Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Iekop savu Dārzu! - sākums





*

“Karalis, Tauta un Zeme” ir vienoti. Gars, Dzīvība un Gara darbības izpausmes Dzīvībā – formā ir vienots veselums. Cilvēks, viņa Dvēsele un tās forma ir vienoti veselumā. Kā dzīvo Gars, tā klājas viņa Dvēselei un miesai. Kā dzīvo – kādos apstākļos ir miesa, tādu ietekmi saņem Gars. Kā savu lomu pilda Dvēsele, tā arī savā starpā sazinās Cilvēks ar savu miesu.

Katrs fakts ir sava konteksta radīts, no tā izrietošs, aplūkojams un tikai tajā vērtējams. Tāpat, kā nav divu vienādu Garu, Dvēseļu (Tautu) un zemju (miesu), tāpat nav divu vienādu kontekstu, un tāpēc nevar būt vienādu vērtējumu un universālu rīcības modeļu visam un visur, bet ir katram kontekstam – īpatnībām atbilstošais. Lai domātu par kādas darbības piemērojamību, ir jāsaprot – ar kādu kontekstu un tā īpatnību ir saskare.

No vienas puses, ir katra Cilvēka Individuālais Attīstības Ceļš, kuru tas turpina, atkārtoti iemiesojoties šajā pasaulē. Ir tas viņa attīstības līmenis, kurš izpaužas viņa interesēs, pasaules uztverē, ietekmju sapratnē un reakcijās uz tām. Ir šī Cilvēka šīs dzīves vecums, kurš savu īpatnību dēļ prasa atšķirīgus līdzekļus un rīcības vērtējumu. Ir tā viņa dzīves vietas (vides) uzturēta tradīcija, kurā nonāk šis Cilvēks esot savā Ceļā un attīstības līmenī.

Visbiežāk tur skolotāji viņam māca to un tā, kā ir paši iemācīti to darīt (ko bieži vien paši par pareizu labticīgi uzskata), bet ne to un tā, kā to prasa Īstenība – šī Cilvēka Ceļš un daba – attīstības līmenis. Kas der vienam – tas var būt postošs citam.

No otras puses ir šī Cilvēka šīs zemes vecāki, viņu dvēseļu substances, apziņas struktūras, kuras viņi nodod mantojumā savam bērnam, un kuras viņš visu mūžu ir spiests lietot. Ir šo struktūru un substanču savstarpējā atbilstība, kura bērnam dod iespējas realizēt viņa potences, vai tās slēdz disharmonijās. Ir paša bērna apziņas struktūras īpatnības – raksturs, kurš var būt harmonisks vai disharmonisks no vecākiem mantojumā saņemtajām substancēm un struktūrai.

No pīles vistu neiztaisīsi, bet pīlē iemiesotais ērglis būs ne īsti lidotājs, ne peldēt gribētājs – “sakompleksots ķēms”. Vecāku harmonisku attiecību bērns ir dabiski brīvs un radošs, bet caur viņu savstarpējo attiecību samezglojumiem izrauts, būs tāds pats problēmu kamols, kādi ir viņa vecāku savstarpējo cīņu un ierobežojumu rīki. To ar vēlāko pedagoģiju labot vairs nevar. Tēva vēža un mātes līdakas iemiesotā Gulbja raustītie rati nekur tālu savā dzīvē uz priekšu netiks.

Un no trešās puses, ir dakteris Bērziņš. Piekaušana no pēriena atšķiras tāpat kā pornogrāfija no Dailes. Tiem, kuri nav spējīgi nošķirt un saprast šo parādību dabu, nav tiesību par to spriedelēt.


Tur, kur ir cietsirdība un piekaušana – tur nav Taisnīguma.

Tur, kur ir pēriens, tur ir Atbildības bardzība un Taisnīguma balss.


Pēriens vienmēr ir paša pelnīts un taisnīgi saņemts. Tāpat, kā Bērns nepieder Vecākiem, tā pēriens nenāk no tiem. Pēriens nāk no Radītāja, bet Vecāki ir tā pasniedzēji, par ko Bērns izsaka pateicību.

Lai atceramies slaveno Suvorova izteicienu – “Grūti mācībās – viegli kaujā”, kas ir nācis tieši no bībeles rindām par Dieva Mīlestību, kura nāk caur grūtībām un pārbaudījumiem.

Pērienam nav un  nevar būt soda rakstura. Pēriens nav “”par to”, bet “tādēļ, lai”. Bērns ar savu normas pārkāpumu norāda uz nepieciešamību to nostiprināt. Soda jēdziens ir muļķīgs Cilvēku jaunievedums un patvaļība, bieži vien emocionāls atriebības mehānisms.

Dabā un dabiskajās tiesībās nav ne soda, ne atriebības jēdziena. Dabiskajās tiesībās tiesas uzdevums ir noskaidrot lietas būtību un atjaunot līdzsvaru tur, kur tas ir zudis netaisnīgas rīcības rezultātā. Atriebība vairo netaisnību, bet sods nerada līdzsvaru.

Pagrimstošu reliģiju neizglītotie priesteri, neizprotot cēloņsakarību dabu un Karmas likumus, nespējot izskaidrot Gribas Brīvības un tās pielietojuma – Likteņa sakarības, ir radījuši pilnīgi patvaļīgu un melīgu Dieva soda piemēru. Tāda nav un nevar būt. Nevienas dabiskas struktūras darbības mehānismam nevar būt ciešanu radīšanas mērķa un rakstura.

Nevienas dzīvas būtnes izjustās ciešanas nevar atjaunot dabisko līdzsvaru tur, kur tas ir zudis kādas reālas vai iedomātas darbības dēļ. Pat, ja normas pārkāpums ir atnesis ciešanas upurim, tad pāridarītāja ciešanas nevar būt par gandarījumu. Gandarījums var būt tikai apziņa, ka tāda veida nodarījums nākotnē nebūs iespējams.

Bez tam, daudzas parādības Cilvēkam nav līdz galam saprotamas, tāpēc tas ir radījis absurdu nozieguma un soda līdzsvara jēdzienu, kurš ir saprotams viņam pašam, bet no Dabas viedokļa ir pilnīgs murgs. Daudzas lietas, kas Cilvēkam liekas normālas, no Dabas viedokļa ir šausmīgs noziegums, un otrādi. Tāpat pilnīgs absurds ir tas, ka divus atšķirīgus Cilvēkus par vienādu nodarījumu soda vienādi, kaut gan viņu atbildības mērs par to ir nesalīdzināms. Nekādas Cilvēka sodīšanas rezultātā radušās ciešanas nevar līdzsvarot normas pārkāpumu vai citas ciešanas, bez tam – tā saucamais nodarījuma un soda samērojums vairāk atspoguļo attiecīgās sabiedrības uzskatus vai iespējas, nekā patiesos parādību samērus. Ciešanas vairo ciešanas tad, ja tās turpina izjaukto līdzsvaru, kas ir soda būtības pamatā.

Pēriens, kā dabiska reakcija uz Cilvēka nepareizo rīcību, ir pamatots un piemērojams tad, ja tas nāk ar mērķi iemācīt pārkāpējam atbilstošu rīcību tur, kur viņš to nav apguvis zema attīstības līmeņa dēļ. Pēriens ir informācijas ievades paņēmiens tur, kur to prasa situācijas un tādas ievades nepieciešamības atbilstība. Tur, kur pārkāpums ir tīšs un mērķtiecīgi izdarīts, tur ir pamats domāt par pārkāpēja attīstības līmeņa un dzīves piedāvāto iespēju neatbilstību – nepamatotu brīvību vai piedāvāto iespēju pārmēru. Tur ir jārūpējas par stingru aparteīdu – pilnīgu izolētību apziņai atbilstošos dzīves apstākļos.

Ja mēs zinam to, ka pēriens ir pārspēcīga (apziņu formējoša) ierobežojoša ietekme, tad mēs saprotam to, ka “pērienam” var būt fiziska, psihiska un intelektuāla forma. Tad mēs saprotam arī to, ka “pēriens” pienāk katram kā cēloņu un seku sakarību ķēde visur, kur to jūtam karmas jeb likteņa (rakstura iezīmju un to radīto seku) veidā.


Dievs, Likumi, Cilvēks, viņa bērni un Īstenība Ir, paliek un pastāv tikmēr, kamēr vien Kosmoss Elpo.


Bērni un Vecāki ir tāda Dabiski Hierarhiska Cilvēku apvienība (struktūra), kurā Bērni noteiktu iemeslu dēļ ieņem viņiem tobrīd nepieciešamu ierobežotu iespēju stāvokli, bet vecāku pienākums ir veikt šo mērķtiecīgo ierobežojumu uzturētāju funkciju. Bērns tādās attiecībās ir kā plaukstošs pumpurs, kurš atveras, pakāpeniski nometot biezākos apvalkus samērā ar savu iekšējo spēku pieaugumu un spējām tos pielietot atbilstoši Evolūcijas prasībām.

Pumpuram mostoties, pamazām attīstās un atbrīvojas viņa smalkākā daļa. Vecāku pienākums ir būt Dieva līdzstrādniekiem un palīdzēt šajā pasaulē ienākt tam Dieva Bērnam, kura ienākšana šajā pasaulē caur viņiem ir uzticēta šiem Vecākiem. Viņu pienākums ir sadarboties ar Radītāju tajā, ka ar viņu palīdzību atraisās šī Cilvēka labākā – smalkākā – Dievišķā daļa.

Uzliekot ierobežojumus rupjajam, Dzīvības spēki nes augšup smalkāko un labāko Cilvēka Dvēseles daļu. Pēriena pārspēcīgās ietekmes mērķtiecība ir vienpusēji ierobežojoša – uz apziņas attīstību izsmalcinātības virzienā fokusējoša, un viennozīmīgi pasargājoša.

Te būtu vietā atbildēt arī uz jautājumu par iespēju derīgumu.

Katrs Cilvēks nāk šajā pasaulē ar savu iepriekšējo dzīvju pieredzi un te turpina savu sen aizsākto attīstības ceļu. Katra dzīve ir iepriekšējās turpinājums. Tas, kas der zemniekam – neder karavīram, tas, kas vajadzīgs Skolotājam – nav vajadzīgs ģeologam. “Katram savu”. Vecāku pienākums ir saprast viņiem uzticētā Bērna iekšējo būtību, viņa ceļu un palīdzēt viņam nostāties uz tā – pasargāt no maldīšanās laika un spēku nelietderīgas izšķiešanas.

Cilvēkiem ir dažādas spējas, uzcītība, attīstības ritmi un apstākļi. Ir atšķirīgs ātrums ar kādu viņi iet savu attīstības Ceļu. Viens desmit dzīvēs pieveic to, ko cits noskrien vienā. Dažādos attīstības līmeņos esošiem ir atšķirīgas vajadzības un attiecīgi – arī nepieciešamie ierobežojumi. Kur vienam ierobežojums – tur citam iespēja. “Katram savu”. Vecāku pienākums ir saprast viņiem uzticētā Dārguma vērtību un izveidot tam atbilstošu ietvaru.

Cilvēces vēsturiskā un Kultūras attīstība ir kolektīvs process. Cilvēce sastāv no Individualitātēm, kuras veido tās Monādisko kopumu. Cilvēce pastāv tikai kā šis kopums. Atsevišķu Cilvēku bez Cilvēces nav. Tiklīdz beigtu pastāvēt – dezintegrētos Monādiskais kopums, tā tajā pašā brīdī beigtu pastāvēt arī Cilvēki. Lauka svārstības pastāv tik ilgi, kamēr eksistē lauks. Bez tā nav šī lauka svārstību un svārstību raksturlielumu punktu.

Individuāli apgūtā pieredze uzkrājas kolektīvajā apziņā kā jaunas iespējas visiem, kuri ir tām gatavi. Vienlaicīgi tas vienmēr ir kopīgā Cilvēces Evolūcijas virziena noteiktā Ceļa turpinājums. Mēs esam tik spējīgi un gudri, cik protam izmantot šajā Evolūcijas Ceļā uzkrāto pieredzi. Ja katrs Cilvēks vienmēr sāks ar Cilvēces rītausmā izpētīto iespēju pārbaudi, tad Cilvēce vēl arvien sēdēs alā un mēģinās savā ausī iebāzt kājas lielo īkšķi. Ir jāprot atšķirt katram Cilvēkam viņa konkrētajā dzīvē sniegtās Evolūcijas Ceļa iespējas no visām  tām, kādas pastāv ap viņu pašas par sevi kā matērijas vai psihes elementu un to mijiedarbību formas.

Pievēršoties viņam nevajadzīgajām, tiek tērēti spēki un laiks, bet patiesi unikālas iespējas palaistas garām neizmantotas.

Bez tam – pastāv arī viennozīmīgi bīstami un kaitīgi vilinājumi – kārdinājumi, pēc kuru nobaudīšanas – izpētes tiek slēgts attīstības ceļš šai dzīvei vai tā tiek zaudēta. Izpētot netiklībā un atkarībās vilinošās iespējas, tiek zaudētas attīstības potences, kvalitātes un nonāk atkarībās, kas bieži beidzas ar veselības un dzīvības zaudēšanu vai eksistenci “dārzeņa” līmenī. Turpat var nonākt iesaistoties sektās vai šarlatānu organizētās attīstības skolās. Apmeklējot “Līderisma akadēmijām”, “Aurosomām”, “Reikismiem”, “Cigunismiem” utt., u. t.jpr., līdzīgas vietas, var nonākt tumšo spēku varā un ietekmē. Tās ir visas iespējas slēdzošas vai apgrūtinošas pseidoiespējas – siers peļu slazdos vai patīkami smaržojoša inde tarakāniem.

Bērniem un jauniešiem, kuriem vēl nav un nevar būt pieredze šajā jomā, nav arī to zināšanu, kuras ļautu nopietni uztvert un novērtēt vecāku brīdinājumus attiecībā uz pseidoiespēju bīstamību. Arī viņiem raksturīgā dabiskā izziņas tieksme un optimistiski nelīdzsvarotā apziņa vienmēr viņus virzīs neizpētīto, vai vecāku aizliegto “iespēju” virzienā, kuras tiek ķērāju mērķtiecīgi veidotas, izmantojot tieši šo bērnu un jauniešu īpatnību. Te katras Mātes un Tēva rokās jābūt kā bērnam derīgo iespēju klāstam, tā arī stingri un bezierunu ceļā ierobežojošam pērienam – “quantum satis” – līdz pietiekamībai.


Atcerieties – ja nepērsiet Jūs – sitīs citi, citā veidā un vietā!


- Vai Jūs gribat, lai Jūsu bērns saņem svešinieku sitienus?

Jūsu ienaidnieki mēdz teikt – “pēriens ir vājuma pazīme un tā jūs zaudējat kontaktu ar bērnu”. Viņi melo. Pēriens ir dabiska reakcija un kā tāda ir saprotama jebkurai dabiskai būtnei. Katrs bērns, pērienu saņēmis, jūtas nepatīkami. Tāds ir pēriena mērķis – saistīt nepareizu rīcību ar nepatīkamu sajūtu. Tas ir ierobežojums, bet katrs normāls bērns caur to saprot arī to, ka viņa vecāki nav pret viņu vienaldzīgi un ir radikāli – ekstrēmi – fundamentāli ieinteresēti viņa liktenī, ka viņus patiesi saista asinssaites, un, ka vecāki viņa dēļ ir gatavi uz jebkuru darbību. Pēriens ir “starp” kā vienojošs akts – kā tas, kas Mīlestībā ir pieejams tikai savējiem un ir starp savējiem.


Svešos neper – tos atstumj un ļauj dzīvoties savā vaļā. Pēriens sāp vienmēr – tam ir jāsāp – šīs sāpes ir Mīlestības otra puse – tā, bez kuras Mīlestība nav Mīlestība.

 “Dievs smagi piemeklē tos, kurus mīl”.


- Domājat, ka tā nav?!

Pajautājiet Dievam – viņš atbildēs!!!

*

Patiesībā savu bērnu Jūs zaudējat tad, kad starp jums nostājas trešais. Bērna audzināšanas  iespēja zūd tad, kad zūd vienprātība. Tad, kad Tēvs un Māte nav vienprātīgi, brūk bērna uzticības un paklausības pamati. Tad, kad starp vecākiem un bērniem iespraucas trešais ar savu “iespēju piedāvājumu” – vecāki zaudē savu vecāku varu. Visa šī audzinošo padomu došanas kampaņa ir veids, kā starp jums iespraucas svešinieki.

Tajā brīdī Vecāku un Bērnu hierarhisko attiecību vietā stājas “trešo personu” un bērnu piramidālās attiecības. Šīs trešās personas savā labā izmanto bērnu pieredzes trūkumu un tieksmi apgūt iespējas. Viņi tos izmanto tieši – kā savas piramīdas dalībniekus, vai kā nākošos patērētājus un materiālu piramīdas darbības nākotnes mērķiem. Piramīda (“trešās personas”) vecākiem atstāj bērnu fizioloģisko un ekonomisko aprūpi, bet viņu audzināšanu “savā garā” pārņem šīs “trešās personas”.

Jau antīkajā pasaulē bija pazīstams princips – “Bērniem jātiek audzinātiem pilnīgas brīvības un rosinoša atbalsta pilnā gaisotnē tādā vidē, kura pilnībā izslēdz jebkuru viņu apziņas kontaktu ar bērnam nevēlamām parādībām.” Te ir runa par stingri monokulturālu vidi, vecumam atbilstošu bērnu un pieaugušo vides nošķirtību, vecāku piemēru, bērniem uztveramu kultūras mantojuma ietekmi, vecāku un vecvecāku audzinošo funkciju dalīšanu un sabiedrisko vienprātību audzināšanas virzienā, prasībās, ierobežojumos un stimulos.

Te ir runa par vecāku pienākumiem un atbildību, par visas sabiedrības atbalstu vecākiem viņu darbā – par vienprātīgu attieksmi visā sabiedrībā pret bērniem – pret to, ko tiem drīkst darīt pieejamu un no kā tie ir kategoriski sargājami.

Te ir runa par tautas nākotnes aizsardzību un tās pasargāšanu no svešu parazītu uzkundzēšanās plāniem, par cīņu ar teroristiem – tiem, kuri cenšas aizvilināt bērnus no viņu vecākiem. Tie tautai viennozīmīgi atņem visu – zemi, darbu, drošību, mantojumu un Dzīvi – visus tās laukus un pilsētas – iznīcina pašu tautu pavisam vienkāršā veidā – aizvilinot savās “iespējās” viņas bērnus. Tāpēc antīkajā pasaulē par bērnu idejisku un psihisku samaitāšanu vienmēr tika piespriests nāves sods.

Tāpēc Sokrātam bija jāizdzer indes kauss. Sokrāts neievēroja Ideju un vecumu saderību un atbilstību. Ir grāmatas, kuras nedrīkst lasīt ātrāk kā 30, 35 vai 45 gadu vecumā, jo satur idejas, kuras pēc savas būtības jaunāka Cilvēka apziņa nevar adekvāti uztvert, bet viss, nepilnīgi vai nepareizi saprastais nes postu pašam un degradē ideju. Ir tādas lietas, kuras nedrīkst būt zināmas Vīriešiem vai Sievietēm. Ir tādi iespaidi, kuriem nekad nedrīkst būt pakļauti bērni, Sievietes, jaunieši vai veci Cilvēki vienkārši tāpēc, ka tie neglābjami izjauc viņu dvēseles līdzsvaru un izkropļo pasaules uztveri.

Samaitāšana katram ir viņa īpatnības sagraušana. “Katram savu” – viņam atbilstošo, tas bija antīkās pasaules un ir jebkuru citu sasniegumu pamatā, tāpat kā Vienprātības principa bezierunu ievērošana. Labāk maldīga vienprātība, nekā labu Ideju konkurence. Tik ilgi, kamēr Jūs to nesapratīsiet, Jūs būsiet svešu tautu kāju pamesls – pakalpiņi, karā kaujami lopi un svešu priekamāju trauku lupatas.

*

Pirmais solis audzināšanas ceļā ir paklausības panākšana. Paklausība ir savas vietas ieņemšana Hierarhijā un rīcība tajā, saskaņā ar šo vietu, tās prasībām un sniegtajām iespējām. Hierarhija un vieta tajā katram pareizā veidā paplašina no viņa būtības potencēm izrietošās – viņam atbilstošās un derīgās iespējas. Hierarhija(paklausība tajā) vairo Labo. Paklausība ir jāpanāk ar jebkuriem situācijai, vecumam un mērķiem atbilstošiem līdzekļiem.

Ja mēs zinam to, ka bērnam ir fiziskā, psihiskā un intelektuālā daba, atšķirīgi tās attīstības un dominantes posmi, tad saprotam, ka, tātad, ir arī miesīgā(darba spējas – trenētība), psihiskā(empātija) un intelektuālā(spēja mācīties) paklausība ar attiecīgajiem paklausības veidošanas un uzturēšanas līdzekļiem. Ar katru bērna dabu veidojošo elementu “jārunā viņa valodā”.

Uz fizisko ķermeni runā ar fizisko ietekmju līdzekļiem – apģērba formu un raksturu, žestiem, sāpēm, bada vai sāta sajūtu, siltumu un aukstumu – ar komforta un diskomforta miju. Uz psihisko dabu runā ar psihisko ietekmju komfortu vai diskomfortu, tāpat arī tas notiek intelektuālās dabas telpā un tās jūtības veidošanās laikā.

Katra elementa veidošanās posmā aktuāli ir šim posmam raksturīgie ietekmēšanas – paklausības radīšanas un uzturēšanas (disciplinēšanas) līdzekļi. Nedisciplinētā miesā nenotiks Cilvēciskas psihes veidošanās, bet nedisciplinēta, neaudzināta psihe nevarēs uzturēt intelektuālo darbību. Tāds – fiziski nedisciplinēts, vienmēr paliks savu fizioloģisko impulsu – tieksmju varā esošs runājošs gaļas gabals – cietsirdīgs un agresīvs staigājošs zarnu trakts.

Katrā disciplinēšanas posmā sākums vienmēr liekams ar normu sistēmas – ierobežojumu un attīstības virzienu ierādīšanu, tāpēc katrā ir arī savs pēriens. Tāpat kā ir pēriens miesai, tāpat dakteris Bērziņš nāk psihei ar ierobežojumiem uz to un tāpat arī intelektuālajā dabā katrs savu reizi saņem savu žagaru sauju – zemu (atzīmi) novērtējumu spējām un darbībai.

Tas, ar ko savās darbībās fiziskajā pasaulē Cilvēks atšķiras no dzīvnieka, ir kauna sajūtas regulēti darbību ierobežojumi. Kauna sajūta ir paklausības darbības mehānisms. Arī dzīvniekiem ir kauns. Tikai tas viņiem parādās atšķirīgās situācijās un citu iemeslu dēļ. Cilvēki un dzīvnieki vienādi pakļauti visām dabiskajām vajadzībām un tieksmēm, bet Cilvēkam ir smalkāk izstrādāta kauna sajūtas darbības struktūra. Tieši tas – kam, par ko un kāpēc ir kauns, atšķir dzīvnieku no Cilvēka un vienu Cilvēku no otra. Kauna sajūtas robežas norāda uz Cilvēka attīstības līmeni. Dakteris Bērziņš norāda uz robežu, kuru pāriet ir kauns.

Dzīvniekam ir kauns nespēt veikt savas dabiskās funkcijas tām atbilstošos apstākļos. Cilvēkam ir kauns pakļauties dabisko funkciju diktātam, bet abiem kopā ir kauns pārkāpt no vecākiem aizgūto dzīves likumu robežu. Kauna sajūta ir solis pienākuma un atbildības sajūtas virzienā. Cilvēks un dzīvnieks ir brīvs tajā, kur viņiem nav kauns.

 Katrā – fiziskās, psihiskās un intelektuālās dzīves telpā kauns ir to priekšā, kuri ir šīs telpas veidotāji un uzturētāji. Kauns var būt pašam no sevis, no vecākiem, radiem, draugiem vai sabiedrības. Izprastas normas pazīme ir kauna sajūta par tās nepildīšanu. Kauns ir Dieva priekšā – Tā, kurš ir visuresošs un visa Radītājs. Tas ir nenomazgājams kauns.

Katram pēriens ir cits. Vienam tas ir žagars, citam atteikums izpildīt viņa vēlēšanos. Vienam tas ir noraidošs žests, citam brīdinošs vārds vai aizrādījums, bet citiem tikai skatiens, māmiņas nopūta vai neizpausts emocionāls uzviļņojums. Vienam pēriens ir tās nepatīkamās sajūtas, kuras rodas pašā, bet citam tās sajūtas, kādas viņa darbība rada citos – citu sāpju sajūta – empātijas radītas sāpes ir smags pēriens.

Empātija ir simpātijas pavadone. Tikai tur, kur ir sajūtu saskaņa un Saskaņa vispār – Harmonija – Mīlestība, tikai tur ir pēriens. Pēriens ir Mīlestības kreisā roka. Cik bieži ir tā, ka tas, kas ir glāsts vienam – ir pēriens citam, ja iekšējā Zināšana saka, ka tas ir nepelnīts. Tādos gadījumos iekšējā taisnīguma sajūta tādam bērnam saka, ka tik ilgi, kamēr netiks atjaunots taisnīgums – robežas eksistences nepieciešamība – pasaules satvars, tik ilgi nav iespējama normāla dzīve, un bez līdzsvara atjaunotāja – pēriena, neviens glāsts nav īsts glāsts. Tāpēc bieži vien nepērti bērni ir kašķīgi un nelīdzsvaroti, bet pērienu saņēmuši tie kļūst normāli un dzīvespriecīgi.

Ir atšķirīgi Cilvēciskās attīstības līmeņi – atšķirīga iepriekšējo iemiesojumu pieredze, kuru bērns saņem mantojumā. Vāji attīstīto Cilvēku intereses saistās ar rupjo formu un sajūtu pasauli – ar savām egoistiskajām tieksmēm un to apmierināšanas iespējām. Tāpēc viņu dzīvei jānorit rupjā vidē ar ierobežotu iespēju un kārdinājumu loku, kur tie saņem pietiekami jūtamus stimulus un pērienus. Arī bads un aukstums ir pēriens sliņķim.

Politiskās dzīves nejēdzības ir sabiedrisks pēriens savus pilsoniskos pienākumus nepildošiem latviešiem Latvijā, no kuras bēgot, tie neizbēgami saņem visāda cita veida pērienus – arī ekonomiskos, kurus viņi saņems aizvien biežāk un jūtamākus tāpēc, ka paši ir iezīmējuši savu vienīgo jūtīgo vietu – naudas maciņu un caur to nākošo komfortu. Katrs tiek pērts caur to, uz ko ir jūtīgs.

“Psihologi” var atrunāt vecākus no godīgi nopelnīta pēriena pasniegšanas saviem bērniem, bet tie paši psihologi nevar pierunāt bezdarba mazināšanos. Ja viņiem ir taisnība vienā lietā – “pērienam nav jābūt, tāpēc, ka tas ir pretdabisks pēc savas būtības”, tad tā tam būtu jābūt visur un nepareizai rīcībai tad nesekotu nepatīkamas sekas – politiskai debilitātei (noziedzībai un nodevībai – prostitūcijai) nesekotu ekonomisks sabrukums un bezdarbs.

Paklausība ir dabiskas bērnu un vecāku attiecības. Vecāki, atbilstoši bērna fiziskajām, psihiskajām, intelektuālajām un Garīgajām vajadzībām, paklausīgi pārveido savu dzīvi, tās ritmu un uzsvarus tā, lai nodrošinātu šīs vajadzības. Bērni, esot vecāku dzīves daļa un turpinājums, kopēšanas ceļā to paklausīgi pārņem.

To, ko dara vecāki, cenšas darīt bērni – tas ir viņiem interesants, patīkams un kalpo par viņu pilnvērtības apliecinājumu. To, ko vecāki nedara, bērns arī nedara – tas ir viņam svešs un svešā apzīmējums – “mēs tā nedaram”. Evolūcijas ātrums un sasniegumi ir mērāmi tikai un vienīgi ar Labestības Zīmēm Cilvēka Sirdī. Ar to Taisnīguma mērauklu, kuru viņš var noturēt rokās, mērot savu un citu Cilvēku rīcību, un to pielietot viņu labā.

Paklausība ir tur, kur ir Hierarhisko attiecību izpratne. Tur, kur Vecākos tās nav – tur nav viņu spējas nodrošināt paklausību bērnos un viņus audzināt – pasargājot no postošā, dot viņiem vajadzīgo. Arī vecāki saņem pērienu par nolaidību – savu pienākumu nepildīšanu. Viņiem pēriens nāk caur viņu bērnu slimībām un viņu dzīves grūtībām – caur to, ka viņiem ir jānoraugās savu bērnu ciešanās, vai to, kā viņu bērnus izmanto šīs “trešās personas”, kurām vecāki kādreiz atļāva ienākt savā attiecību vidē.

Katra māte un tēvs savas audzināšanas īstos rezultātus redz pēc tā, kā viņu bērni audzina savējos. Tikai pēc tās mīlestības, kādu viņi saņem no saviem mazbērniem, vecāki zina cik daudz to devuši saviem bērniem. Tikai pēc tā, kā apkārtējie atsaucas par mazbērniem, vecāki zina kā viņi saviem bērniem iemācījuši Cilvēkmīlestību – Tuvību Dievam, un tikai pēc tā, kā viņu mazbērni izturas pret citiem – viņu vectētiņi un vecmāmiņas zina – kā viņi paši pret tiem izturas.

Tāpēc vērtējumu savām teorijām “psiholoģes” saņems caur savu mazbērnu dzīvi – caur to, ar ko tie būs laimīgi, un to, ar ko būs nelaimīgi. Tur, kur vecākiem ir vāja hierarhisko attiecību izjūta, viņi veido disharmoniskus pārus, ļaujas postošām ietekmēm, laiž pasaulē savu attiecību samezglojumos harmoniju zaudējušus bērnus un nav spējīgi viņus audzināt.

Tādu vecāku bērni tāpat nejūt Hierarhijas saiti – neturas pie saviem Vecākiem, nav paklausīgi un noklīst svešu vilinājumu neceļos. Tur, kur nav Hierarhiska satura – Kopības, Vienprātības, Pienākuma un Atbildības – Kopīgas Brīvības – tur vienmēr ir pēriens tādā veidā un mērā, kādā tas māca Taisnīgumu un Atbildību.

Bērniem viss vajadzīgais nāk caur Vecākiem. Vecāku rokās ir tikai tie līdzekļi un rīki, kuri, pareizi pielietoti, nāk par labu viņu bērnam un otrādi – viss, kas ir viņu rokās Radītāja ielikts, ir pareizi un pienācīgi jālieto tā, lai tas nāktu par labu viņu bērniem. Paklausīgo var audzināt. Audzināto var vadīt. Par vadīto var uzņemties atbildību.

Paklausība un Atbildība ir vienas ķēdes posmi. Bez vienas nav arī otras. Bērnu paklausība nes vecāku atbildību, kuru var prasīt no vecākiem tikai par tik, cik tā izriet no viņu audzināšanas iespējām un netraucētas norises. Tāpat, tikai tas bērns, kurš ir paklausīgs, var nonākt pie atbildības sajūtas un būt atbildīgs par savu rīcību. Atbildības sajūta nav baiļu, bet Taisnīguma izpratnes radīta. Bailes nāk no slinka un bezatbildīga kalpa apziņas.

Bez pēriena – nopēluma nav arī apbalvojuma. Bez bardzības nav glāsta mīļuma. Bez brīdinoša uzsauciena un daktera Bērziņa klātbūtnes nav mīlestības pilnu rūpju. Tur ir tikai vēsa, atsvešināta aprūpe.

Dakteris Bērziņš nāk tur, kur pasaule un līdzcilvēki tiek sargāti no briesmām, tur, kur ir rūpes par Cilvēku un viņa bērniem. Te kādam var likties, ka tas ir par pērienu, bet es zinu, ka tas viss ir par Mīlestību.

„Ciemos pie daktera Bērziņa.”


35. turpinājums

***

Jauniešu un pusaudžu vidē raksturīgas atkarības.


Atkarība ir pretdabiska dominante apziņā.


Tagad ir vietā norādīt to, ka šāda dominante veidojas tur un tajos apstākļos, kad apziņa saskaras ar kādu ietekmi, kuru tā nevar kontrolēt. Tas var būt tādēļ, ka šī saskarsme ir pāragra – apziņa vēl nav tai nobriedusi, vai šis apziņas tips – tās konstitūcija (struktūra) nav piemērota darbam ar šādām ietekmēm. Visur, kur parādās atkarības, tā ir zīme par šīs parādības kvalitatīvo nesaderību ar apziņu.

Maldīgi ir domāt un uzticēties tiem, kuri stāsta, ka šo atkarību izraisošo parādību – ietekmi var kontrolēt vai nepieļaut, kontrolējot tās ietekmes daudzumu un stiprumu. Tas būtu tas pats, kā stāstīt, ka atsevišķos gadījumos, nelielās devās (ārpus medicīniskiem mērķiem) drīkstētu lietot narkotikas – “Ar mēru jau var...”. Kā likums – no atkarības nevar atbrīvoties – tās radītie apziņas defekti ir paliekoši. Atkarība zūd tikai tad, ja mainās pati apziņa, bet to nevar uzskatīt par pārslimotas slimības radītu imunitāti vai attīstības ceļu, jo atkarības rada apziņas bojājumus. No atkarībām var izsargāties tikai vienā veidā – nepieļaujot kontaktus ar atkarību veidojošām ietekmēm.

Katrai apziņai, tās ritmam – tautai ir citas, tai pieņemamas (kuras tā var kontrolēt) vai nepieņemamas ietekmes, tādēļ ir cita atlase, kuru kontrolē tradīcija. Evolucionējošas tautas kultūras tradīcija, Veselais Saprāts un stingra, atbildīga jauno iespēju atlase to saderīgumā ar attīstības raksturu un spēju pārvaldīt šīs iespējas, ir aizsardzība pret atkarībām. Saskaroties ar svešiem ritmiem, valodām, tradīcijām, jaunām tehnoloģijām, saskarsmei ir jābūt stingri kontrolētai, kā ietekmes veidā, tā daudzumā. Šajās saskarsmēs – darbā ar tām – var būt tikai īpaši tam izraudzīti, sagatavoti Cilvēki, ievērojot stingrus drošības noteikumus. Nekontrolēta, masveidīga pieeja dažādām ietekmēm, iespējām – vilinājumiem vienmēr beidzas bēdīgi – ir postoša. Pašreizējā liberālā attieksme ir atkarības veicinoša, un cīņa ar tām līdzinās vējdzirnavu cīņai ar vēju.

Tāds pretrunīgs – skaņu saplosītu dvēseli, kankarainā, pedofilu modelētā, disharmoniskā un ķēmīgā apģērbā pusaudzis ienāk skolā, kurā no viņa prasa, lai viņš sevi pierādītu, demonstrētu, pašizpaustos un tajā pārspētu citus. Bet iekšā ir tikai tas, kas tur ir – kino, troksnis, videospēles, “tusiņi” un modernās mākslas agonijas krampji, robežu nojaukšanas akcijas, seksualitātes aktualizācijas un milzīgas bailes būt neveiksmīgam, būt zaudētājam.

Tad viņš patiešām ir “viens pats mājās” (kuram visi nav mājās), kurās iebrūk naidīgi svešinieki, un tad ir pilnīgi vienalga, ar ko sist un kuram – galvenais nosargāt sevi un savu māju. Vēlāk jau paliek pavisam vienalga – kam un kāpēc – galvenais iesist tuvākajam un sāpīgāk, lai nenāk par tuvu, lai nesāpina, lai neapdraud, lai nekonkurē (patmīlīgajam visi ir sāpinātāji), un vienkārši tāpat – “lai zina, ka es te esmu” un “kurš te ir stiprākais - saimnieks”, “tāpēc, ka varu to atļauties”, “tāpēc, ka varu to izdarīt” , “un par ko tad ne?”, “kurš var man to aizliegt?”, “un ko tu man padarīsi?”, vai - “par to var diskutēt, es kaut kur lasīju...”.

Mūsdienu izglītības sistēma savos upuros audzina “zvaigžņu slimību”. Tas ir patoloģisks apziņas stāvoklis, kurā apziņas labsajūta atkarīga no nemitīga pozitīva novērtējuma, kuru slimnieks tiecas saņemt no apkārtējiem. Kad satopas šādas “zvaigznes” ar vienādiem potenciāliem un resursiem (kino, “tusiņi”, spēlītes, hormoni, troksnis), tad šiem zvērēniem nekas cits neatliek, kā savu “spīdēšanu” nodrošināt apkarojot – “dzēšot” konkurentus. Tur jau pat normāls un audzināts bērns nocietināsies un rīkosies līdzīgi citiem, ja nesalūzīs. Tādā vidē nezaudēt Cilvēcību ir ļoti grūti.

Tādēļ viņi ir cietsirdīgi. Tādēļ, ka ir vieni un nezina atpakaļceļu. Tādēļ, ka nav kurp iet, nav motivācijas, nav Ideālu. Jo konkurence preču ražošanas un to patēriņa riņķa dancī, dzenoties pēc naudas, (iespēja atkauties no noziedzniekiem vai pašam kļūt par noziedznieku un izciest cietuma elli, bet sieva/vīrs noteikti ir neuzticīgs, ja obligātais sekss ir bīstams sāpinošās attiecībās), noteikti nevar būt motivācija izglītībai un dzīvei vispār.

Ideālu trūkumā nezin ceļu atpakaļ tādēļ, ka viena un tā pati ietekme atšķirīgās vidēs izraisa atšķirīgas sekas – reakciju. Vecāku labi domātie signāli bērnu grūž ellē vēl straujāk. Glābt savu bērnu var tikai vienā veidā – neļaujot viņam pāriet robežu – nekad, nemaz, ne uz soli, ne uz sekundi. Sargājot viņu no meliem, māņiem un kārdinājumiem. Būt sardzē dienu un nakti. Nelaist tuvumā meļus un pavedējus. (Līdzībā par pazudušo dēlu viņš Tēva mājas “atstāja” pēc pilngadības sasniegšanas, nodibinot pasaulīgo – ģimenes dzīvi, bet “atgriezās” tajās 40 gadu vecumā, pēc “ķeizaram atdodamo parādu nomaksas”, kad iestājās nākošais dzīves posms – “Tēvs upurē vērsi” – Cilvēkam sākas Saprāta attīstības posms.)

Vecāku zuduma sajūta ir signāls par mācību beigām – “aiziešana no Tēva mājām”, un pieaugušo dzīves sākšanu, ko katrs realizē kā prot un var savas pieredzes robežās, tāpēc nav jābrīnās, ja no ģimenes atrautiem bērniem nav motivācijas mācīties. Te savu lomu nospēlē arī pret pusaudžiem izvērstā viņu dzīves un attiecību pāragrā seksualizācija, kura aptur apziņas attīstību, vājina prāta spējas un sašaurina intereses. Uz pusaudža apziņu, kļūstot par dominanti, seksualitātes aktualizācija iedarbojas tik pat destruktīvi, kā narkotikas (“pārkarsē” seksuālos centrus apziņā un pazemina apziņas fokusu).

*

Katrs Cilvēks piedzimst savai dvēselei atbilstošu iespēju un cīņu laikā. Ir tādi, kuri iet no viena ziedoša dārza uz citu, zelta ābolus plūkdami, vai caur sudraba birzīm klīst. Ir tādi, kuri caur uguni, ūdeni un vara caurulēm iet, vai dzelzs laikā lemešus un bruņas kaļ. Ir arī tādi, kuri naktīs purvus brien, pie slimnieka aicināti, vai sardzē stāv, kamēr pekauši guļ. Ir tie, kas sveci logā tur un Rītu gaida. Bet ir arī siseņi, kuri no vienas vietas uz otru pārlaižas vai zagļi, kuri tumsā savās gaitās iet un darbus dara, kā vārnas melnas dvēseles gar logu pārskrien. Šī ir starpciklu nakts un tai atbilstošas dvēseles šurp nākušas. Citas sirsnīgas un līdzjūtīgas, citas cietsirdīgas. Tāds laiks.

1998.gadā, kāds preses nama avīžnieks, ieskatījies “Pēcpusdienas sarunās”, man teica: “Pasaule ir skarba, tajā nav vietas Taviem smalkumiem un maigajām vibrācijām.” Aizpildot kaut kādas veidlapas viņa kabinetā, es kādu brīdi domāju – atbildēt viņam vai ne. Jāatbild būtu ar ābeces patiesību par to, ka pasaule ir tāda, kādu to veido Cilvēki ar savu rīcību vai bezdarbību, un tās pašreizējais stāvoklis noziedzīgajiem kalpo par attaisnojumu viņu noziegumiem, bet godīgajiem par stimulu tās mainīšanai – labošanai.

Es neatbildēju. Neticīgais vienmēr atradīs noraidījumu. Neredzīgais aizvērs viņam domāto grāmatu. Kurlais palaidīs gar ausīm Vārdu. Melis melos.


Mīlestība ir Dzīvajiem, Patiesība – godīgajiem.

Grāmatas domātas redzīgajiem un Vārdi – dzirdīgajiem.

Kam ir Acis, lai redz, kam ir Ausis, lai dzird.


Rīta agrumā mostas tas, kurš saglabājis savu Ticību, Cerību un Mīlestību.

 

„Aijā – žūžū, lāča bērni, Pekainām kājiņām...”


Veidojot skolēnu apziņu un viņu savstarpējo attiecību resursu, veido vēsturi. Tāpēc Skolotāji skolā veido lielāko sabiedrisko resursu – sabiedrības un valsts labklājību un tās nākotni. Sabiedriskās attiecības ir lielākais Cilvēka, viņa ģimenes, tautas, valsts un Cilvēces resurss. Cik esam iesaistīti sabiedrībā, tik esam spējīgi radīt Vērtības un tik vērtīgi esam paši. Mācoties apgūstam šo resursu – Zināšanas un tradīcijas, kurās iestrādāts sabiedrisko attiecību resurss. Šajā resursā bērna apgūtās zināšanas formē Kultūras Spēju.


Kultūras Spēja ir Kultūras darbības rezultātu noformēšana materiālo, mākslas un Zinātnes vērtību veidā.


Iegūstot zināšanas, bērns iegūst spēju iepriekšējo paaudžu uzkrājumus transformēt atbilstoši jaunajiem apstākļiem. Reizē ar to viņš jau veido jaunas saites, kuras papildina esošās, rada jaunas iespējas un aizvieto vecās – novecojušās. Skola ir skola tikai tad, kad tā veido un vairo saprašanos sabiedrībā, skolēnu vidū un ar viņu vecākiem. Tā kā klasē mācās vairāku ģimeņu bērni, tad skolai ir jāveido, jāvairo un jāuztur saprašanās un sadarbība starp šīm ģimenēm. Attiecības, kādas valda starp ģimenēm, ienāk un viedo attiecības klasē. Sekmīgas mācības var būt tikai harmonisku attiecību vidē. Vides harmonija ir sabiedrisko attiecību kvalitāte, kura pāraug bērna apziņas un tur notiekošo procesu kvalitātē (kuru veicina Mūzika un Muzikālā izglītība). Disharmoniskā (netīkamā) vidē nav mācību kvalitātes, bet harmonizējot attiecības klasē, tūlīt jūtami ceļas sekmju līmenis. Tāpēc ir svarīgi cik tuvas ir ģimeņu attiecības, cik saskanīgas viņu intereses un dzīves vide.

Saprašanās sabiedrībā ir resurss un Vērtība, kurš brīvi transformējas visās citās Vērtībās, Zināšanās un spējās. Visa Cilvēces vēsture ir Cilvēku savstarpējo attiecību panākumu vai neveiksmju pēdas – tas, kur tie var, prot, grib vai nespēj saprasties.

Ikdienišķās, ilgstošās un tiešās sabiedriskās attiecības veido un uztur sabiedrisko attiecību resursu un tā kvalitātes. Tos, ko redzam ikdienā un uzskatam par ikdienišķu, atkārtojas daudzkārt un veido mūsu dzīves vidi. Tās ir attiecības, kurās atpazīstam sevi, kas ir mūsu identitātes daļa, un kuras uzturam ar savu attieksmi pret šo attiecību vidi.

Ikdienišķās attiecības var būt arī ilgstošas vai epizodiskas, bet mēs tām nepiešķiram īpašu nozīmi. Mums ikdienišķais ir tas, kas, mūsu iedibināts, nemanāmi uztur un viedo tieši ar to, ka mēs to uztveram kā mums dabisku mūsu dzīves un mūsu pašu daļu. Normāls Cilvēks pats ar sevi nestrīdas, tāpēc to pieņem kā savas normālās dzīves uzturēšanas daļu. Līdz ar to visas tās nemanāmās dzīves parādības, kuras uztur savstarpējos kontaktus ikdienā, ir veicināmas un derīgas. Mazie veikaliņi, pazīstamās pārdevējas un pircēji, kurus redzam rindā pirms un aiz sevis, autobusa pasažieri, kuri ikdienas iekāpj un izkāpj tajās pašās pieturās, autobusa šoferis, kurš zin, kurš līdz kādai pieturai brauks, vai prasme netraucēt citus sev apkārt tramvajā, mazās skolas, kurās visi visu par visiem zin, kurās skolotāji audzina savu audzēkņu bērnus un viņi vēlāk stādā savu skolotāju acu priekšā, ir sabiedrisko attiecību resursa kvalitāšu veidotāji un uzturētāji.

Un otrādi – noslēgšanās savu lietišķo attiecību lokā savā bezpersoniskajā attiecību laukā lielveikalā vai pie personiskā auto stūres, izzušana stadiona, lielkoncerta, lielskolas, lielpilsētas un lielvalsts statistiskās vienības (kura var pazust aiz kāda komata, kas noapaļo līdz pilniem tūkstošiem vai miljoniem) veidā, kur neviens neielūkojas acīs un neatceras tikko redzētu seju, ir šī vissvarīgākā pamatresursa postīšana.

Mazā maizes ceptuve vai pienotava ir mazāk rentabla par lielajiem kombinātiem, bet tur, kur lielie milži ar savu rentabilitāti grauj sabiedrības nākotni un vājina tās pārtikas drošību, tur mazie uztur augstāku attiecību Kultūru, attiecību skaitu un vajadzību tādas attiecības uzturēt, dod lielāku darba daudzumu un savstarpējā darba novērtējuma vērtību. Daudzu mazo vidē lielāku nozīmi iegūst savstarpējās rūpes vienam par otru, sabiedrību veidojošo un uzturošo mehānismu loma un Cilvēku spējas izmantot to sniegtās iespējas ikdienišķās – Normālās dzīves uzturēšanai.


Lielo vajadzība ir izkonkurēt.

Mazo vajadzība ir kooperēties.

Dievi vienmēr atbalstīs tos, kuri pratīs saprasties.


Skolēnam skola un Skolotājs ir ikdienišķa viņa dzīves daļa. Skolotājs un viņa audzēknis ik dienas ikdienā dara kopīgu darbu tā divās polārajās daļās – Skolotājs māca, bet viņa audzēknis mācās. Katrs no viņiem to dara pats savu spēju un interešu mērā. Tā ir viņu abu ikdienišķā pašdarbība. Kā viens, tā otrs tajā gūst tikai tik daudz, cik ir tajā iesaistīts ar savu pašdarbību. Tas ir pilnīgā pretstatā elku veidošanai un attieksmē pret elkiem subkultūrās, kurās darbojas akla ticība no pūļa puses un sevis izcelšanas (popularitātes) mehānismi no elka puses – dīka izklaide un peļņas kāre.

Skolotājs nav elks. Skolotājs ir kopīgā darba biedrs – tas, kurš uztur savu kopīgā darba daļu tāpat, kā to uztur viņa audzēknis savā daļā. Tādās pat attiecībās ir pašdarbnieki korī un deju kolektīvā ar saviem vadītājiem un diriģentiem.

Kolektīvi darīts, vajadzīgs un derīgs darbs ir pašdarbīgs darbs. Pašdarbība ir augstākā darba forma un tāpēc arī dod vislielāko sabiedrisko attiecību resursa un tā kvalitāšu pieaugumu.


Uzturēt pašdarbību ir uzturēt savu Nākotni.

Pašdarbībā veidojas un tiek uzturētas ilgstošās attiecības.

Visapjomīgākās ilgstošās attiecības ir Izglītība, izglītības un attiecību resursu izmantošanas Vēsture.


Cilvēka Dzīves pārlaicīgums rāda Izglītības ilgstošo būtību, tās ikdienišķuma nozīmi un nozīmi Vēstures veidošanā. Izglītība ir Izglītība tad, kad tā kļūst par katra Cilvēka ikdienas daļu visā viņa mūža garumā, kad Cilvēks dzimst, tiek audzināts un mācīts, kad viņš mācās, kad viņš audzina un mācoties māca citus, kad viņš mācās tāpēc, ka mācīties ir vienīgais, ko viņš vēl var bez fiziskām ciešanām un vecuma vājuma. Pašizglītībai ir jābūt ikdienas darba un mājas soļa neatņemamai daļai, pašadarbības formai, pulcēšanās vietai un mērķim, vecāku un bērnu kopības laukam – veidam, kādā viņi pieķeras viens otram un izrāda šo tuvību un pieķeršanos. Apziņas un prāta tuvība ir pārākā un intīmākā tuvības forma. Tie, kuri kopā mācās, ir vistuvākie un tuvību saglabā uz visu mūžu. Skolotājs ir vairāk kā Tēvs vai Māte.


Skolotājs ir Skolotājs.

Tēvs un Māte atver durvis uz šo pasauli, bet Skolotājs Bežrobežības durvis ver.

Skolotājs savus audzēkņus ieved Vēsturē.


Vēstures veidotājs ir Cilvēks, bet virzītāji un sabiedrisko attiecību resursa veidošanās pamati ir Reliģija, Zinātne un Māksla. Veselā un īstā sabiedrībā Māksla, Zinātne un Reliģija ir viens vesels. Tādā sabiedrībā Reliģija ir tas, kas ir labs un patiess, kas rāda un ved uz labo, Zinātne ir tas, kas šo labo noformē un ievieš dzīvē, kas paplašina Cilvēka domas un intuitīvos plašumus labā meklējumos, bet Māksla ir Cilvēka dvēseles dzīve tādā labā un patiesā radītajā pasaulē. Tādā pasaulē Reliģija, Māksla un Zinātne savienojas darbā. Tāds darbs ir Reliģiskas zinātnes un mākslas dzīves akts. Tādā darbā atveras un attīstās visa labā potences Cilvēkā.

Ja bērnam iemāca, ka Vēsturi virza Reliģija, Māksla un Zinātne, viņš saņem īstus orientierus sabiedrisko attiecību veidošanai. To noslēpjot viņam atņem pieeju šim resursam un „iesmērē” viltus Ideālus – paverdzina tādā veidā aplaupītos. Tāpēc bērniem visiem spēkiem jāmāca, ka viņi ir Vēstures veidotāji un Nākotne ir viņu rokās. Tāpēc bērniem ir jāmāca, ka Vēsture ir Draudzības – sabiedriskos attiecību uzkrāšana. Turpinot Vēstures ceļu, Cilvēks šo resursu – Draudzību izmanto. Tad Vēstures kropļošana, aizsegšana un atņemšana ir sabiedrisko attiecību resursu atņemšana. Vēsture formē un uztur Ideālus un Vērtības – dod labo, tāpēc, veidojot viltusvēsturi, iesmērē viltus resursu un tā viltus Ideālus, kas ļauj darbu aizstāt ar ne-darbu – viltus vērtību un atkritumu ražošanu.

Draudzības – sabiedrisko attiecību resurss ir atkarīgs no kontaktu pretmeta – saišu daudzuma un kvalitātes – attiecību dziļuma, kas vienlaicīgi ir arī saišu spēks un mobilitātes ierobežotājs. Tāpēc mūsdienu nekvalitatīvo kontaktu, vājo saišu un seklo attiecību mobilajai (tā globalizētajai) pasaulei nav nākotnes. Tajā ir pārāk mazs sabiedrisko attiecību resurss, bet tas, kas ir, ir ideoloģiski ievirzīts izdevīguma, peļņas gūšanai. Tā vēl eksistē uz to Kultūru sabiedrisko attiecību resursa rēķina, kurās tas vēl nav pilnībā iznīcināts.


Iznīcinot sabiedrisko attiecību resursu – Draudzību, katra sabiedrība iznīcina pati sevi.


Atomizētu Cilvēku masa ir vientulībā un tāpēc Dabiskās Kārtības noliegumā stāvošu Cilvēku pūlis, kurš nav spējīgs uzņemt, asimilēt un tālāk nodot Zemes un Debesu Labvēlību, bez kā viss atmirst. Atomizēti Cilvēki ir vientuļi, nepateicīgi un savā nepateicībā nelaimīgi – bez dzīvesprieka, bet tā kā bez prieka klātbūtnes Dabā nekas nenotiek, tad no tādiem radošā Dzīvība aiziet – zūd veselība un darba spējas – iestājas tas, ko sauc par izdegšanu.

Tur, kur zūd Draudzība – sociālo attiecību resurss, tā vietā ienāk attiecīgo sabiedrisko attiecību pretmetu kultivēšana. Visas parādības, kuras vairo un uztur sabiedriskās attiecības, tiek aizstātas ar to pretmetiem. Tas, kas varēja būt sabiedrību vienojošs spēks – informācijas izplatīšanas līdzekļi, tagad darbojas ar graujošu darbību un Cilvēku izmuļķošanu – dezinformāciju. Pašdarbības process tiek aizstāts ar normatīvu izpildi, skolās muļķo bērnus, mākslā tiek pasniegti slimu dvēseļu atkritumi. Bērniem ir jāsaprot, kādā pasaulē viņi dzīvo un kas viņus sagaida nākotnē.


Neviena skola nav un nevar būt brīva no ideoloģijas.

Skola ir ideoloģijas iemiesojums un tās realizācijas līdzeklis.

Skola viedo Nākotni Saskaņā ar to ideoloģiju, kura uztur sabiedrību tās vēsturiskajā procesā.


Vēstures stundās bērniem māca, kā veidojas un tiek uzturētas sabiedriskās attiecības. Mēs varam mācīt karu, reliģiju vai Kultūras Vēsturi. Mēs varam mācīt, kas ir izraisījis karus, kas veicinājis vai bremzējis Kultūras dzīvi un kā Kultūra ir uzturējusi mieru, bet tās trūkums ir pieļāvis reliģiju profanāciju un tās izraisītus karus. Karu vēstures reklamē agresiju un māca agresīvus attiecību risinājumus. Kādu vēsturi māca, tādu attiecību laukā tiek meklēti risinājumi. Mūsdienu politiķi un ekonomisti ir mācījušies karu vēsturi, tāpēc uz visu lūkojas no karu, cīņu, konkurences un dominēšanas viedokļa. Tāpēc risinājumi tiek meklēti caur spēka un pārākuma, caur pretinieka radīšanas un apkarošanas, caur peļņas gūšanas un izdevīguma skata punktu. Tādā vēstures mācīšana pilnībā atvirza un noklusē Dzīvību ar tās Pamatvērtību un Lielākā Labuma Principa nozīmi Cilvēku dzīvē.

Bērniem jāmāca Kultūras Vēsture – Zinātņu, Reliģiju un Mākslas Vēsture. Bērniem jārāda Skaistuma un Varonības piemēri. Bērniem jādod redzēt kā Kultūra uzlabo Cilvēku dzīvi, kā Māksla tos virza uz labo, pareizo un derīgo, kā Zinātne ietekmē visas dzīves jomas – ienāk ikdienā un kā Reliģija uztur dzīves kārtību, bet tās izkropļojumi sagrauj visu iepriekšējo paaudžu darba uzkrāto Vērtību mantojumu. Bērniem jāzin, ka atkāpšanās no pienākuma izpildes un aizraušanās ar bezatbildīgiem pētījumiem un to rezultātu izplatīšanu atnes slavu vieniem, bet milzīgu postu visiem citiem. Skolā ir jāiemāca redzēt Mākslas darba saturu, līniju, krāsu un kompozīciju sakarības ar psihiskajiem procesiem, kādi notiek mākslinieka dvēselē un kā, kāpēc tie ietekmē skatītāju dvēseles. Bērniem ir jāprot atšķirt Mākslu no tās surogātiem un pretmetiem – postošiem veidojumiem. To visu viņiem iemāca Kultūras Vēsture, stāstot kā Kultūras izaugsme paver labklājības durvis, bet Zinātnes pagrimums, māņticība un attiekšanās no Skaistuma – Kultūras, Cilvēku padara nelaimīgu un viņa dzīvi šausmu un iznīcības pilnu. Var parādīt, ka katra kara pamatā ir Kultūras dzīves izkropļojumi.

Karš neveido vēsturi. Karš ir sociāla slimība – akūta nespēja atrast konstruktīvus risinājumus un esošo vērtību noārdīšana. Vēsturi virza Reliģijas, Zinātnes un Mākslas trīsvienība, caur kuru darbojas Kultūra.


Templi ceļ Reliģiskās dzīves ietvaros ar zināšanu palīdzību mākslinieciski skaisti.

Zinātnes sasniegumi paplašina Cilvēka apziņu un ved viņu Kosmiskā Skaistuma Bezrobežībā – laikmetīgās formās ietērpj un nostiprina tās neapgāžamās patiesības – to Īstenības redzējumu, kādu Reliģijas vienmēr Cilvēkiem nesušas savā tēlu līdzību un metaforu valodā.

Zinātne apstiprina Reliģisko prasību pamatotību.

Kāda ir Reliģiskā ievirze tās savienībā ar Zinātni (viena bez otras māņticība ir kā viena tā otra) – tādas ir Cilvēku savstarpējās attiecības, tas notiek vēsturiskajos procesos un to atzīst par Mākslas uzmanības cienīgu.

Kam pievēršas Māksla, tas kļūst pieļaujams, sasniedzams un apgūstams Cilvēku Dzīve.

Ko pasludina par Māksla, tas diktē Cilvēka dvēseles dzīves gaitas iznākumu.


Greznība ir Skaistuma profanācija – Skaistuma Garīgā satura zudums – greznība ir ceļš uz pagrimušo, kroplo, neglīto un ķēmīgo. Politika – sabiedrisko procesu virzība ir kolektīvās apziņas vēsturiskās gaitas sekas (produkts) – apziņas un attiecību stāvoklis. Kā apziņa mainās Reliģijas, Mākslas un Zinātnes attiecībās, tāda ir politika un ekonomika vai tautas saimniecība, kas ir vienas parādības trejas puses. Apziņa, politika un tautas saimniecība ir nedalāma vienība, kuru saprātīgums, rezultāti un labklājība ir atkarīga no to atbilstības Kultūras dzīves prasībām. Sabiedrībā par labu, pareizu un derīgu atzīst to, kādā gultnē ir ievirzīta sabiedrības kolektīvā apziņa – kāda vēsture ir mācīta tad, kad tā vēl bija bērni.

Tāpēc Izglītībai jābūt vērstai uz to, ka bērniem tā iemāca vienotas pasaules Dzīvības ainu un tās Vēsturi, kurā Sirdsapziņa, Gribasspēks, dvēseles Tīrība, Cieņa, Brālība, Vienlīdzība, Taisnīgums, kuri caur Pienākumu vēršas pie sākotnējās triādes – Ticības, Cerības, Mīlestības un kopā ar to veido Cilvēka pilnību – Gudrību, Maigumu un Augstsirdību. Tas ir virziens, kurā Homo Sapiens pāraug par Tikumīgo un Radošo Cilvēku.

Tas ir Cilvēks, kurš savā dzīvē īsteno Lielākā Labuma principu. Tāda Izglītība ir tiesīga saukties par humānu un Nākotni nesošu.



36. turpinājums

***

Vienotās Dzīvības Mācība.

(Mācību priekšmetu saistība izglītības sistēmā)

 


Par pamatu kalpo Vienotā Radošā Cēloņa darbība sešās radošo enerģiju (vienotās enerģijas sešu aspektu) hierarhijās, kuras Cilvēka Filosofijas laukā rada sešus Filosofijas izpētes un attīstības virzienus ar to sintēzi septītajā Sintētiskajā uz Vienoto nesošajā vertikālē.

Kā redzam zīmējumā, šie seši Filosofijas izziņas virzieni ir Epistemioloģija, Estētika, Loģika, Psiholoģija, Ētika un Metafizika. Epistemioloģija pēta izziņu (Radošās Apziņas darbību) un no tās cēlusies Gnozeoloģija. Estētika pievēršas izsmalcinātajam, harmoniskajam un Cēlsirdīgajam Cilvēkā – skaistuma un daiļā attīstībai. Loģika runā par Cilvēka domas dabu un uzbūvi, bet Psiholoģija par Cilvēka domas darbības sekām viņa dzīvnieciskajā dvēselē –Psīhē. Ētika māca kā atsevišķais (individuālais) apvienojas kopīgajā (kolektīvajā). Metafizika runā par to, kā ir izveidota Kosmiskā telpa, kas tajā notiek un kāds ir tās iekārtojums.

Tādā veidā Matemātika izsaka pārpasaulīgās apziņas (abstraktā) saskarsmi ar formu pasauli, kurā tad parādās kā skaitļu saturs un to attiecības proporcijās. Matemātika attiecas uz un ir jēgpilna tikai kā formu izteiksmes līdzeklis. Ārpus formu pasaules parādību loka, matemātika kļūst subjektīvi relatīva un tādēļ zaudē savu nozīmi, ieved maldos un iegūst postošu raksturu.

Estētika rada Ģeogrāfiju, kura atspoguļo Cilvēka tieksmi saskatīt apkārtesošā skaistumu, radītās pasaules harmoniju tās daudzveidībā un tās svētīgo ietekmi uz Cilvēka Cēlsirdības – harmonijas, skaistuma un izsmalcinātības sintēzes attīstību.

Loģikas likumi Cilvēkam ļauj saskatīt Radošās Apziņas darbības rezultātus formu pasaules aktīvajā dzīvē un to aprakstošajā Fizikā. Cilvēka domas kārtība ļauj tai atbilstošu kārtību saskatīt apkārtesošajā.

Psiholoģija norāda uz šīs kārtības muzikālo raksturu – ritmu, cēlumu un kritumu mijiedarbību melodiskumu, paužu piepildījuma saturu un uzsvaru nozīmi.

Matemātika un Mūzika tur formu pasaules sasaistes apraksta mākslu skaitļu izteiksmes un dvēseles sajūtu veidos. Mūzika un Matemātika ir viens vesels un viena veselā divi galējie izteiksmes veidi.

Ētika runā par tām augstāko pasauļu dzīves parādībām, kuras izpaužas elementāro daļiņu kopās, kad ir apvienotas elementāro daļiņu individuālās īpašības. Ķīmisko elementu daba atbilst atsevišķu Cilvēka dvēseles īpašību dabai un, izzinot ķīmisko elementu saistīšanās apstākļus, proporcijas un iespējamos veidus, to rezultātus, mēs varam izzināt šīs norises cilvēku sabiedrībā un to grupu dzīvē.

Metafizika runā par saistīto elementu saistības iekšējo saturu – par tām neredzamajām saitēm, kuras ir visa esošā un tā dzīves jēga. Metafizika uztur Vēsturi notikumos.

Matemātika, Fizika un Ķīmija ir nosacīti eksaktā mācību priekšmetu triāde. Mūzika, Vēsture un Ģeogrāfija ir nosacīti humanitārā triāde. Aplūkojot šo divu triādu saistību sešstūra zvaigznē redzam veidojamies mazākus trijstūrus – Matemātiku, Vēsturi un Ģeogrāfiju, kuri sintezējas Arhitektūrā un saprotam kāpēc tieši tajā. Ģeogrāfija, Matemātika un Fizika mums dod Ģeometriju.

Fizika, Mūzika un Ģeogrāfija dod fizisko kultūru, kas ir to sintēze. Fiziskā kultūra sevī ietver kaligrāfijas un stājas treniņus. Atlētiku vīriešiem, deju sievietēm un savstarpējo attiecību kultūru kā vienaudžiem, tā arī starp dažāda vecuma cilvēkiem, personisko fizisko higiēnu. Mūzika, Fizika un Ķīmija dod valodu.

Ķīmija, Vēsture un Mūzika sintezējas Literatūrā, bet Vēsture, Ķīmija un Matemātika – Ekonomikā, kas ir sabiedrisko saišu un apmaiņu raksturs un raksturojums.

Tādā kārtā atrodam, ka Arhitektūra saista Ekonomiku ar Ģeometriju, bet pēdējā savukārt Arhitektūru ar fizisko kultūru u. t. t. Tādā pat kārtā, kādā zinam Matemātikas un Mūzikas vienību, redzam to pašu arī Ķīmijas un Ģeogrāfijas attiecībās un Vēstures un Fizikas procesos. Tieši tas pats, kas Fizika ir priekšmetiskās saskarsmes laukā, tas Vēsturē ir apziņu attiecību procesos. Izzinot vienā ass galā notiekošo noskaidrojas arī otrā notiekošais. Mūzika, Valoda, Literatūra, Ekonomika, Vēsture, Arhitektūra, Ģeogrāfija, Ģeometriskās formas un proporcijas un Fiziskā kultūra rada un piepilda to, ko pazīstam kā Kultūras vēsturi. Kultūras vēsture ir perifēro mācību priekšmetu sasaiste un pāreja uz centrālajiem mācību priekšmetiem.

Cilvēks ir Zvaigžņu Gaismas projekcija un sintēze uz mūsu planētas dzīvās virsmas. Cilvēks ir starpnieks, kurš saista mūsu planētas dzīvības procesus ar Kosmisko Dzīvību. Cilvēks ir augstākais sintēzes un Kosmisko spēku sadarbības apliecinājums, rezultāts un norises vieta uz mūsu planētas. Cilvēks – viņa ķermenis, dvēsele un prāts savā vienībā sintezē visus viņam pieejamos izziņas un darbības viedus. Cilvēks, kā divu pasaules polaritāšu – Kosmisko Cēloņu un bioloģisko Seku sasaiste, iezīmē šo polaritāšu sasaistes vertikālo raksturu. Cilvēks vieno Zemi ar Debesīm un, būdams divu polu – fiziskā un Kosmiskā (Garīgā) veidojums un pārstāvis, visu izzin divos – šīs zemes un Kosmiskajos mērogos. Cilvēks sevi izzin kā bioloģisku un reizē Kosmiskās Apziņas caurstrāvotu būtni.

Tāpēc mācību priekšmetiem ir divi sintēzes fokusi, kuri iezīmē vertikāli. Pirmais visus priekšmetus sintezē Zemes dzīvības izziņā Bioloģijā. Katrs bērns grib zināt, kā viņš dzīvo, kā ir iekārtots un kas ar viņu notiek. Dzīvības procesu izpratnei kalpo perifērie priekšmeti. Perifēro pamata priekšmetu kopu veido Mūzika, Ķīmija, Vēsture, Matemātika, Ģeogrāfija un Fizika. Otra perifēro priekšmetu kopa ir saistošie priekšmeti. Centrālie mācību priekšmeti ir Bioloģija un Astronomija. Dzīvību Dzīvās šūnas procesos paceltus starpzvaigžņu telpā ļauj saskatīt Astronomija – otrais – augstākais mācību priekšmetu sintēzes fokuss. Astronomija rāda mūsu Saules sistēmu kā dzīvās šūnas analogu, prototipu un cēloni. Visi vienā polaritātē notiekošie procesi ir vērojami arī otrā.

Tā ir Vienotās Dzīvības Mācība. Tā ir Mācība par Vienotību, Vienotības Cēloni, Saturu un nozīmi. Tā, pat runājot par perifēro, ir Sirds Mācība par Cieņu, Godu, Atbildību, Taisnīgumu, Derīgumu un Pateicību, par visu to, kas nāk un ir Darbīgā Mīlestība. Vienotās Dzīvības Mācība caur mācību priekšmetu apguvi māca un veido Cilvēku. Tās mērķis ir radošs, visu Dzīvību cienošs un Kosmiskās apziņas apgarots Labdabīgs un Tikumīgs Cilvēks – Homo Virtus Probus.

Vienotās Dzīvības Mācība.

*

Katrā skolā ir jābūt triju lietu klātbūtnei – augļu kokiem, darbam un dzīvai ugunij.

Koks ir Cilvēka Saprāta analogs augu pasaulē. Koks aug, stiepjas uz Sauli un kuplo – izpleš zarus un zied. Kad koki zied, tad viņi dzied. Ziedēšana ir augu dziesma. Visu koku vidū ir īpaši koki – augļu koki. Visi citi koki dzīvo un attīstās paši savā dzīvē un savai dzīvei, bet augļu koki dzīvo, zied un nes augļus Cilvēkam un viņa dzīvei. Augļi ir īstā Cilvēku pārtika. Augļu kokus radīja Cilvēka pārtikai un viņa Saprāta attīstībai. Debesu Labvēlība tīrā veidā iemiesojas augļu kokos.

Cilvēka Saprāts var darboties, bet svarīgi ir tas, cik šī darbība ir auglīga un citiem Cilvēkiem labu nesoša. Ar savu enerģiju ietekmi uz Cilvēka domāšanu augļu koku klātbūtne dod Labvēlības ieplūšanu Cilvēka domāšanā un šīs domāšanas auglību – rezultativitāti. Augļu koki novērš tukšu prātošanu, tukšu darbošanos darbošanās dēļ un tukšu runāšanu runāšanas uzturēšanai. Augļu koki dod darbības rezultativitāti – sasniegumus un to pielietojuma nesavtīgumu. Augļu koki iemāca prāta darbību vērst uz Lielākā Labuma principa ievērošanu. Augļu koki sevī iemieso tīru Mīlestību tās visās trijās formās – beziemesla Mīlestību (augļus var baudīt katrs garāmgājējs), Mīlestību uz Labo (augļi nes tikai veselību un spēku) un Īstenības Mīlestību (augļi rāda to, kas ir patiesi vērtīgs).

Bērnu mācību darba auglība ir viņu personību attīstībā, tajos pamatos, uz kā vēlāk notiks jaunības ceļu meklējumi, ģimenes veidošana un darba dzīve. Augļu koku klātbūtne ar savu sakrālo ietekmi veicina bērnu personību veidošanos un sargā viņu jaunās dvēseles no tukšības – „vēja ziedu” neauglības rosīguma. Augļu koki rāda savlaicīguma nozīmi – „visam savs laiks”, „viss ir labs savā laikā”. Augļu koku klātbūtne bērna dvēseli piepilda ar dzīves pilnvērtības un Cilvēka dzīves jēgas esamības sajūtu. Augļu koki bērnam iemāca darba dzīves auglības nozīmi un dāvināšanas prieku – Draudzības un Uzticības Skaistumu – to, uz kā balstās un turās visi sabiedrisko attiecību pamati.

Cilvēka darba dzīve (dzīves piepildījums) sākas ar bērna prieku būt derīgam – spēju palīdzēt saviem vecākiem. Bērnam vecāki ir labi visā ar to, ko viņi dara bērna labā, kā viņi par to rūpējas arī ar savu darbu. Bērns saprot labo ar rūpēm. Mīlestība bērnam ir rūpes, bet darbs ir veids kā rūpēties, mīlēt un būt derīgam. Vecāku derīgums izriet no viņu rūpēm par bērna labklājību – no tā cik Māte pilda savus Mātes pienākumus un Tēvs savus Tēva pienākumus.


Vecāku pienākumu pildīšana paver ceļu Bērnam viņa pienākumu pildīšanai.

Bērna pienākums ir paklausībā pieņemt savu vecāku dzīves pieredzi un sabiedrības sociālo attiecību mantojumu tā pielietošanai Pamatvērtības vairošanā Lielākā Labuma principa ietvaros.


Tāda pienākuma izpildes iespēja ir viņa Tiesībās būt derīgam paklausībā pieņemot vecāku un Skolotāju mācīto. Savu derīgumu bērns rāda ar savām rūpēm par apkāresošā labklājību – pievienojoties saviem Vecākiem un Skolotājiem viņu darbā. Katram bērnam ir viņa rūpju lokā un atbildībā esošās būtnes, par kurām viņš rūpējas. Tāpēc mājās viņš rūpējas par saviem tuviniekiem, atvieglojot viņu dzīvi ar savu darba ieguldījumu vecāku rūpēs. Skolā tas ir dzīvās dabas stūrītis klasē, augļu, ziedu un sakņu dārzs skolas darba lauciņā un rūpēs par savas mācību telpas un skolas kārtību, tīrību un Skaistumu. Skolēniem pašiem pedagogu vadībā jāuztur kārtība skolā, tīrība mācību telpās un gaiteņos. Pašiem jāstrādā savām spējām atbilstoši darbi skolas virtuvē un kopgaldā.


Kopgalds ir obligāta mācību (kolektīvisma) un audzināšanas darba sastāvdaļa.

Visi vienas Skolas audzēkņi kopā ēd vienas saimnieces un viņas palīgu gatavoto ēdienu, kurš tajā dienā visiem ir viens.

Spēcīgas personības var parādīties tikai tur, kur ir stipras kolektīvisma saites.


Visi savu laiku lielie Cilvēki un politiķi ir nākuši no kolektīvisma stiprinātām Kultūrām. Kolektīvisms ved uz Varonību, pašaizliedzību un tuvākā Mīlestību, kas ir katras patiesi lielas un spēcīgas personības pamatā. Kolektīvisms ir spēku, interešu un spēju koncentrēšanas mehānisms, caur kuru tiek sasniegta tā dvēseles spēku kvēle, kura atsaucas Gara Gaismas Ugunij un uzzied ar spožu Gara Zieda Liesmu. Kopīgs darbs, piedzīvojumi un sasniegumi – tas, kas piepilda Cilvēka atmiņas ar labo, derīgo un pareizo, ir kolektīvisma un tātad dvēseles radošās dzīves virzītājs. Kopīgs darbs dod darba dzīvei tās auglību un ved uz Mīlestības pilnu ģimenes dzīvi. Tie, kuri ir iemācījušies rūpēties par saviem tuvākajiem, draugiem un Skolu, vienmēr nodibinās stipru ģimeni, kurā rūpēsies viens par otru un saviem bērniem.


Stipras ģimenes un laimīgi bērni ir tur, kur ir stipras kolektīvisma tradīcijas, tur, kur kolektīvisms uztur gaišu Gara Zieda Liesmu.


Dzīva Uguns ir atgādinājums visam labajam, ko saņemam, visai Labvēlībai un Pateicībai, kādu izstarojam un saņemam. „Viena pagale nedeg”, „No liesmiņām Saulīti sanesam”, „Uguns silda visus neko pretī neprasot”, „Katram ir roka jāpieliek (savs skaliņš jāpiemet), lai Lielais Darbs uz priekšu tiek”, u. t. t. Dzīvā Uguns ir dzīves Skaistuma, Saprāta un Sadarbības Vērtības piemērs un nesēja. Dzīvā Uguns mums ir Labvēlības un Pateicības – Kultūras loka nepārtrauktības zīme.

Katrā Skolā ir jābūt Dzīvās Uguns telpai, kurā deg šī nedziestošā Uguns. Skolā ir sava pamudinājumu, veicinājumu, atbalsta un apbalvojumu sistēma, kurā uzturēšanās Skolas karoga (karogs ir Uguns simbols) vai Dzīvās Uguns tuvumā ir īpašs Gods un augstākais apbalvojums.

Dzīvā Uguns ir Īpašais Draugs un savstarpējās Mīlestības zīme. Ar Dzīvo Uguni ir Īpašas bezvārdu – Sirds domu sarunas. Pie Dzīvās Uguns saprotas visi – jaunākie un vecākie, Skolotāji, bērni un viņu Vecāki. Dzīvā Uguns māca

 

„Mēs visi Viena Uguns esam,

Pie vienas Uguns esam

Un tāpēc visi kopā esam”.

 

Katru dienu katrā klasē tiek ienesta Dzīvās Uguns daļiņa un katrā nodarbībā ir klāt. Tā ir Pārpasaulīgā un Pārlaicīgā vērojošā klātbūtne, starpnieks un Sūtnis, kura priekšā ik dienas audzēkņi Pārpasaulīgajam rāda savus darbus un sekmes.


Dzīvā Uguns klasē ir starpnieks starp Zvaigznēm Debesīs un morālo likumu – tikumu bērna dvēselē.

Ko dvēsele dara – to Uguns Zin.

Mūzika ir Dzīvās Uguns daļa.

Liesma ir Debesu Dziesma.

***

Dziedāšana ir likteņa veidošana.


Kā dzied – tā dzīvo.

Par ko dzied – to dzīvo.

Kas dzied – tas ir dzīves veidotājs.


Dziedāšanā piedalās Cilvēka Gars, Saprāts (domas un jūtas), dvēsele un miesa. Gars dod Saprāta darbības ievirzi. Saprāta pilnība – zināšanas un jūtu tīrība – izkoptība dod prāta skaidrību un jūtu pielietojuma īstumu – dziļumu, spēku un mērķtiecību.


Dvēsele veido skaņu.


Miesa notur vietā skaņas avotu.

Cilvēka balss ir vispilnīgākais mūzikas instruments.

Skaņa nes Saprāta vibrācijas – jūtu un domu formas, kuras tādā veidā nonāk pasaules materiālajā daļā un to veido pēc sava rakstura.


Tā kā Cilvēka domām ir tieksme aizmaldīties no šīs gultnes – pievērsties savām sajūtām un vērojumiem, vai viņu satraukušo nepatīkamo piedzīvojumu atmiņām, tad katru mūziku (un mūzika ir tikai tās skaņas, kuras Cilvēku ceļ tuvāk Garam, kā visa labā radītājam) pavada klausītāja domas un jūtas organizējoši, vadoši un vedoši vārdi. No šejienes arī dziesmu vārdu saturs – pacilājošs, ceļošs un Garīgajā pasaulē vedošs. Dziesmas apdziedāja Garīgas Vērtības – Brīvību, Sadarbību, Saskaņu, Savdabību, Varonību, Ziedošanos, Darbu, Tikumu, Patriotismu un Pienākumu. Dziesmās atgādināja Cilvēciskās Vērtības un ceļus kā pie tām nonākt. Visas dziesmas bija daļa no viena milzīga mitoloģiska, Ideālus nesoša eposa – stāsta par Dievu un Cilvēku pasauli – par to, kāda ir katra vieta un darāmie darbi šajā pasaulē, kurā Dievi un Cilvēki veido vienu veselumu.

Katras īstas un vēsturiski nozīmīgas tautas dzīve, sadzīve un attiecības ar vidi bija būvētas uz muzikāliem un it sevišķi uz dziedāšanas – Dziesmas (Cilvēka dzīve ir viņa dziedātā Dziesma) veidošanas, dziedāšanas un dzirdēšanas pamatiem.


Visi Cilvēki dzied.


Vieni dzied ārā – viņi izdzied sevi vai Garu un Saprātu caur sevi pasaulē.

Citi dzied iekšā – uzdzied sevi vai pasauli caur sevi Saprātā un Garā.

Vēl citi dzied uz abām pusēm – Pasaulē un Garā.

Kā vienu, tā otru un trešu ir jādara pareizi, tāpēc to darīt ir jāmācās un to darot, ir jāseko tām Dabas Likumu noliktajām Normām un Kārtībai, kādas Daba ir devusi Cilvēka balsij un dziedāšanai. Tā ir tautu dzīves, sadzīves un attiecību kārtība.

Katra zieda krāsu, lapu un stāva spēku veido arī vieta, kurā puķe ir iesakņota, blakus esošie augu stāvi – visas tās dvēseles un viņu vibrācijas, kuras ir ap augošo organismu, kā arī tur pieejamā Saules Gaisma, gaisa plūsmu un garām lidojošo kukainīšu pieskārieni. Katra Cilvēka dvēselei ir vajadzīgs laiks, kurā to veido dzīves vides – citu dvēseļu, gaismas, vēju un dzīvības pieskārieni. Tas ir laiks, kurā dvēsele piepildās – dzied iekšā – piedzied sevi.

 

Lai varētu izelpot, ir jāieelpo.


Uz šiem pamatiem veidojas Cilvēka dzīves un sadzīves mūzika. Starp diviem klusumiem iestarpināta Dziesma ir Cilvēka dzīves skaņa un dvēseles aromāts. Cilvēka balss nes viņa dabas – pildījuma un dvēselē notiekošā vibrācijas – saldas vai asas smaržas, kuras ietekmē visu apkārtesošo – atbaida vai pievilina, vieno vai atgrūž, rada vai sagrauj citu radīto – viņu darba augļus.

Katra Dziesma sākas ar ieelpu.

Katra dzīve sākas ar iedzīvi, iedzīvošanos, ielūkošanos, ieklausīšanos, iedziedāšanos, piedziedāšanos un tikai pēc tam nāk sadziedāšanās. Tie, kuri sadziedas, tie saprotas un sadzīvo, tie veido ansambļus, korus un dziesmu svētkus. To vidū atrodas balsu pilnības, augstumi un neatkārtojamības. Katra atkāpe klusumā sper tikpat platu soli Dziesmas pilnībā.

Šo piepildīšanos ievadīja viņa Māte ar savu nošķiršanos pasaulei, iedziļināšanos skaistumā, skaistuma vērošanā un sevī – pievēršanos Debesu Sēklas pieņemšanai un savas miesas augsnes turēšanai kārtībā, bagātībā un tīrībā – tajā, kas ir Auglība. Bērns vēl ilgi – līdz pubertātei ir savas Mātes dvēseles daļa, kurā notiek jaunās dvēseles personības veidošanās. Tā, kā viņa Māte, savienojoties ar Tēvu attālinājās pasaulei, tā bērns pakāpeniski pasaulē ienāk. Tā, kā Māte piepildās ar Tēva un Debesu sēklām, tā bērns piepildās ar visa apkārtesošā esamību un, tā piepildīts, var saskanēt ar to, atstarojot tai saprotamo un vietā esošo. Tikai tas, kurš ir iepazinis esošo, pieņēmis esošo sevī, var kļūt par esošā daļu un atrast saskaņu ar jau esošo.

Bērni vēro, klusē un klausās. Bērnu muzikalitāte attīstās, klausoties dabas un mūzikas skaņās, vērojot dzīves un darba ritmus, dejas soļus un mūzikas instrumentu lietojumu, atšķirības. Bērna muzikalitāte un balss attīstās iepazīstoties ar mūzikas vēsturi, teoriju un skanējumu. Bērna balss saites attīstās saprotot un klausoties citu balsu dziedātās dziesmas. Izcili dziedātāji nāk no tiem, kuri ir uzauguši klausoties izcilu balsu skaņās. Jo ilgāk bērns noturas klusēšanā – iekšā dziedāšanā, jo izcilāks dziedātājs viņš ir. Tie, kuri ir agri sākuši, paliek par redzamām un, iespējams, mācītām viduvējībām.

Auglīgai dzīvei nobriedusi personība savā balsī izdzied savu auglību, esošā kārtību, stiprumu un spēku. Neprecēto balsis nes apvienošanās (pārošanās) meklējumu alkas, aicinājumus un iedrošinājumu. Tādas balsis aicina uz ziedēšanu un atjaunošanos. Tās nes atjaunotni un dzīvības spēku, ja ir tīru dvēseļu radītas, bet kļūst par nāvējošu Sirēnu indes pilnajām balsīm, ja tajās dzied tumsai pievērsušās nezāles. Dzīves turpinājums un baudkāre ir divi nesavienojami spēki, kuri pāraug augļos vai tukšos vēja ziedos – neauglīgā strupceļā – Sirēnu balsu pievilinātu pret klintīm sadragātu kuģu vrakos.

Pirms atļaut kādam dziedāt savā klātbūtnē, ir jāzin viņa dzīves ceļš – viņa dvēseles stāvoklis, tīrība, morāle, uzskati, intereses un spējas. Tīras dvēseles Dziesma var glābt, pacelt un atveseļot, bet piesārņotas dvēseles balss noteikti saindēs, nogremdēs un samaitās.

Fiziski un dvēseliski nepilnvērtīgi un netīri Cilvēki nedrīkst tikt pielaisti dziedāšanai ne vienatnē esot, ne sabiedriskā vietā, ne ansamblī, ne korī.

Tādām pat savstarpējām ietekmēm ir pakļauti dziedātāji ansambļos, koros un koncertos no klausītāju puses. Dziedot Cilvēks atveras un stājas intensīvās apmaiņās ar apkārtesošo. Dziedāšana slimu un morāli netīru klausītāju vai dziedātāju klātbūtnē saindē tīras dvēseles, tāpēc tie, kuri izturas atbildīgi, nekad nedzied svešinieku, nelabvēļu, slimu un netīru Cilvēku klātbūtnē. Tāpat tīri Cilvēki klausās tikai tīru un saskanīgu Cilvēku mūziku un balsis.


Tīra dzīve ir šķirta (aparteīda) dzīve.


Katram sava Dziesma.

Svešai dziesmai savu ausi neatver.

Svešā namā balss neskan.


Katrai Dziesmai sava valoda.

Katrai Dziesmai savs laiks.

Katrai Dziesmai savi augļi.


Kā dziedāsi – tā dzīvosi.


Īstu pilnskanību balsis iegūst tad, kad dvēseles sāk nest augļus. Sievietes balss atveras, iegūst plašumu, augstumu un dziļumu – paceļas pāri laikam tad, kad viņa ir laidusi pasaulē bērnu. Vīra balss skan kā priežu koka nams tad, kad viņš ir guvis sapratni savā sievā un paveicis vīra cienīgus darbus. Dvēseles balss ceļas augstu reizē ar spārniem, kuri nes pretī Gara Gaismai. Tādas balsis vairo dzīves pilnību.

Kādā brīdī dvēsele savā augšupceļā sasniedz to robežu, aiz kuras ķermenis tālāk vairs nevar dvēselei sekot un viņu ceļi šķiras. Tagad miesa noveco, bet dvēsele sevī ietilpina Visumu. Miesa atgriežas pie zemes, bet dvēsele ceļas augšup. Starp abām plešas plaisa, kuras klātbūtni dzird balsī. Tagad tāda Cilvēka balss pasaulē ienes rudeni, vītumu un dzīvības aiziešanu.

Tādu Cilvēku balsis skan kā vēja nestas koku lapas rudenī. Pēc pusmūža Cilvēka balss vairo pasaulīgo lietu sabrukumu. Tad Cilvēkam, tāpat kā bērnībā, ir jāklusē un jāvēro. Vērošana ir spēcīgākā Gara darbība. Tāds Cilvēks vēro savas dzīves augļus un ie-uz-dzied tos savā Garā.


37. turpinājums


*

Dzīvība turas Dabiskajā Kārtībā. Tur, kur tā saglabājas, tur Dzīvība elpo. Dabiskā Kārtība nošķir svešo un apvieno saskanīgo, viendabīgo. Dabiskā Kārtība saved kopā saskanīgās stīgas, mūzikas instrumentu daļas, ansambļus, korus un orķestrus. Dabiskā Kārtība izpilda Dabas Likuma prasības.

Likums ir Diriģents.

Normu Sistēma ir Partitūra.


Tur, kur sanāk kopā Komponists, Diriģents, nošu raksts un izpildītāji, tur ir Mūzika. Tur, kur Skan, tur ir Dzīvība. Tāpēc turēšanās saskaņā ir turēšanās pie Dzīvības. Dabā katram ir ierādīta sava vieta un laiks viņa skanēšanai.

Katra likumīgā dabas būtne meklē un ievēro saskaņas principu.

Cilvēkam Dabas Mūzikā ierādīta Solista vieta. Koris un Orķestris uztur skaņdarba tehnisko skanējumu – ir Mūzikas ķermenis, bet Solists ieliek tajā smalkākās dvēseliskās pārdzīvojumu nianses. Solists iet tur, kur ķermenis – miesīgā daļa netiek.

Cilvēkam dota Gribas Brīvība. Visa Zemes dzīvē daba ir pakļauta Dabas Likuma diktātam. Neviena tās daļa nevar rīkoties pretēji Likuma prasībām vai nodoties tā interpretācijām. To var tikai Cilvēks. Neviens koks nevar mainīt savu dzīves vietu. Neviens zieds nevar mainīt ziedēšanas laiku. Neviens dzīvnieks nevar mainīt savu raksturu. Neviens nevar būt ātrāks, lēnāks, smalkāks vai klusāks, maigāks vai skarbāks, kā to radījusi Daba. Dabas radītās būtnes ir Dzīvības ķermenis. Cilvēks ir šī ķermeņa dvēsele. Cilvēks var mainīties. Cilvēks var izteikt to, ko nevar atskaņot ķermenis. Cilvēka balss ir smalkākais un pilnīgākais mūzikas instruments. Tas uzliek pienākumu.


Dabas muzikālā tēma ir Dzīvības Miers.


Dzīvība Elpo savā mierā. Tās ķermenis Dzīvo. Tas skan. Viss Dzied. Viss veido solista Dziesmas telpu. Viss gaida Solista Dziesmu, kurā Solists izteiks visu smalkākos centienus, slēptākās ilgas un sapņus. Viss gaida, kad Solists pavērs augstākas pasaules durvis un ievedīs Dzīvībā tās skaņas un saskaņas, kuras pati Dabas radītā Dzīvība nevar radīt un bez kuras tāpat nevar dzīvot – tai pietrūkst Cilvēka ienestās apgarotības.


Cilvēka Muzikālā tēma ir dzīves apgarotība.


Senatnē apgarotu tautu valodas bija skanīgas un runa dziedoši plūstoša, melodiska un poētiski pilnskanīga, daudznozīmīga Dainu Valoda. Visi tādi Cilvēki visu laiku sadziedājās. Ar to viņi atšķīrās no nelikumību darītāju vārdos skaldītās, negribīgi rūcošās, izgrūsti rejošās vai lielīgi skaļās runas. Cilvēka apgarotība skan dziedošajā balss plūdumā, melodiskumā, maigumā un modulāciju smalkumā – tajā, cik tāda balss papildinoši ievijas Dabas Dzīvības Mierā.

Tautām pagrimstot viņu runa zaudēja Dainu poētiskumu, romantisms izzuda, bet runas un domas kļuva pragmātiskas, Sadziedāšanās pārvērtās par diskusiju, polemiku, debatēm un vārdu kaujām runās. Slīdot vēl zemāk, tāda runa zaudē sakarību, kļūst haotiska, rupjībām piebārstīta, vienmuļa, neskaidra un nabadzīga muldoņa, līdz noslīkst slengā. Neapgarota runa ir melīga, maldinoša un postoša.

Runa atdalījās no muzikalitātes, kurā apgarotība saglabājās kā Dziesma. Tad nelikumību darītāji izveidoja savu melīgo dziedāšanu, kurā atdarināja dabisko patieso Dziesmu. No Dziesmas dziedāšana atšķiras ar to, ka dziedāšana ir speciāli jāuztur kā izteiksmes veids, ir jāmācās, ir jāveido kā izpildījums, tā priekšnesums. Dziedāšana izpildījumu nepasargā no melīguma un meliem. Dziedāšana pati sevī var nest postošus vārdus un skaņas.

Skaļa, spalga, uzstājīga dziedāšana liecina par dziedātāja tieksmi dominēt, pārskanēt citas dabas norises vai Cilvēkus, par viņu sāncensīgo dzīvi – tieksmi nobīdīt malā citus. Tāda dziedāšana ir saskaņu – dzīves pamatus ārdoša darbība – Dzīvības mērdēšana – viena no agresīvākajām melnās maģijas formām – skaņu pavadījums kaujai, kāds tika lietots kopā ar metāla pūšamajiem instrumentiem, gongiem, bungām, dūdām un to vienkāršojumiem – augstas tonalitātes metāla flautām.


Dziesma ir apgarotas dvēseles izteiksme.

Dziesma ir Cilvēka smalkā ķermeņa akustiskā darbība.


Dziesma ir Īsta, Patiesību nesoša, apskaidrojoša, izsmalcinoša, pacilājoša, apgarojoša, maigumu un cēlsirdību rosinoša.


Cilvēkam ir divas balsis.


Viena ir fiziskā ķermeņa balss, kura nes vitalitāti, zemes fiziskās vibrācijas, alkas, netikumus, ķermeņa veselības stāvokļa tēlus un pārdzīvojumus. Tā ir fiziskās un smalkās matērijas balss sajaukums tādā proporcijā, kāda tā tobrīd ir dvēseles un fiziskā ķermeņa attiecībās. Tā ir neattīrīta dzīvnieciskās pasaules balss, kurā skan Cilvēka fiziskā un astrālā ķermeņa dzīvnieciskā daba. Tai var iemācīt dziedāšanu.

Otra ir attīrītas Cilvēka dvēseles apgarotā balss, kurā skan Dziesma tad, kad Cilvēka smalkais ķermenis ir atbrīvots no dzīvnieciskās dabas, iekāres un materiālo interešu vibrācijām. Tādu skaņu veido koncentrēta Cilvēka ēteriskais ķermenis iedarbībā uz telpā esošā gaisa ēterisko daļu. Tāda balss ir bezrobežīga tieši tik, cik pats dziedātājs to grib, neprasa fizisku ietekmi skaņas radīšanai, skan vienmērīgi visur vai kādās speciāli izvēlētās telpas daļās pēc paša Dziedošā Cilvēka gribas. Tāda balss skan bezmiesīgi un vienlaicīgi ir visur. Tā it kā nāk no debesīm un tai nav nosakāms izcelsmes avots, no kura tā nāk. Pats dziedātājs muti var arī neatvērt, vairāk kā tas nepieciešams viņa paša dzirdei vajadzīgo skaņu radīšanai.

Tādas balss atvēršanai nav vajadzīgi vokāli treniņi. Tādas balss atvēršanai vajadzīga ieklausīšanās sava Gara balsī, gribas un koncentrēšanās spēju attīstīšana, Garīgā Skolotāja klātbūtne un pievēršanās garīgajai dzīvei. Tāda balss Cilvēkam nāk līdz ar viņa dzīves, dvēseles un Ideālu tīrību tādā mērā, kādā viņš attālinās no dzīvnieciskās pasaules dabas un materiālās pasaules vides. Tādas balss Dziesmu Cilvēks saņem tad, kad savā tīrībā ir pieaudzis līdz Dziesmas pieņemšanai.

Tad atveras kāda otrās pakāpes čakra kakla aizmugurējā daļā. Tā pati čakra atbild par fiziskās balss melodiskumu, niansētību un iedarbību. Šo čakru stimulē jūtas un maigums attiecībās, apkārtesošā harmonija, telpas akustiskā pilnvērtība, Dziesmas vārdu garīgais saturiskums un magnētiskais siltums.


Sirdsdzīve atver Dziesmas vārtus. Varonība tos plaši vaļā tur.


Smalkais Debesu spēks caur tādu Dziesmu nāk.

Šos vārtus sargā sieviešu garie mati.

Šos Dziesmas vārtus aizver matu apgriešana (tāpēc vergiem, atņemot balsstiesības – iespēju vadīt savu dzīvi, apgrieza matus), skaļa fiziskā balss, asas garšvielas un it sevišķi ķiploki, uzbudinājums, koncentrēšanās trūkums (atslābināšanās) un alkohols. Cilvēka seksualitāte un fiziskās balss attīstīšana ir divi galvenie Dziesmas vārtu aizvērēji. Tāpat to ietekmē enerģijas tēriņi un disharmonija dvēselē un apkārtesošajā vidē, cilvēku skaudība, ļaunprātība un neticība dziedātāja spējām.


Dziesma ir Zieds, kurš atplaukst Draudzības, Uzticības un Cerību staros.

Dziesma ir Tikumības bērns.

Dziesma ir augstākā varonība zemes pasaulē.

 *

Tev būs citam labu vēlēt – Gars vēl tikai labu – tad balss Īsti skan. Atkāpjoties no labvēlības, balss zaudē Īstumu un aizkrīt ciet. Griba ir Gara spēks, tāpēc sava Gara Gribu nesoša balss ir Īsta, pilna, dziļa, Cilvēka dvēseles spēkus modinoša – tā nāk no Sirdsdebesīm, nes Dzīvību, Mīlestību un Saderību. Daudz cietušu Cilvēku balsīs Dziesma skan.

Atsakoties no romantiskām jūtām, savas gribas vai padodoties svešai, balsi pragmatiski ekspluatējošai, balss zaudē Īstumu un aizkrīt ciet. Maģiski vai maģiskās darbībās sakropļotas, Gribu zaudējušas, kaislību vai dzīves kārtību neievērošanā nomocītas balsis sāk atdarināt Īsto skanējumu ar miesīgās dziedāšanas tehniku (arī belkanto) apgūšanu un paņēmienu pielietošanu. Miesīgā dziedāšana ir pragmatisma uzvara pār romantiku, bet pat šeit ir zināma romantisma svētīgā klātbūtne. Miesīgajā dziedāšanā pietiek ar dienas režīma, diētas, elpošanas un ķermeņa disciplinēšanas iemaņu apgūšanu. Miesīgo dziedāšanu apgūst iemācot fizisko ķermeni strādāt akustisko efektu radīšanai. Miesīgā dziedāšana ir Dziesmas antipods un pretinieks.


Dziesma nāk no Sirds.


Dziedāšana no miesas treniņa.


Dziesma nāk no Klusuma.


Dziedāšana nāk no skaņas taisīšanas.


Dziesmā Zied.


Dziedāšanā izrāda savu varēšanu.


Dziesma ir klusais Dvēseles Zieds.

Pilna Dvēsele Zied

Kausā Dziesma skan.


Ieklausies Dziesmā.

 *

Cilvēkam ir dota – ir pieejama Gribas brīvība.


Cilvēks ir Dabas kora Solists.

Cilvēks Dabas Mūzikā iedzied to, ko var tikai viņš – ar Gribas brīvību apveltīta būtne – Jūtu Apgarotību. Tikai brīva būtne var just un savas Jūtas izteikt Dziesmā. Jūtas ir tur, kur ir brīvība. Piespiedu attiecībās Jūtas nepastāv. Piespiedu attiecības izsauc Jūtu pretmetus. Tikai Jūtas Cilvēka dzīvē ienes visu labo, attīrošo un apgarojošo. Tikai Jūtas ļauj redzēt prāta maldus. Tikai Jūtās skan Dziesma. Tikai Jūtas Cilvēkam dod dzirdēt īsto brīdi un veidu, kurā piebalsot korim tā skanējumā, ievijot Dziesmu un tā piešķirot jēgu Kora esamībai.

Gribas brīvība Cilvēku noliek Solista vietā un rada pienākumu piešķirt jēgu kora esamībai. Cilvēkam nav tādas izvēles atteikties no Dvēseles Dziesmas balss un nolaisties līdz miesīgās balss dziedāšanai. Ar to pašu Cilvēks atsakās no savas brīvības, Jūtām un atkrīt dzīvnieku pasaulē, bet Koris zaudē savu muzikālo vainagojumu. Tad velti skan Dabas Mūzika. Tad velti Dzīvība apmīļojusi šo planētu un velti no Zemes sāļiem un Saules gaismas ir tapinātas brīnum daudzveidīgās dzīvās būtnes, kuras katra ir kāda Skaņa Mūzikā. Tad velti Dievi radījuši Cilvēku un pieveduši viņu Gribas brīvībai. Ja neskan Cilvēka Dvēseles balss, tad tas ir spļāviens Dievu acīs.

Tāds Cilvēks, kurš atsakās no Dvēseles balss, ir parazīts šīs planētas Dzīvības miesās. Tāds Cilvēks ir lieks un kaitīgs šai pasaulei – Cilvēku planētai. Tādu Cilvēku kā rūgtu asaru Zeme noslauka no sava vaiga.

Tad vienmēr vēl paliek pietiekami daudz Cilvēku, kuru Dvēselēs skan Dziesma. Tad arvien vēl ir pietiekami daudz tādu, kuri dzird Lielo Mūziku. Tad arvien vēl daudzi tiecas būt brīvi un just kā skan labais, apgarojot šīs pasaules Dzīvību. Tad atkal Cilvēki tiecas atgūt Dvēseles balsi un zaudēto atmiņu līdz ar Vārdiem, kuri savieno abus Dzīves Upes krastus. Tad nāk Solisti un atsāk Dziesmu, kura Debesis un Zemi vieno.


Tad Debesis un Zeme ir Mūzikā Vienota Valstība.

„Likteņdziesma”

***

Mūsu pasauli veido skaņa. Tā ir pirmā astrālās pasaules materializācijas pakāpe. Pasaule ir mūzika un dvēseles ir tās notis. Katra dvēsele vistiešāk sevi izsaka ar skaņu, un citas dvēseles caur to vislabāk pazīst viena otru. Katra dvēsele ir vibrāciju kopums (mainīgs) ar savu pamattoni, tāpēc dvēseles kā notis var būt saskaņā vai disonansē. Tās var viena otru spēcināt rezonansē, veidot jaunas, nebijušas vibrācijas saskaņā, viena otru papildinot, vai vājināt disonansēs un vampīrismā. Tas, ko viena dvēsele nozīmē otrai, tās saprot dzirdot otras balsi, tāpēc nekādi prāta argumenti un apsvērumi nevar mainīt balss radītās simpātijas vai antipātijas. Katra dvēsele uztvert spējīgā vidē (citā dvēselē) rada savas kvalitātes, tāpēc tā tiek uztverta kā draudzīga vai naidīga. Tāpēc ir jāsargās no grēcīgu cilvēku balsīm, caur kurām tie samaitā to, kas ir tiem apkārt, arī dvēseles.

Harmoniskas dvēseles balss harmoniskā vidē ir tīra un skanīga – melodiska. Siltai – silta, bet vēsai – vēsa. Disharmoniska ir piesmakusi. Tāpat, ja dvēsele atrodas disharmoniskā vidē. Maigums ir balss kvalitātes – dvēseles attīstības rādītājs. Runā – skaņu rada balss saites tiem, kuri runā ar miesu (belkanto dziedāšanas veids), bet kvalitātes skaņai piešķir enerģētiskie centri - “čakras”. Tiem, kuri apguvuši “garīgo” runu, skaņu un tās kvalitātes veido ēteriskais ķermenis un “čakras” tādā mērā, kādā viņi ir to apguvuši. Tādu klusu balsi var dzirdēt lielā telpā vai kilometriem tālu, vai kādā noteiktā telpas vietā, atkarībā no runātāja vēlmes. Ēteriskās balsis ir vieglas, gaisīgas, bezmiesīgas. To spēks ir patiesumā un tās ietekmē, pretstatā belkanto fiziskajam spiedienam, tehnikai un emocionalitātei, ko maldīgi uzskata par garīgo spēku. Belkanto ir pasaulīgs, bet ēteriskais – pārpasaulīgs.

Visus pārliecina klusā un maigā Sirds. Radoši rosina un mobilizē kakls. Atbaida aukstā, augstprātīgā, administratīvā trešās acs pieres balss. Saules pinums suģestē un pakļauj. Saldi seksuālā pielīp un uzbudina vai dzīvnieciski aizrauj vitalitātes nabas centrs. Ar balsi var vampīriski izsūkt vai, metāliski skanot, sev pakļaut – hipnotizēt.

Ir balsis, kuru īpašnieki izrunājot vārdus skaniski neieliek tajos savu enerģiju, un tādējādi liek to darīt klausītājiem. Tas ir “mēness” vampīrisms. Tādi ir daži radio diktori un lektori. Ir balsis griezīgas, ķērcošas un plosošas. Tas ir “Saules” vampīru ierocis. Vitalitātes izsūcēji “kviec” cūciņu balstiņās.

Tikai tie, kuri mīl klusumu un tā spēku, ir maigi un patiesi. Tāda balss atsaucas katrā Dzīvā Sirdī un sanikno katru cietsirdīgo, melīgo tumšo būtni. Cilvēkam jārunā Sirds balsī ar darbībai nepieciešamo kakla skaņu silti un melodiski. Lēni, dziedoši un pārliecības spēkā. Tas ir – jārunā patiesi – tikai tad, kad patiesi zini, ko saki, un tad, kad tas  ir jāsaka. Tikai tie, kuri daudz un ilgi klusē, var patiesi runāt. Tikai tie, kuri Zina, var klausītājā radīt sapratni par to, ko viņi saka, tad, kad skan Augstākā centra balss trijskanī ar kaklu un Sirdi.

Muzikālā audzināšana var būt tur, kur ir Mūzika un dvēseles Muzikalitāte. Muzikāla dvēsele rodas no tādas pašas vecāku dvēseles. Tikai tur, kur ir bijusi vecāku dvēseles muzikalitāte, to var attīstīt vecāku doto iespēju robežās, ja apkārtni veido Mūzika – ja apkārtējā vide ir Muzikāla.

Skaņu māksla – prasme radīt skaņas – izvilināt tās no instrumentiem vai balss saitēm vēl nav Mūzika. Mūzika ir Tas, kas saskarsmē ar Muzikālu Dvēseli dod tai Garīgu transformāciju. Mūzika nav pati par sevi. Tas ir notikums, kurš katru reizi rodas, ja Muzikāla Cilvēka dvēsele caur vibrāciju saskaras ar cita Cilvēka Muzikālu dvēseli. Tādēļ Mūziku nevar ieplānot. Var ieplānot skaņu atskaņošanas programmas pieraksta – partitūras pielietojumu fiziskai skaņu radīšanai ar miesīga vai mehāniska instrumenta palīdzību, bet tā nav Mūzika.

Mūzika var rasties tikai Muzikālā vidē – tur, kur nav skaņu kroplības.

Uz Mūsu planētas, tālu no civilizācijas, mīt nedaudzi Cilvēki, kuri kādreiz saviem draugiem un viņu līdzatvestajiem laimīgajiem, sniedz Mūziku, bet viņi nekad neieraksta un neļauj ierakstīt šo notikumu. Tāpat viņi nekad to nedara svešinieku klātbūtnē un “civilizētā” vidē.

Cilvēkam apkārtējā telpā ir skaņas, kuru raksturu var iedalīt trīs lielās grupās vai divās polaritātes, kā kuram patīk. Polaritātes ir Mūzika un tas, kas nav mūzika – troksnis. Mūzika ir harmonijas plūsma skaņās vai Augstāko Pasauļu Harmonijas atspoguļojuma galarezultāti mūsu pasaulē izteikti skaņās vai citos procesos – arī apziņā, tās struktūrā un dzīvē – Cilvēka dzīve arī var būt Mūzika. Troksnis ir harmonijas trūkums skaņās. Reizēm troksnī var būt sava iekšējā ritmika – saskaņa, bet tas vienmēr ir disonansē ar makrostruktūrām, vai var teikt, ka – troksnis ir makrostruktūru disonanšu izpausme. Troksnim vienmēr trūkst saistības ar Augstākajām Pasaulēm. Mikrokosmos – iekšējais Cilvēks ir Augstāko Pasauļu individualizēta telpa un tam piemīt visas to īpašības dažādās potencēs un kvalitātēs.

Trīs lielās grupas ir Dabas skaņas, Cilvēka radītās skaņas – kas ir mūzika, un tās, kas nav mūzika vai ir mehāniski trokšņi. Dabas skaņas ir dabas mūzika. Visi apkārt esošie elementi un aktivitātes vidē ir savstarpējā harmonijā kā Radošās Augstāko Pasauļu Harmonijas darbības izpausme, tāpēc kontakti ar to – atrašanās un ieklausīšanās Dabā – tās vērošana atjauno zaudēto harmoniju apziņā, ja tai trūkst saišu ar Iekšējo telpu – Cilvēku vai tas ir izsists no līdzsvara – ir satraukts. Ir tieši ar ārējo ausi dzirdamās skaņas – dabas mūzika un netieši – ar „iekšējo” ausi dzirdamā astrālā mūzika – tas, ko dzird komponisti, ja tie pieraksta dzirdēto, bet nenodarbojas ar tās konstruēšanu – sacerēšanu, izmantojot dažādas tiem zināmās skaņu sakarības, kā to dara komponisti vai, pareizāk sakot – skaņu kombinatori. Ir arī Sfēru Mūzika – Augstāko Pasauļu Harmonija, kuru dzird Iekšējais Cilvēks, bet kura līdz apziņai nonāk tikai ļoti retos gadījumos, īpašos apstākļos. Tikai ļoti nedaudziem Cilvēkiem ir lemts to dzirdēt īpašos Garīgā sasprindzinājuma brīžos. Sfēru Mūzikai nav nekā kopīga ar to, ko sabiedrībā sauc par mūziku.

Cilvēka radītās skaņas – mūzika šī vārda īstajā nozīmē ir Komponistu saklausītā Astrālā – formas radošo viļņu harmonija vai Iekšējā Cilvēka Radošās Domas darba rezultāts – izpausme skaņās. Sacerēšana ir apziņas darbība pūlēs to atdarināt. Mūzika ir Mākslas forma – kultūras klātbūtnes un darbības izpausme – Cilvēka augstāko ideālu nesēja, dabas harmonijas vai Iekšējā Cilvēka klātbūtnes zīme.

Iekšējais Cilvēks Dzied. Iekšējais Cilvēks skan kā lielāko katedrāļu zvani un ērģeļu tūkstoši, kā visi zemes orķestri bijušie un tie, kas būs – kopā ņemti, kā Visuresošā Klātbūtne un Visaptverošs Klusums. Šis Klusums ir Skaņu un Domas piesātinājums – sasprindzinājums augstākajā pakāpē, kurš izstaro neizmērojamu vibrāciju – enerģijas daudzumu, kurš Cilvēka dzīvi padara mirdzošu un prieka – jēgas pilnu tādā mērā, kādā apziņa vēlas un spēj tajā ieklausīties un ar to būt harmonijā – Draudzībā. Tas, protams, prasa no apziņas spēju apgūt tās kvalitātes un disciplīnu, kādu prasa dabas likumi, lai kontaktētos – būtu mīlestības pilnās – harmoniskās attiecībās ar šo enerģiju, ko izstaro Iekšējais Cilvēks. Tas prasa disciplīnu un pūles – vēlmi ieklausīties Iekšējā Cilvēka balsī. Sākumā tas ir grūti. Arī tad, ja apziņa ir egoistiska, vāji organizēta, patmīlīga un slinka.

Tad rodas tieksme pievērsties ārējiem ritma avotiem – sacerētajai mūzikai (labākajā gadījumā), ieslēgt „mūzikas konservu” atskaņotāju vai radioaparātu, kurš atskaņo to mūzikas surogātu – popu, roku, šlāgerus, ziņģes vai atklātas „muzikālas” rupjības džeza, repa u.c. nēģeru mūz. veidā utt., kādas tauta un ļaudis par mūziku sauc, bet kas ir tikai un vienīgi troksnis – apziņu piesārņojošs un tās elementu kvalitāti un harmoniju graujošs. Pie ļaužu radītajiem trokšņiem jāpieskaita dažādu mehānismu darbības radītās skaņas, sadzīves, tukšu sarunu (radio un televīzija), pilsētas ielu un nepareizu pilsētbūvniecības principu dēļ radušies akustiskie viļņi, tas kā „skan” – ietekmē gaisa plūsmas kroplās mūsdienu „arhitektūras” formas. Pie radītajiem mehāniskajiem trokšņiem jāpieskaita skaņas, ko izplata nekvalitatīva (sadzīves līmeņa) „konservētās mūzikas” atskaņošanas un pastiprināšanas aparatūra – elektroakustiskās iekārtas mājās un publiskos pasākumos. Pasākumu un sadzīves troksni mēra decibelos, nosakot „pieļaujamo līmeni”. Tomēr tāda līmeņa nav, jo galvenais postošais faktors ir nevis skaņas skaļums – starpība starp pilnīgu klusumu un impulsu maksimumā – bet skaņas ritms un tās sastāvdaļu iekšējais raksturs – disharmonija starp tām, kas iedarbojas jebkurā skaļumā – vājā atšķaidījumā vēl pastiprināti – kā homeopātijā. Pie nekvalitatīviem jāpieskaita praktiski visi mūsdienu elektroakustikas ražojumi, tā kā neviens no tiem nav spējīgs precīzi atskaņot dabiski radītās skaņas bez to izmaiņām vai komponentu zudumiem. Tagad, attīstoties šai sadzīves trokšņu jomai, radies ļoti bīstams – indīgs troksnis – elektroniskā „mūzika”, kas uz apziņu iedarbojas līdzīgi kā indīgās ķimikālijas – apziņa atmirst un sakalst – sasalst, pārvēršas par negatīvo emociju atkritumu izgāztuvi – indīgu tuksnesi.

Agrāk jau pieminējām Astrālo mūziku, kuru varam dzirdēt tajā, ko saucam par reliģisko (izņemot budismā – kur skaņai ir cita nozīme) un klasisko mūziku, tomēr jāzina, ka arī Astrālajai formas veidojošajai skaņai ir tās pretmets – formas graujoša skaņa, kura izraisa vai pavada dažādus pūšanas – destruktīvos procesus dabā.

Arī dažādi mūzikas instrumenti pēc savas uzbūves un dabas atstāj atšķirīgu iespaidu – pēdas dvēselē. Roku sevišķi bīstamu padara bungu un elektroģitāru savienojums kombinācijā ar pūstošu dvēseļu radītām balss skaņām. Tāpat ir zināmi postošie – kara skaņu instrumenti un radošie – miera mūzikas – dziedējošie instrumenti. Kara skaņu instrumentus pielietoja tikai kaujas laukā un kara laikā, bet tagad tie skan juku jukām ar citiem visādās situācijās un laikos. Katrai mūzikai ir sava vieta un laiks. Nevietā un nelaikā atskaņots, jebkurš skaņdarbs kļūst par troksni. Ir dažādu domu, gadalaiku, rīta vai vakara, sējas vai pļaujas, radību un aizvadīšanas, siltuma un dzesēšanas, bērnības un vecuma utt. līdz bezgalībai mūzika. Pareizi vai nepareizi ieņemtām zālēm ir tāda pat ietekme, kā vietā vai nelaikā atskaņotai mūzikai vai tās pielietojumam ar neatbilstošiem mūzikas instrumentiem. Ļaudis sevi kropļo ar troksni un brīnās, kāpēc slikti dzīvo. Beidziet trokšņot un daudzas slimības izzudīs.

Vēja šalkas koka lapās aizskar augstākos Garīgos kanālus. Lietus atnes Aizmūžību, bet ūdens straume jaunā piedzimšanu. Ir dziedējošas un nāvējošas skaņas un to salikumi akordos. Ir rīta, vakara un dienas mūzika. Ir vasaras, ziemas, pavasara un rudens dziesmas. Jādzied ir jaunajiem, vecajiem jāklusē. Jauno balsis atnes radošos impulsus – veco balsis dematerializē un noārda. Vīru kori sauc, bet sievu balsis glāsta un nolīdzina. Fiziskās balsis apziņu laicīgajam pievelk, bet ētēriskās no tā jūga atbrīvo. Par mūziku visu pastāstīt nevar. Tā ir Iesvētīšanas pakāpe – zemākā, bet tomēr Iesvētīšana, kura jāizpelnās ar Mūzikas mīlestību, cieņu un klausīšanos.

Noraidi – nekad nepieņem troksni “mūzikas” maskā, iemīli Klusumu un ieklausies katrā skaņā. Centies to saprast un dzirdēt Mūziku tajā. Tad, kad aizmiegot viss būs Mūzika, Tu sagaidīsi savu Iesvētīšanu Mūzikā. Ja klausīsies visā Dzīvībā, tad sāksi dzirdēt Astrālo mūziku, bet varbūt kādreiz Tev uzsmaidīs laime un Tev Sfēru Mūzika ieskanēs Sirdī.


Maldās tie, kuri uzskata, ka bērni ir tādi paši Cilvēki, tikai mazāki, un, ka Cilvēks no dzīvnieka atšķiras ar to, ka tas runā un tam ir “kultūra un kauna jūtas”. Par kauna jūtu trūkumu  veseli dzīvnieki sūdzēties nevar un ļoti pārdzīvo, ja gadās izdarīt to, ko  aizliedz viņa sugas pārmantotā uzvedības tradīcija. Kultūras klātbūtni dzīvniekos mūsdienu populācijas nesaskata sava sašaurinātā kultūras jēdziena būtības izpratnes dēļ un ar to saista tās darbības attālākās sekas materiālajās un utilitārajās formās. Te izpaužas populāciju lielummānija. Savukārt dzīvnieku valodas nezināšana (nesapratne un neuzmanība pret tiem) ļauj tam iedomāties, ka ir vienīgā runājošā būtne, kaut gan   katram kaut cik domājošam un saprātīgam muļķim ir skaidrs, ka pat akmeņi brēc, kad tiem sāp, nemaz nerunājot par “ziedu pasakām” un dzīvnieku pļāpīgumu, kurā tie atklāj visus savu saimnieku noslēpumus tam, kurš ar viņiem sarunājas.

Bērns ir Cilvēka sagatave, kura labvēlīgos apstākļos, atbilstošā audzināšanā un disciplinēšanā pakļauta savlaicīgam treniņam – grūtību pārvarēšanai un pārbaudījumiem  var kļūt par Cilvēka nesēju un ļaut tam izpausties abu šo daļu – Cilvēciskās dvēseles un dzīvnieciskā psihofizikālā ķermeņa harmonijas pakāpes apmērā.



38. turpinājums


Cilvēks no dzīvnieka atšķiras ar to, ka tas balstoties uz tradīciju sniegtajiem kritērijiem izdara  vērtējumus jauniegūto zināšanu laukā. No šejienes Cilvēkiem, tautai un nācijai ir Zināšanas, Reliģija un Mērķi, Likumi, bet ļaudīm ir informācija, maģija un intereses – utilitāri (praktiski) pielietojamais un to regulējošās normas kā ierobežojoši faktori, pretstatā Likumiem, kuri ir saskaņojoši, atbrīvojoši un rosinoši.


  Formulās to var aprakstīt tā –

1.         Dievišķais Rada

            Cilvēciskais Izzina

            (Ļaudis) Dzīvnieciskais bauda


2.         Dievišķais, kā Likums Vērtē (tiesā – piedod, atlīdzina, “atriebj”.)

            Cilvēciskais likumus Pieņem

            Dzīvnieciskais no likuma izvairās


3.         Dievišķais ir Patiess

            Cilvēciskais ir Godīgs

            Dzīvnieciskais melo


4.         Dievišķais Spēj

            Cilvēciskais Kalpo

            Dzīvnieciskais valda


5.         Dievišķais Domā

            Cilvēciskais  Dara

            Dzīvnieciskais posta


6.         Dievišķais ir Mierā

            Cilvēciskais ir Darbā

           Dzīvnieciskais ir naidā (karā)


7.         Dievišķais Zin

Cilvēciskais Tic           

Dzīvnieciskais bur


8.         Dievišķais Pārtiek

            Cilvēciskajam Pietiek

            Dzīvnieciskais grib


9.         Dievišķais Ceļ

            Cilvēciskais Turas

            Dzīvnieciskais gremdē


10.       Dievišķais Mīl

            Cilvēciskais Uzticas

            Dzīvnieciskais bīstas


11.       Dievišķais Satur

            Cilvēciskais Saskan

            Dzīvnieciskais bēg


12.       Dievišķais Skan

            Cilvēciskais Klausās

            Dzīvnieciskais pārkliedz


Katrā iemiesotā Cilvēkā ir Dievišķā daļa. Katra iemiesota Cilvēka dvēsele veido kopīgu apziņu ar sava nesēja psihi. Aplūkojot savu apziņu šo divpadsmit formulu kārtībā, katrs var izvērtēt, cik viņa apziņā darbojas Dievišķais, Cilvēciskais vai dzīvnieciskais – ļaužu piekoptais, un kas ir darāms, lai savu nesēju sauktu pie kārtības vai nomierinātu tur, kur Dievišķais netiek pie vārda un Cilvēciskais jūtas nomākts.

„Kā definēt abildes no klusuma?”


Tagad var pacelt acis uz Zvaigznēm un ieklausīties Debesu telpā.

                           

                            Uz Mājām ejot

                            es klusu dziesmu dziedu.

                            Mājup ejot nav vajadzīgas gaviles.

 

                            Mājup ejot ap mani klusums stāv

                            kā senču meža siena,

                            kad Debesis tepat vien priežu galotnēs

                            un pielijušās eglēs skan.

 

                            Nav vajadzīgas gaviles,

                            kad lietum līstot rudens atvēl mājupceļu.

                            Nav vajadzīgas gaviles,

                            kad lietum līstot Debesis pret Zemi nāk.

 

                            Es mājup ejot klusu dziesmu dziedu,

                            jo stāv ap mani senču siena

                            un Debesis pret Zemi nāk,

                            kad klusai dziesmai skanot,

                            Tēva sētā

                            uz īsu brīdi ienāk izslāpušais dēls.

 


Te mums ir jāielāgo, ka ir Skaņas, Mūzika un troksnis. Tāpat ir jāatceras, ka visam ir kopējs, vienots izcelsmes Avots. Viss, ko redzam, jūtam, sastopam (arī mēs paši) savu sākotni rod Debesīs un no turienes pakāpenisku pārveidojumu ceļā nonāk uz zemes. To mēs te redzam tādu, kāds tas mūsu uztveres lauka robežās ir zemes vidē.

Tas, ko sauc par Sfēru Mūziku, nav mūzika mums pierastā izpratnē. Mūzikas jēdzienu uz to attiecina tādēļ, ka Mūzika ir Harmonijas plūsma skaņās, bet „Sfēru mūzika” ir Kosmisko procesu Evolucionārās plūsmas Harmonija. Šī plūsmas harmonija kopā ar kosmisko procesu ietekmi uz mūsu planētu nonāk tās atmosfērā. Ar jēdzienu „atmosfēra” mēs saprotam visu Zemes ķermeni ietverošo, tai piederošo kosmiskās telpas daļu. Visa Zemes zinātnei pazīstamā lauku un sfēru telpa kopā ar tās Garīgo, psīhisko, astrālo un mentālo izstarojumu un daudziem citiem laukiem kopā veido Zemes (Garīgi) dvēselisko – Atmas sfēru. Atma nozīmē cilvēcisko – saprātīgo dvēseli. Anima ir dzīvnieciskā, instinktīvā un iekāres dvēsele.

Kosmiskās ietekmes nonāk Zemes Atmā un no turienes Animā. Atma ir šauri personalizēta – Zemes šī brīža attīstības un dzīves stadijas, kā arī Zemes pasaules īpatnību noteikta kosmiskās telpas daļa, tāpēc tā var uztvert tikai tās kosmiskās ietekmes, kuras ar to var mijiedarboties – ir pietiekami radniecīgas Atmas dabai. Tāpēc no visa kosmisko procesu spektra Zeme uztver tikai šauru apgabalu savu iespēju robežās. Tās ietekmes, kuras uztver Atma, ir Lielās Kosmiskās Sfēru Mūzikas orķestra niecīga daļa – „pikolo flautas partija”, kuru tad mēs – Zemes iemītnieki saucam par Sfēru Mūziku.

Atmas uztvertās ietekmes – vibrācijas, ritmi un viļņi cēlumos un kritumos satrauc, saviļņo Animu. Anima ir nesalīdzināmi rupjāka un vienkāršāka, blīvāka, inertāka – nesaprātīgāka par savu vecāko māsu – māti Atmu. Atma tiecas saprasties, sazināties un pilnveidoties kosmiskajās saskarsmēs – būt Kosmiskās Ģimenes loceklis, bet Anima kā zīdāms bērns pie mātes krūts tiecas baudīt no krūts plūstošo silto pienu, baudīt savu veselību un dzīvību. Anima meklē un tiecas pēc baudāmajiem iespaidiem un bēg – izrāda savu neapmierinātību, ja baudas nesējs izsīkst vai rodas tam pretējas parādības – ciešanas, sāpes un apjukums. Animas „muzikālā uztvere” līdzinās jaunpiedzimuša bērna vienkāršoti miegainajām reakcijām uz mātes piena, smaržas un balss skaņu klātbūtni. Viņu vairāk ietekmē mātes emocionālais, nekā prāta dzīves stāvoklis. Kamēr Atma dzīvo Mātes Saprāta dzīvi, bet Anima – zīdaiņa sajūtu un tieksmju dzīvi.


Kā sveces liesmiņa logā

kā flautas dvēsele pirkstgalos dreb

kā elpā spogulis raso

es esmu starp sirdspukstiem diviem

tīmeklīts cerības nests

pār milzu tukšumu baisu

es esmu tad

ja Tu esi

kā flautas dvēsele pirkstos

kā liesmiņa logā

kā spogulis elpai

Sirdspukstos

ja Tu esi

tas tīmeklīts smalkais

kas pāri tukšumam nes

ja esi

tad esmu es.

 

Tas, kas no Atmas nonāk Animas apziņā, atsevišķiem jūtīgiem Cilvēkiem ir pieejams kā astrālā mūzika. Tad viņi dzird to, kā tobrīd jūtas „zīdainītis – mazā Animiņa”. Animas dzīve uztur visus procesus, kuri notiek uz mūsu planētas. Zemes auglība, vētras, cikloni, okeānu straumes, vulkānu izvirdumi, zemestrīces, tuksneši un virpuļviesuļi, negaisi, plūdi un sausuma periodi ir Animas dzīves izraisītas Zemes organisma fizioloģiskās norises. Fizioloģija, kā zināms, reaģē kā uz ārējiem, tā arī iekšējiem kairinātājiem. Tāpēc Cilvēks lielā mērā ir atbildīgs par tām dabas parādībām, kuras regulē Cilvēka aktivitāti uz Zemes. Tie Cilvēki, kuri uztver tagad mocītās dabas ciešanas, sajūt Animas sāpes, kuras rada Cilvēka „ekonomiskās attīstības un modernizācijas” radītā disharmonija – troksnis Animas astrālajā mūzikā.

Anima dod nelielu savas dvēseles daļu Cilvēku „kolektīvajām dvēselēm” – saskaņu kopumiem – tautu dvēselēm. „Tautu dvēseles” kā daļējas parādības ir šauri ierobežotas uztveres iespējās. Tīras tautu dvēseles attiecībā pret Animu ir monotoniskas. Monotoniskās tautu dvēseles, būdamas Animas daļiņas, uztver sev pieejamās Animas astrālās mūzikas daļas. Tautu „kolektīvās” dvēseles personalizējas sīkākās molekuliņās Cilvēcisko personību Psīhēs, kas ir pavisam mazmazītiņas sīkbūtnītes Animas Okeāna bangojošajās masās un straumēs. Psīhes – Okeāna planktona kripucīši neskaidri jūt apkārt esošo lielo radību – zivju, medūzu, vaļu, roņu un putnu rosīšanos – viņu radītos ūdeņu savirpuļojumus un sevī tos transformē par savu tautas mūziku.

Atsevišķi planktoniņi spēj pacelties tuvāk ūdens virskārtai un sajust Saules Gaismu tādu, kāda tā pie viņiem nonāk caur Atmu. Tad viņi sajūt Atmas uztvertās Saules Gaismas vibrācijas tādas, kādas tās izplatās Atmā. Šie Cilvēki komponē esošās skaņu kārtības vai rada jaunus savienojumus, atbilstoši tiem Gaismas viļņiem, kādi sasniedz viņu apziņu. Tie ir augstāki Muzikāli vispārinājumi, un visādā ziņā spektrāli bagātāki par vienkāršo tautas mūziku. Tādi ir bijuši visos laikos un visās šo līmeni sasniegušajās tautās.

 

Pūķu un Tīģeru kaujas

Lāču bērni

un Saules pilnas saujas

Uguns un vakara dziesmas

dejas un tāli lauki

ubaga tarba un stabules balss

koklētājs miglā vai tāls zvans

Zvaigzne vai Tava Sirds.

 

Dzirdīga Auss astrālajā mūzikā saklausa to, kā tobrīd, tajā dienā un stundā, gadalaikā, tajā vietā skan Anima. Tās var būt priekpilnas zvanu un zvaniņu vai ērģeļu skaņas, stabulīte, kokle vai Cilvēka balss. Tās var būt arfu ansambļu, orķestru skaņas, solistu, sievu un vīru koru dziesmas. Tās ir himnas un simfonijas vai improvizētas miniatūras.

Tā var būt tautas melodija, liela vai maza dziedātāja balstiņa. Tā var būt prieka, šūpuļdziesma vai varonības maršs. Tā var būt maiga, glāstoša vai trauksmaini modinoša, vedoša un saucoša, kareivīga vai nomierinoša.

Tā var būt intīmi vedinoša, trauksmainas iekāres pilna vai tieši otrādi – omulīgi, nostalģiski vientulīga un skumji spārnos ceļoša. Ir tā, ka dziesmās var dzirdēt to, ka tur ir vārdi, bet paši vārdi nav dzirdami (kā tāla dziesma, kad vārdi „izsmērējas”). Animai nav vārdu. Anima runā caur sajūtām – emocijām, rosinājumiem vai piedalīšanos. Vārdi katram ir jāatrod pašam – savi.


Iedziedas

iestiepjas stīga

iekustas klajums viss

viļņi iemēra soli

laiks

tuvu

krīt Zvaigzne

zāle Debesīs pošas

bura plešas

kā balta papīra lapa

kā silta flauta

gaida

 

Mūzika nolaižas pār katru – mūzika apņem katru un katra sīkākā dvēselīte var skanēt tajā savā tīrībā un apjomā. Skanošās dvēselītes attīra skanējumu un apvienojas kopskaņās – duetos, ansambļos, koros, orķestros un dziesmu svētku kopkoros. Dvēselīšu apvienojums nes visu diapazonu un spektru paplašinājumu – ļauj apgūt vienam neapgūstamās Animas viļņojumu daļas. Tā ir bijis vienmēr. Visās kultūrās to uzplaukuma brīžos ir bijuši komponisti, skaņraži, izcili izpildītāji, ansambļi, orķestri, kori un kopkori.

Kultūrai sabrūkot, kopkori pārvēršas par jūsmojošo skatītāju pūļiem un „izpildītājiem – kā es gribu, tā daru”. Mūsdienās tautas mūzikas atliekas sauc par „etnogrāfisko izpildījuma manieri, kuru kopj folkloras kopas”, bet kādreizējās Garīgās Mūzikas tradīcijās ieturētās himnas izvirtušas par klasisko mūziku un tās atskaņošanas manieri. Tā ir nolaidusies līdz miesīgajai dziedāšanai – belkanto.

*

Astrālā mūzika ierosina dvēseles pārdzīvojumus un emocionālos stāvokļus, kurus tam spējīgie cenšas izteikt, ietērpt kustībās, balss un mūzikas instrumentu radītās skaņās. Mūsu pasaulē Mūzikas pamatā ir skaņas – tas, no kā, mijoties ar to iztrūkumiem, veidojas mūzika.

           

Mūzika ir harmoniju nesoši skaņu iestarpinājumi Klusumā.

Klusums ir absolūtā Mūzika.

Klusums ir Pilnība.

Dzirdamā Mūzika ir sīka Pilnības daļa.

Jebkuri skaņu iestarpinājumi Klusumu konkretizē un ierobežo kādā noteiktā Idejā.


Skaņas pamatā ir Vibrācija. Lielais Klusums izelpoja Vibrāciju (Vārdu, Logosu). Vibrācija nesa Visa esamības un Visa esamības veidola Ideju. Tā bija Vibrācija par Visa esamību. Šī vibrācija sevī saturēja visas iespējamās vibrācijas – idejas par esamību radīšanu. Tas bija Lielais Akords.

Lielais akords izskanēja Varavīksnē – radošajos vibrāciju kopumos – Eņģeļu Kopkoros. Kopkoru Eņģeļu balsis meklēja savu koru un visu citu koru balsu saskaņas un sadarbības tajās.

Ideju – Vibrāciju – Balsu saskaņas veidoja jaunas skaņas, skaņu saskaņas, disonanses, pretskaņas (klusumus) un virsskaņas vai pastiprinājumus. Tapa tas, kas ir ap mums un esam mēs paši debesīs.

 „Tīrās Skaņas” radīja skaņu izplatības vidi. Vārds radīja Mēli un Ausi, kurai dzirdēt Mēles izrunāto vārdu – tajā esošo Ideju. Bez Idejas nav Vārda – Mēles – Skaņas un Auss. Tie, kuri noliedz Ideju, zaudē Vārdu, Mēli un Ausi (dzirdes un runas traucējumi, kurlmēmums dažādās pakāpēs, muzikalitātes trūkuma – vājprāta un psihisko, intelektuālo slimību formas, neauglība.)

Skaņu izplatības vide „tīro skaņu” izkropļo, piesārņo un slāpē – absorbē. Vidē tīrā skaņa noslāpst. Tīra, zibens radīta skaidra skaņa atstarojoties, pārvarot vides pretestību un saplūstot atstarojumiem, pārvēršas pērkona burkšķī – dunoņā, dūkoņā vai tālā nopūtā. „Tīrās – debesu skaņas” mūsu pasaulē pārvēršas „netīrās skaņās”. „Netīrās skaņas” ir dabiskās skaņas, kādas tās rodas nepilnīgā pasaulē.

Nepilnīga pasaule ir neattīrītu skaņu pasaule. Tā ir neattīrītu Ideju, Vārdu, Mēļu un Ausu pasaule. Skaņu netīrību rada šīs pasaules (planētas) nepilnība. Skaņu attīrīšana ir Ideju, Vārdu, Mēļu un Ausu attīrīšana. Ideju, Vārdu, Mēļu un Ausu attīrīšana ir šīs pasaules – mūsu planētas attīrīšana – nepilnību mazināšana – Zemes pilnveidošana Cilvēkam pieejamā veidā. Reizē tā ir arī Zemes Cilvēka tuvināšana viņa Debesu Cilvēka daļai.

 

                            Skan sevišķa dziesma

                            kad ierinda stājas,

                            kad izplešas spārni

                            un gulbji mājup laižas.

 

                            Tad saskaras vairogi,

                            sasaucas šķēpi

                            un karogi runā ar Vēju.

 

                            Tad atmostas Sirdis,

                            atklājas Vīri

                            un atmiņās pārstaigā Mājas.

 

                            Tad paceļas galvas,

                            piestājas soļi

                            un atmiņās iesmeldzas Sirds,

                            kad mājup pret Sauli

                            Gulbji ierindā laižas.

 

 

Patiesībā Mūziku veido tikai tīras skaņas. Dabā skaņa ir piesārņotā – neattīrītā veidā. Tīrā skaņa tur ir apaugusi – apķepusi ar neprecizitātēm un skaņu radošo avotu nepilnībām, piemaisījumiem un defektiem. Skaņas attīra veidojot un attīstot mūzikas instrumentus, atskaņošanas akustisko vidi, mūzikas instrumentu materiālus, izkopjot Cilvēka balss maigumu un niansētību, kā arī klausītāju muzikālo dzirdi un muzikalitāti.

Lietojot neattīrītu, nekvalitatīvu skaņu, skaņu vidi un neizkoptu balsi vai dzirdi, tiek bremzēta mūsu planētas attīstība vai radīts troksnis – visu dzīvo graujoša anti-ideja – pretskaņa. Te daudz posta nodara „kā es gribu, tā daru” un „citādie”, „alternatīvie”, „nepieradinātie”, „modernie”, u.c. „meklējošie” mūziķi. Tāda pat posta nelaime tagad ir „folkloras ansambļi” ar savu „dabiskā skanējuma uzturēšanas” kultu un neattīrītu spalgu skaņu (troksni) radošajām balsīm un tīši lietotajiem „dabisko skaņu” radošajiem grabekļiem, klabekļiem, būkšķekļiem, šņācekļiem, džinkstekļiem, žvadzekļiem un pļerkstekļiem.

Tik pat postoša ir ausi bojājoša nekvalitatīvas „mūzikas” atskaņošanas tehnikas un skaņu kropļojošu tehnoloģiju izmantošana mājas apstākļos, dzīvojamo, darba un sabiedrisko telpu sliktā akustiskā vide un muzikalitāti graujošu „skaņdarbu” masveidīgā izplatība, atskaņošana radio un TV. Tas viss kopumā grauj mūsu pašu un visas pasaules – planētas esamību. Tas nogalina mūs un iznīcina vidi – visu planētu.

Ir stingri jānodala divas nesavienojamas parādības – skaņa un troksnis.


Skaņa nes Ideju (katrā skaņā ir tās Ideja) un veido Mūziku.

Troksnis iznīcina Idejas un Mūziku.


Mūsdienās par skaņu sauc akustiskās ietekmes, kuras viļņu veidā pārnes kāda rupji materiālā vide – gaiss, ūdens, koks, betons, dzelzs u.c. materiāli vai substances, un kuras caur mūsu auss jutības diapazonu mūsu smadzeņu dzirdes centrā rada dzirdes vai, lielākas jaudas gadījumā, visa ķermeņa satricinājuma sajūtu. Svārstība frekvenču diapazonā Cilvēkam dzirdes sajūtas rada šaura akustiskā spektra daļa no 20-20 000 herciem (1 hercs ir 1 svārstība sekundē). Tā ir dzirdes norma, bet ir Cilvēki ar daudz plašāku dzirdes diapazonu. Tāda pat josla ir auss jutībā – cik vājas vai spēcīgas ietekmes tā var uztvert un transformēt dzirdes sajūtās. Šo spektru un jutības, kā arī skaņas „tīrības” sajūtu – Ideju uztveramību kopumā var attīstīt un trenēt – paplašināt.



39. turpinājums


Spektra diapazona, jutības plašuma, dinamisma un „tīrības” sajūtas kopuma attiecību pret trokšņa nepieņemšanas, noraidījuma attieksmi apziņā sauc par muzikalitāti.

Jo lielāka muzikalitāte, jo pilnvērtīgāks – garīgi un dvēseliski attīstītāks ir Cilvēks, jo attiecīgi viņam labāka visa veida veselība un dzīves pilnvērtība – pareiza un saprātīga rīcība un harmoniskākas attiecības ar visu esošo – arī Cilvēkiem.

Muzikalitātes izkopšana ir Garīgā izaugsme.

 Mūzika ir Skaistuma forma.

 Muzikalitātes izkopšana ir Garīgās izaugsmes prakse.



Pūķu dejas ir tās, kas fejas saista.

Pūķu dejas ap sevi ugunis kaisa,

starus laista un stāvus

Varavīksnes ceļ.


Pūķu dejas sākas,

kad Pūķi pulkos stājas.

Pūķu dejas sākas,

kad pretī sev

ceļamies redz

Spēku.

Spēku,

kurš var

jaunu uguni šķilt.

Spēku, kurš ļauj

augstāku šķēpu celt.

Tad Pūķi dejai stājas

un Pūķu dejas sākas.

 

No visām pusēm salaižas fejas.

Pūķa Sirds starp Zvaigznēm Smejas.



Muzikalitāte attīstās bērnā no ieņemšanas brīža. Ieņemšanu pavadošās skaņas, akustiskā telpa – mūzika vai trokšņi ir pirmais akmens nākošā Cilvēka apziņas pamatos. Vēlāk mātes miesās tas apaug ar tās vides skaņām, kurās uzturas māte. Ar pirmajām dzīves dienām bērna muzikalitāti veido viņam apkārt esošā akustiskā telpa un tajā dzirdamās skaņas. Bērna balss saites vibrē līdz ar šīm skaņām un veidojas tām atbilstoša balss spēkā un kvalitātēs.

Šo saņemto (arī no vecākiem mantoto) muzikalitāti ir jāattīsta akustiski kvalitatīvās telpās ar pareizu balss, runas, domas (Ideja!), dzirdes un instrumentu spēles (solo un kolektīvos) vingrinājumu palīdzību pieredzējušu skolotāju vadībā. Tikai tad, kad Cilvēks ir sasniedzis pietiekamu (netraumējošo, uzlabojošu) muzikalitāti, viņš drīkst to demonstrēt atklātā vidē.

Politiķu un ekonomistu lēmumi un darbības, domāšanas virzieni un plašums, adekvātas reaģēšanas spējas, jaunu zināšanu iegūšana un katra Cilvēka darba spējas, zinātnes attīstība, spējas adekvāti ieviest un pielietot atklājumus – inovācijas ir tieši atkarīgas no Cilvēka Muzikalitātes. Katras valsts un tautas labklājības pamatā ir tautas muzikalitāte. Tāpēc muzikālā audzināšana ir katras audzināšanas pamatā.


Muzikālā audzināšana ir liekama izglītības sistēmas un valsts attīstības plāna pamatā.

Katrs muzikālais skaņdarbs nes Ideju vai autors to apzinās, vai ne.

Katra mūziku veidojošā skaņa nes sevī savu Ideju.

Katra instrumenta (akustiskās telpas) skanējums nes tajā ietverto Ideju.

Visu triju Ideju saskaņa rada Mūziku.

Ideju nesaskaņas rada troksni.


Troksnis ir Mūzikas pretmets. Tāpēc troksnis nav skaņa. Troksnis ir skaņas izkropļojums, skaņas atliekas, skaņas atkritumi. Troksnis rodas tur, no kurienes ir aizgājusi Mūzika. Troksnis ir atkāpe no (Ideju) saskaņas normas, saskaņas piesārņojums. Neīstā brīdī atskaņota mūzika, nepareizu skaņu radīšana, neatbilstība starp telpas akustiku un atskaņotās mūzikas dabu (Ideju), neadekvātu instrumentu izvēle vai to dabai neatbilstošs pielietojums rada troksni. Troksnis ir neatbilstošu balsu, telpu un skaņdarbu dabu savienojumi. Troksnis ir atkāpe no normas un autora Idejas.

Piemēram. Autora Idejai neatbilstoši atskaņojuma apstākļi un pārcēlumi citās vidēs – atmosfērā. Ir vakara, dienas un rīta mūzika. Ir vasaras, rudens, ziemas un pavasara mūzika. Ir bērnu un pieaugušo mūzika. Ir jaunības, darba un vecuma mūzika. Ir miesas, dvēseles un Gara Mūzika. Ir Sieviešu un Vīriešu mūzika. Ir precētu pāru un saviesīga mūzika. Ir kara un miera mūzika, utt..

Troksnis ir vietai un laikam, vēsturiskajam periodam, etniskajai videi neatbilstošu instrumentu pielietojums, skaņdarbu atskaņošana un dažādu mūzikas stilu, instrumentu un etniskās izcelsmes mūzikas, izpildītāju vai atskaņošanas vietas sajaukumi (tā saucamā „pasaules mūzika”).


Katrai mūzikai ir sava vieta.

Nevietā skanošais ir troksnis.


Troksnis ir šamanisma daļa. Troksnis ir šamanisma instrumentu lietojums. Troksnis ir dūdas, stabules un bungas miera laikā. Troksnis ir bungas sievietes rokās. Troksnis ir pieaugušo mūzika bērna klātbūtnē utt., utjpr.. Troksnis ir „folkloristu” brēkšana un citam cita pārkliegšana, izrādīšanās un „dižošanās” – savas balss varas un skaļuma spēka demonstrēšana.

*

 Tas, uz ko var attiecināt skaņas un skaņu Mūziku, tās radītās sajūtas, ir tuvāka vai tālāka (mazākas vai plašākas telpas) astrālā „mūzika”. Tā ir saistāma ar melodijas klātbūtni, skaņas viļņu garumu – ilgumu – turpināšanos un dinamiku, ritmu un tonalitātēm, to attiecībām – vārdu sakot, skaņu pasauli.

Sfēru mūzika ir esamības impulsi, impulsu plūsmas un ritmi, kuri uz Dzīva Klusuma Klātbūtnes fona un attiecībām ar šo fonu saplūst aizvien pieaugošos esamības impulsos, plūsmās un ritmos, kuri saplūst, saplūst un saplūst, līdz beidzot sasniedz Dzīvas Esamības saspēli ar Dzīvā Klusuma Klātbūtni. Sfēru mūzika veidojas šo divu – Esamības un Klātbūtnes saspēlē. Šī saspēle ir Mūzika un Dzīvība.


Skaņa vienmēr Ir.

Skaņa vienmēr ir te – tālumā vai tuvumā.


Par impulsiem tā runāt nevar.

Ir impulsi, kuri Ir. Ir impulsi, kuri ir bijuši. Ir impulsi, kuri būs. Ir impulsi, kuri ir bijuši, ir vai būs te un ir tādi, kuri ir bijuši, ir vai būs citur. Ir impulsi, kuri pēc būšanas pārvietojas uz citu vietu, lai tur beigtos, vai, tieši otrādi – lai tur atkal būtu. Ir impulsi, kuru vēl nav un tādi, kuru nekad vairs nebūs. Ir tādi impulsi, kuri ir citu impulsu pavadoņi. Un ir tādi, kuri ir sekotāji. Ir ceļveži, atvērēji vai slēdzēji. Ir gaidoši un saucoši. Ir šīs vai citas telpas impulsi. Ir cauri telpai vai apkārt ejoši impulsi.

Pašu saspēli nevar aprakstīt vārdos, atsevišķu sajūtu apzīmējumos vai skaņās. Uz Zemes nekā tāda nav. Ir daudz vairāk Cilvēka vārdos neaprakstāmu, nekā apzīmējamu esamības impulsu. Ir impulsi, kuru daba ir vērsta darbībai uz āru, un tādi, kuri ir darbībai uz iekšu. Uz āru darbīgie veido caur konkretizēšanu, sadalīšanu un iezīmēšanu, bet uz iekšu darbīgie – caur apvienošanu, vispārināšanu un atklāšanu.


Pirmie stāsta, otrie apskaidro.

Abi kopā un katrs atsevišķi Zin.


kur Zelta Pūķis Zvaigznes lasa

kur tas ir arī viss

tur aiziet mana klusēšana

tur ir mans sākums

un mans gals


tur viss es dzīvs

tur viss es pats

tur Zelta Pūķis Zvaigznes lasa


Sfēru Mūzika ir Zināšanas, Sapratnes un Klātbūtnes Esamības – to saplūsmes izraisīto jūtu pārdzīvojums tīrā veidā. Tas, kurš to ir pārdzīvojis, vēlāk visur vienmēr meklē šī pārdzīvojuma iespaidu atskaņu pēdas. Man tikai vienu reizi kādas senas Indiešu rāgas skaņās izdevās dzirdēt tālas Sfēru mūzikas atbalsis.


                             Pār mani Negaiss pāriet balts

kā ziedlapiņu putenis.

 

Pār mani Klusums plīst

un Augsta Debess veras.

Es redzu Zibeni sev ceļu aužam

starp Debesīm un Zemi ceļot tiltu.

Ap mani Lietus dzimst

un Upēs laužas Strauti.

 

Pār mani pāriet Negaiss balts -

vēl Atbalss atnests nav mans vārds,

                es stāvu nomazgāts un kails.

 „Mūzika un skaņas”

*

Mūsu izglītības dabiskais turpinājums ir Garīgā Izglītība. Katrs Cilvēks, kurš ir saņēmis uz to ievirzošu Izglītību, sajūt savas Sirdsapziņas iekšējo balsi un saņem pamatojumu tās uzklausīšanai. Arī Garīgajai attīstībai ir iekšējie un ārējie stimuli un līdzekļi.


Garīgās izaugsmes ārējā daļa ir Pienākumu pildīšanā.


Mūsu Garīgā attīstība ir tajos lēmumos, kurus pieņemam domājot par sevi vai apkārtesošo.

Mums katram ir sava vieta pasaulē un attiecībās ar Cilvēkiem. Mēs esam Vīri – Sievas, bērni, vecāki, tautieši, darba kopienu un interešu grupas biedri, iedzīvotāji, pilsoņi, kaimiņi, saimnieki vai vērtību lietotāji. Mums ir attiecības ar ekoloģisko vidi, tas iemītniekiem, cēloņiem un mūsu pašu darbību atstātajām pēdām. Mums ir Pienākumi pret Zemi un Debesīm – bezrobežīgo iespēju telpu, to apmirdzošajām Zvaigznēm un ap tām riņķojošām planētām, kuras kaut kādā veidā vienmēr piedalās mūsu Zemes dzīvē un mūsu liktenī. Mums ir Pienākumi pret tām Debesīm, no kurām visi dzimstot nākam un kur atkal aizejam šo pasauli atstājot. Mums ir Pienākumi pret Nākotni.

Mums ir daudz Pienākumu. No katra Pienākuma izriet tam atbilstošas Tiesības to pildīt. Un, savas Atbildības mērā par Pienākuma izpildes tiesību pielietojumu, mēs esam Brīvi šī Pienākuma izpildē. Katru reizi, kad esat neziņā par to, ko šobrīd darīt un labāk rīkoties, palūkojieties kādā savu Pienākumu vietā attiecībās ar darbības vajadzību un prasībām tās izpildē esat un dariet to, ko Pienākums no jums tur tajā brīdī prasa, Izpildiet Pienākumu labākajā jums iespējamajā veidā un tas būs tieši tas, kas tobrīd ir jādara. Patiesībā tādā vai citā veidā katra mūsu darbība ir Pienākumu izpilde un nekā ārpus tā. Mūsu Pienākumi veido mūsu dzīves Dabiskās Kārtības Normu Sistēmu. Katra darbība, pildot Pienākumu, ir darbība Normas ietvaros un otrādi – katra Normas ievērošana darbībā ir kāda Pienākuma izpilde, bet Normas pārkāpums ir attiekšanās no kāda Pienākuma izpildes.

Normāli, labi, pareizi, labklājīgi, apmierināti un laimīgi dzīvot ir pildīt visus savus tā brīža un vietas Pienākumus. Tad, kad mēs pildam savus Pienākumus, mēs ar to visapkārt visiem dodam iespēju pildīt viņu Pienākumus un tāpēc arī būt laimīgiem. Pārkāpjot Normu – atsakoties pildīt savu Pienākumu, mēs ierobežojam citu iespējas būt laimīgiem un nolemjam sevi tam pašam.


Neviens nevar būt laimīgs, ja kaut kur kāds ir nelaimīgs.


Lielākā Labuma princips ceļ reizē visus, bet Augstākā Vērtība nosaka, ka neviens nevar būt laimīgs uz kāda cita rēķina, jo, samazinot Dzīvības daudzumu vienā vietā, ar to pašu tiek samazināts kopējais Dzīvības daudzums visur. Atņemot Vērtību un Dzīvību kādā vietā, ar to pašu gremdējam sevi savas Dzīvības pilnvērtībā un iespējās.

Katru reizi, pildot pienākumu mums ir jāizdara izvēle un jāpieņem lēmums, kā tieši, kādiem līdzekļiem un cik labi mēs Pildīsim Pienākumu. Vai mēs to Pildīsim tāpēc, ka mums par to būs pateicība, atgriezīsies ieguldītais labums un derīgums, vai tāpēc, ka tādā veidā izvairīsimies no liekām problēmām, vai tāpēc, ka tā rīkoties ir pareizi, vai tāpēc, ka no tā būs lielākais labums visiem.

Pareiza rīcība ir rīcība Normas ietvaros un tāpēc no tādas ir lielākais labums visiem. Tāpēc labākā Pienākuma izpildes motivācija ir Pienākuma izpilde tāpēc, ka pildīt Pienākumu ir pareizi.


Neitrāla attieksme atbrīvo no Karmas.

Pareiza rīcība ir nesavtīga.


Pareizas rīcības apziņa vairo personības spēku, ceļ Godu, Taisnīguma izjūtu, izstaro Cieņu un piepilda Sirdi ar Prieku. Prieks ir Lielākā Labuma principa izpildes darbības sekas – tas, ka tā mēs jūtam Dzīvības daudzuma un pilnvērtības pieaugumu savā apkārtnē. Dzīvība nāk ar Prieku un ar Prieku piepildās apkārtesošais, ko atstarotu uz sevi mēs jūtam, kā savu Prieku par darītu darbu, darba un dzīvesprieku.


Pienākuma izpilde ir Prieka vairošana.

Pienākuma izpilde ir Taisnīguma ienešana.

Pienākuma izpilde paver labāko iespēju ceļu.


Pienākuma izpilde nav nekas ārkārtējs. Tā ir tikai normāla ikdienas dzīve, rūpīga, uzmanīga un cieņpilna attieksme pret apkārtējiem un apkārtesošo. Tādā dzīvē pieņemtie lēmumi liek samērot savu sociālo pasūtījumu ar resursiem un audzina Cilvēciskās Vērtības mūsos. Tādi lēmumi viedo motivāciju. Labākā Garīgās attīstības prakse ir nesavtīga, Lielākā Labuma principa ievērošanas vārdā ikdienas dzīvē praktizēta Pienākumu pildīšana.

Ikdienas dzīve ir Kultūras tradīcijas uzturēšana. Katrā Kultūras tradīcijā darbojas tās Filosofija un katras Filosofijas reālais pielietojums ir tās veidotā reliģija. Mēs zinam, ka Reliģija ir iekšējās izaugsmes ceļā veidotās apziņas, tai derīgās audzināšanas, Zināšanu (Izglītības) un šo Zināšanu praktiskās pielietošanas sintēze. Reliģija ir tādā veidā visu triju saistīto elementu ikdienas dzīve, kurā mēs pildam savus Pienākumus. Reliģija veido Pienākumu izpildes vidi, vajadzības un uzstādītās Prasības. Tāpēc reliģiskā dzīve ir Pienākumu pildīšana un Pienākumu pildīšana ir reliģiskā dzīve. Reliģiskā dzīve, pildot savus Pienākumus, ir ārējā Garīgās izaugsmes daļa.

*

Dienu un nakti pār Cilvēku stāv Debesis.

Dienu un nakti ap Cilvēku ir Zvaigznēm un planētām piepildīta telpa.

Dienu un nakti Zvaigznes un planētas sūta šurp un Cilvēks saņem Zvaigžņu sūtītās vibrācijas.

Dienu un nakti Zvaigznes audzina Cilvēku.

Pie debesīm ir kāds zvaigznājs, kurā spoži mirdz trīs Zvaigznes. Tas ir Oriona zvaigznājs, kurā spoži mirdz trīs „Oriona jostas” Zvaigznes. Katrs noteikti zin leģendu par Skolotāja – Kristus dzīvi. To saucot par leģendu es nedomāju apšaubīt Skolotāja dzīves īstumu. Tieši otrādi – es jūsmoju par Viņa dzīves leģendārsimu, kura caur šo leģendu ir atstarojusi savu Gaismu līdz mums, šodienas laika tumsībā. Leģendā par Kristus dzīvi ir saglabājušās tā leģendārā laika Cilvēku Zināšanu un pasaules izpratnes paliekas. Tas, ka šīs lielo Zināšanu paliekas tagad šķiet tik grandiozas, rāda to, cik sīki kļuvuši mūsdienu Cilvēki, viņu ikdienas dzīve, Zināšanas un Mērķi.

Leģendā minēti Trīs Austrumu Gudrie, kuri uzzinājuši par Skolotāja dzimšanu, gājuši uz viņa dzimšanas vietu, lai tur sveiktu viņa Māti un Tēvu un dotu visu jaunās dzīves uzsākšanai derīgo. Neapšaubot tādu apmeklējumu kā notikumu, tomēr gribu teikt, ka par Trim Austrumu Gudrajiem tajā laikā sauca šīs trīs Oriona jostas Zvaigznes, kuru pozīcijai pie debesu juma tā laika astrologi piešķīra īpašu nozīmi. Tā bija Zīme par notikumu cikla sākumu.

Visu Zinātņu un Zināšanu centrālā daļa ir un bija Filosofija. Ap to grupējās visas Zinātnes, arī Astroloģija. Astroloģija ir Zinātne par debesķermeņu attīstību, savstarpējām attiecībām un šo attiecību ietekmēm uz Visuma telpu un telpā esošo Dzīvību. Viss Esošais ir Dzīvība un Dzīvības formas. Katram ir saprotams, ka visa Dzīvība pati sevī sadarbojas caur savu formu sadarbību. Viss ir savstarpēji saistīts un visā cits citu ietekmē. Zvaigznes un planētas ir augsti attīstītas Saprātīgas būtnes, kuru fiziskos ķermeņus mēs redzam kosmisko objektu veidā. Tāds ir Astroloģijas esamības cēlonis.

Protams, senatnē, tāpat kā šodien, blakus Zinātnei vienmēr bija arī šarlatāni, krāpnieki, māņticība un visāda vieda Zināšanu profanācija. Senatnē plaši izplatījās visāda veida zīlēšana. Zīlēja pēc visa kā vien varēja. Zilēja pēc mākoņu formas, putnu lidojuma, koka klucīšu vai kauliņu krišanas kombinācijām, dzīvnieku iekšām un priekšmetu kustībām ūdenī vai gaisā, dzīvnieku gaitas u. t. t. Katrs zīlnieks slavēja savu metodi. Katrs zīlnieks ar savu metodi pelnīja sev iztiku. Blakus visām citām zīlēšanas formām zēla arī likteņa zīlēšana pēc planētu stāvokļiem – astromantija. Protams, ka zīlēšanai ar realitāti un Zinātni nav nekāda sakara.


Astromantijai nekāda sakara ar Astroloģiju nav.


Vēsturisko notikumu gaitā līdz ar Romas impērijas sabrukumu un „kristīgās” profanācijas izplatīšanos antīkā pasaule, antīkās pasaules Iesvētīšanu un mistēriju tradīcija ar savu Filosofiju un Zinātnēm izzuda. Izzuda arī Astroloģija. Astromantija palika, viduslaiku tumsonībā sazēla, un tagad ir piesavinājusies Astroloģijas vietu un vārdu.

Astroloģija, tāpat kā visas tā laika Zinātnes, savus kanonus turēja noslēpumā. Tieši tāpēc, ka Zināšanas tika nodotas no Skolotāja skolniekam tieši un pieprasot klusēšanas zvērestu, līdz mūsdienām šīs Zināšanas nav nonākušas un vēstures pētnieki tāpēc domā, ka senatnē Cilvēkiem bijušas vājas un miglainas Zināšanas par Visumu, Zemi un Cilvēku. Tāpat mūsdienu Cilvēkam ir atšķirīga uztvere un domāšana, kas vēl vairāk apgrūtina pieeju senatnes Zināšanām, kuru fragmenti ir izkaisīti šodien vēsturniekiem nesaprotamu shēmu, zīmējumu un simbolu viedā. Nezinot Filosofiju, nav iespējams saprast un bieži vien pat redzēt blakusesošu Zināšanu pēdas, kur nu vēl apgūt un novērtēt šajās pēdās atrodamo.

Mēs te nevaram aprakstīt visu Astroloģijas teoriju un praksi, kas arī nebūtu pieļaujams. Arī šodien tā vēl aizvien ir noslēpumā turama un esoša Zinātne. Īstajā laikā un īstajiem Cilvēkiem Skolotāji skolnieku spēju un vajadzību līmenī atklās viņiem noslēpumā turamo teorētisko un praktisko Zināšanu kopu.

Tomēr te varam aprakstīt nelielu daļu no tām Zināšanām, kuras ir Filosofijas pārziņā un kaut kādā veidā, citu jautājumu sakarā, ir Skolotāju atstātas Cilvēku lietošanai. Te varam apkopot to, kas vairs nav noslēpums un tieši attiecas uz Cilvēka izaugsmi.

Kosmosā viss esošais ir būvēts un darbojas stingru Dabas Likumu vadībā. Viens no tiek ir Analoģiju Likums. Tas nosaka, ka Viss – no lielā līdz mazajam ir būvēts un darbojas pēc vieniem un tiem pašiem principiem. Cilvēki, planētas un Zvaigznes dzimst, dzīvo un beidz dzīvi analoģiskos procesos. Viss parādās kā sīks aizmetnis, aug un, dzīvi beidzot, atgriežas telpā, no kuras ir saņēmis savas izaugsmes materiālu.

Tad, kad Mātes Klēpī Tēva sēkla sastopas ar olšūnu, notiek apaugļošanās fiziskajā un smalkajā formā. Mātes olšūnai, tāpat kā Tēva sēklai ir smalkā, neredzamā daļa, kura sevī nes uzkrātās Zvaigžņu ietekmes. Smalko formu saplūsmes brīdī rodas Centrālā Šūna, kura saglabājas visu Cilvēka dzīves laiku un vada viņa attīstību.



40. turpinājums


Ar Centrālās Šūnas rašanās brīdi sākas Cilvēks un tas ir Astroloģiskais Cilvēka dzimšanas brīdis.

Ar Centrālās Šūnas parādīšanos Zeme un Zvaigznes pieņem Cilvēku savā gādībā un uzsāk sakarus ar viņa Centrālo Šūnu.

Planētu ietekme uz Cilvēku notiek caur viņa Centrālo Šūnu.


Tieši tas pats notiek planētas vai Zvaigznes dzimšanas brīdī. Dzimstošās planētas orbītā savienojas planētas enerģiju nesēji un sākas planētas veidošanas process. Zemes gadījumā par vīrišķo enerģiju nesēju kalpoja Mēness. Mēness ir savu attīstības ciklu beidzis planetoīds – viens no Jupitera pavadoņiem. Tieši tāpēc antīkajā pasaulē Jupiteru sauca par Zemes Tēvu.

Debesu „mehānika” darbojas pavisam atšķirīgi no tiem priekšstatiem, kādi par to ir Ņūtona fizikai ar tās masām, ātrumiem un attālumiem. Arī aprēķinātās planētu masas neatbilst to patiesajiem lielumiem. Tās ir izrēķinātas pēc formulām, balstoties uz to kustības ātrumu un attālumu no Saules.

Zemei pēc Ņūtona fizikas priekšstatiem ir masa, kura mijiedarbībā ar Saules pievilkšanas spēku (gravitāciju) un kustības ātrumu to notur tās orbītā, neļaujot tai aizlidot prom no Saules vai nokrist uz to. Zemes orbīta nav stingri apaļa riņķa līnija. Zemes orbīta ir izstiepts riņķis – elipse. Ja Zemes kustības ātrums ir nemainīgs, tad rodas vairāki jautājumi.

- Kāpēc Saulei tuvākajā orbītas daļā, kurā Saules gravitācija ir daudz vājāka, Zeme, saglabājot savu masu un kustības ātrumu neaizlido prom no Saules?

- Kāpēc Saulei tāuvākajā daļā tā neieiet krītošā spirālē?

- Vai Zemes masa mainās atkarībā no orbītas vietas?

- Vai Zemes kustības ātrums orbītā ap Sauli ir mainīgs atkarībā no orbītas apgabala?

Ja attiecībā uz Sauli un planētām, to pavadoņiem spēkā ir Ņūtona mehāniskās kustības likumi, tad Zemei, esot regulārā eliptiskā orbītā, periodiski būtu jāmainās tās masai vai ātrumam. Vai arī Saules gravitācijai. Tālākajā orbītas daļā tai būtu jāpietur Zeme ciešāk, bet tuvākajā jāpievelk vājāk, kas tiešā pretrunā ar formulētajiem gravitācijas attālumu kvadrātu lielumu likumiem. Kā un kāpēc „vienkārša matērijas masa” rīkojas tik saprātīgi, zinātne mums neko par to nesaka. Tāpat astronomi neko nesaka par periodiskām Zemes kustības ātruma izmaiņām.

Ātrums ir pārvarētais attālums laika vienībā. Lai novērotājam paliktu nemainīgs ātrums, ir jāmainās kādam no šiem lielumiem. Vai nu jāmainās laika plūsmas ātrumam atkarībā no orbītas tuvuma Saulei vai otrādi – atkarībā no tā, jāmainās telpas parametriem – kilometriem un visam, kas ir tajos – arī Zemei un Cilvēkiem uz tās ir jāpaliek lielākiem vai mazākiem atkarībā no tuvuma Saulei. Tādā gadījumā visi astronomiskie novērojumi ir pilnīgas ilūzijas – nekas nav tāds kā izskatās, nav tur, kur to redz un arī objektu attālumi no Saules nav tādi, kādus tos novēro no Zemes (kā tas arī ir!).

Tas ir tikai viens no jautājumiem, kādus Metafizika uzdod materiālistiskajai zinātnei un tās Astronomijai. Ir vēl divi citi, uz kuriem šī zinātne nespēj rast atbildi.

- Kas ir gravitāciju izraisošā enerģija? (Kāpēc masas pievelkas?)

- Kas ir inerces efekta cēlonis?

Metafizikai tādas atbildes ir, bet tā ļauj – atstāj iespējas kādam diplomētam akadēmiķim par to izskaidrošanu un pierādīšanu kādreiz, ja tāda tad vēl būs, saņemt Nobela prēmiju. Metafiziķim tādas prēmijas nevajag.

Visu dabisko un dzīvo (tas neattiecas uz mākslīgi radītiem objektiem, mirušu planētu atlūzām – asteroīdiem, meteorītiem un putekļiem, kuri nav uzmanības un vadības vērti) kosmiskie objektu – būtņu kustība tiek vadīta iedarbojoties uz to Centrālajām Šūnām, gravitācijas cēloni un inerces radītāju – tās iekšējo saturu. Nedzīvie dabiskie un mākslīgie objekti var tikt vai tiek vadīti ar iedarbību uz gravitācijas cēloni un inerces radītāju – iekšējo saturu vai var tik atstāti šo parādību mehāniskai darbībai, ko savos eksperimentos novēroja Ņūtons un viņa sekotāji – Kosmosa mehāniskās fiziskās darbības piekritēji, kuri savu aprobežoto interešu un tādēļ aplamo pētījumu virzienu dēļ, nespēj atklāt Saprāta darbību Visumā un tā spēku pielietojuma veidus, tāpēc nekādas citas savu izgudrojumu vadības metodes, kā vien mehāniskas ietekmes nepazīst.

Ja būtu pētījuši citā virzienā, tad zinātu, ka no Zemes Kosmosā var pacelt neierobežota lieluma priekšmetus bez milzīgo reaktīvo ķīmisko dzinēju palīdzības, telpā tos var pārvietot visos vēlamajos virzienos ar jebkuru (arī virsgaismas) ātrumu, pa jebkuru trajektoriju vai brīvi to mainīt nekā nemijiedarbojoties ar citu ķermeņu gravitācijām. Tad viņi prastu uzturēt momentānus sakarus (bez elektromagnētisko viļņu starpniecības) jebkurā attālumā šīs galaktikas ietveros. Viņi to varētu, bet tad viņiem būtu jāatsakās no sava materiālistiskā pasaules uzskata, jāatmet savas muļķīgās „lielā sprādziena”, „elementārdaļiņu” uzbūves un „melno caurumu” teorijas ar visu citu matemātisko murgu drazu.

Tad viņiem būtu jānoskaidro, kādas realitātes slēpjas aiz viņiem tagad nesaprotamo reliģisko tekstu tēliem un terminiem. Viņu matemātiskās teorijas atspoguļo tikai un vienīgi viņu pašu apziņā notiekošo – to, ko viņi grib saskatīt savos vienādojumos, to tur arī redz. Viņi jau sen dzīvo savu matemātisko ilūziju verdzībā.

- Kas ir Centrālā Šūna?

Kosmosu veido un uztur triju parādību klašu trīsvienība – Domas, Enerģiju darbības un Formas.

Tur, kur uz Visumu raugāmies no domu puses, tur redzam Kosmisko Domu, Visa Esamības Pamatdomu un to, ka Viss Esošais un arī mēs esam „tikai Radītāja Domas par mums” – to, ka eksistējam tikai kā „domu struktūras hologramma” un tamlīdzīgus skaidrojumus.

Tad, kad uz Visumu raugāmies no Enerģiju darbības puses, tad redzam, ka viss Esošais ir Enerģiju vibrāciju saskaņa, to, ka Radītājs ir Mīlestība un to, ka gravitācija ir viena no tās formām.

Tad, kad Visumā redzam tā Formu saskaņas, un mainības, Formu attīstību, tad uz Visumu raugāmies no Formu esamības puses.


Tur, kur Enerģijas sadarbojas ar Formām, tur mēs uztveram Skaistumu.

Tur, kur Formas sastopas ar Domu, tur redzam radošo darbību, bet tur, kur Doma saplūst ar Enerģiju, tur IR SAPRĀTS.

Enerģijas sevī konstatējam kā Jūtas.

Emocijas ir dvēselē notiekošo enerģētisko izmaiņu seku fiksācija apziņā.


Ja uz Visumu raugāmies no Formu puses, tad redzam, ka Pirms formas rašanās, Doma saplūst ar enerģiju un veido mijiedarbību (latviski neeksistējošs vārds), kuru latviski visai aptuveni var izteikt kā „ieceri”. „Iecere” ir „motivācijas spiediens”, caur kuru motivācija pārtop vajadzībā – nodomā. Caur „ieceres” – nodoma ķēdi Doma un Enerģija ģenerē Centrālo Šūnu brīdī, kad saplūst formu radošo elementu smalkie ķermeņi. Kopš tā brīža Centrālā Šūna vada formas tapšanu un visu tās dzīvi līdz pat tās esamības beigām.

Ar formas rašanos rodas tās laiks. Nemetafiziķi strīdās – kas eksistē – notikums vai process. Metafiziķi saka – eksistē tikai process, bet notikumus to ietvaros saskata uz noteiktām vērtībām vai iespaidiem orientētas apziņas. Procesi mijiedarbojas un izriet viens no otra. Tāpēc nav nosakāms, vai „notikums” ir tā procesa, kurā ir mūsu apziņas „interese”, daļa (stāvoklis) vai tas ir blakusesošu un apziņai nezināmu procesu daļa, ietekme un sekas. Apziņa, esot kādā „ieinteresētā” stāvoklī, nav spējīga noteikt, kas ir kā sekas. Tādai apziņai „notikums” aizsedz „notiekošā” ainu. Apziņa redz to, ko tā grib redzēt. Tikai „neieinteresēta” apziņa redz procesu gaitu un mijiedarbības. Tāda apziņa redz, ka nav notikumu, bet ir Dzīvības (izmaiņu) plūsma – Dzīve, kurā mēs fiksējam laika – procesu stāvokļu atšķirību esamību. Tādā plūsmā procesi var ģenerēt savus turpinājumus, kuros to beigas var būt cēlonis citu procesu (laika) sākumam, bet tāpat kādi procesu stāvokļi („notikumi”) var radīt šo procesu (laiku) atzarojumus un to patstāvīgu un neatkarīgu no iepriekšējiem procesiem (saņemto „mantojumu” robežās) attīstību. Tādā kārtā mums nav tāda viena un vienota laika, bet ir sazarota laiku struktūra – procesu attīstību un plūsmu piepildīta attīstības telpa, kurā katram procesam un tā laikam ir cits ātrums un virziens. Saskaroties ar formām mēs saskaramies ar laika struktūras pēdām. Virzot savu izaugsmi, mēs atbrīvojamies no novecojušām laika struktūrām un apgūstam jaunu, brīvu un nepieblīvētu laiku telpu.

Laika struktūras telpa nepieļauj atgriešanos pie procesa (laika) sākuma vai telpas apgabalos, kuros vēl nebija vēlāko procesu (laiku) norisei vajadzīgo apstākļu. Tas ir – nav iespējama „ceļošana laikā”. Neviens (neviena forma) nevar atgriezties (laikā) procesā pirms savas esamības, esamības iepriekšējos stāvokļos vai nākotnē – tajā telpas daļā, kurā vēl nav ienesušas formu veidojošās Domu un Enerģiju mijiedarbības. To var izdarīt tikai apziņas struktūras, ja atjauno noteiktā brīdī uztverto ietekmju kombinācijas (atrod „pēdas”) – atmiņas pilnā mērā – nolasa akašas ierakstus – plastiskajā astrālajā matērijā atstātos domu, emociju un darbību nospiedumus (regresīvā hipnoze piespiež sameklēt un nolasīt svešas „atmiņas”), vai arī apziņa novēro sava procesa turpinājumus un to darbības sekas Nākotnē. To sauc par paredzēšanu. Pareģi ir tie Cilvēki, kuros pietiekami augsti attīstītas Pienākuma un Atbildības jūtas – šo Enerģijas veidu darbība apziņā.

Nākotne ir vienīgā objektīvi eksistējošā laika un procesu telpas struktūra. Tagadne kā objektivitāte eksistē tikai materiālo formu verdzībā esošu un to vērošanā „ieinteresētu” apziņu ilūzija. Tie, kuri redz „notikumus”, neredz procesus – laiku, bet tie, kuriem viss ir tikai laiks un tā procesi – Nākotnes Iespējas, to „jau esamībā”, nesaskata šodienas „notikumus” kā nenovēršanu realitāti. Nevar mainīt pagātni, bet mainot Nākotni – izvēloties labākās Nākotnes iespējas, var mainīt šodienas „notikumus”.

„Iecere” noformē nodomu, piesaista darbības enerģijas un rada Esamības formas. Tā tapa mūsu Zeme, tā tapa Saule, citas planētas un Visums – mūsu Galaktika. Tāpat ir tapušas, top un taps visas neskaitāmās galaktikas Dabas telpā vienmēr no jauna un nebeidzami.

Kad tika „iecerēta” mūsu Zeme un uz tās notiekošais, tad Jupitera pavadonis Mēness, kurš bija beidzis savu attīstības ciklu – attīstījis savas astrālās pasaules formu līdz sev iespējamajai pilnībai, caur savu Centrālo Šūnu vadīts, nonāca „iecerētās” Zemes orbītā un, pretēji visiem Ņūtona debesu mehānikas likumiem, uzturējās uz tās tad, kad te nekādas Zemes vēl nebija. Te Mēness nestie astrālās pasaules raksturlielumi (katrai planētai tie ir citi) savienojās ar Saules veidotās telpas „elementiem” un dzima Zemes Centrālā Šūna. Centrālā Šūna sāka vadīt laika telpas struktūru šajā „Zemes orbītas” vietā mūsu Saules sistēmā, vai pareizāk sakot – caur Zemes Centrālo Šūnu Saules Centrālā Šūna (caur to Zvaigžņu kopas un caur to galaktikas Centrālā Šūna) sāka veidot savas sistēmas jaunāko planētu – Zemi.

Vispirms Centrālā Šūna nediferencētā matērijā attīstīja tās granulācijas – „Ugunīgos spēkus”, kuri noformēja materiālās elementārdaļiņas, no kurām noformējās ķīmisko elementu gāzu mākonis. Tas, ka planētas radušās no gāzu (ne no putekļu) mākoņiem, zinātnieku domās ir pareizi. Tikai viņi kļūdās tajā, ka domā, ka visa Saules sistēma vienlaicīgi radusies no viena gāzu – putekļu mākoņa. Vispirms no sava mākoņa radās Saule (ne šī, bet iepriekšējā), tad tā radīja savu planētu Centrālās Šūnas un tās savukārt veica gāzu mākoņu materializācijas aktus.

Centrālā Šūna no „fizikālā vakuuma” materializēja planētas formēšanai nepieciešamo elementu gāzu mākoni, kurā sāka attīstīt magnētiskos spēkus – savstarpējo pievilkšanos saspiešanu – rotāciju un tā rezultātā sasilšanu. Sasilšana ir magnētiskā darbība – tas, ko Cilvēki jūt kā emociju siltumu – savstarpēju pievilkšanos. Zemes tapšanas pamatā ir „visu simpātijas ar visiem” – kopā būšanas siltums – tas, kas virza visa Izaugsmi vienmēr un visur.

Tālāk karstais gāzu mākonis blīvējās, uzņēma rotācijas ātrumu un ieguva karstas, šķidras lodes formu. Šķidrā lode atdzisa savā virskārtā un uz tās attīstījās Dzīvība savās augstākajās formās. Vispirms attīstījās augi. No tiem attīstījās dzīvnieki un visbeidzot to izveidotajos ķermeņos iemājoja Debesu būtnes – Cilvēki.

Centrālā Šūna Zemes centrā turpina darboties. Ap to tāpat kā pirms miljardiem gadu ir tas pats fiziskais vakuums. Tāpat Centrālā Šūna turpina ģenerēt Zemei vajadzīgos ķīmiskos elementus (ūdens nenokrita komētu viedā – kur tad radās tas ūdens, kuru it kā atnesa komētas?), kuri papildina ap vakuumu esošo gāzu lodi, kura arvien vēl ir Zemes centrā. (Tāpēc faktiskā Zemes masa neatbilst aprēķinātajai.) Tālāk no centra notiek gāzu koncentrēšanās, sašķidrināšanās, sakaršana un ķīmiskās reakcijas – jaunu savienojumu veidošanās.

Zemes masa, apmēri un ķīmisko elementu, tāpat kā to savienojumu daudzveidība pieaug. Zeme briest („akmeņi aug”) un attīstās. Zeme pieaug gan kosmisko putekļu krišanas, gan Centrālās Šūnas radošās darbības rezultātā. Tālāk šie savienojumi paceļas Zemes virskārtas virzienā un reizēm ar vulkānu darbību iznāk virspusē – Cilvēka dzīves telpā.

Ap katru Centrālo Šūnu ir tās enerģētiskais – radošais (skaistuma) lauks. Lauks nav viendabīgs. Tajā ir plūstoši mainīgas pārejas starp šo lauku uzturošajiem pretpoliem. Tādi pretpoli un to pārejas gradācijas ir sešām Visumu veidojošajām radošajām Enerģijām. Tāpēc ir 12 „Zodiaka apgabali”, caur kuriem savā Saules apriņķojumā ceļo mūsu Zeme un planētas – Zemes brāļi un māsas. Ap katru Sauli, planētu un tās dzīvo būtni (Cilvēku) ir Viņa Zodiaks. Zodiaks – tas ir „dzīvības aplis” – „dzīvo būtņu” – formu loks. Atcerēsimies, ka Enerģiju un Formu savienība ir Skaistums, kura formas un izpausmes simbolizē Zodiakā mītošie dzīvnieki. Mēs pazīstam Zodiaku grieķu mitoloģiskās tradīcijas mantojumā. Citām Kultūrām Zodiaks parādās citā tēlu – Skaistuma formu simbolu sistēmā. Katrs Zodiaka simbols runā par citu Kosmosa Skaistuma formu.

Enerģētiskā lauka nevienādība rada to, ko antīkajā pasaulē sauca par „planētu mājām”. Mūsdienu „astrologi” (astromanti) tās saskata debesīs – Saules Zodiakā, bet tās ir uz Zemes. Tie ir planētu enerģijām atbilstošie Zemes virsmas apgabali, kurus „ievibrē” Zemes Zodiaks – enerģētiskā lauka nevienādību īpatnības. Pareizāk sakot – tās ir gan debesīs, gan uz zemes. Debesīs ir Saules Centrālās Šūnas radītā enerģētiskā laukā nevienādības, caur kurām kustas planētas un tātad arī Zeme. Šīs nevienādības ietekmē un maina mūsu apziņas stāvokļus un tajā notiekošos procesus.

Zodiaks – „planētu mājas” nav atraujamas no Cilvēka enerģētisko centru – čakru jēdziena. Cilvēka Centrālā Šūna ap sevi ģenerē sešas čakras – trīs „zemākās” un trīs „augstākās”, kuras ir Centrālās Šūnas pārstāves – Sirds čakras enerģiju darbības diferences. Tas ļauj saprast Kosmiskā Zodiaka un čakru – planētu sakarības.

Mūsu Saules sistēma – Kosmoss ir mūsu Saules dzīves telpa – „ķermenis”. Saule ir mūsu Kosmosa Sirds. Saules Zodiaks ir Saules radošās darbības enerģētiskā lauka un skaistuma diferences – Savdabības. Planētas mūsu Kosmosā ir mūsu Saules enerģētiskās darbības centri – čakras.

Mūsu planēta – Zeme ir Mikrokosmoss un mūsu Saules kosmosa miniatūra. Planētas Zodiaks veido tās virsmas apgabalus – „planētu mājas”. Zodiaks ir telpā statiski fiksēts enerģiju lauks, bet „čakras”, planētas un „planētu mājas” ir formu pasaulē esošas šo lauku analoģijas.

Ir tieša atbilstība starp Saules darbību caur planētām (enerģiju centriem) un tādu pat Cilvēka Sirds enerģiju darbību Cilvēka smalko ķermeņu čakru sistēmā, kuru vada domu un enerģiju sintēze – Cilvēka Saprāts. Tāpēc čakru sistēmas darbība ir Skaista un Radoša. Tāpēc Skolotāji saka, ka „Planētas (enerģētiskās atbilstības) riņķo (veido mijiedarbību attiecības) Cilvēka Saprātā”, un – „Astroloģija attiecas uz Cilvēka Gara dzīvi”.

„Planētu mājas” ir mūsu planētas čakru darbības teritorijas – vietas, kuras ir tiešā atbilstībā mūsu Kosmosa fiziskajām formām – planētām. Ir apgabals, kurš atbilst Sirdij – Sibīrija un ap to esošā Krievijas teritorija. (Krievija ir Nākotnes iespēju nesēja un krievi ir šīs teritorijas sargi.) Mūsu Kosmosa centrs – Sirds – Sirds čakra un Centrālā Šūna ir mūsu Saule. Saule uztur apmaiņas ar visām sistēmas planētām. Arī planētas uztur savstarpējas attiecības. Planētu sakari ir saites, kuras savstarpēji uztur to Centrālās Šūnas.

Visu planētu ietekmes sintezējas tās Centrālajā Šūnā un, jau sintētiskā veidā, izplatās uz visiem planētas virsmas apgabaliem. Tur šīs ietekmes („kokteilis”) iedarbojas uz visu dzīvo radību (Cilvēku) Centrālajām Šūnām. Tā kā Cilvēki un būtnes dzīvo dažādās „planētu mājās” (atbilstību apgabalos), tad katrā apgabalā šī kokteiļa ietekme ir atšķirīga. Katrā apgabalā dzimušie ir saskaņā (rezonansē) ar savu apgabalu („planētas māju” – čakru Zemes organismā), tāpēc tas viņus uztur un atbalsta. Tāpēc Cilvēks jūt savas Dzimtenes balsi, atbalstu un vislabāk jūtas tikai tur. Tālumā no Dzimtenes Cilvēks nīkst un nekad nebūs laimīgs. Viņa Centrālā Šūna ir citā „planētas mājā”. „Venērietes” Centrālā Šūna būs disharmonijā ar „Marsa māju” un otrādi. Katrs labi jūtas tikai savās „mājās”. Kas „Venērietei” ir salda limonāde, tas „Jupiterietim” ir lipīgs šķidrums – mušpapīrs, bet „zemietim” pāruzbudinošs dopings. Tāpēc vienu un to pašu planētu stāvokļu kombināciju dažādu zemju iedzīvotāji uztver atšķirīgi.

Cilvēki vienā vietā atšķiras ar savu apziņas (čakru attīstības) līmeni. Tas nozīmē, ka vienas un tās pašas planētas („kokteilis”) atšķirīgi ietekmēs Cilvēkus, kuru attīstības līmenis ir atšķirīgs. Zemāk attīstītos tas ietekmēs mazāk – tiem būs mazāk Vērtību, kuras stimulēt, bet augstākattīstītos stimulēs spēcīgāk – atbilstoši (paātrinoši) viņu attīstības pakāpei. Tāpēc, lai astrologs novērtētu horoskopa patieso nozīmi un planētu ietekmi uz Cilvēku, viņam ir jāzin šī Cilvēka Garīgās attīstības līmenis – čakru attīstības stāvolis un viņa dzimšanas vietas „planētas māja”.

Mūsdienu „astrologi” to nezin un nav spējīgi konstatēt. Viņiem „planētu mājas” ir debesīs – Saules iezīmētās „planētas mājas” Zodiakā. Tāpat „astrologi” nezin un nevar interpretēt planētu un Saules Zodiaku mijiedarbību attiecības ar Zemes Zodiaku. Tas ir vienādojums ar trim mijiedarbības elementiem, par kuriem „astrologi” neko nezin. Turklāt šī vienādojuma rezultāti Zemes „planētu mājā” dzīvojošajiem jāinterpretē katram tur dzīvojošajam pēc viņa čakru – Garīgās attīstības līmeņa. „Astrologu” aprēķinātie „planētu stāvokļi debesīs” ir tikai „riču – raču” spēle pret tādu „Kosmiskā kuģa lidojuma programmu”.

*

Centrālā Šūna ir formas realitāte – Īstenības atspoguļojums Radītāja acu priekšā.


Visumā ir bezrobežīgi daudz formu. Mēs sevi redzam kā miesīgas formas, bet planētas un Saules kā dažādu lieluma iežu, gāzu, šķidruma vai kvēlojošas matērijas lodes. Formas, kuras mums nav pazīstamas vai pārāk atšķiras no mums ierastajām dzīvo būtņu formām, mēs neatpazīstam vai neattiecinam uz Dzīvību. Enerģētiskos veidojumus vispār nekonstatējam tāpat kā nekonstatējam Dzīvību, kuras laiks – dzīves temps radikāli atšķiras no mūsu dzīves tempa. Ļoti ātri dzīvojošos mēs nepagūstam fiksēt savā „notikumu” laukā, bet ļoti lēnajos neatpazīstam dzīves norises. Ļoti mazās būtnes neredzam tāpat kā par būtnēm neatpazīstam tos, kuru ķermeņu robežu nesaskatāmības dēļ, nespējam uztvert kā dzīvu būtņu formas.

Enerģētiskie veidojumi visu redz kā vibrāciju (krāsu, skaņu un ietekmju) laukus, starus, Saulītes, galaktikas un mirdzošus putekļus, vai pārāk lielo (enerģētisko) atšķirību dēļ vispār nekonstatēt tā klātbūtni.


Domformas satveras tikai ar citām domformām atbilstības mērā un papildinājumos.

Skaistums redz Skaisto un Skaistā mērā.

Radošais ar radošo sadarbojas.


Saprāts saprātīgo tā saprātīgumā redz. Ir bezgala daudz dzīvības formu, saprātīgu, bezformīgu būtņu un radošu enerģiju, kuras mijiedarbojas un dažādās pakāpēs konstatē vai pilnīgi nejūt citu klātbūtni. Viņām to klātbūtne ir notikums, tāpat kā citu būtņu esamībā notiek mazāko būtņu dzīves. Mūsu šūnas rodas un izzūd mūsu ķermeņa dzīves procesā, bet neapzinas šo lielāko dzīves procesu un mūs kā būtni, kuras sastāvu veidu un kurā kā telpā dzīvo.

Tā kā it tik lielas Dzīvības formu atšķirības, tad ir vajadzīga kāda visām kopīga, objektīva identitāte un katru formu raksturlielumu nesoša, negrozāma, visām pazīstama un saprotama visus vienojoša kopīga iezīme, caur kuru visas Dzīvības formas objektīvi uztver un novērtē viena otru. Tāda visiem kopīga un objektīvus raksturlielumus nesoša, visiem saprotama ir katrā esoša Centrālā Šūna. Visu Centrālās Šūnas sazinas ar visām citām un redz viena otru tādas, kādas tās ir bez maldinošo formu traucējumiem, maldiem un ilūzijām.


Tava Centrālā Šūna redz katra radījuma Centrālo Šūnu tādu, kāda tā patiesi IR.

Katra jaunnodibināta saite daudzkārt paātrina katras būtnes Izaugsmi.


Katras būtnes Centrālā Šūna izstaro Labvēlību uz katru citu Centrālo Šūnu, saņem no tām Pateicību un bauda Pamatvērtību – Esamības Prieku. „Es Esmu” ir augstākā ekstāze, kādu var sajust dzīva būtne. Diemžēl vēlāk līdz ar Īstenības uztveres zudumu šī sajūta zaudē savu spēku. Tīru apziņu iezīme ir tā, ka tās skaidri un sajūsmināti izdzīvo šo „Es Esmu” sajūtu. Jo attīstītāka apziņa, jo priekpilnāk un intensīvāk tā izdzīvo savu esamību – „Es Esmu”. „Es Esmu Tas, kas Es (tagad) Esmu” – „Tu patiesi mani redzi” – „Es Esmu Tas, kurā es dzīvoju, varu izpausties un esmu darbībā redzams” – „Es esmu Es, neatkarīgi no tā, kā Tu mani redzi” – „Es esmu tas, kas ir mana Esamības forma”.

Tā ir augstākā Centrālās Šūnas dzīvesprieka izpausme.

*

Mūsu Kosmosa – Saules sistēmas Centrālā Šūna ir Saule. Tā ap sevi rada un uztur Zodiaku un savas planētas, kuru enerģētiskās analoģijas darbojas Cilvēka Saprātā. Saules sistēmā ir daudz planētu – to lielākā daļa ir mums neredzamas smalkāko realitāšu formas. Mūs interesē 7 „planētas” – 7 Cilvēka principi tāpēc, ka debesu ķermeņiem ir tikai šo principu simbolu, bet ne tiešo „ietekmes aģentu” nozīme.

Te jāizdara neliela atkāpe un jārunā par divām parādībām ar diametrāli pretēju nozīmi un dabu. Pirmā ir Astroloģija – augsta Zinātne par planētu enerģiju mijiedarbībām ar Cilvēka Saprātu un ietekmi uz to.

Otrā ir tai pilnīgi pretējā astromantija. Astromantija nodarbojas ar Cilvēka, ģimeņu un valstu likteņa zīlēšanu pēc planētu kustības un stāvokļiem. Senatnē tumsonīgu ļautiņu vidū (tāpat kā šodien) bija cieņā (modē, topā, aktuāli) interesēties par savu nākotni. Tā bija (un vēl šodien ir) ziņkāres apmierināšana tiem, kuri bija ( un ir arī vēl šodien) pārāk dumji, neizglītoti un slinki savas nākotnes veidošanai, tiem, kuri visu grib novelt uz „planētām”, „Dieva gribu” un „likteni” tā vietā, lai atzītu, ka par savas dzīves gaitu atbildīgi ir tikai paši, un sāktu mācīties, lai par savu likteni – tā gaitu paši uzņemtos atbildību. Viņu slinkums ir tiktāl pieaudzis, ka viņi labāk aizbildinās ar savu vājumu nekā sāk strādāt sevis pilnveidošanai.

Savā vājuma demonstrēšanai viņi ir izdomājuši lielu „nepārvaramu dievu un spēku gribas” pasauli, kurā visa viņu dzīve ir ieprogrammēta un vienīgais, ko tādi vājie cilvēciņi varot, tas esot šo „dievu un spēku” gribas izzināšana ar visādu zīlēšanu palīdzību. Tā viņi zīlēja pēc kauto lopu iekšām, putnu lidojuma, mākoņu formām, kauliņu vai koka skaliņu krišanas, tintes traipiem, kāršu secības, gaisā pamestu priekšmetu krišanas un dzīvnieku gaitas (ar kuru kāju zirgs pārkāps zemē noliktu nūju), uz kuru pusi griezīsies govs, aita vai suns pieies pie vienas no vairākām bļodām u. t. t.

Tāpat kā Astroloģijas ēna un izkropļojums (pati Astroloģija vienmēr bija un vēl tagad ir slepena, profāniem nepieejama Zinātne) eksistēja likteņa zīlēšana pēc planētu stāvokļiem. Tā bija astromantija. Tagad astromanti publikai sevi uzdod par Astrologiem. Šī krāpšana ieveda veselu rindu būtisku problēmu.

Astroloģija apskata Centrālo Šūnu mijiedarbības un to ietekmes uz Pārpasaulīgo sfēru dzīvi – Pārpersonisko (Saprātu) un Pārlaicīgo (Monādi). Astroloģijā Cilvēka 7 principi tiek apzīmēti ar 7 „planētām” – Sauli, Mēnesi, Merkūru, Venēru, Zemi, Marsu un Jupiteru. Saturns šajā rindā neietilpst – tas ir Saules sistēmas robeža – „laika aplis” – evolūcijas cikls (izraēļu Jehova). „Nenovēršamais laika aplis „apēd” savus radījumus – cēlonis izbauda radītā sekas”.

Sākot no augstākā – Garīgā principa līdz zemākajam „planētas” un to principi izvietojas šādi:

Saule” – Gara Gaisma;

Mēness” – atstarotā – tumsā redzamā gaisma;

 „Merkūrs” – Gaismas kustība;

Venēra” – Gaismas sakārtotība kustībā;

Zeme” – Gaismas sakārtotības dzīve;

Marss” – Gaismas dzīves auglība,

Jupiters” – Gaismas dzīves auglības izplatības vara pār haosu.

Saturns” ir tā visa pretmets – fons un antitēze, uz kura Gaisma manifestē savu esamību un esamības formu. Saturns iezīmē robežu un telpas apjomu – piešķir pabeigtību katram sākumam, ķermenim un formai, bet pats nav ne šis ķermenis, ne forma, ne arī tā dzīve. Saturns tikai ļauj redzēt dzīves gaitu un formu.

Tāpēc Astroloģijā Saturns netiek ņemts vērā tāpat kā visas „tālās planētas” – Urāns, Neptūns un Plutons, kurām ar Cilvēka principiem nekāda sakara nav. Tās nepieder mūsu Kosmosam. Turpretī astromanti savos stāstos par gaidāmo likteni iesaista visus viņiem zināmos debesu ķermeņus, kam ar Cilvēka Saprāta darbību, protams, nekāda sakara nav.

Astroloģija ir Solārā Astroloģija. Tas nozīmē, ka Saules sistēmas un tāpēc arī natālās kartes centrā tā liek Sauli – Kosmosa Centrālo Šūnu, ap kuru riņķo visas citas planētas. Viduslaiku cīņas ap to, kas ir Kosmosa centrā – Saule vai Zeme, nebija astronomu, bet Astrologu un astromantu cīņas. Mūsdienu „zinātnieki” un tā laika Cilvēku soģi vienkārši nezin, par ko ir strīds – viņi ir vēl dumjāki kā viņu viduslaiku senči.

Liekot centrā Sauli, Astrologi lūkojās uz Kosmosu (vienoto Skaistumu) tā saistība ar Cilvēka Gara dzīvi un tā principu darbību Cilvēkā. Liekot centrā Sauli, Cilvēks ir Gaismu, Siltumu un Labvēlību izstarojoša Radoša būtne, kura savā dzīvē ziedojas zemāko dzīvības formu labā – strādā Lielākā Labuma principa uzturēšanai. „Ko jūs esat darījuši mazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši man” – saka Saule – Kristus katram Cilvēkam. Laba darīšana „mazākajiem brāļiem” ir Saules iesāktā darba turpinājums un tāpēc laba darīšana Saulei – Kristum (Labvēlības – Pateicības loka turpinājums).



41. turpinājums


Liekot centrā Sauli, Astrologi dod tās likumīgo vietu Zemei (personības simbolam) un norāda personības vietu, lomu un pienākumus tās attiecībās ar citām esamības formām. Šī personības vieta un mijiedarbība personību uztur tās attīstības ceļā. Vienlaicīgi ar to Astroloģija apstiprina Zemes (personības) izvēles brīvību – Gribas brīvību sava ceļa izvēlē un to, ka neeksistē nolemtības un nenovēršamības sloga – viss ir Cilvēka paša rokās. Cilvēks ir brīvs sava likteņa lēmējs un nes atbildību par pieņemtajiem lēmumiem sava likteņa veidošanā.


Astroloģijā Cilvēks nav atkarīgs no Astrologa darbībām.


Liekot centrā Sauli – Cilvēka Garu, tiek manifestēta Gara darbība ar visām no tā izrietošajām sekām. Cilvēka Gars – Saule ir viņa Centrālās Šūnas sakari ar visām Centrālajām Šūnām to Labvēlības un Pateicības apmaiņu plūsmās. Saule natālās kartes centrā ir Cilvēka altruistiskās (Visu Tev, mīļais) dabas zīme un tieši tāpat vada savas „ēnas” – personības dzīvi. Tāds Cilvēks – viņa personība stiprina saites ar savu Garīgo „Es” un citām būtnēm, to Centrālajām Šūnām. Katra saite, kuru veidojam, paātrina mūsu attīstību. Tāpēc sākumā lēni – lēni, bet tad, altruismā pieaugot, aizvien ātrāk un ātrāk ejam savu izaugsmes ceļu līdz kādu mirkli notiek eksponenciāla „uzskriešana Debesīs” – atklāsmes sprādziens – „Es Zinu kā tas IR!”.


Atklāsme ir Cilvēka apziņas ienākšana jaunā esamības līmenī.

Atklāsme – apskaidrība ir Labvēlības – Pateicības ceļa pakāpiens.

Buda – Apskaidrotais ir Cilvēks, kurš ir pakāpies savā Izaugsmē Pateicībā par viņam sniegto Labvēlību apgūt viņa apziņai pieejamās Zināšanas un pieredzi.


Princi par Budu padarīja viņa Pateicība.


Pateicība piesaista Mīlestību un Mīlestība veic apziņas transformāciju – paceļ Cilvēku viņam agrāk nepieejamā Īstenības telpā.


Astrologs vēro centrā esošo Sauli. Vērošana ir spēcīgākā Gara ietekme. Vērošanas laikā notiek spēcīgākās mijiedarbības un enerģijas apmaiņas. Vērojot Sauli, Astrologs sūta savas vibrācijas Saulei un no turienes saņem Saules vibrācijas. Tas ceļ Astrologu un caur viņu arī vērojamo Cilvēku.

Astrologa dvēseles tīrība un apziņas skaidrība bija galvenie kritēriji viņa pielaišanai izglītībai šajā Zinātņu nozarē. Pārbaude bija ļoti vienkārša. Mūsu Saule nav viens telpisks ķermenis. Mēs redzam tikai vienu no trim Saulēm, kuru centri nesakrīt. Ir fiziskā (mēs to redzam), astrālā un Garīgā Saule – („drīz zila, drīz sārta, drīz zelta”) tās trejas Saules, par kurām Dainās dzied. Tad pārbaudes laikā tam, kurš gribēja Astroloģiju mācīties, lika Saulē skatīties un visu treju Sauļu centrus atzīmēt (senatnē trejus Zodiakus zināja). Mūsu Zeme ap visām trejām riņķo, tāpēc tās orbīta ir izstiepta, bet ne apaļš riņķis. Ja pretendents tās redzēja, tad viņa dvēsele bija tādam, darbam tīra. Ja ne, tad viņam bija pašam pie sevis vēl jāstrādā. Tikai tad, kad kāds trejas Saules redzēja, viņš bija tiesīgs planētu un Saules lokā soli spert un pretendēt uz viņu sniegto Centrālo Šūnu ietekmju vērošanu, to izmantošanu sabiedrisko procesu veidošanai un vadīšanai.

Astroloģija, kā kopu mācība nenodarbojas ar atsevišķu personību dzīvēm. Astroloģija ir Zinātne par Kosmisko sistēmu mijiedarbībām ar savām apakšsistēmām. Astroloģija interesējas par Kosmosa ietekmēm uz Cilvēci caur tās tautām un to vadoņiem. Lai zinātu tautas virzību, ir jāzin tās Vadoņu rīcībai atbilstošākie brīži.


„Vadonis, tauta un zeme ir vienoti” ir Astroloģiska aksioma.


Tāpēc Astroloģija nekad neinteresējās par atsevišķu personību dzīvi, bet tikai par visas sabiedrības vadoņu darbību viņu izvēlēto mērķu sasniegšanai. Astrologs, vērojot Sauli, saņēma tās Garīgās, dvēseliskās un fiziskās ietekmes, attīrījās un tāds attīrīts redzēja savas zemes vadoņa labākās iespējas viņa darbībai Lielākā Labuma principa realizācijai. Tas veda Vadoni, viņa tautu un Astrologu viņu izaugsmes ceļā.


Tas, kurš redz trejas Saules un zin viņu Zodiakus, ir Astrologs, bet tas, kurš redz tikai vienu Sauli un liek Zemi (personību) Zodioka centrā, ir šarlatāns un melis – astromants.


Natālās kartes centrā liekot Zemi (personību), ar to pašu tāds darbonis aktualizē tādas personības egocentriskos aspektus – ievirza šo personību pieaugošā egoismā – pretnostatījumā sabiedrībai, sabiedrisko saišu saraušanai un nepateicībai – personisko interešu stādīšanai pāri par sabiedrības interesēm, kas ir savas attīstības tempa bremzēšana un ievirzīšana atpalicībā. Liekot Zemi (personību) centrā, ar to pašu zīlēšanas sistēmā tā tiek zaudēta – astromantiem ir vajadzīgas 7 rotējošas – aktīvas „planētas” un tāpēc Saturns tiek ievests kā viena no planētām. Saturns ir „ierobežojošais” princips, tāpēc ar tā ieviešanu „pie planētām” tiek apturēta Cilvēka attīstība un noliegta Cilvēka Gribas brīvības esamība. Ar to pašu Cilvēks tiek padarīts par „Dieva vergu” un tiek iezīmēta viņa nespēja pašam nest atbildību par savu dzīvi un rīcības sekām tajā. Tāda „astroloģija” (astromantija) ir melnās maģijas akts. Ģeocentriskā astromantija ierobežo Centrālo šūnu sakarus un pastiprina egoismu Cilvēka apziņā, līdz ar to nobremzē un aptur Cilvēka Izaugsmi visās tās izpausmēs.

Tam blakus ir šīs darbības metafiziskais aspekts. Vērošana ir spēcīgākais Gribas projekcijas akts. Astromants, vērojot Cilvēka natālo karti – „pētot viņa likteni”, tajā projicē savu dabu – to, kāds viņš tobrīd (trejas Saules neredzošs) patiesībā ir, un savas dzīves problēmas. Tādā veidā viņš saviem „klientiem”, kuri viņam maksā par pakalpojumiem, uzspiež savas dvēseles dabu – padara viņus par sava redzējuma vergiem, atņem viņiem Gribas, brīvību un lēmumu pieņemšanas neatkarību. Tāds astromants viņos projicē savu netikumu, mantkāri un visas dzīves problēmas – piespiež citus izdzīvot savas dzīves peripetijas un samezglojumus tādā veidā, kādā tās redz – kā to dara pats. Vērojot citu dzīves, ģeocentriskais astromants stājas apmaiņu attiecībās ar tām un tāpēc no tām izsūc dzīvības enerģiju – klienti nostājas pakārtotās attiecībās ar astromantu, kuram uzticas un maksā par pakalpojumiem.


Mūsdienu „astroloģija” (astromantija) ir vampīrisms un Izaugsmes ceļu slēgšana – Cilvēka ieprogrammēšana uz „astrologa” (astromanta) redzējuma „ceļu”.


Patiesā Solārā astroloģija visa centrā liek trejas Saules – to centrālās šūnas. Ap tām veidojas treji Zodiaki – enerģiju lauks, kurš savīts no treju Sauļu enerģijām – fiziskās, astrālās un Garīgās Saules Zodiakiem. Katrs Zodiaks uztur Dzīvību savā esamības slānī, uz katras no sešām planētām, kuras ceļo šajā trīskāršajā Zodiakā.

Kosmosu veido sešas viena (trīsvienīga) Radošā centra izstarotās pamatenerģijas, kuras tālāk diferencējas – izvēršas sešās Radošajās hierarhijās un to „eņģeļos”. To mēs vērojam varavīksnē, kurā ir sešas krāsa, bet septītā – violetā veidojas pārklājoties augstākajai zemākās kārtas – fiziskās pasaules krāsai ar nākošās pasaules krāsu kārtas zemāko krāsu.

Sešas enerģiju hierarhijas rada sešus Cilvēka principus un to analogus – planētas, kuras ietekmē Cilvēka Centrālo Šūnu, caur to Cilvēka Saprātu un caur to viņa apziņu tādā mērā, kādā Cilvēks atzīst un pieņem sava Saprāta virsvadību savā dzīvē.


Cilvēka Saprāts personībai ir tās „Dievs Tēvs Debesīs”.


Sešas planētas – Merkūrs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters un (Zemei) Mēness ir sešas Saules sistēmas čakras – Cilvēka čakru analogi. Saule (trejas Saules) ir Saules sistēmas Sirds – centrālā un augstākā čakra. Tieši tāpat Cilvēka organismā Sirds čakra ir centrālā un augstākā, no kuras aizvien plašākos lokos pa spirāli „nolaižas” pārējās sešas čakras.

Saule ir Sirds. No tās uz leju ir Merkūrs (Saules pinums). No turienes spirāle nonāk pie Venēras (kakla čakrā) un turpina loku uz Zemi (vēdera čakra). No Zemes spirāle cēlas pie Mēness („trešā acs”) un nolaižas pie Marsa (seksuālā čakra – „kundalīni ligzdā”), lai no turienes plašā lokā paceltos pie Jupitera un ar tā valdnieka kroni vainagotu Saprātīgā Cilvēka galvu.

Kā redzat, šajā planētu un Cilvēka čakru analoģiju sistēmā citām planētām vietu nav.

Trejas saules ir tā neizmērojami plašā un tālā ceļojumu telpa, kurai pievēršoties, katrs var būt tāds Tuaregs, Parīzietis vai Ķīnas Zinātnieks. Katrs var seglot savu kamieli, iedarbināt auto vai kāpt lidmašīnā, lai iegūtu sev piemērotu ceļojumu un tā sniegto Izaugsmi ceļojumā uz savu Ideālu piepildījumu, kurā to vada viņa Saule.


Katrai Saulei – Sirdij ir tās telpa un plašums.

Katrai Saulei – Sirdij ir sava Liesma, Siltums un Skaistums.

Katrai Saulei – Sirdij ir tās dotais Izaugsmes ātrums.

Katra Saule – Sirds dāvā Labvēlību.

Katrai esam Pateicīgi.

Katrs Staru tālāk nesam.

*

Savas dzīves centrā Cilvēks var likt sevi vai par to pieņemt TO, kas tāds ir visam dzīvajam – Lielākā Labuma principu – to, kas ir labs iespējami lielākam dzīvo būtņu (Cilvēku) skaitam iespējami plašākā labklājības spektrā. No tā Neatkarība parādās kā katra Cilvēka, sabiedrības un valsts vai Cilvēces neatkarība lēmumos, ar kuriem notiek tā darbības veida izvēle, kādā tie savā dzīvē realizēs Lielākā Labuma principu. Tad Brīvība ir viņa brīvība pielietot savu izvēli dzīvē – tas cik viņš ir iespējām apgādāts vai apstākļu ierobežots. Tādā kārtā Neatkarība katram Cilvēkam ir viņa iespējā pašam izraudzīties veidu, kādā viņš savā dzīvē realizēs Lielākā Labuma principu, bet Brīvība ir samērā, tajās attiecībās, kādās šī izvēle ir ar kolektīvo dzīvi tā paša principa iemiesošanā.

Tāpēc Neatkarība ir individuāla parādība (katra paša darīšana), bet Brīvība ir Kolektīvās dzīves daļa. Neatkarīgs katrs var būt arī uz citu neapdzīvotas salas, bet Brīvs Cilvēks var būt tikai sabiedrībā. Pie tam viņa Brīvība tad ir tieši proporcionāla viņa spējām un tieksmēm būt derīgam sabiedrībai.

Pamatvērtību un Lielākā Labuma principa nesošā Vienota Griba, kura nāk kā Labvēlība, Cilvēku virza uz Labo, labdabību un labdarbību, attīstot viņā esošās Cilvēcisko Vērtību potences. Labais attīstās Cilvēkā esošajiem labajam labvēlīgā vidē labvēlīgos apstākļos saskaroties ar apkārtesošo labo.

Par labvēlīgu vidi mēs varam uzskatīt vidi, kura dzīvajai būtnei (Cilvēkam) nodrošina visu viņa pilnvērtīgai dzīvei – attīstībai vajadzīgo – tātad kā attīstības stimulus, tā darbības iespējas un arī iegūtās spējas nostiprinošas grūtības, slodzi un procesu bremzējošas grūtības, kuru pārvarēšana attīsta Uzvaras Ceļvedi – Tieksmi. Vides labvēlība nav attīstību veicinošo apstākļu pārbagātībā, pieejamībā un daudzpusībā (kas var novērst uzmanību, vājināt Tieksmi un izkliedēt spēkus), bet to atbilstībā, savlaicībā un samērojamībā ar tobrīd aktuālo attīstības posmu un tā Vērtībām. Labvēlīgā vidē vajadzīgie apstākļi veidojas, pienāk un saglabājas savlaicīgi – tādā ātrumā, kurš saskan ar iekšējo attīstības procesu ātrumu un vajadzībām. Priekšlaicīgais, novēlotais, nepietiekošais vai pārsniegtais ir vienlīdz kaitīgs un nav savienojams ar labvēlīgas (draudzīgas) vides jēdzienu.


Priekšlaicīgais, novēlotais vai pārsniegtais tāpat kā nepietiekošais ir postošs.


Labvēlīga vide ir tā vide, kurā darbības notiek ar domu par labāko darbības iznākumu tam, kurš šīs darbības saņem.

Par labvēlīgiem apstākļiem mēs varam uzlūkot visus apstākļus (arī grūtības un darbību veicinošu deficītu – it īpašu deficītu!), kuri virza dzīvo būtni tās attīstībā tobrīd tai derīgākajā un vajadzīgākajā attīstības virzienā un ātrumā. Labvēlīgie apstākļi ir ietekmju saskaņotība, līdzsvarotība un savietojamība uzstādītā attīstības mērķa sasniegšanai atbilstoši, būtnes attīstības līmenim un attīstības posmam tajā. Saskaņoti iedarbojoties, apstākļi attīsta tieši tās vērtības, tieši tajā secībā un apjomā, kādas tobrīd ir jāattīsta. Saskaņotība ievēro vērtību primāro vai sekundāro dabu, tāpēc ir savlaicīga. Tur, kur tāda apstākļu ietekme ir labvēlīga, tur dabiski un saskaņoti attīstās Vērtības, bet tur, kur nav saskaņotības, tur attīstās „vērtību ēnas” – Vērtībām pretējas parādības. Cilvēkiem tas ir redzams kā negatīvās rakstura īpašības, noziedzība un netikumi vai atkarības. Visas atkarības ir sekas Cilvēka priekšlaicīgai saskarei ar apstākļiem, kuros tas nav gatavs darboties.


Par labvēlīgiem apstākļiem mēs redzam tos apstākļus, kurus to radītājs formē domājot par to labo, kas veidosies šajos apstākļos dzīvojošajā dzīvajā būtnē un tās dvēselē.


Par labo mēs redzam to, kas tobrīd saskan ar dzīvās būtnes attīstības virzienu, tempu un pakāpi tās attīstības stadiju tajā. Tāpēc Lielākā Labuma princips paredz, ka tas katram tā attīstībā tobrīd ir katram savs.


„Tas, kas der vienam, neder citiem.”

„Tas, kas jārāda vienam, no citiem jāslēpj.”

„Tas, ko rosina vienā, citos jāatstāj mierā.”

„Visam savs laiks.”


Par labo saskarsmē mēs redzam to, ka katram dodot tam tobrīd vajadzīgo, tiek ņemta vērā viņa attīstības pakāpe un tāpēc tam netiek uzkrautas tās grūtības, problēmas un izvēle jautājumos (neatkarība), kurus tas vēl nav spējīgs risināt. Tādu atbrīvo no Brīvības tajā, kas tam nav pa spēkam, sargā no kārdinājuma tajā, kam tas vēl nav gatavs.


Neatkarībai tāpat kā Brīvībai ir jānobriest un tās ir jāpieņem tik daudz cik tās var pielietot savā dzīvē Lielāka Labuma principa darbībai.


Tas nozīmē arī to, ka saskarsme ar labo sevī ietver saprātīgu Neatkarības un Brīvības ierobežojumu līdz apmēriem, kādos to lietotājs ir spējīgs tos pielietot Lielākā Labuma principa realizēšanai.

Tāpat tas nozīmē arī to, ka augstākattīstītajiem Lielākā Labuma principa realizēšanai ir jāuzņemas rūpes par zemākattīstītajiem tajā, kur tie ir ierobežojuši zemākattīstīto Neatkarību un Brīvību.


Labais vienmēr ir vērsts uz kolektīvās labklājības pieaugumu.

Labais ir Lielākā Labuma principa pielietojums.

Labais ir Labvēlība esošajos apstākļos, laikā un vietā Labvēlības skartajam.


Ja Cilvēks savas dzīves centrā liek sevi, tad ar to pašu viņš atdala sevi no vienotās Gribas, viņa griba atdalās no tās un tās nestās Labvēlības, tās radītajiem labvēlīgajiem apstākļiem un labā. Tāds nonāk disharmonijā ar Labvēlības veidoto vidi un tāpēc ir spiests būt apstākļos, kuri nemitīgi ierobežo viņa Brīvību rīkoties un saskaņā ar saviem lēmumiem, kuros vairs nav Neatkarības, jo to pieņemšanu tagad diktē nevis iekšējā nepieciešamība (realizēt Lielākā labuma principu), bet apkārtējie apstākļi, kuri savā darbībā nesakrīt ar tādas personības vēlmēm un uzskatiem par labo, derīgo un vajadzīgo.

Atdaloties no Vienotās Gribas, tāds Cilvēks at-iet no Saprāta un Mīlestības uzturētās Dzīvības telpas, Pamatvērtības un tās nestās Labvēlības. Atdaloties, tāds Cilvēks zaudē galvenos Mīlestības darbības ceļus Neatkarību un Brīvību un līdz ar to arī Dzīvības darbības spēku – Mīlestību.

Iegrimstot tādā savtībā, Cilvēks uztur savu patmīlību, kas kļūst par viņa iekšējās „izdegšanas” uzturētāju. „Izdegšana” ieviešas tur, kur apstājas Labvēlības un Pateicības plūsma, kur Cilvēks vairs neatzīst Lielākā Labuma principu un nerīkojas saskaņā ar to, kur Cilvēka rīcību nevada Mīlestības darbs, bet viņa paša tieksme koncentrēties uz viņaprāt viņam vajadzīgajiem „labumiem”.


„Izdegšana” ir pretdabiski pielietots koncentrēšanās mehānisms, kurš uztur tieksmi uz viltus vērtībām, netiklo un postošo.

Izdegšana ir Izaugsmes trūkums intensīvā darbā.


Cilvēka Brīvība ir tajā, ka viņš var realizēt Vienotās Gribas Labvēlību, var darīt labu un tādā veidā nodot tālāk šo Labvēlību. Nekādas citas Brīvības Cilvēkam nav. Visas citas darbības, kuras nav Brīvības izpausmes, ir patvaļa. Visos citos darbības virzienos viņš sastopas ar tādai darbībai atbilstošu pretestību, kura tādā vai citā veidā un laikā pārtrauc šo darbību. Viss, kas ir ārpus labdarbības Brīvības ir patvaļa. Līdz ar to patvaļa ir Brīvības pretmets un Brīvības apkarošanas metode. Tieši tāpēc Brīvību atņem patvaļīgi ievedot Cilvēku maldos un piespiežot viņu labdarbības vietā sekot viltus ideāliem vai nodoties piespiedu darbam viltus vērtību ražošanā, tā iesaistot viņu viltus darbā.

Viltus darbs ir neīsts darbs, kurā enerģija un resursi tiek tērēti, bet Vērtību vietā tiek ražoti atkritumi un viltus vērtības.

Dabiskās Kārtības un Vērtību dabas sapratne ved uz Tikumību un tās Ētiku, Radošās darbības (arī vārda!) Brīvība pastāv tikai Tikumības un tās Ētikas ietvaros. Viss cits materiāls un darbības ir tikai meli, mēsli, murgi, troksnis un atkritumi – tas, ar ko paverdzina Cilvēka apziņu.


Tikumības Ētikas ietvaros Vārda (radošās darbības) Brīvība ir runāt un darīt labu, uz labu, par labu un no laba prāta.

Labs prāts ir Brīvs un labvēlīgs prāts.

Brīvs un labvēlīgs prāts meklē Izaugsmi darbā, kurā iemieso Lielākā Labuma principu kā atbildi un Pateicību par dāvāto Labvēlību – Dzīvību.

***

Māksla, Zinātne un Reliģija (šī vārda īstajā nozīmē) ir vienas parādības – Kultūras – izpausmes tās attīstības virziena un sasniegumu pielietojuma aspektos. Tos saista trešais elements – Tiesības. Kultūra caur Tiesībām uztur savu darbības un dzīves vidi – Zinātnes un Reliģijas veidotu pasauli. Zinātne un Reliģija dod dzīves jēgu un stabilitāti – nes tās turpinājuma un nebeidzamības piepildījumu – Cilvēka dzīves pārlaicīgās pilnvērtības reālu izziņu un ticību tai. Maldi to samazina un liek apšaubīt. Tiesību izkropļojumi rada zinātniskus un reliģiskus maldus, kas noved pie maldīgos priekšstatos konstruētas pasaules dzīves kārtības ieviešanas. Tagad mēs neesam ne Zinātniski veidotā, ne maldīgā pasaulē. Šī ir antizinātniska, antireliģiska un prettiesiska Kultūras nolieguma valstība. Tā iznīcina Cilvēkam dotās dzīves iespējas.

Ekonomika ir Zinātne par ekvivalentos izteiktas enerģijas apriti Dabā, organismos un to veidotajās sistēmās. Vielas un enerģiju nezūdamības likums nosaka to nemitīgu transformāciju no vienas otrā un formu mainību, neradot ne zudumus, ne pieaugumus sistēmās vai to kopumos. No tā izriet Leibnica, Laruša un citu Zinātniskās (vai Dabiskās)ekonomikas pārstāvju mācītais un ieteikumi. Leibnics, savulaik sargājot Angliju no liberāļu ideoloģiskā iebrukuma tās ekonomikā, izveidoja spīdošu matemātisko aparātu, kurš parādīja, ka visu ekonomisko darbību galarezultāts ir “0” un to, ka liberāļu piedāvātās ideoloģiskās lamatas pie šīs “0” nonāk caur destruktīvu darbību ceļu tur, kur pie tās var nonākt caur radošu darbību ciklu. Abos gadījumos, tas nozīmē citu – diametrāli pretēju dzīves kvalitāti un risināmo problēmu loku.

Radot ideoloģisku – liberālu dzīves veidu un tā ekonomiku, šie ideologi neatceļ un nevar atcelt Dabas likumu darbību savā ekonomikā, bet tikai ievieš tajā savas patvaļīgās izmaiņas un to uzturošas regulācijas metodes un mehānismus. Šajā rakstā nav vajadzības vēlreiz atgriezties pie Leibnica matemātiskajiem vienādojumiem – to katrs var darīt pats, bet var to vienkāršoti ilustrēt caur sociopsiholoģiskiem tēliem un mehānismiem.

Jebkura ekonomika ir vienāda skaita un kvalitāšu veicinošu “+” un bremzējošu “ - ” apstākļu stabilizētu procesu sistēma, kurā “resursi” pārtop savos “galaproduktos”. Resursu un galaproduktu apjoms ir vienāds, tātad = “0”. Jebkurš galaprodukts ir resurss citā procesā ar to pašu “0” galā. Resurss sastāv no divām daļām – substances – masas, tajā ietvertās enerģijas un resursa kvalitātēm – iespējamajām substances transformācijām un zināšanām par to, pieredzes un prasmes tās izmantot, strādāt ar to. Galaprodukts arī sastāv no divām daļām – atkritumiem un kvalitatīvās daļas.

Jebkura substance, jebkurš ražojums, veidojums agri vai vēlu pārvēršas atkritumos un sadalās savos izejmateriālos – substancēs. “No zemes tu esi ņemts, par zemi...” vieni atkritumi kalpo par citu procesu izejmateriālu – ir tā resurss. Tāpēc tur, kur atkritumu apsaimniekošana ir “peļņas” ieguves avots, atkritumu daudzums samazināties nevar. Pārāk daudzi ir ieinteresēti to ražošanā un dažādo atkritumu veidu ražošanas uzturēšanā un paplašināšanā.

Tas ir uzskatāms piemērs tam, kas notiek, var notikt resursu kvalitatīvajā daļā un diemžēl tur notiek. Tas parāda peļņu un antizinātniskās ideoloģijas radītās “peļņas” raksturu un saturu.

Kvalitātes pāriet citās kvalitātēs – jaunās zināšanās, prasmēs (ierobežojumos – disciplīnās) jaunatrastās resursos apslēptās iespējās. Zināšanas un no tām izrietošās prasmes – to daudzums nemainās tāpat, kā nemainās resursos esošās iespējas. Tās tikai pāriet no Nerealizētajām Realizētajās. Šī pāreja ir Visuma Vienotās Apziņas pašizziņa un saprāta Evolūcija. Tā ir Visuma, Dabas un Cilvēka dzīves jēga, bet peļņa tajā ir Dzīvības daudzuma palielināšanās sistēmai izsmalcinoties un pieaugot mijiedarbību skaitam un niansētībai tajā, saglabājoties kopīgajam kustības impulsam, iesaistītajai substancei (nediferencētajai matērijai) un Gribai. Līdz ar to, alga par darbu Cilvēkam ir piedalīšanās Evolūcijā, bet peļņa – uzkrājums, ir notikušās kvalitatīvās izmaiņas Saprātā.

Šī pāreja ir peļņa Zinātniskajā (Dabiskajā) ekonomikā. Jūsu peļņa ir Jums neatņemamais procesu galarezultāts, bet viss tas, ko Jums tādā vai citā ceļā var atņemt un ierobežot – ko Jūs nepārvaldāt pilnīgi suverēni un neatgriezeniski, par ko Jums nav pilnīga un neatņemama vara, nav Jūsu, nav peļņa un nepieder Jums, bet tam, kurš to var Jums atņemt – tam, kuram ir vara pār to. Viņš Jums dod cerības to lietot un ar šo cerību palīdzību kontrolē Jūsu rīcību – tātad tur Jūs verdzībā.

Materiālās pasaules – substanču peļņa ir radošā darbā iegūtais dzīvības procesu nodrošinājums tiem, kuri piedalās dzīvības procesos, un tās izmaiņas, ko šāds Darbs ienes fiziskajā ķermenī un apziņā – veselības un kvalitātes pieaugums. Tas, kas “dzīvnieku” pārvērš Cilvēkā. Tāpēc Dabiskajā Ekonomikā un Tiesībās parāds - aizdevums eksistē un var eksistēt tikai noteikta procesa – cikla robežās. Pēc cikla beigām tas zūd – pāriet karmiskajos norēķinos vai ir šajos norēķinos bijis notikums. Tas pāriet procesu sistēmas pārziņā, kura to pāradresē uz tā cēloni. Tā ir vecgada vakara “bluķa” (patiesību sakot – zaru saišķa) vilkšanās – pēdu nodzēšanas rituāla iekšējā jēga.

Ideoloģiskās - deformētās ekonomikas peļņa ir manipulācijās ar ilūzijām par “atkritumu” vērtību un to pielietojumu iespējām. Tas, ko it kā dod šo “atkritumu” iegūšana savā īpašumā, to novietošana dzīvoklī un to lietošana, un tās cerības, kas saistās ar šo “atkritumu” lietošanas rezultātiem.

Šeit jāizdara maza atkāpe no temata uz Darba būtību. Pamatos tā ir saistīta ar nodokļiem un to pietiekami labi apraksta Lindons Larušs, tomēr ir vēl kāda būtība, kurai viņš citus jautājumus risinot nav pievērsies. Tas ir tas, ka nodoklis “ir soda nauda par Darba nedarīšanu”. Tas prasa pilnīgu nodokļu avotu, plūsmas un mērķu pārskatīšanu un pārvērtēšanu.

Katrs Cilvēks nāk šajā pasaulē sava Evolucionārā pienākuma vadīts ar visām no tā izrietošajām tiesībām. Tomēr, tā kā Cilvēks nav pilnīgs (tikai Absolūts ir pilnīgs), tad tam ir jāspecializējas, un savas specializācijas mērā un atbilstoši tai ir jādeleģē citiem savas tiesības un to pildīšanai atbilstošo Darba daudzumu. Ir jāmaksā par to, ko Tu atdod citam. Tas Darbs, kuru Tu saņem, Tev nes ienākumu vai peļņu. Ar darbu ir jāsaprot radošās aktivitātes process, kurš nes Evolucionāras izmaiņas Saprātā. No tā izriet, ka nav tiesībās vienlīdzīgu Cilvēku, bet katra tiesības izriet no tā, kas viņš ir. Sievietei ir tiesības saskaņā ar viņas būtību, un tāpat Vīrietim. Bērna tiesības izriet no viņa stāvokļa un ierobežojumiem, bet Vecāku – no viņu pilnvarām un Dabiskās Kārtības radītās nelīdztiesības, kura līdzsvarojas dzīves gaitā, mainoties abu Darba raksturam.

Vecāku Darbs ir bērna audzināšanā. Bērna Darbs ir šīs audzināšanas pieņemšanā. Tāpat nav līdztiesības starp dažāda vecuma un sabiedriskās darbības nesējiem.

Tiesības pieaug un mainās līdz ar pienākumiem, atbildību un darbības sekām pār apkārtējiem. Tiesību pieaugums sabiedriskajā jomā nes līdzi personisko tiesību sašaurinājumu un otrādi. Vispilnīgākās tiesības realizēt savu personisko dzīvi ir viszemākajam sabiedrības loceklim. Vispilnīgākās sabiedriskās tiesības ir monarham, bet viņam nav nekādu tiesību uz personisko dzīvi. Tas, kurš grib dzīvot savu personisko dzīvi, ir beztiesīgs sabiedriskajā dzīvē. Ierobežojumi un tiesības ir līdzsvarā. Pieņemot vienus, tiek pieņemti otri. Mainoties vieniem, mainās otri. Kopsummā ir un ir jābūt līdzsvaram. Šis tiesību diferencējums un līdzsvars ir tas pats iepriekšminētais dzīvības daudzums sabiedriskajā dzīvē. Profesionālās tiesības nozīmē citu tiesību sašaurinājumu šī Cilvēka dzīvē tādā mērā, kādā šī profesija atstāj savas pēdas viņa apziņā. Katra atbildības pakāpe un raksturs izriet no viņa tiesībām.

Tāpat no tiesību diferences izriet tas, ka katram ir jānodrošina tā Darba daļa, kura ir deleģēta ar tiesībām. Sabiedrisko tiesību nesēji saņem to realizācijai paredzētos līdzekļus – nodokļus. Nodokļus maksā arī profesionālo tiesību nesēji par tām tiesību daļām, kurās tie nepiedalās profesionālo ierobežojumu dēļ.

Otrā un trešā nodokļu daļa izriet no līdzsvarotas sabiedrības Darba daudzuma nepieciešamības un hierarhiskās Darba sadalīšanas – attīstības virzības iespējas sabiedrībā.

Līdzsvarotā sabiedrībā katra Darba nepieciešamība izriet no šīs sabiedrības reālajām vajadzībām. Reālās ir tās vajadzības, kuru apmierinājums nes Evolucionāru izaugsmi. Tas ir reizē radošs profesionālā izaugsmē, nes dzīves piepildījumu un, reizē ar šī Darba augļu tālāk sniegšanu un saņemšanu, nes tā darītājam saņēmēja pateicību. Līdzsvarota sabiedrība ir savstarpējas vajadzības, derīguma, cieņas un pateicības sabiedrība. Tā ir kaimiņattiecību, sadarbības un savstarpējā atbalsta, saskaņas sabiedrība. Tie ir šīs sabiedrības dzīves pamatakmeņi un reizē arī attīstības virzieni.

Šādā Zinātniski veidotā un Reliģiski uzturētā sabiedrībā darbojas Dabiskās Kārtības ekonomiskie likumi, kuri nosaka to, ka jebkura tajā pamatota ekonomiskā darbība nodrošina tālāko procesu, apmierina esošo vajadzību un ierosina pozitīvu pārmaiņu blakusesošajos procesos. Tas ir – pareiza ekonomiska darbība palielina radošu iespēju skaitu un samazina esošo problēmu loku. Sabiedrība ir vienots veselums, ar dažādu rīcībspēju apveltītu cilvēku saskaņotājs kā Darba daudzumā, tā resursu izmantošanā un vajadzībā pēc Darba augļiem.


42. turpinājums


Pārprodukcija ir nevēlama un kaitīga, liecina par ritma zudumu un enerģijas līdzsvara traucējumu. Bez tam Evolucionārie procesi ir Kopdarba rezultāts un savai norisei prasa noteiktu laiku. Darbs nav augļu radītājs, bet kopības uzturētājs. Augļi ir kopības un apvienības rezultāts un to daudzums ir uzskatāms kopības lieluma un kvalitātes rādītājs. Līdzsvarotās sabiedrībās tās locekļi savstarpēji mainās ar dzīves procesa nodrošinājuma pārpalikumiem. Tas ir – sabiedrības un tās locekļu dzīves jēga ir pašā tās dzīvē – tas ir galvenais tās darbības produkts. Viss pārējais ir šī produkta resurss un galaprodukti – atkritumi.

Jebkurš pārpalikums – atkritums (nav izmantojams – nav vajadzīgs iekšējai dzīvei) ir lieks apgrūtinājums tā radītājam, bet var kalpot par resursu kādam citam, tādēļ ir līdzvērtīgā apmaiņā tālāk nododams. Šādu apmaiņu un problēmu loka samazinājumā rodas attīstības tempa pieaugums, kas, pārsniedzot noteiktu robežu, iziet ārpus reāli nepieciešamā. Lai ierobežotu tempu kvalitatīvās attīstības robežās ir progresīvs nodoklis par apmaiņas daudzumu sabiedrībā. Šis nodoklis tiek novirzīts kvalitatīvajai attīstībai un jauno iespēju apgūšanai (Zinātnei, Izglītībai, Mātes Darba algai...).

Dabiskās Kārtības ekonomikā valda hierarhijas princips, kurš labi redzams augu un dzīvnieku valsts barības ķēdēs. Šādas ķēdes koncentrē Darba augļu kvalitātes, vienlaicīgi regulējot aktīvo elementu skaitu katrā ķēdes posmā – hierarhijas līmenī. Augstākstāvošie ierobežo sava zemākā posma aktīvo elementu skaitu, ļaujot dzīvot attālinātajam posmam – neļaujot to iznīcināt tā patērētājam. Līdzīgi tas ir līdzsvarotu sabiedrību ekonomiskajās hierarhijās. Tur šo ierobežojošo funkciju veic progresīvs koncentrācijas – hierarhiskās pakāpes nodoklis. Tie, kuri savā darbībā izmanto lielāku sabiedrības Darba rezultātu un gūst lielāku labumu no tā, lielāku daļu šī labuma atdod sabiedrībai. Sabiedrības dzīves jēga ir pašā tās dzīvē un resursu kvalitatīvās daļas pieaugumā. Tā tas ir Dabiskās ekonomikas līdzsvarotajās sabiedrībās. Tur peļņa ir dzīvotā dzīve, jaunās iespējas, to nodrošinājums resursu kvalitatīvo daļu pieaugumā un problēmu loka samazinājumā. Tas ir – peļņa parādās Cilvēku savstarpējo attiecību uzlabojumā.         

Darba devēja un Darba ņēmēja jēdzieni sistēmā, kurā mēs tagad esam, ir pilnīgi izkropļoti, tāpat arī algas jēdziens un būtība. Savā būtībā Darbs ir radošs par tik, par cik tas ir brīvi izvēlēts, regulēts un nes apmierinājumu pašam tā darītājam. Darba rezultātā rodas tā darīšanas (arī eksistenciālās vajadzības!) un attīstības nodrošinājums, kā arī tā augļi, kuri pieder tā darītājam. Katra radoša Darba kreditors ir pats tā darītājs no saviem kvalitatīvajiem resursiem – Izglītības, pieredzes un Cilvēciskajām Vērtībām, bet kredīta nodrošinājums ir darītāja rīcībā esošās resursu substances un sabiedrībā esošā vajadzība pēc šā Darba kvalitatīvajām un materiālajām daļām.

Darbs ir process. Darba darītājs šo procesu tā augļos atdod pasūtītājam. Viņš ir Darba devējs. Darba procesa (augļos) saņēmējs ir Darba ņēmējs. Darba ņēmējs ir tas, kurš pārvalda tā augļus – produktu, un ir brīvs ar to rīkoties. Ja Darbs nav radošs, tas ir kaitīgs. Par kaitīgu Darbu būtu jāmaksā kaitējuma kompensācija tā darītājam un jāatlīdzina kopīgais kaitējums ekonomikai. No šejienes augļu ieguvējam (Darba patiesajam ņēmējam) būtu jāmaksā par to nodoklis, bet šā Darba darītājs (patiesais devējs) no šādiem nodokļiem būtu jāatbrīvo. Darba darītājs ir devējs, augļu saņēmējs ir Darba ņēmējs un, kā tāds, maksā ar savu guvumu saistītos nodokļus. Līdzsvarotā ekonomikā darītājs maksā tikai progresīvo nevajadzīgā uzkrājuma nodokli Darba dzīves cikla beigās. Viņa bērni ir viņa pensija, bet to nākotnē neieguldītais ir tas nedarītais Darbs, par kuru ir jāmaksā šis nodoklis. Tā kā Jūs esat tikai sveša, kaitīga Darba darītāji un nekādu patiesu algu par to nesaņemat, nemaz nerunājot par peļņu, tad nekādu nodokli par Jūsu rīcībā iztikai izsniegto naudu un saražoto produktu (atkritumu) pirkšanu – cerību (naudas) apriti Jums nav jāmaksā.

Patiesībā tā Jūs aplaupa, nemitīgi atņemot patieso vērtību – Cerību un Ticību, izlaupot kvalitatīvos resursus, bet Mīlestību atņem, savā labā pārdalot Iespējas un problēmas.

Jūs jautājāt –

– kur rodas peļņa?

Virspusēji raugoties, liekas, ka peļņas avoti ir pieci. Šķiet, ka pirmais ir Darba un kvalitāšu koncentrācijā (pievienotā vērtība). Šķiet, ka otrais ir resursu izmantošanas racionalizēšanā un intensificēšanā. Šķiet, ka trešais ir strādniekiem nesamaksātajās Darba algās. Šķiet, ka ceturtais ir manipulatīvās iespējās radīt pieprasījumu tur, kur tam nav pamata (nevajadzīgu krāmu tirdzniecība un tiem jaunu tirgus telpu atrašanā). Šķiet, ka piektais ir patvaļīgā pārdodamo produktu cenas paaugstināšanā un pircēju iedzīšanā muļķībā – izglītības un spriešanas spēju atņemšanā, psihotehniku izmantošanā pret viņiem.

Tomēr – šajā sistēmā peļņa rodas tieši tur – radīto problēmu un iegūto iespēju vienpusējā, savtīgā pārdalē. Jums iedala problēmas. Sev paņem iespējas. Nākošais solis ir Jūsu problēmu pārvēršana par savu peļņas iespēju, kur peļņa ir arī varas un manipulāciju realizācijas iespēja.

Kopīgā aprites summa aizvien ir un paliek tā pati nulle – cepumiņš ar caurumiņu vidū. Taču, pārdalot šo nulli – cepumiņa cukurotais aplītis tiek dalītājam, bet tā viducīša tukšumiņš, šī cepumiņa cepējam – Jums! Un vēl Jums ir arī jāpiemaksā (nodokļi) par piedalīšanos visā šajā sevis aplaupīšanā.

Nodoklis ir maksa par nestrādāšanu, par to, ka negribat strādāt ar galvu, mācīties un turat savu dvēseli bezdarbībā – negribat cīnīties par savu brīvību, bet atļaujaties būt vergi! Par to, ka nepiedalaties Evolūcijā, bet skraidat pa lauku, sacenšoties atkritumu ķerstīšanā! Par to, ka pazemojat Cilvēku un nekopjat Dieva mitekli – savu Sirdi, Saprātu un Dvēseli!

Jūs jautājat:

– Kur rodas Bezdarbs?

Bezdarbs rodas atsvešinot Cilvēku no radoša Darba. Bezdarba radīšanas ceļi ir četri. Pirmais ir Dabiskās Ekonomikas sagraušana un pretdabiskas sistēmas uzspiešana. Otrais ir preču masveida ražošana. Trešais ir nevajadzīgu ražojumu iepludināšana. Ceturtais ir ģimenes struktūras sagraušana.

Prātīgāk būtu pajautāt:

– Kāpēc Bezdarbs tiek radīts?

Uz to ir visvieglākā atbilde:

– lai nemaksātu Jums algu! Un, lai tai pat laikā piespiestu Jūs piedalīties nevajadzīgu produktu ražošanā, transportēšanā un resursu izšķērdēšanā (Resursu ieguve ir liela daļa deformētas ekonomikas peļņā).

Par ideoloģiski deformētas un to uzbrukumu ietekmei pakļautu ekonomiku dzīvi mēs jau runājām. Katra ekonomika, kura spiesta kāpināt tempu, lai neatpaliktu ieroču sistēmu un tehnoloģiju sacensībā ar uzbrucēju un tās armiju, ir spiesta piemēroties agresora ekonomiskajiem noteikumiem un deformēt savējo. Viena slima ekonomika citas aplipina ar savu slimību.

Masveidīga preču ražošana prasa Darba tempa kāpinājumu, procesu unifikāciju un noved pie ražošanas procesa automatizācijas. Automatizācija un bezdvēseliski ražojumi ir bezdarba cēlonis. Visur, kur notiek Darba koncentrācija uz Darba dvēseles zuduma rēķina, parādās Bezdarbs. Tā tas ir ražošanā, tā transportā, tā arī lauksaimniecībā.

Nevajadzīgu ražojumu iepludināšana ir to radīšana, transportēšana un tas, ko sauc par tirdzniecību, pareizāk sakot, tās melnā puse – kārdināšana. Katrai sabiedrībai, sakarā ar tās īpatnībām, ir tās ekonomika un tai atbilstoši gala produkti. Tie ir saskaņā ar šis sabiedrības patiesajām vajadzībām un tās iespējām, arī problēmu risināšanā. Katrs nevajadzīgs produkts atnes sev līdz ne tikai iespējas, bet arī problēmas. Ja sabiedrība nav šī produkta radītāja, tad tās ekonomikā nav arī līdzatnesto problēmu risināšanas iespēju.

Ja kāda ekonomika nobriedusi savas darbības paplašināšanai un izjūt patiesu vajadzību pēc produkta, tad tai pašai jāatrod resursi, prasmes un jāattīsta spējas gan to radīt, gan apzināt blakus procesus, asimilēt sevī jauno procesu un tā gala rezultātu. Jauns ražojums ir jaunas iedzīvotāju rakstura iezīmes.

Katrai vietai ir nepieciešamība pēc Darba, Darba daudzums, nodrošinājums un patēriņš. Ekonomiskā labklājība ir to racionālā izmantošanā, bet ne produktu piegādē. Galvenā ekonomikas labklājības pazīme ir darbaspēka, Darba daudzuma (tempa) un galarezultāta saskaņa. Īsi sakot – Darba darītāju apmierinājums ar Darbu un pasūtītāju apmierinājums ar rezultātu. Jebkurš pārpalikums vai iztrūkums ir slimība.

Darbs ir katra cilvēka dabiska nepieciešamība. Nevajadzīga produktu pārvietošana tērē resursus un atņem Darba iespējas tiem, pie kuriem šis produkts nonāk. Nevajadzīga pārvietošana var notikt arī deformētu ekonomiku ietvaros. Atņemot Darbu, atņem derīgumu. Nav jāpārvadā tas, ko var un vajag ražot uz vietas. Vajag ražot – tas nozīmē to Darbs ir Cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa un šīs dzīves forma. Atņemot Darbu atņem dzīvi un tās jēgu – Cilvēka izaugsmi un dzīvi savējo vidū.

Viens piemērs. Ja maize ir tikai materiāls kuņģa piestampāšanai, tad, kaut kur Eiropas plašumos, dzelzceļa vai šoseju mezgla punktā var uzcelt kombinētās barības ražošanas kombinātu un no turienes uz visām pusēm vest atūdeņotus graudaugu sausiņus. Tīri, sterili, optimizēti, kontrolēti, sertificēti iepakoti, standartizēti, bez liekiem uzkrājumiem, normēti u. t. t.. Ja maize tomēr ir kas vairāk un tai ir sava dvēsele, sociālā funkcija un Darba apmierinājuma zīme, tad – „Latvijas lepnums” un maizes lielražotājs nes Kangara Spļāviena Zīmi.

Nodrošinot savas lielražošanas mehanizēto cepienu standartizāciju, Latvijā ieved lielus miltu daudzumus, ar to atņemot Darba apmierinājumu vietējiem zemniekiem. Ar savu cepienu klātbūtni ierobežo vai pat atņem vietējo cepēju Darba iespēju un vajadzību. Maizei un Gara Maizei ir kopsaucējs – tā ir sociālā funkcija un attīstības uzturētāja. Kopības radītāja. Visur iespraucoties ar savu nivelieri, lielražotājs izjauc unikālās mikrostruktūras un to unikalitāti.

Vajag Katrā vietā to, ko vajag šajā vietā. Nevajag visur to pašu, ko visur. Ja visur ir vienādi, tad nevajag vairs neko. Visa pieejamība ir visa zudums. Siltuma nāve. Ekonomikas košana savā astē. Trakumsērga.

Katras dzīves un tās galaproduktu vērtība ir to unikalitātē, bet ne pieejamās patēriņa iespējās. Tas, kurš ar savu darbību atņem maizes iekšējo būtību – Maizes Garu, ir vairāk kā muļķis. Deformētās ekonomikas pionieris, citiem par piemēru minētais „veiksminieks”, degradējot sava Darba vidi un produktu, sagatavo un rada arī pats sava Darba zaudējumu. Labākajā gadījumā viņš varēs kļūt par skrūvīti, kāda vēl lielāka lielražotāja mehānismā, kurš turpinās viņa iesākto virzību – centralizāciju, lielražošanu un izplatīšanas tīklu veidošanu. Nevar zaudēt Darbu vidē, kurā katrs apgādā savus tuvākos, ļaujot to pašu darīt citiem un mācās viens no otra, ciemos braucot.

Katram maizes kukulītim jābūt cepēja roku apglaudītam, jānes sava graudu audzētāja auru kukulīša saņēmējam un tur jāsastopas ar citu, tajā pašā zemē augušu, tā paša ūdens padzirdītu. Audzētājam, cepējam un ēdējam maize ir kopīgi aizvadītā gada vakarēdiens. Tāpat ir ar katru ražojumu – tam jānāk no meistara rokām ar tā dvēseli un ap katru cilvēku jāveido dzīvu dvēselisku vidi. Bezdvēseliski sērijveida priekšmeti to pašu veido ap to lietotājiem, pamazām izsūcot viņu dvēseles spēkus un dzīves saturu. Atņemot Darbu citiem, tāds zaudē pats savu dzīvi. Darba jēga ir pateicības un kopības vairošanā. Ko saņem tā mazinātājs un grāvējs? Kam der derīguma atņēmējs? Skauģis vienmēr nozāģē to zaru, no kura kaimiņa sētā viņu skauzdams nolūkojas!

Gan vienas ekonomikas, gan starp radniecīgām kaimiņekonomikām ir jānotiek apmaiņai ar procesu blakus vai gala produktiem. Šķērssubsīdijas no procesa uz citiem ir šo procesu saistība vienā veselumā. Šķērssubsīdiju atcelšana ir ekonomiskā organisma sadalīšana atsevišķos nesaistītos elementos un šo elementu iznīcināšana vai pakļaušana svešu ekonomiku darbībai un to interesēs. Apmaiņa ar šiem blakus produktiem, ievērojot to patieso vērtību un līdzvērtīgu apmaiņas samēru, ir tirdzniecība. Tas ir nepieciešams ekonomisko sadarbības sistēmu veidošanas mehānisms. Sadarbojoties kaimiņekonomikas iegūst jaunu kvalitāšu iespējas un izvairās no vienatnē nepārvaramām problēmām. Notiek pozitīvā koncentrācija, bet negatīvais tiek dekoncentrēts un neitralizēts.

Attālinātu vai deformētu ekonomiku gala vai blakusproduktu iepludināšana tām svešās ekonomikās, ir to mulsināšana un kārdināšana ar galaproduktu baudīšanu un to raksturam svešām parādībām. Kārdināšanu pavada nesamērīga, ar produkta patieso vērtību, šajā ekonomikā, nesamērojama apmaiņa – cena. Patiesā vērtība ir tā evolucionārā ietekme, kādu tā atstāj uz Cilvēku un kā tā ietekmē enerģiju aprites ekonomikā. Cena ir vienošanās par patieso vērtību apmaiņu vai to starpības lielumu. Cenas un vērtības nesakritība ir ekonomikas deformācijas klātbūtnes rādītājs. Tāda kārdināšana („tirdzniecība”) ir ekonomikas deformēšanas ierocis.

Problēma ir deformācija. Deformācija ir nelīdzsvarota iespēja. Iespēju līdzsvarojuma gadījumā ekonomika iegūst jaunus enerģiju aprites ceļus, kvalitātes un resursus, neradot problēmas. Deformācijas gadījumā, radot nelīdzsvarotu iespēju, tās otru – līdzsvarojošo daļu, izmanto kā ekonomikas aplaupīšanas kanālu, novirzot tajā esošu enerģiju savtīgiem mērķiem. Atkarībā no ietekmes rakstura var būt paliekošas, pārejošas, simetriskas vai asimetriskas, vienreizējas, cikliskas un neregulāras, migrējošas deformācijas.

Nav nejaušu vai dabisku apstākļu izsauktu deformāciju. Visas deformācijas ir manipulatīvi mērķtiecīgi izraisītas. Katru deformāciju izsauc noteikta manipulācija un katrā deformācijā ir tās upuri un noteikts, konkrēts izraisītājs – „labuma” guvējs. Katrā ekonomikā ir tās stabilitāti nodrošinoši faktori un mehānismi. Lai veiktu deformācijas, pirms tām ir jāveic šo mehānismu neitralizācija. Šo uzdevumu veic ideoloģijas, intervences un maldu radīšana (arī reklāma ir maldu radīšanas līdzeklis).

Manipulatīva ekonomika ir mērķtiecīgi deformēta ekonomika. Dabisko ekonomiku deformācija ir mērķtiecīga problēmu radīšana tajās, lai vēlāk, tās risinot, varētu pietiekami ilgu laiku pelnīt. Caur katru procesa stāvokli vienlaicīgi plūst vairākas mijiedarbībā esošas enerģijas, tādēļ katra iespēja nes citas, bet katra radīta problēma aiz sevis vēdekļveidīgi virknē no sevis izrietošās. Sīkās problēmas apvienojas un iegūst kumulatīvu graujošu efektu, kurš, atkarībā no deformācijas rakstura, saplosa procesu, sistēmu vai ekonomiku. Problēma pāriet pie citām līdzīgām ekonomikām tik ilgi, kamēr nav likvidēts tās izraisītājs vai nerodas imunitāte pret to. Pati deformācija darbojas tikai tik ilgi, kamēr notiek tās uzturēšana. Deformētā ekonomika attīstās tikai piespiedu manipulāciju ceļā.

Ekonomisko deformāciju līdzekļi ir militāras, ideoloģiskas un ekonomiskas agresijas. Sīkāk apskatot, tie ir – politiskas iekārtas, dzīves veida, vērtību un Darba daudzuma maiņa, nevajadzīgu produktu, tehnoloģiju un ražotņu iepludināšana, izglītības sistēmas pārorientēšana, kvalitātes pazemināšana. Izmaiņas Darba struktūrā un Darbaspēkā – ievešana vai tieši otrādi „atsūknēšana” vai „izspiešana”. Tirdzniecības ierobežojumu atcelšana, kāda produkta vai profesijas pastiprināta pieprasījuma radīšana. Karu izraisīšana un demogrāfiskās situācijas maiņa. Izmaiņas lauku un pilsētu dzīvesveida struktūrā. Manipulācijas ar resursiem, naudas masu un vērtību. Nekvalificēta iedzīvotāju slāņa iesaistīšana ekonomiku regulējošos un politiskos mehānismos, viņu prognozējamās reakcijas vadīšana – krīžu un pieprasījuma provocēšana, iepludināmo produktu patiesās vērtības ignorēšana, tai neatbilstošas cenas noteikšana. Viltojumu, ar enerģiju vai substanci nenodrošinātu, naudas spekulāciju ceļā radītu iluzoru naudas surogātu radīšana, uzturēšana un iepludināšana. Meli, krāpšana, Cilvēcisko vērtību izstumšana, zemāko instinktu uzkurināšana, apreibināšana un iedzīšana muļķībā. Un visbeidzot – reklāma un kreditēšana ar aizdevuma procentiem.

Dabiskajās ekonomikās, tie elementi, kuru darbības blakusprodukti ir nauda vai citi enerģijas ekvivalenti, var tos aizdot blakuselementiem, kur tie noteiktu laiku kalpo šo elementu procesos, tad atgriežas pie aizdevēja vai aizplūst tālākajās ekonomiskajās apritēs. Aizdevums pie aizdevēja var atgriezties citā formā, kā ar to saistītā elementa darbības blakusprodukts. Dabiskajās ekonomikās, pieaugot ekonomikas vērtībai, aizdevuma vērtība pieaug, tādēļ tā atdošanas gadījumā no aizdotās summas jāatskaita ekonomikas pieauguma lielums. „Aizdevējs piemaksā parādniekam”. Lai vienkāršotu ekonomikas darbību, ekonomikas regulators veic atbilstošus pasākumus naudas vērtības pazemināšanai – palielina tās masu vai pazemina produkta cenu.

Brīvi kreditējot uz procentiem, tiek iluzori veicināts ekonomisko elementu procesu temps (saīsināts darbības – dzīvības cikls), izjaukts sistēmu iekšējais ritms un ekonomikas līdzsvars, kā arī ekonomika zaudē kredītprocenta daļu – (vājinās tā lielumā) pielikšanas zonā, kas parādās kā inflācija un ekonomiskā atkarība – ieslīgšana ekonomiskajos parādos. Ar katru loku naudas trūkums – kredītvajadzība palielinās. Ekonomika nonāk cikliski dinamiskā līdzsvarā – riņķveida kustībā bez kvalitatīvā pieauguma – visa peļņa aiziet naudas izplatītājam un aizdevējam – bankai. Stagnācija izsūc kvalitatīvo resursu daļu un tas, deģenerējoties degradē substancionālo, kā arī Darba daļu. Darbs pārvēršas par apnicīgu mehānisku nodarbi iztikas līdzekļu sagādē, no kura cilvēku izspiež mehāniskie Darba darītāji – automāti, roboti, plūsmas līnijas u. t. t..

Nākošais bezDarba solis tiek sperts izārdot ģimenes struktūru, atņemot Sievietēm viņu tiesības un izdzenot viņas „Darba tirgus” placī, lai konkurē tur ar vīrieti viņa dabiskajā vidē. Būt mājās nozīmē strādāt mājā darāmos Darbus un padarīt to par Cilvēka dzīves vietu, vietu, kurā Cilvēks aug un pilnveidojas, vietu, kurā viņš pārdomā un gatavo to, ko dara ārpus mājas. Pasaulei ir vīrišķīgā spēku un prāta daļa un sievišķīgā - Dvēseles, Dailes un jūtu daļa.

Tai ir pārveidošanas un saglabāšanas, atjaunošanas Darbi. Tie ir Vīriešu un Sieviešu Darbi. Tāpat kā dzērve nevar ēst no šķīvja, tāpat arī lapsa padzerties no šauras krūkas. Tas, kuram jāpārvar pretestība, nevar maizē vai zupā dvēseli ielikt. Tā, kurai veļu un māju tīrībā turot, savējo dvēsele tīrībā jātur, nevar to aiz letes stāvot izdāļāt visiem sīknaudu izdodot. Tas, ka laika gaitā Sievietes savu Darbu īsto saturu ir aizmirsušas tāpat kā Dailes un Dvēseles Mācības, ir uz to sirdsapziņas, kuri ir radījuši šo prettiesisko antireliģisko, antizinātnisko vidi.

Par to, plecu pie pleca ar citiem ekonomikas deformātoriem, neatlaidīgi cīnījušās arī tās, kuras sevi sauc par feministēm. Ja šīs Sieviešu karikatūras tiešām būtu norūpējušās par savu Ievas māsu likteni, tad viņas kaut uz brīdi būtu aizdomājušās par Sievietes sūtību un būtību. Tad viņas ķertos pie šīs sūtības Darba iespēju atbrīvošanas un būtības tiesību atbalstīšanas, radītu atbilstošas izglītības un to realizācijas iespējas.

Tādā gadījumā, pareizi rīkojoties, feministes ar savu piemēru, savās ģimenēs demonstrētu, kādu ģimenes dzīves uzlabojumu dod savā sūtībā un tiesībās brīva Sieviete, kā viņa tur ienes trūkstošo līdzsvaru, Daili un Sievišķo Gudrību – katras ģimenes un Vīrieša rotu. Neviens vīrietis, neviens bērns nekad no tāda uzlabojuma neatteiktos, un tieši viņi būtu pirmie, kuri tādā gadījumā savas sievas un meitas uz to mudinātu.

Harmonizēts un līdzsvarots vīrietis pieņem citus lēmumus un viņa ekonomiskā politika ir atšķirīga no nelīdzsvarota vīrieša darbības. Viņa lēmumi atnes lielākas iespējas un mazina problēmas, tādēļ katrs Vīrietis ātri novērtētu brīvas un spēcīgas Sievietes Svētīgo klātbūtni Ģimenē. Izglītība atbrīvo Sievieti, ģimenē ir viņas dabiskā vide un sūtība. Viņas būtība ir Bērnos un Dailē, viņas Tiesības ir Mātes, Miera, Mājas un Mūžības sargātājas Tiesības. Nav tiesību augstāku par šo un tikai Sieviete tās var nest, tā Sieviete, kura saprot šo Tiesību saturu un pielietojumu, tā, kura ir to mācījusies un tam mācīta. Tā, kurai ir šo tiesību līdzekļi un viņas Spēks – Maigums.

Politikā un biznesam, karjerai iztirgotā sieviete – vīrieša konkurente, ir apstākļu verdzene un vīrieša darbības šķērslis. To, kura jāapsteidz, ar kuru ir jāsacenšas, nav vērts uzskatīt par uzticības cienīgu, tāda ir vīrieša loģika. Sieviete, paklausot aicinājumiem iegūt to, kas viņai nav vajadzīgs, zaudē vienīgo, kas viņai ir – Uzticību un savu lomu pasaulē un reizē ar to arī visas Sievietes Tiesības.

Ja deformātoriem neizdotos izdzīt Sievietes „Darba” tirgū, tad lielākā daļa nevajadzīgā netiktu ražota un arī resursu izlietojumam būtu cits raksturs. Tad dzīves vieta nebūtu kopmītnes – vakara tikšanās, televizora, ātro vakariņu un bērnu „moku kambara” vieta, mantu glabātava un savstarpējas iecietības, bet Mīlestības, Saticības, Saplūsmes un Dzīvības Spēka Mājas. Ja izdotos pārvarēt deformātoru pretestību un īstenot zinātniski pamatotu izglītības sistēmu, atveseļot ekonomiku un pierunāt Sievietes realizēt savas Tiesības, pasaule atplauktu kā ziedošs ābeļu dārzs pavasarī.

Ar Sievietes padzīšanu no mājas tiek uzkurināta konkurences cīņa un tas, kam bija, ir jābūt vienam veselam, tiek saplosīts un nostādīts cīņai viens pret otru un citiem tādiem pašiem, bez Mājas, Darba satura un Mīlestības. Ar konkurences cīņu savā varā visus notur naudas izplatītājs. Tāpēc, ar tās slavināšanu un lielīšanu, balvu dalītājs labākajiem censoņiem liek aizmirst veco patiesību:

– Skaldi un valdi,

– Kur divi plēšas – trešais abus apzog,

– Kur divi spiežas, tur abi iesprūst.

Un vēl – tas, ka skola kaut ko maksā ir saprotams, tāpat kā tas, ka muļķis pat baznīcā pērienu dabū, bet kāpēc 7 gadus vienā klasē jāsēž un pa otrām durvīm tajā pašā baznīcā jālien, otrreiz muļķu zemē naudas kociņš jāstāda, tas gan man nav saprotams!

Te nav pretinieku un sāncenšu. Mēs visi esam vienā laivā. Tie, kas domā ātrāk airējot sev vairāk labuma saairēt, tikai novirza visus no kursa. Tie, kuri domā ātrāk braucienu beigt, paši savu dzīvi steidzina, saīsina un piebrauc krastā kā nelaikā viesi un ir visiem par apgrūtinājumu, bet pašu līdzatvestās dāvanas ir steigā samērcētas un nekur nederīgas. Priekšlaicīgais ir nākotnes zaudējums.

Mēs esam savu iespēju arēnā. To apjož Ticība, Mīlestība pārsedz ar Debesu Jumu un paplašina Cerība. Uzticība Dzīvību ienes. Mēs esam vietā, kuru, savstarpējā cīņā problēmas radot, varam samazināt līdz nekam, līdz „0”, vai, sadarbojoties, paplašināt līdz Bezgalībai. Tas ir mūsu iespējās.

Mēs esam tur – tajā, ar ko Antīkā Pasaule, pēc sava prāta pazina kā visu aptverošu Bezgalību ar Radoši Vienojošo punktu centrā, bet mūsdienu ideologi un viņu ēnu matemātikas pētnieki pēc sava prāta par „0”! Tur esam mēs visi! Tad Paplašināsiet vai sašaurināsiet?!

„Par to, kas slēpjas nullē.”

***

Ekonomiskā darbība ir vērsta uz nozares, uzņēmuma vai tās īpašnieka (kolektīva vai vienpersonisku) labklājību.

Tautas saimniecība ir tur, kur visi ražošanas procesi ved uz Kultūras un sabiedrisko attiecību kvalitātes – saskaņas pieaugumu.

Tautas saimniecība darbojas Līdera – sabiedrības – resursu vienotībā.

Tautas saimniecībā katra nozare ir ar to saistīto nozaru kopīgo pūļu un vajadzību to uzturēt rezultāts.

Tautas saimniecībā katra sabiedrība tik stipra, cik tā ir stiprinājusi savus kaimiņus.

Tautas saimniecībā katrs tās elements iestiprinās caur šķerssubsīdiju mehānismu.

Tautas saimniecībā nav peļņas un konkurences.

Tautas saimniecībā viss ieguvums pāriet sabiedrisko attiecību uzlabojuma ieguldījumā.

Tautas saimniecībā nav parādu un kredītu, tāpēc nav attīstības tempa pieauguma vajadzības, bet tāds pieaugums ir dabiskas attīstības procesa iznākums.

Tautas saimniecībā nav hegemona diktētu dzīves līmeņu starpības.

Tautas saimniecībās attīstību virza visu tās daudzveidīgo elementu mijiedarbība un saskaņota sadarbība.

Tautu saimniecībā katra nozares vai sabiedrības (sabiedrības grupās) attīstība notiek saskaņā ar pašas nozares vai sabiedrības vajadzībām, spējām un attīstības interesēm.

Tautu saimniecībā dabiski veidojas attīstību vadošie un virzošie Līderi (attīstības centri), kuri atbilstoši savas grupas dabai pulcē un attīsta savus satelītus.

Tautu saimniecībās Līderis strādā attīstāmā labā, bet attīstāmais visādi palīdz Līderim.

Tautu saimniecībās, mainoties attīstības aspekta vajadzībai, mainās attīstības līdera darbības virziens vai attīstības Līderis.

Tautas saimniecībā pagātnes uzkrājumi un saites ar Augstākattīstītajām būtnēm ir vienīgais Nākotnes veidošanas resurss.

Tautas saimniecībā nav privātīpašuma, bet sabiedrība ir kolektīvais īpašnieks, labuma guvējs un atbildības nesējs.

Tautas saimniecībā ir katra labklājību ceļoši, viņa atbildībā lietošanai nodoti sabiedriskā īpašuma resursi, kurus viņš lieto sabiedrības vajadzību apmierināšanai un par to nes individuālu atbildību.

Tautas saimniecībā katra sabiedrības locekļa labklājība veido sabiedrības labklājību, bet sabiedrības labklājība ir katra sabiedrības locekļa labklājības pamats.

Tautas saimniecība attīstās, attīstot savu elementu labklājību, bet sabiedrības labklājība ir elementu ieguldījuma rezultāts.

Tautas saimniecībā visas pūles tiek ieguldītas Nākotnes celtniecībā.

Tautas saimniecībā attīstības virzienu norāda Tautas Kultūra.

Tautas saimniecībā attīstību virza Tautas Tikumība.

Katras tautas saimnieciskā, Kultūras un politiskā dzīve ir viņas Gods un Lepnums.

„Būt Cilvēkam Cilvēku vidū”.


43. turpinājums


- Vai tautas saimniecība var būt pašpietiekama?


Katrā tautas saimniecībā tās esamības jēgas ir tik daudz, cik daudz dzīvesprieka tā dod visiem darbības lokā esošajiem.

Katras tautas saimniecība pirmkārt un galvenokārt aprūpē pati savas tautas un valsts labklājību, uztur un aizsargā to, bet eksporta – importa darījumos ielaižas tik daudz, cik tas ir galēji nepieciešams netraucētai saimnieciskai dzīvei.

Valstu un tautu savstarpējā bagātināšanās notiek Kultūras laukā.


Tad, kad mēs vērtējam kādu parādību, tad mēs izsakām savu attieksmi pret šīs parādības un mūsu dzīves (apziņas) mijiedarbības sekām. Šeit es tomēr vēlētos sīkāk nodalīt ikdienas lietišķo dzīvi – to, kā to dzīvojam no apziņas dzīves – to, ko gribam saņemt caur ikdienas dzīvi. Līdz ar to ikdienas dzīvē redzam līdzekļus, bet apziņā – līdzekļu izvēli un mērķus. Te jāpiezīmē, ka līdzekļu izvēle arī ir mērķu sasniegšanas līdzeklis. Patiesībā tieši tas ir galvenais, par ko ir jādomā, kad pievēršamies tautas saimniecībai.

Tad, kad zemnieks stāda kartupeli vai tirgonis iepērk pārdodamo preci, bet zaglis zog, viņiem visiem ir viens mērķis – labi dzīvot, bet katrs šajā „labi” ieliek citu jēgu un izvēlas tā sasniegšanai citus līdzekļus. Un tomēr – neskatoties uz atšķirīgo mērķu un līdzekļu izvēli, viņi visi atrodas viena un tā paša procesa ietvaros. Viņi visi sāk ar resursiem un beidz ar sekām.

Kad zaglis ņem to, kas viņam nepieder, viņš izmanto kāda cita darbā uzkrāto „labumu”, kas zaglim ir resurss. Par to, vai tas, kas pievilina zagli, ir labums, protams, nav ko diskutēt, bet, ja kāds to dara un to noteikti darīs – tad lai viņš to dara bez mums.

Kad tirgonis izvēlas preci, viņš domājas iegūstam resursu, kuru, lietpratīgi pielietojis, cer iegūt peļņu un caur to nonākt pie zagļa iekārotā labuma. Tad, kad zemnieks stāda kartupeli, viņam ir divas iespējas. Pirmā ir līdzināties tirgonim un zaglim, bet otrā ir palikt savas zemes dabisko enerģiju aprites ceļu lokā un ritmā. Abos gadījumos saglabājas procesa shēma un attīstības loģika, bet kardināli atšķiras tā gaita un sekas – labā saturs.

Tas, ko mēs liekam par izejas punktu – „labo”, mūs noved pie tā paša pavairotās ražas – „ko sēsi, to pļausi”. Ja mums ir iebildumi pret sekām, mums ir iebildumi pret procesa sākumu. Ja mēs atzīstam sekas par labām – tad viss bijis labs. Tiesa gan – vērtējums bieži vien ir priekšlaicīgs – augļa baudīšanas brīdī, nenogaidot tā ietekmi uz mūsu iekšām un dvēseli.

Tad, kad zaglis tiek noķerts un sodīts, viņš zaudē daudz vairāk, kā ir ieguvis zogot. Zaglis zaudē visu iegūto un iespēju to saglabāt un nākotnē vairot, vai mainīt iesāktā procesa gaitu – viņa apziņā noformējas mērķa un līdzekļu sakarība, kuru viņš nevar mainīt. Ar to zaglis zaudē Brīvību. Turpmāk viņš visiem spēkiem centīsies sev pierādīt savu vērtību. Viņa apziņas kļūda viņam laupa iespēju mainīt kā ikdienu, tā apziņu. Viņš ir iekļuvis savas apziņas lamatās. Tad zaglis vaino nelabvēlīgu apstākļu sakritību vai nepilnības sava plāna detaļās. Tad viņš cer uz šo nepilnību novēršanas ceļā sasniegtu labvēlīgu rezultātu – viegli gūstamu, nesodītu nozagtā „labuma” baudīšanu.

Tad, kad tirgonis zaudē uzkrājumu, kuru aiznes zaglis, viņš vaino zagli un seifa vājumu. Viņš vaino slikto konjunktūru un tirgus apstākļus, ja iepirktā prece nav tikusi pārdota ar peļņu vai sabojājusies, iegulstot noliktavā. Neviens no abiem neapšauba sava „labā” saturu un tā sasniegšanas līdzekļu izvēli. Viņi neapšauba savā apziņā notiekošā pareizību. Viņi kurn par vides nepilnībām un līdzekļu nedrošību.

Zemnieks var līdzināties abiem pirmajiem vai uzturēt pats savu saimniecisko dzīvi. Ne zaglim, ne tirgonim tādas iespējas nav.

- Kāpēc?

Tāpēc, ka tikai zemniekam ir tas, kā nav abiem pirmajiem (zagļiem, kuri atšķiras tikai zagšanas metožu izvēlē) – zemniekam ir saskare ar dabisko vidi un tās enerģiju apritēm. Te viņš var saglabāt ar to vienotu labā saturu un pievienoties tās resursiem, to ieguves, izmantošanas un seku lokiem.

Šis ir izejas punkts, no kura varam aplūkot tautas saimniecības pašpietiekamības iespēju. Ir ļoti žēl, ka šodien ir jārunā par to, kas katram normālam Cilvēkam ir pašsaprotams un nav apspriešanas vērts, bet atkal un atkal izrādās par grābekli tiem, kuri šodien sevi sauc par ekonomikas speciālistiem un vadītājiem.

Tad, kad zemnieks priecājas par iestādītā kartupeļa augšanu, tad viņš, pašam to nezinot, priecājas par ziemā atpūtinātās zemes un iepriekšējo gadu rūpēs tur uzkrātās Vitalitātes darbību kartupeļa ķermenī. Zemnieks caur kartupeli apgūst zemē esošo vitālo spēku un organismu darbības resursu.

Šis resurss, izcirkulējis caur kartupeli, zemnieka darbu un kartupeļa patērētāju, atgriežas savā sākumā – kopējā Vitalitātes apjomā, bagātināts ar Vitalitātes kvalitātes pieaugumu, kādu tam nervu enerģijas satura veidā piešķir augstāko organismu dvēseles darbs. Labums, kuru gūst zemnieks, ir viņa būtni – miesu un dvēseli atdzīvinošās Vitalitātes kvalitāte, bez kuras ne viņš, ne viņa darbs eksistēt nevarētu.

Zemnieks katru reizi, kad iekļaujas dabiskajā Vitalitātes aprites ceļā, šo Vitalitāti bagātina ar savas dvēseles saturu un tā bagātinātu nodod tālāk, kā arī saņem iepriekšējā aprites ciklā tur ielikto kvalitāti. Šī Vitalitāte uztur viņa dvēseli, viņa miesu, viņa darbu un darba augļu labdabīgumu, kas ir viņa darbības līdzekļu izvēles atnestais labums dzīves pilnvērtības, drošības un sadzīves apstākļu uzlabojuma (seku) veidā.

Turpretī zaglis, parazitējot uz dabiskajām apritēm, tās piesārņo ar savu dvēseles saturu – alkatību, un to pašu saņemot pastiprinātu, saņem arī citas sekas – savas dvēseles, miesas un iesāktā procesa sabrukumu. Te zemnieks, uzlūkojot zemi kā sabiedroto vai kā ražošanas līdzekli, sevi piedala vieniem vai otriem – tiem, kas pieaug dzīvībā – Vitalitātē un tās kvalitātē – Kultūrā, vai tiem, kas sevī un ap sevi uzkrāj tam pretējo – postošo, nāvējošo kopā ar tos pavadošo subkultūru drazu.

Tad, kad pirmie kapitālisti un šeptmaņi (biznesmeņi) uzsāka savu darbību, tad viņi nebūt neizmantoja savas saimnieciskās sistēmas radīto labumu, bet gan iepriekšējās uzkrāto Tikumu, auglības un Skaistuma vērtības resursu. Kapitālisti no tā izmeta Tikumiskās bremzes un tā ieguva darbības tempa pieaugumu, kurš, savukārt, iznīcināja dvēseles darba kvalitāšu – rūpju un pateicības apmaiņas, kas noveda pie paātrināta Kultūras pagrimuma.

Pirmie kapitālisti nemainīja ražošanas, bet apziņas dzīves formu. Viņi nomainīja dzīves saturu Cilvēcisko attiecību veidošanas, uzturēšanas un kopšanas vietā liekot mantas un mantas ietekmes vairošanu. Pseidokristīgās ideoloģijas augļi nometa tukšo vārdu čaulu un parādījās tās īstenās būtības veidā. Mainītā apziņa par pieļaujamu (patīkamu) pieņēma to, ko uzskatīja par nepieļaujamu iepriekšējā sistēmā. Tiek uzskatīts, ka kapitālisms nāca ar jaunām zināšanām. Kapitālisms nāca ar kārdinājumu, noņēma aizliegumus tur, kur tie ierobežoja zemākos instinktus. Šie aizliegumi bija tie, kuri Vitalitāti virzīja Kultūras Vērtību attīstības virzienā.

Noņemot šos ierobežojumus, Vitalitāte aizgāja zemāko psihisko un fizisko tieksmju pieauguma un iekāres apmierināšanas ceļu. Tur Vitalitāte zaudē savu evolucionāro nozīmi – „dzīves jēgu”, tāpēc visu noved aizvien pieaugošā sabrukumā un cerību zudumā. Visas kādreiz plaukstošās Kultūras, valstis un tautas savu dzīvi vienmēr beidz tāpēc, ka, pārkāpjot Kultūras dzīves normas, pievēršas mantai, greznībai, izlaidībai un savstarpējai cīņai par slavu un varu.

Visu pārkāpumu sākotnēji iegūtais labums tiek pierakstīts pārkāpumam, kaut gan pieder iepriekšējai – labumu uzkrājušajai sistēmai. Vēlāk jau par labumu tiek uzstādīts tas, kas tāds nav pēc būtības, bet var tikt par tādu uzskatīts tur, kur ir aizmirsts iepriekšējais patiesais labums un ir mainīta ar to saistītā apziņa.

Viņiem visiem liekas, ka viņu „lielo iespēju” un gaidāmā labuma nesējs ir iepriekš eksistējošo noteikumu un ierobežojumu sagraušanas rezultātā iegūtais, tomēr viņi tikai ieguvuši to, kas ir bijis šo ierobežojumu radīts.

Argumenti pret „ātro” kapitālistisko „tirgus” (kas vienmēr ir bijis tikai piesegs un līdzeklis ideoloģiskai ekspansijai) ekonomiku, reizē ir argumenti par labu „lēnajai” pašpietiekamības tautas saimniecībai.

Pievērsīsimies tautas saimniecības pašpietiekamības iespējai. Tā ir tāda tautas saimniecība, kuras darbība ir saistāma ar racionālu resursa izmantošanu, izvēlīgumu mērķu un līdzekļu izvēlē un visu tajā iesaistīto Cilvēku (kolektīvu) dzīves pilnvērtības pieaugumu. Tāda tautas saimniecība strādā Cilvēka labā un ir viņa dzīves patiesā labuma iegūšanas ceļš. Tas ir ceļš, kurā tautas saimniecība ir savstarpējas kalpošanas forma. Tās dzinulis ir savstarpējas rūpes, pateicība un darbaprieks, bet gala produkts ir Kultūras pieaugums tās kvalitātē un Savdabībā.

Tur, kur nav iedzīvotāju, Likumu, dzīves veidu un patēriņa unifikācijas, tur parādās vairāku (arī ģeogrāfisko) apstākļu noteiktas Cilvēku dvēseļu atšķirības. Parādās tā Savdabība, kura sev līdzi nes valsts eksistences cēloni un saturu – vajadzību pēc rīcības saskaņošanas kopīgā (pēc līdzības) mērķa sasniegšanai. Tā kā katra nacionālā Savdabība sākotnējo resursu (Vitalitāti) bagātina ar savu atšķirīgo kvalitāti, tad ir skaidrs, ka katras tautas un valsts saimnieciskajai dzīvei ir savs – individuāls resurss, darbības veids, temps, gala produkti un patēriņš. Nav tādas universālas ekonomikas ar tās vajadzībām un visa patēriņu visur un visiem. Katram vajag citu un citā veidā. Katrs kolektīvās Vitalitātes resursu bagātina savā veidā, atbilstoši savai dabai – Kultūras Savdabībai.

No tā ir redzams, ka katras tautas saimnieciskās dzīves problēmu risināšanas izejas punkts ir tās Kultūras Savdabība (identitāšu kopums), bet tautas saimniecības darbības plāns ir mērķtiecīgi virzīta, saskaņotu ierobežojumu un brīvību sistēma. Tas nozīmē, ka saimnieciskās dzīves plānošana, resursu meklēšana, procesu virzības un galarezultātu izmantošanas normu noteikšana jāsāk ar Kultūras Savdabības apzināšanu. Domāt par tautas saimniecisko dzīvi nozīmē domāt par tautas Kultūras dzīvi – tās esošo stāvokli, vajadzībām, iespējām un attīstību.

Tautas Savdabība norādīs tās rīcībā esošos un derīgos patiesos resursus, darbības veidus un gala produktus. Tā kā katras tautas Savdabībai ir savs saimnieciskās dzīves temps un virzība, tad starp tām nav iespējama konkurence, bet paveras šo ceļu sadarbības iespējas.

Te jāsaprot – sadarbība un konkurence ir tikai mijiedarbību veidi. Šo mijiedarbību virzība un sekas ir stingri atkarīgas no tās sistēmas, kurā mijiedarbības notiek. Tikumiskā Kultūras vidē tām ir pavisam cits raksturs un sekas, kā arī darbības vide (konkurence ir Meistara apziņā starp novecojušo formu uzturēšanas inerci – slinkumu un jaunrades darbaprieku, kura rezultātā atmirst vecās formas un attīstās jaunās). Tur konkurence seko attīstībai.

Netikumīgā vidē mijiedarbībām ir postošs raksturs abos gadījumos. Tur var runāt tikai par destruktīvā procesa attīstības gaitu, kuru paātrina gan noziedzīga sadarbība, gan konkurence Tikumības neregulētā attiecību vidē. Mainot vienu vidi pret otru, mainās arī mijiedarbību darbības vide. Tagad tā no viena Cilvēka apziņas telpas iznāk starp Cilvēku attiecību un ekonomisko procesu telpā. Tur divi „priekšmeti” konkurē par ietekmi uz patērētāja, bet ne ražotāja apziņas maiņu. Tā nomainot darbības vidi, tiek „izgriezta uz āru” visa Cilvēka apziņas un attiecību struktūra.

Konkurence parādās unifikācijas apstākļos kā dabiskās Vitalitātes pretestība šim dzīves izkropļojumam, kuru tā tiecas iznīcināt caur savu graujošo aspektu atbrīvošanu un klātbūtni sistēmā. Tur, kur ir Savdabības, atšķirības un niansētības vērtība, šīs vērtības atzīšana, uzturēšana, sargāšana un attīstība, tur ārējā telpā nav konkurences, tur ir vērtību saspēle muzikālā sadarbībā.

Unificētā – globalizētā tirgus ekonomiskajā sistēmā pat saprātīgas kontroles un veselīgas ekonomikas regulācijas robežās, valstu noslēgšanās noved pie šīs ekonomikas formas apsīkuma, bet saimnieciskās dzīves daudzveidības gadījumā noslēgšanās kalpo par saprātīgas sadarbības pamatu. Citā globalizētās ekonomikas modelī, kurā enerģētiski un ekonomiski neizdevīgākajos ģeogrāfiskajos apstākļos esošās valstis uztur kompensējošu ievedmuitas („ģeogrāfiskā novietojuma” nodokli) maksājumu vai diferencē valstis ražošanas un zinātniskās dzīves nozarēs pēc lielākās piemērotības principa, var iegūt krietni vien dzīvotspējīgāku ekonomikas globalizācijas veidu.

Tomēr arī tas prasa Ētisku un Tikumisku normu ieviešanu valstu attiecībās un ekonomikas regulācijas mehānismos. Bez tam, mēs varam mainīt izpratni par globalizācijas būtību un saskaņotu – muzikālu savdabīgo tautas saimniecību sadarbību uzlūkot kā vienotu globalizētu tautu Kultūras attīstības sistēmu, kurā vienas pienesums Vitalitātes kvalitātes celšanai nonāk pie citu tautu tautas saimniecībām kā to resurss un izaugsmi veicinošs faktors.

Līdz ar to mēs redzam, ka esošajai globalizētajai ekonomikai ir tikai divas iespējas. Pirmā – turoties pie valstu savtīgo interešu un konkurences karoga, ir pilnīga un neatgriezeniska bojāeja un deģenerācija līdz Āfrikas cilšu saimnieciskās dzīves mērogiem un saturam. Otrā ir pārveidošanās par tādu globalizētu ekonomiku, kurā valstu ekonomiskajās attiecībās ienāk Cilvēcisko Vērtību uzturēti, Cilvēces Ideālus tuvinoši principi.

Tirgoni par zagli padara mērķis, bet ne tirgošanās darbība. Ja tirgošanās mērķis ir tās naudas iegūšana, kura atrodas jūsu makā (savtīga peļņa), tad tā ir zagšana. Ja maiznieks cep maizi, lai jūs pabarotu, tad viņš ir maiznieks, bet ja viņš ar ceptās maizes pārdošanu grib piekļūt jūsu naudai, tad viņš ir zaglis. Kalpošanas vai peļņas mērķis darbībai piešķir darba vai zagšanas saturu. Peļņas pasludināšana par galveno ekonomiskās darbības mērķi šo darbību padara par noziedzīgu un netiklu, un ir galvenais šīs darbības krīžu, nedrošības un dzīves jēgas zuduma cēlonis.


Tur, kur („viss maksā tik, cik maksā”) produkta cena ir atkarīga no ieguldītā darba, tā ietekmes uz apziņu un materiāla vērtības – tur ir tautas saimniecība.

Tur, kur cena ir atkarīga no pieprasījuma un tā, cik par preci var dabūt (prasīt tik, cik maksās – „noplēst”) – tur ir savstarpēja apzagšana – noplicināšana.

Tur, kur ir tautas saimniecība – tur ir sadarbība.

Tur, kur ir konkurence – tur ir laupītāju uzbrukums.

Tur, kur savienības laupījuma vārdā vairo laupītāju spēkus – tur tādas savienības galarezultāts ir vispārējs sabrukums.

Tur, kur savienības tiek slēgtas radošas sadarbības vairošanai un savstarpējas kalpošanas vajadzībā – tur ir pašpietiekamas tautas saimniecības uzplaukums.


Tur, kur – „katrs par sevi” , kur katra sabiedrības kārta lūko, kā kolektīvās darbības efekta (tas ir ļoti būtisks dzīves resurss – Vitalitātes plūsmas spējas – jaudas rādītājs, kura attīstības pakāpi un pilnvērtību raksturo šķērssubsīdiju daudzums sistēmā) resursu izmantot savā labā – tur ir „mājas zaglis” – kopīpašuma izlaupīšana.

Tur, kur „mazo burtu princips” līgumos ir juridiski fiksēts un akceptēts – tur ir likumdošanas sistēmas akceptēts Ētikas un Tikumības normu esamības noliegums. Tā ir stihiska izlaupīšana – „grābj, ko var un laupa, kas var”. Cilvēcisko attiecību katastrofas pēdējais cēliens (Grimstošā „Titānika” vīna noliktavas izlaupīšana).

Tur, kur nav Cilvēcisku attiecību – tur nav Cilvēku, tādēļ nav vajadzīga Cilvēkiem derīga dzīves vide. Tur, kur Cilvēks ar savu attiecību klātbūtni to neuztur – tur Cilvēka iekustinātās nekontrolētās Vitalitātes destruktīvie spēki noārda neracionālos Vitalitātes resursa lietotājus.

            Ģimenes un sabiedriskās attiecības veidojas ar savstarpējām rūpēm. Rūpes nāk ar savu pienākumu, pienesumu un atbildīgumu. Atbildīgums nes Godīgumu. Godīgums vij ligzdu Cieņai, Cerībai un Saticībai. Cieņa samierina atšķirības, Cerība pārvar šķēršļus, bet Saticība pieved veiksmi. Savstarpējo rūpju māsa ir Pašaizliedzība. Pašaizliedzība atved Drosmi, aiz kuras nāk Varonība. Varonība nes Darbaprieku. Veiksme un Darbaprieks ir Uzvara. Katras pašpietiekamības pamatā ir savstarpējas rūpes, Darbs un Pašaizliedzība.

            Tāda tautas dzīves pašpietiekamība prasa visu sabiedrības kārtu vienotību, kurā katra pilda savu pienākumu pret pārējām.

No tā mēs redzam, ka nākotne ir to valstu saimnieciskajai dzīvei, kuras spēs izveidot savai Kultūras – dvēseles Savdabībai atbilstošu un Tikumības normu regulācijai pakļautu kooperatīvo plānveida darbu. Tādu tautas saimniecību pašpietiekamība nav meklējama pilnīgā vietējo resursu un patēriņa iekšējā apritē dzenoties pēc peļņas, bet tajā apstāklī, ka valsts saimnieciskā dzīve pilnībā atbilst šīs tautas Savdabībai un apmierina (nodrošina) tās Kultūras dzīves vajadzības. Tādas pašpietiekamības valstu tautas saimniecības un to iekšējie elementi nevar savstarpēji konkurēt, bet dabiski pāriet pie radošas sadarbības uzturēšanas.

Pilnīga (nemainīga) un nebeidzama pašpietiekamība nav iespējama. Pašpietiekamības iespēja apskatāma tikai noteiktu (laika, teritorijas, iedzīvotāju skaita) mērogu, ģeogrāfiskā novietojuma un Kultūras attīstības apstākļu ietvaros. Ļoti lielās teritorijās ar lielu Kultūras attīstības potenciālu var būt lielāki saimnieciskās dzīves pašpietiekamības laika periodi. Jo mazāka teritorija un augstāks Kultūras attīstības potenciāla izmantojuma līmenis tajā, jo šīs laika robežas būs šaurākas.

Tas nozīmē to, ka mazai teritorijai, ja tā vēlas dzīvot ekonomiskās pašpietiekamības apstākļos, ir divas tādas dzīves iespējas. Pirmā ir atrast ļoti augstas attīstības potenciālo iespēju. Otrā ir tāda, ka atbilstoši teritorijas lielumam jāpazemina savas Kultūras un dzīves līmenis, vai arī – ieviešot tādu pašpietiekamību, Kultūras dzīve tajā noslīdēs līdz teritorijas lielumam atbilstošajam līmenim. Tomēr tad rodas jautājums:

– vai esošās Vitalitātes kontekstā tas tiks pieņemts un akceptēts?

Tā var „izkrist cauri” pie deģeneratīvām tautu paliekām.


Ir svarīgi prast atšķirt pašpietiekamu tautas saimniecību no deģeneratīvo tautu klaidonības un izdzīvošanas minimuma naturālajām saimniecībām. Deģeneratīvās tautas visus spēkus velta fiziskās eksistences uzturēšanai. Tas ir viņu dzīves mērķis. Tam pakārtota sadzīve, šamanisms un tradīcijas. Deģeneratīvās tautas savu dzīves veidu neizvēlas pašas. Visas viņu darbības un to apjomus nosaka ārējie faktori, kuriem iedzīvotāji piemērojas. Tādi naturālo saimniecību apdzīvotāji savu stāvokli uzskata par slogu, no kura labprāt atbrīvojas, ja tāda iespēja rodas, un izmanto „civilizācijas” ieguvumus sava stāvokļa „uzlabošanai”.

Tā, piemēram, viņi nezin to, kas ir lauku un pilsētas dzīvesveida atšķirību pamatā. Nesaprot to nozīmi, neprot novērtēt katra nestās vērtības vai pretstāvēt apdraudējumiem. Savu dzīvi uztver kā apstākļu uzspiestu, kurā meklē iespējamos tehniskos atvieglojumus – komfortu (arī pārņemot citu dzīvesveidu elementus), nemēģinot to transformēt augstākos sabiedrisko attiecību un Kultūras līmeņos. Tādas naturālās saimniecības nav uzskatāmas par pašpietiekamām tautu saimniecībām, tādēļ savā iekšējā būtībā to apdzīvotāji labprāt mainītu savus dzīves apstākļus pret citiem – „labākiem”, un katrā iespējamā gadījumā to arī dara.

To galvenā iezīme ir šaurs interešu loks, zems izglītības līmenis, utilitāra pieeja zinātnes paliekām, tehnoloģijām un pilnīgs analfabētisms jautājumos, kas skar Cilvēka dzīves jēgu, saturu un būtību. Pajautājiet vidusskolu absolventiem:

– Vai un kādēļ viņiem vajadzīgi Rainis, Aspazija, Skalbe un Fricis Bārda, viņu nestās idejas un to pavērtās iespējas?

– Ko viņi dara labprātāk – lasa Raini un Tagori vai „bauda dzīvi”?

Tām nav savas Zinātnes, Reliģijas, Kultūras, dzīves Filosofijas, Valsts dzīves iemaņu un inteliģences izpratnes. Tās ir saglabājušas dažas fizisko eksistenci uzturošas tehnoloģiju un dzīves veida tradīcijas, kuras antropologi maldīgi dēvē par Kultūru, kaut gan tās ir tikai (dzīves veida, sadzīves priekšmetu lietojuma un estētikas) formu lietojuma tradīcijas. Kultūra ir Cilvēka apziņai piemītoša kvalitāte, kura izpaužas caur viņa inteliģenci.

Turpretī pašpietiekama tautas saimniecība kā pirmo un galveno liek savu brīvo izvēli, augstu valstisko apziņu un organizētību savas Kultūras dzīves attīstībai, lai uzturētu Cilvēciskās dzīves mērķus, jēgu un saturu, kam tiek pakārtota saimnieciskā dzīve un dzīves veida, sadzīves priekšmetu lietojuma un estētikas tradīcijas. Pašpietiekamībai tādas tautas pievēršas savas dvēseles dzīves Savdabības, Zināšanu, Filosofiskās domas un Gara aicināti, saprotot, ka tas ir labākais, ko tiem var dot šī zeme un viņu pieņemtā dzīve, kuras daļa ir ne tikai tās dotās iespējas, bet arī pieņemtie un uzturētie ierobežojumi.

Pašpietiekamas tautas saimniecības apstākļos zemes iedzīvotāji savā teritorijā patērē pašu ražoto un audzēto, un to ražo tik, cik tas ir vajadzīgs pašu patēriņam un Kultūras attīstībai. Šīs tautas saimniecības tālāko likteni nosaka tas mērķis, kādā zemes iedzīvotāji to uztur, tomēr jebkurā no tālāk apskatītajiem gadījumiem tā būs „lēnā ekonomika”.

„Lēnajā ekonomikā” tās dzīves tempu nosaka vairāki faktori:


„Lēnajā ekonomikā” meklē, vērtē un uztur darba, materiālu, ražojumu un attiecību kvalitāti, noturību, pastāvību un ilgmūžību.

Tās aprites cikli ir stingri saistīti ar dabiskajiem gada un Cilvēka dzīves cikliem.

Tajā nav lieko „apgrozības kapitālu” – visa izaugsme balstās tikai uz pašu ražotāju inovācijām, „iekšējā resursa” attīstību. Te galveno lomu spēlē darba procesā iesaistītie smalkie resursi un to aprites starp ražotāju, patērētāju un Garīgajām būtnēm.

Tādās tautas saimniecībās nav iespējami atsevišķi nozaru vai ražotāju „izrāvieni”. Visi kopā ceļas. Visi kopā dzīvo.


Ekonomiskās darbības cikliskumam katrā ciklā ir divas atšķirīgas daļas. Pirmā ir ekspansīva un ārēji aktīva, kurā tiek apgūtas jaunās tehnoloģijas, materiāli, rodas jauni ražošanas un sabiedriskās dzīves objekti un attiecības. Otrā ir ārēji „stagnanta”, bet iekšēji aktīva, kad iepriekšējās cikla daļas radītās materiālās dzīves izmaiņas tiek asimilētas, izvērtētas un pārstrādātas jaunās apziņas izmaiņās, kurām jaunveidotajā vidē būs jādzīvo jaunā veidā un tā atkal jātransformē nākošajā ekstensivitātes fāzē. Ja sabiedrībai („ātrajā ekonomikā”) neļauj periodiski iziet šīs divas attīstības ciklu fāzes, tad sabrūk vai nu ekonomika, vai sabiedrības (Cilvēku Vērtību un Ģimeņu sistēma) apziņa. Visa cikla kopējais ilgums ir apmēram 100 – 120 gadu.



44. turpinājums


„Lēnās” tautas saimniecības nākošo soli sper tikai tad, kad iepriekšējā ekonomiskās darbības cikla radītās ekonomiskās izmaiņas ir nostiprinātas apziņā.

  „Lēnās ekonomikas” attīstās neradot blakus problēmas.


„Lēnajās ekonomikās” tehnoloģiju attīstība ir cieši saistīta ar Cilvēka apziņas veidošanos un seko viņa Tikumiskajai un Ētiskajai izaugsmei. Tajās tehnoloģiskā attīstība tiek pieskaņota un pakārtota Cilvēka spējām izmantot tās, nekaitējot sev un citiem. Te Cilvēks pielieto tikai to, ko var kontrolēt un kā pielietošanu vada Ētiska un Tikumiska nepieciešamība. Tādās tautas saimniecībās Zinātne, Reliģija un Filosofija ir viens veselums, kurā Reliģija rāda Zinātnei attīstības interešu virzienu, Zinātne ietērpj reliģiskos tēlus objektīvās formās, bet Filosofija abām pirmajām paver jaunus izpratnes apvāršņus. Pateicoties šo triju balstu vienībai un prioritātei sabiedrībā, notiek „Lēno ekonomiku” eksistence un attīstība. Patiesību sakot, šīs sabiedrības dzīvo tikai tādēļ, ka ir spējīgas tos savienot un nolikt savas dzīves vadībā.


Tām sabiedrībām, kuras neiekritīs deģenerācijā, pievēršoties materiālās labklājības celšanai, būs jāiztur daži pārbaudījumi.

Pirmais, kas tās sagaida, būs jārod atbildi uz jautājumu par tādas pašpietiekamības meklējumu mērķi. Un, proti:

- Vai tādas pašpietiekamības meklējumi nāk ar tieksmi aizbēgt no brūkošās ekonomikas problēmām?

- Vai tāpēc, ka tā ir iespēja dzīvot Cilvēciski saturīgu un Dvēseles bagātu dzīvi?

Ja tādi meklējumi nāk ar piespiedu stāvokli un izdzīvošanas vajadzību, tad visi tādi meklējumi beigsies ar neveiksmi. Katra apziņas izmaiņa nāk no Cilvēka dvēseles dzīlēm, kā iekšēja nepieciešamība pēc dvēseles dzīves iespēju paplašināšanas, bet ārējais spiediens izraisa dvēseles un apziņas pretestību, kura agri vai vēlu meklēs veidu, kā atgriezties pie iepriekšējā dzīves ceļa. Tad, kad izdzīvošanas vajadzība būs nostabilizējusi ekonomiskās aprites sistēmu, vecā apziņa tajā atjaunos vecos dzīves principus un kārtību. Vēl vairāk – jau pašā meklējumu sākumā tā noraidīs tieši to, kas meklējumus varētu pavērst jaunajā virzienā. Tieši jaunais tiks noraidīts kā pilnīgi nederīgs, nepieņemams un svešs.

Tad, ja tiks atrasta īstā atbilde – nākotnes atslēga, ar to būs jāslēdz durvis, aiz kurām Jūs gaidīs pats galvenais pārbaudījums, un tā būtība ir:

- Vai Jūs spēsiet tiktāl nolikt malā savas labās domas par sevi, ka redzot vērtīgo Cilvēkos sev apkārt, gribēsiet un spēsiet veidot ar tiem kopīgu sabiedrību?

- Vai Jūs sapratīsiet to, ka sabiedrība – tā ir tā vieta, kurā un tie Cilvēki, kuriem Jūs varat kalpot, jo tas ir vienīgais veids kā sasniegt to, pēc kā visi tiecaties?

- Vai Jūs varēsiet pieņemt to, ka sabiedrība ir hierarhiska ēka, kurā katrs var ieņemt tikai to vietu, kura viņam pienākas pēc viņa spējas uzņemties pienākumu un atbildības nastu?

- Vai Jūs spēsiet šos pienākumus nest ar tik lielu Svinīgumu un gavilējošu prieku, ka Debesis Jums atsauksies un Jūsu atbildības modrība tiks atalgota ar radošas domas lidojumu? Jo sabiedrība nav spaidu un važu vilkšanas vieta, bet labākais Brīvās Gribas pielietojuma veids, jo tikai Gribu saskaņojums dod augstāko rezultātu.

- Vai Jūs pieņemsiet to, ka attīstība nāk ar izcilību? Izcilība ir retums. Masveidībā zūd kvalitāte un attīstības jēga. Attīstībā masveidība apgūst un pielieto izcilības radītās iespējas un to lietošanai dotās normu sistēmas.

- Vai Jūs pieņemsiet to, ka viss iespējamais atbalsts jāvelta izcilībai, bet masveidība un atpaliekošais ir no vēstures aizejošais?

- Vai Jūs varēsiet pretstāvēt saviem runas un (ap)runas plūdiem? Sabiedrība beidzas tur, kur katrs var reizē ar citiem izteikt savu atšķirīgo viedokli, nerūpējoties par teiktā un dzirdētā kvalitāti. Sabiedrība ir tur, kur ir dialoga kvalitāte. Tur, kur mērķis ir „izteikties” – tur ir „putnu tirgus”. Sabiedrība ir tur, kur ir „kopā domāšana”.

- Vai Jums pietiks dūšas pacelt galvas un pateikt – Zeme, tauta, Vadonis un Mērķis ir viens vesels!? No Bērna, tirgus sievas, skolotāja un Vadoņa mutes var nākt vieni un tie paši vārdi, bet atšķirsies to lietojuma biežums un vieta – situācijā un teikumā. Atšķirsies vārdu lietojuma radītais saturs.

Tur, kur stingri ievērojot vārdu gaitu no Valsts vadītāja uz Bērnu, tiek uzklausīta un pieņemta vārdos ietērptā doma – ir sabiedrība. Tur, kur katrs var klabināt ko un kad grib – sabiedrība ar to pašu beidzas. Brīdinājumi, pamudinājumi un saskaņojoši signāli tādā vispārējā „runāklī” nav dzirdami.

Ir jābūt tīram un nepiesārņotam Cilvēku saziņas kanālam. Mūziku atskaņojošam orķestrim jābūt redzīgam un uz diriģentu vērīgam. Aklie, izklaidīgie, ar sevi nodarbinātie un sevis apžilbinātie nevar veidot orķestri. Tieši tādēļ katras sabiedrības beigas nāk ar tās Tikumības un aristokrātijas pagrimumu, bet redzamais gals sākas ar „tēmas aizpļāpāšanu” un skaļu, pūļa ausīm domātu musinošu runu teikšanu „no siļķu mucas tirgus laukumā”.

Tieši tāpēc pēdējais jautājums, uz kuru Jums jārod atbilde, kad gribēsiet savā tautas Kultūras dzīves pašpietiekamībā doties, ir:

- Vai spēsiet, kā visi jauna ceļa sācēji, vecās drazas no līdzi ņemamā nošķirt?

- Vai spēsiet graudus no pelavām vētīt?

- Vai spēsiet to, kas ir Daile un Kultūra ņemt, bet to, kas ir drazas tai pielipušas, tās vārdu nelietīgi valkājot, prom aizmēzt?

- Vai pratīsiet vienu no tām citām atšķirt? Ja šo izturēsiet, tad lielākais ir jau aiz muguras. Tad esat pietiekami tīri tapuši, lai tālāk ietu.


Nākošais pārbaudījums ir saistīts ar kaimiņattiecībām un pašpietiekamības uzsākšanas laiku. Ne visas pašpietiekamās ekonomikas var pastāvēt. Ja tās rodas pārāk vēlu – tad, kad vecā ekonomika ir pārāk tālu deģenerējusi apziņu, resursus un vidi, jaunajai ekonomikai nav ar ko uzsākt pilnvērtīgu darbību. Tur, kur Kultūras līmenis un darba prasmes ir zudušas, tur bez ārējas palīdzības tās nevar tikt atjaunotas. Šaurāka apziņa nevar ietilpināt plašākus priekšstatus un faktu sakarības. Tāpat problēmas rodas tur, kur sabiedriskās saites sabrukušas tiktāl, ka dažādu paaudžu apziņas un dzīves priekšstatus par labo, pareizo un derīgo šķir pārāk plašas atšķirības. Tur tāda ekonomika iekrīt deģeneratīvā naturālajā saimniecībā vai veido laupītāju ordas.

Tur, kur kaimiņos esošās ekonomikas šķir dažādas ideoloģijas un ekonomiskās attīstības virzieni, apdraudējums var nākt no kaimiņu puses, ja tie pārstāv agresīvas vai tikumiski nekontrolētas tehnoloģiju attīstības formas.

Ir jāsaprot, ka Kultūras attīstībā orientētas pašpietiekamības rada šīs vērtības un to materiālos iemiesojumus, izmanto dabas, teritoriālos, Filosofiskos un Zinātnes resursus, bet atpaliek no ātrajām resursu izmantošanas tempā, vajadzību pieaugumā un tehnoloģiju – arī militāro attīstībā. Tas nozīmē, ka pastāvot kaimiņos „ātrajai” vai deģeneratīvajai naturālajai saimniecībai, tāda pašpietiekama tautas saimniecība var kļūt par vilinājumu un izprovocēt uzbrukumu no savu kaimiņu puses. Vājums ir kārdinošs. Veicinot militāro tehnoloģiju attīstību, bremzējas Kultūras dzīve un stimulējas utilitārisms, kurš neizbēgami novedīs pie „ātrās” ekonomikas, konkurences un militāro tehnoloģiju sacensības diktēta patēriņa tempa pieauguma vajadzības.

Tas nozīmē to, ka pašpietiekamai tautas saimniecībai jārodas diezgan šaurās laika robežās – tad, kad brūkošā sistēma vēl nav kļuvusi pārāk iznīcinoša, bet jau ir pārāk aizņemta pati ar savām problēmām, lai nepievērstu uzmanību atsevišķām savām teritorijām. Turpat ir svarīgi, lai šāda pārkārtošanās notiktu arī kaimiņu zemēs un savlaicīgi tiktu dibinātas labas kaimiņattiecības ar tām.

Ir svarīga tautu saimniecību sadarbība, sadraudzība un kaimiņattiecību uzturēšana, kas ir drošības garants. Ir svarīga tautu Kultūru bagātināšanās, Zinātnes un savstarpējas Inteliģences dzīves apmaiņas. Katrai no pašpietiekamībām ir jāatrod tas unikālais, ar ko tā ir vitāli svarīga saviem kaimiņiem, ko kaimiņi vēlētos tajā sargāt un uzturēt.

Tas nav vienkāršs uzdevums. Tieši tāpēc tādas pašpietiekamības rodas jaunās, mazapdzīvotās teritorijās pēc tam, kad iepriekšējās ekonomiskās un sabiedriskās sistēmas ir sabrukušas. Tās ir savstarpējas saites uzturošas kopienas, kuras ir spējušas nodibināt pietiekami drošus sakarus ar Evolūciju virzošiem Garīgajiem Centriem un atrodas to uzmanības, vadības un aizsardzības lokā.

Pilnīga, nemainīga noslēgtas ekonomikas pašpietiekamība nosaka Kultūras evolūcijas beigas, kas ir Vitalitātes kvalitātes pieauguma apstāšanās. Tas, kas neattīstās (nemainās) – tas beidz pastāvēt. Attīstībā apstājusies Vitalitāte beidz darboties – tās vairs nav, tādēļ beidzas viss, ko tā ir darbinājusi un uzturējusi attīstībā.

Visa planēta, katrs tās kontinents ir laika robežās pašpietiekams, tad, ja saglabā vertikālas Kosmiskās saites ar Augstākajām pasaulēm. Tur apvienojas minerālu, augu, dzīvnieku un Cilvēku valsts būtnes pēc savstarpējās aprites pašpietiekamības principiem. Tad, kad ir izsmelts šis aprites attīstības potenciāls, jānāk valstu teritoriālām, politiskām, nacionālām, zemes ģeogrāfiska vai klimatiska rakstura izmaiņām. Tikai šīs izmaiņas nes jaunu Vitalitātes attīstības potenciālu, bez kura dzīvība uz Zemes beigtos. Tas mums liek nonākt pie domas, ka tās vēsturiskās un klimatiskās izmaiņas, kuras piedzīvojam, ir pat ļoti apsveicamas un acīmredzot ir ne tikai pamatotas, bet arī savlaicīgas.

Tad, kad mēs saskaramies ar kādas sabiedriskas, politiskas vai ekonomiskas sistēmas darbības augļiem, mēs tos vērtējam pēc šo augļu salduma vai rūgtuma. Mēs pieņemam vai noraidām, vadoties pēc savām sajūtām. Mēs vēlamies šos augļus mainīt pēc savas patikas (pieņemt „pareizākus” lēmumus, pilnveidot Likumus vai mainīt shēmas), daudz nedomājot par to, ka augļi pilnībā atbilst sistēmas dabai, un tā vietā, lai „selekcionētu labāku augli”, patiesībā būtu jāpievērš uzmanība sistēmas īstās būtības un tās derīguma vai kaitīguma izpētei, kam bieži vien nav nekāda sakara ar tām sajūtām, kādas mūsos izraisa to augļi. Pie tā paša vēl jāpiemetina tas, ka, meklējot risinājumus augļu rūgtuma novēršanai, patiesībā meklējam veidu, kā turpināt to pašu veco – atmirstošo jaunā, kosmētiski atsvaidzinātā veidā.

Ir jāsaprot, ka tas, kā mēs vērtējam notiekošo un kādus risinājumus mēs meklējam, pilnībā izriet no mūsu apziņas uzbūves un darbības veida. Katra apziņa var darboties tikai savai dabai atbilstošā veidā. Jaunu saimnieciskās dzīves veidu var atrast un ieviest tikai jauna apziņa. Patiesībā ekonomikas krahs ir esošās apziņas bankrots. Zivs paliek murdā ne tāpēc, ka no tā nav izejas, bet tāpēc, ka zivs apziņa to nevar atrast. Izeja ir ārpus vecās apziņas darbības iespēju lauka.

Meklējot šo izeju, pievērsīsimies tam, kas šo uzdevumu lieliski atrisina. Ielūkosimies dzīvajā dabā ar tās organismu dzīvi. Daba ir noteiktās laika robežās pašpietiekama un vienlaikus tās dzīvie organismi sevī apvieno kā pašpietiekamības, tā arī sadarbības principus. Savu Savdabību sargājoša noslēgtība tajā līdzsvarojas ar attīstībai nepieciešamo atvērtības daudzumu. Tad, kad uzlūkojam Cilvēka ķermeņa, dvēseles un Gara dzīves vienību, mēs ielūkojamies valsts dzīvē ar tās saimniecisko, inteliģences un Kultūras dzīvi.

Cilvēks uzņem ķermeņa un dvēseles barības vielas un iespaidus – vides resursus, kurus tam piegādā zemākie organismi un līdzcilvēki. Cilvēka Gars saņem Augstāko Garīgo būtņu sniegto Gara Maizi. Saņemtos vides resursus Cilvēka organisms vispirms šķiro derīgajos un nederīgajos – savai Savdabībai un tās uzturēšanai atbilstošajā un neatbilstošajā. Atbilstošo viņš pieņem, bet neatbilstošo atstumj. Gara Maizi katrs Cilvēks pieņem tik, cik viņam to ļauj viņa Inteliģence. Pieņemot atbilstošo un derīgo, organisms to pārstrādā sev vajadzīgajā, bet nevajadzīgo un nolietoto atdod videi zemāko organismu lietošanai, kur tas kalpo par resursu viņu dzīvības procesos.

Pārstrādājot uzņemtos resursus, Cilvēks tos pārvērš augstākas pakāpes darbības rezultātos – Inteliģences un Kultūras dzīves parādībās. No zemākajiem organismiem saņemto Vitalitāti viņš kvalitatīvi paceļ un, tās darbības sekās, padara pieejamu līdzcilvēkiem un Augstāk attīstītajām Garīgajām būtnēm. Augstāk attīstītās būtnes to pieņem kā resursu tālākai celtniecībai, Cilvēkam pretī sniedzot tam derīgo. Tā, domājot par Cilvēku valsts saimniecisko dzīvi, mēs redzam, ka par tās pašpietiekamību mēs varam runāt kā par noteiktu aprites loku sistēmu, kurā iesaistītas kā zemāko organismu, tā līdzcilvēku un augstāk attīstīto Garīgo būtņu pasaules.

No zemākajiem organismiem saņemto Vitalitāti Cilvēks paceļ kvalitātē līdz augstāk attīstītajām būtnēm, kur tās šo Vitalitāti lieto, un pārveidotu nodod tālāk un augstāk citām – vēl augstāk attīstītām, no tām pretī saņemot sev derīgo un vajadzīgo, no kura daļu nodod Cilvēkam. Cilvēks, pieņemot to par savas Garīgās (kultūras) dzīves daļu, to lieto un darbības seku veidā sniedz zemāk esošajiem organismiem. Tā – ja slinkums mums to neliedz, varam ielūkoties Vitalitātes ķēžu līnijās – plūsmās, kuras iesniedzas augšup un lejup ejošā bezgalībā un caur līdzcilvēkiem aizsāktā bezrobežībā.

No tā mēs redzam, ka Savdabības vadītas pašpietiekamas tautas saimniecības pastāvēšana ir iespējama par tik, cik tā nodrošina visu tās teritorijā esošo dzīvo organismu labklājību un atbilst Augstāko Garīgo būtņu prasībām un vajadzībām attiecībā uz šo teritoriju. Tas ir – tāda pašpietiekamība ir iespējama, ja tā kalpo par saiti starp Zemi un Debesīm.

Patiesībā visi – kā zaglis, tā tirgonis, zemnieks un zinātnieks meklē vienu un to pašu – Mīlestību Cilvēku vidū, to, kas atnes pašlaik zaudēto līdzsvaru starp personisko un sabiedrisko, starp augstāko un zemāko – to līdzsvaru, kurš dod visu meklēto labklājību. Ja izdotos atjaunot šo Mīlestību, tad katrs to saņemtu un justos mīlēts, cienīts un augstu vērtēts, tad noregulētos visas tagad šķietami nepārvaramās politiskās, ekonomiskās, sociālās un tiesību problēmas.

Dabas piedāvātā Labā saturs ir Mīlestība – savstarpēja Mīlestība, kuras Vitalitāte atdzīvina visu un katru un kuras pieņemšana notur dzīvi radošā līdzsvarā. Spēks, slava, pārticība, zināšanas, tehnoloģijas, sakari un viss cits, ko vien Cilvēks var izdarīt, bez Tikumības ir postošs.

Tikumība bez Mīlestības ir Cietums. Tomēr šajā cietumā ir durvis, kuras veras uz Mīlestības pusi – Brīvībā. Šīs durvis nav aizslēgtas. Tās Cilvēks tur ciet pats, velkot uz savu pusi. Ar vieglu rokas kustību no sevis var iziet Brīvībā – būt Mīlestībā.

Tagad, vēlreiz uzlūkojot Cilvēka organismu, mēs redzam, ka tā darbību regulē nedaudzi, bet būtiski principi:


Tas sargā un uztur savu Savdabību.

Katrs organisms pats rūpējas par savu fizisko pastāvēšanu.

Visi orgāni vai to daļas darbojas tikai sava organisma robežās.

Visi orgāni sadarbojas.

Visi orgāni darbojas cits cita labā.

Visi vienādi izjūt labklājību vai kopā cieš trūkumu.

Organisms dzimst, attīstās un beidz pastāvēt visā savā kopumā.

Veselīgs organisms patērē tikai paša darbā iegūto.

Veselīgs organisms ir tas, kurš spēj uzņemtos resursus pilnībā pārstrādāt Kultūras Vērtībās, neradot kaitīgas nogulsnes tauku un citu atkritumu veidā.

Tā orgāni strādā saskaņoti un ir dinamiskā virzības līdzsvarā no apgūtā uz vajadzīgo.

Organisma kopuma darbības jēga ir uzņemtās Vitalitātes kvalitātes (Kultūras līmeņa) celšanā un Vitalitātes darbības nestā Dzīvesprieka baudīšanā.

Kultūras līmenim augot, Cilvēks izjūt materiālo resursu patēriņa vajadzības samazināšanos un aizvien pieaugošu vajadzību pēc apmaiņas ar Kultūras dzīves augļiem savu līdzcilvēku vidū, un Garīgo būtņu klātbūtnes savā dzīvē.


„Vai tautas saimniecība var būt pašpietiekama?”



Tautas saimniecības pašpietiekamība ir Ģimenē.


Visu esošo problēmu saknes ir Ģimenē. Ģimene ir dažādu Cilvēka darbības jomu vienojošais elements. Tā saista personisko ar sabiedrisko. Tā realizē tradīciju un veido nākotni. Ģimene saista personisko ar pagātni, tagadni un nākotni, pienākumus, tiesības, atbildību un brīvības vienā veselumā. Cilvēka (bērnu, Vecāku un veco Cilvēku) tiesības, pienākumi, brīvības un atbildība izriet no Ģimenes tiesībām, pienākumiem, atbildības un brīvības.

Sākt domāt par sabiedrisko, politisko, ekonomisko un tiesisko vai Cilvēcisko attiecību maiņu var tikai tad, ja normalizē Cilvēku izpratni par Ģimeni, tās lomu un nozīmi dzīvē. Izeja no krīzes ir iespējā atgriezties pie normālas Ģimenes, pie izpratnes, kas tā ir, kā veidojas, ko sniedz, prasa un ko tā savā darbībā veido. Mēs uzrakstījām filosofisko un juridisko bāzi tālākajām sabiedriskajām un likumdošanas iniciatīvām. Mēs esam devuši kopsaucēju pašlaik izkliedētajām, pretrunīgajām vai nerealizētājām darbībām šajā jomā. Tā ir Ģimenes konstitūcija. Dabisko tiesību sistēma balstās uz vispārīgajiem principiem kodeksu un pielietojumu prakses – precedentu kopu.

Tad, kad veido krimināllikumu – to atvedina no izpratnes par to, kas ir pareizi un taisnīgi – no baušļiem – tev nebūs zagt, laupīt, nogalināt utt. Tad, kad tiks veidots Ģimenes Likums, tad būs vajadzīga bāze tā veidošanai – izpratne par to, kas ir Ģimene.

Tad, kad Cilvēks vēršas pie sabiedrības ar savām tiesībām un prasībām ievērot normas, tad viņam ir jāzina no kā ceļas šīs tiesības, un kāpēc ir tādas normas. To satur Ģimenes kodekss.

Tad, kad Cilvēks grib mainīt, veidot vai nojaukt sabiedrisko un Cilvēcisko attiecību lauku, viņam ir jāzin – kas ir tas, ko viņš maina – ar ko tas ir saistīts un kādas sekas tam ir. Tad, kad kāds grib iebilst pret šīm izmaiņām, viņam ir jāzin – kas ir tas, uz ko viņš savās prasībās balstās – ko aizstāv, un kāpēc tas ir jāaizstāv. Tādu iespēju viņam dod Ģimenes kodekss.

Mēs esam Jums devuši Kodeksu. Jūs to lietojat. Tās ir Jūsu iespējas. Visa sākumā ir Cilvēka vajadzības, doma un izpratne. Tai seko vajadzības izraisīta darbība. Pielietojiet Kodeksu savā vajadzībā.



45. turpinājums


Ģimenes kodekss.


Kodeksa mērķis un uzdevums.


Ģimenei ir rašanās cēloņi, pastāvēšanas mērķi, saturs un formas.


Ģimenes kodeksa mērķis ir:

- Nest skaidrību Ģimenes dzīvē, ar to saistītajās darbībās un lēmumos.

- Ierosināt nepieciešamās darbības un būt par pamatu lēmumiem.

- Būt par tiltu starp apziņu un Likumu.

Ģimenes kodekss uztur Ģimenes pastāvēšanas mērķus un saturu.


Ģimenes definīcija.


Ģimene ir Vīrieša un Sievietes Mīlestībā savstarpējām rūpēm dibināta, Bērnu un Vecāku savienībā pastāvoša sabiedrības pamatvienība.


Ģimenes pastāvēšanas pamati.

  1. Visa esošā cēlonis ir Gars.

  2. Visa esošā pamatā ir Darbs.

  3. Ģimene ir Gara darbības vieta, forma, materiāls un līdzeklis.

  4. Ģimene uztur dzīves kārtību.

  5. Ģimene ir dzīvības nesēja.

  6. Ģimene ir Vērtību veidotāja.

  7. Katrs savas Vērtības veido pats.

  8. Visas Vērtības top darbā.

        9. Katra veidotās Vērtības ir viņa darba rādītājs.

10.  Darbs dod drošību.

11.  Ģimene ir pasaules veidotāja.

12.  Ģimene ir durvis, caur kurām pasaulē ienāk viss Svētīgais, Daiļais, Cēlais un Maigais – viss labais, pareizais, derīgais, kā arī tiem pretējais.


13.  Cilvēka inteliģence ir augstākā Vērtība.

14.  Inteliģence ir Gara dzīves, Izglītības un audzināšanas rezultātā tapis Cilvēka dvēseles veidols.

15.  Tikumība ir inteliģences nesējs un ikdienas ietērps.

16.  Inteliģence ir Tikumības praktiskais pielietojums.

17.  Vīrieša inteliģence ir Augstsirdībā.

18.  Sievietes inteliģence ir Maigumā.

19.  Augstsirdība un Maigums saplūst Mīlestībā.

20.  Augstsirdība, Gods, savstarpēja Mīlestība, Uzticība un Maigums ir Cilvēka brīvības pamats.


21.  Ģimeni dibina brīvi Cilvēki uz abpusējas brīvas gribas un Mīlestības pamata.

22.  Ģimene ir savstarpējas kalpošanas vieta.

23.  Sirdsapziņas tīrība ir Ģimenes satversme un augstākā Vērtība.

24.  Ģimenes attiecības balstās uz personas neaizskaramību, savstarpēju uzticību, cieņu un rūpēm.

25.  Ģimene ir hierarhijas principa darbības vieta, hierarhijas daļa un savā dzīvē ievēro hierarhisko darbību.

26.  Katrs Ģimenes loceklis darbojas savā kompetences sfērā un līmenī, saskaņā ar sava dzimuma un vecuma īpatnībām un Ģimenes Pamatvērtībām.

27.  Ģimenes Pamatvērtības ir:

- Dzīve Īstenībā.

- Īstenības izziņa.

- Patiesas apziņas uzturēšana.

- Patieso vajadzību nodrošinājums.

- Sava derīguma apziņa.

28.  Dzīve Īstenībā ir Cilvēka Gara vadīta dzīve.

29.  Īstenības izziņa ir labāko spēju attīstība un Izglītība.

30.  Brīva, augoša, izglītota un nepiesārņota apziņa ir patiesa.

31.  Patiesās vajadzības ir labāko spēju un to augļu dāvāšana, kā arī Cilvēka izaugsmei un dabisko vajadzību apmierināšanai derīgais.

32.  Pirmā un vadošā ir Darba vajadzība.


33.  Ģimene dzīvo nākotnei.

34.  Ģimene veido nākotni caur saviem Bērniem.

35.  Visi Ģimenes Gara, domu, jūtu, miesas un roku Darba augļi ir viņas Bērni.

36.  Ģimene iegulda Darbu Bērnu attīstībā.

37.  Ģimene sniedz un uztur ideālus, paver garīgos apvāršņus, nodod mantojumu un atbalsta garīgo dzīvi.

38.  Mājas dzīve ir audzināšanas pamats.

39.  Ģimene ir augstākās saskaņas, saprašanās un savstarpējā atbalsta vieta.

40.  Ģimene ir spēju saskaņošanas, sadarbības un vispusības mācību vieta.

41.  Ģimene ir radošo spēju attīstītāja, radoša darba vieta, Skaistuma nesēja, Mākslas radītāja un pieprasītāja.

42.  Ģimenē darbojas Cilvēka Brīvā Griba.

43.  Saskaņotā darbā ir Ģimenes prieks.


44.  Ģimenes dzīves sakārtotība nes sabiedrības un valsts Darba sakārtotību.

45.  Ģimene ir personības un sabiedrības interešu, vajadzību un iespēju saskaņotāja un līdzsvarotāja.

46.  Pilntiesība nāk ar Izglītību.

47.  Pašdarbība ir iedvesmas pilna pašcieņas nostiprināšana.

48.  Cilvēka Izglītība un pašattīstība ir tautas Gara, prāta, dvēseles un fiziskās veselības pamats.

49.  Katra līdztiesība ir viņa labākās būtības pilnvērtīgā izpausmē.

50.  Līdzās Vīrieša rūpēm par Ģimenes materiālo labklājību un drošību, Sieviete rūpējas par Ģimenes Sirds izglītību, dvēseles veselību un labklājību.

51.  Sievietes līdztiesība Vīrietim ir tajā, ka viņa savu Sirds saturu var ienest Vīrieša darbību pasaulē.

52.  Cilvēka Sirds un roku vienība Ģimenē rada pasaules Skaistumu.


53.  Sievietes un Mātes sūtība ir savai Ģimenei un Bērniem iemācīt Mīlestību uz Radītāju, radošu dzīvi un nemitīgu izglītību.

54.  Vīrieša un Tēva sūtība ir palīdzēt Sievietei, rādīt Goda, Taisnīguma, pašaizliedzības, pateicības un aizstāvības piemērus, mācīt un rādīt Varonību.

55.  Ģimenei ir jāaug.


56.  Ģimene ir drošība un patvērums.


57.  Ģimene sargā sevi un pretstāv apdraudējumiem.

58.  Ģimenes brīvība ir Ģimenes drošībā.

59.  Ģimenes drošība ir Ģimenes Darba, darbarīku un dzīvesvietas drošībā.

60.  Ģimenes un Sabiedrības drošībā ir katra Cilvēka drošība.

61.  Katra Ģimenes piederīgā drošība ir Ģimenes drošība.

62.  Katras Ģimenes drošībā ir sabiedrības drošība.


63.  Ģimenes vienība un no tās izrietošās Vērtības ir neaizskaramas.

64.  Ģimene ir sadarbības vieta.

65.  Ģimenes labklājība nāk caur visu un katra piederīgā labklājību.

66.  Ģimene ir kopienas pamatforma.

67.  Ģimene ienes Brālības sākumu.

68.  Ģimenē Cilvēks iegūst Tikumību, pienākuma apziņu, atbildīgu tiesību pielietojumu un Brīvības sapratni.

69.  Ģimene ir humānisma un Cilvēku Brālības audzināšanas vieta.


70.  Ģimenes biedrojas, veido kaimiņattiecības un sabiedrības.

71.  Ģimenes veido draudzīgas kaimiņattiecības un sadarbību starp tautām, ienes vienlīdzību Cilvēku vidū.

72.  Ģimene sargā savu Godu un izplata Taisnīgumu.


Ģimenes pastāvēšana.

Ģimenei ir pienākumi, tiesības, atbildība un brīvība.

Pienākumi ir izejas punkts savstarpējo attiecību veidošanai un uzturēšanai.

Tiesības ir pienākumu izpildes un attiecību veidošanas līdzekļi.

Tiesības izriet no pienākumiem.

Atbildība ir savstarpējo attiecību regulators.

Atbildība nāk līdz ar pienākumu esamību un atkāpēm no tiesību pielietojuma normām.

Brīvība ir gribas pielietojums attiecību veidošanai un uzturēšanai.

Brīvība pastāv atbildības robežās kā pienākumu izpildes un tiesību pielietojuma rīcības brīvība.

 

Ģimenei ir pienākumi.

- Sekot Gara vadībai.

- Savu darbu likt par labklājības pamatu.

- Ievērot citu Cilvēku tiesības uz Darbu, cienīt viņu Darbu un Darba augļus.

- Ievērot Dabisko Kārtību, no tās izrietošos un tos Cilvēku pieņemtos Likumus, kuri nav pretrunā ar viņu Sirdsapziņu, veselo saprātu, pieredzi, reliģiskajām normām, tautas tradīcijām un pašcieņu, un tiktāl, cik tas neaizskar citu Cilvēku Dabiskās tiesības un pienākumu izpildi.

- Uzturēt netraucētu Dzīvības pastāvēšanu – mieru uz šīs planētas – vienlīdzīgas dzīves iespējas visām Dabiskās Kārtības uzturētajām dzīvības formām to dabiskajās robežās, apstākļos un daudzveidībā, saskaņā ar Evolucionāro lomu un stāvokli.

- Ievērot dzīvei, dzīves un dzīvības noliktās robežas.

- Respektēt Cilvēku personības neaizskaramību tiktāl, cik tas nav pretrunā ar pienākumu izpildi, veselo saprātu, Sirdsapziņu un Cilvēces pieredzes apgūtām normām.

- Virzīt savu labāko spēju darbību uz tautas un Cilvēces labklājības vairošanu.

- Ievērot saudzību rīcībā, Brālību un Mīlestību attiecībās.

- Būt brīvai un veicināt citu atbrīvošanos no visāda veida verdzības.

- Vairot dzīves Skaistumu. Uzturēt radošu Ģimenes garu un radošas darbības brīvību.

- Rūpēties par Ģimenes locekļu Cilvēcisko attiecību, dvēseles, prāta un materiālās dzīves pilnvērtību, veselību un izglītību.

- Augstu turēt Kopību, Biedriskumu, Brālību un Sadarbību. Sniegt visu vajadzīgo palīdzību vājākiem, mazāk izglītotiem un trūkumā nonākušiem.

- Sniegt un uzturēt ideālus.

- Turēt kārtībā māju, valsti un planētu.

- Pēc labākajām iespējām audzināt savus Bērnus. Rūpēties par viņu Nākotni, Izglītību, Darba un Pienākumu izpildes iespējām. Sargāt viņu Tikumību un ierādīt labākās iespējas.

- Savu iespēju robežās atbalstīt katra pienākumu izpildi, viņa izaugsmes un dzīves uzlabojumu centienus.

- Būt viesmīlīgiem un sniegt vajadzīgo palīdzību un patvērumu bez pajumtes esošiem, nelaimē nonākušiem un nepamatoti vajātiem. Kā savus Bērnus pieņemt bāreņus, vientuļus un neaprūpētus Cilvēkus.

- Aizstāvēt savu Dzimteni, tās Kultūru, reliģisko un tradīciju dzīvi, Ģimenes labklājību, vienotību un pastāvēšanu.

- Piedalīties savas tautas sabiedriskajā un Kultūras dzīvē. Rūpēties par tās fizisko pastāvēšanu.

- Ievērot Taisnīgumu Darba augļu sadalē.

- Savu iespēju izmantošanu samērot ar citu Cilvēku pienākumu, tiesību, iespēju un vajadzību ievērošanu.

- Brīvības ierobežošanā balstīties tikai un vienīgi uz savu pienākumu izpildes prasībām.

- Ievērot citu Reliģiju, Kultūru, Ģimeņu un tautu likumīgās tiesības uz netraucētu dzīvi tām noliktajās robežās, veicināt viņu pienākumu izpildi, vajadzības gadījumā tā aizstāvībai vērsties pie tiesas un Likuma piemērošanas. Visur ar savu vārdu un darbību pārstāvēt Likumu un taisnīgumu.


Ģimenei ir tiesības

- Uz pastāvēšanu un darbību.

- Uz drošību un neaizskaramību.

- Uz Savdabību un tās aizsardzību.

- Dzīvot saskaņā ar savu Garīgo pārliecību, tradīcijām, mentalitāti un Kultūras Savdabību.

- Dzīvot savas pārliecības veidotā vidē.

- Zināt, papildināt un mācīt savas Gara dzīves pamatus un piekopt to diktētās tradīcijas.

- Biedroties ar sev tuviem Cilvēkiem, veidot kopienas un sadraudzības.

- Sargāt savu Garīgo pārliecību un atteikties no svešu ietekmju pieņemšanas, pielietošanas vai atzīšanas par spēkā esošām.

- Savus Bērnus audzināt saskaņā ar savu Garīgo pārliecību un mentalitāti.

- Sargāt savus Bērnus no svešām ietekmēm.

- Uz savām interesēm, spējām, patikai, dzīves veidam un tradīcijām atbilstošu pašu brīvi izvēlētu Darbu un tā netraucētu turpināšanu.

- Uz sava Darba, dzīves vietas un veida neaizskaramību un drošību, kā arī uz to apdraudējuma novēršanu.

- Izvēlēties un iekārtot vai mainīt savu dzīves vietu saskaņā ar saviem priekšstatiem par pareizo, derīgo un labo.

- Meklēt un saņemt visa veida atbalstu, palīdzību un aizstāvību savai, sava Darba, dzīves veida un vietas drošībai.

- Veidot savu iekšējās dzīves kārtību saskaņā ar savu izpratni par Ģimeni, Darba un attiecību sadalījumu tajā, un vadoties no savas Garīgās dzīves un inteliģences pakāpes normām.

- Izzināt, noraidīt, nepieņemt un apkarot atkarības radošās ietekmes un to izplatītājus vai viņu pielietotos līdzekļus.

- Zināt veselības, Izglītības un Tikumības apdraudējumus, to cēloņus, izplatības mehānismus un izplatītājus, kā arī cīnīties ar šiem apdraudējumiem, to izplatību un izplatītājiem.

- Apzināt apdraudējumus, iegūt un pielietot to novēršanas līdzekļus.

- Ieteikt, atbalstīt vai noraidīt Likumus un noteikumus, kuri ietekmē tās pastāvēšanu, dzīves kārtību un drošību.

- Sargāt savu iekšējās dzīves kārtību.

- Piedalīties Likumu izstrādē, pieņemšanā un pielietošanā.

- Uz noslēpumu un tā drošību.

- Uz noslēpuma un intīmās dzīves robežu neaizskaramību.

- Radīt Bērnus, izvēlēties savai dzīvei labākos apstākļus un vietu, vai atteikties no tām manipulācijām, kuras ietekmē dabisko dzīvības gaitu un robežas.

- Izvēlēties un veidot savu spēju pielietojumam labākos apstākļus.

- Uz savu Kultūras telpu, tās neaizskaramību, drošību un tās uzturēšanas līdzekļu pielietošanu.

- Audzināt un izglītot savus Bērnus tam atbilstošos labākajos, pašu brīvi izvēlētos apstākļos un veidā.

- Brīvi izvēlēties un pielietot labākās savstarpējās aprūpes formas un apstākļus.

- Noraidīt trešo personu iesaistīšanos viņu savstarpējā aprūpē vai pieaicināt tās savā lokā pēc saviem ieskatiem.

- Uz mūžizglītību, tai atbilstošu saturīgu interešu dzīvi un tās apdraudējumu novēršanu.

- Uz sava dzīves laika, dabas resursu izmantošanu un to racionālu izlietošanu un tā traucējumu novēršanu.

- Dzīvot tīrā, Humānā, Estētiskā un Tikumīgā nacionālās Kultūras telpā, uzturēt un attīstīt to, kā arī uz tās pastāvēšanas aizstāvību.

- Biedroties, pieņemt un dāvāt sabiedriskās, reliģiskās un politiskās dzīves iespējas un piedāvājumus. Atteikt vai pieņemt dalību sabiedriskajos pasākumos visiem kopumā vai pēc savas izvēles atsevišķiem Ģimenes locekļiem, ja tas nāk par labu Ģimenes attiecībām, Izglītībai, garīgajai un fiziskajai veselībai vai materiālajam stāvoklim.

- Ierobežot savu piederīgo brīvību, ja tas nāk par labu Ģimenes vai tās piederīgā labklājībai vai ierobežojums attiecas uz darbībām, ar kurām tiek apdraudēta šī vai kāda cita Ģimenes locekļa vai citas dzīvas būtnes veselība, dzīvība, labklājība, vai traucēts tās miers.

- Ņemt savā aprūpē un aizsardzībā katru pēc saviem ieskatiem un iespējām, kā arī radīt un uzturēt aizstāvības, aprūpes un audzināšanas apstākļus, līdzekļus un formas.

- Zināt savu locekļu, pasaules, valsts, tās politiskās, Kultūras, Zinātnes un Reliģiskās dzīves notikumus, to cēloņus, virzību un plānotās sekas.

- Darīt zināmas savas domas un plānoto rīcību.

- Brīvi rīkoties ar saviem Darba un jaunrades augļiem.

Šīs Ģimenes tiesības nevar tikt samazinātas. Tās var tikt papildinātas ar citām tādā mērā, kādā to prasa jauni pienākumi, pienākumu izpildes apstākļi un Ģimenes labā griba to izmantošanā.

Tiesībām nav nacionālu, politisku vai citu – Cilvēku radītu robežu.

Tiesībām ir abpusējas darbības princips – „to, ko vēlamies saņemt – to dodam citiem”.

Tiesību izmantojuma atbildīgums ir labas gribas zīme un savstarpējā cieņā balstītu kaimiņattiecību pamats.


Ģimenes atbildība.

Viss, kas ir tapis dots un radīts, ir pienācīgi jākontrolē.

Ģimenes nes atbildību Dabiskās Kārtības ietvaros savu senču, līdzcilvēku, nākošo paaudžu un pastāvošo laicīgo Likumu priekšā, kuru samērošana vienmēr paliek uz Ģimenes locekļu Sirdsapziņas.

Augstākais soģis Ģimenei ir tās Mīlestība, Brīvība un Gods.


Ģimenes Brīvība.

Ģimenes Brīvība pastāv tās spējā izpildīt pienākumus, pielietot tiesības un nest atbildību.

Ģimenes darbības Brīvībai jābūt papildinātai ar labāko iespēju pavēršanu.


Ģimene ievēro un māca.

Tev būs pilnībā augt. (Kļūsti pilnīgs!)

Tev būs strādāt. (Strādā!)

Tev būs mācīties. (Mācies!)

Tev būs labāko gribēt, zināt, redzēt, dzirdēt, domāt, runāt un darīt.

Tev būs godu un taisnību turēt.

Tev būs tīrībā savu Prātu, Domu, Runu, Māju un Dzimteni turēt. (Turi tīru savu Prātu, Domu, Runu, Māju un Dzimteni!)

„Lai katrs palīdz, kur var!” (Esi vērīgs, jūtīgs un draudzīgs!)

Tev būs vājākos sargāt. (Esi sargs un aizstāvis!)

Tev nebūs nevainīgu dzīvību ņemt. (Neslepkavo!)

„Neko sev – neko lieku – labāk mazāk, bet labāk.”

Tev būs caur līdzcilvēku celšanu pie sava labuma tikt. (Dzīvo ar dodot gūto!)

Netraucē Ģimenes dzīvi. (Tev nebūs Ģimeni traucēt!)

    (Tev nebūs cita Ģimenē jaukties!)


Tev būs Ģimeni sargāt. (Sargā Ģimeni!)


Tev nebūs cita Ģimenei Darbu ņemt. (Ievēro sava Darba tiesu!)

Tev būs par Nākotni domāt. (Nākotnē tiecies!)

„Visu labāko Bērniem, visu tīrāko Ģimenei, visu karstāko Dzimtenei.”

„Katram Izglītību pēc viņa vajadzībām, no katra Darbu pēc viņa inteliģences.”

„Katram atbalstu pēc viņa iecerēm, palīdzību Darba apjomā un cieņu Darba rezultātā.”

Tev būs draudzību turēt. (Meklē draugus un dāvā draudzību pats!)

Tev būs palīdzēt! (Sniedz roku trūkumā!)

Tev būs Cilvēkus kā savus Brāļus mīlēt. (Turies ar visiem kā Brālis!)

Tev būs mieru turēt. (Turies pie miera!)

„Kur ir Cilvēks – tur ir Likums.” (Turies pie Likuma!)

Tev būs savu mēru zināt. (Neņem vairāk, kā citiem tiek! Ievēro mēru!)

Tev būs par tuviem un tāliem gādāt. (Ņem tik, cik dotais atdodas!)

„Lai Sirds nosaka mēru!”

- Sirds redz, Sirds māca, Sirds dara.

- Drosme rada, drosme sargā, drosme ziedo.

- Ceļš zin, Gaisma rāda, Darbs dod.

- Augstsirdība nes, Maigums saudzē, Mīlestība vieno, Tikums ceļ.

Māti godā, Ģimeni mīli, Dzimtenei strādā un ziedo sevi visu!

Esi vājiem sargs, maziem skolotājs un strādājošiem palīgs!

Tavs dāsnums ir tavu zināšanu mērs.

Tavs derīgums ir tava lieluma mērs.

Darba ir daudz – pos dvēseli – dvēsele tevi darbam pievedīs.

Tiecies uz augšu, tiecies kopā, Garā tiecies!

 „Katrs var Saulītē nākt.”

Viens prāts, viena griba, viens Darbs!


„Ģimenes kodekss.”



46. turpinājums


Audzinātam Cilvēkam morāle (ārējo robežu sistēma) nav vajadzīga. Viņa iekšējā normu sistēma – Kultūra caur viņa Inteliģenci vienmēr būs vērsta uz nesavtību, ieinteresētību, palīdzību un taisnīgumu – Brālīgu Dalīšanos kā labumā, tā grūtībās. Tādā veidā viņš vienmēr atradīs atbilstošu veidu savai dalībai līdzcilvēku dzīvē. Kultūru māca ar Kultūru – Ētikas, Estētikas, Tikumības un Dailes klātbūtni, ar Apgarotu Cilvēku dzīves un darba, Varonības, Mīlestības, Cēlsirdības un Maiguma – visa labā un gaišā, ko gribam redzēt nākotnē, piemēriem, demonstrāciju un ieviešanu ikdienas dzīvē.

Tas, ko mēs iznesam publiskas demonstrācijas līmenī, formē Bērnu, jauniešu un Cilvēku vispār uzvedības, mērķu un līdzekļu pielietojuma normu sistēmu – Kultūru vai morāli – Cilvēka, Ģimenes, tautas un esošās Cilvēces nākotni. Inteliģence paver ceļu, veicina un attīsta inteliģenci. Trūkumi vairo trūkumus. Viduvējības atņem dzīves jēgu.

Ikdienas dzīves notikumu nolikšana uzmanības centrā, esošās realitātes attēlojumi, romāni, filmas, tēlotājmākslas darbi par vidusmēra cilvēku ikdienišķo dzīvi – „par neko” rada to dzīves bezmērķīguma un bezjēdzības sajūtu, kādu sevišķi asi pārdzīvo mūsdienu civilizētā pasaule un „advancētā” jaunatne, kā dēļ tā ir gatava mesties jebkurā muļķībā vai bezjēdzīga ātra gala meklējumos. Ideāli ir tie, kuri piešķir jēgu kā dzīvei, tā nāvei.

Bērna pievēršana paklausībai ir pirmais solis – vārti ceļā uz pilnvērtīgu audzināšanu. Tīrā, monolītā un nesamaitātā tautā, dzimtā, Ģimenē un dzīves vidē valda spēcīga, harmoniska un harmonizējoša – vienojoša kolektīvā apziņa – tautas, dzimtas, Ģimenes, nama un dzīves vietas dvēsele – „sabiedriskā doma”. Tādā vidē Bērna dabiskā saite ar Vecākiem un šī vienojošā kolektīvā apziņa uztur Bērnu un Vecāku attiecības normas stāvoklī bez kādu speciālu papildus pasākumu palīdzības. Paklausība ir dabiskā norma, tāpat kā saticība, saprašanās, vienprātība, vienotība un sadarbība, caur ko nāk Cilvēku Brālība un Mīlestība kā viņos darbīgā Garīgā Cilvēka radošās darbības ceļi. Tādā sabiedrībā ieinteresējošie stimuli ir viņiem nepieciešamās audzināšanas – koncentrācijas līmeņa celšanas instrumenti un pielietošanas veidi.

Tur, kur kolektīvajā apziņā iespiežas samaitājošas – harmoniju ārdošas ietekmes, Bērni kā jūtīgākā sabiedrības daļa to izjūt pirmie un viņos vājinās paklausība, tāpat kā Vecākos vājinās atbildības sajūta un dabiskā prasme audzināt – zūd Tautas Kultūra – Gudrība. Gudrība ir spēja uztvert ietekmes neizkropļotā veidā un veidot situācijai adekvātas darbības. Tur, kur Bērni ir pakļauti samaitājošām ietekmēm, Vecāki ir spiesti veikt paklausību uzturošus pasākumus – aktivitātes ierobežojošus un uzmanību piesaistošus bremzējošus pasākumus.

Bremzējošie pasākumi var būt kā Bērnam nemanāmi (ietekmes izslēdzoši), tā viņam jūtami emocionālas un fiziskas ietekmes veidā. Viena no emocionālajām vai fiziskajām ietekmēm ir pēriens. To pielieto ārkārtas gadījumā kā galēju bremzējošu (sāpīgu) refleksu radošu ietekmi tad, kad vēl vai vairs nav citu emocionālu, intelektuālu vai Garīgu ietekmes līdzekļu, un Bērns atrodas uz destruktīvu darbību vai ietekmju saņemšanas sliekšņa. Pērienam nedrīkst būt soda rakstura. Pēriens ir lai nedarot to, ko nedrīkst darīt, varētu darīt to, kas ir jādara.

Pastāv Bērnu un Vecāku attiecību Norma. Šī Norma ir abpusēji līdzsvarota nevienlīdzīgi sadalot iespējas, līdzekļus, tiesības un pienākumus sistēmas iekšienē. Bērni un Vecāki nav nedz līdzīgi, nedz arī līdzvērtīgi vai līdztiesīgi. Bērni ir Vecāku Pienākumu pildīšanas līdzekļi (tiesības), tāpēc atrodas Vecāku tiesību daļā, kas rada šķietamu Bērnu tiesību ilūziju, kuras tur „parādās” kā Vecāku tiesību spoguļattēls. Bērniem ir pieaugošas iespējas tuvoties pieaugušo pasaulei – Pienākumu, Tiesību, Atbildības un Brīvības līdzsvaram. Bērni ir Cilvēku pasaules pumpuri – fizisko, emocionālo, dvēselisko un Garīgo ķermeņu vēl neizveidoti aizmetņi, kuri atbilstošos apstākļos var kļūt par pilnvērtīgiem, vai samaitāti – nekad nekļūt pilnvērtīgi savu iespēju realizētāji. Samaitāts Bērns ir brāķis – par Cilvēku nekļuvis, nekur nederīgs tukšs zieds vai kraupains, tārpu sagrauzts un iepuvis auglis. Samaitāti Bērni pieaugot samaitā citus, un tālāk dod tādus pašus samaitātus augļus.

Nesamaitāti Bērni jūt Bērnu un Vecāku attiecību Normu un savu vietu tajā. Viņi dabiski uztver Vecāku pienākumu radīto tiesību izpausmes, to regulējošo raksturu un iekļaujas Normas radīto attiecību sistēmā. Nesamaitāti Bērni apzinas to, ka ir Bērni un netiecas pārņemt Vecāku daļu priekšlaicīgi. Viņi saprot (tiem ir Gudrība tajā), ka nedrīkst to, ko drīkst Vecāki, jo viņus ierobežo viņu nepilnība attīstībā un spējās. Bērni saprot, ka ir starpība starp to, ko saprot un var (spēj) darīt Vecāki un viņu pašu sapratni un spējām. Normālu (nesamaitātu) Bērnu šajā jomā raksturo dabiska kautrība, zinātkāre un tuvība ar Vecākiem.

Dabiskā kautrība rāda to, cik labi Bērns apzinas, ka ir Bērns un savu vietu Normā. Zinātkāre izpaužas caur uzdotajiem jautājumiem, bet tuvība ar Vecākiem – caur rotaļām, kurās Bērns izmēģina savu emocionālo tuvību Vecāku emocionālajiem stāvokļiem esot kādās dzīves situācijās un tā mēra savu tuvību pieaugušo pasaulei – izjūt to starpību, kāda vēl jāpārvar ceļā uz Vecāku sapratni un spējām. Rotaļa, jautājums un kautrība ir normālu Bērnu un Vecāku attiecību garants, stāvoklis un uzturētājs.

Tur, kur Bērni priekšlaicīgi pārņem Vecāku daļā esošo, acīmredzot ir traucēta Vecāku un Bērnu attiecību Normas izjūta, sevis apzināšanās un vietas uzturēšana tajā. Te varam runāt par principiālu neiespējamību veiksmīgi tuvināt tādu Bērnu Kultūrai – veikt audzināšanu. Te ir jāatzīmē tas, ka tautas, dzimtas, Ģimenes un dzīves vides dvēselei sasniedzot noteiktu samaitātības pakāpi, zūd Tautas Kultūra (kā vietā nāk dažādi māži, māņi un ilūzijas) un jebkādas iespējas audzināt savus Bērnus. Tā vietā nāk kolektīva bezprāta diktēti destruktīvi standarti, kuriem tiek pakļautas kā Bērnu dvēseles, tā arī Vecāku rīcības spējas un mērķi. Viņi pieļauj samaitājošo ietekmju iedarbību vai pat veicina to ienākšanu Ģimenē un Bērna apziņā. Tad paši Vecāki sāk pret saviem Bērniem pielietot no vides aizgūtas vai tās iedvestās postošās ietekmes.

Tādiem Bērniem trūkst labestības un dabiskās kautrības. Viņi nerotaļājas vai arī viņu „rotaļām” ir postošs, destruktīvs raksturs un saturs. Sašaurinās viņu interešu loks. Tajā prevalē patēriņš un baudas. Asi progresē cietsirdība un savstarpējā agresija, tieksme dominēt, pakļaut, pazemot un uzkundzēties, ar mērķi sagrābt lielāko labuma daļu – būt veiksmīgākajam konkurencē par iekāroto.



„Pesimistiskais pārskats.”





Katrs savam Brālim Sargs.

Neviens nav laimīgs, ja kāds ir nelaimīgs.

Nav manu vai Tavu Bērnu – visi ir Mūsu Bērni!


Visu šo laiku jūs esat lasījuši gudras grāmatas un domājuši par to, kā pašiem labāk dzīvot!

Saeimā un valdībā sēdošie nāk no tiem pašiem bērnudārziem, kuros bijāt Jūs. Jums visiem viena putra vēderā.

- Vai varbūt domājat, ka tas būs katoļu/baptistu/luterāņu/pareiz(vec)ticīgo dieviņš, kuram, lai Jūs mīlētu, pietiekot tikai ar to vien, ka esat kristīti, ēdat maizīti un viņu par savu Kungu atzīstat?

Pamēģiniet aiziet uz baznīcu un Jūs redzēsiet, ka par velti tur ir tikai ieeja. Par visu tālāko ir jāmaksā – lai kaut ko saņemtu, ir jādod. Vispirms dod – tad saņem. Tāds ir Dabas Likums: “Vispirms – mīli, tad laid Bērnu pasaulē, dod viņam audzināšanu, un tad no viņa gaidi to, ko esi devusi!”. Citādi nenotiek. Citādi – “vari iet pati sevi mīlēt!”.


Tagad ielūkosimies definīcijās.


Sabiedrība ir tāds savstarpējā atbildībā un interesēs, morālām saitēm, identitātēm un vērtībām, mērķos, plānos un to sasniegšanai derīgo tradicionālo Kultūras, politisko un ekonomisko procesu vienots, ar dažādu rīcības spēju apveltītu un izvēlē brīvu Cilvēku kopums, kurš savas darbības galarezultātus izmanto kopīgajai labklājībai.

Sabiedrības labklājība ir visu Cilvēku savstarpējas spēju un interešu saskaņošanas rezultāts.

Cilvēka Labklājība ir sabiedrības savstarpējo attiecību pilnvērtība.

Cilvēka gods un savstarpēja cieņa sabiedrībā ir labklājības avots un garants.

Sabiedrība ir Cilvēka spēju izpausmes nodrošinātāja.

Cilvēks ir sabiedrības interešu realizētājs.

 

Izglītība ir Cilvēka audzināšanas līdzeklis (process). Darbs ir Vērtību radīšanas līdzeklis (process). Izglītots Cilvēks ir vērtība. Cilvēks ir vērtība sabiedrībā. Darbs ir sabiedrisks process. Izglītība ārpus sabiedrības nav iespējama un mērķtiecīga tāpēc, ka Izglītības mērķis ir radīt sabiedrībai derīgu un vērtību radīt (strādāt) spējīgu Cilvēku. Antisabiedrisks, egocentrisks, patmīlīgs (kopumā noziedzīgs), izglītots Cilvēks ir apkārtējiem bīstamāks un kaitīgāks par neizglītotu, tāpēc cita mērķa, kā vien sabiedrībai derīga Cilvēka audzināšana, Izglītībai nav un nevar būt.

Sabiedrības zemākiem slāņiem nepieciešama mērķtiecīga vadība, augšējiem – atbildība sabiedrības un Sirdsapziņas priekšā par savu darbību, kuru tā veic tikai un vienīgi vadoties no sabiedrības attīstības interesēm.    Ja mērķis ir bioloģiska eksistence (tiesa – sugas turpināšana bez plašāka īpatņu skaita nebūs iespējama), tad tas var notikt arī bez Izglītības un pat bez darba – zagšana nav darbs. Sēdēšana Saeimā un Valdībā, ja tā nenes labumu sabiedrībai, nav Darbs, bet budžeta izlaupīšana.

Tā mēs visu laiku grozāmies ap vienu un to pašu – sabiedrību. Sabiedrība ir savu kolektīvo mērķu risināšanai laikā un telpā organizētu un pašorganizējošos Cilvēku kopums.

- Vai Jūs esat kaut ko darījuši citu Cilvēku atbalstam viņu vajadzībās?


Jūs vienmēr sarosāties tad, kad vajadzība ieknābj Jums, bet tad, kad tā klauvē pie kaimiņa durvīm, tad Jūs to nedzirdat. Ja Jūs to nerisināt (nav iekšējās vajadzības to darīt) kopā ar kaimiņu viņa vajadzības brīdī – tad nevarēsiet to atrisināt tad, kad tā būs kļuvusi par Jūsu problēmu.

Izglītība, Darbs, mājas un Darba drošība, Cilvēka vērtība, radošā dzīve un dzīves pilnvērtība ir sabiedriskās dzīves sastāvdaļas, mērķi un eksistences jēga. Tur, kur nav sabiedrības, tur nav šo parādību un nevar būt to risinājumu. Ārpus sabiedrības nevar risināt sabiedriskas dabas jautājumus. Individuālisms ir tā visa pretmets un noliegums.

Sociālisma mērķis ir uzlabot sabiedrības dzīvi, attīstot Cilvēku, un Darbs tajā ir šīs attīstības līdzeklis. Dzīves nepilnības tajā norādīja uz Cilvēka (arī Jūsu visu) apziņas nepilnībām un vajadzību – virzieniem problēmu risināšanā.

Savtīgu un patmīlīgu būtņu populācijā – vidē, kurā nav sabiedrisku procesu, sabiedriskās dzīves problēmām risinājumu nav. Tādā populācijā ir redzami sabiedriskās dzīves vajadzību pamatojumi un sabiedrības neesamības sekas.

Populācijā veselīgākie un saprātīgākie īpatņi sāk veidot sabiedriskās dzīves aizmetņus un sabiedrības attīstības pamatus – pirmatnējās šūniņas – Ģimenes, ģintis un kopienas (kooperācijas), kurās risina savas eksistenciālās problēmas.

- Atceraties?

„Steidz labu darīt šodien – rīt Tevis var nebūt!”


- Vai Tava Sirds to Tev saka?


Paturi prātā – „Ar vairogu vai uz tā” – ar Sirdi uz delnas vai tukšām rokām.


„Pie Raiņa pieminekļa ir balagāns.”



Visam (katrai parādībai), ko mēs novērojam – ar ko nākam saskarē, ir tā cēloņi. Savukārt katram Cēlonim, kas patiesi (reāli) eksistē, ir tam atbilstošās pēdas izpausmes vidē. Tas ir Cēloņu un Seku nesaraujamības Likums.

Kad Cilvēks ņem papīru un zīmuli, lai pierakstītu vārdus, tad šo ārējo darbību ir izraisījusi viņa apziņā notikusī iekšējā darbība. Kad Cilvēks zīmē uz papīra, trauka vai alas sienas, tad šo darbību ir izraisījusi viņa Cilvēciskā vajadzība fiksēt savā apziņā notiekošos procesus kādā materiālā – pastāstīt materiālo formu valodā par viņā (Cilvēka apziņā) notiekošo – nostiprināt kādā blīvākā matērijā savas apziņas procesu pēdas – stāstīt par to, kas viņš ir un kāpēc to dara – kāpēc rodas šīs iekšējās dzīves pēdas cietākā materiālā – atklāt savas Cilvēciskās Vērtības – parādīt, kas viņam tobrīd ir vērtīgs. Kad kāds Cilvēks no māla pikas izveido sev vajadzīgo podu, bet cits no tādas pat māla pikas izveido atšķirīgu trauku, tad mēs pēc šīm atšķirībām spriežam par abu Cilvēku spēju un vajadzību atšķirībām – to, ko katrs no viņiem tobrīd ir uzskatījis par vērtību, kuru ir nostiprinājis izveidotajā formā.

Izdarot tādus novērojumus un salīdzinājumus, mēs redzam kā to, ka katras darbības materiālo pēdu (rezultātu) cēlonis ir Cilvēka apziņā notiekošais, tā arī to, ka Cilvēka apziņa nav statiska – tajā notiek kā izaugsmes – komplicētības un niansētības pieauguma, tā arī vienkāršošanās un pat slimīgu stāvokļu izraisīti procesi – apziņas deģenerācija, sabrukums un pagrimums. Vērojot izaugsmi, mēs redzam, ka tā vienmēr iet augstākas elementu harmonijas virzienā – pieaugošā spējā novērtēt situāciju un izvēlēties tai visadekvātākos risinājumus. Tai pat laikā mēs vienmēr redzam izaugsmes pakāpeniskumu un iepriekšējo sasniegumu pārmantojamību. Izaugsmē transformācija notiek caur papildināšanu un harmonizāciju bez pamatu demontāžas.


Izaugsme ir inkorporācija ar mērķi dot vietu jaunām harmonijas pakāpēm un formām.

Izaugsme neizdara noliegumus attiecībā pret savu izcelsmi – savu vidi, pamatiem, mantojumu un radītājiem – cēloņiem un apstākļiem.


Apzinoties šo cēloņu attīstības dinamiku un vērojot tādu pat Cilvēka darbības attīstības dinamiku materiālajā pasaulē, mēs izdaram secinājumu, ka katrai Cilvēka individuālajai vai sabiedriskajai darbībai tās cēlonis ir Cilvēka iekšējā – viņa apziņas dzīvē. Vērojot tās attīstību – izaugsmi, mēs redzam, ka tajā individuālās darbības pāriet sabiedriskajās un otrādi – sabrūkot apziņai, viņa darbības pieņem stingri individuālu raksturu.

Tas liek domāt, ka izaugsme ir struktūru veidošanas – individualizēto elementu sadarbības virzienā, bet sabrukums ir lielāku struktūru sašķelšana sastāvdaļās un elementos. No tā izdaram secinājumu par to, ka radošā Cēloņa esamība ir saistāma ar struktūru esamību un šo struktūru kvalitātēm.

Tad, kad uzkrājam pietiekami daudz zināšanu, tad redzam, ka visa Cilvēka dzīve – visi darbības elementi, līdzekļi, mērķi un sekas veido vienu veselumu – ir nesaraujamā nepretrunīgā papildinošā saistībā. Tas liek domāt gan par tādu pat organizētību Cēlonī – apziņas darbībā, gan arī to, ka izaugsme iet roku rokā ar šo nepretrunīgumu sistēmas uzbūvē un darbībā un tā pakāpenisku pieaugumu. Tāpat vēsturiskā pieredze mums liecina, ka tiklīdz kādas sistēmas elementi nonāk konfliktā – sāk pretdarboties viens otram vai cīnīties par resursiem, tā tūliņ sākas sistēmas novājināšanās un pagrimums.


Saskaņotība un savstarpējais atbalsts ved izaugsmē.

Disonanses grauj.

Saskaņotība uztur procesu.

Disonanses to aptur.

Saskaņotības pakāpes pieaugums vērojams reizē ar to iemiesojošo sistēmu ilgmūžības pieaugumu.

Sistēmu uzbūves kvalitāti mēs varam vērtēt pēc tās harmonijas ietilpības.

Vienkāršākās struktūras ar mazāku harmonijas ietilpību ir īslaicīgas.

Tātad, harmonija ir dzīvībā uzturošs stāvoklis un evolucionējošu sistēmu atlases parametrs dabiskajā izlasē.


Tas liek domāt par ilgmūžīgu struktūru esamības Cēloņu augstāku organizētības pakāpi ar lielāku harmonijas ietilpību. Ir skaidrs, ka Cilvēks tāpat ir kādas lielākas sistēmas daļa, un šīs sistēmas ilglaicība, organizētība un harmonijas ietilpība ir nesalīdzināmi lielāka par atsevišķa Cilvēka vai Cilvēces vēstures tādiem pat parametriem. Tāpat kā Cilvēka un Cilvēces darbībai ir tās iekšējie Cēloņi Cilvēka apziņā, tāpat Visuma esamībai un darbībai ir Cēlonis, kura struktūra nosaka mums novērojamā Visuma struktūru un tās saskaņoto – nepretrunīgo papildinošu darbību, kurā mēs novērojam visuresošu transformāciju un Evolūciju ceļā no vienkāršākajām formām uz komplicētākajām un izsmalcinātākajām gan formās, gan kvalitātēs, gan veicamajās funkcijās – tātad, redzam tā visa radošā Cēloņa Evolūciju.

Šo Evolūciju mums lieliski demonstrē mūsu planētas un uz tās mītošās Dzīvības Evolūcija. Vienlaicīgi mēs visur redzam šī Cēloņa radošās darbības zīmes un Evolūciju. Tādā kārtā mums ir skaidrs, ka šī Cēloņa iekšējā organizētība (tās pieaugums) iet roku rokā ar tā radošo darbību (tās pieaugumu) un šī darbība ir pakļauta stingriem organizētības principiem, kuri izpaužas arī visos šīs augstāk organizētās sistēmas elementos. Tas liek mums tos pašus organizētības principus meklēt savā apziņā un tur mītošajā savas rīcības Cēlonī.

Cilvēks ir visu savu ierosināto un uzturēto procesu iniciators, tāpēc visas Cilvēka individuālās un sabiedriskās dzīves norises ir viņā mītošā Cēloņa ierosinātas, uzturētas, nes sevī šī Cēloņa kvalitātes un kalpo par šī Cēloņa atspulgiem un kvalitāšu rādītājiem.


Kāds ir Cilvēks, tāda ir viņa rīcības veidotā vide un tās elementi.


Tādā kārtā mēs varam teikt, ka Cilvēkā esošais Cēlonis savas organizētības principos sasaucas ar tās augstākorganizētās sistēmas organizācijas principiem, kuras daļa ir pats. Mēs jau redzējām, ka šim Cilvēka apziņā esošajam Cēlonim ir tā darbības ārējās liecības – podi, trauki, tehnoloģijas, pārdzīvojumu pieraksti un tēli, viņa sabiedriskā dzīve – Reliģija, Zinātne un Māksla, kuras savukārt formē un nosaka viņa politisko un ekonomisko darbību, kā arī Ģimenes dzīvi un attiecības tajā.

Tādā kārtā Cilvēkā Evolucionējošo viņa rīcības Cēloņa kvalitāti mēs saucam par Kultūru, bet Kultūras esamības pēdas, kādā nacionālajā dzīves tradīcijā, par Kultūras tradīciju.


Kultūra ir tāda Cilvēka iekšējās uzbūves principu organizētība, kura sasaucas ar Kosmosa radošās organizētības principiem.

Tāpēc Kultūra nevar būt destruktīva vai asociēta ar tai pretējām – destruktīvām parādībām.

Kultūra ir tikai tur, kur ir Evolūcija.

Kultūru nevar asociēt ar pagrimuma zīmēm un apstākļiem.

Kultūra nepastāv (nedarbojas) destruktīvās vidēs un apstākļos, pagrimstošās formās un disonējošās darbībās.

Kultūra ir tikai tur, kur noris nepārtraukta esošo sasniegumu tālāka izaugsme.

Kultūra ir pārpersoniska, pārlaicīga un pārnacionāla pēc satura, bet personiska, laicīga un nacionāla pēc formas.

Tāpēc Kultūra nevar noliegt (apkarot) citu Kultūru vai savus agrākos sasniegumus, kuri ir katras Kultūras pamatos un saturā kā tās izaugsmes pakāpieni un elementi.


Attiecīgi – tur, kur notiek kādas Kultūras apkarošana vai ir redzamas tās tradīcijas deģenerācijas pazīmes, tur ir zudusi apkarotāja vai tradīciju radījusī un uzturējusī Kultūra.

Tādēļ ir absurdi apgalvojumi par it kā esošu Kultūru un civilizāciju sadursmi. Tāda sadursme ir tikai tur, kur akulturāli un destruktīvi elementi apkaro Kultūru, Kultūras dzīvi un tās ārējās formas – Kultūras tradīciju – Reliģiju, Zinātni, Mākslu un noārda tās veidojumus – politiku, ekonomiku un Ģimeni.

 

Tradīcija – tā dara daļēji atgādina Kanonu, tomēr tāda nav pēc satura. TĀ DARA ir visādi ierobežojošs, bet Kanons ierobežo darbību tās zemākajās izpausmēs, atstājot ceļu izaugsmei. Tāpēc Kanons ir saistāms ar Kultūru, bet vispusīgi ierobežojošais TĀ DARA ar Kultūras ārējā pielietojuma nacionālo formu – tradīciju vai morāli, kas var būt arī pretēja Kanonam. Tā, piemēram, liberālā „Eiropas kultūras telpas” morāle uzspiež Mākslas formu izķēmošanu, Kanona graušanu un disonanšu radīšanu sabiedriskajā telpā un dzīvē. Tagad TĀ DARĪT nozīmē pieķēzīt vidi ar „laikmetīgās mākslas” ķēmiem – slimas dvēseles dzīves atkritumiem un iznest sabiedriskajā telpā disonanses – „provokācijas” – noārdīt tur izteiktās Kultūras tradīcijas mantojumu.


Liberālisms ir Kultūru noliedzošs un Kultūras mantojumu noārdošs spēks.


Katra Kultūra savās zīmēs attīsta savas tradīcijas sasniegumus, tāpat kā pati sevi parāda sabiedriskās dzīves norisēs. Reliģija, Māksla un Zinātne eksistē tikai un vienīgi kā sabiedriskas parādības. Nav un nevar būt tikai viena Cilvēka pašradīta, pašapgūta un pašam uz sevi orientēta Reliģija, Māksla un Zinātne. Tajās visās, tāpat kā politikā un ekonomikā, ietvertais saturs ir vērsts uz citu Cilvēku iepriekšējās, esošās un vēlākās darbības iesaistīšanu procesā.


Tas, kam nav izpausmes formā, tas neeksistē.


Tāpēc nevar būt tikai pašam saprotamas un baudāmas Mākslas, Zinātnes un Reliģijas, jo tās visas ir komunikāciju vajadzību izraisītas parādības un šo komunikāciju valodas. Tur, kur nav komunikācijas vai ir komunikāciju valodu defekti, tur mēs runājam par nespēju novērtēt situāciju un izvēlēties situācijai atbilstošus (adekvātus) līdzekļus – tur mēs konstatējam slimību, kas ir sistēmas izkropļojums – sistēmas elementu vai Cēloņu neadekvātas rīcības rezultātā radies līdzsvara zudums.



„Vai Rīga vēl ir galvaspilsēta?”



47. turpinājums


Kapitāls ir vērtība, kura, mijiedarbībā ar citām vērtībām, var dot tādu šīs vērtības pieaugumu, kurš ir transformējams citās vērtībās.

Jebkuras ekonomikas pamatā ir kapitāla transformācijas no vienas, zemākas vērtības, citās – augstākās. Tas ir – ekonomika ir tikai tur, kur notiek tehnoloģiju, vērtību (dzīves kvalitāšu) pieaugums – tiek risinātas esošās problēmas, neradot jaunas. Jaunu problēmu rašanās nozīmē, ka kapitāla aprites kopējās vērtības pieaugums ir nulle, bet enerģētiskie un citi resursi, laiks, cerības ir zaudētas, kas nozīmē, ka tas ir tautas saimniecībai pretējais process.

Vērtību samērošana (attiecībā viena pret otru) ir to savstarpējo attiecību noskaidrošana sadarbībā. Vērtības (kvalitāšu) pieaugumu dod tikai šo vērtību plašāka un izsmalcinātāka samērojamība.

No kapitāla viedokļa – sabiedrība ir tādi ekonomiskajās attiecībās saistīti pašapzinīgi un izvēlē brīvi Cilvēki, kuri izmanto savstarpēji saistītu individuālo kapitālu ekonomisko iespēju paplašināšanai un tās galarezultātu kopīgai izmantošanai vai nesavtīgai izmantotāju loka paplašināšanai, ja to prasa šo jauno izmantotāju ekonomiskā situācija tās uzlabošanai. Tas ir – jebkura sabiedrība cenšas izplatīt savu kvalitāšu struktūru un vērtību samērojamību, ja to neierobežo kādas augstākas vērtības sabiedrības iekšienē, sabiedrību atšķirībās vai šo vērtību zudumu draudi struktūru, vērtību izlīdzināšanā, bet „klani” iespiesties ar savas ideoloģijas iefiltrēšanu visur, kur tas ir iespējams.

Kapitālisms ir sabiedriska iekārta, kurā sociālās attiecības ir pakļautas kapitāla vairošanas interesēm – vai arī tā – kurā sabiedrisko attiecību politika (mērķtiecīga procesu virzība) ir vērsta uz kapitāla vairošanu.

Sociālisms ir tāda sabiedriska iekārta, kurā ekonomika kalpo sociālo attiecību attīstībai sabiedrībā – vai – tās politika ir vērsta uz sociālo attiecību pilnveidošanu.

Ja saprot, ka vērtība (kapitāls) ir jebkura vērtība, ne tikai finansu un to ieguldījumu ekvivalenti, tad saprotam, ka kapitāls ir Cilvēku spēju resursi, uzkrājumi un attiecības – Kultūras vērtības, kuras izpaužas kā sociālās attiecības sabiedrībā, bet sociālisms ir tāda sabiedriska iekārta, kurā par sabiedrības attīstības pamatu kalpo sociālās attiecības sabiedrības iekšienē, tas ir – sociālais – Kultūras kapitāls, tad jāsaprot, ka sociālisms ir augstāka līmeņa kapitālisms salīdzinājumā ar ražošanas līdzekļu kapitālismu, bet liberālisms ir kapitālismam pretējs sabiedrisko attiecību tips, kurā notiek vērtību devalvācija tās pretnostatot vienu otrai.

Surogātsabiedrība – „klans” ir ekonomiskajās attiecībās saistīti pašapzinīgi un „klana” interešu noteiktās atkarībās esoši tā locekļi, kuri izmanto savstarpēji saistītu individuālo kapitālu ekonomisko iespēju paplašināšanai un tās galarezultātu baudīšanai iespējami šaurā lokā un „klana” varas izplatīšanai pār citiem „klaniem” vai sabiedrībām ar mērķi izmantot to kapitālus vai ekonomikas savās interesēs. „Klanu”(grupējumu) interešu diktētas attiecības un to ietekmes uz citiem „klaniem” nav vērtības (kapitāls), jo nedod transformējamu vērtību pieaugumu.

Ekonomiskais liberālisms ir „klana” un sabiedrības ekonomiku saskarsme situācijā, kurā „klana” vara noārda sabiedrības ekonomiskās likumības.

Vara ir tas, kā Likumiem pakļaujas šo varu atzīstošais.

Pakļaušanās finansu un to ieguldījumu ekvivalentu aprites Likumiem ir ierobežotu iespēju ekonomiskās varas nostiprināšana un ekonomikas kā procesa apturēšana – ieslēgšana noteiktu iespēju un depresiju noslēgtā lokā.

Pakļaušanās Kultūras Likumu diktātam ir augstākās ekonomiskās varas nostiprināšana pār sabiedrību un neierobežotas attīstības iespēju pavēršana – jautājums tikai par to:


- Vai finansu kapitālisma apstākļos ir iespējama Kultūras jēdziena pareiza sapratne un tās vērtību adekvāta transformācija?


Apvienojot (socializējot) kapitālus, lielākās struktūras (valsts kapitāls) veidojas socializējoties dažādas socialitātes pakāpes kapitāla nesējiem. Tas nozīmē, ka augstākās pakāpes struktūras veidojas tur, kur ir izsmeltas zemākās pakāpes kapitāla socialitātes. No tā izriet, ka iedarbojoties no ārpuses vai priekšlaicīgi nav iespējama struktūras socialitātes paaugstināšana.

Valsts kapitāls ir struktūras elementu kapitālu sociālisms.

Tautas saimniecības elements ir kapitāls vai socializētu kapitālu grupa ar vienotu prioritāti un tai pakārtotu sekundāru mērķu sistēmu.

Kapitālu socializācija ir atkarīga no to socializācijas spējas un elementu socialitātes.

Socializācijas spēja ir elementa spēja atrast dažādu elementu vidē tos elementus, kuru prioritātes saskan ar viņa prioritātēm, kuru mērķu sistēmas noderīgas viņa prioritātes sasniegšanai, vai nepieciešamības gadījumā, starp atbilstošajiem elementiem atrast, formulēt kopīgo prioritāti un izvērst mērķu sistēmu, kuru var realizēt plāna ietvaros, atbilstoši objektīvajai realitātei ierobežojot subjektīvās realitātes aspektus. Tātad ir pasīvā un aktīvā socializācija, kur pasīvā ir iespēju izmantošana, bet aktīvā ir iespēju radīšana.

Socializācijas spēja ir atkarīga no kapitāla formai radniecīgo formu sastopamības vidē un elementa socialitātes.

Elementa socialitāte ir viņam piemītošā iekšējā socializācijas nepieciešamība.

Tautas saimniecības ir procesi ar aprites cikla likumību noteiktu ilgumu, tādēļ, lai varētu nodrošināt valsts kapitāla eksistenci, ir jānodrošina atbilstošu šī kapitāla vides stabilitāti, kurš ļautu socializēties (process!) elementiem un sākties valsts kapitāla darbībai valsts ekonomikā un nodrošinātu tās procesu. Tāpēc valsts kapitāls un ekonomika var parādīties tikai tur, kur ir elementi ar pietiekamu socialitāti, socializācijas spēju, kur valsts (sabiedrība) ir atradusi (definējusi) savu prioritāti un tās mērķu sistēmu, kā arī izstrādājusi stratēģiju tās sasniegšanai, kas detalizēti pieejama katram socializācijā ieinteresētajam elementam (kapitālam) pietiekami detalizēta plāna veidā. Bez plāna prioritāšu realizācija un elementu socializācija vienotā valsts kapitālā un ekonomikā nav iespējama.

Plāns ļauj atsijāt valsts prioritātei vai stratēģijai neatbilstošās elementu aktivitātes un slāpēt tās, kurās tiktu nelietderīgi zaudēti elementa un valsts resursi, bet saskaņot laikā tās, kuras būtu koriģējamas vai atbrīvojamas savlaicīgi, ņemot vērā procesu nodrošinājumu (socializāciju) un ilgumu (aprites laiku). Tāpat plāns ļauj kontrolēt aizrobežu kapitāla investīciju vietas, veida, kvalitātes un lieluma atbilstību valsts prioritātei, saderīgumu stratēģijai un patreizējam ekonomikas stāvoklim vai sagaidāmajām izmaiņām. Plāns ir korupcijas izgaismotājs un bremzētājs tur, kur ir pietiekama elementu socialitāte, bet nepietiekama socializācijas pakāpe.

Korupcija ir noziedzības saplūšana ar administrāciju nolūkā to kontrolēt noziedzīgu mērķu sasniegšanai vai administrācijas nespēja pildīt savas funkcijas – īstenot valsts pamatideju – aizstāvēt godīgo iedzīvotāju intereses, tai skaitā arī pret aizrobežu „klanu” darbību. Sabiedrības korupcija ir šīs sabiedrības deģenerācija. Sabiedrības korupcijas gala rezultāts ir „pilsoniska sabiedrība”.

Korupcija ir „klana” darbības pazīme, veids, bet korumpētība – „klana” eksistences stāvoklis, dzīves uztvere un darbības virziena rādītājs.

Valsts plāna neeksistence ir „klanu” plānu realizēšanas sekas un realizēšanai nepieciešamais stāvoklis. Plāns ir klēts durvju atslēga – kam tā ir, var piekļūt vērtībām, uzkrāt un saglabāt tās, bet tās durvis, kuras nav slēgtas, piesedz garāmgājēju izlaupītu un piemēslotu telpu.

Valsts kapitāls ir struktūras elementu kapitālu sociālisms. Tas ir – valsts kapitāla pamatā ir tas vērtību uzkrājums, ar kādu operē valsts kapitāla elementi.

Aizrobežu kapitāli valsts kapitālu (kapitālu sociālisma vidi) var socializēt augstākās struktūrās – starpvalstu kapitālos, vai veģetēt uz tā, novājinot valsts kapitālu, atkarībā no investīciju ieguldījuma sfēras (Pamatvērtības vai patēriņš), radušos vērtību ieguldījumā valsts uzkrājumā vai izvešanā un tā, vai ieguldītājs ir aizrobežu sabiedrība vai „klans”. „Klana” ieguldījumi ilglaicīgajās ekonomiskajās apritēs vienmēr tām ir graujošas, pat ja īslaicīgajās apritēs tās dod kādas vērtības rašanos, tādēļ, ka caur savu ieguldījumu, „klans” valstī ievada savu ideoloģiju, kas vienmēr ir destruktīva. (Ilglaicīgs „klans” ir neiespējams ekonomiskās orientācijas – piramīda – cikla īsuma dēļ.)

„Pilsoniskā sabiedrība” ir valsts pretmets – kapitālu un sociālo elementu attiecības, kurās tie darbojas kā „klani”, katram realizējot savu subjektīvi izraudzīto mērķu prioritāti, atrodoties konkurences apstākļos ar citu „klanu” prioritātēm, un attīstībai lietojot konkurences cīņas enerģijas pārpalikumus, kuri nedod pārejas jaunās kapitāla attiecību kvalitātēs un augstāku kapitāla formu apritēs, tādēļ, ka rada jaunas problēmas un parazitē uz sabiedrības – valsts kapitāla un sociālajām saitēm (pelējums), kā arī savtīgās interesēs attīsta situāciju negatīvos aspektus  tas ir – „pilsoniskās sabiedrībās” ekonomikas nav pēc būtības.

Diktatūra ir tāda kapitālu socializācijas (sabiedrības eksistences) forma, kurā valsts attīstības stratēģijas izpilde tiek nodrošināta augstākajai varai diktējot zemākajām varām un sociālajiem elementiem to pienākumus (no tiem izrietošās tiesības, atbildību un brīvību to izpildē) un kompetences, atbilstoši uzstādīto mērķu sasniegšanas plāna noteiktajam posmam. Šeit katra elementa tautsaimnieciskā kvalitāte (socializācijas pakāpes noteikta vērtību aprites intensitāte starp valsti un elementu) ir atkarīga no diktatora ekonomiskajām kvalitātēm (kuras ir Pamatvērtību, to uzkrājumu un spējas sintezēt jaunas augstākas noteiktas), obektīvās darbības vides, uzstādītajiem sabiedrības mērķiem un to sasniegšanas plāna posma, kā arī „klanu” pretdarbības graujošās ietekmes spēka. Diktatūra eksistē tur, kur vienā tautas saimniecībā tiek socializēti elementi ar zemu socializācijas spēju attiecībā pret diktatoru. Diktatūrā diktators ir elements ar aktīvo socializācijas spēju, bet citi elementi un zemākās varas ir pakārtoti diktatori vai elementi ar pasīvu socializācijas spēju attiecībā pret augstāku diktatoru, bet ar pietiekami lielu pozitīvu socialitāti pret diktatora formulētajiem mērķiem un prioritāti.

Tautas vara ir tāda kapitālu socializācijas forma, kurā apvienojas elementi ar augstu pozitīvu socialitāti un aktīvās socializācijas spēju. Tautas vara ir kolektīva diktatora izvēle un labprātīga pakļaušanās tā saskaņojošajai darbībai (diriģents orķestrī).

Prioritāte ir diktators. Mērķu sistēma un tās stratēģija ir prioritātes Likumi. Tauta ir tas, uz ko attiecas šie Likumi – tātad, ja paziņo, ka suverēnā vara pieder tautai, ir secīgi jāatbild uz trim jautājumiem:

- Kas ir tauta šajā sociālajā struktūrā (tātad jānosprauž tautas sociālās robežas)?

- Vai tautai ir sava mērķu sistēma, tās sasniegšanas stratēģija, ap kuru tautas varas kārtībā socializēties tautas varas valstī (Valsts ir prioritātes konsolidēta sociālo elementu un grupu vide. Valstī ietilpstošais elements ir šo vidi radošais punkts un šīs vides kvalitātes izpausme.)?

- Vai un kāda ir šīs tautas prioritāte, cik precīzi tā definēta (vai tā ir apzinātā vai intuitīvā stāvoklī, aktīva vai pasīva, kāda ir jēdziena vēsturiskā izpratne un vai nav notikusi jēdziena satura izpratnes maiņa, vai jēdziena saturs nav „klana” darbības rezultātā nomainīts )?

Tautas vara un kooperācija ir viens un tas pats jēdziens, izteikts sociopsiholoģijas vai ekonomikas terminos (formās). Līdz ar to redzam, ka kooperācija nav problēmu risināšanas metode, kura pielietota pati par sevi dod atrisinājumu, vai būtu pielietojama visur un vienmēr (vidēs ar neatbilstoši zemu socialitāti vai pasīvu socializāciju), bet kapitālu socializācijas spēju attīstības līmenis pie noteiktas elementu socialitātes un socializācijas procesa attīstības sekas – posms, kurš dod iespēju jaunu kapitāla formu socializācijai šajā tautas saimniecībā.

Neviena tautas saimniecībā apzinātā vērtība neeksistē bez Cilvēka, tās izriet no Cilvēka dabas un vajadzībām. Cilvēkam apzinātajā ekonomikā Cilvēks ir vērtības radītājs, nesējs un patērētājs, kaut arī šīs vērtības neapzinātā veidā aizguvis no augstākām tautas saimniecībām un ar šīm vērtībām neapzinātā veidā socializējas kā kapitāls un kapitāla elements augstākā, viņam vēl neapzināto un nepieejamo vērtību tautsaimnieciskajā sistēmā. Savā tautas saimniecībā Cilvēks ir vērtību samērotājs un vērtību sistēmas noteicējs, kura ir stabila par tik, par cik (kvantitāte) tā saskan ar tam neapzināto vērtību tautas saimniecību un tā, kā (kvalitāte) atbilstoši šai augstākajai tautas saimniecībai Cilvēks formulē savas tautas saimniecības prioritāti.

Visas kooperācijas apzināti pakļaujas augstākas tautas saimniecības diktātam, – tas ir – visas demokrātijas ir tādas diktatūras elementi, kuras labprātīgi pakļaujas augstāku tautas saimniecību prioritātēm un to diktatūrai – tautas varas eksistē tikai sabiedrībās ar tām atbilstošu stabilu reliģisko vērtību sistēmu un aktīvu Kultūras dzīvi. Tautas varas (kooperācijas) ir savu prioritāšu realizācijas iespēju atrašana (brīvība) sabiedrības prioritātes realizācijas procesā. Darot derīgo panāku vajadzīgo un sasniedzu patīkamo. Svētki ir derīgā radīšana un atmaksājas tikai ar prieku darīts Darbs.

Visi kapitāli secīgi iziet vienus un tos pašus tautas saimnieciskās dzīves posmus – aprites no rašanās līdz izzušanai – nāvei – transformācijai. Attīstība ir procesa vai kādas tā īpatnības, tās izpausmes spēka vai aktivitātes pieaugums. Attīstība ir tikai tur, kur konstatējama reāla izmaiņa kvantitātē, kvalitātē vai aktivitātē. Attīstība Cilvēkam ir vienas īpašības pārveidošana par citu augstāku, izsmalcinātāku augstākas tautas saimniecības vērtību sistēmā. Tautas saimniecības attīstība ir procesa norises kvalitātes paaugstināšana, nevis norises tempa palielināšana. Steidzinot tautas saimniecību, tiek zaudēta kvalitāte, bet panākta ātrāka tās nāve (labākajā gadījumā) – krīze, bet visbiežāk nonāk resursu nesaskaņotībā – haosā – depresijā. Skrienot gar sētu ir grūti kvalitatīvi nokrāsot katru dēlīti, bet ātrāk pienāk darba beigas, par kuru (kvalitāte!) var nesaņemt algu vai alga vienalga jāgaida noteiktajā laikā (depresija). Tautas saimniecības pieauguma paātrinājums ir tās ilguma saīsinājuma rādītājs un beigu tuvināšanas pazīme. Lielie ilgi dzīvojošie bruņurupuči dzīvo lēni, bet viendienītes steidzas dzīvot!

Krīze ir tautas saimniecības transformācijas iespējas, bet depresija – lejup kritiena pazīme.

Tās tautas saimniecības, kuras nav noritējušas kvalitatīvi – nav apguvušas jaunas kvalitātes vai izmantojušas krīzes iespējas (socializējušas jaunas vērtības), pēc krīzes nepaceļas jaunās augstākās apritēs un nesocializējas augstākās sistēmās vai ar augstākām kapitāla formām jaunās tautas saimniecībās, sabrūk vai atsāk to pašu attīstības posmu sliktākos apstākļos. Tās atpaliek no augstāko tautas saimniecību attīstības un nonāk rupjāku attiecību un elementu vidē, kur pret novecojušām vai kļūdainām tautas saimniecībām darbojas ekonomisko Likumu graujošie aspekti – konkurence.

Konkurence ir attīstības pavadone tur, kur sastopas zinātnes, izglītības un sadarbības nodrošinātas attīstības augļi ar novecojušām iepriekšējo ciklu formām un noris Cilvēku apziņā, bet ne materiālajā vidē, kur konkurencē saskaroties vienmēr bojā iet smalkākais – attīstītākais. Konkurence starp materiālajām formām (sugām) parādās tur, kur sistēmā tiek no ārpuses patvaļīgi ienests sistēmai svešs elements. Konkurence apziņā izpaužas kā izvēles iespēja. Materiālajā vidē konkurence (nesaskaņotība) tautas saimniecībā ir šīs tautas saimniecības cikla beigu pazīme. Dzīves beigās Cilvēks mirst organismā uzkrāto kļūdu un fizioloģisko procesu nesaskaņotības dēļ, bet slims ir strīdīgs un nevīžīgs. Miers baro, karš (strīds) posta. Patiesības atskārsme dzimst atbilstošu prātu sadarbībā.

Dažādiem kapitāliem ir atšķirīgs aprites laiks – dažādas tautas saimniecības. Dažādām vērtībām ir atšķirīgs transformācijas starpposmu skaits un galarezultāts. Katras socializēto kapitālu – valsts – ekonomisko ķēžu ilgums ir atkarīgs no elementu spējas saskaņot vēlmes ar iespējām (apmierinājuma) un koncentrēties mērķu sasniegšanai, kad iespējas sasniedz vēlamo (laime) un piemērošanās kādam kapitāla veidam kā savas tautas saimniecības pamatam, kas diktē atšķirīgas prioritātes un mērķu sistēmas. „EU-sā” nav labāk kā „PSRS-ā”. Vienkārši „PSRS-ā” mērķi un vēlmes tālu pārsniedza iespējas, tāpēc apziņā dominēja neapmierinātība, bet „EU-s” piezemējis mērķus līdz iespējām, tāpēc dominē apmierinājums līdz iespēju ierobežotības un nepastāvības atskārsmes brīdim. Tāpēc tur dominē apmierinājums (tiem, kam tas ir) un apziņā dominē labākas dzīves ilūzija (siltas jūras sapnis slapjā gultā).

Orientēšanās uz zemākām kapitāla formām (ražošanas līdzekļi un to ekvivalenti, finanses) izslēdz augstākās formas (Cilvēka psīhes īpašības, intelekts un Kultūra) no valsts tautas saimniecības un traucē to socializācijai tādēļ, ka īsākie cikli, piedzīvojot biežākas depresijas, neizbēgami konfrontē vidē augstākās un zemākās kapitālu formas (konkurence!), liekot ciest augstākajām un aktualizējot zemākās.

Orientējoties uz augstākajām kapitāla formām un pieņemot to diktētās prioritātes, sabiedrības ieiet garāku ciklu lokos, bet mērķu sistēmā, stratēģijā saskaņo zemāko kapitālu socializācijas, to ciklu beigās depresiju vietā izejot krīzes, kuras izmanto par atbalsta punktiem valsts tautas saimniecības plānam. Zemāko ciklu ilgums ir plāna posmu garuma modulis.

Krīze ir nobriedusi nepieciešamība mainīt situāciju vai maiņas iespēja. Maiņa (atkāpes no plāna vai reorganizācijas) ārpus krīzes zonas ir tautas saimniecības destrukcija. Tāpat ieilgušas vai pārāk biežas (moduļu ritma traucējumi) maiņas izraisa haosu – depresiju.

Orientējoties uz augstāko – Kultūras kapitālu – var ieiet visgarākajā tautas saimniecības ciklā ar neierobežotu attīstības iespēju, kas ļauj saskaņot pārējo kapitālu ciklus vienā savstarpēji atbilstošā sistēmā, ļaujot katram elementam socializēties tajās formās, kuras, tam pēc viņa socialitātes, ir vispieņemamākās. (BRĪVĪBA PAŠIZPAUSMĒ SADARBOJOTIES) Kultūras telpā nav iespējamas savstarpējas apkarošanas formas (šķiru cīņa, konkurence un Kultūru sadursmes ir „klanu” ideoloģijas elementi un to aktualizēšana ir „klanu” darbības formas), taču tas prasa Kultūras jēdziena apzināšanu, attīrīšanu un izsmalcināšanu, kas jau pats par sevi ir bezgalīgs process – tāpēc tautsaimnieciski visperspektīvākais (visgarākais cikls ir bezgalības aptveršana) un visspēcīgākās tautas saimniecības radīšana. Tāpēc „klani” cenšas iznīcināt Kultūras kapitālu vai aizstāt to ar subkultūru saturu (saber zaķītim maisā sapuvušus ābolus).

Tā kā vērtību nesējs un saskaņotājs vienotā procesā ir Cilvēks, tad saprotams, ka katras valsts tautas saimniecība ir tik stipra, cik lieli ir tās Cilvēku uzkrājumi. Valsts pārtikas un vitalitātes nodrošinājums ir atkarīgs no zemnieku skaita valstī (cilvēka un zemes empātijas), nevis apstrādāto hektāru attiecības pret vienu traktoru (neekvivalenta vienpusēji pārslogota – vampīriska – apmaiņa) un tās suverenitāte šajā jomā ir apgriezti proporcionāla ievestās pārtikas daudzumam. Izglītoto Cilvēku daudzums valstī ir atkarīgs no izglītības sistēmas atbilstības tautas īpatnībām nevis ārzemju žurnālu, tulkoto romānu, svešvalodu pulciņu un studentu apmaiņas programmu daudzuma. Tehnoloģiskā varēšana atkarīga no strādāt protošo un gribošo (audzinātība!) skaita, bet ne no automātu un plūsmas līniju modernuma, tāpēc „klani” aizved verdzībā iekaroto zemju strādāt spējīgos un šajās teritorijās izvieto savus ražošanas līdzekļus savu ražošanas plānu nodrošināšanai.

Dzīves līmenis atkarīgs no spējas risināt kārtējās problēmas, tāpēc plāna posmu īstenošana atkarīga nevis no ievesto ārzemju ražojumu daudzuma, bet no inteliģences spējas izdarīt vajadzīgos pārkārtojumus, spējas interpretēt zinātnes atklājumus izgudrojumos un tos ieviest ražošanā, dodot darbu tam spējīgiem strādniekiem, par kuru kvalitāti rūpējas inteliģence izglītības sistēmā (intelektuālā un psīhiskā kapitāla tautas saimniecība). Tāpēc „klani” izlaupa intelektuālo potenciālu, to pārvilinot savos projektos vai iznīcinot šo kapitāla formu strādniekos.

Ja mēs saprotam, ka Kultūras kapitāls ir visu kapitāla formu pamats (nodrošinātājs) un Cilvēks ir tā nesējs (izpausmes vide), bet valsts tautas saimniecības spēks atkarīgs no plānveidīgas darbības Cilvēka resursu uzkrājumā, tad zinām, ka „klaniem” agri vai vēlu jāizjūt kārdinājums sākt demogrāfisko bremzēšanu un kultūrintervenci.

Līdz ar to, jautājumu var pārfrāzēt tā:


- Valsts nāve ražošanas līdzekļu un to ekvivalentu kapitālismā vai mērķtiecīgs Kultūrkapitālisma cikla sākums?

 

„Ražošanas līdzekļu, ekvivalentu vai kultūras kapitālisms?”



*

Vecos traukos nevar jaunu vīnu liet.

Vecos taukos nevar jaunā dzīvē iet.

Jauniem pulkiem jaunās dziesmās iet.

Jauniem Vējiem jaunas buras plest.

Nāc no pūļa laukā Saucies Savā Vārdā.

Uzvelc baltas drānas

Brīvi ieelpo

Antiņš savā kalnā Saulcerīti modina.

Nevar vecā pilī Saules meitu vest.


*

Tas jaunais un mirdzošais,

tas dzims, ja Debesis sūtīs To.

Tas augs un zaļos,

ja ieaugs zemē melnā līdz ceļiem.

Tas visām lejām pāri celsies

tad Saulessveces mierā,

kad jauns un mirdzošs

Tu dzimsi līdz.


48. turpinājums


Balta, balta rītagaisma,

Zobens asi trīts.

Treji ceļi putekļos

Zelta Saule mirdz.


Zelta zirgi, uguns jūra,

pērļu vainags krīt.

Balti zirgi, rudens ziedi,

ledus upē iet.


Ledus ūdens, rīta zvaigzne,

aka debesīs.

Treji ceļi putekļos,

Zobens asi trīts.


Balta, balta rītagaisma.




- Šis rāda iepriekšējā nepilnību.

- Arī šis nav pilnīgs.

- Kas tad ir pilnīgs?

- Nekas nav pilnīgs.

- (Latviski neizsakāms jēdziens) mūsu pilnība?

- Proporcijā starp nepilnīgo un to ideālo pilnības daļu, kuru sevī var ietilpināt nepilnīgais.

- Kā atrast pilnību?

- Atbrīvojies no vecā un ej uz turpinājumu jaunajā.


• Vara uztur pretestību.

• Varas darbība vada pretestību.

• Vara un pretestība kalpo viens otram.


• Iekšpuses ārpusē ir izziņa.

• Ārpuses iekšpusējajā ir izzināmais.

• Iekšpuse izzin ārpusē.


• Ārpusē nepilnīgais iekšpusē smeļas.

• Iekšējā pilnība ārpusi ceļ.


• Pilnība pilnībā ved.

*

Iekšējā satura un ārējās formas esamība ved pie divu atšķirīgu darba veidu un darba satura esamības izpratnes. Pirmais ir darbs, kurā resursi pārtop rezultātos ārējo apstākļu ietekmes rezultātā. Otrais ir darbs, kuru Cilvēks dara savas Brīvās Gribas vadīts.

Pirmais darbs ir tāds, kura rezultātā tiek apmierinātas ķermeņa eksistenciālās vajadzības. Tāds darbs ir pārtikas sagāde, uzturēšanās komforta – mājokļa veidošana, darba rīku un ieroču gatavošana – drošības uzturēšana – arī slēpšanās un grupu stiprinošu attiecību uzturēšana grupā (politika, diplomātija), bērnu radīšana, skološana un aprūpēšana. Pirmā darba forma un saturs ir ārējais darbs, ar kuru tiek pārveidota dzīves vide un apstākļi tos piemērojot, pietuvinot esošajām vai iedomātajām vajadzībām. Tāds darbs tiek darīts tāpēc, ka uz to virza šo vajadzību esamība. Tādu darbu savu vajadzību un spēju robežās dara visas dzīvās būtnes. Visi augi un dzīvnieki, uzturot savu dzīvību, dara ārējo darbu. Ārējais darbs ir darbs, kurā resursi pārtop tajā, ko tagad peļņas kapitālisma ekonomikā sauc par produktu.

Peļņas kapitālismā produkts ir jebkas, ko var pārdot un par to saņemt naudu, vērtību vai citu produktu un ar tā palīdzu tādā veidā apmierināt iedomāto vai reālo eksistenciālo vajadzību. Tādā veidā produkts var būt un bieži vien arī ir kaitīgs, nevajadzīgs un apgrūtinošs izstrādājums vai „pakalpojumus”, kurš nesaimnieciski tērē resursus un bieži vien grauj arī Tikumību un Cilvēku Veselību. Pati tāda iesaistīšanās produktu ražošanā iztikas līdzekļu uzturēšanai, deģenerē Cilvēku un aptur viņa Evolūciju – grauj tādā darbā iesaistīto Cilvēku tikumību, pazemo un laupa viņa Godu.

Otra darba forma parādās tur, kur tas tiek darīts Cilvēka Brīvās gribas iespaidā, tur, kur tādā darbā resursi pārtop Vērtībās un šo Vērtību tapšanas laikā notiek iekšējais darbs Cilvēkā, kur šis iekšējais darbs ir vērsts uz visu Cilvēcisko Vērtību attīstību, Evolūciju un tikumisko izaugsmi. Tur, kur Cilvēks, būdams brīvs no ārējo apstākļu spaidiem pievēršas darbam savu iekšējo interešu un vajadzību vadīts. Tāds iekšējais darbs parādās tur, kur darba meklējumu vajadzība ir Cilvēka tieksmē būt derīgam Lielākā Labuma principa ietvaros, realizējot savas dzīves Pamatvērtību – Saprāta un Gribas vadītu sevis attīstību un pilnveidošanu.

Cilvēks no zemākajām dzīves formām atšķiras ar Brīvās Gribas esamību viņa apziņā. Līdz ar to radikāli mainās Pamatvērtības nozīme un darbība tur, kur ir Cilvēks. Ja dzīvnieku pasaulē (tur nav Gribas Brīvības) Pamatvērtība ir Dzīvības dzīves pilnvērtībā, tad Cilvēku pasaulē tā jau ir Saprātīga un apzināta – mērķtiecīgi vadīta Cilvēcisko Vērtību attīstība, kas ir Cilvēka dzīves pilnvērtība.


Līdz ar Brīvās Gribas parādīšanos parādās jaunas Vērtības.

Brīvā Griba dod jaunas iespējas Dzīvības attīstībai.

Dzīvības attīstība ir augstākā Vērtība, tāpēc dzīves pilnvērtība ir Dzīvības attīstībā.

Brīvā Griba ieved augstāko Vērtību.

Ar Brīvās Gribas parādīšanos parādās augstākā Vērtība – iekšējais darbs savas pilnības sasniegšanai.


Darot ārējo darbu, radikāli atšķiras darbs, kuru dara būtnes bez Gribas brīvības un Cilvēks – ar Brīvo Gribu apveltīta būtne. Dzīvnieki dara tikai to un tādā apjomā kādu diktē viņu patiesās vajadzības, tāpēc tādā darbā netiek pārtērēti resursi un visi resursi tiek pārstrādāti vērtībās, kuras ir pamatvērtības – Dzīvības dzīves pilnvērtības sastāvdaļas. Turpretī Cilvēks nav tādā ārējo apstākļu diktātā un tāpēc var brīvi rīkoties ar resursiem un saviem ražojumiem, apmierinot savas reālās vai iedomātās vajadzības.

Viņš var radīt jaunas vajadzības un tās uzspiest citiem Cilvēkiem – „patērētājiem”, viņš var ar tādu vajadzību radīšanu radīt „patērētāju” – no pašradīto vajadzību apmierināšanas atkarīgu Cilvēku. Cilvēks var lietot resursus postošu produktu ražošanai un jaunradīšanai vai saražot tos neattaisnoti pārmērīgos apmēros. Cilvēka Brīvā Griba var tikt lietota postošos, kaitīgos un muļķīgos – viņa dzīves pilnvērtību samazinošos un tāpēc Pamatvērtību ārdošos procesos.


Tādā kārtā produktu ražošana ir ne ar ko neattaisnojama un nepiedodama nepatiecība.

Produktu ražošana nekādā veidā nav savienojama ar Lielākā Labuma principa ievērošanu un no tā izrietošo Neatkarību, Brīvību, Godu, Taisnīgumu, Lepnumu un Cieņu.

Produktu ražošana ir atrašanās verdzības stāvoklī – pilnīgā atkarībā no ražojumu noieta un iedomāto vajadzību uzturēšanas un vairošanas.


Darot ārējo darbu un radot jaunus izstrādājumus vai tehnoloģijas, attīsta ārējo vidi. Darot iekšējo darbu attīsta sevi un tam atbilstoši pieveido arī ārējo vidi. Tādā viedā uztur saskaņu starp savu iekšējo pasauli, iekšējo darbu un apkārtējo vidi. Darot iekšējo darbu Cilvēks pamazām atbrīvojas no ārpusē esošo lietu vajadzības un tādā viedā samazinās ārējo lietu apjoms, to vajadzības spiediens, tā radītā arējā darba un tam patērēto resursu apjoms.

Darot ārējo darbu, attīsta ārējo vidi uz iekšējās vides attīstības un kropļošanas rēķina – tas aizvilina nevajadzīgos un kaitīgos virzienos. Tā tiek radītas tehnoloģijas un izstrādājumi, kuru (kaitīgā) ietekme uz Cilvēku (apziņu un dzīvi) nav zināma un nevar tikt novērtēta ar tā brīža Cilvēku apziņu un zināšanu apjomu. Lai novērtētu ārējās darbības produktus, ir jābūt tam pietiekamai iekšējās darbības pieredzes bāzei (Cilvēcisko Vērtību uzkrājumam un attīstības dinamikai), bet ārējā darbība principā vēršas pret iekšējo darbību un tātad arī pret tādas pieredzes rašanos un uzkrāšanos. Tāpēc ārējais darbs un tā rezultātā radušies produkti samazina Cilvēka dzīves pilnvērtību, vēršas pret Pamatvērtību visplašākajā nozīmē – samazina Dzīvības daudzumu un daudzveidību uz Zemes un ir augstākajā mērā nepatiecība, ar ko tādi Cilvēki sev atņem dzīves iespējas un dzēš savas dzīvības. Ārējais darbs – tā pretdarbība Lielākā Labuma principam ikdienā ved pie parādības, kuru mūsdienās sauc par „izdegšanas sindromu”, kas ir katastrofālas iekšēja darba trūkuma un egocentrisma sakāpinātības sekas – darbs produktam, bet ne iekšējai izaugsmei.

Strādāt (latviski neizsakāms jēdziens – „visa labā cēloņa ietvarā, tā dēļ”), nevis peļņai, ir veids un dzīve, kurā nav izdegšanas.


Strādāt, radot labo visiem un visur, visos veidos, ir izaugsmes ceļš.

Tāda izaugsme ir Pateicība.

*

Dzīvība ir stabila mainība – līdzsvars starp pastāvību un mainību – pastāvību mainībā noteiktā mainības virzienā un mainības tempa pieaugumā.

Sabiedrības (valsts) dzīvē tas nozīmē līdzsvaru starp saprātīgu savu darbības un interešu virzienu ierobežošanu (kultūru) – noslēgtību savas kultūras aizsardzībai un spēju mainīties sev vēlamajā virzienā.

Tādas sabiedrības tautas saimniecībai tas nozīmē unikālu ražošanas nozaru, ražojumu un ražojumu kvalitāšu izveidošanu, ko nodrošina noslēgšanās savdabību veicinošā izolētībā (suverenitāte!) ar vienlaicīgu aktīvu sadarbību ar izvēlētiem partneriem savas savdabības veidošanai un uzturēšanai.

Personībai tāda savdabība ir spējā izvēlēties savas dzīves vadmotīvu un nemitīgi uzlabot savas spējas izraudzītajā virzienā Lielākā Labuma principa ievērošanai. Valsts – sabiedrība – tautas saimniecība ir Dzīvības stabilā un relatīvi nemainīgā – stabilizējošā daļa, bet personība ir aktīvi meklējošā, meklējumus iemiesojošā un mainīgā – mainību nesošā daļa. Valsts mainās iekšēji mainoties tajā dzīvojošajiem Cilvēkiem. Katra ārējo apstākļu spiediena – no ārpuses nesta pārmaiņa ir postoša, ja tā nesaskan ar personību individuālo Evolūciju un ir pret to dzīves pilnvērtību izaugsmē.

Lielākā Labuma principa ievērošanā visiem trim tas nozīmē izvēlēties tādu attīstības virzienu, kurš nes vislielāko savstarpējo labumu visiem attīstībā iesaistītajiem.

Ja to pārnesam uz reāliem objektiem un parādībām, tad redzam, ka individuālu objektu un parādību kopu attīstība nav iespējama. Katra apziņa attīstās tikai savstarpēji bagātinošās apmaiņās kontaktos ar citām apziņām vai parādību kopām.


Ārējais darbs pienes iekšējā darba resursus.

Iekšējais darbs nes Dzīvības attīstību.

Attīstības ritma stabilitāte ir Dzīvības pilnvērtības mērs un rādītāja.


Pie tam mijiedarbībās iesaistīto vienveidība ir attīstības robežas (ierobežotību) nosakošs faktors. Mijiedarbībās iesaistīto apziņu, sabiedrību un darba formu harmoniska savdabīga atšķirība ir attīstību veicinoša. Katru struktūru stabilizē tās nemainīgais kodols. Tāpat katru attīstību uztur tās ilglaicīgie procesi. Katru tautas saimniecību stabilizē un virza tās garākie aprites cikli. Savukārt apjomos lielākās tautas saimniecības nes lielāko inerci. Mazu uzņēmumu, kopu un valstu saimniecības ir pārkārtojamas ātrāk, ātrāk reaģē un mainās nekā lielu valstu un uzņēmumu saimniecības. Lielas un visādā ziņā izkoptas kultūras ir mazāk ietekmējamas, kā nelielu grupu un personību kultūras dzīves. Tāpēc mazu kultūru un tautas saimniecību pastāvēšana un attīstība ir atkarīga no tā, cik tās var grupēties, līdzsvaroties un mijiedarboties ar lielākām kultūrām vai tautas saimniecībām.

Lielu kultūru attīstība savukārt ir atkarīga no tā, cik tās pulcina ar sevi un atbalsta mazāko radniecīgo kultūru dzīvi. Vēsturiski stabilākās vienmēr ir tās kultūras, kuras pieņem un atbalsta sev radniecīgo mazāko kultūru darbību sev pieejamā kultūras telpā. To pašu vienmēr var redzēt arī tautu saimniecību zonās. Tur, kur mazākās grupējas ap lielāko un lielākā ievēro visu mazāko vitālās intereses, tur vienmēr ir straujākā un stabilākā visu tautu saimniecību attīstība.

Mākslas dzīvē mākslinieki veido apvienības. Savās apvienībās jaunākie mācekļi pulcējas ap Meistariem. Meistari mācās no pagātnes dižgariem, vienlaicīgi meklējot un veidojot jaunas mūžīgo Vērtību izteiksmes formas. Mācekļi pienes savus atradumus, no kuriem daži ir tā vērti, lai Meistari tos sintezētu ar mūžīgajām Vērtībām jaunajās izteiksmes formās. Mūžīgo Vērtību un mācekļu savienībā turpinās Kultūras dzīve, kurā Meistari uztur mūžīgās Vērtības, bet mācekļi pārstāv mainības iespējamību un to arī ienes, ja ir spējīgi pieņemt un turpināt Meistara nemainīgi dotās mūžīgās vērtības. Tad rodas jaunas mūžīgo Vērtību formas. Tādas mākslinieku apvienības ir spēcīgas un ražīgas.

Tās ģimenes, kurās ir stipra Mātes un Tēva vairākiem bērniem svētīta savienība, ir stipras un radošas. Tādas ģimenes iedzīvina vidi tālu sev apkārt. Vecāki pārstāv stabilitāti un noturību, bet bērni ienes lielu radošas mainības daļu. Vecāku nesatricināmā virzība uz labo un bērnu labā meklējumu vitalitāte nes lielāko iesējamo labumu plašai apkārtnei.

Tās lielās tautas un tautu saimniecības, kuras ap sevi pulcē mazākās tautas un to saimniecības, dod plašāko attīstības iespēju, ja vien spēj tādu savienību sintezēt ārpus peļņas ekonomikas principiem. Tur, kur tādas savienības rodas savstarpējas atbalstīšanas un stiprināšanas vārdā, tur vienmēr (ja var izvairīties no peļņas principa) tās atrod ilglaicīgu attīstības ceļu. Dzīvības līdzsvarotība lielajā, stabilajā un lēni mainīgajā ar daudzo mazo un ātri mainīgo kopu, ir par pamatu Krievijas nesatricināmībai. Tieši tā paša metafiziskā iemesla dēļ ASV tiecas sev pievienot Gejropas Savienību ar tās satelītiem. Notiek cīņa par to, kurš sev pievienos vairāk mazo mainīgo elementu.

Tomēr ir liela starpība starp to, kāpēc sev pievieno satelītus ASV un Krievija. Starpība ir darba formās. ASV aktivitāti vada peļņas intereses, bet Krieviju – vēsturiskais taisnīgums. ASV pārstāv ārējo – produktus radošo darbu un peļņu, bet Krievija – iekšējo darbu un tā Kultūras kapitālu. Tas, vai mūsu darbs ir iekšējais vai ārējais ir atkarīgs no tā, cik daudz tajā ir ielikts Lielākā Labuma princips, Labvēlība un Pateicība, vai to vada peļņas princips. Tādu tautu saimniecību spēks ir atkarīgs no tā, cik tās ir brīvas – cik daudz tās rod prieku savstarpējā bagātināšanā un cik maz tās ir atkarīgas no produktu tirdzniecības.

*

Darba resursi pārtop Vērtībās.

Visi resursi ir Pamatvērtības un Labvēlības aspekti.

Darbā ceļas resursu vērtība.

Darbs ir Pateicība un Labvēlības tālāk nodošana.

***

"Sarkanā Zīda Kodekss"


- Zeme ir Darba Māte.

- Darbs ir Vērtību radītājs.

- Cilvēka Vērtība pilda Darba Vērtību.

- Cilvēka Darbs ir Augstākā Vērtība.

- Darbs ir Vērtību slīpētājs.

- Darbs ir Cilvēka rota.

- Strādnieks ir Zemes lepnums.

- Strādnieks vienmēr un visur ir Strādnieks.

- Esi sava Darba cienīgs.

- Tur, kur ir Strādnieks - tur ir Darbs.

- Strādnieka augstākā laime ir strādāt savai tautai.

- Mācies. Mācīšanās ir Prasmes Māte.

- Dalies Prasmē.

- Darba jauninājums ir Tavs augstākais Sasniegums.

- Darba mirklis - tautas zelts.

- Ienes Skaistumu Dzīvē un Darbā.

- Vislabākajam ir jābūt Tavu roku Darbam.

- Labi padarīts Darbs ir Strādnieka Gods.

- Sirdsapziņa ir Strādnieka Goda sargs.

- Labs Strādnieks savus biedrus godā ceļ.

- Labāk būt māceklim nekā Darba kavēklim.

- Lai Tavi rūpesti par sevi iet caur derīgumu citiem.

- Tikumība ir darba dvīņu māsa.

- Tiklajam darba netrūkst.

- Darbs atrod darītāju.

- Darītājs godina Darbu.

- Darbs rada Darbu.

- Darbs dara darītāju.

- Darbs Cilvēku rāda.

- Darbs kaimiņus pulcina.

- Darbs naidniekus samierina.

- Darbs tuvina Draugus.

- Darbs pieved Mīļoto.

- Darbam atskrien bērni.

- Darbs bērniem vecākus slavina.

- Darbs dod Drošību.

- Drošība ir Darbā.

- Darbs tur jaunībā.

- Smiekli ir Darba bērni.

- Labs Darbs ir laba Cilvēka pagodināts.

- Ar Mīlestību darīts Darbs vieno.

 

 „Sarkanā Zīda Kodekss”


Kad modīšos,

man katru rītu

vienus vārdus pukstēs Sirds –

Uz Gaismu, uz Gaismu

Jātur Mans Ceļš!

 

Es klintī iekalšu

ar savu mūža darbu –

Uz Gaismu, uz Gaismu

jātur Ceļš,

bet satiekot

es dažus vārdus gaidīšu no Tevis,

kas ieguls jaunas dzīves pamatā.

 

Es Tavus vārdus zināšu,

kad Tu no rīta modīsies

un jutīsi,

kā Tava Sirds Tev krūtīs dzied –

Uz Gaismu, uz Gaismu

Ir Mans Darbs!

 

 


Cilvēkā darbīgās Cilvēciskās Vērtības, to attīstība, attīstības pakāpes un kombinācijas veido Cilvēka Savdabību – centrālo Garīgo Vērtību Cilvēkā. Viņa Savdabība ir tas, kas ir Iekšējais Cilvēks – viņa īstā daba – tas, kas viņš sev un citiem – viņa dzīves ceļš un dzīves ceļa vieta šobrīd. Mainoties – attīstoties Cilvēciskajām Vērtībām, nākot klāt jaunām un nostiprinoties esošajām, mainās un darbojas Cilvēka Savdabība.

Cilvēciskās Vērtības ir darbīgas enerģijas, radoši spēki, kuri izraisa dvēseles kustības – dvēseles dzīvi. Cilvēciskās Vērtības ir Magnēti, kuri piesaista un pievelk kā Augstāko pasauļu domas un spēkus, tā citu līdzīgu Cilvēku līdzīgās domas un darbus. Šie Magnēti pievelk apstākļus un līdzekļus apkārtesošo domu iemiesošanai. Cilvēciskās Vērtības, magnētiski piesaistot un transformējot apkārtesošo Cilvēku domas un vajadzības, saņem viņu atbalstu, bet, uztverot Augstāko Pasauļu būtņu sūtījumus, saņem Iedvesmu, kas ir daudzinātā Svētība.


Augstākās Pasaules dod savu Svētību ar to, ka Iedvesmo Cilvēku uz Dižiem darbiem.


Caur Svētību, Iedvesmu un dvēseles dzīvi Cilvēks savienojas ar Vienoto Dzīvību – Kosmisko Domu un Kosmisko Dvēseli – ar Visu Radošo Uguni, kurš atdzīvina visu esošo. Radošā Uguns ieplūst Cilvēkā kā Dzīvesprieks. Dzīvība, dzīve nav atdalām no prieka.


Viss dzīvais priecājas.

Prieks ir Dzīvības durvis.

Prieks ir Dzīvības mērs.

Priecājies – tātad dzīvo!


Dzīves prieks nevar būt bezdarbīgs. Dzīvesprieks kūsā, tiecas izpausties, kustina visu sev apkārt, tiecas ar to visu saskarties, izzināt, izbaudīt, iesaistīt savā dzīvē – atdzīvināt un, atdzīvinot uzlabot – piešķirt daļu no savas Ugunīgās Debesu Dzīvības. Dzīvesprieks laužas ārpasaulē kā kustība – kustību prieks, kā ziņkāre un Zinātkāre, kā prieks būt kopā, kopā darboties un darbojoties apveltīt sev tuvos un tālos ar savu darbību.


Dzīvesprieks ir redzams caur Darbaprieku.


Dzīvesprieks ir apziņas „Iekšējā Bērna” stāvokļa centrālais kodols – Beznosacījuma Mīlestība pret visu – tas, kas dod Zināšanu iegūšanu, saskarsmes un sadarbības iespējas un to visu uztur spēkā.


Dzīvesprieks ir Mīlestība.

Dzīvesprieks ir darba mīlestība.


Tā kā ir iekšējais un ārējais darbs, tad arī darba mīlestība parādās abās Cilvēka dzīves telpās. Ārējā telpā Cilvēka darba mīlestība atsaucīgi reaģē uz tajā esošo vajadzību pēc uzlabojuma – uz Cilvēku vajadzību darba ieguldījumā un tā augļiem. Darba mīlestība meklē un atrod ceļu caur iejūtību, līdzjūtību, līdzcietību, Godu un Cieņu.


Darba mīlestības formula ir Būt Derīgam.


Iekšējā telpā darba mīlestība apgūst savus resursus – Cilvēciskās Vērtības un to attīstības telpu – izzin katras vērtības pienestās iespējas, to pielietojumu un rezultātus. Tur darba mīlestība veido jaunus vērtību savienojumus – tieksmes un intereses. Bērna apziņā esošā beznosacījuma mīlestība savienojumā ar darba mīlestību (tieksmi un interesi) liek viņam izzināt, izpētīt pašam sevi un pasauli sev pakārt – dibināt kontaktus, tvert, sarunāties, jautāt un mēģināt. Mīlestības un darbaprieka – darbamīlestības pilnu bērna dvēseli mēs redzam bērna aktivitātē kontaktējoties ar Māti, Tēvu, brāļiem, māsām un visu, kas ir apkārt.

Bērna resursi – Cilvēciskās Vērtības pārtop iekšējā darbā, kuru mēs vērojam kā viņa tieksmes, intereses un radošo darbību. Ir dabisks un likumīgs – Kosmiskās Uguns iededzināts bērna radošās darbības, interešu un Zināšanu attīstības ceļš – veidot, stiprināt un atbalstīt viņa Cilvēciskās Vērtības. To esamība – šo spēku darbība viņa apziņā paveiks visu citu, ko vien Cilvēki gaida no saviem bērniem. Vērtību ierosinātās tieksmes un intereses iekšējais darbs pārvērš Spējās, kas ir iekšējā darba vainagojums.


Kosmoss dzīvo un attīstās Noslēpumā.

Kosmoss nāk ar Varonību.

Kosmoss ciena Uzticību.

Kosmosa Noslēpumi, Varonība un Uzticība ir Cilvēkam dāvātajā viņa Gribas brīvībā.


Cilvēciskās Vērtības attīstās pašas sev dabiskā ceļā ir Augstāko Pasauļu Iedvesmas vadītas un uzturētas. Augstākās Pasaules atbalsta katru dvēseles kustību, kura notiek saskaņā ar Cilvēcisko Vērtību attīstību. Augstākās Pasaules novēršas un atstāj tos, kuru dvēselēs nav Cilvēcisko Vērtību dzīves. Tikai pati Cilvēka dvēsele un iedvesmojošās Augstākās Pasaules zin (!), kuras Cilvēciskās Vērtības kad un kādā mērā ir attīstītas, attīstamas un savienojamas, kādās proporcijās un kā pielietojamas. Bērna centieni ir jāatbalsta, bet vienlaicīgi viņam nedrīkst diktēt, kuras un kādā mērā būtu viņam apgūstamās Cilvēciskās Vērtības. Vienlīdz jānorāda uz visām – bērns pats savā iekšējā darbā ņems sev piemērotāko un vajadzīgajā daudzumā. Paātrināta Vērtību attīstība ved pie Vērtību ēnu – negatīvo īpašību – vērtībām pretējo parādību izpausmes.

Cilvēciskās Vērtības attīstītās noteiktā kārtībā un kombinācijās atbilstoši bērna attīstības ceļam. Katra tāda ceļa virziens ir viņam un galarezultātā visiem Labais. Attīstības ceļš vienmēr ir viens, kurš izslēdz visu citu ceļu (šim Cilvēkam) labumu – tie nav viņa ceļi un pat būdami labi citiem, viņu pie viņa Labā nevedīs, bet pulcinās ap viņu vērtību ēnas – ievedīs viņu „ēnu pasaulē”. Ja bērns vienlaicīgi tieksies satvert visu, izdarīt visas kustības vienlaicīgi, viņš nesasniegs neko un neviena kustība nesasniegs tās rašanās mērķi. Tāpēc spēkā stājas izvēles nepieciešamība. Dzīvniekiem izvēli nosaka Dabas Likumi, bet Cilvēkiem viņa Brīvā Griba saskaņā ar viņa individuālo attīstības ceļu.

Tur, kur mēs saskaramies ar izvēli, tur tūlīt redzam atteikšanos un pašierobežojumus – Kultūru, kura daudzpusīgi ierobežojot, dod tikpat daudz specifisku radošu attīstības iespēju. Ierobežojumi un to uzturēšana ir haosa vājināšana un radošās organizētības atbalstīšana – darbības disciplinēšana – robežu noteikšana, mērķu formulēšana un resursu piesaistīšana. Katra ceļam rezultāti ir atkarīgi no tā, cik atbilstoši ceļā ir mūsu kustības paņēmieni.



49. turpinājums


Labā sasniegšana atkarīga no tā, cik labi esam.


Mūsu panākumi mūsu dzīves ceļā ir atkarīgi no mūsu tieksmes uz Labo spēka, mūsu mērķtiecības un iekšējās disciplinētības – spējas atteikties no visa liekā, ēnas ievedošā un spēkus velti tērējošā. Iekšējā disciplīna vienlaicīgi ir resurss un darbarīks. Cilvēka iekšējā un ārējā pasaule ir nedalāmā vienotībā. Tāpēc ārējā pasaulē uzturētā disciplīna atbalsta iekšējās pasaules centienus disciplinēties – sasniegt dzīves rezultātu – būt kustībā uz Labo. Ārējās pasaules disciplinētība un no tās nākošā prasība pēc disciplīnas – fiziskās dabas ierobežojumi un Bērna audzināšana viņu ved pie iekšējās disciplīnas un tāpēc tieksmju un interešu saskaņošanas, noformēšanas un pielietošanas Labā sasniegšanai. Labais tiek sasniegts Cilvēciskajām Vērtībām darbojoties disciplīnas vadībā. Iekšējās pasaules darbā Cilvēciskās Vērtības ir resursi un Darbā tapušās Vērtības. Iekšējā darba rezultāts ir Cilvēcisko Vērtību pieaugums. Cilvēcisko Vērtību pieaugums ir kustība dzīves ceļā uz Labo.


Iekšējā darba formula ir „būt Labam”.

Iekšējā darbā Cilvēks saistās ar Augstākajām Pasaulēm, pielieto savu Brīvo Gribu un tā rezultātus iznes ārējā telpā.

Cilvēka iekšējais darbs saista – vieno visas trīs telpas – pasaules vienā veselumā.


Iekšējās pasaules disciplīnētais darbs parādās kā apziņas tieksme ārējai pasaulei pievērsties noteiktā izziņas – interešu un darbības veidā. Sākotnējā Bērna tieksme būt ar Māti un Tēvu visā, piedalīties katrā Bērnam pieejamajā dzīves izpausmē, vēlāk formējas notiektos izziņas un darbības interešu virzienos. Šie virzieni Cilvēku notur viņa Dzīves Vietā – apstākļos, telpā un līdzgaitniekos, kuros Cilvēks vispilnīgāk realizē savu iekšējo darbu – Ir Labs un Derīgs. Esot savā vietā, Cilvēks vispilnīgāk ceļ Pamatvērtību, realizē Lielākā Labuma Principu, saņem Labvēlību un izsaka Pateicību.


Savā Vietā Cilvēks ir Laimīgs.


Cilvēka Vieta ir viņa attīstībai – Labuma sasniegšanai visderīgākā un tāpēc tam atvēlētā telpa vēsturē, sabiedriskajās attiecībās un vietā uz Zemes. Telpu vēsturē iezīmē viņa fiziskajai dzīvei atvēlētais laiks un notikumi šīs dzīves laikā – loma, kāda viņam ir šajos notikumos, kā viņš ietekmē tos vai kādām ietekmēm tajos ir pakļauts. Vietu uz Zemes iezīmē viņa dzimšanas vieta un tauta – Cilvēki, ar kuriem viņam ir kopīga vēsture (notikumu iekšējais saturs). Dzimšanas vieta nosaka viņa fiziskās un psīhiskās kvalitātes – to, kas tobrīd tur ir derīgs labā vairošanai un ko viņš labā vairošanai var saņemt no šīs vietas. Dzimšanas vieta rāda viņam sasniedzamo, tieksmju pielietojumu un to, kas viņam ir veselīgs vai nevajadzīgs. Viss fiziski veselīgais, sasniedzamais un iekārojamais ir 50 kilometru rādiusā ap Cilvēka dzimšanas vietu.


Sabiedrisko attiecību vieta ir Cilvēki, kuriem viņš ir derīgs – savējo dzimta.

Cilvēces Evolūcija notiek dzimtās.


Tagad ar dzimtu saprot radniecības pētniecībā esošo Cilvēku kopas – kas, no kā ir dzimis, ar ko precējies un kādus bērnus laidis pasaulē – „vertikālas” ģenētiskās līnijas, to sazarojumus un savijumus. Tomēr dzimta ir vienlaicīgi vēsturiskajā, fiziskajā un sabiedrisko attiecību telpā dzīvojošu radniecības saitēm vienotu Ģimeņu kopa. Tāda Ģimeņu kopa ir „horizontāla” un rāda, kādās attiecībās – kādā „derīgumā” ir tobrīd iemiesotie Cilvēki. „Vertikalitāte” – ģenētiskā līnija uzrāda noteiktu potenču esamību šajā „vietā”, bet šo potenču pielietojumu, attīstību vai bremzēšanu nosaka „horizontālā” radniecīgo Ģimeņu kopa, kurā tobrīd iemiesojas kāda Debesu būtne – Brīvs Cilvēks, kurš tobrīd savā dzīves ceļā uz Labo iet caur šo Cilvēku kopumu – iet kādu ceļa gabalu kopā ar šiem Cilvēkiem. „Ja kāds tev lūdz iet vienu ceļa gabalu kopā, tad ej ar viņu arī vēl otru” – tā māca mūsu Skolotājs.

Ja esi aicināts būt dzimtā un esi tajā mācījies, tad atlīdzini tai ar to pašu un dod tai mācīties no sava pūra. Dzimta ir tā Cilvēku kopa, kurai ir vienādi vai tuvi līdzīgi pasaules uzskati, dzīves veids, darba un sadzīves paņēmieni, vieta vēsturē un fiziskajā telpā. Dzimta ir Cilvēki, kuri ieņem vienādu vai tuvu stāvokli sabiedriskajā hierarhijā, tāpēc var viens otru atbalstīt un veido kopīgu savstarpējā derīguma telpu.


Dzimtā Cilvēks attīsta labāko sevis daļu.

Labākais attīstās saskaņā ar apkārtesošo.

Dzimtas Labais attīstās atbalstot savā dzimtā dzimušo labāko.


Dzimtā Cilvēks saņem tuvāko Sapratni un Mīlestību. Dzimtā dabiski uzturas dzimtas tradīcija – disciplīna. Dzimta dabiski pieņem derīgo. Dzimta dabiski rosina iekšējo darbu – uztur interešu un izziņas virzienu. Dzimtā Cilvēks ir starp savējiem.


Savējie vienmēr sapratīs.


Iekšējā darba tieksmē uz Labo ir vajadzīgi disciplinējoši un objektivizējoši apstākļi. Tādus sniedz Cilvēka darbības ārējā telpa – profesionālā izglītība – tas, ko sniedz viņa sabiedrisko attiecību telpa. Sabiedrisko attiecību telpā Cilvēks ienāk ar darbu. Tā kā darbs ir process, kurā resursi pārtop Vērtībās, bet resursi ir arī Cilvēciskās – tātad Kultūras Vērtības, tad ar darbu ir jāsaprot jebkuras Cilvēka darbības, kurās pasaulē nāk un nostiprinās Vērtības neatkarīgi no to dabas un rakstura. Sievietes Skaistums, ar kuru viņa uztur Cilvēces atmiņu par attīstības virzienu un jēgu, arī dara darbu un tāda Skaistuma uzturēšana ir darbs, ja tas ir vērsts uz to, lai ar šo Skaistumu darītu laimīgus apkārtesošos.


Uz Daili vedošs un aicinošs Skaistums ir Kosmiska Vērtība un Kosmosa dzīves stūrakmens.


Tāds Skaistums ir viņas acīs, vaibstos un ķermeņa līnijās tāpat kā viņas dvēseles dzīvē un darbos. Tāds Skaistums ir redzams viņas dvēseles dzīves ietekmē uz apkārtesošajiem un tajos līdzekļos, ar kādiem viņa to panāk. Tieši līdzekļi norāda uz Cilvēka iederību sabiedrisko attiecību hierarhijā. Tā kā sabiedrība ir viens veselums, tad nav būtiski, kurš kurā attiecību laukā strādā – derīga ir katra darbība – katrs darbs. Svarīgi ir tikai tas, kādu iekšējā darba labumu tas nes šī darba darītajam un ar kādu attieksmi šo ārējo darbu dara Cilvēks.


Cilvēka attieksme – ieguvums vai atdeve ir atkarīga no viņa ambīciju, interešu un spēju virziena sakritības – saskaņas ar ārējiem apstākļiem. Ja Cilvēka spējas, intereses un ambīcijas atpaliek no apkārt notiekošā apjoma – ja apkārt esošais diktē aktivitātes formas un ieguvumus, tad Cilvēks ir patērētājs attiecībā pret tām. Ja Cilvēks ir vienā līmenī ar apkārtesošo, tad viņa dzīves un darbaprieks izplatās kā aktīvs spēks vidē. Dzīves ciklā Cilvēks apgūst sevis „darbības stāvus” un tos secīgi izvērš sabiedriskajā dzīvē.

Zemākais fiziskais stāvs, kurš atbilst lauksaimniecības darbu formām un interesēm, tā ir Cilvēces jaunība. Tas ir vecums, kurā pasaulē nāk bērni un vienkāršāk organizētās apziņas dibina savas Ģimenes. Tādā vecumā „zīle rokā labāka par medni kokā” un Cilvēks dzīvo saskaņā ar Dabas Likumu diktātu un nenovēršamību. Sēj, kad ir labākais sējas laiks, pļauj pļaujas laikā un laiž pasaulē, to kas ir veiksmīgi „iesēts”. Tad Cilvēks neko nevēlas mainīt un nav tādas vajadzības – Dabas Likumi strādā nenovēršami un nekļūdīgi. Tādos brīžos Cilvēks nav jāapkrauj ar Pārlaicīgo un Pārpasaulīgo vai Zinātniskās izziņas formulām. Zinātniskā izziņa tiecas zināt „kāpēc tā notiek”, bet tā brīža Cilvēkam pietiek ar Zināšanu, ka „tas notiek”.

Vēlāk, pieaugot dvēseles Darbam – ceļoties sabiedrisko attiecību hierarhijā vai vecumā, Cilvēks ieinteresējas par to, „kā tas notiek” un izmēģina savus spēkus „tā notikšanas” izpētē. Tad Cilvēks ir amatnieks vai administrators (sabiedrības dzīves amatnieks) un pievēršas tiem procesiem, kuri, balstoties Dabas Likumos, virza dzīves vides un Cilvēka iekšējās pasaules attīstību.

Vēlāk Cilvēki (tie, kuri savā ceļā ir tik tālu gājuši) uzdod jautājumus par to, „kāpēc tā notiek” un ir gatavi Zinātniskajai un valsts dzīves organizatoriskajai darbībai. Tad tādi Cilvēki, apveltīti ar Atbildības sajūtu un Pienākumu izpildes Svētību – Varonību un Pašaizliedzību kļūst par Zinātniekiem, valsts darbiniekiem un Augstāko Pasauļu Sūtņiem – Skolotājiem, Māksliniekiem un Dzejniekiem. Varonis, Skolotājs un Mākslinieks ir Pravieši, kuri to pašu Debesu Svētību – Iedvesmu mūsu pasaulē ienes katrs savā veidā. Viņu Ziedošanos un darbu var salīdzināt tikai ar Mātes Varoņdarbu.

Cilvēka fizioloģiskais vecums ir salīdzināms ar viņa Garīgo vecumu – noietā attīstības ceļa gabalu. Bērnībā Cilvēks ir kopā ar visu un tāpēc Viss viņā ieplūst pats kā pa plaši atvērtām durvīm, tāpēc tur nav iespējami vērtējumi un Brīvās Gribas darbība. Bērnībā Cilvēks jāsargā no piesārņojuma. Agrā jaunībā viņš ir fiziskās izziņas līmenī tāpēc kāri uzsūc faktisko un priekšmetisko izglītību – to, kas tā ir pasaulē un kāda tagad, kad viņš tajā ir ienācis. Tad derīgi vienkārši darbi un skaidri pasniedzamas, viennozīmīgi izprotamas zināšanas.

Sasniedzot pilngadību sākas savu spēku izmēģināšana un to pielietošana jaunradē. Vienkāršajiem organismiem tas ir Ģimeņu veidošanas un apbērnošanās laiks. Tas ir Cilvēka attīstības līmenis, kurā viņš ir profesionālis amatniecībā vai administratīvajās struktūrās. Amatnieki pielieto iekšējās pasaules izmaiņu impulsus, bet administratori – ārējā telpā notiekošo izmaiņu rezultātus – Likumus un rīkojumus, kuri tiek izplatīti sabiedrisko attiecību sfērā. Tas ir īstais laiks, lai apgūtu profesionālo izglītību un iekļautos kolektīvajā darbā valsts iestādē vai darba kolektīvā.


Teorētiskās profesionālās zināšanas par darba spējām kļūst 10 gadu laikā.


Sasniedzot 30 gadu vecumu atsākas intelektuālās attīstības gaita un tas ir īstais laiks Zinātniskās izglītības iegūšanai. Zinātniskā izglītība ir jādala divās daļās – Zinātniski praktiskajā – Zinātnisko sasniegumu lietišķajā pielietojumā un Zinātniski pieejamās telpas paplašināšanā – Zinātnisko apvāršņu izplešanā. Zinātniski praktisko Cilvēks var apgūt sākot no 30 gadu vecuma, bet Zinātnes apvāršņu bīdīšanu sākt tad, kad ir iestājies „dvēseles miers” – nervu centri ieņēmuši virsroku pār hormonu darbību.

Hormoni ir Dabas Likumu fiziskā daļa un pieder dzīvnieciskajai pasaulei. Nervu centri pārstāv Garīgo pasauli un Gribas brīvību. Hormonu darbības laikā nekādas Brīvās Gribas nav un nevar būt. Tāpēc laikā līdz 40 gadu vecumam Cilvēkā nav „dvēseles miera”.

Augstāko Pasauļu Garīgās strāvas – ietekmes – Iedvesmas – var nākt tikai tam atbilstošā vidē – tur, kur ir apsīkusi hormonu ietekme uz apziņu. Hormoni ir fiziskās dzīves dominante, bet nervu centri pārstāv Garīgo pasauli. Garīgā Pasaule gaida vai Cilvēks savās tieksmēs un iekšējā darbā aizaugs – nonāks pie tieksmēm un interesēm par Garīgo Pasauli un tās dzīves realitātēm, kuras radikāli atšķiras no fiziskās pasaules ietekmēm un realitātēm.

Katrā vecumā Cilvēks paver ceļu kādas savas personības daļas dzīvei. Atbilstoši tam to pašu viņš nodod saviem tobrīd ieņemtajiem Bērniem. To, ko Cilvēks vai tauta grib sevī, savā dzimtā un sabiedrībā attīstīt, to viņš ielaiž šajā pasaulē. Vīrietis pārstāv Garīgo sfēru un piesaista tai atbilstošu Cilvēku. Ja vīrietis kļūst par Tēvu agrā jaunībā, viņš ieņem savā Ģimenē fiziskā līmeņa Cilvēku. Ja viņš kļūst par Tēvu pēc 30 gadu vecuma, tad aicina intelektuāli – inteliģences pārstāvi. Ja viņš kļūst par Tēvu pēc 40 gadu vecuma, viņš laiž pasaulē Zinātnieku, bet vēlākā vecumā viņš ir Garīgo Pasauļu būtnes – Pravieša dzemdinātājs.

Tas, kādā vecumā tauta rada savus Bērnus, norāda uz ko tā tiecas. Normāli ir tā, ka līdzīgie rada sev līdzīgos. Zemnieki vairo zemniekus, amatnieki amatniekus, inteliģence un Zinātnieki sev līdzīgos, bet Garīgi izcilie aicina šurp Praviešus. Mēs paši izvēlamies, ko ievedam šajā pasaulē un kurp vedam savu tautu.

Ārējais darbs ir iekšējā darba atspoguļojums.


Darbā resursi pārtop par Vērtībām. Tā kā „tāds no tāda rodas”, tad ir jāatzīst, ka visi resursi, no kuriem rodas Vērtības, arī ir Vērtības. Tāpēc peļņas ekonomikās, kurās resursus pārstrādā nevērtīgos (Cilvēka iekšējās Vērtības neceļošos vai degradējošos) produktos, ir resursus iznīcinošas. Bezpeļņas tautas saimniecībās resursi ir ražojumiem līdzvērtīgas Vērtības, tāpēc ir tāpat saudzējami kā Cilvēku roku un prāta ražojumi. Starpība starp resursu un ražojumu ir tikai tajā Cilvēka Brīvās Gribas vadītajā darba ieguldījumā, kurš atspoguļo viņa iekšējā darba daudzumu. Tāpēc iztikas līdzekļu sagādei veltīts darbs ir resursus iznīcinošs. Tikai tas ir Darbs, kurā ir redzams Dzīvesprieka iniciēts darbaprieks un tā ietekme uz Cilvēka izaugsmi, ir resursus saudzējošs un Vērtības radošs.

Iekšējā darbā ir tikai smalkie resursi, kurus varam iedalīt smalkajos un vissmalkākajos. Smalkie resursi ir Cilvēciskās Vērtības, Zināšanas, tieksmes, intereses un to darbības galarezultāts – Spējas. Cilvēka tieksmes un intereses iekšējā darba gaitā pārtop Spējās. Iekšējā darba galarezultāts ir redzams kā Vara, tāpēc, ka Vara ir Spēju pielietojums. Iekšējais darbs nes Varu un katram Cilvēkam, Ģimenei, dzimtai un tautai piemīt tik daudz Spēju un Varas, cik lielu iekšējo darbu tie ir veikuši. Varas iegūšanas, noturēšanas un vairošanas ceļš ir iekšējais darbs. Katra Mākslinieciskā, Zinātniskā un profesionālā darba spēja ir Vara pār darba apstākļiem un resursiem – iekšējā darba rezultāts.

Vissmalkākie resursi ir sabiedrisko attiecību kapitāls (Cilvēcisko attiecību kvalitātes) – Mīlestības formas, kurās Cilvēki ietērpj savas attiecības, Sirdsapziņa (Iekšējā, Augstākā ES personībai sūtītās vēstis un ietekmes), Augstāko Pasauļu sūtījumi (Iedvesmas un Labvēlība), kā arī visu tuvāko un tālāko Cilvēku Pateicība Darba darītājam.

No vissmalkākajiem resursiem sevišķi jāatzīmē Sirdsapziņa, Iedvesma un Pateicība. Šīs trīs kopā veido Augstāko Sabiedrisko attiecību kapitālu – īpašu sabiedrisko attiecību veidu, kurš veidojas starp Cilvēku, viņa laikabiedriem, Cilvēka Sirdsapziņu un Augstākajām Pasaulēm ar to būtnēm. Tā ir īpaša sadarbības forma, kura uztur katru attīstību uz mūsu planētas. Bez šī kapitāla uz Zemes valdītu sastingums. Nebūtu iespējams neviens atklājums, nekāda jaunu resursu apgūšana, nekādi tautas saimniecības sasniegumi un labklājība. Augstākais sabiedrisko attiecību kapitāls mijiedarbībā ar Cilvēka Spējām veido Cilvēka dzīves un katras darbības jēgu – Kausa Uzkrājumus, kurus Cilvēks vairo un nes sev līdz no dzīves uz dzīvi.

Kausa Uzkrājumi padara Cilvēku par to, kas viņš ir, atver pieeju Kosmiskajai telpai, Zināšanām un Noslēpumiem – dod Cilvēkam to visu pieņemt savā dzīvē un rīkoties ar tiem. Kausa Uzkrājumi ir būtiskākais katra Cilvēka, Ģimenes, dzimtas un Tautas labklājības resurss.

Ārējā darbā ir smalkie un rupjie resursi. Katrā ārējā darbā mēs iesaistām to, kas nāk no mūsu iekšējās būtības – Entuziasmu, Zināšanas, prasmes, attiecības darba kolektīvā (Kultūras kapitālu) un tehnoloģijās pārvērstās Zinātnes un patēriņa vai jaunrades intereses. Mums ir jāsaprot, ka mūsu tautas saimniecības efektivitāti nenosaka matērijas daba un tās „pretestība”, bet tikai un vienīgi mūsu interešu un meklējumu virzieni – tas, ko mēs sev atļaujam zināt un prast vai tas, ko mēs savai izziņai, kā „nezinātnisku” liedzam.


Tādā veidā mēs bagātinam vai aplaupam katra Darba smalkos resursus, un sev ikdienā pieejamās, dabiskās un Cilvēkam likumīgi pieejamās darbības un Vērtību telpas.


Ir izejas un Darba resursi.

Izejas resursi ir visas izejvielas un ražošanas darbā ieguldītās zināšanas, spējas un sabiedrībā uzkrātais Kultūras kapitāls, kurš ļauj uzsākt tāda apjoma darbus. Pie izejas resursiem pieder arī Kultūras dzīves tradīcija, dzīvesveids, iekšējie un ārējie Likumi tiesību sistēmā, Kausa Uzkrājumi, Entuziasms, Gods un Cieņa.

Darba resursi ir tie apstākļi un resursi, kurus varam mobilizēt darba procesā. Iekšējie resursi, kuri ļauj sākt kādu darbību, var radikāli atšķirties no tā sekmīgam turpinājumam vajadzīgā. Tam atbilst dažādas enerģijas un tātad arī atšķirīgas Cilvēciskās Vērtības un to uzkrājumi sabiedrībā. Varonība ir apsveicama, bet bez Uzticības tā var nest tikai zaudējumus. Darbā, kurā apvienojam savu iekšējo un ārējo darbu, mēs, radot Vērtības vai ceļot to vērtību, tajās iepludinam savas dvēseles labāko daļu saturu. Mūsu labākais resurss ir Augstāko Pasauļu Iedvesma un caur to saņemtā Labvēlība. Šo resursu mēs izmantojam darbā – to vairojam (katra izmantotās Iedvesmas – Svētības daļiņa daudzkārt pastiprina un piesaista jaunu tādu daļiņu pieplūdumu) un ieguldam radītājā Vērtībā.

Tāpat kā katram darba rezultātam ir tā fiziskie un smalkie resursi, tāpat katrā darbā ir tā smalkā un rupjā vērtību daļa. Rupjo daļu mēs saņemam mēros, skaitā un proporcionālajās attiecībās – Skaistumā, bet smalko tajā ieguldītajās Zināšanās, tehnoloģijās, darbaspējās un mūsu Labvēlībā – Iedvesmas daļā, kuru ražotājs iegulda izstrādājumā.

Iekšējais darbs saistās ar Godu, bet ārējā darba centrālā – vadošā ass ir Cieņa pret darba augļu saņēmēju. Katrs ārējais darbs ir iekšējā darba veikšanas palīglīdzeklis – process, kurā mēs objektivizējam savu iekšējo darbu vai tā rezultātus. Ārējā darba apstākļi veido mūsu spējas – to Varas formu, kura mums piemīt un kuru mēs pielietojam risinot savas problēmas. Tā kā ārējā darbā kā resurss tiek izmantots sabiedrisko attiecību kapitāls, kurš ir atšķirīgs tautām, Kultūras tradīcijām un sabiedriskās dzīves attiecību tipiem (tirgoņi, zemnieki, amatnieki, pārvaldes struktūras izpildītāji, Mākslas un Zinātnes darbinieki un Valsts vadītāji), tad tas nozīmē, ka te īpaša nozīme ir izglītības sistēmai, valodai un dzīvesveida tradīcijai, kurā veidojas sabiedrisko attiecību kapitāls.

Arī sabiedrisko attiecību kapitālam ir tā iekšējā un ārējā daļa. Iekšējā ir tā, kuru kā Iekšējo Likumu – Tikumību, Godu un Cieņas, Kauna jūtas, pienākuma apziņu nesam sevī. Dziļākie šī kapitāla uzkrājumu slāņi mūsos runā Sirds Siltuma – Sirsnības „valodā” un darbos. Ārējā daļa ir visas tās sabiedriskās darbības un valsts pārvaldes formas, kurās mēs protam ietērpt savu Iekšējo Likumu un Sirsnību ar tās Labvēlības sūtījumiem un Pateicības atbildēm.

Šo kapitālu katrs Bērns sāk apgūt Ģimenē kā tajā valdošo atmosfēru un tajā saņemto audzināšanu. Vēlāk, pusaudža gados tas papildinās dzimtā – tās kopīgajā darba ievirzē, attiecībās ar ārpusdzimtas līdzcilvēkiem un kopīgajos dzimtas svētkos. Vēlāk tas turpinās skolā, dibinot mūža saites klasesbiedru starpā, kas ir jāuzskata par augstākas kārtas radniecības saitēm. Ja zemākas radniecības saites uztur dzimtu, tad skolasbiedru radniecība dzimtas uztur tautā un pateicoties tām veidojas kopīga dzimtu Vēsture, tauta un sabiedrība.

Vēl lielāka nozīme ir augstākajās mācību iestādēs apgūtajam un veidotajam sabiedrisko attiecību kapitālam. Tur veidojas profesionālās, Zinātniskās un Kultūras dzīves saites, kuras vēlāk uztur tautas saimniecību, Kultūras, Zinātnes, Mākslas un politisko dzīvi.


Tautas saimniecība, Kultūras un politiskā dzīve ir skolas un studiju biedru saites.


Zūdot vai mainoties šīm saitēm, zūd vai mainās attiecīgā dzīves joma. Veidojot šīs saites tiek vājināta svešu klanu vara un korupcija, bet šo saišu noziedzīgais, prettiesiskais pielietojums rada klanu kundzību un korupciju. Visa tautas dzīve ir atkarīga no šo saišu esamības un to pielietojuma peļņas vai Kultūras kapitāla interesēs. Tur, kur ir attīstītas Ģimeniskās, dzimtu radnieciskās, sociālo, interešu apvienību un mācību biedru saites, tur ir stipra tautas Vara.


Tautvaldība ir ārpusradniecisko saišu Vara.


Te iezīmējas divas galvenās problēmas.

Pirmā problēma ir valoda.

Otrā problēma ir izglītības forma un saturs, kurš visciešākajā veidā ir saistīts ar valodu. Valoda ir dvēseles vibrāciju, iekšējā darba, pasaules uztveres, Vērtību un Spēju ārējā izpausme. Caur valodu veido dvēseli ar visu tai augstāk piemītošo un caur valodu dvēseles uztur savu saskaņotību, harmonizējas un mijiedarbojas. Tā kā dvēsele ir vienots veselums, tad katrai dvēselei ir tikai viens vibrāciju, Vērtību un darba lauks. Tas nozīmē, ka katrai dvēselei ir tikai viena valoda. Pakļaujot dvēseli citas valodas ietekmei, tiek bremzēta šīs dvēseles dabiskā dzīve, vērtību uztvere un iekšējais darbs. Veidojot divvalodīgu dvēseli (mācot tai citu valodu), tā tiek neglābjami sakropļota, tai tiek atņemtas iekšējās darbaspējas, spējas harmonizēties ar citām dvēselēm un tā visa rezultātā vājinātas tautvaldību saites.


Cilvēka divvalodība vājina tautas Varu.


Līdz ar to ir skaidrs tautas Varas vājināšanas mehānisms, kurš darbojas caur svešvalodu mācīšanu, dažādu skolēnu un studentu „apmaiņas” programmām, „dzīvēm viesģimenēs” un studijām ārzemēs. Pirmās kropļo dvēseli un tautas dzīvē ienes svešas vibrācijas, intereses, Vērtību raksturu un tāpēc maina Cilvēka Spējas – ienes svešu Spēju raksturu – tas nozīmē – ienes tautai svešu Varu tās dzīves telpā. Tam pa pēdām seko visas pārējās tautvaldību vājinošās un tautai Varu atņemošās ietekmes un mehānismi. Ir redzamie un dziļi slēptie uzbrukuma, iekarošanas un okupācijas mehānismi. Slēptākais ir Cilvēku domāšanas veida pārkārtošana atbilstoši okupanta vajadzībām ar piedāvāto tehnisko iekārtu un tehnoloģiju lietojumu palīdzību. Datoru un datorizēto sistēmu plašā lietošana pārkārto Cilvēka apziņu atbilstoši programmatūras izstrādātāju vajadzībām un caur programmu komandu valodu (angļu), tajā iestrādātajām likumsakarībām, kuras atspoguļo anglosakšu domāšanas veidu un angļu valodas globālu izplatību, nemanot okupē visas valstis to iedzīvotāju domāšanas veida izmaiņu gaitā.


Katra tauta tiek paverdzināta caur tās elites un inteliģences samaitāšanu vai pievēršanu sadarbībai ar svešu Varu.


Pēdējā – studijas svešā vidē, svešā valstī – tās tautas saimniecībā un sabiedrisko attiecību kapitālā, jaunieti iesaista savā attiecību sistēmā, tautas saimniecībā (ārpus radniecīgajās saitēs) un iemāca tur valdošo attiecību veidu. Līdz ar to tāds „censonis” zūd savai Ģimenei, dzimtai, tautai un tās saimniecībai, bet atgriezies nes sev līdz visu tur veidoto un kļūst par „mācību” vietas varas aģentu. Mēģinot strādāt savā tautas saimniecībā, tāds ir tur svešķermenis (nav ieguvis saites), tāpēc bremzē tās darbību, toties nes sev līdz svešas saites un ar to kalpo par svešas Varas ieviesēju savas tautas telpā.


Ārzemēs studējušais ir pirmais okupācijas vilnis, aģents un savas tautas varas vājinātājs – tautas saimniecības pakļāvējs svešas ekonomikas interesēm.

Tāpēc katras tautas jauniešiem jāmācās pašiem savā zemē savu tautiešu un sabiedrisko attiecību tipa vidū, savā valodā un dvēseles dzīvei piemērotās formās.

Tāpēc katrai tautai ir jāveido, jāuztur un jāattīsta pašai sava izglītības sistēma, tās modelis un izglītības iestāžu tīkls.

Zināšanas ir Spēks.

Izglītība ir Vara.

Kurš dod zināšanas, tam pieder Vara.



50. turpinājums


Peļņas kapitāla ekonomika un Kultūrkapitāla tautas saimniecība abas izmanto vienu Dabiskās kārtības darbību secību, kurā resursi manipulāciju ceļā pārtop manipulāciju galarezultātos. Tomēr ar to līdzība beidzas.

Peļņas kapitāla ekonomikā visi resursi tiek izsaimniekoti un noplicināti. Manipulācijas ar resursiem tur ir ražošanas pakalpojumi. Galarezultātā iznāk produkti, kuri nākošo manipulāciju rezultātā tiek iekonservēti peļņas ekvivalentos un nelietderīgi izšķērdēti greznībā, netikumos, karos un līdzcilvēku pazemošanā. Peļņa ir ceļš visa veida pagrimumā.

Kultūrkapitāla tautas saimniecībā tiek celta resursu vērtība. Resursu pārveide ir darbs. Darba rezultātā rodas Vērtības, kuras tiek transformētas Kultūras kapitālā, Zinātnē, Mākslā, Tikumībā, nemitīgā sadarbības veidu, telpu un sadarbības biedru loka vairošanā, Cilvēka Vērtības, Goda un savstarpējās Cieņas vairošanā.


Kultūrkapitāla tautas saimniecība ir Izaugsmes ceļš.


Tomēr, tāpēc, ka pašlaik visi esam peļņas kapitāla varā, kurš visiem uzspiež savu mehānismu darbību, ir jāizprot tā darbības metafizika, kuru tagad Cilvēki pieņem kā normu. Tikai redzot kā tas ir ietekmējis, ietekmē un virza mūsu apziņu, tā varā esošais, no tā atkarīgais var redzēt un novērtēt Kultūrkapitāla tautas saimniecības darbību. Vienkāršības dēļ peļņas kapitāla ekonomiku sauksim par neekvivalento apmaiņas ciklu, bet Kultūrkapitāla tautas saimniecību par ekvivalento apmaiņu ciklu. Par cikliem tie abi jāuzlūko tādēļ, ka, kā produkti, tā Vērtības, darbs un ražošana būtiski ietekmē resursus un nākošos produktus un Vērtības, to kustībā un atgriezeniskajā ietekmē uz Cilvēku apziņu, kura vada apmaiņu gaitu.

Neekvivalentas apmaiņas ir vērstas uz peļņas gūšanu. No šādas pozīcijas tiek uzlūkots viss ražošanas cikls. Ciklā tiek iesaistīts tikai tas un tādā formā, kas var nest peļņu. Peļņa ir starpības starp ieguldījumu, ražošanas izmaksām un ieņēmumu par produktu. Te netiek ņemta vērā resursu, ražošanas un produktu patiesā vērtība. „Viss maksā tik, cik tas maksā” nenozīmē, ka tas ir tā vērts, bet tikai to, ka var piespiest pircēju to pirkt par tādu cenu.

Lai galarezultātā iegūtu un uzkrātu (citādi tā nav peļņa) peļņu, tā ir jāatņem cikla sākuma posmiem vai ar cikla darbību saistītajiem (tā kustībā ievilinātajiem) elementiem (krāpšana). Tas nozīmē, ka tiek ņemti vērā tikai tie aspekti, kuri nes peļņu. To, ko nevar pārvērst naudā, to resursu vērtībā un ražošanas procesā neņem vērā. Tā kā peļņa ir starpība starp ieguldīto un ieņemto, tad katrs ražotājs meklē iespēju mazāk ieguldīt, kas viņu vedina uz lētāku izejvielu un darbaspēka meklēšanu. Neekvivalentajās apmaiņās ražošana nav vērsta uz resursu, vides, darba apstākļu un darbaspēka dzīves un savstarpējo attiecību uzlabošanu, bet tikai uz pelnītāju iespējami lielākas peļņas piesavināšanos.

Tas nozīmē, ka tiek meklētas lētākas izejvielas un veidi kā padarīt lētāku darbaspēku – tādu apstākļu radīšana, kurās strādnieki, savstarpēji konkurējot, paši uzņemtos daļu no ražošanas izmaksām un kuros varētu veidot viņu apziņu un dzīves līmeni atbilstoši pelnītāja vajadzībām. Pie ražošanas izmaksām jāpieskaita izdevumi par darbaspēka darbaspēju un skaita uzturēšanu. Tas nozīmē, ka dzīvokļu celtniecība, kārtības – drošības uzturēšana, pārtikas apgāde, komunālie maksājumi, veselības aizsardzība un izglītība ir ražošanas izmaksas, jo bez tām nebūtu darbaspēka darbaspēju un tātad ražošanas.

Tagad visi šie izdevumi ir uzkrauti darbaspēkam. Darbaspēks no tiem būtu atbrīvots, ja peļņas guvējs savam darbaspēkam izmaksātu tik lielu algu, kura pilnīgi nosegtu visus šos izdevumus un pēc to segšanas darbiniekam paliktu viņa Cilvēciskās dzīves labklājību uzturoši līdzekļi, ja peļņas guvējs rūpētos par namu, drošības, pārtikas, veselības aizsardzības un izglītības kvalitāti, ja viņš rūpētos par Mieru uz Zemes. Tagad tā visa nav. Tieši otrādi – ar dažādu manipulāciju palīdzību tiek radīti sliktāki darbaspēka dzīves apstākļi, jo tie darbaspēku padara lētāku. Cilvēks, kuram par viņa darbu izmaksā tikai darbaspēju uzturēšanai vajadzīgu vai pat mazāku summu, ir sistemātiski aplaupīts peļņas guvēja vergs. Peļņas guvējs pēc saviem ieskatiem var ražošanu slēgt, pārvietot vai tajā nodarbinātos aizvietot ar automātiskām iekārtām. Tādā veidā ražošana un peļņa turpinās uz darbaspēka un visu iedzīvotāju dzīves un Cilvēciskās Vērtības pasliktināšanās rēķina. Netiek maksāti nodokļi un tiek degradēta darbaspēka morāle, kas neglābjami ved uz noziedzības palielināšanos, lētu baudu (atkarību) meklēšanu un ģimeņu vājumu.

Ražošanas procesā tiek uzturēti tikai minimāli darba apstākļi – tikai tik daudz, lai darba process atklāti nekaitētu vai kaitējums nebūtu pierādāms sankciju ierosināšanai. Pelnītājs nekā nerūpējas par darbinieka Cilvēcisko izaugsmi ražošanas procesā. Tāpat pelnītājs, ārpus likuma prasībām un korupcijas iespējās, nerūpējas par ražošanas vides Kultūrvēsturiskās ainavas vērtības celšanu un dzīvo organismu dzīves pilnvērtību, ūdeņu, gaisa un akustiskās telpas tīrību. Ar to ražotājs pazemina visas planētas iemītnieku dzīves labklājību, kas ir Pamatvērtības – Dzīvības Labvēlības atraidījums un klaja nepateicība. Peļņas guvējs nav radījis ne resursus, ne ražošanas procesus (dabā notiekošās matērijas transformācijas un īpašības), ne ražojumu un produktu patēriņa vajadzības. Mūsu planētu ar visiem tās resursiem un iespējām ir radījuši Kosmosa Radošie Spēki sadarbībā ar Augstāko Pasauļu Būtnēm. Tas viss – visa šī planēta ir Labvēlībā dāvāta un katru dienu neskaitāmu darbīgu būtņu uzturēta.

Tādas Labvēlības nopulgošana ir noziedzīga rīcība, kura ved pelnītāju un viņa peļņas mehānismu aizvien lielākās pretrunās ar Esošā esamības normām. Normu pārkāpumi – pretrunas dabisko mehānismu izmantošanā ved pie ražošanas un pakalpojumu sašaurināšanās – grauj peļņas gūšanas mehānismu. Tas pelnītāju spiež atteikties no iesāktā vai arī to turpināt, aizvien vairāk pārkāpjot apmaiņu ciklu ekvivalentumu – Taisnīgumu. Tāds peļņas mehānisms izskauž Sirsnību, Taisnīgumu, Godu un Cieņu. Peļņas virsotnēs, no kurām tiek diktēti peļņas ceļi un to mehānismi, iekārtojas aizvien negodīgāki un postošāki pelnītāji, kuri visu šo kapitāla ekonomikas formu aizvien vairāk pavērš pret Dzīvības pastāvēšanu uz Zemes.

Neekvivalentajās – peļņas apmaiņās ražo to, ko var pārdot ar peļņu. Pelnītājs neņem vērā darbaspēka patieso Cilvēcisko un citu resursu vērtību, ražošanā notiekošo matērijas izmaiņu patieso dabu un šo izmaiņu ietekmi uz vidi. Ražojumus pārdod nerēķinoties ar to patieso vērtību (vērtību un cenu attiecības ir izkropļotas), to patieso vajadzību un ietekmi uz patērētāju un viņa dzīvesveidu.

Pelnītājs pārdod ražojumus, kurus piedāvā patērētājiem ar izkropļotu izpratni par viņiem patiesi vajadzīgo un to, kā šie ražojumi ietekmē viņu dzīvi. Netiklā, pagrimušā sabiedrībā ar sakropļotu morāli, pārdod kaitīgus un Cilvēciskās Vērtības, Godu un Cieņu pazemojošus un graujošus ražojumus. Tāpat pelnītājs aktīvi meklē iespējas viltus vajadzību radīšanai un tāpēc aizvien plašāk grauj patērētāju izpratni par Vērtībām, morāli un Tikumību.

Prece no vajadzību apmierināšanas līdzekļa tiek pārveidota par pirkšanas kā baudas gūšanas procesa uzturētāju. Līdz ar to tiek kāpināts un uzturēts noziedzīgs resursu atkritumos pārstrādes process un tā pieauguma temps, pēc kā tiek vērtēts tāds peļņas ekonomikas labums. Pircēji pērk to, kas patiesībā viņiem nav vajadzīgs un vienlaicīgi deģenerējas kā Cilvēki. Tādā veidā neekvivalento apmaiņu ciklos visu laiku grimst Cilvēks (darbinieks, kā resurss un darbinieks, kā pircējs un pelnītājs, kā tāda cikla organizētājs un uzturētājs) un vairojas posts uz mūsu planētas.

Aizvien vairāk resursu un kapitāla nonāk postītāju rokās, tas jau sasniedz tādus apjomus, ka viņu rokās ir vara, kurai ar morāliem, likumīgiem līdzekļiem nav iespējams pretoties. Tiem, kas nav Peļņas Varas turētāji, nav iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanas kritērijus, mehānismus, kārtību un lēmumu pieņēmējus. Savukārt Peļņas Varas turētāji neinteresējas par citu Cilvēku domām, vajadzībām un likteni. Tas ir neekvivalento apmaiņu peļņas koncentrēšanās nedaudzās rokās procesa rezultāts. Vienlaicīgi šie pelnītāji organizē un uztur karus un masu iznīcināšanas ieroču ražošanu, kas ir tiešā pretrunā ar Dzīvības būtību un Pamatvērtību, ierobežo Lielākā Labuma Principu un katra Cilvēka Brīvību. Vardarbīgi pārtraucot Dzīvību, tiek pārtraukta Labvēlības plūsma, kas ir Zemes veseluma, esamības un auglības uzturētāja.

Vēl briesmīgāka aina atklājas, ja ielūkojamies tajā, kas notiek smalko resursu un apmaiņu daļā.


Ražošana ir Cilvēka kontakts ar sabiedrību.


Lai sāktu ražošanu peļņas apritēs, pelnītājam (kapitālistam) nav vajadzīgs nekāds Cilvēcisko Vērtību un Vērtību celšanas darba ieguldījums. Viņa morālās un tikumiskās īpašības nav svarīgas. Jebkurš bezgodis var saņemt kredītu un sākt vai paplašināt ražošanu. Ražošanas uzsākšana vai paplašināšana ir stāšanās konkurences (cīņas) attiecībās ar tādiem pat ražotājiem. Tas nozīmē konkurentu smalko resursu – apziņas un gribas graušanu – viņu Dzīvības spēku vājināšanu, Dzīves labklājības mazināšanu – iestāšanos pret Pamatvērtību, Lielākā Labuma Principu un Dzīvības daudzuma uz Zemes mazināšanu. Katrs, kurš uzsāk peļņas neekvivalentās aprites ekonomisko darbību ar to pašu sevi noliek noziedzīgās attiecībās – pretdarbībā Zemei dotajai Labvēlībai.


Kreditēšanas dēļ pie patērētāja nonāk bezatbildīgi un kaitīgi ražojumi un tiek postīta vide.

Kreditēšana no ražošanas izslēdz personības un Cilvēcisko Vērtību izaugsmi.

Kreditēšana aptur Cilvēcisko – iekšējo darbu un veicina humanizētās (Cilvēka pārveidotās) ārējās vides un ražojumu – ārējā darba attīstību tā nesamērībā ar iekšējā darba trūkumu.


Smalko resursu Zinātnes, tehnoloģiju un izglītības daļa šauri ievirzīta matērijas ārējo formu apguvei. Tā pilnīgi ignorē šo formu iekšējo saturu, darbības un esamības cēloņus, tāpēc neko nezina par savu darbību patieso raksturu un sekām. Ražošanas organizētājs (pelnītājs) neko (ārpus patēriņu veicinošiem apstākļiem) par patērētāju nezin un neinteresējas, tāpēc nekādas Cilvēciskās Vērtības ražošanā neiegulda. Visas viņa un ražošanā iesaistītā darbaspēka intereses ir vērstas tikai un vienīgi uz savu, ar sava komforta un materiālās labklājības līmeņa celšanu saistīto interešu apmierināšanu. Ne pelnītājs, ne darbaspēks neko nezin par Cilvēku, pie kura produkts nonāks, tāpēc tajā savu dvēseles daļu neiegulda. Darbaspēks pilda mehāniski funkcionējošas darba iekārtas lomu, bet patērētājs neko nezin un negrib zināt par pelnītāju un ražošanā iesaistīto darbaspēku. Viņu neinteresē, no kurienes tas nāk un kas ar to notiek darbā un ārpus tā.


Peļņas neekvivalentās apmaiņas veicina egocentrismu un sabiedrības sadrumstalošanos – atomizāciju.

Sabiedrības atomizācija – kreditētās peļņas neekvivalentās apmaiņas ir Kultūras kapitāla un Kultūras bāzes iznīcināšanas mehānisms.


Saskaldot sabiedrību, no tās tiek izstumta Dzīvības Cilvēciskā daļa (Cilvēks ir sabiedriska būtne) uz tās manipulējamas bioloģiskās masas daļas palielināšanas rēķina. Tādā kārtā darbaspēks kļūst par tādu pat ražošanā iesaistītu izejvielu (vienreizēju) kā nobarojamie un gaļas ražošanā nokaujamie lopi. Tieši tas pats notiek arī ar patērētāju. Patērētājs arī līdz ar vienreizlietojamu ražojumu izplatīšanos kļūst par ātri nomaināmu vienreizlietojamu pircēju, kurš līdz ar pirkumu, kas tiek ātri nomainīts ar citu ražojumu, kļūst ražotājam neinteresants.


Ātri maināmi, kvalitātē lejupslīdoši produkti ātri mainīgu, neizglītotu, mazprasīgu, atmiņas nesaglabājošu patērētāju vidē – tāds ir neekvivalento apmaiņu darbības galarezultāts pelnītāja, darbaspēka – patērētāja attiecībās.


Taču ar to vēl problēmas nebeidzas.


Tieksme – aktivitāte noteiktā virzienā – „atsaucība aicinājumam vai vilinājumam” rada interesi.

Interese, ja to pielieto praksē, rada spēju.

Spēju koncentrācija noteiktā virzienā izsauc vides izmaiņas – „atsaucību”.

Koncentrēšanās tādā veidā piesaista tai atbilstošu enerģiju plūsmu veidošanos.


Smalko resursu vissmalkākā daļa – saites un kolektīvās attiecības ar Augstāko Pasauļu būtnēm un to sūtīto Iedvesmu, kā arī Labvēlību neekvivalentajās attiecībās tiek pilnīgi ignorēta. Tāds uz peļņu vai darba samaksu orientēts darbinieks sevi atdala no Augstāko Pasauļu Būtnēm un Labvēlības. Labvēlība un Iedvesma ir visu Zinātnisko atklājumu, Mākslas, Dzīves labklājības pieauguma un dvēseles spēku avots. Ar smalko resursu vissmalkākās daļas atraidījumu Cilvēks sev atņem dvēseles spēku pieplūduma avotu un ceļu – „aizgriež sev skābekli”. Neinteresējoties par patērētāju, tāds pelnītājs – darbinieks izraisa atbilstošu atbildes reakciju no patērētāja puses. Patērētājs, nesaņemot ražotāja dvēseles spēku, ražotājam nedod savējo. Vēl vairāk – ražotājs iekustina negatīvās attieksmes vilni, kurš atstarojoties pret daudzskaitlīgo patērētāju masu daudzkārt pastiprinās un atstarojas uz viļņa radītāju. viņš saņem negatīvas ietekmes sūtījumus, kuru neitralizācijai jātērē dvēseles spēki.


Pelnītāju, ražotāju – patērētāju sabiedrībā tai piederīgie nemitīgi vājina viens otru.


Koncentrēšanās uz materiālo formu, vērtību un darbību pasauli piesaista šo pasauli veidojošo un uzturošo spēku enerģijas, kuras ir antagoniskas dvēseles dzīvi uzturošajām enerģijām. Ir divi Uguns veidi. Pirmā ir Radošā, Dzīvinošā un Atjaunojošā Debesu, Kosmiskā Uguns. Otrā ir apēdošā, iznīcinošā, atņemošā un noārdošā materiālās pasaules uguns. Ar to nav jāsaprot redzamā liesma, bet tie spēki un enerģijas, kuru darbību redzam „laika zobā”, destruktīvās izmaiņās un arī redzamajā liesmā, kad atbrīvojas noārdāmo materiālo ķermeņu ēterisko ķermeņu substance un izklīst apkārtējā ēteriskā vidē.

Koncentrējoties uz materiālās vides fenomeniem, uz to, ko tur var saņemt, to „labklājību” un tam ziedojot aizvien vairāk savas uzmanības, domu un dzīves laika, tāds darbinieks sev piesaista pieaugošu materiālo – dvēselei antagonisko enerģiju plūsmu.

Augstāko Pasauļu un Labvēlības Avotu slēgšana, savstarpējo negatīvo ietekmju apmaiņas un koncentrēšanās uz materiālo vērtību enerģijām rada to dvēseles spēku izsīkumu, kuru tagad novēro kā „izdegšanas sindromu”, „hronisko nogurumu” vai dažādas depresijas formas. Lielākā daļa visu slimību, netiklības, atkarību, individuālā un sabiedriskā pagrimuma, karu un visa veida dvēseles, prāta un miesas neauglību, vājumu, dzīves tukšības un bezcerības vai tieši otrādi – nesātības ir ekvivalento apmaiņu izkropļojumu sekas. Tāda ir Dabiskās Kārtības Normu sistēmas pārkāpumu – neekvivalento apmaiņu uzturēšanas un Kultūras kapitāla noārdīšanas cena, sekas un peļņas kapitāla ekonomiku darbības neizbēgams un dabisks galarezultāts.



Meit, pastāsti savam dēlam …


Pasaule eksistē, pateicoties sakārtotībai, kas ir haosa pretmets. Haoss nav dažādu lietu patvaļīga blakus pastāvēšana, bet šo lietu neeksistence, jebkuras formas neeksistence vispār, jo jebkura lieta ir forma un sakārtotības izpausme. Savukārt patvaļīga dažādu uzvedības formu, lietu savienošana ir haosa pazīme.

Haosam pastiprinoties, pasaules lietu formas vienkāršojas tikmēr, līdz izzūd pavisam. Kļūst nevis vienkāršāk dzīvot, bet izzūd daudzas dzīves iespējas, kuras nevar realizēt šīs dzīves brutalitātes dēļ. Alās dzīvojot, nav iespējama komfortabla dzīve, kurā ir audioieraksti, literatūra, zinātniskie pētījumi – tas ir, vienkāršotā vidē nav iespējama Cilvēka augstāko principu vispusīga darbība.

Sakārtotība ir sakārtotība tikai tad, ja tā atbilst tādai sakārtotībai, kādā atrodas Dabas Likumu sistēma, kuras izpausme ir mūsu pasaule – viss redzamais un neredzamais Kosmoss. Ja mūsu veidotās sakārtotības modelis nav pretrunā ar Kosmiskajiem Likumiem, tad tas kļūst par vēl vienu sakārtotības formu un tam ir vienlīdzīgas iespējas attīstīties līdz ar citām formām.

Cilvēks arī ir šāda sakārtotības forma, kura eksistē tik ilgi, cik vien atrodas atbilstībā Kosmisko Likumu sakārtotībai. Tas ir Makrokosmosa atspoguļojums Mikrokosmosā un ir iespējams tikai tik ilgi, cik to pieļauj Mikrokosmosa atbilstība atspoguļošanās Likumiem, kurus diktē Makrokosmoss. No šejienes izriet tas, ka visas formas, vienalga, vai tās būtu dzīvas būtnes, Ģimenes, valstis, priekšmeti vai idejas – sabrūk tad, kad tajos iekļūst un izpaužas haosa princips.

Visas dzīvības pamatā ir sakārtotība un kustība. Sakārtotība kā statiskuma un saglabāšanās principa nesēja un kustība kā mainības principa izpausme. Šīs trīsvienības kulminācija ir dzīvība kā šo abu iepriekšējo līdzsvara – sintēzes izpausme.

Līdzsvars ir pati dzīvības izpausmes forma un, zūdot līdzsvaram, dzīvība aiziet no formas. Progress – attīstība harmonijas un smalkuma virzienā – ir līdzsvars starp neeksistenci un eksistenci ideālajā lietu stāvoklī, ko daudzi sauc arī par Dievu.

Dzīvība izpaužas tikai savu daļu sintēzē, tādēļ vienmēr ietver sevī kustību, mainību. Tur, kur ir sastingums, tur nav dzīvības.

Mums māca to, ka viena no galvenajām dzīvības pazīmēm ir vielmaiņas procesi. Šī parādība ir kustības principa izpausme materiālo lietu pasaulē un tās cēloņi ir enerģiju apmaiņas procesi Visumā, biosfērā, arī starp Cilvēkiem dažādās dzīves situācijās.

No sakārtotības un haosa eksistences izriet, ka mūsu pasaulē pastāv ekvivalentas un neekvivalentas enerģētiskās apmaiņas. Ekvivalentās apmaiņas Cilvēku vidē notiek starp tiem Cilvēkiem, kuri dzīvo saskaņā ar Dabas Likumiem un atrodas sev vispiemērotākajā dzīves vietā. Tad maiņa ir savstarpēja prieka un savas jaunrades procesa galarezultāts. Tad maiņā atdodamais ir lepnuma objekts un savu spēju demonstrējums, un palīdzība kādas dzīves problēmas risināšanā. Saņemtais ir līdzvērtīgs atdotajam, jo ir kāda labprātīgi atdots tai mūsu dzīves jomai, kurā mēs izjūtam trūkumu.

Ekvivalentajās apmaiņās tiek ievērots līdzsvara princips, intensificējas enerģiju apmaiņa un sabiedrības dzīves līmenis ceļas atbilstoši vides un sabiedrības koeksistences iespējām, kā arī sabiedrības prasmei izmantot savus iekšējos enerģētiskos resursus. Palielinās formu daudzveidība un to informatīvā un enerģētiskā ietilpība. Varam teikt, ka palielinās Dzīvības Daudzums uz Zemes.

Neekvivalentās apmaiņas rodas tur, kur šo apmaiņu norisē zūd līdzsvara princips. Tur, kur tiek pārkāpts dzīvības pamatlikums. Visām neekvivalentajām apmaiņām raksturīgs peļņas princips. Tur, kur tiek domāts par to, kā mazāk dot un vairāk saņemt, izpaužas peļņas princips. Jebkura firma, banka, zemnieku saimniecība, kura gada bilancē sev atrod peļņu, ir šīs peļņas lielumā grāvusi līdzsvaru, mazinājusi Dzīvības daudzumu uz Zemes.

Bieži vien šādas bilances nav veidojamas vienam gadam, ir objektīvas tikai tad, ja saimniecisko dzīvi apskata vairāku jomu mijiedarbībā, darbības mērķu kopīgajā virzībā un ilgākā laika periodā.

Tāpat ir jāprot atšķirt enerģijas uzkrāšanu no peļņas. Uzkrāšana notiek atbilstoši tam nesavtīgajam mērķim, kura ietvaros nauda tiek atdota sabiedrībai kādā citā, tai nepieciešamā formā, dodot tai jaunas sadarbības iespējas.

Peļņā vienmēr atdotais enerģijas daudzums kalpo tikai par atpakaļ saņemamās enerģijas plūsmas ierosinātāju. Šādas darbības mērķi vienmēr ir savtīgi – sagrābt sev maksimāli daudz enerģijas. Tā kā sabiedrībai pieejamās enerģijas daudzums ir atkarīgs no sakārtotības pakāpes sabiedrībā, tad tas ir galīgs tai sabiedrībai un veidojies tad, kad tajā valdīja ekvivalentās apmaiņas. Šo, jau esošo enerģiju daudzumu, graujot līdzsvara principu, sev sagrābt cenšas dažādas pašlaik valstu likumdošanā par likumīgām atzītas struktūras. Gribētāju skaitam un tehniskajām iespējām pārsniedzot pieejamos enerģijas resursus, sākas konkurence.

Konkurence ir pazīme par Dabas Likumu pārkāpumu un vampīrisma izpausme, jo savstarpēja cīņa kāda enerģijas kanāla dēļ ir vampīriem piemītošas iekšējas kroplības izpausme. Normālos apstākļos, kuros nav traucēta Dabas Likumu darbība, Dabā konkurences cīņa nepastāv, tieši otrādi – dzīvie organismi dzīvo, tikai pateicoties savai spējai sadarboties, un ja Cilvēki tajā saskata konkurenci, tad tikai tādēļ, ka, neredzot un neizprotot šīs dzīvības sadarbības izpausmes, pārnes uz apkārtni savu kroplo dzīves izpratni.

- Kā tad radušās šādas kroplas cīņas un konkurences sabiedrības vai, atklāti runājot – vampīrisku kautiņu pilna pasaule?

Neidealizējot pagātnes sabiedrības un to veidotās valstis, tomēr jāatzīst, ka to darbība bija lielākā saskaņā ar Dabas Likumiem, nekā tas vērojams mūsdienu sabiedrībās. Valstu pūles bija vērstas uz šīs saskaņas apgūšanu un, ja tās likumsakarīgi beidza savu eksistenci, tad tieši tādēļ, ka savu nepilnību dēļ tās nespēja neitralizēt haosa principu iespiešanos un izplatību savās Kultūrās.

Pagātnes sabiedrības bija organizētas pēc principiem, kuri savā būtībā bija demokrātiski, jo tauta kopumā realizēja Dieva iedibināto kārtību kā savas kopējās varas izpausmi, bet pēc formas bija autoritāri, jo Cilvēku valstīs iedibinātā kārtība bija tieša Dabas Likumu izpausme un Pasaules Garīgās Hierarhijas turpinājums. Šajās valstīs katrs sabiedrības loceklis ieņēma savām spējām atbilstošu vietu un dažādie slāņi tajā pildīja konkrētus uzdevumus visas sabiedrības ilgtspējības labā. Nevienam zemniekam neienāca prātā ar balsojumu noteikt, vai viņa priekšā esošais ēzelis nebūtu uzskatāms par zirgu, kā arī lejamā lielgabala stobru biezumu vai ministru kabineta sastāvu.

Šo sabiedrību garīgie atkritumi veidoja savdabīgu radījumu slāni, kurus pārējā sabiedrība par pilnvērtīgiem nekad neuzskatīja tādēļ, ka to dzīves un iztikas pamatā nebija radošas darbības. Tie bija zagļi, prostitūtas, muitnieki un naudas mijēji. Šie Cilvēki dzīvoja sabiedrības vērtību „0” līmenī un visiem bija skaidrs, ka zemāk nav kur krist, jo vēl zemāk nāk apgrieztā – destruktīvā vērtību sistēma, kurā vērtība ir smirdoņa un troksnis, un popularitāti iegūst ar antisabiedrisku uzvedību.

Zagļi vienmēr ir centušies attīstīt paņēmienus, ar kādiem piekļūt Ģimenēs un sabiedrībā uzkrātajām vērtībām. Savu augstāko izpausmi zagšana mūsdienās rod dažāda ranga biznesmeņu izskatā un izslavētā Rīgas komercskola pēc savas iekšējās būtības ir legāla zagļu kadru kalve, jo māca, kā efektīvāk piekļūt „patērētāja” naudas maciņam.

Prostitūtas, vairojot netikumību kā sev nepieciešamo peļņas avotu, izsmalcinātāko mūsdienu formu gūst modeļu, modes apģērbu, kosmētikas un ķermeņa kopšanas kulta biznesā un dažādu nosaukumu skaistuma konkursos.

Muitnieki vienmēr pārstāvēja korumpēto ierēdniecību, kura zēla nekontrolētajās valstu pierobežās, bet pašlaik jau arī centros ir maz to, kuri par godu uzskata būt godīgam.

No naudas mijējiem izveidojās mūsdienu banku sistēma.

- Vai šīs metamorfozes liecina par šo negatīvo parādību vērtīgumu?

Nebūt nē – tās liecina par tiem haosa izplatības mērogiem un Dzīvības Daudzuma samazināšanos uz mūsu planētas, kādos dzīvojam šodien. Tie liecina par civilizācijas un Kultūras pagrimumu.


Cilvēks – ja tā iekšējā sakārtotība atbilst Kosmiskajai, kļūst par Kosmisko Likumu nesēju Pasaulē. Šo Kosmisko Likumu Harmonijas izpausme Cilvēkā ir Kultūra, kuru ap sevi izplata visi tādā pakāpē, kāda ir viņa paša atbilstība šai Harmonijai.

Kultūrvide un evolūcija tās normu sistēmā nav iespējamā un apspriežamā alternatīva, par kuru var rīkot referendumu vai tautas apspriedi „demokrātiskā” un visiem vējiem atvērtā „pilsoniskā” sabiedrībā.


Kultūrvide ir vienīgais izdzīvošanas paņēmiens un Dzīves – Dzīvības attīstības veids uz šīs planētas, kura ir Dabas Likumu radīta un kuras eksistence ir atkarīga no šo Likumu harmonijas stabilitātes un Cilvēka saprāta spēka, kad tas nonāk pretrunā ar šiem Likumiem.


Nav pasaulē cita labā un ļaunā kā vien tas, kas ir Cilvēku Sirdīs un prātos.


Ja Tavā Sirdī mīt kas labs, tas var ienākt šajā pasaulē vien caur Taviem vārdiem un darbiem. Un ja Tu bezdarbīgi stāvēsi un skatīsies, tad labais, kas mīt Tevī, šajā pasaulē neradīsies.


Tāpat ļaunums nevar ienākt tur, kur Tu esi, ja nedod tam vietu savā prātā un darbā.


Ja Tu sapratīsi, ka Tavās rokās ir elles un Paradīzes atslēgas, Tu taču turēsi ciet pirmo un atslēgsi otro?!


Debesu Valstība ir katra Cilvēka Sirdī un nav cita ceļa savstarpējai sapratnei, kā tikai tas, kas ved caur iejūtību un labu gribu.


Nav pasaulē cita labā un ļaunā, kā vien tas, kam mēs katrs ļaujam šajā pasaulē ienākt tajā brīdī, kad izpatīkam sev vai noliecam galvu tās atbildības priekšā, kādu uzliek apziņa par to, cik unikāla būtne Kosmosā ir Cilvēks.

 

 

„Meit, pastāsti savam dēlam …”



Saule Ziedu ceļu Zemi raksta,

Staru tiltus Jūrā met.

Apņem manus karstus plecus,

Krūtīs savas zīmes cērt.

Sirdi,

Manu dzīvu Sirdi

Sev pie lūpām ceļ.


Uguns tālēs, Zvaigžņu vārtos

Saules skūpstīts

Cilvēks stāj.


51. turpinājums


Cilvēka Izaugsme notiek Kultūra telpā un sabiedriski derīgā Darbā.

Tādā Darbā vienmēr iesaistītas trīs puses.

Pirmā ir Debesu pasaule ar tās Labvēlības sūtījumiem.

Otrā puse ir Darba darītājs un viņa Darbā radīto Vērtību saņēmējs.

Trešā puse ir visi tie, uz kuriem izplatās Darba rezultātu ietekme.

Visas trīs puses saista savstarpējā atbildība, Labvēlība un Pateicība.

Iemiesojot Lielākā Labuma Principu, Debesu pasaule sniedz savu Labvēlību darba darītājam viņam derīgā Darba veidā, ko Darba darītājs ar pateicību pieņem.

Darba darītājs Debesu pasaulē smelto Labvēlību tālāk ieliek savā Darbā un radītajās vērtībās, ar kurām Labvēlība nonāk pie Vērtību lietotāja.

Vērtību lietotājs ir Pateicīgs Darba darītājam un Pateicībā par to caur Vērtībām saņemto Labvēlību izplata tālāk uz citiem, cik vien tālu sniedzas viņa ietekme.

Visi Debesu pasaules Labvēlības lokā esošie par to ir Pateicīgi cits citam un Labvēlības Avotam – Debesu pasaulei.

*

Ja atskatamies uz saviem „kamieļiem un lidmašīnām”, tad redzam, ka Cilvēkiem, tautām, Cilvēcei un citām Dabas formām ir visai atšķirīgs izaugsmes ātrums, dinamikas īpatnības un ritms.

Ja mēs ieklausamies Skolotāja vārdos: „Ko jūs esat darījuši mazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši Man”, tad saprotam, ka Skolotājs mums norāda uz neapšaubāmu nepieciešamību un pienākumu visiem spēkiem saglabāt kopību ar visām dzīvajām būtnēm un mūsu planētu – Zemi – „Dievi atbalstīs tos, kuri pratīs būt kopā”. Protams, Cilvēks, kāda tauta un Cilvēce kopumā var „pārsēsties no kamieļa uz auto vai lidmašīnām” un „stāvus uzskriet gaisā”, bet tad rodas jautājumi:

- Kas notiks ar mūsu „mazākajiem brāļiem”, kurus neapgaros Cilvēka klātbūtne?

- Vai Cilvēks drīkst aizmirst savu pienākumu apgarot zemi, augus un dzīvniekus?

- Vai Cilvēks drīkst pārtraukt Debesu valstības Labvēlības plūsmas uz zemāk dzīvojošajām Esamības valstībām?

- Vai Debesis pieņems tādu nepateicību izrādījušu „lidmašīnu”?

- Kāda būs nepateicīgo „atgriešanās” uz Zemes?

- Vai Cilvēks drīkst aizmirst to, ka, lai saglabātu Dzīvību un dzīvo būtņu kopību uz Zemes, viņa Garīgajai attīstībai jāiet soli pirms viņa tehniskajām iespējām un izmantotajām tehnoloģijām un tajā, kā tās izmantot, viņam jāvadās no Debesu ieteikumiem un dotajām normām, bet ne no sava pasaulīgā komforta vēlmēm un sevis izrādīšanas ambīcijām?

- Vai Cilvēks drīkst noniecināt sevi, atskatoties no sava Kalpošanas Lieluma?


Ne pats Tu liels,

bet Tava Kalpošana

var kādu zīmi

Tavā dzīvē likt.


Ne te Tavs vārds,

ne Tava roka,

tik Tava Kalpošana

var Tevi Sūtījušo teikt.


Ne pats Tu liels

un ne Tavs vārds.

Vien Tava Kalpošana

Tev ceļa maize balta.


To visu saprotot, ir redzams, ka Labvēlību pieņemoša un Pateicīga savstarpējās kalpošanas sabiedrības tautas saimniecība būs lēnās attīstības tautas saimniecība, kurā augstākā Vērtība būs Cilvēcisko attiecību kvalitāte un to pieaugums – Kultūras kapitāls un tā attīstības pieaugums Cilvēka Garīgo spēku izaugsmē. Tāda tautas saimniecība neskaitīs savus sasniegumus „attīstības tempa pieauguma procentos”, bet Debesu valstības Labvēlības sūtījumos un tās tālāk nodošanas spēju plašumā. Tāda sabiedrība un tās tautas saimniecība savu izaugsmi mērīs ar tajā dzimušo ģeniālo Cilvēku skaitu un to, cik daudzi Cilvēki tajā jutīsies laimīgi savā ikdienas dzīvē un darbā.

Būs tādi, kuri tagad teiks –

„Tā ir utopija!”, bet es teikšu – utopija ir senvārds, tagad saka – Vīzija!

Jā, tā ir Vīzija, kuru es redzu katru reizi, kad Izaugsmes ceļu skatu Debesu valstības Dārzos. Es redzu kā tā piepildās ar Īstumu un Dzīvību un to, kā tā savienojas ar esamību Zemes pasaulē. Tā ir visu zemju un laiku domājošo un Dzīvību uzturošo Cilvēku tieksmju veidota realitāte, kuras piepildījuma laiks ir pienācis mums tuvu klāt. Visa Cilvēces gaita un notikumi tajā mūs ir pieveduši šīs Vīzijas piepildījuma acīmredzamai nepieciešamībai kā vienīgajam veidam saglabāt sevi, planētu un visu dzīvo uz tās. Tikai tādas Vīzijas piepildījums ļauj Cilvēcei tā vietā, lai apkarotu, pazemotu un aplaupītu viens otru, uzturēt Cilvēka vārda cienīgas attiecības starp tautām un savus spēkus lietot savstarpējam atbalstam. Tikai tas, ka tāda Vīzija kļūst par īstenību un Cilvēces ikdienu, paver Cilvēkiem visus attīstības ceļus nākotnē. Ar tādas Vīzijas realizāciju Cilvēces vēsture nav beigusies, bet ieiet jaunā un augstākā lokā!

Un tad ir jautājums:

- Kurš būs tas, kas šo Vīziju piepildīs?


Kas svecei par Spoguli kļūs,

kad visi spīdēt gribēs?

Kas gribēs būt Zeme,

kad Debesis snieg?

Kas gribēs būt Sniegs

Vējā un Saules staros?

 

Kurš būs tik liels,

lai šodien nebūtu pirmais?

Kurš būs tik dzīvs,

lai citu Dzīvībā vestu?

Kurš būs tik īsts,

lai darītu īstu

Sniegu Vējā un Saules staros,

rudenī lietu,

kad Debesis raud?

 

Kurš būs tas,

kas Staru tālāk nes?


Es zinu – tas būs Darba Darītājs!

Cilvēka Izaugsme ies caur Darba Darītāja rokām un Sirdi!

Caur Zinātnieka skatienu Kosmosa dzīlēs!

Caur Mākslinieka un Debesu būtņu sarunu!

Caur Līdera Cēlsirdību, Taisnīgumu, Varonību un labo gribu!

***

Lēnās – kopīgās Izaugsmes – dzīve nav ārēji spoža – tās savstarpējā pietiekamība nedod ne tumšo fonu, uz kura atsevišķi spožajiem parādīties, ne arī tādus, kuri gribētu būt par atsevišķi spožajiem pārtikušās dzīves viendienīšiem. Lēnā – kopīgā Izaugsme ir savstarpējas palīdzības (kura nāk no darbaprieka un Labvēlības), sadarbības un pietiekamības – sāta sajūtas uzturētā. Lēnā ekonomika savā iekšējā sajūtā un vajadzībā lielākajam liek iet pie mazākā un līdzēt viņam būt tik pat lielam kā pašam.

NEKO SEV – tas nozīmē VISU TEV, MĪĻAIS – tam, kuram to vajag – tas nozīmē aizvien pieaugošu derīgumu un kanālā cirkulējošās enerģijas plūsmas pieaugumu. Var jau būt, ka „kurpnieks bez kurpēm” ir darbā noslogota kurpnieka pazīme, bet es domāju, ka labāk būt par tādu, nekā par to, kurš, labi un rūpīgi darinātās kurpēs ieāvies, vientuļi gaida kādu pasūtītāju savā darbnīcā ienākam.

Un te nu, lūk, nāk kāds vīrs un saka: „Proti palīdzēt pats sev!”, un mums ir jāatzīst, ka viņam ir taisnība, jo ir kāds Garīgais Likums, kurš saka – „TIKAI TAVS DARBS” – Tevi var atbrīvot no Taviem netikumiem. Tikai Tavs Darbs Tev var dot zināšanas. Tikai sīkā un uzmanīgā sevis izpētē Tu vari atrast savu nepilnību cēloņus un labot tos. Tikai Tava paša tieksme būt labākam un derīgākam var Tev palīdzēt par tādu būt.

Palīdzi pats sev par Cilvēku būt, un Tu būsi palīdzējis citiem darīt to pašu. Vienkārši mācies. Vienkārši pats uz sava Gara Uguns sadedzini savas dvēseles gružus. Pats atver to logu, pa kuru Tavā dvēselē ienāk Tava Gara Gaisma. Negaidi, lai cits nāk, Tevi poš un kustina Tavus slinkos locekļus. Pats, pats celies, pats kusties, pats posies, pats savā iekšējā Gaismā, savas dvēseles logus spīdini un pats citiem ceļu apgaismo. Pats sev palīdzi Cilvēkam esot, ātrāk līdz Cilvēcīgai dzīvei starp citiem Cilvēkiem nokļūt. Palīdzi gan – tāpēc, ka neviens no ārpuses to izdarīt nevar. Jo – JA NE TU, TAD KURŠ GAN CITS ir tiesīgs Tavu Brīvo Gribu virzīt uz Tevis pilnveidošanu?

Protams, Cilvēks nedrīkst būt par nastu citiem. Protams, Cilvēkam pašam ir jāvar savas kājas cilāt, rokas kustināt, savu Darbu darīt, domu domāt, muti nomazgāt un pogu piešūt. Protams, Cilvēkam pašam jāprot labo no sliktā vai meliem atšķirt, pareizo lēmumu pieņemt, nedarīt to, kas nav jādara un sevi kārtībā turēt vai nepārēsties un nelietot to, kas nav tam derīgs. Bet ne jau par to ir runa. To prot katra dzīva radība. Runa ir par to, ar ko Cilvēks no lopiņa atšķiras. Runa ir par to, ar ko Cilvēks ir Cilvēks.

Protams, Cilvēkam ir jāprot sevi pie veselības turēt ar to, ka viņš atceras – katra slimība ir no līdzsvara – sabiedriskās kopības līdzsvara zuduma. Tur, kur Cilvēks patvaļīgi ievieš at-dalīšanos un sa-dalīšanu, tur ceļas viņa slimība. Protams, Cilvēkam ir jāprot sevi no slimības sargāt, šo slimību neradot savā prātā un dvēselē.

Un te var nākt kāds trešais un teikt – „Tava atbilde nav pilnīga”. Un man būs viņam jāpiekrīt. Katra Cilvēka apziņa uztur pati sevi. Katra apziņa pasauli skata savām acīm. Katra tajā saskata savas dzīves apstiprinājumu. Katra manos vārdos izlasīs to, ko pati gribēs.

Nevienu nevar pārliecināt ar vārdu vai faktu izklāstu. Katra apziņa tos interpretēs (pati sev izskaidros) savā labā. Ja pasauli varētu labot ar vārdu un faktu (kuri visiem redzēt un dzirdēt gribošajiem vienmēr ir bijuši pieejami) izklāstu, tad mēs sen visi dzīvotu Paradīzē. Tomēr tā nav. Diemžēl daudzi labāk grib dzīvot pašsarīkotā ellē, nekā atteikties no savas paštaisnības un palūkoties uz sevi ar skaidrām acīm un redzēt sevi tādus, kādi ir.

Ja mana – vārdos ietērptā atbilde būtu pilnīga, tā pārliecinātu katru, kurš tāpat ir pilnīgs. Tas, kurš nav pilnīgs, nevar dot pilnīgumu. Tas, kurš nav pilnīgs, nevar sevī ietilpināt pilnību. Nepilnības šaurība nesader ar visaptverošu pilnības telpu. Neviens nav pilnīgs. Nekas nav pilnīgs. Visam ir attīstības iespēja. Vienmēr visu var izdarīt vēl labāk. Vienmēr katru labāk pārliecinās tas, kas būs viņam pieņemamāks, viņu Sirdij, prātam un sajūtām tuvāks. Pat vienu un to pašu domu dzirdētu, katrs par pareizāku atzīs, ja tā nāks caur viņam patīkamāku un mīļāku muti. Tāpēc katram ir tiesības iet meklēt sev labāko atbildi. Labākā atbilde vienmēr norādīs īsāko un taisnāko ceļu. Katram ir tiesības savā veidā tiekties pēc savas dzīves pilnības.


Vispilnīgākā dzīve katram ir labākās atbildes meklēšanā.

Tā ir vispareizākā rīcība.

 

„Pareizā, Lēnā un Kopīgā izaugsme”

*

Vislabākā atbilde katram ir viņa pilnvērtības apziņa – tas, ka Cilvēks ir savā vietā un dara visiem vajadzīgu Darbu, ir visiem vajadzīgs un izjūt prieku par labi padarītu Darbu, kuru rīt atkal darīs ar tādu pat prieku un pieaugušu prasmi, tas, ka viņa Augstākais Es atbalsta Cilvēka rīcību un Debesis nāk talkā tur, kur paša spēju un spēku nepietiek.


Debesu, Zemes un Cilvēka vienotība Cilvēkam dod dzīves pilnvērtības sajūtu.


Savā Ģimenē audzis, savus Vecākus vērojis un pie iespējas, augot saviem Vecākiem viņu darbos palīdzējis, Bērns ir pašam to nezinot Vecāku Mīlestību smēlies un savas dzimtas Cilvēku vajadzības izzinājis. Bērns ir redzējis kā Cilvēki dzīvo, priecājas un skumst, kā nāk ar savu vajadzību un kā ar atsaucību velta savas rūpes lūdzējam vai apvienojas lielākā talkā, ja ar viena spēkiem nepietiek. Tā, savu iespēju lokā darbodamies, Bērns ir savas Vērtības izjutis, intereses atmodinājis, spējas iekustinājis un varas apzinājis. Viņš zin, kādu prieku sagādā līdzcilvēka vajadzībai veltīts darbs un ka tāds darbs viņam palīdzēs būt savā vietā un tur būt laimīgam. No saviem Vecākiem viņu dvēseļu daļu mantojis, Bērns līdz ar to ir pārņēmis arī Vecāku pasaules skatījumu un piemērotību dzīves un darba vietai.


Cilvēka Izaugsme ir dinastiska parādība – Vecāku attīstības līniju turpinājums.


Tādā veidā dzimtas atbalsta lokā iekļauts jaunietis, viegli pārņem savu Ģimenes karmas (rakstura un iespēju) daļu un to realizē vismazākās pretestības (augstākās harmonijas) vietā un apstākļos bez samezglojumiem – šķēršļu un traucējumu radīšanas. Jaunietis zin, ka ir savu visu cienīto Vecāku godpilns Bērns, ka viņš turpinās Vecāku un dzimtas derīgumu darbā, Mākslā, Zinātnē vai valsts pārvaldē un pēc mācībām kādā savas zemes skolā vai Meistara darbnīcā, vienmēr būs savā dzimtā pieņemts un tur turpinās Vecāku iesāktā darba pilnveidošanu vai atklās savu – jaunu izaugsmes virzienu, kurš papildinās un bagātinās jau esošo dzimtas darbu.

Cilvēks zin, ka ir tautas daļa un ka ar katru dzīves soli nes labumu savai tautai. Savu Vecāku darba turpināšanai vai jauna virziena sākšanai viņam nav jāņem kredīts. Kā Vecāku darba turpinātājs un viņu Bērns, Cilvēks, viņa spējas un vajadzības atbilst tam stāvoklim sabiedrībā un darbā, kādi ir Vecāku darbā radītie uzkrājumi – iestrādes, „pasūtītāju loks” un attīstības perspektīvas. Katrā gadījumā tās atbilst Cilvēka Garīgās attīstības, spēju un Tikumības līmenim („ābols no ābeles tālu nekrīt”, „tāds no tāda ceļas”). Ja Cilvēks uzrāda augstāku spēju kāpumu, tad, viņa darba līdzekļu paaugstināšanas prasību gadījumā, viņa dzimta viņu atbalsta ar savu resursu ziedojumu, kura iespējamais lielums vienmēr atbilst dzimtas morāles un Vērtību izaugsmes daļai. Tādā veidā katra Cilvēka darītais darbs, labklājība (peļņa) ir tiešā atkarībā no viņa, viņa Ģimenes, dzimtas un tautas morāles, Tikumības un Cilvēcisko Vērtību attīstības, no Kultūras izaugsmes un Kultūras sabiedrisko attiecību kapitāla uzkrājumiem. Augstāk attīstītām tautām, dzimtām, Ģimenēm un Cilvēkiem būs lielāki sākuma resursi un līdz ar to lielāka labklājība.


Lēnajās ekvivalentajās apmaiņās nav konkurences.

Darba daudzumu, veidu un resursu izlietojumu nosaka sociālais pasūtījums – vajadzība pēc šīs darba formas.

Tā kā katra Cilvēka darba un Vērtību ieguldījuma spējas ir vienādas ar viņa reālajām vajadzībām, tad dabiskajās – ekvivalentajās apmaiņās ir resursu, darba roku, darba un ražojumu pietiekamība.

Ekvivalentajās apmaiņās nav reklāmas.


52. turpinājums


*

Te ir laiks pievērsties Neatkarības, Brīvības un Drošības trīsvienībai un tās attiecībām ar Lielākā Labuma Principu un Pamatvērtību jeb Labvēlību un Pateicību, kas nav atdalāmas no Garīgo Vērtību (Cilvēka identitāšu) sistēmas. Brīvības, Drošības un Neatkarības jēdzieni un sakarības, ja tie netiek apskatīti to dabiskās izcelsmes un darbības sistēmā, zaudē savu objektivitāti, viennozīmību, saturu un var tikt diskutēti un pēc patikas skaidroti līdz bezgalībai, līdz zūd šo jēdzienu sākotnējā un visiem saprotamā jēga. Tikai apskatot šo treju parādību nedalāmo saistību to dabiskās izcelsmes un darbības sistēmā (tās ir darbības), mēs iegūstam šo jēdzienu sākotnējo un neapšaubāmo nozīmi, kurā nav vietas nekādai subjektivitātei un relativitātei.

Primārā Vērtība ir Pamatvērtība. No tās esamības izriet visas citas Vērtības un darbības ar tām. Pamatvērtība tiek radīta veltot Zemei (Zeme arī tiek radīta kā Pamatvērtības forma, tajā ieguldot Kosmisko Spēku un Būtņu Labvēlību) Debesu Valstības Labvēlību. Tāpēc visas Vērtības, Intereses, Spējas, Varas un darbības ar tām ir Debesu Valstības dāvātās Labvēlības izpausmes formas.

Apgalvojums, ka „Brīvība ir apzināta nepieciešamība” ir patiess, jo ar to tiek pateikta universāla aksioma, ka Ētika ir izzinātas un apzināti pielietotas Kosmisko Likumu radītās Dabiskās Kārtības Normas. Tā kā Tikumība ir Ētikas praktiskais pielietojums, tad ir skaidrs, ka ar to pašu Tikumība ir Kosmisko Likumu izpilde. Un otrādi – tikai tas, kas ir Kosmisko Likumu izpilde un Dabiskās Kārtības Normu ievērošana ir Tikumība un Ētika. Līdz ar to ir noņemts jautājums un spriedelēšana par Ētikas un Tikumības jēdzienu izpratnes subjektivitāti un šo parādību relativitāti, kas, atzīstot par patiesu izteicienu „Brīvība ir apzināta nepieciešamība”, liek atzīt par patiesām, izzināmām un negrozāmi pielietojamām Dabiskās Kārtības Normas un tās radījušos Kosmiskos Likumus.


Kosmiskie Likumi ir Labvēlības izcelsmes Avots.

Dabiskās Kārtības Normas ir Labvēlības saturs.

Pamatvērtība ir Dabiskās Kārtības darbības rezultāts.


Līdz ar to Kosmiskie Likumi ir Vērtību sistēmas zenītā, pārpasaulīgajā daļā, bet Pamatvērtība ir nadīrā – pašos Zemes un Dzīvības esamības pamatos. Līdz ar to saprotam, ka Tikumība un Ētika, kā Kosmisko Likumu un Dabiskās Kārtības Normas ir pašos Esamības pamatos un visas citas vērtības radošās Pamatvērtības izpausmes Cilvēka dzīves Pamatvērtībā – Cilvēciskās dzīves labklājībā, bet tā kā šī labklājība savukārt ir viņa Kultūras izaugsmē, tad saprotam, ka Cilvēka Kultūras izaugsme ir viņa Tikumības un Ētikas izaugsme.


Cilvēka Izaugsme ir Kosmisko Likumu izpilde un Dabiskās Kārtības Norma.

Cilvēka Izaugsmi vada Kosmiskie Likumi.

Cilvēka Izaugsme ir viņa spējās pielietot Kosmiskos Likumus.

Cilvēka Kultūras Izaugsme ir Kosmisko Likumu darbības redzamās sekas.

Cilvēks ir Kosmisko procesu virzīta un vadīta Kosmiska būtne.

Cilvēka Kultūras Izaugsme ir Kosmisko Spēku un būtņu darbības mērķis.

Cilvēka Kultūra ir Kosmisko Spēku darbības vainagojums.

 

Pamatvērtībai ir divas daļas, tā sastāv no Dzīvības un Dzīves pilnvērtības. Dzīvība ir visām dzīvajām būtnēm kopīga Pamatvērtības daļa, bet Dzīves pilnvērtība ir katrai būtnei individuāla parādība. Šī Pamatvērtības divdaļība mums dod divas Brīvības daļas, pielietojumus un rezultātus, kuri mūs atved pie divām atšķirīgām Drošības formām.

Labvēlības (Sievišķajā) daļā ir Neatkarība, Brīvība un Drošība, bet Pateicība ir Vīrišķās daļas atbilde uz Labvēlību un šī atbilde paplašina Labvēlības (Neatkarības, Brīvības un Drošības) darbības lauku. Tāpēc tur, kur ir Pateicība, tur ir Izaugsme. Pateicība izriet no saprātīgas attieksmes pret Pamatvērtību un tās nesto Drošību. Zemākā saprātīgās attieksmes forma ir no Pamatvērtības izrietošo pienākumu pieņemšana un pildīšana, kas dod visus tiem atbilstošas izpildes līdzekļus un resursus, un, caur atbildību par to pielietojumu, ved uz šo pienākumu un Pamatvērtības pieņemšanu.


Pieņemot pienākumus, pieņemam Pamatvērtību un tās radītāju – Labvēlību.

Pienākumu pildīšana piesaista Labvēlību.

Pienākums ved Drošībā.

Pienākums dod Labklājību.

 

Augstākā saprātīgās attieksmes forma ir Pateicība Augstākajām Pasaulēm un Augstākajām Saprātīgajām būtnēm, kas paplašina Drošības lauku un daudzveidību. Zemākā saprātīgā rīcības forma – pienākumu pieņemšana ved pie zemākajām neatkarības, brīvības un drošības formām, kas ir to izpausmes materiālajā pasaulē un laicīgajā dzīvē. Šajā pasaulē un dzīvē neatkarība un brīvība ir atbilstībās saistītas ar Godu un Cieņu. Neatkarība ir saistīta ar Goda jēdzienu un kā Gods parādās katras personības un sabiedrības dzīvē. Zaudēt Neatkarību ir zaudēt Godu un otrādi – Godu zaudējis Cilvēks ir nonācis atkarību varā vai pats iemainījis pret dzīvi kāda atkarībā. Brīva Goda izpausme vienmēr nāk kā Cieņa savstarpējās Cilvēku, tautu un valstu attiecībās. Brīva valsts vienmēr cienīs citu valstu brīvību, dzīves Kārtību un drošību.

Neatkarība un Gods ir katra Cilvēka iekšējās dzīves norma un tādēļ tāda ir arī katras sabiedrības, tautas un valsts dzīves pamatā, kur tā nonāk un tiek uzturēta caur esamību katra Cilvēka iekšējā telpā un dzīvē. Neatkarība nav patvaļībā un patvaļību uzturēšanā (anarhijā), bet katra tautai un valstij (sabiedrībai) sevi pieskaitoša Cilvēka apzinātā un atbildīgā savu interešu, dzīves principu – Ideālu un darbību saskaņošanā ar sabiedrības interesēm, vajadzībām un Ideāliem. Tāda saskaņošana ieved Drošībā. Saskaņojot sevi ar citiem, paturam savu Godu (Neatkarību) un izrādam Cieņu. Saskaņotība ir Drošības telpa un avots.

Cieņa ir Cilvēcisko attiecību pamats – Brīvība, uz kuras turas visas citas Cilvēciskās attiecības. Cieņa pieder ārējajai personības dzīves daļai. Līdz ar to Gods (Neatkarība) ir Labvēlība, bet Cieņa (Brīvība) ir Pateicības izpausme. Ja Gods ieved Drošībā, tad Cieņa šo Drošību uztur, kā ārējās rīcības iespēja. Gods un Cieņa saista Cilvēku ar sabiedrību, iekšējo un ārējo Cilvēka un sabiedrības dzīvi un attiecību laukus. Caur Cieņu Cilvēka un sabiedrības Gods nonāk savstarpējo attiecību laukā un tur tiek uzturēts.


Tas, kuram ir Gods, Ciena citus.

Cieņa uztur Drošību.

Tur, kur Neatkarība, Brīvība un Drošība „pulcējas” Mīlestības vārdā, tur ienāk Mīlestība un turas šo „treju” vidū.


Mīlestība izstaro Labvēlību, kura dod Pamatvērtību un tās pieņemšanu caur Pienākumu, kas ved no Drošības izrietošā Brīvībā. Tādā kārtā Pienākums ir Mīlestības izpausme un tās pieņemšanas veids un, kā tāds, Pienākums ir cieši saistīts ar Mīlestību un nav no tās atdalāms. Vienlaicīgi Pienākums ienes Drošību. Tādā kārtā Mīlestība, Pienākums un Drošība ir nedalāma Trīsvienība vertikālā darbībā.

 

Mīlestība dod Drošību.

Kur ir Mīlestība, tur ir Drošība.

Mīlestība ir Augstākā aizsardzība.

 

Drošība izriet no Pienākumu pildīšanas, bet Neatkarība un Brīvība ir Drošības darbības izpausmes Cilvēku iekšējajā un ārējajā telpā. Tāpēc Gods un Cieņa ir Drošības nesējas. Drošība izpaužas caur Godu un Cieņu, tāpēc drošības formas varam aplūkot kā Cilvēka Goda un Cieņas darbību.

Mūsu Kultūras, politiskā un militārā drošība ir izrietoša no cieņpilnu kaimiņattiecību uzturēšanas spējām un spējas turēt savu Godu, nepakļauties pazemojošiem kārdinājumiem izmantot kaimiņu nepilnības, vājumu, grūtības un nenonākt atkarībā no kaimiņu ienaidniekiem. Tāda mūsu drošība izriet no un tiek uzturēta mūsu spējās palīdzēt kaimiņam katrā viņa vajadzībā viņa pienākumu pildīšanā Mīlestības piesaistīšanai.

Tikumiskā, sociālā, enerģētiskā un pārtikas drošība pilnā mērā atkarīga no mūsu spējas cienīt savu dzīves vidi un tur mītošos dzīvos organismus – cienīt viņu dzīvju Pamatvērtības – viņu dzīvju labklājību. Tāda mūsu drošība vispilnā mērā atkarīga no mūsu spējām ievērot Lielākā Labuma Principu attiecībā pret visām dzīvajām būtnēm mūsu dzīves vietā.

Mēs, kā Dzīvības forma, dzimstot pieņemam Dabiskās Kārtības Normas, kādas tās ir mūsu dzimšanas (dzīves) vietā un caur tām arī to uzturēto Saskaņu ar visu tur Esošo. Mēs esam saskaņā un saskaņoti ar vidi, tās resursiem, īpatnībām un organismiem. Šī saskaņotība dod derīgo un vajadzīgo, bet derīgā un vajadzīgā saņemšana ir Drošība. Dzimstot mēs esam atbilstībā te Esošajam, tāpēc būt Drošībā nozīmē pieņemt Esošā veltes savā dzimšanas – dzīves vietā.

Katrā Zemes apgabalā ir tur mītošo būtņu un resursu savstarpējā atbilstība, kas tad arī ir būtņu derīgums un vides drošība. Tāda atbilstība – saskaņa dod labākās Izaugsmes iespējas.


Tad, kad kaļot nākotnes plānus savu labklājību redzam savas dzīves telpas resursos, tad ar to pašu paaugstinam savu drošību visās dzīves jomās.


Ja mēs savu nākotnes Vīziju veidojam izejot no savām citās pasaules daļās redzētā ieguves vēlmēm, tad nonākam atkarībā no tur apgūto resursu rezultātiem un tātad arī no tos dodošajiem resursiem. Nonākt atkarībā no citur iegūstamiem resursiem ir zaudēt drošību un Neatkarību. Bet, ja mēs, Vīziju veidojot, par pamatu tai ņemam savas zemes resursus un lūkojam, ko no tiem savai Izaugsmei varam gūt, ko labu mūsu zemes resursi var mums mācīt, kā tos savai Izaugsmei pieņemt, kā tajos un saskaņotībā ar tiem savu Izaugsmi veidot, tad līdz ar tādu Vīziju nāk augstākā iespējamā dzīves drošība, Savdabība un patstāvība. Tur, kur tautas katra savos resursos veido katra savu Savdabību, tur savstarpējās attiecības balstās un notiek ne resursu, bet jau resursu pārstrādes galarezultātu – tautas Kultūras attīstības Savdabības apmaiņās. Tas nozīmē pilnīgu konkurences (par resursiem un ražojumu tirgiem) izzušanu un visplašākās sadarbības iespējas tautu Savdabību laukā. Tas ir visātrākais Izaugsmes ceļš.


Lēnās tautu saimniecības dod ātrāko Izaugsmi, spožāko Savdabību un Lielāko Labumu.


Pievēršanās savas zemes resursiem, kā Vīzijas veidošanas izejas pamatiem, ved pie pilnīgākas, Mīlestības apdvestas intereses par savu zemi, tās iemītniekiem un Cilvēkiem. Tas savukārt vairo sapratni par tur notiekošajiem procesiem un ciešāku savstarpējo attiecību veidošanu ar to. Tur, kur ir dziļa savas zemes vērtību izpēte, tur vienmēr līdz ar to nāk Dzimtenes Mīlestība – patriotisms un vajadzība sargāt un vairot šīs Vērtības.


Vērtību aizsardzība un vairošana ir Mīlestības Darbs.

Vērtību aizsardzība un vairošana ir Lielākā Labuma Principa pielietošana.

Vērtību aizsardzība un vairošana ir Kultūras Izaugsme.


Ja savā saimnieciskajā, politiskajā, Kultūras un sabiedriskajā darbībā mēs pielietojam Lielāka Labuma Principu, tad ar to mēs vairojam šajās jomās esošā labklājību, bet, saprotot, ka šī visu dzīvo būtņu un attiecību labklājība ir mūsu Izaugsmes resurss un Drošība, tad ar to mēs iegūstam universālu Drošības, Drošības uzturēšanas un pieauguma formulu.


Lielākā Labuma Princips ir lielākā Drošība.


Visdrošākais, visneatkarīgākais, visbrīvākais un Mīlestības pilnākais ir tas, kurš savu Izaugsmi liek saskaņā ar savas zemes resursiem. Tātad arī ir katra ilgi meklētā pašpietiekamība viņa pienesumam Pasaules Kultūras Izaugsmei. Tā ir vienīgā pašpietiekamība, par kādu var runāt attiecībā uz Cilvēka dzīvi tās pilnvērtībā. Pašpietiekamība ir tikai vietējo resursu pārstrādē Savdabības Vērtībās to atdevei kopīgajai Zemes Kultūras krātuvei, bet ne resursu un produktu patēriņā.


To, ko pats ieguvi, to arī pats pārstrādā un pats nodod tālāk.


Rūpēs par visu dzīvo būtņu labklājību Cilvēks saudzē resursus un vairo zemes auglību, kas savukārt palielina drošību pārtikas, enerģētisko un citu resursu jomā. Tās ir Neatkarības, Brīvības, Drošības un Labklājības izpausmes zemākās formas, kuras Cilvēks iegūst līdz ar saņemto Labvēlību. Šo pašu parādību augstākās formas Cilvēks iegūst, izrādot Patiecību.

Drošība, Neatkarība, Brīvība un Mīlestība – tātad arī dzīves labklājība pieaug līdz ar Cilvēka Izaugsmi viņa kustībā pie Augstāko pasauļu būtnēm. Dzīvo būtņu dzīves labklājība ir tiešā atkarībā no viņu spējas pieņemt neatkarīgus lēmumus un brīvības to realizēt.

Minerāli ir ķīmisko, fizikālo, elektro, magnētisko, mehānisko un citu spēku darbības rezultāti, kuri kā tādi ir tiem pāri stāvošas gribas iemiesojumi. Attiecībā uz minerālu pasauli labklājības jēdziens nav pielietojams, jo tie paši ir tiem pāri stāvošo parādību labklājība.

Augi ir atkarīgi no savas dzīves vides apstākļiem, bet viņu labklājībā jau parādās nelielas brīvības pakāpes. Augi var mainīt savu daļu orientāciju telpā, ar saknēm meklēt labvēlīgākās ietekmes un resursus un ar sēklām sevi izplatīt blakus teritorijās. Augiem ir elektroķīmisku, ķīmisku un emocionālu ietekmju sociālu attiecību vide, kurā tie apmainās ar ietekmēm. Tas jau ir sociālo attiecību kapitāla aizsākums, kurā tie ir aktīvie elementi, bez iespējām izkļūt no šo attiecību lauka. Viņu labklājība ir viņu spējās izmantot vidi un tās resursus un šo resursu esamībā.

Dzīvnieku pasaulē ir pārvietošanās – dzīves vides un apstākļu maiņas brīvība. Dzīvnieki var meklēt biezāko zāli, vēsāko ūdeni, vieglāko laupījumu, lielāko algu un pabalstus, lētākos kredītus un vājākos pretiniekus, uz kuriem demonstrēt savas spējas apgūt viņu resursus. Dzīvnieku pasaulē ir sarežģīta sociālo attiecību un lēmumu pieņemšanas sistēma un kārtība. Viņiem jau parādās hierarhiskie dzīves principi, kas ir ceļš uz pienākumu esamību un sociālo attiecību kapitāla izmantošanu. Dzīvnieki var mainīt sociālo attiecību veidu kā savā grupā, tā arī pārejot uz citu grupu vai to veidojot un tā piedalīties sociālā kapitāla veidošanā un izmantošanā. Tomēr visās tādās darbībās viņi ir un paliek atkarīgi no Dabas Likumu diktāta attiecībā pret viņu dzimumu, sugu un vecumu. Visus lēmumus viņi pieņem tikai šo lielumu robežās un Dabas Likumu noteiktajā kārtībā. Dzīvnieka labklājība ir viņu spējās meklēt labāko vides resursu laukā un iekļauties vai dot savu pienesumu sugas dzīves pilnvērtībā, kā to viņam diktē Dabas Likumi.

Cilvēka dzīves pilnvērtība ir viņa iespējās izmantot Gribas Brīvību lēmumu pieņemšanas Neatkarībā un lēmumu realizācijas Brīvībā. Viņa dzīves pilnvērtība ir apzinātā vajadzībā un spējā pielietot savus spēkus sociālo attiecību veidošanā un uzlabošanā. Viņa dzīves pilnvērtība ir spējā pieņemt apdomātus un apzinātus lēmumus dzīves vides un apstākļu veidošanai, ar ko viņš var būtiski ietekmēt zemāko organismu dzīves labklājību. Līdz ar to te ir redzama tieša Cilvēka dzīves labklājības un viņa ienesto uzlabojumu zemāko organismu dzīves labklājībā atbilstība.

 

Cilvēka dzīves pilnvērtība pieaug reizē ar viņa spēju apzināti un labprātīgi pielietot Lielāka Labuma Principu.


Ja augi un dzīvnieki viens otram ir derīgi ar to, ka ir – ir dzimuši, dzīvo un viens otram sniedz savas fiziskās dzīves rezultātus – viņu dzīvju jēga ir Dzīvības ietilpināšana sevī – dzīvot dzīvošanai, tad Cilvēka dzīves jēga un derīgums ir tajā, ka ar savu un savu spēju klātbūtni viņi var pieņemt apzinātus lēmumus citu dzīvo būtņu dzīves apstākļu uzlabošanai un uzturēt savu Izaugsmi šo spēku un spēju vairošanai.

Līdz ar to Cilvēka dzīves labklājība ir viņa iespējās pieņemt lēmumus un tos patstāvīgi realizēt, bet pilnvērtība ir šo lēmumu labdabīgajā un labdarbīgajā ietekmē uz apkārtesošo, tajā, cik tie vairo Taisnīgumu un veicina visu būtņu Izaugsmi.


Apzinātā Taisnīgo lēmumu pieņemšanas spēja ir Augstākā Cilvēkam pieejamā Brīvība.

Augstākā Brīvība tuvina Debesīm un Debesu būtnēm.

Augstākā Brīvība mīt Debesu Valstībā.

Augstākās Brīvības izmantošana ieved Debesu Valstībā.

Debesu Valstība dod Augstāko Drošību.

Apzināta Taisnīgo lēmumu pieņemšana dod Augstāko Drošību.

Augstākā Drošība pārklāj visplašāko dzīvo būtņu loku un nes vislielāko Labklājību un pilnvērtību visiem šajā lokā esošajiem.

Cilvēka loma uz Zemes ir Dzīvības sargāšanā.

Cilvēka Izaugsme iet caur Dzīvības sargāšanu visu dzīvo būtņu dzīves telpā.

Katra Cilvēka lielumu un derīgumu mēra ar viņa ienestās Mīlestības daudzumu.

Katru saņem ar līdzatnestās Labvēlības nastu un pavada ar līdzi dotās Pateicības spēku.

Katrs ir viņu vadošās Debesu Valstības Drošībā.

Lielākā Labuma Princips nes Drošību, Neatkarību un Brīvību – Godu un Cieņu.

Lielākā Labuma Princips dod ātrāko Izaugsmi.


Pamatvērtību, no tās izrietošo Pienākumu ar Debesu Valstībā esošo Drošību, Neatkarību un Brīvību savieno Garīgo Vērtību Sistēma – kāpnes, pa kurām Cilvēks no Pamatvērtības izmantošanas paceļas pie Pamatvērtības vairošanas un papildināšanas – Lielākā Labuma Principa. Cilvēka Labklājība un dzīves pilnvērtība parādās tikai kā šo kāpņu apgūšana, bet Drošība, Neatkarība un Brīvība kā tuvums Augstākajām pasaulēm un Darbs Lielāka Labuma Principa ietvaros. Ārpus tā izmantotā Brīvība kļūst par patvaļu, bet neatkarība par pretdarbību Debesu pasaulei un Labvēlības atstumšanu – nepateicību, līdz ar ko izzūd Drošība.

Cilvēcisko Vērtību sistēmas attīstība rāda Cilvēka Izaugsmes ceļa sasniegumus Lielākā Labuma Principa apgūšanā. Virzienā uz Augšu pieaug vertikālās kustības Brīvība, Neatkarība un Drošība, kā arī Pienākumi pret Debesu Valstību, bet virzienā uz leju tas pats notiek horizontālajā attiecību telpā. Šajā kustībā transformējas Pienākumu, Brīvības, Neatkarības un Drošības raksturs, saturs un formas. Zemākajā stāvoklī Cilvēks kalpo (ir pienākumā) visiem fiziskās pasaules formās, bet augstākajā stāvoklī caur savu Garīgo darbu. Cilvēka Izaugsme ir kalpošanas formas maiņa no derīguma fiziskajā darbā līdz viņa derīgumam Garīgajam darbam. Cilvēka Izaugsme ir darba pacelšana no savu fizisko vajadzību apmierināšanas līdzekļa līdz radošām spējām veidot jaunus un labākus – pilnvērtīgākas dzīves apstākļus visam dzīvajam uz Zemes.



53. turpinājums

*

Katra darba – fiziskā, emocionālā, intelektuālā, sabiedriskā, politiskā vai Garīgā darītājs tajā izmanto visus viņam likumīgi pieejamos resursus. Tajos ietilpst rupjie – materiālie un smalkie resursi – sabiedrības Kultūras kapitāla uzkrājumi, visas Cilvēka zināšanas, spējas, intereses un prasmes, kā arī to savienojums ar sabiedrībā izstrādātajām un apgūtajām tehnoloģijām un sabiedriskā pasūtījuma attīstības potencēm un perspektīvām. Pie smalkajiem resursiem tāpat pieder Vecāku, Ģimenes locekļu un Debesu Svētība šim Darbam – Labvēlība, ar kādu darbinieku izvada Darbā, un paša darbinieka dvēselē mītošā Labvēlība.

Darba laikā notiek treji savstarpēji saistīti procesi vai, pareizāk sakot, Vērtību pārtapšana par citām Vērtībām – Vērtību transformācija notiek trejos līmeņos. Zemākajā līmenī izsmalcinās procesā iesaistītā matērija – pieņem pilnīgākas un derīgākas formas – atklāj sevī slēptās potences. Vidējajā līmenī rupjie resursi savienojas ar smalkajiem, bet augstākajā Darbs vada – tajā notiek Cilvēka Izaugsme un jauna Sociālā un Kultūras kapitāla veidošanās – attīstās kā horizontālās tā arī lielākā mērā vertikālās saites un to nestās Drošības, Neatkarības un Brīvības trīsvienība. Sabiedrības Kultūras kapitāls ir tā vide, kurā ienāk Debesu Svētība – Labvēlība un Izaugsme.

Darba laikā Darba darītājs apdvēseļo savu darba objektu – izstrādājumu – topošo Vērtību un tā kļūst tik vērtīga, cik tā ir apdvēseļota un cik ir veicinājusi Darba darītāja Izaugsmi. Apdvēseļošana notiek darba laikā, kad Darba darītājs, domājot par lietotāja labklājību, izstrādājumā iegulda savu Labvēlību. Caur Darba darītāja Vērtībā ieguldīto Labvēlību, tur ieplūst arī Debesu Pasaules Labvēlība un tādā kārtā jaunradītā Vērtība nes arī Debesu būtņu apdvēseļojošo darbību – matērijas apgarotību. Tādā kārtā pie lietotāja nonāk pārveidota – cēlizcelta (облагороженая) matērija, Darbā ieguldītie smalkie resursi un magnētiskās – Izaugsmi veicinošās smalkās saites ar Debesu pasauli. Darba darītāja izaugsmē piedalās trejas puses.

Pirmā ir pats Darba darītājs.

Otrā ir rezultāta saņēmējs.

Trešā puse ir Debesu pasaules būtnes.

Rezultāta saņēmējs ir saņēmis Vērtību, par kuru viņam aprites kārtībā, atbilstoši Darba raksturam (tuvumam Debesu Valstībai) un sabiedrībā tobrīd pieņemtajām Vērtību aprites normām, ir jāatlīdzina Darba darītājam. Atlīdzībā ietilpst kā rupjā, tā arī smalkā daļa. Rupjā daļa ir atlīdzība Darba turpināšanas uzturēšanai vajadzīgo materiālo vērtību vai to ekvivalentu formā, Darbu veicinoša emocionālā fona uzturēšana sabiedrībā un Darba rezultāta izmantošana tajā ieguldītās Labvēlības izplatīšanai – Darba rezultāts jāizmanto vispārējam labumam. Smalkā atlīdzības daļa ir pateicība Darba darītājam un Pateicība Debesu pasaulei.

Darba darītāja darba laikā piesauktā Debesu pasaules Labvēlība, darba gaitā topošajā Vērtībā ieguldītā Meistara Labvēlība, Vērtības saņēmēja Pateicība Debesu pasaulei un Darba darītājam, veido vissmalkāko resursu trīspusēju apriti, kura uztur Darba darītāja Izaugsmi un paver ceļu Vērtības lietotāja Izaugsmei viņa Darbā. Jo Darba darītājs tuvāk Debesu pasaulei, jo lielāka nozīme tajā ir Debesu klātbūtnei. Tāpēc atlīdzībā lielāku daļu ieņem Debesu sūtījumi. Tomēr tie ir trīspusējo apmaiņu ierosināti. Tāpēc tautās, kuras prot novērtēt Garīgo darbu, tā nozīmi un Garīgā darba darītājus, ir lielāks augsti attīstīto Cilvēku daudzums, ātrāka tautas izaugsme un lielāka labklājība. Vērtības lietotājs, sūtot savu Pateicību, paver savas izaugsmes un labklājības vārtus, tādā mērā, kādā izsaka savu Pateicību.

Meistara un Vērtības lietotāja savstarpējā Labvēlības un pateicības aprite Meistaram piesaista Debesu pasaules Labvēlību, kura pār to nāk kā jauni spēju līmeņi un uzlabojumu Idejas, kuras vada Meistara izaugsmi. Nepateicīgā vidē nav Meistara izaugsmes, tāpat kā nav izaugsmes nepateicīgam Vērtības lietotājam.

Skola arī ir Darba vieta, tāpat ārsta kabinets, armija, politiķa kabinets un Filosofa prāts. Viņus visus savā Darbā vada un virza Labvēlība, Entuziasms un Vēsture. Visu Izaugsmi vienādā mērā uztur ekvivalentās apmaiņas. Tā kā Izaugsme ir kolektīva parādība, tad tā arī ir tikai visas tautas saimniecības un tās Vēstures ietvaros. Līdz ar to Izaugsmi uztur to tautu saimniecības, kurās valda ekvivalentās apmaiņas – kuras ir ekvivalento apmaiņu tautas saimniecības.

Labvēlība skolotājam, ārstam un politiķim liek ņemt un dot labāko, ko vien savā pūrā var atrast. Tas ir viņu Darbs – viņu Darba daļa kopīgajās ekvivalentajās apmaiņās. Skolēnu, pacientu un tautas līdzdalība šajās apmaiņās ir Darbs. Skolēna godprātīga attieksme pret skolotāju sniegtajām zināšanām un šo zināšanu apgūšana ir Darbs. Tā ir viņu Darba daļa kopīgajā ekvivalentajā apritē. Pacienta līdzdalība savas veselības atgūšanā ir viņa Darba daļa veselības uzturēšanā un ārsta Darbā, tāpat kā tautas līdzdalība politiķa izstrādāto dzīves uzlabojumu ieviešanā dzīvē ir tautas politiskā Darba daļa, bez kuras nav iespējamo šo uzlabojumu darbība un tālāka politiķa darbība dzīves apstākļu uzlabošanai.

Skolēna apzinīgi veiktais mācību Darbs un Pateicība skolotājam ir viņa sekmju un zināšanu apgūšanas procesa virzītāji. Tāpat pacienta Darbs veselības atgūšanā un viņa pateicība ārstam ir viņa izveseļošanās pamatā. Bez tādas pateicības nav zināšanu un veselības. Var bezgalīgi uzlabot un reformēt izglītības sistēmu un apgūt medicīnas sasniegumus, bet, ja Cilvēkus neiemācīs būt pateicīgiem, tad iegūst neizglītotu, slimīgu tumsoņu masu.

Vēl vairāk – nepateicīgi skolnieki, pacienti un tauta bremzē savu skolotāju, ārstu un politiķu izaugsmi, kā dēļ saņem viņu Darba rutīnu un Labvēlības izsīkumu.

Vēl vairāk – nepateicīgi Cilvēki ir postoši, tāpēc Debesu pasaule tādiem atņem izglītību, medicīnu un politisko vadību ar to, ka liedz savu Labvēlību nepateicīgu Cilvēku skolotājiem, ārstiem un politiķiem. Bez Debesu pasaules Labvēlības nepateicīgo skolotāji, ārsti un politiķi izdeg, saslimst, aiziet no darba vai mirst, viņu vietā nāk iznireļi, meļi un šarlatāni, kuri nepateicīgo tautu ieved maldos, tumsonībā un iznīcībā.


Esiet Pateicīgi!

Jūsu Pateicība Jums dod Skolotājus, Ārstus un Vadoņus!

Jūsu Pateicība Jums dod Jūsu izglītību, veselību un labklājību!


Entuziasms ir tā degviela, kura piepilda katra Sirdi ar Darba spēju un dod redzēt labākās iespējas.

Entuziasms ir tie spārni, kuri Cilvēku paceļ līdz Cerībai un Nākotnes Vīzijai.

Entuziasms liek ņemt labāko un padarīt to par vislabāko.

Entuziasms griež Labvēlības un Pateicības riteni.

Entuziasms piepilda Darbu ar Labvēlību un uztur Cilvēka Izaugsmi.

Entuziasms piesaista Debesu pasaules atbalstu.

Entuziasms atklāj Cilvēka labāko daļu.


Bez entuziasma nav Vēstures, bez Vēstures nav Izaugsmes. Katrā procesā, katrā Darbā ir šī procesa – darba laiks. Darbam ir jēga tikai tad, kad tas atnes Darba darītāja un visas sabiedrības izaugsmi. Izaugsmei vajadzīgs laiks. Izaugsme ir lēns, ilgstošs un nebeidzams process. Laiks Izaugsmē rit nevienmērīgi bieži vien dažādiem tautas saimniecības elementiem atšķirīgi. Atcerēsimies „mūsu kamieļus un lidmašīnas”. Tādēļ tautas saimniecības un visas sabiedrības Izaugsmi mēra ar lēnākā locekļa ātrumu. Tādēļ ātrāko vērtība nav viņu individuālā „sprintā”, bet spējā ziedot pūles lēnākā attīstībai.

Katrs Darba darītājs savā Darbā iesaista citu darītāju radītās Vērtības, izsaka par tām pateicību to radītājiem un pats ir iesaistīts citu Darbu darītāju Darbos kā resurss un resursu radītājs, ar ko savu Labvēlību iepludina kopīgā Darbā un par to saņem Pateicību. Visi savstarpēji apmainās resursiem un Vērtībām, Labvēlības un Pateicības sūtījumiem, ir Godājami un Cienīti. Pār visiem nāk Debesu pasaules Labvēlība, Drošība lēmumu Neatkarībā un rīcības Brīvībā. Debesis sargā pateicīgu tautu. Lēnajā attīstībā, savstarpējā Cieņā un Labvēlībā visi lēni maina viens otru un šīs izmaiņas ir attīstības vēsturiskais process. Cilvēku apziņā notiekošās izmaiņas ir Vēsture un Vēstures procesa saturs.

Vēsture ir Izaugsmes hronika. Tur, kur ir Izaugsme, tur ir tās Vēsture. Tur, kur nav Izaugsmes, tur nav arī Vēstures. Izaugsme ir Vēsturiskos laikmetos mērāms Vēsturisks process, kurā Cilvēka apziņas izmaiņām jāiet pa priekšu jaunu tehnoloģiju radīšanai un jaunu ražojumu ieviešanai. Pretējā gadījumā jauninājumi radīs jaunas atkarības, slimības un noziegumus. Tāpēc tautas un tās saimniecības Izaugsmi nevar mērīt ar materiālo vērtību uzkrājumiem, bet tikai un vienīgi ar tās apziņā notikušajām izmaiņām, kuras Cilvēkus ir pievedušas tuvāk Debesu pasaulei – Drošībai, Neatkarībai un Brīvībai Lielākā Labuma Principa izpildē.

Kad Meistars saņem viņa izstrādājuma lietotāja Pateicību un Debesu Labvēlību, tad aug viņa meistarība un Darba kvalitāte. Tad notiek viņa Cilvēcisko Vērtību attīstība un Kultūras Izaugsme. Tad dabiskā kārtā aug viņa derīgums un tam līdzi atbilstoši arī sociālais pasūtījums – pieprasījums pēc viņa Darba. Tas nozīmē, ka lielāks pasūtījums ienes lielākus ienākumus, darba telpu un iekārtu, ražošanas apjomu pieaugumu vai piedāvājumu pāriet augstāk apmaksātu Darbu kategorijā, kurā vajadzīgas Meistara sniegtas spējas un prasmes. Tādā veidā Meistara Cilvēciskā Izaugsme vada viņa derīguma paplašinājumu, atzinību par to un labklājības celšanos. Tas viss notiek dabiskā ceļā bez kredītiem un parādiem. Viss Meistara kapitāls pieder viņam pašam un ir atkarīgs no viņa paša Cilvēcisko Vērtību un Kultūras Izaugsmes.

Tādā Darbā lēni, bet nenovēršami aug materiālo vērtību un kvalitāšu uzkrājumi, kā arī sabiedrisko attiecību un Kultūras kapitāls. Kultūras kapitāls ir vērtīgākā sabiedrisko attiecību kapitāla daļa, jo esot atbilstībā Kosmosa vadošajai sakārtotībai uztur Cilvēka, tautas un Cilvēces saites ar Kosmosu un Debesu pasauli, tās Augstākajām būtnēm. Tieši saites ar Debesu pasaules būtnēm ir vērtīgākais Cilvēces Vēstures ieguvums un katrs Cilvēks un katra tauta ir tik vērtīga un dzīvotspējīga, cik stipras ir tās saites ar Debesu pasauli.


Cilvēka Izaugsme ir viņa saistības ar Debesu pasauli pieaugums un daudzveidības paplašinājums.

Cilvēka Izaugsme ir viņa apziņas pievēršanās Kosmosam, Komiskiem plašumiem un Skaistumam.

Cilvēka Izaugsme ir mērāma ar viņa tapšanu par Kosmisku būtni un Kosmosa iemītnieku.

*

Esamība aplūkojama – iedalāma – dzīvpulsējoša divās nesamērojamās daļās.

Pilnīgā un Īstā Esamība ir Absolūtajā – tajā, ko FiloSofija pazīst ar segvārdu NE – TAS, ar to norādot, ka Absolūts ir visa radītā, ko sauc TAS, īstenais Radītājs, bet nekad nav šis radījums, jo ir nesalīdzināmi vispusīgāks un visu saturošs Pilnīgums, kuru nekad nevar saturēt – ietilpināt šī Pilnīguma radītā daļaTAS.

Absolūts – NE – TAS sevī satur visas mums zināmās un nezināmās parādības, kvalitātes, norises, cēloņus, kā arī visas to iespējamās mijiedarbības. Absolūts satur absolūto Īstenību, Gudrību, Gribu, Spēku, Brīvību, Neatkarību, Drošību, Garīgo Radošo Dabu un visu citu, ko vien mūsu apziņa pazīst kā kaut ko formulējamu, uztveramu un izzināmu, kā arī visu to, kas atrodas ārpus mūsu apziņas, un tāpēc izziņas lauka – pat to, kas nav realizēts mūsu Visumā (tajā, ko pazīstam kā savu Galaktiku) un visu citu Galaktiku kopumā.

Absolūts satur absolūto To, ko Cilvēki maldīgi nosaukuši par Līdzsvaru. Īsteni skatoties „līdzsvars” veidojas Saskaņas, Saderības un Pretstatu vienības saplūsmē – ir visu šo parādību vienības izpausme mūsu pasaulē – tas, kā mēs to uzņemam mūsu apziņā.

„Līdzsvars” ir triju parādību – saskaņas, saderības un pretstatu vienības izpausme fiziskajā pasaulē. Tās pašas parādības – to sintēzi savu jūtu sfērā mēs pazīstam kā Mīlestību, bet fiziski tā ir veselība. Tāpēc slimība ir Mīlestības trūkums.

Patiesībā vārds „līdzsvars” mūs maldina. Patiesībā būtu jāsaka un jāsaprot „vienlīdzīgais svars – nozīme”, kurā „svars” nav „smagums”, bet „piepildījums – vērtība”. Un šis „piepildījums – vērtība” ir tas, ko tie abi (pretstatos) nozīmē – ir vērtīgi viens otram.

 

Viena piepildījums ir līdzvērtīgs otra pilnumam.

 

 

Ar Mātes plaši atvērtām acīm

Zeme Debesīs veras

ap Zvaigznēm satumst

un rītausmā staro,

Mākoņu ēnās savas nojausmas sedz.

Debesīs tumšās un tālās,

Gaismas pilnās un liesmoti tuvās,

kad Tēva elpas nesti

asni un zelmeņi Tavi

Mātei pie vaiga glaužas.


Mākoņu ēnās nojausmas klājas,

kad Debesīs Tavās

Mātes plaši atvērtās acis

veras.

 

Esi sveicināta

Tēva un Mātes

Mīla

Mana!

Esi sveicināta.

 

 

Mūsu Visums ir TAS, kas, saņemot daļu no Absolūtajam piemītošā, kļūst par reālu, izzināmu un attīstībā esošu (daļēji) Dzīvu (Absolūts ir absolūtā Dzīvība) organismu. Mūsu Visums saņem daļiņu no tā, kas tam piemītošs, pilnībā mīt Absolūtajā. Visums (no Absolūta) saņem spēju izpausties savās paša radītajās daļās tāpat, kā pats ir Absolūta pašizpausmes spējas iemiesojums. Mūsu Visums no savas Garīgās (Enerģētiskās) substances rada visu tajā Esošu un apgaro Esošo ar savu „Garīgo elpu”. Esošais pieņem šo „Elpu” un, tās nests, atjauno zaudēto vienību ar Visumu.

Visums ir „dinamiskais Līdzsvars” – augstākais iespējamais „Līdzsvara” pilnīgums mūsu Visuma Telpā – Visums pats sevī. Radot kādu savu daļu – Sauli, planētu, atomu, Garīgo vai materiālo būtni, Visums to izdala no pirmatnējā ne-esamības haosa (neharmonizētās turbulences) – aktīvas nepārejošas disharmonijas statiskā līdzsvara un liek dzīvot kā daļējai pilnību un „līdzsvaru” meklējošai Visuma daļiņai. Daļiņas tēls un jēdziens uzskatāmi parāda nepilnības būtību un virzienu uz Pilnību – apvienošanos – kalpošanu un iekļaušanos pretstatā iegūšanai un dominēšanai. „Līdzsvars” ar to pašu kļūst par daļiņas „derīgumu”, bet „derīgums” par „Mīlestības spēju”.

 

Viss – katrs savā veidā tiecas pēc augstākas Mīlestības pilnības.

 

Katrs savā veidā tiecas darīt labu, mīlēt visus un tuvoties Īstenībai – realizēt trejus Mīlestības darbības un Esamības veidus. Katrai tādai daļējai Visuma būtnei viņas Pilnība ir pilnīgā – augstākajā šim Visumam pieejamajā „līdzsvarā” un „Apgarotībā” – visradošākajā Mīlestības stāvoklī. Mūsu Saules sistēma aug savā Pilnībā, apgarojot un vedot „Līdzsvarā” savas planētas un Dzīvību uz tām. Zemes pilnība pieaug caur Cilvēci, kura, apgūstot „Līdzsvaru”, apgaro savu planētu un caur to visu Saules sistēmu. Cilvēces pilnība pieaug caur katra Cilvēka spēju būt „Līdzsvarā” savā iekšējā un ārējā dzīvē.


Cilvēka Izaugsme ir pieaugošā Cilvēka spējā apgarot – būt „Līdzsvarā” un līdzsvarot visu ap sevi.

Tāda „Līdzsvara” un līdzsvarošanas spēju apgūšana ir „Dārza Iekopšana”.


54. turpinājums


Viss debesjums ir Tēva gaišais vaigs

Un Māte – Jūra bezgalīga.

Es – Zemes auklēts

Gaismas stars.

Es – priekā tverts

un atdots pasaulei.

Es – Saules spēle

Jūrā,

Zemes zaļās šalkās.

Es Tēva vadīts,

Mātes aijāts

starp Debesīm un Zemi –

Brīvībā.


*

Mūsu planētas rītausmā no pirmatnējā Līdzsvara (Nediferencētās Matērijas) izdalītie ķīmisko elementu „atomi” meklēja tiem pieejamās rupjākās „Līdzsvara” formas minerālu pasaulē ķīmisko reakciju, savienojumu un gravitatīvo ietekmju veidā. Ķīmija ir rupjās matērijas valoda, kādā tā apraksta – stāsta (ir pierakstīta informācija) par ķīmisko elementu un to savienojumu savstarpējās līdzsvarotības formām un spējām. Tad, kad jaunradītie „atomi” bija apguvuši šo „līdzsvarotības” un apgarotības pakāpi (tad, kad zemākās garīgās būtnes bija darījušas, ko varējušas „pēc sava ģīmja un līdzības”) ar tobrīd tiem atbilstoši organizēto Telpu, kurā veidojās Zeme, tie nedaudz augstāku garīgo būtņu vadībā un darbības rezultātā sāka apgūt augstmolekulārus savienojumus – organisko ķīmiju un no tiem veidot augu pasauli (Telpa Evolucionē saskaņā ar tajā notiekošo un ārējām ietekmēm uz to tāpat, kā viss Esošais un katra tā daļa. Visuma – Esošā Evolūcija ir Telpas Evolūcija. Katras Esošā daļiņas Evolūcija ir šīs daļiņas Telpas Evolūcija.).

Atbilstoši organizētā Telpā Augu pasaulē par to atbildīgās garīgās būtnes veidoja tobrīd iespējamās augu formas, kādas izrietēja no tajā minerālo „atomu” apgūtajiem līdzsvara stāvokļiem – to apgarotības. Katra nākošā augu forma parādījās tikai tad, kad bija apgūts kāds augstāks līdzsvara stāvoklis ķīmisko elementu, minerālu, organiskās sintēzes spēju un visas augu valsts vidū. Līdz ar augu pilnveidošanos parādījās jaunas līdzsvara formas, kuras ieviesa augu sociālās attiecības – šīs attiecības ienāca kā jauna Līdzsvara izpausmes Telpa. Līdz ar augu attīstību tie sāka apgūt smalkās – Astrālās matērijas formas un telpu.

Organiskā ķīmija ir smalkās matērijas diktētās darbības materiālo atomu attiecību laukā. Līdz ar to parādās smalko materiālo daļiņu mijiedarbības sekas – emocijas. Organiskā ķīmija ir materiālo „atomu” emocionālo attiecību redzamais rezultāts un emocionālās Telpas atvērums fiziskajai matērijai – abu matēriju vienība. Tāpēc organiskie savienojumi spēcīgi ietekmē Cilvēku un dzīvnieku emocionālo stāvokli.


Emocijas ir smalkās matērijas valoda, kurā tā dara zināmas savu daļu līdzsvara stāvokļu izmaiņas.


Dzīvnieki savu garīgo būtņu vadībā apguva šo sociālo attiecību un emociju – intelekta telpu tik daudz, cik pilnīgi augi un minerāli apguva sev pieejamo „Līdzsvara” telpu un tajā veidoja līdzsvarotas attiecības, dodot iespēju veidoties jaunām dzīvības formām, lai tās savukārt papildinātu līdzsvaroto attiecību telpu ar jaunām niansēm.

Notiek aizvien izsmalcinātāka un vispusīgāka „Līdzsvara” meklējumi. Katra jauna Dzīvības forma parādās kā „Līdzsvara” pieauguma izpausme un pati savukārt ienes jaunas iespējas „Līdzsvara” izsmalcināšanai. Būtnes un formas (sugas), kuras kalpo rupjāku līdzsvara stāvokļu uzturēšanai, aiziet – izzūd līdz ar jaunu augstāku līdzsvara stāvokļu un to nesošo dzīvības formu – sugu parādīšanos. Apgarošana nozīmē arī zemāko formu izstumšanu.

Augstāko Garīgo būtņu vadībā zemākās Garīgās būtnes apguva sev pieejamo līdzsvaroto darbību telpu, līdz beidzot tās sagatavoja Cilvēka apziņas un personības formēšanai derīgus smalkos un fiziskos ķermeņus. Tādi ķermeņi varēja parādīties tad, kad visa minerālā, augu un dzīvnieku pasaule jau bija apguvusi tik niansētu un daudzpusīgu līdzsvaroto attiecību telpu, kurā Cilvēka apziņa varēja ienākt ar pilnīgi jaunu – Brīvās Gribas veidotu attiecību lauku un „Līdzsvara” izsmalcināšanu tajā.

Tagad Dzīvības attīstība uz Zemes un Saules sistēmā, ķīmisko elementu, minerālu, augu un dzīvnieku dzīve, kā arī jaunu formu parādīšanās un to Evolūcija ir atkarīga arī no Cilvēka darbības un viņa spējām meklēt, veidot un saglabāt jaunus līdzsvara stāvokļus uz šīs planētas un savās attiecībās ar citām planētām, Sauli un Kosmosa parādībām un Esamības formām, no tā, kā Cilvēks veido attiecības ar savu Izaugsmi vadošajām Augstākajām Garīgajām būtnēm un saviem Vecākajiem Brāļiem – citu planētu sūtņiem un iemītniekiem – citu planētu Cilvēcēm.

Cilvēks, neatkarības – Gribas Brīvības veidā pieņemot tam dāvāto Labvēlību, līdz ar to kļūst par Augstāko Garīgo būtņu līdzstrādnieku mūsu planētas geosfēras, biosfēras, tehnosfēras, noosfēras (zinātnes un domāšanas darbības radīto izmaiņu telpa uz mūsu planētas virsmas un tuvākajā ārpuszemes Kosmiskajā telpā) un Kultūras sfēras veidošanā.

Tāpat kā ķīmija un emocijas ir zemāko pasauļu valoda, tāpat Garīgajai pasaulei ir sava, tagad arī Cilvēkiem pieejama valoda – Jūtas.


Jūtas ir Garīgās pasaules „valoda”, kurā tā dod zināt „Līdzsvara” apgūšanas, veidošanas un uzturēšanas ceļus Enerģētisko mijiedarbību un radošo darbību telpā.

*

Enerģētiskā – Garīgā pasaule – Esamības forma un stāvoklis dzīvo un darbojas neatkarīgi no Cilvēka. Tā ir augsti organizēta objektīva realitāte, kura, mijiedarbībā ar savu radījumu – Cilvēka Garīgo dabu, apziņu un fizisko formu, tajā rada subjektīvas sajūtas, pārdzīvojumus un reakcijas. Atkarībā no Cilvēka Garīgās dabas, apziņas un ķermeņa stāvokļa, vecuma, konstitūcijas un piesātinājuma ar tēliem, priekšstatiem, zināšanām, pārdzīvojumiem un ķīmiskā sastāva (ko esat saēdušies), Garīgās pasaules enerģijas izraisa atšķirīgas subjektīvās sajūtas, pārdzīvojumus un reakcijas. Cilvēks ir „trauks”, kuru piepilda Enerģijas, ienesot tajā savu saturu. Viena un tā pati ietekme dažādos „traukos” var radīt kā Mīlestības ekstāzi, tā arī visdziļāko naidu, bailes vai postošu agresiju. Viss ir atkarīgs no „trauka” kvalitātēm, kurās ieplūst Enerģijas.

Tāpat viss ir atkarīgs no tā, ar kādām Enerģiju formām „trauks” ir spējīgs saskarties, uz ko tas tiecas – uz ko tiecas „trauka” intereses un darbības. „Tīrs un pareizi veidots (disciplinēts) trauks” saskarsmē ar Garīgās pasaules radošajām Enerģijām vibrēs skaistās un Radošās vibrācijās, bet vairīsies no saskarsmes ar materiālo formu uzturošām enerģiju ietekmēm.

Netīrs un kropli audzināts, aizspriedumiem, maldiem un māņticības piesārņots „trauks” ar tieksmi izbaudīt materiālo formu ietekmes, nespēs saskarties ar tīrām Augstākajām Enerģijām, bet zemāko – materiālo formu veidojošo enerģiju ietekmē radīs kroplas un postošas reakcijas. Tāpēc tas, ar kādām Enerģijām saskaras „trauks” un kādas vibrācijas izplata ap sevi, vispilnīgi ir atkarīgs no paša „trauka” dabas. Tīrā „traukā” mīt Mīlestība, bet netīru piepilda naids. Naidošanās, patmīlība, augstprātība, varas un baudas kāre, cietsirdība, egocentrisms un visas citas tamlīdzīgas īpašības runā par „trauka” netīrību, par tā nederīgumu un neatbilstību saskarsmēm ar Augstākajām Enerģijām un zemāko formu pasauli uzturošajām radošajām enerģijām. Netīri „trauki” piesaista destruktīvās enerģijas, kuras noārda tādus „traukus”. „Trauki” paši, izplatot kroplas formas un destruktīvas (aplamas) darbības, noārda savu dzīves vidi, kā šaurākā, tā arī plašākā nozīmē. Tā kā vide un tās iemītnieki ir viens veselums, tad ar to pašu „trauki” noārda sevi.


Garīgā attīstība ir „trauka” tīrīšana un sakārtošana atbilstoši Augstāko Enerģiju uzņemšanas iespējām – apstākļiem un mijiedarbību noteikumiem.

Tāda atbilstība tīrībā un sakārtotībā ir Kultūra. Caur Kultūras esamību „traukā”, „trauks” uzņem sevī Augstāko Enerģiju plūsmas, kuras vēlāk izplata ap sevi tīru un radošu vibrāciju – darbību un formu veidā.

Par „trauku” un tā saturu spriež pēc tā Darbiem un šo Darbu sekām.

„Trauka” tīrīšana un sakārtošana, Kultūras ienešana, vairošana un uzturēšana tajā ir „Dārza Iekopšana”.

***

Visu, ko mēs daram, mēs daram pareizi vai nepareizi. Tas ir – mēs to daram dabas noteiktajā kārtībā vai pretdabiski. Ievērojot Dabisko Kārtību nonākam pie labdabīga – svētīga rezultāta. Tas, kas slikti beidzas, ir darīts pārkāpjot Dabisko Kārtību. Labam darbam arī beigas ir labas.

Čakra nozīmē ritenis. Čakru darbības laikā tās rotē vai pareizāk sakot, čakrās rotē atbilstošās psĪhiskās (kundalīnī) enerģijas kvalitāte. Tai pat laikā čakras simboliski apzīmē ar ziedu. Zieds sakņojas apziņā – ir aktīvs apziņas stāvoklis un saņem enerģiju no kundalīni kanāliem. Sākumā tas ir zieda sēkla, tā dod asnu, asns izceļ pumpuru, bet pumpurs Saules gaismā un ūdens tuvumā atplaukst par ziedu. Tāda ir Dabiskā Kārtība.

Saule ir Cilvēka Gars.

Ūdens ir Gara Radošā darbība.

No tā arī būtu jātop skaidram vai kādus svešus ārējus spēkus drīkst pielaist pumpuru atvēršanās steidzināšanai un zieda dzīves traucēšanai.

Čakruziedu stāvoklis ir atkarīgs no Cilvēka Garīgās attīstības sasniegumiem, vecuma, dzimuma, viņa dzīvesveida, apkārtējas vides stāvokļa, no tā, kurā zodiaka sektorā tobrīd atrodas Zeme, citu planētu ietekmēm un Kosmisko enerģiju plūsmām. Katrs Cilvēks var būt instruments Cilvēces orķestrī lielajā Kosmiskajā Tapšanas Mistērijā, ja vien ievēro savu vietu tajā, tai rakstītos noteikumus un nošu partitūru.


Arhitekts iecer Kosmosa ēku.

Meistars ēku ceļ.

Likums raksta partitūru katram un visiem kopā.


Katrs, kurš pārkāpj Likumu, kļūst par disonansi orķestra skanējumā un falšu vietu Mistērijā. Tam Mistērija apstājas un atjaunojas tikai pēc tam, kad viņš ir izsmēlis visas savas kļūdas radītās sekas. Reizēm ar to nepietiek, jo var gadīties, ka Evolūcijas plūsma jau ir attālinājusies.

Katram Cilvēkam saskaņā ar viņa dabu ir sava partija kopējā skanējumā. Cilvēka ķermeņi ir mūzikas instruments, uz kura savu melodiju spēlē viņa Nemirstīgais Gars. Gars zina, kad kam skanēt, kad kuram ziedam atvērties vai aizvērties. Tikai Gars drīkst pieskarties savam instrumentam.

Tad, kad Cilvēks ir gatavs darbībai jaunā realitātē, tad viņa Gars paver viņam šīs iespējas, modinot čakru darbībai šajā realitātē. Būt gatavam nozīmē spēt regulēt vidē izstarotās un no vides saņemtās ietekmes, adekvāti reaģēt uz šīs realitātes parādībām un izstrādāt pareizas un derīgas attieksmes. Tas nozīmē spēt piesaistīt labo un tuvinošus spēkus un stāvokļus un spēt distancēties no nevēlamajām. Tas nozīmē spēt kontrolēt situāciju, nepārvērtēt to ne pozitīvajā, ne negatīvajā novērtējumā – meklēt tajā to, ko tā reāli var dot un nenonākt tās atkarībā.

Atkarība ir zīme par priekšlaicīgu saskari ar kādu parādību un principiālu nespēju kontrolēt tāda veida attiecības. Priekšlaicīga čakru atvēršanās, ko var izprovocēt citu Cilvēku iejaukšanās, paša Cilvēka nesaprātīgas darbības vai apkārtējās vides (vai tajā mītošo tumšo būtņu) ietekmes – spēcīgas enerģētiskās plūsmas un stari, ja Cilvēks savas muļķības dēļ nonāk nepareizā vietā un laikā (astrālie ceļojumi, „meditācijas” un „jogas” prakses vai okultu izdarību un rituālu praktizēšana) ietekmes provocē nenormālus stāvokļus čakru darbībā un tam vienmēr ir postošas sekas.

Ierēdņu kukuļošana, kukuļņemšana, „valsts nozagšana” un amata stāvokļa savtīga izmantošana ir liecība par principiālu negatavību valsts un sabiedriskai dzīvei. Tas liecina par to, ka valsts amatus ieņemošie kukuļņēmēji, „nozadzēji”, reformatori un izmantotāji vēl atrodas uz tādas Cilvēciskās attīstības pakāpes, kurā tie principiāli neatbilst amata pienākumu pildīšanas prasībām. Jungas stūrē līnijkuģus, jefreitori komandē armijas, sanitāri graiza zarnas, bet neprašas reformē.

Cilvēka enerģētiskās sistēmas (apziņas) veidošanās ir ļoti delikāts process, kurš prasa lielu atbildības sajūtu un nopietnību. Pret to ir jāizturas ar cieņu un sapratni. Šis process ir ārkārtīgi stingri reglamentēts. Te nav vietas pašdarbībai vai eksperimentiem. Ir stingri noteikts, kas, kad un kādos apstākļos notiek. Mazākās atkāpes no tā ved pie neveiksmēm, zaudētām iespējām, nerealizētas dzīves un posta. Visam ir tikai viena iespēja. Ja to sabojā vai palaiž garām, tad to atgūt vairs nevar. Tumšā hierarhija strādā tieši uz to – sabojāšanu.

Darbs, Pienākums un Tikumība ir čakru attīstības un aizsardzības līdzekļi – pienākums, realizācijas līdzekļi, atbildība un izpildes brīvība ir tā vide, kurā uzzied čakras. Pirms lietus, negaisā vai vakarā ziedi aizveras, bet atplaukst Saules gaismā un harmoniskā vidē. Tā pat arī čakrām ir savs rīts un vakars – cikliski periodi, kuros tās atveras un aizveras – tās pulsē. Čakru darbība – atvērtība nav statisks stāvoklis. Normālas čakras vibrē, pulsē, atveras pašas, atsaucas uz citu tuvumu vai aizveras, kā pašas savu tā citu čakru darbības ietekmē. Tās dzīvo – tās ir pati Dzīve.

Drosmīga un pašaizliedzīga Cilvēka čakras ir spēcīgas un līdzīgi lieliem spārniem Cilvēku nes augstu un tālu. Spēcīgas čakras ir jūtīgas un tālu apkārt visu sargājošas. Bailīgu, gļēvu, ļaunvēlīgu, nepatiesu, viltīgu un skaudīgu Cilvēku čakras ir vājas un saindētas. Visvājākās un pašam postu nesošas ir nodevēju čakras. Nodevējiem ir vissmagākā karma un vismokošākā dzīve. Nodevība ir Garīgā pašnāvība – savu čakru saplosīšana.

Labestīgu un līdzjūtīgu Cilvēku čakras atplaukst darbības priekā. Atriebīgu un savtīgu Cilvēku čakras novīst līdz ar katru darbību kāda cita vājināšanā un savu interešu uzspiešanu citiem. Pārkāpumi pret Brīvo Gribu smagi ievaino paša pārkāpēja čakras.

„Dziednieki” un „regulatori” var krietni pabojāt vāju Cilvēku čakras tādā mērā, kādā tās ir negatavas darbam paša Cilvēka nepilnību dēļ. Tas nozīmē, ka traucēt kādu var tikai viņā pašā esošo problēmu mērā. Stipru un tīru Cilvēku čakras tādi uzbrukumi gan traucē, bet lielākā mērā tomēr nostiprina – sniedz rūdījumu. Vēja brāzmu rūdīts koks izdzīvo vētrās, kurās nolūst visi aizvējā augušie.

„Izpalīdzīgie dziednieki” sevi sabojā tiktāl, ka jau šajā dzīvē beidz kontrolēt savu rīcību un nonāk pilnīgā tumšo spēku varā (ko gan paši parasti neapzinas), bet nākošajās piedzimst kā dauņi, „garīgi neattīstītie” un autisti.

Čakras aktīvi mijiedarbojas ar vidi – izstaro tajā savu Gaismu un tādā veidā izzin pasauli un darbojas tajā. Katrs apkārtni un notiekošo redz savu čakru Gaismā. Tāpēc viens un tas pats Cilvēks kādam ir labs, bet kādam turpretī slikts. Viens ir spējīgs redzēt objektīvi, bet cits – nē. Jutīgu Cilvēku var nomākt, satraukt un izsist no līdzsvara tas, kas rupju un neattīstītu atstās nesatricināmu un neaizskartu. Visi stiprie ir arī jūtīgi. Tas, ka viņu ir grūti ietekmēt, nenozīmē nejūtīgumu, bet to, ka viņš ir spējīgs pārvarēt grūtības, jo darāmo darbu (pienākumu) stāda augstāk par savām pārdzīvotajām sajūtām.

Katrs Cilvēks piedzīvo pretestību savas darbības nozīmības apmērā. Tikai tas, kurš nedara neko labu, ceļo bez pretvēja, tikai Evolūcijas „astē slīdošam” buras vienmēr piepilda ceļavējš. Darīt pasauli labāku ir smags darbs. Pienākuma pildīšana vienmēr prasa savu pūļu ieguldīšanu. Tieši tas attīsta, nostiprina un izdaiļo čakras. Pēc krietna vēja brāzmas tās atmirdz vēl jo košākās krāsās un spēcīgākā gaismā.

Ielūkojieties rakstā „Par Telpu un Vērtībām”. Čakras ir durvis uz apziņas telpām. Tās atbilst Kosmosa Radošo enerģiju hierarhijām. Attīstot sevī tām atbilstošās jūtas un ētiskos principus, mēs attīstam savas čakras. Nav cita ceļa attīstīt čakras kā vien izkopt savu Tikumību Cilvēcisko Vērtību pilnveidošanas ceļā. Cilvēks attīsta savas čakras attīstot savu Gribu, Patiesumu, Zināšanas (stāvokli), Godīgumu, Mīlestību, Gudrību, Taisnīgumu, Paklausību, Ticību, Cerību, Uzticību un Kalpošanu. Tas ir dabiskais čakru attīstības ceļš.

Cilvēciskās vērtības tiek apzinātas un pilnveidotas pienākumu pildīšanas ceļā. Mums katram visa mūža garumā ir daudzi pienākumi. Kā bērnam vieni, kā pieaugušajam nāk klāt jauni, bet vecumā parādās citi. Tad, kad pildam pienākumus, mēs atveram un nostiprinam savas čakras, kad izvairamies no to pildīšanas vai izdabājam savām vājībām, mēs tās kropļojam. Tas, kurš grib ātru kāpumu, uzņemas vairāk pienākumu, tas, kurš izvairās no to pildīšanas sevi nolemj atpalicībai un deģenerācijai. Tas, kurš meklē vieglāku dzīvi, sevi nolemj vājumam un radošam nespēkam. Tas, kurš meklē smagāko nastu, daudzkārtīgi vairo savus spēkus.

Lai pilnvērtīgi attīstītos, nav jāveic pasākumi čakru izpētei, „tīrīšanai”, „harmonizēšanai”, „regulēšanai” un „atvēršanai”. Tas viss notiek ikdienas dzīvē katram pildot savus pienākumus savu tuvāko, biedru un sabiedrības lokā.


Brālība, sava Kosmiskuma apziņa un pašaizliedzība pienākumu izpildē, uzticība Skolotājam un hierarhijas principa iedzīvināšana – saplūsme ar to dod īsāko un ātrāko ceļu uz Liesmainas Dvēseles Gaismu.

 

„Tavas dvēseles Gaisma”

*

Kad tīrs „trauks” saskaras ar Augstākajām Enerģijām, tad Dārznieks savā Dārzā sajūt Mīlestības, Pateicības, Labvēlības, Goda, Cieņas, Varonības, Pienākuma, Nesavtības, Pašaizliedzības, Ticības, Cerību un visas citas Augstāko Garīgo pasauļu būtņu – Enerģiju Dārzā ienestās Jūtas. Cilvēka domu formu struktūras – Prāta mijiedarbība ar Enerģijām – Jūtām veido Cilvēka Saprātu. Visas Cilvēka augstākās dabas – Saprāta – Dārznieka kustības savā Dārzā ir viņa tobrīd izjustās Jūtas.


Jūtas ir Saprāta aktivitātes stāvokļi – darbība un darbības regulatori, kā arī līdzekļi ar kuriem Saprāts veido savu dzīves vidi, „trauku” un „trauka” apkārtējo telpu.



(turpinājums sekos)