2009. gada februāra beigās šis referāts tika piedāvāts un ar atsaucību pieņemts nolasīšanai skolotāju kongresam diskusiju grupā"Tiesību un pienākumu līdzsvars".

Atpakaļ

PAULS STELPS



IMATAKUINA,

VISTA VAI OLA,

JEB

ŠAURO VĀRTU - SPECIALIZĀCIJAS LAMATAS,

KAS VECUMDIENĀS LIEK DOMĀT –

KĀDĀ SKOLĀ ES GRIBU MĀCĪTIES?


Kas bija vispirms – pavasaris vai rudens, kad maltuvē graudi jaunas maizes cepiena miltos pārtop? Vispirms bija Zemes orbītas īpatnības riņķojumā ap Sauli, planētas rotācijas ass slīpums un zemniekam uzticētā lauka novietojums uz Zemesmātes vaiga.

Kas bija vispirms – Skola vai Skolotājs? Vispirms ir vecāku atmiņas par savas pirmās izlasītās grāmatas prieku un zinātkāre, kas liek viņu bērnu pirmajai skolas dienai post un ziedu pilnām rokām uz skolu izvadīt.

Kas bija vispirms – Vista vai Ola? Un te nu jūs esat sava prāta lamatās, ja domājat par vistu, kura olas dēj vai to olu, no kuras izšķīlusies šī vista. Taču, ja jūs saprotat to, ka dinozauri neizmira, bet pārveidojās, arī putnos – tātad arī vistās, kuras, tāpat kā viņu senči dinozauri, dēj olas, tad noprotat, ka šoreiz pareizā atbilde jāmeklē Dzīvības attīstībā un olā, kas kā vairošanās īpatnība, parādījusies sen pirms vistas kā dzīvības formas, kas saglabājusi savu senču sasniegumu un pievienojusi tam rūpes par pēcnācējiem – perēšanu un cālēnu vadāšanu. Ne Vista, ne Ola, bet Vistas spēja būt par Skolotāju saviem cāļiem.

Tiesību un Pienākumu līdzsvara nav. Tās ir jūsu dzīvesveida lamatas, tāpat kā vistiņu spēlēs noķertam prātam jautājums par Vistu un Olu. Ir mūsdienu dzīvesveida radītas situācijas, kurām nav risinājuma šajā dzīvesveidā un atmiņas – zināšanu lauskas par kādreiz eksistējušu kontekstu un nojausmas par iespēju pie tā atgriezties tāpēc, ka eksistē tas, kas uztur parādību kontekstu un šo parādību savstarpējās attiecības.

Faktam nozīmi piešķir konteksts. Izglītība ir Cilvēka veidošanās un izaugsmes process skolēna apziņā, kurā mācību viela, metodika un skolotāja personība ir līdzekļi. Klases telpa, klases kolektīvs, skolotājs un bērna apziņa šajā procesā ir viens vesels. Skolu var sadalīt kabinetos, speciālistos un priekšmetu grupās, un tā iegūt modernizētu, intensificētu – demokratizētu mācību procesu vai pusaudžu savstarpējo attiecību kārtošanas vidi ar nelielu, traucējošu pieaugušo piejaukumu tajā, bet zaudēt Izglītību un Skolu kā Ideālu izpausmes un Kultūras sasniegumu pielietojuma vietu.

Kultūras darbības lauks ir Cilvēcisko Vērtību telpā. Tās ir vērtības, kuru klātesamība piepilda ar labā saturu katru Cilvēka darbību, bet to trūkums atņem vērtību jebkuram notikumam un rīcībai. Cilvēciskās Vērtības sasaista kontekstā viena Cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz nāvei ar citu Cilvēku dzīvēm. Konteksts starp Māti, Bērnu, Skolotāju, Ministru un Izpildītāju ienes katram viņa pienākumus un tiesības. Šie – savstarpējie pienākumi dod visu tiesību ievērošanu savstarpējā Taisnīguma ietvaros.

Taisnīgums, kā visu pienākumu un tiesību konteksts, tā ievērošana, piešķir labklājības saturu Cilvēku sadzīvei, pietiekamību ekonomikai un Izglītības nozīmi apmācībai. Taisnīgums nosēdina skolas solā vai izved klases priekšā. Taisnīgums atdara devēja un ņēmēja Sirdis un prātus, savieno tos viņu tiesībās un pienākumos.

