pilnīgi absurdas melu kampaņas – ideoloģiskās propagandas apstākļos.

Ja agrāk tika falsificēta vēsture – atbilstoši tālākās attīstības vēlamajam virzienam tika pierakstīti neeksistējoši cēloņi, bet tomēr saglabāts pats “vēsturiskums” – seku izrietēšana no cēloņiem, tad tagad tiek atcelts pats “vēsturiskums” – lai iegūtu sekas, nav jābūt cēlonim vai vērtību adekvātai apmaiņai. Lai kļūtu par publikas mīluli vai “sevišķu zināšanu” nesēju, nav tas viss jāiegūst. Lai iegūtu peļņu, nav jādara nekas (“dīvāna zemnieki”), lai iekļūtu resursu dalītājos, pietiek tikai ar “shēmu”. Līgumu slēgšana, ražošanas līdzekļu iegāde un savstarpēja ražotāju un patērētāju interese nav pamats darbam, pat pie esošām iespējām. Klasisks piemērs – Cukura rūpniecības afēra.

Tā varētu skaitīt līdz bezgalībai, ja vien aiz šīs visur notiekošās “zvaigžņu fabrikas” nebūtu tas, ko krimināllikumā kvalificē un apraksta kā krāpšanu. Krāpšanā katrs atsevišķais solis shēmā ir iekšēji pamatots un loģisks, šķietami korekts savā pamatojumā, bet visa shēma satur tās veidotājam zināmu lielumu vai apstākli, kurš viņam ļauj saņemt neadekvāti lielu guvumu. Apkrāptajam nekādu izredžu un izvēles šajā shēmā nav bijis – lomas bijušas iedalītas, upurim radot maldīgu ainu par notiekošo, izmantojot viņa neziņu par lietas apstākļiem, mainot vērtību sistēmu dabā vai apziņā – to izkropļojot. Sevišķi negodīga ir krāpšana, kura balstās uz upura psihes īpatnībām vai viņam normālu apziņas stāvokļu nesakritību ar procesā notiekošo, kad ļaunprātīgi tiek izmantotas viņa labākās īpašības vai attīstības virziens.

Jo lielāka krāpšana – jo sarežģītāka shēma vai lielāka katra soļa šķietamā ticamība un likumība. Vislielākās krāpšanas tālu pārsniedz upura apziņas robežas. Vislielākās krāpšanas ir tās, kurās upuris ir laimīgā pārliecībā par veiksmīgu darījumu un pat neapzinās zaudējuma, to, ka ir upuris.

Taču to var izdarīt arī tad, ja upura apziņu mākslīgi sašaurina vai novērš uzmanību iedarbojoties uz instinktiem – vienkāršo, izskalo smadzenes, rada atkarību vai atņem spēju spriest par labo un slikto – atņem labā un pareizā kritērijus. Tieši ar to sākas tā lielā krāpšana, kurā “projektu” rakstītāji un kredītu ņēmēji piedalās tiem iedalītajās upuru lomās.

Lai saprastu pašlaik notiekošās krāpšanas apmērus, jāielūkojas liberālisma izcelsmē, vēsturē, jaunizcepto “garīgo” mācību un “skolotāju”, sākot ar Šteinertu un beidzot ar Grobovoju, pļāpās. Jāielūkojas “čenelinga” virtuvē un atkritumos. Visur Jūs redzēsiet vienu un to pašu meldiņu – konteksta nomaiņu un “vēsturiskuma” atcelšanu. Visa brīvlaišanu no visa un pseidozinātniska haosa ieviešanu. Tāpat kā var saņemt kredītu, var saņemt “Kosmisku un pārlaicīgu noslēpumu” atklāsmes, bez pūlēm, zināšanām un stingras Garīgās prakses. Pietiek tikai palasīt atklāsmes un citplanētiešu ziņojumus vai nokļūt “čenelingā”. Bieži vien šie čenelinga “gari” un citplanētieši, kuri sniedz saviem uztvērējiem kārtējo “sensacionālo” ziņu, ir pavisam miesīgi cilvēki savos darba kabinetos, no kuriem veic gluži ikdienišķas, ieplānotas tāldarbības suģestijas – hipnozes operācijas savu “čenelinga uztvērēju” apziņas mainīšanai.

