Atpakaļ

[RU]


Ekonomiskās dzīves reālijas, valdības pūles tās apjēgt un racionāli rīkoties, tās uzstādītie jautājumi šajā rosībā izaicināja mani dažas sociopsiholoģijas aksiomas interpretēt ekonomikai.


Ražošanas līdzekļu, ekvivalentu vai kultūras kapitālisms?


Kapitāls ir vērtība, kura mijiedarbībā ar citām vērtībām var dot tādu šīs vērtības pieaugumu, kurš ir transformējams citās vērtībās.

Jebkuras ekonomikas pamatā ir kapitāla transformācijas no vienas, zemākas vērtības, citās – augstākās. Tas ir – ekonomika ir tikai tur, kur notiek tehnoloģiju, vērtību(dzīves kvalitāšu) pieaugums – tiek risinātas esošās problēmas, neradot jaunas. Jaunu problēmu rašanās nozīmē, ka kapitāla aprites kopējās vērtības pieaugums ir nulle, bet enerģētiskie un citi resursi, laiks, cerības ir zaudētas, kas nozīmē, ka tas ir ekonomikai pretējais process.

Vērtību samērošana (attiecībā viena pret otru) ir to savstarpējo attiecību noskaidrošana sadarbībā. Vērtības (kvalitāšu) pieaugumu dod tikai šo vērtību plašāka un izsmalcinātāka samērojamība.

No kapitāla viedokļa – sabiedrība ir tādi ekonomiskajās attiecībās saistīti pašapzinīgi un izvēlē brīvi cilvēki, kuri izmanto savstarpēji saistītu individuālo kapitālu ekonomisko iespēju paplašināšanai un tās galarezultātu kopīgai izmantošanai vai nesavtīgai izmantotāju loka paplašināšanai, ja to prasa šo jauno izmantotāju ekonomiskā situācija tās uzlabošanai. Tas ir – jebkura sabiedrība cenšas izplatīt savu kvalitāšu struktūru un vērtību samērojamību, ja to neierobežo kādas augstākas vērtības sabiedrības iekšienē, sabiedrību atšķirībās vai šo vērtību zudumu draudi struktūru, vērtību izlīdzināšanā, bet “klani” iespiesties ar savas ideoloģijas iefiltrēšanu visur, kur tas ir iespējams.

Kapitālisms ir sabiedriska iekārta, kurā sociālās attiecības ir pakļautas kapitāla vairošanas interesēm – vai arī tā – kurā sabiedrisko attiecību politika (mērķtiecīga procesu virzība) ir vērsta uz kapitāla vairošanu.

Sociālisms ir tāda sabiedriska iekārta, kurā ekonomika kalpo sociālo attiecību attīstībai sabiedrībā – vai – tās politika ir vērsta uz sociālo attiecību pilnveidošanu.

Ja saprot, ka vērtība (kapitāls) ir jebkura vērtība, ne tikai finansu un to ieguldījumu ekvivalenti, tad saprotam, ka kapitāls ir cilvēku spēju resursi, uzkrājumi un attiecības – kultūras vērtības, kuras izpaužas kā sociālās attiecības sabiedrībā, bet sociālisms ir tāda sabiedriska iekārta, kurā par sabiedrības attīstības pamatu kalpo sociālās attiecības sabiedrības iekšienē, tas ir - sociālais – kultūras kapitāls, tad jāsaprot, ka sociālisms ir augstāka līmeņa kapitālisms salīdzinājumā ar ražošanas līdzekļu kapitālismu, bet liberālisms ir kapitālismam pretējs sabiedrisko attiecību tips, kurā notiek vērtību devalvācija tās pretnostatot vienu otrai.

Surogātsabiedrība – “klans” ir ekonomiskajās attiecībās saistīti pašapzinīgi un “klana” interešu noteiktās atkarībās esoši tā locekļi, kuri izmanto savstarpēji saistītu individuālo kapitālu ekonomisko iespēju paplašināšanai un tās galarezultātu baudīšanai iespējami šaurā lokā un “klana” varas izplatīšanai pār citiem “klaniem” vai sabiedrībām ar mērķi izmantot to kapitālus vai ekonomikas savās interesēs. “Klanu”(grupējumu) interešu diktētas attiecības un to ietekmes uz citiem “klaniem” nav vērtības (kapitāls), jo nedod transformējamu vērtību pieaugumu.

Ekonomiskais liberālisms ir “klana” un sabiedrības ekonomiku saskarsme situācijā, kurā “klana” vara noārda sabiedrības ekonomiskās likumības.

Vara ir tas, kā likumiem pakļaujas šo varu atzīstošais.

Pakļaušanās finansu un to ieguldījumu ekvivalentu aprites likumiem ir ierobežotu iespēju ekonomiskās varas nostiprināšana un ekonomikas kā procesa apturēšana - ieslēgšana noteiktu iespēju un depresiju noslēgtā lokā.

Pakļaušanās kultūras likumu diktātam ir augstākās ekonomiskās varas nostiprināšana pār sabiedrību un neierobežotas attīstības iespēju pavēršana – jautājums tikai par to –

Vai finansu kapitālisma apstākļos ir iespējama kultūras jēdziena pareiza sapratne un tās vērtību adekvāta transformācija?

Apvienojot (socializējot) kapitālus, lielākās struktūras (valsts kapitāls) veidojas socializējoties dažādas socialitātes pakāpes kapitāla nesējiem. Tas nozīmē, ka augstākās pakāpes struktūras veidojas tur, kur ir izsmeltas zemākās pakāpes kapitāla socialitātes. No tā izriet, ka iedarbojoties no ārpuses vai priekšlaicīgi nav iespējama struktūras socialitātes paaugstināšana.

Valsts kapitāls ir struktūras elementu kapitālu sociālisms.

Ekonomikas elements ir kapitāls vai socializētu kapitālu grupa ar vienotu prioritāti un tai pakārtotu sekundāru mērķu sistēmu.

Kapitālu socializācija ir atkarīga no to socializācijas spējas un elementu socialitātes.

Socializācijas spēja ir elementa spēja atrast dažādu elementu vidē tos elementus, kuru prioritātes saskan ar viņa prioritātēm, kuru mērķu sistēmas noderīgas viņa prioritātes sasniegšanai, vai nepieciešamības gadījumā, starp atbilstošajiem elementiem atrast, formulēt kopīgo prioritāti un izvērst mērķu sistēmu, kuru var realizēt plāna ietvaros, atbilstoši objektīvajai realitātei ierobežojot subjektīvās realitātes aspektus. Tātad ir pasīvā un aktīvā socializācija, kur pasīvā ir iespēju izmantošana, bet aktīvā ir iespēju radīšana.

Socializācijas spēja ir atkarīga no kapitāla formai radniecīgo formu sastopamības vidē un elementa socialitātes.

Elementa socialitāte ir viņam piemītošā iekšējā socializācijas nepieciešamība.

Ekonomikas ir procesi ar aprites cikla likumību noteiktu ilgumu, tādēļ, lai varētu nodrošināt valsts kapitāla eksistenci ir jānodrošina atbilstošu šī kapitāla vides stabilitāti, kurš ļautu socializēties (process!) elementiem un sākties valsts kapitāla darbībai valsts ekonomikā un nodrošinātu tās procesu. Tāpēc valsts kapitāls un ekonomika var parādīties tikai tur, kur ir elementi ar pietiekamu socialitāti, socializācijas spēju, kur valsts (sabiedrība) ir atradusi (definējusi) savu prioritāti un tās mērķu sistēmu, kā arī izstrādājusi stratēģiju tās sasniegšanai, kas detalizēti pieejama katram socializācijā ieinteresētajam elementam (kapitālam) pietiekami detalizēta plāna veidā. Bez plāna prioritāšu realizācija un elementu socializācija vienotā valsts kapitālā un ekonomikā nav iespējama.

Plāns ļauj atsijāt valsts prioritātei vai stratēģijai neatbilstošās elementu aktivitātes un slāpēt tās, kurās tiktu nelietderīgi zaudēti elementa un valsts resursi, bet saskaņot laikā tās, kuras būtu koriģējamas vai atbrīvojamas savlaicīgi, ņemot vērā procesu nodrošinājumu (socializāciju) un ilgumu (aprites laiku). Tāpat plāns ļauj kontrolēt aizrobežu kapitāla investīciju vietas, veida, kvalitātes un lieluma atbilstību valsts prioritātei, saderīgumu stratēģijai un patreizējam ekonomikas stāvoklim vai sagaidāmajām izmaiņām. Plāns ir korupcijas izgaismotājs un bremzētājs tur, kur ir pietiekama elementu socialitāte, bet nepietiekama socializācijas pakāpe.

Korupcija ir noziedzības saplūšana ar administrāciju nolūkā to kontrolēt noziedzīgu mērķu sasniegšanai vai administrācijas nespēja pildīt savas funkcijas – īstenot valsts pamatideju – aizstāvēt godīgo iedzīvotāju intereses, tai skaitā arī pret aizrobežu „klanu” darbību. Sabiedrības korupcija ir šīs sabiedrības deģenerācija. Sabiedrības korupcijas gala rezultāts ir „pilsoniska sabiedrība”.

Korupcija ir “klana” darbības pazīme, veids, bet korumpētība – “klana” eksistences stāvoklis, dzīves uztvere un darbības virziena rādītājs.

Valsts plāna ne eksistence ir “klanu” plānu realizēšanas sekas un realizēšanai nepieciešamais stāvoklis. Plāns ir klēts durvju atslēga – kam tā ir, var piekļūt vērtībām, uzkrāt un saglabāt tās, bet tās durvis, kuras nav slēgtas piesedz garāmgājēju izlaupītu un piemēslotu telpu.

Valsts kapitāls ir struktūras elementu kapitālu sociālisms. Tas ir – valsts kapitāla pamatā ir tas vērtību uzkrājums, ar kādu operē valsts kapitāla elementi.

Aizrobežu kapitāli valsts kapitālu (kapitālu sociālisma vidi) var socializēt augstākās struktūrās – starpvalstu kapitālos, vai veģetēt uz tā, novājinot valsts kapitālu, atkarībā no investīciju ieguldījuma sfēras (pamatvērtības vai patēriņš), radušos vērtību ieguldījumā valsts uzkrājumā vai izvešanā un tā, vai ieguldītājs ir aizrobežu sabiedrība vai “klans”. “Klana” ieguldījumi ilglaicīgajās ekonomiskajās apritēs vienmēr tām ir graujošas, pat ja īslaicīgajās apritēs tās dod kādas vērtības rašanos, tādēļ, ka caur savu ieguldījumu “klans” valstī ievada savu ideoloģiju, kas vienmēr ir destruktīva. (Ilglaicīgs “klans” ir neiespējams ekonomiskās orientācijas – piramīda – cikla īsuma dēļ.)

“Pilsoniskā sabiedrība” ir valsts pretmets – kapitālu un sociālo elementu attiecības, kurās tie darbojas kā “klani”, katram realizējot savu subjektīvi izraudzīto mērķu prioritāti, atrodoties konkurences apstākļos ar citu “klanu” prioritātēm, un attīstībai lietojot konkurences cīņas enerģijas pārpalikumus, kuri nedod pārejas jaunās kapitāla attiecību kvalitātēs un augstāku kapitāla formu apritēs, tādēļ, ka rada jaunas problēmas un parazitē uz sabiedrības – valsts kapitāla un sociālajām saitēm – (pelējums), kā arī savtīgās interesēs attīsta situāciju negatīvos aspektus tas ir – “pilsoniskās sabiedrībās” ekonomikas nav pēc būtības.

Diktatūra ir tāda kapitālu socializācijas (sabiedrības eksistences) forma, kurā valsts attīstības stratēģijas izpilde tiek nodrošināta augstākajai varai diktējot zemākajām varām un sociālajiem elementiem to pienākumus (no tiem izrietošās tiesības, atbildību un brīvību to izpildē) un kompetences, atbilstoši uzstādīto mērķu sasniegšanas plāna noteiktajam posmam. Šeit katra elementa ekonomiskā kvalitāte (socializācijas pakāpes noteikta vērtību aprites intensitāte starp valsti un elementu) ir atkarīga no diktatora ekonomiskajām kvalitātēm (kuras ir pamatvērtību, to uzkrājumu un spējas sintezēt jaunas augstākas noteiktas), obektīvās darbības vides, uzstādītajiem sabiedrības mērķiem un to sasniegšanas plāna posma, kā arī “klanu” pretdarbības graujošās ietekmes spēka. Diktatūra eksistē tur, kur vienā ekonomikā tiek socializēti elementi ar zemu socializācijas spēju attiecībā pret diktatoru. Diktatūrā diktators ir elements ar aktīvo socializācijas spēju, bet citi elementi un zemākās varas ir pakārtoti diktatori vai elementi ar pasīvu socializācijas spēju attiecībā pret augstāku diktatoru, bet ar pietiekami lielu pozitīvu socialitāti pret diktatora formulētajiem mērķiem un prioritāti.

Demokrātija ir tāda kapitālu socializācijas forma, kurā apvienojas elementi ar augstu pozitīvu socialitāti un aktīvās socializācijas spēju. Demokrātija ir kolektīva diktatora izvēle un labprātīga pakļaušanās tā saskaņojošajai darbībai (diriģents orķestrī).

Prioritāte ir diktators. Mērķu sistēma un tās stratēģija ir prioritātes likumi. Tauta ir tas, uz ko attiecas šie likumi – tātad, ja paziņo, ka suverēnā vara pieder tautai, ir secīgi jāatbild uz trim jautājumiem:

- Kas ir tauta šajā sociālajā struktūrā (tātad jānosprauž tautas sociālās robežas)?

- Vai tautai ir sava mērķu sistēma, tās sasniegšanas stratēģija, ap kuru demokrātiski socializēties demokrātiskā valstī (Valsts ir prioritātes konsolidēta sociālo elementu un grupu vide. Valstī ietilpstošais elements ir šo vidi radošais punkts un šīs vides kvalitātes izpausme.)?

- Vai un kāda ir šīs tautas prioritāte, cik precīzi tā definēta (vai tā ir apzinātā vai intuitīvā stāvoklī, aktīva vai pasīva, kāda ir jēdziena vēsturiskā izpratne un vai nav notikusi jēdziena satura izpratnes maiņa, vai jēdziena saturs nav “klana” darbības rezultātā nomainīts. )?

Demokrātija un kooperācija ir viens un tas pats jēdziens, izteikts sociopsiholoģijas vai ekonomikas terminos (formās). Līdz ar to redzam, ka kooperācija nav problēmu risināšanas metode, kura pielietota pati par sevi dod atrisinājumu, vai būtu pielietojama visur un vienmēr (vidēs ar neatbilstoši zemu socialitāti vai pasīvu socializāciju), bet kapitālu socializācijas spēju attīstības līmenis pie noteiktas elementu socialitātes un socializācijas procesa attīstības sekas – posms, kurš dod iespēju jaunu kapitāla formu socializācijai šajā ekonomikā.

Neviena ekonomikā apzinātā vērtība neeksistē bez cilvēka, tās izriet no cilvēka dabas un vajadzībām. Cilvēkam apzinātajā ekonomikā cilvēks ir vērtības radītājs, nesējs un patērētājs, kaut arī šīs vērtības neapzinātā veidā aizguvis no augstākām ekonomikām un ar šīm vērtībām neapzinātā veidā socializējas kā kapitāls un kapitāla elements augstākā, viņam vēl neapzināto un nepieejamo vērtību ekonomiskajā sistēmā. Savā ekonomikā cilvēks ir vērtību samērotājs un vērtību sistēmas noteicējs, kura ir stabila par tik, par cik (kvantitāte) tā saskan ar tam neapzināto vērtību ekonomiku un tā, kā (kvalitāte) atbilstoši šai augstākajai ekonomikai cilvēks formulē savas ekonomikas prioritāti.

Visas kooperācijas apzināti pakļaujas augstākas ekonomikas diktātam, - tas ir – visas demokrātijas ir tādas diktatūras elementi, kuras labprātīgi pakļaujas augstāku ekonomiku prioritātēm un to diktatūrai – demokrātijas eksistē tikai sabiedrībās ar tām atbilstošu stabilu reliģisko vērtību sistēmu un aktīvu kultūras dzīvi. Demokrātijas (kooperācijas) ir savu prioritāšu realizācijas iespēju atrašana (brīvība) sabiedrības prioritātes realizācijas procesā. Darot derīgo panāku vajadzīgo un sasniedzu patīkamo. Svētki ir derīgā radīšana un atmaksājas tikai ar prieku darīts darbs.

Visi kapitāli secīgi iziet vienus un tos pašus ekonomiskās dzīves posmus – aprites no rašanās līdz izzušanai – nāvei – transformācijai. Attīstība ir procesa vai kādas tā īpatnības, tās izpausmes spēka vai aktivitātes pieaugums. Attīstība ir tikai tur, kur konstatējama reāla izmaiņa kvantitātē, kvalitātē vai aktivitātē. Attīstība cilvēkam ir vienas īpašības pārveidošana par citu augstāku izsmalcinātāku augstākas ekonomikas vērtību sistēmā. Ekonomikas attīstība ir procesa norises kvalitātes paaugstināšana nevis norises tempa palielināšana. Steidzinot ekonomiku, tiek zaudēta kvalitāte, bet panākta ātrāka tās nāve (labākajā gadījumā) – krīze, bet visbiežāk nonāk resursu nesaskaņotībā – haosā – depresijā. Skrienot gar sētu ir grūti kvalitatīvi nokrāsot katru dēlīti, bet ātrāk pienāk darba beigas, par kuru (kvalitāte!) var nesaņemt algu vai alga vienalga jāgaida noteiktajā laikā (depresija). Ekonomikas pieauguma paātrinājums ir tās ilguma saīsinājuma rādītājs un beigu tuvināšanas pazīme. Lielie ilgi dzīvojošie bruņurupuči dzīvo lēni, bet viendienītes steidzas dzīvot!

Krīze ir ekonomikas transformācijas iespējas, bet depresija – lejup kritiena pazīme.

Tās ekonomikas, kuras nav noritējušas kvalitatīvi – nav apguvušas jaunas kvalitātes vai izmantojušas krīzes iespējas (socializējušas jaunas vērtības), pēc krīzes nepaceļas jaunās augstākās apritēs un nesocializējas augstākās sistēmās vai ar augstākām kapitāla formām jaunās ekonomikās, sabrūk vai atsāk to pašu attīstības posmu sliktākos apstākļos. Tās atpaliek no augstāko ekonomiku attīstības un nonāk rupjāku attiecību un elementu vidē, kur pret novecojušām vai kļūdainām ekonomikām darbojas ekonomisko likumu graujošie aspekti - konkurence.

Konkurence ir attīstības pavadone tur, kur sastopas zinātnes, izglītības un sadarbības nodrošinātas attīstības augļi ar novecojušām iepriekšējo ciklu formām un noris cilvēku apziņā, bet ne materiālajā vidē, kur konkurencē saskaroties vienmēr bojā iet smalkākais – attīstītākais. Konkurence starp materiālajām formām (sugām) parādās tur, kur sistēmā tiek no ārpuses patvaļīgi ienests sistēmai svešs elements. Konkurence apziņā izpaužas kā izvēles iespēja. Materiālajā vidē konkurence (nesaskaņotība) ekonomikā ir šīs ekonomikas cikla beigu pazīme. Dzīves beigās cilvēks mirst organismā uzkrāto kļūdu un fizioloģisko procesu nesaskaņotības dēļ, bet slims ir strīdīgs un nevīžīgs. Miers baro, karš (strīds) posta. Patiesības atskārsme dzimst atbilstošu prātu sadarbībā.

Dažādiem kapitāliem ir dažāds aprites laiks – dažādas ekonomikas. Dažādām vērtībām ir atšķirīgs transformācijas starpposmu skaits un galarezultāts. Katras socializēto kapitālu – valsts – ekonomikas ilgums ir atkarīgs no elementu spējas saskaņot vēlmes ar iespējām (apmierinājuma) un koncentrēties mērķu sasniegšanai, kad iespējas sasniedz vēlamo (laime) un piemērošanās kādam kapitāla veidam kā savas ekonomikas pamatam, kas diktē atšķirīgas prioritātes un mērķu sistēmas. “EU-sā” nav labāk kā “PSRS-ā”. Vienkārši “PSRS-ā” mērķi un vēlmes tālu pārsniedza iespējas, tāpēc apziņā dominēja neapmierinātība, bet “EU-s” piezemējis mērķus līdz iespējām, tāpēc dominē apmierinājums līdz iespēju ierobežotības un nepastāvības atskārsmes brīdim. Tāpēc tur dominē apmierinājums (tiem, kam tas ir) un apziņā dominē labākas dzīves ilūzija (siltas jūras sapnis slapjā gultā).

Orientēšanās uz zemākām kapitāla formām (ražošanas līdzekļi un to ekvivalenti, finanses) izslēdz augstākās formas (cilvēka psihes īpašības, intelekts un kultūra) no valsts ekonomikas un traucē to socializācijai tādēļ, ka īsākie cikli piedzīvojot biežākas depresijas neizbēgami konfrontē vidē augstākās un zemākās kapitālu formas (konkurence!), liekot ciest augstākajām un aktualizējot zemākās.

Orientējoties uz augstākajām kapitāla formām un pieņemot to diktētās prioritātes, sabiedrības ieiet garāku ekonomisko ciklu lokos, bet mērķu sistēmā, stratēģijā saskaņo zemāko kapitālu socializācijas, to ekonomisko ciklu beigās depresiju vietā izejot krīzes, kuras izmanto par atbalsta punktiem valsts ekonomiskajam plānam. Zemāko ciklu ilgums ir plāna posmu garuma modulis.

Krīze ir nobriedusi nepieciešamība mainīt situāciju vai maiņas iespēja. Maiņa (atkāpes no plāna vai reorganizācijas) ārpus krīzes zonas ir ekonomikas destrukcija. Tāpat ieilgušas vai pārāk biežas (moduļu ritma traucējumi) maiņas izraisa haosu – depresiju.

Orientējoties uz augstāko – kultūras kapitālu – var ieiet visgarākajā ekonomiskajā ciklā ar neierobežotu attīstības iespēju, kas ļauj saskaņot pārējo kapitālu ciklus vienā savstarpēji atbilstošā sistēmā, ļaujot katram elementam socializēties tajās formās, kuras tam pēc viņa socialitātes ir vispieņemamākās. (BRĪVĪBA PAŠIZPAUSMĒ SADARBOJOTIES) Kultūras telpā nav iespējamas savstarpējas apkarošanas formas (šķiru cīņa, konkurence un kultūru sadursmes ir “klanu” ideoloģijas elementi un to aktualizēšana ir “klanu” darbības formas), taču tas prasa kultūras jēdziena apzināšanu, attīrīšanu un izsmalcināšanu, kas jau pats par sevi ir bezgalīgs process – tāpēc ekonomiski visperspektīvākais (visgarākais cikls ir bezgalības aptveršana) un visspēcīgākās ekonomikas radīšana. Tāpēc “klani” cenšas iznīcināt kultūras kapitālu vai aizstāt to ar subkultūru saturu (saber zaķītim maisā sapuvušus ābolus).

Tā kā vērtību nesējs un saskaņotājs vienotā procesā ir cilvēks, tad saprotams, ka katras valsts ekonomika ir tik stipra, cik lieli ir tās cilvēku uzkrājumi. Valsts pārtikas un vitalitātes nodrošinājums ir atkarīgs no zemnieku skaita valstī (cilvēka un zemes empātijas), nevis apstrādāto hektāru attiecības pret vienu traktoru (neekvivalenta vienpusēji pārslogota – vampīriska – apmaiņa) un tās suverenitāte šajā jomā ir apgriezti proporcionāla ievestās pārtikas daudzumam. Izglītoto cilvēku daudzums valstī ir atkarīgs no izglītības sistēmas atbilstības tautas īpatnībām nevis ārzemju žurnālu, tulkoto romānu, svešvalodu pulciņu un studentu apmaiņas programmu daudzuma. Tehnoloģiskā varēšana atkarīga no strādāt protošo un gribošo (audzinātība!) skaita, bet ne no automātu un plūsmas līniju modernuma, tāpēc “klani” aizved verdzībā iekaroto zemju strādāt spējīgos un šajās teritorijās izvieto savus ražošanas līdzekļus, savu ražošanas plānu nodrošināšanai.

Dzīves līmenis atkarīgs no spējas risināt kārtējās problēmas, tāpēc plāna posmu īstenošana atkarīga nevis no ievesto ārzemju ražojumu daudzuma, bet no inteliģences spējas izdarīt vajadzīgos pārkārtojumus, spējas interpretēt zinātnes atklājumus izgudrojumos un tos ieviest ražošanā, dodot darbu tam spējīgiem strādniekiem, par kuru kvalitāti rūpējas inteliģence izglītības sistēmā (intelektuālā un psihiskā kapitāla ekonomika). Tāpēc “klani” izlaupa intelektuālo potenciālu, to pārvilinot savos projektos vai iznīcinot šo kapitāla formu strādniekos.

Ja mēs saprotam, ka kultūras kapitāls ir visu kapitāla formu pamats (nodrošinātājs)un cilvēks ir tā nesējs (izpausmes vide), bet valsts ekonomiskais spēks atkarīgs no plānveidīgas darbības cilvēka resursu uzkrājumā, tad zinām, ka “klaniem” agri vai vēlu jāizjūt kārdinājums sākt demogrāfisko bremzēšanu un kultūrintervenci.

Līdz ar to, jautājumu var pārfrāzēt tā:

- Valsts nāve ražošanas līdzekļu un to ekvivalentu kapitālismā vai mērķtiecīgs kultūrkapitālisma cikla sākums?

Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija

30.09.2005