Nav iespējams izveidot sapratni par Pienākumu un Tiesību attiecībām, ja Māksla un Valoda, kas ir līdzekļi (tiesības), nav atraujamas no Ētikas, kas ir šo līdzekļu fons, no Garīgās un fiziskās veselības, kā Ētikas sekām, un Mācību satura, kā pienākumu un tiesību izpausmes formas, kas ir vienots veselums un veido kontekstu, tiek apskatīts atsevišķi, ārpus šī konteksta. Taisnīgums pieprasa visu šo parādību atkalapvienošanu savstarpēji līdzsvarotā kontekstā, ar tiesībām katram ieņemt savu vietu to veidošanā un nest atbildību par uzlikto pienākumu izpildi visu šo parādību telpā, kas ir taisnīgi kā no pienākumu, tā piešķirto tiesību puses raugoties. Zaudējot kontekstu, zūd kā pienākumu un tiesību pielietojuma telpa, tā arī to saturs, atstājot vietu dažādiem viedokļiem un izdomājumiem par to izcelsmi un attiecībām.

Modernā pasaule izveidojusi atrunu sistēmu, kura balstās uz maldīgu pieņēmumu par atšķirīgu viedokļu līdztiesību un pieļaujamību, kas izslēdz to kvalitatīvu vai cēloņsakarīgas izcelsmes izpēti. Tas ir pretrunā ar Dabisko Pasaules Uzbūves Ainu, kurā katra parādība izriet no kādas citas, to radījušās, un radītā ir izpausmes vide un līdzeklis savai radītājai. Kultūra, kuras klātbūtne izpaužas Cilvēka darbībā, savā būtībā ir metafiziska kvalitāte, kuras klātesamība Cilvēkā nosaka vienotas sabiedriskas realitātes – Zinātnes un Reliģijas esamību, kas eksistē uz savu Dabisko Tiesību fona, vidē vai kontekstā.

Šis – Dabisko Tiesību konteksts, operē ar, no saviem izcelsmes avotiem mantotu, iekšējo dinamisko līdzsvaru starp parādībām to virzībā un pielietojumā no izcelsmes avota uz panākumu sekām. Šajā kontekstā Cilvēks, kā Kultūras nesējs (iemiesojums), parādās ar savu Pienākumu, no kura izriet tā pildīšanas Tiesības (līdzekļu esamība) ar Atbildību par to izlietojumu un tādā veidā iegūst Pienākuma pildīšanas Brīvību. To sauc par Lielo Dabisko Tiesību Līdzsvaru, uz kura balstās visas citas Dabisko Tiesību normas, parādības un to sakarības. Līdz ar to Pienākumu un Tiesību attiecības ir apskatāmas un iegūst pilnu jēgu tikai Dabisko Tiesību sistēmā un veidotā vidē.

Mācību darbs kļūst par Skolu tad, ja atbild uz katram bērnam primāriem jautājumiem – No kurienes es rados (nāku) un kas es esmu (kurp eju), tā palīdzot nonākt pie jautājuma, kuru sev uzdod katrs pieaudzis Cilvēks – kāda ir manas dzīves jēga?

Šie divi, katram bērnam tik dabiskie jautājumi, kuri tiek uzdoti neskaitāmos veidos, kā – no kurienes tas ... rodas (?) un – kas tas ... ir (?) veido Skolas centrālo asi, ap kuru grupējas visi mācību priekšmeti, atbildot uz katru Cilvēku saviļņojošo pašizziņas tieksmi ar zinātniski pamatotām un dažādos mācību priekšmetos savstarpēji papildinošām zināšanām. Tādā veidā šī ass savā zemākajā polā pavisam dabiski ievieto Bioloģiju, bet otrā iestiepjas Debesīs caur Astronomiju un Ētiku līdz Dzīvības rašanās universālajiem cēloņiem.

Bioloģija, katram bērnam saprotamā veidā, caur šūnas uzbūvi, augu un dzīvnieku, Dzīvības attīstību uzskatāmi stāsta par to, kā viņš pats ir iekārtots un ar ko atšķiras vai piebiedrojas citiem dzīvajiem organismiem. Fizika, ķīmija un matemātika sniedz līdzekļus slēpto un neredzamo Dzīvības procesu sapratnei.

Ģeogrāfija viņam stāsta par vidi un ietekmi, kas ienes atšķirības līdzīgajā, bet vēsture paskaidro, kas viņš ir saviem vecākiem (viņu sapņos) un kādi ir viņa pienākumi tajā vidē, kas viņam piedāvā vienus līdzekļus (tiesības), bet liedz citus. Valodas, izteiksmes līdzekļu māksla, radošās iemaņas un fiziskā kultūra ļauj viņam par sevi iegūtās zināšanas salīdzināt ar citu Cilvēku pieredzēm, saprast viņus, un atrast kā atšķirīgo, tā vienojošo – apzināt individuālos pienākumus un kolektīvās tiesības – realizācijas līdzekļu iespējas. Kultūras un Mākslas vēsture dod bērnam redzēt, kā vieni un tie paši Ideāli plūduši caur dažādām formām pie viņa, un kāpēc viņš tiecas pēc labā, un, kas to viņam liedz.

Ielūkojoties Kosmosa dzīlēs caur astronomiju, var nonākt līdz visām reliģijām kopīgajam – Eksistences cēloņiem un šo cēloņu radītajām Dabas Likumu sakarībām. Tad, izzūd strīdi par to, kurai konfesijai un vai priesteriem vispār ir skolā jānāk. Ētika, Taisnīgums, Skaistums, vajadzība pēc savstarpējās sapratnes un sadarbības izkristalizējas katra bērna acu priekšā kā neapgāžams Dzīvības un savstarpējo attiecību likums.

Tādā Skolā Skolotājs ir pieredzes bagāts, erudīts un cienījams vecākais biedrs, kuram nav kā jaunai, tikko skolotāju institūtu beigušai meitenei, starp diviem zibenīgiem randiņiem jāpierāda klasei savas tiesības atrasties tās priekšā un, pieprasot kārtību, jārunā par pienākumiem, bet kura klātbūtne pati par sevi rada iespēju realizēt skolēniem viņu tiesības zināšanu apguvē. Tādā Skolā Skolotājs, sasniedzot pienācīgas Cilvēciskās un profesionālās spējas, nāk no Skolotāju palīgu vidus, kurā pēc Skolotāju institūta beigšanas par Skolotājiem veidojas viņu jaunā maiņa.

Tādā Skolā pašizziņas pienākums iegūst aizraujoša piedzīvojuma raksturu un mācību priekšmeti kļūst par sapratnes veidotājiem, ar kuru palīdzību nonākam līdz sava Cilvēciskā pienākuma – dzīves jēgas piepildījuma līdzekļiem – Cilvēciskajām Vērtībām – Godīguma, Patiesuma, Gribas, Zināšanas, Gudrības, Taisnīguma, Uzticības, Paklausības, Kalpošanas, Ticības, Cerības un Mīlestības.

Cilvēciskās Vērtības veido, piepilda un uztur Iekšējo Likumu – Taisnīguma un Goda jūtas. Iekšējais Likums liek Cilvēkam tiekties pēc labā, meklēt derīgo, bet attur no sliktā. Iekšējais Likums mums saka, ko mēs drīkstam darīt, ko sagaidām savas darbības rezultātā (taisnīgums), bet ko nedrīkstam darīt, ja gribam saglabāt savu identitāti – lai paliktu paši savās acīs tādi, kādi gribam būt, un kādi domājam sevi esam. Iekšējais Likums izriet no Cilvēka rakstura, ar kuru viņš nāk šajā pasaulē, audzināšanas un izglītības, kādu viņam nodrošina Kultūras vēsturiskā vide – tradīcija.

Iekšējais Likums katram ir savs – pat vienas ģimenes ietvaros tas var atšķirties, bet tradīcija – visiem kopīgais Kultūras mantojums – visus vienam kultūras tipam – tautai piederošos saista un nolīdzina. Personība – tautas kolektīvo centienu izpaudēja – var būt prasīgāka (Iekšējais Likums!) gan pret sevi, gan pret citiem, un tiekties pieskaņot tradīciju saviem ieskatiem vai to graut, ja netiek tai līdzi sava zemā Iekšējā Likuma dēļ. Tāpat tradīcija – personības centienu realizācijas iespēju nodrošinātāja, var “apgriezt spārnus” augstam Iekšējam Likumam vai nomocīt kādu zemāku, bet vēlāk tajā iekļauties spējīgu, ar priekšlaicīgām, vēl nesaprotamām un tāpēc “neceļamām” prasībām.

Tāpēc – lai saskaņotu katra Iekšējo Likumu ar tradīciju un nodrošinātu katram Godu, Cieņu un Taisnīgu attieksmi pēc nopelniem tradīcijas ietvaros, tautas likumdevēji, nostiprina visiem kopīgo – laicīgo likumu, kura burtu veido saprātīga Iekšējā Likuma prasības, bet garu – tradīcija. Laicīgais likums ļauj darboties Iekšējam Likumam un rādīt labāko saturu kā katra Godam un Taisnīgumam, tā arī tradīcijai, dodot orientierus un vērtējumu Godam, Taisnīgumam un to izaugsmei.

Tāpēc – mainot Laicīgo Likumu normas, mēs mainām tradīcijas un Iekšējā Likuma attiecības – nostiprinām vai graujam tradīciju, ļaujam vai liedzam izpausties mūsu Goda un Taisnīguma jūtām. Tāpēc – nav neiespējami, ka tās nonāk pretrunā ar laicīgo likumu normām, ja tās pieņemtas, neņemot vērā tradīciju vai Iekšējā Likuma prasības, kas notiek, ja mehāniski pārņem vai nivelē dažādu tradīciju ietvaros esošus laicīgos likumus. Tādas laicīgo likumu izmaiņas paver ceļu negodam, apjukumam un laupa taisnīgu vērtējumu iespējas tiem, kas grib dzīvot saskaņā ar savu Iekšējo likumu un tradīciju.

Pienākumus katrs uzņemas sava Iekšējā Likuma robežās, bet tradīcija, kā iespēju nodrošinātāja, nāk ar savām tiesībām šo pienākumu realizācijai. Tāpēc Pienākums pieder Iekšējam Likumam un izriet no katra paša dabas, bet tiesības mums piešķir tradīcija, kā kopīgi atzītā Labā, pareizā un derīgā nepieciešamība. Tādā veidā Pienākums mūs visus Taisnīgi virza caur tiesību vidi, kura, nevarot apmierināt katra individuālās īpatnības, tomēr saglabā un nostiprina mūsos kopīgo Labo, pareizo un derīgo – Taisnīgumu.

Dabisko Tiesību vidē Pienākums, kā radošais cēlonis – pilnīgais un veselais, nekad nevar būt līdzvērtīgs (līdzsvarots) savām sekām – vienmēr nepilnīgām un daļējām tiesībām, kā, pēc savas iekšējās būtības, atšķirīgas parādības. Īstais Dabisko tiesību līdzsvars valda starp Atbildību un Brīvību. Pienākums vienmēr ir pārsvarīgs, bet tiesības ir sekundāras, no Pienākuma izrietošas. Te var runāt tikai un vienīgi par atbilstību attiecībām, kad pienākums rada savai dabai atbilstošus izpildes līdzekļus – tiesības, kuras, kontroles klātbūtnē, atbildīgi pielietotas, katram dod viņa augstākās Garīgās vērtības – Izvēles Brīvības personisko izpausmi – izpildes brīvību, kas arī ir katra Cilvēka pašvērtības piepildījums.

Imatakuina (polin.) – “Lido uz savu salu” – esi Brīvs!


Izmantotā literatūra:

P. Stelps Par Telpu un Vērtībām / Vīzija Latvijas nākotnei // Pauls Stelps – Rīga: Apgāds “Venēra”, 2008. – 9.-10. lpp. – ISBN 9984-9605-9-5


Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas Asociācija

Valdes priekšsēdētājs

Auru ielā 5a-13, Rīgā, LV-1069

29203261, philos@inbox.lv

www.philos.lv