Šis ir biheiviorisma, manipulāciju ar apziņu un informācijas plūsmām, melnās hierarhijas izmisīgas cīņas laiks. Lasiet nopietnus zinātniskus darbus, kuru autori pēta vēsturisku, ekonomisku un ekoloģisku procesu sakarības – biosfērā notiekošo, un Jūs sapratīsiet, ka Jūsu dvēselei, bez poētiskā un mistiskā apdvesmojuma ir arī gluži prozaiskas enerģētiskās vērtības un kvalitātes, kuras var tikt un tiek izmantotas kā dažādu pārapziņas (Jūsu līmenī) struktūru veidošanai, tā arī graušanai. Ar Jūsu rokām un šīm enerģijām, pārdomātā vadībā, var uzbūvēt cietumu, no kura Jūs nekad neatradīsiet izeju vienkārši tāpēc, ka visas tā durvis ved tikai uz vēl lielāku cietumu.

W

Un tagad pavisam nopietni. Darbs ir Cilvēka veidotājs, un tam ir jēga tikai par tik, cik tā rezultātā notiek evolucionāras izmaiņas strādātāja apziņā. Arī eksistenciālo vajadzību apmierinājums ar darba palīdzību ir darba vērtības rādītājs un, kā tādam, kā enerģiju apmaiņu uzskatāmai daļai, tam ir pozitīva audzinoša ietekme uz apziņu. Darbs, kā materiālo vērtību radītājs to uzkrāšanai ir perverss un veic pretēju – demoralizējošu procesu apziņā, bet algots darbs šo vērtību uzkrāšanai ir daudzkārt postošāks, jo tajā jau ir iesaistītas daudzas apziņas. Tāpēc ar Puriņas vieglo muti palaistais lozungs – “gribu labi dzīvot un tūlīt” savu īsto jēgu iegūst atkarībā no tā, kuru “labā” nozīmi tajā ieliekam – Cilvēcisko vai populatīvo.

Katra Cilvēka darba iespējas ir viņam visapkārt, un to nodrošinājums dabiski aug reizē ar darītāja prasmi, vai tiek saņemtas mantojumā no to pasniedzēja – vecākiem darba dinastijā vai Meistara. Tad, kad apmaiņu rezultāts, pieaugot prasmēm un iespējām, pārsniedz dabisko vajadzību apmierinājumu, strādnieks ir izvēles priekšā – paplašināt pieejamo materiālo vajadzību loku vai brīvos līdzekļus ieguldīt darba attīstībā. Tādā kārtā darba prasmes ir darba attīstības nodrošinājums un vienlaicīgs Cilvēka patiesas brīvības un drošības uzturētājs samērā ar resursu izmantošanas saprātīguma pieaugumu.

Tas, ka kāds “pilsoniskās sabiedrības” ietvaros vēlas būt aktīvs un meklē savām aktivitātēm finansējumu, vēl nenozīmē to, ka viņa aktivitāte vēsturiskajā kontekstā ir vēlama, vai kalpo viņa mērķiem un ir viņa paša izlolota. Katram darbam un prasmēm ir vēsturiskais un ekonomiskais konteksts. Šo kontekstu izkropļojumi, jaunieviesumi, ienesot tos no ārpuses, ārda šo kontekstu un ir postoši kā apziņai, tā vēsturiskajai ekonomiskajai videi.

Cukura rūpniecības sagrāve pierāda to, ka visi ar to sakarā izsniegtie kredīti un projektu atbalsts kopumā bija vērsts uz Latvijas lauksaimniecības vājināšanu, tāpat kā pirms tam notika lielo rūpniecības uzņēmumu un ekonomiskā potenciāla demontāža.

Saskaņā ar Dabisko Kārtību notiekošajā saimnieciskajā dzīvē nekādi kredīti un “projektu” finansējumi nav vajadzīgi vienkārši tāpēc, ka katra Cilvēka darbs izriet no viņa dzīves un biosfēras konteksta. Tādā kārtā, tieši notiekošā dzīve ir viņa “projekts” un ir mirkli arī sasniegums un rezultāts, kurš ir viņam pašam kalpojošs “kredīts” viņa mērķu sasniegšanai. Šādā saimnieciskajā dzīvē katra Darbs ir viņa Cilvēciskā piepildījuma un gandarījuma avots – Darbs nes Dzīvesprieku un piepildījumu. Cilvēcības resursa pieaugums tādā saimnieciskajā dzīvē ir tās attīstības stabilitātes un neievainojamības garants. Reizē ar Cilvēcības pieaugumu notiek resursu izmantošanas saprātīguma un tehnoloģisko iespēju un to saprātīgas izmantošanas pieaugums. Pie tam, svarīgākais ir tieši šīs izmantošanas saprātīgums.

Tur, kur notiek dabiskās attīstības konteksta un vēsturiskuma patvaļīga maiņa, vispirms cieš tieši šis Cilvēcības resurss un Darbs no prieka avota pārvēršas par izdzīvošanas līdzekli ar tālāku visu resursu noplicināšanu.

W

Tiek domāts, ka saimnieciskā dzīve ir tur, kur rodas vajadzības (ir pieprasījums – pasūtījumi), ir to veidotāji un apmierinātāji – pasūtījumu izpildītāji – strādnieki, tirgoņi vai transportētāji. Tiek domāts, ka saimnieciskās dzīves labuma – kvalitātes un attīstības kritērijs ir materiālo vērtību pieaugums vai uzkrājums. Tie ir lielākie un postošākie maldi. Saimnieciskā dzīve ir tur, kur vajadzības un to apmierinājums izriet no patiesi vajadzīgā, notiek samērā ar patiesajām iespējām un visas aktivitātes ir savstarpēji harmoniski saistītas, papildinošas, atbalstošas. Saimnieciskā dzīve ir tur, kur ir sadarbība, bet nav konkurences – sāncensības un savstarpējas apkarošanas. Tur, kur nav pārpalikuma vai iztrūkuma. Normālā saimnieciskajā dzīvē nav iespējams bezdarbs vai darba roku trūkums, tāpat kā nav iespējams darba pārpalikums neizlietotu un nevajadzīgu ražojumu veidā, kā iekšējās, tā ārējās saimnieciskās apmaiņās. Īstas saimnieciskās dzīves kvalitātes un attīstības kritērijs ir prasme nepaņemt vairāk kā nepieciešams patiesajiem dzīves mērķiem – ir patiesi vajadzīgais un sakrīt ar patiesajām aprites harmoniskajām iespējām – tātad, šīs dzīves saprātīgums.

Kreditēšana un “projektu finansēšana”, ražošanas apjomu un tempu kāpināšana ir šīs saimnieciskās dzīves harmonijas izjaukšana. Tas ir – tiek demontēta valsts ekonomika, bet tās elementi un resursi padarīti savstarpēji nesakarīgi un tiek izmantoti svešos mērķos. Vēl vairāk – šie elementi un resursi tiek padarīti atkarīgi no šiem “labdariem”, jo demontētā ekonomikā tie nevar atrast savas saites – vajadzības un nodrošinājumu, bet dabiski eksistējošie elementi vienkārši tiek iznīcināti – normāla saimnieciskā dzīve tiek pārvērsta par mākslīgu ekonomisko elementu “konstruktoru”, no kura pēc vajadzības var samontēt visu, kas ienāk prātā, nerēķinoties ar Cilvēka vai vides patiesajām vajadzībām, interesēm vai iespējām.

Kreditēšana ir kārdināšana ar nodrošinājumu un priekšlaicīgs pamudinājums tur, kur nav tam atbilstošu, resursus piesaistošu ideju un prasmju vai aprites saišu – pasūtījuma un vides. Pie tam, tas parasti nāk kopā ar saimnieciskās dzīves pamatu mainīšanu un svešu ideju iepotēšanu kā vajadzību, tā nodrošinājuma jomā. Kreditēšana vienmēr ir kā Sprīdīša velnam pasniegtā lipīgā nūjiņa – ir ārpus viņa patiesajiem mērķiem un to ierobežojums – brīvības laupīšana, bet projekta finansējums ir kā Vējamātes dotās stabulītes pūšana un Lutauša dancināšana – viņa brīvības laupīšana un nodarbināšana – arī nokausēšana.

Rakstot “projektu” un saņemot finansējumu, tā autors:

- 1. Sniedz ekonomisku informāciju par savām iespējām un vajadzībām, resursiem – atklāj gan savas, gan ekonomikas stiprās un vājās puses.

- 2. Atsakās no sava prāta un Garīgo Avotu vadības – no dabiskajiem resursiem un to aprites likumībām – no savas izaugsmes Cilvēciskajā plānā.

- 3. Atsakās no attīstības vēsturiskuma, tradīcijām, kultūras mantojuma, uzticības un ticības savai zemei un tautai. Kļūst par svešinieku savā zemē un tās biosfērā, tās veidotajiem saimnieciskās dzīves mehānismiem, nepieļauj iedragāto apstākļu normalizēšanos.

- 4. Kļūst par ietekmes aģentu – mehānismu, caur kuru notiek saimnieciskās dzīves un sabiedrības demontāža un tās resursu izmantošana svešā ekonomikā vai voluntārā sagrāvē.

- 5. Atsakās no Cilvēciskā “labā” un noslīd populatīvā – dzīvnieciskā (varu – nevaru) veiksmīguma līmenī. (Cilvēks un cūka grūstās pie vienas siles, bet silē lējējs izlemj, kuru piebarot, kuru – ne.)

- 6. Atsakās no savas brīvās gribas un nodod savas dzimstot saņemtās tiesības uz darbu, tā izvēli svešās rokās. Parakstās par to, ka kļūst par dzimtcilvēku, vergu kāda kunga muižā, kurš izlems, ko vergs darīs, ko ne! Tad jau reizē ar to prasiet viņam atļauju precēties un priecājieties, ja viņš jūsu meitu par piegulētāju ir paņēmis!

Populācijā nav Cilvēcības, tāpēc tur nav radošas domāšanas un nerodas jaunas idejas. Populācija izmirst apstākļu mainības un jaunu ideju trūkuma dēļ, tādēļ pirmais, ko tā izsūc no saviem upuriem, ir Cilvēcības radošais potenciāls, radoša domāšana, idejas, risinājumi. Projektu finansēšana ir ēsma un vilinājums, kuru izmanto tukšie ķermeņi, lai tie, kuriem ir nenovērtējamā ideju bagātība, paši tās atdotu un piesūtītu tiem, kuri, bez Cilvēcības “dzīvi miroņi” būdami, klīst savas fiziskās nāves bailēs un visur Cilvēcību izspiež, savu pasauli – nāves ideoloģiju, kapsētu un tās kārtību ieviešot.

Svešas brilles uzlicis, gudrāks nekļūsi, tāpēc, Cilvēku idejas izsūkušie tās sadraņķē bez pienācīgas atdeves. Cilvēcība ir ne tikai ideju radītājs, bet arī Dievišķā skolnieks – tas, kurš mācās un var tās pielietot. Populācija, pēc gatavā augļa tiecoties, darbu un tā mācību par tukšu traucēkli uzskata, tāpēc arī prāta un roku darba augļus paši īsti pielietot neprot, bet citiem arī neļauj. “Projekts” ir populācijas un “projekta” iesniedzēja, viņa vides ietekmju maiņas vieta. Caur to populācija saņem “projekta” darbības enerģiju un Cilvēciskās kvalitātes, ar kurām pati maskējas, bet “projekta” iesniedzēju un darbības vidi piesārņo ar saviem destruktīvajiem elementiem un atkritumiem.

Pretdabiskā sistēmā nav iespējami racionāli risinājumi. Veselo saprātu var saglabāt rīkojoties saskaņā ar Tā dzīvi un noteikumiem. Neciest no vājprātīgo neprāta var tikai norobežojoties no viņiem un viņu izdarībām. Tas nozīmē dzīvot pēc veselā saprāta normām, atbilstoši Dabiskajai Kārtībai, nepārņemot vājprātīgo dzīves veidu un paņēmienus.

Tas, kas notiek, iedarbinot šo projektu sistēmu un pakļaušanās tai, ir pazīstams kā koloniālisms, koloniju resursu izlaupīšana un koloniālā atkarība, okupētās un koloniālās teritorijas ekoloģisko, ekonomisko un Cilvēcisko resursu izlaupīšana. Tikai tagad tas notiek jebkurā teritorijā, arī aiz bankas vai fonda juridiskās adreses sienām, ja kāds parakstās uz projektu iesniegšanas noteikumiem un finansējuma saņemšanu. Kolonizators un kolonizētājs var sastapties vienā pilsētā pārejot ielu vai bankas virzienā palūkojoties.

Cilvēks pārstāj būt Cilvēks tajā brīdī, kad savu darba prieku nomaina pret darba samaksu un atkarību no tās. Viņš krīt zemāk par dzīvnieku. Dzīvnieks apzinās brīvības nozīmi tik ilgi, kamēr ir psihiski vesels, bet mirstot meklē vientulību.

Par slimiem un izmirstošiem dzīvniekiem jūs pārvērš kreditētāji un “projektos” saucēji! Būt brīvam nozīmē apzināties sevi un nezaudēt atmiņu – uzturēt savu dzīves mērķi. Dzīve ir savs Ceļš uz mērķi.

Tad, kad finansētāja labvēlības saņēmējs parakstās uz tā noteikumiem, viņš savu darbu noliek atkarībā no radītajiem apstākļiem (bankas un fondi to dara!) un ar to pašu atsakās no savas pirmās Cilvēciskās Identitātes un Augstākās Garīgās Vērtības – Gribas Brīvības! Tāds atsakās no savas Dzīves.

Par virtuālas naudas rēgu vai iekārotu mantu – pīšļu saujiņu – savu dzīves jēgu un prieku pārdot, ir Savas Cilvēka Tiesības par lēcu virumu pārdot!

Par lēcu virumu, Kungi, par lēcu virumu.



09.12.2007.

Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija