Atpakaļ

Jautājums no www.philos.lv

418.

No: Aigars - "ceļabiedrs"    Temats: Latvija

2011. gada 28. maijs 09:58:37

Kas ir Latvija?



Kas ir Latvija?


Visu cieņu „ceļabiedram” – tas ir viens gruntīgs jautājums!

Tikai vēlāk atskārtu, ka tā arī nenoskaidroju – par kuru Latviju mans „ceļabiedrs” domā:

- Vai viņš domā par Īstenības Latviju, Dabisko Latviju vai par mūsdienu – moderno Latviju?

Īstenības Latvija ir Latvijas Ideālā daļa. Tas ir kopums. Šo kopumu izsaka Artūra formula – „Karalis, tauta un zeme ir vienoti.”

Я есмь Русь teica Jānis Bargais. „Es esmu Lībija” – Muammars no Lībijas. „Es esmu Francija” – teica Saules karalis Francijā. To Zin Visi.

Zeme baro, ietver savā ainavā un dod vietu zem Saules. Mēs dzīvojam uz savu senču kauliem. Mēs ēdam viņu sviedru slacītās zemes labību – to, kas no tās nāk labs. Mēs sevī uzņemam to, kas caur šo zemi cirkulē riņķu riņķiem gadu tūkstošos aizvien un aizvien. Mūsu miesas caur šo zemi rit jau neskaitāmas reizes. Caur to mēs ar senčiem esam viens vesels. Mēs domājam tā, kā to mums iedveš tas, ko mēs ēdam. Mūsu fiziskās, dvēseliskās un mentālās miesas – substances nāk no un caur to zemi, kuras augļus mēs ēdam.

Zeme uztur savu augu un dzīvnieku valsti. Tā veido reljefu saskaņā ar tai uzticēto vibrāciju dabu un kopumu. Reljefs, augu un dzīvnieku valsts, klimatiskie apstākļi iedarbojas uz mūsu jutekļiem un caur tiem formē mūsu apziņas īpatnības, kuras izkopj un noteiktā attīstības virzienā virza (dod iespējas) klimatiskie apstākļi, liedzot vienu, bet uzturot citu darba un dzīvesveida stimulu. Viss, kas nāk no un caur šiem stimuliem un jutekļu nestajām ietekmēm, formē mūsu dvēseliskās substances kvalitātes – apziņu. Viss, ko mums dod mūsu zeme, mums ir vajadzīgs un derīgs. Tā mums dod vingrinājumu iespējas pūlēs un apbalvo ar pūļu pārvarēšanas sasniegumu augļiem – dvēseles kvalitātēm – Cilvēciskajām Vērtībām.

Vieta zem Saules mūs iesaista „Zvaigžņu dēlu un Zemes meitu rotaļās”. Katrs planētas apgabals ir vieta savdabīgām Kosmisko un planetāro enerģiju mijiedarbībām. Cilvēka apziņa ir šo enerģiju uztvērējs, transformētājs un sintezētājs. Cilvēka apziņa ir „Garā pupa” un „Jēkaba kāpnes”, pa kurām Zemes meitas kāpj pretī Dieva (Zvaigžņu) dēliem un Tie dodas pie savām līgavām. Bez Cilvēka apziņas (kvalitātēm) šī rotaļas un Zemes apgarošana nenotiek. Cilvēka apziņa regulē visu – sākot no klimata, zemes auglības, zemestrīcēm un ražas lieluma un beidzot ar kontinentu, tautu un rasu nomaiņu.

Tas, kurš ir īstajā vietā (zem Saules) – kura dvēseles substances un kvalitātes ir saskaņā ar vietas enerģiju plūsmām, ir laimīgs pats un svētība visiem. Tautu dzīves telpu iezīmē enerģiju savdabības robežas. Labāk nomirt savā zemē badā, nekā piesārņoties ar svešām vibrācijām (postīt enerģiju apriti šeit) vai piesārņot citu tautu dzīves telpu ar savām vibrācijām tur aizklīstot „patvēruma” vai „labas dzīves” meklējumos. Par to ir smagi, ilgi un bargi jāmaksā „līdz 7. augumam”.

Tauta ir Cilvēku un viņu darbu kopums. Cilvēku kopums ir paaudžu kārta – bērni, vecāki un vecvecāki sabiedrībā, kurā katram vecumam ir sava nozīme. Bērni ir Harmonija. Vecāki ir Labdarība, bet vecvecāki ir Sapratne. Mīlestība, Labdarība un Sapratne dod Mērķus, darbus un darba augļus – Tikumu. Tikums ir paaudžu kārtas raža – tā Vērtība, kura uztur un vairo tautu.

Augot Tikumam, iet vairumā tauta. Dilstot tikumam – dilst tauta. Tikums baro tagadni un veido nākotni. Ja pamanāt iztikas līdzekļu trūkumu, vairojiet Tikumu. Kāds ir Jūsu šodienas tikums, tāds būs Jūsu nākotnes pavalgs. Tikums ir katras dienas, mūža un darba aizdars. Tas ir tas, ko vairojot vairojas tautas un katra Cilvēka tajā labklājība.

Tauta ir tās dvēseles kvalitātes un no tām izrietošās intereses, vajadzības un darba rezultāti. Tauta ir tās savstarpējo attiecību veids. Tāpēc tauta ir tās Kultūras radītās vērtības – darba vietas, izstrādājumi un to aprites infrastruktūra.

Valdnieks ir Dieva sūtnis Tautai. Tauta ar savu dvēseļu strāvu spēku, spriegumu un pulsu izsauc sev atbilstošo – savai gaitai vajadzīgo dvēseļu spēku sakopojumu un apkopotāju. Tauta saņem to, ko tā grib saņemt – to, kurš ir viņu visu dvēseļu sintēze. Valdnieks ir Skolotājs, Vadonis un Līderis. Valdnieks ir Sintēzes un Harmonijas nesējs – viņš atsevišķās spējas un pūliņus apvieno veselajā, darbā un rezultātos. Bez Līdera – Vadoņa, Valdnieka un Skolotāja – Tautas Tēva tauta ir likteņa pamests bārabērns svešinieku kāju pameslam.

Gribat būt stipri – sekojiet Vadonim! Gribat būt Gudri – mācieties no Skolotāja! Gribat labi dzīvot – klausiet Tēvu! Gribat Taisnu Ceļu iet – sekojiet Līderim! Tāds ir Likums. Tāda ir Kārtība. Tāda ir patiesība. Caur to nāk Dzīvība un Dzīve.

Līderis ir tur, kur ir darbība. Tur, kur ir spriedelēšana un runāšana, tur ir vieglākā mēle un svabadākais (bezatbildīgākais) prāts. Atbildīgam Cilvēkam ir Viena Doma, Viens Vārds un Viens Darbs. Viņam ir viena Taisnība, viens Likums un viena Īstenība katrai patiesībai. Caur šo negrozāmo negrozāmību viņš apvieno visas patiesības vienā Taisnīgumā. Līderi var pazīt pēc viņa ceļa, darbiem un rezultātiem. Līderi var redzēt pēc viņa mērķiem. Tikai mērķi iezīmē Līderi. Līderis ved uz cēloņiem. Viltvārdis cīnās ar sekām. Tūlītējais, pasaulīgais un kārdinošais iezīmē viltvārdi. Līderis nāk ar Mūžības Elpu, aicina uz pāri ikdienībai esošo un pārlaicīgās vērtībās izsakāmo. Līderis uz to iet. Līderim ir viens Mērķis, viens prāts un visiem viens Vārds, bet katram savs Darbs. Līderim un viņa sekotājiem – Viens Ceļš un Viena Dzīve.

Tā ir Latvijas Ideālā – Īstenības daļa. Aiz tās nāk Dabiskā Latvija – Ideālās daļas – Īstenības atspulgs reālajos apstākļos. Reālie apstākļi ir tie apstākļi, kādi izriet no Dabas Likumu darbības un matērijas īpatnībām šajā vietā (laikā). Reālie apstākļi nav jāuztur. Jebkura sistēma – augu, dzīvnieku valsts, reljefs un dabas spēki vai sabiedrība atgriežas pie tiem, tiklīdz beidzas tos deformējošo ietekmju spiediens.

Dabiskā Latvija reālajos apstākļos būtu tās ģeogrāfiskā novietojuma un Kultūras mijiedarbības seku kopums Nacionālajās Identitātēs, Vērtībās un no tām izrietošajās Interesēs. Šīs Intereses uzturētu tautu (dzimtu kopumu), Tautas Vīziju, Mērķus un dzīves plānus. Mērķi, plāni un atrastie īstenošanas līdzekļi dod dzīvesveidu, kurš izpaužas savstarpējo attiecību sistēmā un to regulējošajās normās un nodrošinājuma institūcijās – Valstī un tautas saimniecībā, kura ir orientēta uz Nacionālās Valsts, dzīvesveida uzturēšanu un Kultūras attīstību galarezultātā.

Dabiskā Latvija būtu tai atbilstošā dzīvesveida un tautas saimniecības veidotas infrastruktūras, ražošanas bāzes, līdzekļu un ražojumu kopums. Vēsturiskas ainavas telpa un tajā dzīvojošie Cilvēki un Tauta ar tās dzīves tradīcijām, reliģiju un Filosofiju, no kuras izrietētu tās veidota un uzturēta izglītības sistēma, zinātne, darba kultūra, amata prasmes un Daiļrade. Tas būtu Latvijas Valdnieku, Garīgās un laicīgās aristokrātijas, inteliģences, amatnieku un zemnieku un viņu attiecību kopums.

Šajā kopumā būtu arī dažādi ģeogrāfisko, ekonomisko, kultūras, vēstures u.c. apstākļu nepilnību radīti apgrūtinājumi, kuru pārvarēšana nāktu par labu attīstībai un būtu tās stimuls. Arī sveštautiešu piejaukums būtu tāds nenoteiktības radīts apgrūtinājums, kurš šim kopumam piešķirtu unikālas īpašības. Dabiskā Latvija būtu reālajos apstākļos attīstībā esošs visa Ideālā radīts kopums, kurš tiecas uz šo Ideālo.

Atkāpe no Dabiskās Latvijas reālajos apstākļos ir iracionālu un subjektīvu cēloņu radīts kropļojums – tas, ko sauc par šodienas jeb mūsdienu Latviju. Šodienas Latvija ir mākslīgi veidotos un uzturētos apstākļos esošs pretrunīgu darbību iracionāls kopums. Šajā kopumā nav iespējamas nekādas racionālas, konstruktīvas darbības vai kādu darbību labdabīgas sekas.

Šis kopums ir ārpus Latvijas esošu spēku interesēs un to interešu apkalpošanai radīts destruktīvs līdzeklis. Veidojošie spēki to ir tādu iecerējuši, izveidojuši un destruktīvai darbībai sagatavojuši. Tā ir uz ES un Krievijas robežas ierakta mīna ar laika degli, kurai ir jāsprāgst pēc to veidotājas – ASV komandas tai paredzētajā laikā un veidā.

Alkoholiķiem māca tā – vajag atzīt problēmas eksistenci – tad ir vieglāk ar to sadzīvot. Viņi saka: „Mani sauc Vairisa. Es esmu alkoholiķe”. Tāpat Latvijai ir jāsaka: „Mani sauc Latvija. Es esmu amerikāniete. Esmu āmurikāņu rīks, ar kuru viņi čakarē citas valstis. Es gribu būt laba āmurikāņiem. Es paklausīgi pildu visus viņu norādījumus un darbojos viņu nacionālo interešu vārdā.”

Bet viņa var teikt arī tā: „Mani sauc Latvija. Es esmu Baltā Nama harēma vēderdejotāja. Es grozu punci tā, lai maniem kungiem būtu labi un man par to ir liels prieks.”

Vai: „Man saka – lec! Es prasu – uz kuru pusi un gribu divreiz augstāk!”

Man ir kauns, ka atrodos šajā āmurikāņu radījumā. Man ir kauns, ka ir jādzird bērnu rīta raidījumā kāpēcīšiem: „Un tagad spiežam podziņu, uz kuras ir rakstīts „Go”!”. Man ir kauns, ka Zatlers atlaiž Saeimu tad, kad Obama viņu uz to uzpucina.

Tādas (arī visas iepriekšējās) Saeimas vajadzēja atlaist jau sen – tiklīdz tās sāka kalpot svešzemju interesēm un to bīdītājus (promaucistus) tiesāt par valsts nodevību. Man ir kauns, ka vēlēšanu tiesības muļķīgi izmanto tie, kuri nav tam gatavi. Kalpu prātiņos un atbildības nēzdodziņos var iesiet viņu vēderu tiesu – pusdienu biezpiena cibiņu lauku darbos ejot, bet ne valsts dzīves lēmumu zelta pūrus un tērauda kravas. Tam, kurš pēc savas dvēseles dabas ir ar vagara rīksti ganāms, nevar ļaut sev darba lauku un algu pēc patikas ņemt un par citiem tajā lemt.

Man ir kauns, ka tautai uz balsošanu tas tiek likts priekšā tikai tad, kad tas ir vajadzīgs ASV nacionālo interešu Europā bīdīšanai viņu haosa doktrīnas instrumenta darba kārtībā.

Šodienas Latvija nav šīs zemes, vēstures, cilvēku un viņu rīcības kopums. Te nekāda racionāla kopuma nav un nevar būt. Šodienas Latvija ir jebkāda racionāla kopuma noliegums un apkarošanas līdzeklis. Tās dzīvē nav pēctecības un loģikas, kura izrietētu no šīs valsts interesēm un vajadzībām. Te katrs dara to, ko spēj izdarīt, nerēķinoties ar citiem. Ļoti žēl, bet tā ir. Vienīgā cerība ir uz to, ka tas ilgi nevilksies. Varbūt kāda pietiekami liela viesuļvētra noslaucīs visu Āmurikāniju. Jācer uz drīzu Āmurikānijas galu, jo, kamēr būs Āmurikānija, tikmēr Latvija būt nevar. Un arī tad ir ļoti liela iespēja, ka šeit dzīvojošie vēl arvien meklēs kādu, kuram jautāt: „Cik augstu jālec?”

Kopuma nevar būt tur, kur paši viens otru apkaro. Tad ir jāgaida tā visa beigas un jārunā ar tiem dzīvajos palikušajiem, kuri grib un prot sadarboties – veidot kopumu. Tāda Cerība ir. „Karalis, Tauta un Zeme ir vienoti”. Mums ir Karalis un Zeme. Tauta būs.


Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija