Cilvēks dzīvo – viņa dzīve vienlaicīgi notiek divos līmeņos. Pirmais ir viņa dzīves pārlaicīgais – cēloņu un tur esošo kvalitāšu līmenis, bet otrais ir tas mūsu zemes dzīves līmenis, kurā Cilvēks caur savu praktisko darbību izkopj cēloņu radīto seku kvalitātes. Mīlestība, Kalpošana un Pašaizliedzība ir cēloņi, kuru sekas ir Ģimene, bērni un savstarpējo rūpju uzturēti ikdienas darbi. Kur ir Mīlestība – tur ir bērni. Kur ir Kalpošana, tur ir Varonība, Gods, Cieņa, Saticība, Augstāko Spēku klātbūtne un viņu velte Cilvēkam – ģimene. Kur ir pašaizliedzība, tur ir mājas solis. Pildot ikdienas darbus, mēs izkopjam pārlaicīgās kvalitātes. Paceļoties virs ikdienas rūpēm, mēs apzinām cēloņu kvalitāti un uzstādām jaunus mērķus to izkopšanai – nozīmējam sev jaunu praktisko darbu lauku un apjomu.

Nelidināties pa gaisu un nenoslīkt ikdienas darbos – tas ir Gudrības Ceļš. Pieņemt mājas soli kā garīgo praksi un nepazaudēt virzienu tajā uz Pārpasaulīgo un Pārlaicīgo. Prakse un Mērķis, Mīlestības pilna Kalpošana savam tuvākajam ir katras īstas reliģijas un Filosofijas īstā būtība. Caur tādu kalpošanu mēs realizējam Visa Visā Vienotību un Vienoto Realitāti šeit, te un tagad. Caur to mēs ļaujam Gribai darboties Gudrībā un uzturēt Īstenību ap mums un Patiesību mūsos. Tādā Ceļā mēs esam saite (un saitē) ar Vienoto Cēloni, Tā Radīšanas darbu un radīto pasauli.

„Dievs, Daba, Darbs” ir universāla Izaugsmes formula..

Interese un Zināšana par Cilvēka Izaugsmi un Izaugsmes ceļa „auduma rakstiem” un to pielietošanu ir filosofijas būtība un šīs būtības apgūšanas prakse. Viss pārējais ir komentāri un komentāru skaidrojumi vai šo skaidrojumu maldīgas interpretācijas un meli visbeidzot. Jo vairāk Cilvēku – jo lielāki maldi. Jo lielāka baznīca – jo lielāki meli.

Jo īstāk – jo pareizāk. Jo tuvāk – jo vairāk iekšā. Jo lielāka vienotība – jo augstāk. Jo augstāk – jo vienkāršāk. Jo vienkāršāk – jo patiesāk. Jo patiesāk – jo mīļāk. Jo mīļāk – jo skaistāk. Jo skaistāk – jo Gudrāk. Jo Gudrāk – jo Īstāk.

Filosofijas sūtība ir slēptās lietu dabas atklāšanā tiem, kuri to meklē un palīdzībā atrast to labo, kas vajadzīgs pareizas darbības pamatošanai. Filosofijā atrodamo formās, procesos un mākslas tēlos ietērpj tie profesionāļi un kultūras darbinieki, kuri sevī nes atbilstību Filosofijas sniegtajām zināšanām un var tām piešķirt sava laika un vietas formu. Pašam filosofam tas nav vajadzīgs aiz tā vienkāršā iemesla, ka viņa apziņas dzīve jau atrodas šeit aprakstīto procesu un paša personības savdabības pašpietiekamībā. Filosofs pats ir pierādījums.

Gari raksti un nebeidzami darbi domāti tam, lai Cilvēciskas apziņas tajos kā Dārzos atpūstos no ikdienas steigas, pārdomās augtu un nostiprinātos, bet īsie un ātrus panākumus meklējošie tur ātri apmaldītos, apniktu un tādēļ, caur to lasīšanu vai darīšanu, tādi gudrāki netaptu. Filosofu darbi nav pasaulīgo ziņu un derīgu faktu krātuves – enciklopēdijas. Tie nav intelektuāli diskutējami vai iemācāmi, iegaumējami kā ķīmijas un matemātikas formulas. Tikai virsintelektuālā dzīve, darbība un uztvere – virsapziņa var atklāt filosofiskā darba saturu. Katrs īsts filosofiskais darbs ir vedinājums uz tādu virsapziņas – Jūtziņas apziņas stāvokli un darbību tajā. Katrs filosofiskais darbs ir līdzeklis Cilvēka augstāko darbības sfēru apgūšanai. Tāpēc īsta filosofija aicina un ir aicināta uz pārdomām par Īsto un pieejamo patieso un uz tādu pārdomu veicināšanu.

***

Izaugsme ir smalkāka Tieksmes spriegošana, Uzticīgāka sekošana Līderim – Skolotājam, precīzāka un Atbildīgāka savas vietas ieņemšana Hierarhijā un nesavtīgāka iepriekš nezināmā un neapgūtā inkorporācija – radoša jaunu skaistāku formu veidošana, lai dotu vietu nebijušām harmonijas pakāpēm un veidoliem.

Izaugsme nav attīstības sinonīms.

Izaugsme ir nemitīga ar prieku, svinīgumu un modrību pie-pildīta uz- iešana Virsotnē, augšupeja Plašumā un Pilnībā.

Izaugsme ir mūsu tapšana, mūsu atsaukšanās aicinājumam „Lai Top!”.

Izaugsme ir mūsu Gara Zieda vēršanās un plaukšana.

Izaugsme ir labākais, kam esam radīti.

Izaugsme ir Kosmosa dzīve.

Izaugsme ir Cilvēces, Cilvēka – Tevis iz-iešana Kosmosā un Kosmosa dzīvē!

{ Katrs darbs ir saturīgs tik daudz, cik tas uztur Cilvēka iekšējo izaugsmi.

{ Darbs ir vērtību veidošanas process.

{ Darbā iesaistās visi iekšējie un ārējie resursi.

{ Radošā darbā notiek iekšējo resursu izaugsme.

{ Radošs darbs ir Cilvēka iekšējo vērtību izraisīta tieksme realizēt savus pārpersoniskos Ideālus.

{ Radošs darbs ir kalpošanas veids – Cilvēka iekšējo vērtību uzturēto spēju pielietojums tieksmē sasniegt pārpersoniskos Ideālus.

{ Fundamentālā pamatvērtība ir Dzīvība dzīves labklājības apstākļos.

{ Cilvēkam pamatvērtība ir Cilvēka Dzīvība Cilvēciskas dzīves pilnvērtības apstākļos.

{ No Fundamentālās pamatvērtības izrietošais Lielākā Labuma princips ir tās darbības un iespējas, kuras nes labumu iespējami lielākam dzīvo būtņu skaitam iespējami plašākā labklājības spektrā.

{ Neatkarība katram Cilvēkam ir viņa iespējā pašam izraudzīties veidu kādā viņš savā dzīvē realizēs Lielākā Labuma principu.

{ Brīvība Cilvēkam ir brīvība netraucēti pielietot Lielākā Labuma principu dzīvē.

{ Sabiedriskās attiecības ir darba, neatkarības, brīvības un izaugsmes pamatresurss.

{ Labais, Lielākais Labais pieaug labajam harmoniskos apstākļos saskaroties ar labo.

{ Eksistenciālo vajadzību apmierināšana uztur mehānisku kustību.

{ Mehāniskā kustībā notiek iekšējo resursu iztērēšana un kvalitāšu kritums, ko tagad sauc par izdegšanu.

{ Sekošana viltus ideāliem veicina izdegšanu.

{ Izdegšana ir izaugsmei pretējā parādība un parādās tur, kur trūkst saskarsmes harmonijas, saskarsmes ar labo vai tiek pārkāpti Lielākā Labuma principi saskarsmē darba vietā – visur tur, kur tiek noārdīts sabiedrisko attiecību resurss.

ÿ

Visums.

Viss Esošais.

Visos Esamības slāņos.

Visos Esošajam piemītošajos Esamības veidolos, procesos, to dzīves Likumībās, Cēloņos un sekās – pats Esamības Laiks ir Esošā nerimstošās un visur darbīgās Mīlestības Radīts, Caurstrāvots un Uzturēts.

Mīlestība – Saskaņa, harmonija ir aktīvs, darbīgs stāvoklis – attiecības, kādās pastāv Esošais savu daļu esamībā, to mijiedarbībās, mijiedarbību būtībā un rezultātos. Esošā daļu savstarpējo harmoniju – Mīlestību tās darbībā var izteikt un redzēt šo daļu attiecību „divvirzienu” kustībā. Vienā darbības virzienā tā ir nerimstoša Labvēlība, otrs – atbildes virziens ir Pateicība. Tā ir visaptverošas Mīlestības cirkulācija, kurā izstarotā Labvēlība pie izstarotāja atgriežas Labvēlības baudītāju Pateicības strāvojumu veidā.

Mēs varam palikt pie šī vērojuma un tāda stāvokļa izraisītās labpatikas baudījuma, bet varam arī ielūkoties dziļāk notiekošā būtībā. Tāda ielūkošanās dziļumā vienmēr ir arī ielūkošanās savā dvēselē, tur notiekošajā, tur darbīgajos spēkos un to metafizikā. Tāda ielūkošanās ir sevis

izziņa

Daudzi šodien domā, ka Garīgās attīstības sastāvdaļa, Zināšanu uzkrāšana ir faktu apguvē. Viņi maldās. Katrs apgūst savas Sapratnes spēju robežās. Tāpēc Zināšanu apguve ir Sapratnes spēju un vispusības pieaugums. Pilnveidojiet savu Sapratni, tad fakti paši trauksies piepildīt Jūsu apziņas telpu un tas, kas agrāk likās neko nesaturošs un tukšs, tagad izrādīsies piepildīts un saturīgs Zināšanu avots.

Pieaugt Sapratnē ir pieaugt Redzē!

Gaišredzība ir lietu būtības uztvere.

Lietu būtība atklājas Sirdsskaidrībā – tāpēc Izzini, Iztīri un Izdaiļo savu Sirdi!

Tā ielūkojoties Mīlestībā – tās Labvēlības un Pateicības plūsmu viļņojumā, virpuļojumā un trīsošajā mirdzumā, kurš, nolaidies vislielākajās dzelmēs, atkal traucas augšup, sev līdzi paceļot šīm straumēm atsaucīgu dvēseli, mēs tur Labvēlībā saskatam Pašatdevi – labdabīgas darbības tieksmi, līdzdarbības spēju, kura nāk ar līdzjūtību, līdzatbildību un ticību labdabīgam rezultātam, ko vainago nesavtība.

Palūkojieties sevī un, ja Jūs tur atrodat vienā darbībā savienotas visas šīs darbības daļas, tad tas, ko Jūs tur redzat, ir Labvēlība. Ja Jūs redzat ap sevi tādu darbību, ja tā nāk ar Jums piedāvātajām labdabīgajām iespējām, tad tā ir Labvēlības izraisīta, nesta un uzturēta.

Godīgas Sirds atstarotā Labvēlība pieņem Pateicības veidolu, kurā redzam Uzticību (ticību cēloņa un rezultāta labdabīgumam), Pieņemšanu, Sapratni, labvēlības dāvātāja pielikto pūļu labdabības Atzīšanas spēju – Taisnīgumu un tādu pūļu rezultātu vajadzības atzīšanu, kas ir stimuls tādu pūļu atkārtojumam – jaunrades veicinājums. Un visbeidzot Pateicībā vienmēr ir ietverta arī Pašaizliedzība (Pašatdeves dvīņu māsa), jo tikai pašaizliedzība ļauj visu labo negribēt tikai sev vien, bet ļaut tam plūst arī pie citiem un uzturēt to aizvien pieaugoša nerimstošā kustībā. Labais, kurš reiz iegūts, paliek pie tā ieguvēja, ir tādā veidā zudis apritei, zaudējis savu labā dabu un pārvērties par savu pretmetu – slikto.

Bērns pie mātes krūts pieplacis, visādi izrāda tai savu apmierinātību par dāvātā piena labumu un tādā veidā panāk neizsīkstošu Mātes labvēlību piena pilnajās krūtīs, bet, ja paēdis, bērns ir nepateicīgs un nekā neizrāda tai savu apmierinājumu, tad viņš panāk to, ka mātes krūtīs piens izsīkst.

Saņemtā labklājība kļūst par rūpju slogu, ja tā, iegūlusi tīnēs un lādēs (bankās), nenes labumu citiem, aiz labklājīgā nama sienām esošiem.

Visa Esošā Cēlonis izstaro Labvēlību uz visām savām daļām un tās pastāv tik daudz cik vien ir spējīgas uzturēt šo Labvēlības strāvojumu caur sevi, jo šo spēju lielums ir saņemtās Labvēlības daudzuma un vispusības regulators. Tas, cik pašaizliedzīgi saņemtā Labvēlība tiek nodota tālāk, ir Pateicības zīme par saņemto Labvēlību un tās saņemšanas ķīla nākotnē.

Pateicība vairo Labvēlību.

ÿ

Labvēlība nāk ar līdzdarbību, līdzjūtību, līdzatbildību, labdabīgas darbības tieksmi un nesavtību. Saule sevi izstaro tumsā, tā apgaismojot tur Esošo. Ir tikai viens veids, kā mainīt – uzlabot kāda stāvokli. Ir jāpievienojas viņam viņa ceļā, viņa dzīvē un, ienesot tajā labdabīgas iespējas, jāiet kopā ar viņu to gabalu, kuru Jūs varat būt kopā.

Visu Radošais Cēlonis savās Labvēlības plūsmās ir kopā ar katru savu daļu tās Pateicības spēju mērā un var uzlabot tās stāvokli nododot tai tādu daļu no savas dabas, kādu tā ir spējīga pieņemt. Apveltot savas daļas ar savu Labvēlību, Radošais Cēlonis tic, ka tā daļas šo plūsmu novadīs līdz viszemākajiem esamības slāņiem pie katras tur esošās formas, mijiedarbības un tās rakstura. Ir tikai viens veids kā uzlabot esamības slāņos esošo formu saturu – ir jāapvelta tās ar savu Labvēlību un jāgaida līdz tās šo Labvēlību pieņems, apmaiņu ceļā pretī sniedzot visu savu nepilnību nastu, kura nomāc un tur tumsībā šīs nepilnīgās formas. Tikai nolaižoties, nokāpjot pie zemākesošās, dzīvojot kopā ar viņu viņa dzīvi un rādot tam šīs dzīves robežās tās labākās iespējas, var tam dot iespējas kļūt labākam.

Tam, kurš nokāpj pie sava brāļa pazemē, ir jābūt gatavam nest sava brāļa nastu, dalīties tajā, ko brālis viņam uzkraus. Viņam ir jābūt gatavam atdot brālim labāko, vieglāko un tīrāko, pretī saņemot ubaga netīrās drānas, pazemojumus un pārmetumus, kuru viņš var sadedzināt savas Sirds attīrošajā Ugunī. Tikai tas, kas tur būs tādā veidā no brāļa paņemts un attīrīts, brāli par tādu pat daļu pacels. Tas, kas būs pie brāļa atstāts, tur arī paliks līdz brīdim, kad kāda cita līdzcietīga Sirds atkal viņu sameklēs, lai vēl vienu Ceļa posmu ietu kopā ar viņu tā maldu Ceļā, mācītu viņam būt pateicīgam un Labvēlību tālāk dodošam.

Ir tikai viens veids kā Visu Radošais Cēlonis var izsmalcināt un attīstīt Matēriju un tās formas (apgarot Matēriju) – nodot tās formām daļu no savas dabas – uzlabot formas radošo saturu – mainīt tās radošās enerģijas kvalitātes.

Tāds no tāda rodas.

Ko ņemsi sākumā, to iegūsi rezultātā.

Tīrais tīrībā ved.

Īstenība ir tīra – brīva no maldiem, nepatiesā un neīstā. Tāds ar tādu saprotas, saderas, saskan un savienojas. Tikai tīra dvēsele var saskatīt un pieņemt Īstenību. Mēs saprotam citu tik daudz cik tajā saskatam sevi – cik mūsos ir kopīgā, tāpēc tīra dvēsele pieņem, saprot un izzin Īstenību, bet maldos esoša, piesārņota un nezinoša dvēsele vairās no Īstenības tuvuma un tiecas uz to, kas rada, vairo un uztur viņā tās sārņus, maldus un muļķību.

Tīra dvēsele iet uz patieso, bet piesārņota seko glaimiem.

Tikai Tīrais Gars var nolaisties Matērijā un to attīrīt. Matērija bez Gara klātbūtnes ir inerta un pat uzbudināta (esot haotiskā turbulencē) pati no sevis smalkāku un pilnvērtīgāku par jau esošo radīt nevar. Mīlestības – Labvēlības plūsmas iekustina, iedarbina un atdzīvina Matēriju, piešķir tās kustībai iekšēju saturu un virzību uz šīs kustības formu pilnveidošanos. Tikai Tīrais Gars, izejot daudzas transformācijas (kā Labvēlība plūstot caur savām paša radītām daļām – starpniekiem) var nonākt saskarē ar Matēriju, iekustināt to, atdzīvināt un apgarojot to, stāties ar to mijiedarbību apmaiņās, kurās pats zaudē savu tīrību un piesātinās ar matērijas inertumu, lai pēc tam, sekojot savas nemainīgās dabas tīrības aicinājumam, atkal celtos augšup pie sava Avota – Visu Radošā Cēloņa un savā augšupejā sev līdzi vestu iekustinātās Matērijas formu izsmalcināšanās procesu.

Tad, kad Tīrais Gars nokāpj Matērijā un darbojas tajā, tad mēs konstatējam Labvēlības klātesamību. Tad, kad Matērija, attīstībā iekustināta, seko Tīrajam Garam tā augšupejā, tad mēs redzam Pateicību. Tad, kad Tīrais Gars nolaižas Matērijā, tad tas ir involūcijas process. Ar involūciju pie mums nonāk Labvēlība. Tas notiek, kad kāda augstāka Garīga būtne mums velta daļu no sevis. Tad tā ir pievērsusi mums savu vērību un tās Tīrā Gara Gribas plūsma, involucionējot mūsu dzīvē (stājoties mijiedarbībā ar to piedalās tajā), tajā parādās, kā šīs Garīgās būtnes Labvēlība. Kāda daļa no šīs būtnes ir kopā ar mums un šīs daļas apmērā mēs (ja protam to pieņemt, likt lietā un būt pateicīgi par to) varam kļūt labāki. Ja tad mēs šo Labvēlību uzskatam par kādu mums piekrītošu izredzētību un tās augļiem – personiska „labuma” zīmi un to pieņemam „personiskai lietošanai”, tad mēs apturam caur mums plūstošo Labvēlību un pienesuma vietā tā rada tukšumu un tam līdzi nākošu postu.

Kad Tīrais Gars vada Evolūciju – Matērijas izsmalcināšanās un formu pilnveidošanās procesu, tad tas ceļas visa Esošā Pateicības viļņa nests. Tad, kad izjūtam un izrādam Pateicību, tad šīs Pateicības mērā liekam lietā mūsu attīstībai veltīto Labvēlību un tādā pat mērā piesaistām nākošo Labvēlības vilni. Matērijas atsaucības mērā tā tiek ievibrēta, iekustināta, iešūpota, iegriezta, ieveidota un ievirzīta Evolucionārā kustībā.

Uz šīs planētas mēs – Cilvēki esam Tīrā Gara iedarbības nesēji – starpnieki Mātes Zemes Matērijas apgarošanā. Caur mums – Cilvēkiem plūst Tīrā Gara Labvēlības straumes. Tās mums nodod augstākesošas Garīgas būtnes. Cilvēki uz Zemes parādījās kā Tīras Garīgas būtnes ar spēju veidot smalkās un rupjās matērijas ķermeņus – starpniekus sava Tīrā Gara saskarsmei ar Zemes matēriju. Veidojot tādus ķermeņus un esot mijiedarbībās ar šo matēriju, Cilvēks to apgaro, atdodot tai savas kvalitātes un pilnvērtību, vienlaicīgi piesārņojot savus starpniekķermeņus ar Zemes matērijas „kvalitātēm” – nepilnībām un inertumu.

Tā Cilvēks atnes Labvēlību Zemei, pretī saņemot Zemes Pateicību auglības un ražības veidā. Tas, kas ir Zemes auglība, ir tajā iestrādātā – gadu tūkstošos un miljonos tur ienestā Garīgo būtņu un Zemes kopēju Labvēlība – Tīrā Gara darbība tajā – Zemes Matērijas Pateicība un atsaucība šai apgarotībai. Cilvēks to saņem kā Zemes Labvēlību, uz kuru tam jāatbild ar savu Pateicību par Mātes Zemes veltēm. Tā Cilvēks sevī nes Labvēlību un Pateicību.

Tur, kur Cilvēks izrāda nepateicību vai beidz apgarot Zemi, tur Zeme zaudē auglību, noturību un sākas kataklizmas. Tur, kur Cilvēka Sirds caur viņa prāta, jūtu, roku un kāju darbu, caur zemes augļu un pielikto pūliņu apmaiņu apgaro matēriju, tur vairojas Zemes auglība un Cilvēka ķermeņa veselība, skaistums un pilnvērtība.

Stājoties mijiedarbībās ar Zemes matēriju, Cilvēks ir involūcijā un šajās mijiedarbībās iestieg matērijā – pārsātinās ar matērijas īpašībām – zaudē savu strapniekķermeņu – dvēseles tīrību, bet, apgarojot matēriju, iegūst iespēju attīrīt un uzlabot šīs matērijas kvalitātes, tādā veidā savām kvalitātēm pievienot jaunas – Cilvēciskās vērtības. Tās ir viņam veltītās Labvēlības otra puse – Pateicība par kalpošanu Visu Radošajam Cēlonim.

Involūcija Cilvēku ievelk matērijā pretī sniedzot Evolūciju – iespēju kļūt par daudz pilnvērtīgāku būtni nekā tā, kura sāka involūciju. Tad, kad Cilvēks ir involucionējis līdz viszemākajam iespējamajam līmenim – ir „visnetīrākais”, tad augstākesošās Garīgās būtnes tam dāvā savu Labvēlību – nolaižas līdz Cilvēka „krišanas” vietai un kopā ar to iet Evolūcijas ceļu tiktāl, cik viņš ar Pateicību pieņem šo klātesamību. Tāda klātesamība nes sev līdzi Evolūcijas ierosmi. Savukārt Evolūcija prasa piepūli, grūtības un pastāvīgu centību, kas matērijā iegrimušam egoistiskam, slimam un augstprātīgam Cilvēkam ir smags pārbaudījums un nepatīkamu pārdzīvojumu cēlonis. Tāpēc vēl jo vairāk Pateicība par TO ir tāda Cilvēka Saprātīguma zīme.

Pateicība par Evolucionārā ceļa grūtībām nes Cilvēku augšup.

1. turpinājums

ÿ

Cilvēks ir starp Zemi un Debesīm. Tādā kārtā viņš saņem Labvēlību no abām pusēm un savu Pateicību izsaka gan Zemei, gan Debesīm. Zemes un Debesu Labvēlības mijiedarbībā ar Cilvēka Pateicību notiek Cilvēka Evolūcija. Zemes un Debesu mijiedarbībā un vienotībā Cilvēks saņem Darbu, darba iespējas un viņu attīstošā darba daudzveidību, kas paplašina Cilvēka Sapratnes loku un daudzpusību.

{ Cilvēka Evolūcija notiek Darbā.

{ Darba grūtības ir Evolūcijas tempa rādītājs.

Darbā vienmēr iesaistās visas darba darītāja personības daļas un sabiedrības resursi. Darbs ir dziļi personisks akts tāpat kā sabiedriska darbība.

{ Darbs Cilvēkus vieno Sabiedrībā.

Katrā darbā vienmēr tiek iesaistīti sabiedrības resursi tāpat kā sabiedrībā caur darbu nonāk personības kvalitātes.

{ Darbā notiek apmaiņa starp sabiedrisko un personisko.

Tādā apmaiņā sabiedriskie resursi pārtop Vērtībās, bet personības vērtības veido sabiedrisko kultūras un materiālo resursu kapitālu.

Vērtība ir parādība, kuras klātbūtne vai ienešana vidē – telpā paaugstina vides – telpas harmonijas pakāpi – ilgtspējību – dzīvi.

Parādība ir savdabīga telpa.

Ir augstāko Telpu un dimensiju Vērtības un to atspulgi Cilvēkam pieejamajās telpās, kā Cilvēkam pieejamās vai nepieejamās Cilvēka apdzīvotās pasaules un dimensiju vērtības. Cilvēkam pieejamās ir Garīgās, Cilvēciskās vērtības un to sistēmas un materiālās vērtības, kurās kultūras atrod savas prioritātes. Tāpat cilvēkam pieejamas mijiedarbības ar tām vērtībām, kuras nav pieejamas citādi kā kļūstot par šo vērtību ietekmju vidi, vai izmantojot šo vērtību ietekmju sekas citās vidēs.

Ir pārejošās (zūdošās) un nepārejošās (nezūdošās) vērtības. Nezūdošās vērtības dalās mainīgajās un nemainīgajās vērtībās.

Garīgās vērtības un to sistēma izriet no Pārlaicīgajām un laicīgajām identitātēm. Garīgo vērtību sistēmas (pārlaicīgā) ar Cilvēka Augstāko Ego saistītā daļa ir nemainīgās vērtības. Garīgo vērtību sistēmas laicīgā ar personību (fiziskajām un psihiskajām izpausmēm) saistītā daļa ir mainīgās vērtības. Garīgajā vērtību sistēmā tās vērtības veidojas nemainīgā lejupejošā primāri – sekundārā kārtībā, kurā katra sekundārā vērtība izriet no augstāk esošās tai primārās vērtības.

Šī vērtību kārtība ir Izvēles Brīvība ð Altruisms ð Vienotība ð Savdabība ð Dzimtenes mīlestība ð Cieņa ð Pienākums. Brīvība, Altruisms, Vienotība un Savdabība ir Nezūdošās un nemainīgās vērtības. Savdabība, Dzimtenes mīlestība, Cieņa un Pienākums ir nezūdošo vērtību mainīgā daļa.

Savdabība ir Vienojošā vērtība. Savdabība apvieno tās izpausmju nesējus un rada tās aizsardzības un izkopšanas vajadzību. Dzimtenes mīlestība, Cieņa un Pienākums izkopj Savdabību un sargā to. Tās ir Sargājošās vērtības. Brīvība, Altruisms un Vienotība rada Savdabību, tāpēc tās ir Radošās vērtības. Savdabība vieno Garīgo vērtību sistēmas mainīgās un nemainīgās daļas un tās ar Cilvēcisko vērtību sistēmu.

Cilvēcisko vērtību sistēma ir Nezūdoša un mainīga. Šo sistēmu veido bāzes un sintētiskās vērtības. Sintētiskās vērtības ir vadošas un bāzes vērtībām piešķir polaritāti to mijiedarbībā ar Zūdošajām un mainīgajām materiālajām vērtībām. Mainīgās ir tās vērtības, kuru formas vai kvalitātes var mainīties savā attīstībā.

Cilvēcisko vērtību sistēmā Griba, Patiesums, Zināšana un Godīgums ir sintētiskās, bet Mīlestība, Gudrība, Taisnīgums, Paklausība, Ticība, Cerība, Uzticība un Kalpošana ir bāzes vērtības.

Cilvēciskās vērtības apziņās un kultūrās izpaužas atšķirīgās intensitātēs, tā formējot Savdabības raksturu. Cilvēciskās vērtības ir formējošās vērtības. Tās caur Savdabību Sadarbībā formē Cilvēka radītās Vērtības, to raksturu, nosaka Kultūrai un apziņai aktuālās vērtību prioritātes.

Sadarbība ir Cilvēcisko Vērtību darbības telpa. Konkurence ir Cilvēcisko Vērtību iztrūkums. Konkurence darbojas tur, kur nav Cilvēcisko Vērtību – vērtību noārdīšanas telpā.

Materiālās ir mainīgās un zūdošās vērtības, kurās katra kultūra un apziņa atrod savas prioritātes, kas ir subjektīvas un izriet no tās mērķu sistēmas, kādu sev izveidojusi kultūra un Apziņa – Savdabība. Katram pētniekam viņa pētījumu virziens – mērķis diktē viņa prioritātes, kas var būt diametrāli pretējas citu pētnieku prioritātēm. Katram pētniekam (kultūrai – kas ir sevis izziņas process attīstībā – telpu un vides elementu sadarbībā un mijiedarbībā harmonizējoties – saplūstot harmoniskā veselumā pēc diferencēšanās un ienestās disharmonijas) viņa prioritātes ir subjektīvas, bet objektīvas viņa izveidotajai mērķu sistēmai, kuru tas veido atbilstoši savam attīstības virzienam. Dažādas prioritātes runā par dažādu mērķu sistēmu vai telpu esamību vidē.

Mistērija par Varavīksni un pāva asti

Reiz tāltālā Zemē nolija Lietus, atmirdzēja Saule un līdz ar pēdējām lietus lāsēm pār Zemi laidās Varavīksne. Meitenīte, pakāpusies uz Akmens sauca:

 - Māmiņ, Māmiņ, skaties – Varavīksne, Varavīksne!

Māte, nolikusi Ūdens krūku, apstājās blakus un stāstīja Meitai par Lielo Liru Debesīs un viņas Septiņām Stīgām. Stāstīja par Sauli un to, ka reiz sensenos laikos, tas viss, ko Meita šodien redz, ir radīts, ņemot palīgos šīs Septiņas Stīgas un To, kas meitenītei lika sajūsmā iesaukties – Māmiņ, Varavīksne!

Sagadījās tā, ka pāvs, taisni tobrīd no Lietus zem Koka slēpdamies, cerēja uz drupaču sauju sakarsušajā meitenes plaukstiņā, tāpēc bija savu asti izlaidis un iegadījās taisni uz to pusi, kur meitenītes rociņa Debesīs stiepās.

Ūdens nesējas bija pāvu ievērojušas katru reizi gar koku ejot mazā rociņa tam sava azaida drupačas pietaupītas pabēra kaut ko par varavīksni piebilstot.

Reiz, paaugusies, Meitene gāja pie Meistara pēc jaunas Ūdens Krūzes un pastāstīja tam par pāvu, kurš Kalna pakājē zem Koka dzīvo, un vienmēr, kad viņa tam garām iet, izpleš asti kā mazu Varavīksni.

Meistara Palīgs, jaunu Krūzi rokās turot un domājot par formām, un vēl daudz ko citu pasaulē, noglāstīja tās tīro sānu un sāka zīmēt...

Protams, Krūze nonāca īstajās rokās, bet pāvs, to redzot uz barotājas pleca, līdz šai dienai ir pārliecināts par to, ka viņa aste ir tā Lielā Vērtība, kas likusi jaunam Zīmējumam podnieka darbos parādīties.

„Par TELPU un VĒRTĪBĀM”

{ Darbs ir kustība un mainība, tāpēc darbs ir Dzīvība.

Darbs ir Dzīvības forma – veids kādā Dzīvība ienāk mūsu Visumā un savas daļas iesaista savās kustībās un apmaiņās. Darbs dod Dzīvību un Dzīvība nāk caur Darbu. Izaugsme ir Darbā un Darbā Dzīvība ceļ sevi Evolūcijas gaitā.

{ Dzīvība strādā.

{ Tas, kurš strādā, ir dzīvs.

{ Pārstājot strādāt Cilvēks mirst.

Visa esošā pamatā ir Enerģija un visas kustības notiek Enerģijas formu mijiedarbībā un darbībā. Darba darītājs (Cilvēka apziņa, viņa personība) darba procesā iesaista un vada savus iekšējos un ārējos sabiedriskos resursus. Tāda apziņas darbība var būt šos resursus harmonizējoša, pilnveidojoša un bagātinoša vai tieši pretēji – disharmoniju ienesoša, graujoša, iekšēji iztukšojoša un sabiedriskos resursus izlaupoša.

Ir augstākā un zemākā Dzīvība. Augstākā veido jauno, bet zemākā noārda novecojušo un nederīgo. Dzīvība ir Radoša un Dzīvība ir ārdoša. Dzīvība ir dodoša un Dzīvības ir ņemoša. Katrs Dzīvībā piedalās ar to, kas viņā ir pārākumā. Radošā personības daļa piedalās Radošajā un dodošajā Dzīvībā tāpat, kā personības destruktīvā daļa ārdošajā un ņemošajā Dzīvības daļā. Katrs atbilstoši savas personības dabai maina enerģiju plūsmu un galarezultātu. Katrs darbam piešķir savu raksturu un katrs darbs un tā raksturs dod savus rezultātus tā darītājam un sabiedrībai. Tāpēc ir darbi, kuri bagātina un „darbi”, kuri iztukšo – „izdedzina”. Tāpēc vieni darbā „izdeg” turpat, kur citi šajā darbā uzplaukst un piepildās ar Dzīvību.

No tā mēs redzam, ka ir īsts darbs tāpat kā ir neīsta un postoša darbība. Īstā darbā enerģijas lietderīgi pārtop Vērtībās, bet postošā darbībā tās pašas enerģijas tiek lietotas resursu pārstrādei atkritumos – tajā, kam ir vērtības forma, bet nav vērtības satura, tajā, kas kariķē un izspiež Vērtības no Cilvēka dzīves, tajā, kas nelietderīgi izmanto personības un sabiedrības resursus un piesārņo personību, Sabiedrības un apmaiņu telpas ar tām nevajadzīgo, lieko un Evolūcijai nederīgo.

Tāpēc ir derīgais darbs un nederīgas – iztukšojošas darbības. Mēs pievērsīsimies derīgajam darbam, kā Evolūciju nesošam un ar Evolūciju ejošam procesam un tā uzturētas personības un sabiedrības izaugsmes metafizikai.

Ja sabiedrību un darbu tajā redzam kā četru stāvu piramīdu, kurā katra kārta ieņem savu vietu pēc darbības – pašizpausmes veida un definējam Inteliģenci, personības izpausmē, kā Radošu Kalpošanu, tad redzam to, ka vadošā ir Garīgā Inteliģence. Tai seko intelektuālā Inteliģence ideoloģiskajās un tehniskajās jomās, bet visa pamatā ir darba Inteliģence.

Ja šo pašu piramīdu skatam kā četras personības attīstības pakāpes Cilvēcisko Vērtību apguvē, tad redzam, ka tas, kas savā zemākajā izpausmē ir dabiska labestība, caur augstākajiem pārveidojas par Radošas Darbības Brīvību. Ja šajā Brīvībā pievēršamies personiskās un pasaulīgās dzīves daļām, tad iegūstam iespēju brīvības telpu savu zemāko vajadzību apmierināšanai. Bet, ja redzam arī dzīves pārpasaulīgo un pārlaicīgo – Garīgo daļu, tad saprotam to, ka mūsu Brīvība ir savstarpējas kalpošanas brīvība un tā pieaug reizē ar Radošās Darbības klātbūtni.

Tādā kārtā mēs varam palūkoties uz sevi un redzēt, kā mēs šo Kalpošanas Brīvību izmantojam. Vai ar to mēs gūstam labumu sev, vadoties tikai pēc pašu ieskatiem, par to, kas ir labs, vai to saskaņojam ar savas ģimenes interesēm. Varbūt mēs atrodam izvēles brīvību, raugoties uz savas ģimenes pienesuma palielināšanas iespējām tautas sasniegumu pūrā, vai mēs savu kalpošanu vēršam uz to, lai vadītu savas Tautas Radošo darbību pasaules evolūcijas kontekstā. Tas, kurā no iespējamajām darbības jomām mēs sevi redzam un jūtam, mūs ierindo attiecīgajā darba, intelektuālajā vai Garīgās Inteliģences kārtā.

Kā personības kvalitāte, Inteliģence veidojas izglītības un audzināšanas ceļā. Kas ķermenim ir fiziskā kultūra – harmonizēta slodze un disciplīna, tas prātam ir apgaismība – harmonizētu faktu sakarību pasniegšana. Dvēseles izglītība notiek tās saskarsmē ar Daiļo, Cēlsirdīgo un Apgaroto, bet apziņai tā ir disciplīna. Tā kā apziņa ir visām personības daļām piemītoša, tad Inteliģence neiztiek bez ķermeņa, prāta un dvēseles disciplīnas. Visām trim saplūstot vienā veselā disciplinētā apziņā, mēs varam izveidot harmonisku, izglītotu personību, kurā prāts dod pamatojumu, dvēsele kvalitāti, bet ķermenis un apziņa – rīcības spēju, vispusīgi savienojot izglītojošo un disciplinējošo audzināšanu, mēs iegūstam Tikumību. Izglītība ir tāda par tik, cik tā ir vērsta uz Tikumības nostiprināšanu un Cilvēcisko Vērtību izkopšanu.

Katrs Laiks un vide prasa citas Cilvēciskās Vērtības un dod iespējas to izkopšanai. Tikumībai, vienmēr paliekot un esot tai pašai Tikumībai, katru reizi tās praktiskā pielietojuma iespējas dod citu izpausmes veidu. Katrs Laiks akcentē citu tikumības normu. Šo prasību un ievēroto normu līdzsvarojumā Radoši darbojas Tikumība, veidojot Cilvēkam atbilstošu dzīves vidi. Savās un kolektīvajās vajadzībās un iespējās līdzsvarota personība ir Tikumiska, un otrādi – tāda nelīdzsvarotība norāda uz tikumības trūkumu. Tāpēc personības attīstība Inteliģencē balstās uz Tikumisko audzināšanu un Izglītību, bet tai sekojošā interešu un Radošās darbības izpausme ir Cilvēcisko Vērtību darbības rezultāts.

Zinot kāpēc – zinām ko darīt, bet varot darīt – zinām kā darīt. Humanitārā izglītība jānotur līdzsvarā ar eksakto, jo tikai tādā veidā iegūstam patiesi izglītotu Cilvēku, kurš var būt inteliģents pēc būtības un būt savā vietā. Humanitārā izglītība, iepazīstinot Cilvēku ar vēsturiskajiem Dailes, Tikumības un Ētiskās dzīves piemēriem, dod rīcības pamatojumu un ievirzi – sniedz Ideālus – pēc būtības tā ir Tikumiskā audzināšana, bet eksaktā – prāta izglītība, Cilvēkam sniedz Ideālu sasniegšanas līdzekļus. Te varam redzēt formulu –

“Katram izglītību pēc viņa vajadzībām un no katra darbu pēc viņa inteliģences spējām”.

Tagad varam teikt, ka – Inteliģence ir praktiski pielietota Tikumība, vai, kā personības kvalitāte, ir Cilvēka spēja praktiski pielietot Tikumību, un Inteliģenta Cilvēka rīcībā tā ir Tikumība praktiskajā pielietojumā. Pēc šīs tikumiskās rīcības pazīmes mēs nešaubīgi varam atrast Inteliģentu Cilvēku citādo vidē vai citādos izdalīt no inteliģentas sabiedrības.

„Vienmēr un visur”

„Tikumība ir Cilvēku attiecību un uzskatu normu sistēma – robeža starp dzīvniecisko un Cilvēcisko, kura ļauj uzturēt Dzīvību uz Zemes un Cilvēcisko Vērtību attīstību”, tā veido savu telpu, kurā uzturēsimies, interesēsimies tikai par šajā telpā notiekošo un no tās skata punkta vērtējoši raudzīsimies uz visu sev apkārt esošo.

Lai risinātu mūsu laika un dzīves problēmas – lai normalizētu to, nekas principiāli jauns nav jāizgudro – „viss jaunais ir labi aizmirsts un turpināts vecais”. Mēs esam savu vecāku bērni, mantinieki – viņu domu, tieksmju un novēlējumu radīti, nesēji un izpildītāji. Mūsu dzīves uzturēšanai un virzīšanai mums ir viss mums pieejamais, vajadzīgais un derīgais – cilvēces pieredzes vēsturiskais, Garīgais, Kultūras un Zināšanu, kā arī uzkrāto vērtību mantojums.

Jaunais Laiks un Pasaule neprasa visa vecā atmešanu. Jaunais laiks nāk ar jaunām iespējām mantojuma labākai, pilnīgākai un atjaunotai izmantošanai – mantojuma attīrīšanai, dziļākai izpratnei un bagātināšanai ar jauniem pilnveidojumiem, atradumiem un uzkrājumiem. Jaunā – Tikumiskā Cilvēka Domu Sabiedrības Pasaule Jaunajā Laikā ir vēl viens – nākošais solis sen sāktajā Cilvēces gaitā pa Evolūcijas ceļu. Pāreja uz jaunu apziņu neprasa iegrimšanu bezapziņā. Jauna apziņa prasa savas esošās apziņas attīrīšanu no egoismā uzkrātiem sārņiem, pamatu nostiprināšanu, vertikāles līdzsvarošanu un jaunu sasniegumu pievienošanu kā vertikālē, tā apkārtesošas pasaules uzlūkojuma un izpratnes plašumā – redzes un labdarbības loka paplašinājumu.

ÿ

Mūsu dzīvi vada Apmaiņu Likums. Mēs dodam un saņemam. Cik mēs dodam – tik arī saņemam to, ko esam devuši. Mēs esam individualizētas liela kolektīva daļas. Daļa var attīstīties tikai kopuma attīstības kontekstā. Mēs esam kolektīvas būtnes visās nozīmēs – mēs nevaram būt vieni, vieni paši un nekas mūsos nav vienskaitlī – domājams kā vienīgais un citur nesastopamais.

Mēs esam vienlaicīgi vairāku pasauļu – fiziskās, dvēseliskās un Garīgās – iemītnieki ar katrai atbilstošu ķermeni tajā. Mūsu ķermeņi ir kolektīvi – atsevišķu šūnu kolektīvas darbības veidotu orgānu kopumi. Mēs paši kā šūnas veidojam savdabīgas sadraudzības – kolektīvus sabiedrības orgānus.

Mēs nevaram dzīvot ārpus šīm sadraudzībām. Mēs esam kolektīvi un dzīvojam kolektīvi – esam kooperatīvas – sabiedriskas un sabiedrības būtnes. Ja ir sabiedrība, kurā mēs esam – tad mēs esam. Sabiedrībā mēs esam tikai kā apmaiņās esoši elementi. Sabiedrība ir apmaiņu vieta un veidojums. Sabiedrība ir kooperācijas un sadarbības telpa. Tikai esot sadarbības kooperācijā – sniedzot un saņemot sadarbības un sadarbību uzturošas darbības – veltes, mēs uzturam sabiedrību un tātad paši sevi. Sabiedrība un mēs, kā tās daļa, esam sadarbības iespēju un apmaiņu veidojums. Katra sadarbība balstās Taisnīgumā, Godīgumā un savstarpējā Mīlestībā. Ja ir Mīlestība, tad viss cits Cilvēka dzīvei derīgais nāk klāt pats, savā dabiskajā – apmaiņu diktētajā ceļā.

Tātad Jaunais – Tikumiskā Cilvēka Laiks, Jaunā – Domu Sabiedrības Pasaule un Jaunā Apziņa ir Jaunas Apmaiņas Kooperācijā un Sadarbībā. Jaunā laika un Pasaules pieņemšana ir arī un reizē ar sava laika un pasaules – savu apmaiņu normalizēšanu. Jaunā Pasaule un Laiks ir atteikšanās no vecās pasaules apmaiņu kļūdām, esošo labdabīgo apmaiņu nostiprināšana un jauno apstākļu nesto jauno apmaiņu iespēju pieņemšana, apguve un izmantošana.

Mēs esam trijos pamatapmaiņu veidos – fiziskās, dvēseliskās un Garīgās pasaules apmaiņās. Šajās apmaiņās esot, mēs saņemam visu mums vajadzīgo, derīgo un labo. Mūsu fiziskā, dvēseliskā un Garīgā, arī Saprāta attīstība notiek tikai tad, kad esam līdzvērtīgās apmaiņu attiecībās ar citām būtnēm sev apkārt.

Fiziskajā pasaulē un tās apmaiņās mēs saņemam visu mūsu fiziskās dzīves un darbības nodrošinājumu. To visu mums dod Zeme. Pārtika, būvmateriāli un darba rīkiem izmantojamie resursi, kā arī visas darbam vajadzīgās izejvielas mums nāk no Zemes. Visas tālāk apgūstamās, izkopjamās, koncentrējamās un transformējamās potences nāk no Zemes. Zeme mūs apgāda ar visu, lai mēs būtu savā dzīvē uz tās apmierināti visās savās vajadzībās – pat Zemes un tās būtņu skaistums kalpo mūsu acu apmierinājumam. Neglītās un atbaidošās būtnes, kā arī viss kroplais tiek tam pienācīgā veidā no mūsu redzes lauka aizvākti un, ja vien mēs paši to nemeklējam un savā uzmanībā vai tuvumā to neturam, tad mūsu dzīves telpā nav saskatāms. Zeme mūsu acu priekšā kā pamata apmaiņu normu liek Skaistumu.

Skaistums, Taisnīgums un Mīlestība ir Zemes dzīves apmaiņu pamats. Tā ir attiecību formula, lai saņemtu visu fiziskajai dzīvei vajadzīgo, derīgo un labo. Pārtika nāk no Zemes. Tātad - lai būtu paēduši, tad ar Mīlestību un Taisnīgi jāizturas pret savu barotāju. Skaistums ir Taisnīguma mērs un Mīlestības rādītājs.

Veidojot skaistu kultūrvēsturisko ainavu, mēs rādam savu saprātīgo rūpību un darba mīlestību. Taisnīgums attiecībās ar Zemi izpaužas rūpēs par tās normālu dzīvi un Skaistuma saglabāšanu, izkopšanu un vairošanu. Fiziskās pasaules apmaiņu norma Skaistuma attiecībās ir Darbs.

Darbs ir arī Taisnīguma uzturēšanas vieds. Taisnīgi un ar Mīlestību izturoties pret Zemi mēs no tās saņemam darba mīlestību, darba prasmes, rīkus, darba iespējas un darba augļus. Zeme mūs apgādā ar visu mūsu dzīvei vajadzīgo pretī Taisnīgi prasot Darbu.

Visu šā laika lielāko nelaimju pamatā ir skata punkts uz dzīvi, kuru formulē kā „ražošanas līdzekļu un patēriņa sabiedrība”. Uzmanības centrā nonācis darba rīku – līdzekļu, veida un vides apstāklis, atbīdot darba saturu un tā ietekmi otrajā plānā. Tomēr arī darbs pats – tā saturs ir tikai līdzeklis – tas, „kurš pienes barību pārdomām”. „Domu Sabiedrība un tās Pārdomu pieredze” ir mūsu dzīves jēga un mērķis. Tādas sabiedrības cilvēku dzīves kvalitāte ir viņu pārdomu pieredzē.

Tagad Darbs ir viens no mantas kulta rituāliem. Taču darbs ir apmaiņu procesa uzturētājs, vide un, kā tāds, ir cilvēcisko attiecību elements. Sabiedrības atveseļošanās pazīme būs tā, ka darbu sāks uzlūkot kā cilvēcisko attiecību – emociju un jūtu izteikšanas līdzekli.

Ar Mīlestību un Mīlestības izteikšanai darīta darba nobeigumā, reizē ar tā augļiem mēs saņemam arī jaunas darba un augļu saņemšanas iespējas. Tātad, lai normalizētu esošo dzīvi un veidotu jauno, šajā pasaulē ir jānormalizē attieksme pret darbu, darba attiecības un attiecības ar Zemi, jāatjauno Taisnīgums, Mīlestība pret to un jāpieņem Skaistums kā šo attiecību novērtējuma mērs.

Patēriņa sātīgums nāk ar patēriņa priekšmetu apdvēseļotību. Patēriņa priekšmetus apdvēseļo priekšmetu izgatavotāju roku, jūtu un domu pieskārieni sagatavēm darba procesā un izgatavotāju labvēlība attieksmē vienam pret otru un priekšmetu lietotāju. Ja priekšmeta izgatavošanas stimuls izriet no ražotāja rūpēm par lietotāja vajadzību apmierināšanu, tad, tajā gadījumā, kad darba kolektīvā, sākot ar darba organizētājiem, vadītājiem un beidzot ar izpildītājiem un izplatītājiem, valda saskaņa un rūpju atmosfēra vienam par otra un lietotāja labklājību, priekšmets tiek apdvēseļots un tā lietotājam nes nepārejoša apmierinājuma un pieaugoša sāta sajūtu.

Tāpēc „zaļa dzīve” nav jāmeklē jaunos vai atjaunojamos enerģijas veidos, atkritumu apsaimniekošanā (kas ir atkritumu ražošanas stimulētājs) vai „vides resursu izmantošanas sakārtošanā”. „Ilgtspējība” – normāla dzīve Dzīvībai savā plūdumā ir tur, kur ir normalizētas attiecības darba kolektīvā, un darbs ir atbrīvots no peļņas kāres. Taisnīgums darba attiecībās un izvairīšanās no mehānismu pielietojuma, „konveijera apturēšana” ražošanā un patēriņā ir augstāka rentabilitāte. Sātīgums patēriņā nāk ar saprātīgu, humānu un izglītotu darba inteliģenci ražošanā un roku darba nozīmes un satura atjaunošanu darbā.

Sātīgums Zemes labumu patēriņā nāk ar Taisnīgumu savstarpējās attiecībās un Mīlestību pret zemi – tātad tur, kur Zeme ir Tiesību subjekts, un tur, kur cilvēki ir brīvi no peļņas kāres. Peļņas kāre (nesātība) un „ilgtspējība” – normāla dzīve ir savstarpēji izslēdzošas parādības. Tikumība kā attiecību norma var pastāvēt tikai tur, kur ir izskausta konkurence un zemes apdzīvotāju aizklīšana (patvaļīga pārvietošanās) prom no savas dzimtās un dzimtas dzīves vietas – dzimtenes. Aizklīšana ir plēsonīgas attieksmes pret zemi un līdzcilvēkiem cēlonis.

Normā Cilvēce un Zemes pasaule ir taisnīgās, savstarpēju rūpju un mīlestības attiecībās, kuras uztur nerimtīgs darbs. Tādēļ zemes dzīves un attiecību, kā arī visa nepieciešamā no zemes pasaules saņemšanas normalizēšana ir darba mīlestības atjaunošana.

Tur, kur ir darba mīlestība, tur ir arī rūpes, Taisnīgums un sātība - tur nav vietas peļņas kārei, korupcijai un noziedzībai – tur nav vajadzīgi ierobežojoši un nosodoši likumi, kārtības sargi, cietumi un bendes. Darba Mīlestība vai peļņa – tās ir divas atšķirīgas iespējas un ceļi. Pirmā ir Dzīvībā un dzīves turpinājumā. Otrā ir nāvē. Tie, kuri nav derīgi Dzīvei, izvēlas nāvi. Tie, kuri tiecas uz Dzīvi, tiecas ievērot šīs Dzīvības normas un iekļauties normu sistēmā tādā, kāda tā ir Dzīvības diktēta.

Te neko jaunu izgudrot un izveidot nevar, tāpat kā nevar izveidot jaunu Dzīvību un tās esības veidu. Daļa var pieņemt esošo kopumu vai to mēģināt iznīcināt, reizē iznīcinot arī sevi. Kā cilvēks izturas pret ārējo kopumu – tāpat viņš izturas pret savu iekšējo kopumu. Taisnīgums, darba mīlestība, rūpes un labvēlība ir labākas zāles pret vēzi un visām citām slimībām. Labākais ārsts ir tas, kurš saviem pacientiem iemāca vērīgi lūkoties apkārt un tur redzēt šo mīlestību, rūpes un taisnīgumu.

Labākais, ko zemes pasaule mums dod, ir Darbs. Caur darbu mēs sevī esošo mīlestību un rūpes taisnīgi izplatām pasaulē visiem, līdz kuriem varam aizsniegties, bet tur, kur mūsu rokas ir par īsām vai spēki par vājiem, paļaujamies uz to, ka Dzīvība pati rūpējas par to, lai mūsu rūpju augļi nonākt pie katra, kuram tie ir derīgi.

„Vienkārši normāli dzīvot”

{ Ar Darbu zemes pasaule mums sniedz savu Labvēlību.

2. turpinājums

ÿ

Zeme baro, ietver savā ainavā un dod vietu zem Saules. Mēs dzīvojam uz savu senču kauliem. Mēs ēdam viņu sviedru slacītās zemes labību – to, kas no tās nāk labs. Mēs sevī uzņemam to, kas caur šo zemi cirkulē riņķu riņķiem gadu tūkstošos aizvien un aizvien. Mūsu miesas caur šo zemi rit jau neskaitāmas reizes. Caur to mēs ar senčiem esam viens vesels. Mēs domājam tā, kā to mums iedveš tas, ko mēs ēdam. Mūsu fiziskās, dvēseliskās un mentālās miesas – substances nāk no un caur to zemi, kuras augļus mēs ēdam.

Zeme uztur savu augu un dzīvnieku valsti. Tā veido reljefu saskaņā ar tai uzticēto vibrāciju dabu un kopumu. Reljefs, augu un dzīvnieku valsts, klimatiskie apstākļi iedarbojas uz mūsu jutekļiem un caur tiem formē mūsu apziņas īpatnības, kuras izkopj un noteiktā attīstības virzienā virza (dod iespējas) klimatiskie apstākļi, liedzot vienu, bet uzturot citu darba un dzīvesveida stimulu. Viss, kas nāk no un caur šiem stimuliem un jutekļu nestajām ietekmēm, formē mūsu dvēseliskās substances kvalitātes – apziņu. Viss, ko mums dod mūsu zeme, mums ir vajadzīgs un derīgs. Tā mums dod vingrinājumu iespējas pūlēs un apbalvo ar pūļu pārvarēšanas sasniegumu augļiem – dvēseles kvalitātēm – Cilvēciskajām Vērtībām.

Vieta zem Saules mūs iesaista „Zvaigžņu dēlu un Zemes meitu rotaļās”. Katrs planētas apgabals ir vieta savdabīgām Kosmisko un planetāro enerģiju mijiedarbībām. Cilvēka apziņa ir šo enerģiju uztvērējs, transformētājs un sintezētājs. Cilvēka apziņa ir „Garā pupa” un „Jēkaba kāpnes”, pa kurām Zemes meitas kāpj pretī Dieva (Zvaigžņu) dēliem un Tie dodas pie savām līgavām. Bez Cilvēka apziņas (kvalitātēm) šī rotaļas un Zemes apgarošana nenotiek. Cilvēka apziņa regulē visu – sākot no klimata, zemes auglības, zemestrīcēm un ražas lieluma un beidzot ar kontinentu, tautu un rasu nomaiņu.

Tas, kurš ir īstajā vietā (zem Saules) – kura dvēseles substances un kvalitātes ir saskaņā ar vietas enerģiju plūsmām, ir laimīgs pats un svētība visiem. Tautu dzīves telpu iezīmē enerģiju savdabības robežas. Labāk nomirt savā zemē badā, nekā piesārņoties ar svešām vibrācijām (postīt enerģiju apriti šeit) vai piesārņot citu tautu dzīves telpu ar savām vibrācijām tur aizklīstot „patvēruma” vai „labas dzīves” meklējumos. Par to ir smagi, ilgi un bargi jāmaksā „līdz 7. augumam”.

Tauta ir Cilvēku un viņu darbu kopums. Cilvēku kopums ir paaudžu kārta – bērni, vecāki un vecvecāki sabiedrībā, kurā katram vecumam ir sava nozīme. Bērni ir Harmonija. Vecāki ir Labdarība, bet vecvecāki ir Sapratne. Mīlestība, Labdarība un Sapratne dod Mērķus, darbus un darba augļus – Tikumu. Tikums ir paaudžu kārtas raža – tā Vērtība, kura uztur un vairo tautu.

Augot Tikumam, iet vairumā tauta. Dilstot tikumam – dilst tauta. Tikums baro tagadni un veido nākotni. Ja pamanāt iztikas līdzekļu trūkumu, vairojiet Tikumu. Kāds ir Jūsu šodienas tikums, tāds būs Jūsu nākotnes pavalgs. Tikums ir katras dienas, mūža un darba aizdars. Tas ir tas, ko vairojot vairojas tautas un katra Cilvēka tajā labklājība.

Tauta ir tās dvēseles kvalitātes un no tām izrietošās intereses, vajadzības un darba rezultāti. Tauta ir tās savstarpējo attiecību veids. Tāpēc tauta ir tās Kultūras radītās vērtības – darba vietas, izstrādājumi un to aprites infrastruktūra.

Valdnieks ir Dieva sūtnis Tautai. Tauta ar savu dvēseļu strāvu spēku, spriegumu un pulsu izsauc sev atbilstošo – savai gaitai vajadzīgo dvēseļu spēku sakopojumu un apkopotāju. Tauta saņem to, ko tā grib saņemt – to, kurš ir viņu visu dvēseļu sintēze. Valdnieks ir Skolotājs, Vadonis un Līderis. Valdnieks ir Sintēzes un Harmonijas nesējs – viņš atsevišķās spējas un pūliņus apvieno veselajā, darbā un rezultātos. Bez Līdera – Vadoņa, Valdnieka un Skolotāja – Tautas Tēva tauta ir likteņa pamests bārabērns svešinieku kāju pameslam.

Gribat būt stipri – sekojiet Vadonim!

Gribat būt Gudri – mācieties no Skolotāja!

Gribat labi dzīvot – klausiet Tēvu!

Gribat Taisnu Ceļu iet – sekojiet Līderim! Tāds ir Likums. Tāda ir Kārtība. Tāda ir patiesība. Caur to nāk Dzīvība un Dzīve.

Līderis ir tur, kur ir darbība. Tur, kur ir spriedelēšana un runāšana, tur ir vieglākā mēle un svabadākais (bezatbildīgākais) prāts. Atbildīgam Cilvēkam ir Viena Doma, Viens Vārds un Viens Darbs. Viņam ir viena Taisnība, viens Likums un viena Īstenība katrai patiesībai. Caur šo negrozāmo negrozāmību viņš apvieno visas patiesības vienā Taisnīgumā. Līderi var pazīt pēc viņa ceļa, darbiem un rezultātiem. Līderi var redzēt pēc viņa mērķiem. Tikai mērķi iezīmē Līderi. Līderis ved uz cēloņiem. Viltvārdis cīnās ar sekām. Tūlītējais, pasaulīgais un kārdinošais iezīmē viltvārdi. Līderis nāk ar Mūžības Elpu, aicina uz pāri ikdienībai esošo un pārlaicīgās vērtībās izsakāmo.

Līderis uz to iet.

Līderim ir viens Mērķis, viens prāts un visiem viens Vārds, bet katram savs Darbs.

Līderim un viņa sekotājiem – Viens Ceļš un Viena Dzīve.

„Kas ir Latvija?”

 ÿ

 Dvēseliskajā pasaulē visu vajadzīgo mēs saņemam no mums blakus esošajiem cilvēkiem. Tajā mums vajadzīgo mēs saņemam tad, ja līdzcilvēki ir ieinteresēti mūsu dvēseles dzīves labklājībā, kura nāk ar mūsu dvēseles vajadzību piepildījumu, tad, kad viņi saprot mūs un tāpēc zin mūsu vajadzības. Visam dvēselēm vajag vienu un to pašu – viņu attīstības iespēju uzturēšanu un atbalstīšanu. Tas nozīmē, ka visas dvēseles grib „būt Labas”, jo attīstības virziens visiem ir viens – no tā, kas esam, uz to, kas būsim. Tas, kas mēs būsim, ir mums labais. No tieksmes „būt Labai” izriet neapmierinātība ar sevi tādu, kādi esam (vienmēr var labāk). Ar sevi apmierināti ir tikai aprimušie un dvēseliski mirušie.

Apkārt esošie mums saka – „tu esi labs”, vai „tu esi slikts” ar to, kā viņi mūs atbalsta mūsu dvēseles darbībā. Mēs esam „labi” tad, ja sniedzam „labo” tiem, kuriem tas „der”. Pēc pasniegtā vērtē devēju un tā saturu, kā arī saņēmēju. Tātad – lai sniegtu, ir jābūt bagātam ar to, ko sniedz un ir jāgrib sniegt, kā arī jābūt saņēmējiem.

Bērns negrib „būt labs”. Bērns „ir labs” – viņš tiecas piepildīties – viņš godīgi pilda visu savu dzīves (tā brīža) uzdevumu pēc labākas sirdsapziņas. Viņš nevar būt citāds, tāpēc ir tāds kāds ir – „labs”.

Bērnu satriec ziņa, ka viņš kādam vai kādreiz „nav labs”. Tāpat bērnam visi citi ir labi līdz brīdim, kad viņš uzzina, ka ir arī „sliktais” – kāds vai viņš pats. Tad bērnam ir jāatgūst līdzsvars – viņam ir jāpalīdz atgriezties „labā” stāvokli. Bērnam „labais” viņu intuitīvi vieno ar visu kopumu – tikai tā viņš var būt „labs” – mācīties to, kas viņu piepilda ar „labo” („slikto” mācīties nevar). Atrodot „slikto”, bērns zaudē dzīves jēgu – piepildīšanos, bet reizē atrod savas dzīves „labā” otru pusi – „labais” ir labais, ja tas kādam ir vajadzīgs. Tāpēc bērni visiem spēkiem jāsargā no saskarsmes ar „slikto” un jāaudzina labā – labākā un vislabākajā vietā un veidā. Visu labāko – bērniem.

Būdams „labs” – piepildīdamies ar „labo”, bērns kļūst „labāks” šo „labo” atdodot – un tā var piepildīties daloties. Atdošanas prasme un vēlme rāda Cilvēkā esošo Labvēlību un tās izplatīšanas spēju, dāvanu un prasmi. Daloties viņš gūst augstāku pieredzes piepildījumu, kā tas, kurš ir gūstams uzkrājot novērojumus. Daloties bērns saņem novērtējumu – citu uzkrātās pieredzes – kultūras mantojumu. Tāpēc paklausīgi, pilnvērtīgā, stipras dzimtas ģimenē auguši bērni ir attīstītāki un stiprāki, bet bērnudārzos audzētie ir „ar vienu ķemmi ķemmētie” – pievilkti pie standarta (kas ir pretrunā ar Normu), bet ar novājinātu Cilvēcisko un tādēļ radošo spēju attīstību.

Daloties mēs redzam, ko saņēmējs vēlas saņemt. Kas ir viņa „labais” un to, kas viņaprāt „labs” ir mūsos – kas viņam ir derīgs. Daloties mēs izzinām sevi iekšēji (kas mūsos ir) un apkārt esošo dvēseļu pasauli (ko tām vajag). Daloties mēs atrodam līdzsvaru starp to, kas ir mūsos (varam to papildināt) un to, ko grib saņemt citi.

Тā ir mūsu „vietas” apziņa. Katrs ir laimīgs tādā mērā, cik atrodas savā vietā - cik viņš zin, kas viņš ir un ko te var saņemt vai dot citiem. Bērns, saprotot savu vietu un bērna stāvokli ģimenē, atgūst to, ko tagad viņam laupa viņa „tiesību” ierādītāji. Tas ir tas līdzsvars, kuru atjaunojot, bērns atkal atgūst savu „labo” dabu, kļūst spējīgs dot un vienlaicīgi tas ir katrasdvēseles „paradīzes” stāvoklis. Šis stāvoklis ir pilnīgas līdzsvarotības (veselības) un savstarpējās saprašanās stāvoklis. Tas, ko dodam ir tas, ko sagaida, un tas, ko sagaidām, jo mēs sagaidām to, ka mūsu devums gūs atzinību – tas ir atbalsts mūsu darbībai šajā virzienā. Vienlaicīgi – būt piepildītam ar „labo”, nozīmē būt piepildītam ar spēju dot – te spēja dot ir „labais”.

Atrašanās kādā „īstajā vietā” nāk no šis vietas „īstuma” – tā, ko apkārtējie prasa no šis vietas ieņēmēja. Tātad „labais” mūsos mūs par labiem nepadara. Par to mūs padara apkārtesošais un tas, ko no mums gaida. Tikai tad, kad esam atraduši „īsto” pielietojumu savam „labajam”, esam kļuvuši „īsti” un „labi”. To sauc par „kalpošanu”.

Katrs kalpo tik, cik viņš ir „īstajā” vietā. Atrašanās īstajā vietā dod piepildījumu un apmierinājumu – „dzīves mērķi saskan ar iespējam” – tā ir Laimes formula. Tātad, Laime nāk līdz ar kalpošanu – tik, cik dodam, tikpat arī saņemam. Cik dodam citu izaugsmei - veicinām viņu „labo” viņos, tik arī saņemam mūsu „labā” izaugsmei veicinošo. Sniedzot atbalstu, atbalstu saņemam.

Kalpošana ienes Taisnīgumu, Darbu un Mīlestību. Kalpošana – nesavtīga dalīšanas ir iespējama tikai Mīlestības apstākļos. Kalpošana – dalīšanas un izaugsme prasa darbu, notiek tikai caur darbu un ir darbs. Darbs ir tikai tā resursus iesaistošā Cilvēka darbība, kurā kopā ar materiālo vērtību rašanos un attīstību rodas arī jaunas Cilvēciskās kvalitātes, attīstot Cilvēciskās Vērtības.

Atlīdzināts tiek tikai darbs – viss cits nes zaudējumus. Kalpošana notiek Taisnīguma ietvaros. Taisnīgums – katra piepildījums, apkārtējo pieprasījums un atlīdzība par devumu ir pilnīgā līdzsvarā. Atrašanās „īstajā” vietā ir Taisnīguma ievērošana un tā baudīšana. Tikai tur, kur katrs ir savā „īstajā” vietā, valda Taisnīgums. Tikai tur, kur katrs ir savā vietā, ir Darbs un Mīlestība.

Atjaunot kartību un normalizēt dzīvi – sociālo mieru, kārtību un Taisnīgumu – dot Cilvēkiem dvēseles dzīves apmierinājumu, nozīmē atjaunot tādu sabiedrības struktūru, kurā katrs ieņem to stāvokli, kādu viņam piešķir viņa spēja būt derīgam sabiedrībai. Tas nozīmē – atjaunot savstarpējās rūpes sabiedrībā. Tas nozīmē, ka katrs rūpējas par sabiedrības labklājību un sabiedrība rūpējas par katra labklājību. Tā ir Labvēlības un Pateicības vairošana. Tā ir Cilvēka dzīve Cilvēciskās dzīves labklājībā.

Labklājība ir izaugsmē. To veicina darbs un priekšā stāvošo grūtību pārvarēšana. Katra Cilvēka labklājība nāk ar tām grūtībām, kuras viņš ir pārvarējis ar sabiedrības līdzdalību. Sabiedrības labklājība nāk ar tām grūtībām, kuras ir pārvarētas ar kopīgu visu sabiedrībai piederīgo piedalīšanos to pārvarēšanā.

Cik katrs ir piedalījies – tik katrs ir saņēmis un saņems.

Tur, kur negrib piedalīties – tur arī nekā nav.

Tur, kur negrib grūtības pārvarēt – tur nekāda pieauguma nav.

Tur, kur grib svešu pārvarējumu izmantot – tur savu labklājību zaudē.

Jurģinieki jurģojoties nojurģojas.

Tas ir taisnīgi.

 ÿ

Taisnīgumu iedibina savstarpējas rūpes. Tas nozīmē, ka taisnīga sabiedrība no katra prasa tikai to, ko viņš tai var dot un dod tikai to, kas viņam ir patiesi vajadzīgs. „No katra pēc spējām – katram pēc vajadzībām.” Tas nozīmē arī to, ka tāda sabiedrība katram nosaka viņa pienākumu, tiesību, atbildības un brīvības robežas atbilstoši viņa ieņemamajam stāvoklim – „vietai” sabiedrībā. Jo lielāks devums – jo lielāki pienākumi, jo lielākas tiesības, atbildība un arī lielāka brīvība. Mazs devums – arī viss cits tādam ir atbilstoši mazs. No maza maz ņem un maz arī dod, toties to, kas viņam viņa stāvoklī ir vajadzīgs – viņu neapgrūtina ar uzdevumiem (atbrīvo no to risināšanas), kurus viņš risināt nevar. Tos viņa vietā risina tie, kuri to darīt var, grib un prot – kuriem tas sagādā prieku. Tas ir Taisnīgi.

Mazais redz sevi un mazu laukumiņu sev apkārt.

Lielais redz visus un lielu gabalu visiem apkārt un tālu uz priekšu.

Lielais izvēlas ceļu, kuru visi var iet un savu grūtību daļu nest.

Lielajiem būs katru mazo aprūpēt, bet mazajam nebūs Lielā darbā savu degunu bāzt.

Lielajam būs būt Taisnīgam un mazajam būs būt Pateicīgam. Taisnīgums un Pateicība ir saskaņā viens ar otru. Pateicība uztur sabiedrību un atalgo Taisnīgumu. Taisnīgums ir augstākā Labvēlība. Taisnīgums, labvēlība (rūpes), darbs un pateicība ir pamatakmeņi, uz kuriem turas un to veidotajā telpā aug sabiedrības un katra Cilvēka apziņas ēka.

Taisnīgums – devums un guvums apmaiņā, rūpes, darbs un pateicība ir arī katras ģimenes pamats, būtība un saturs. Tie visi kopā izriet no Mīlestības, kas ir to un, tātad, ģimenes esamības cēlonis. Ievērojot šīs attiecības sevī, sabiedrība rūpējas par katru sev piederīgo, tādā mērā, kādā rūpējas par viņa ģimeni, kurā uztur šos dzīves principus.

Ģimeni viedo tie, kuri tajā ieņem savas „īstās” vietas. Ģimene ir Taisnīga un taisnīgu dvēselisku attiecību apmaiņu vieta. Ģimene Cilvēkiem ir dota kā viņu izaugsmes un dvēseļu pilnveidošanas vieta. Atjaunot kārtību un normalizēt Cilvēka dvēseles un sabiedrisko dzīvi – nozīmē atjaunot ģimenes vietu sabiedrībā, kārtību ģimenē un ģimenes dzīvē, kā arī Cilvēka, ģimenes un sabiedrības attiecībās. Te der pievērsties mūsu izstrādātā Ģimenes kodeksa apgūšanai.

Ģimene ir ieinteresēta savu iespēju attīstībā caur katra labāko spēju attīstību viņā, un tādā kārtā katram dod viņa dvēseles dzīves vajadzību piepildījumu. Savstarpēji rūpējoties viens par otru, ģimenes locekļi piepildās ar sniegto un saņemto labo, ir līdzsvarā un līdzsvaro – papildina viens otru. Ģimene ir visspēcīgāko un intensīvāko labvēlīgo apmaiņu vieta, kura piesaista katram derīgo darba, pārdzīvojumu, pārvarējumu un Zināšanu daudzumu. Dāvājot interesi un ieinteresētību, mēs to pašu – interesi un ieinteresētību saņemam no tiem, par kuriem interesējamies mēs.

Esiet ieinteresēti un būsiet uzmanības centrā!

„Vienkārši normāli dzīvot”

Inteliģences mēraukla, kā personībā, tā sabiedrībā kopumā, ir tās Atbildība. Sevišķi būtiski tas ir tagad, kad vēsturiskie apstākļi mums liek atjaunot sabiedrībā zudušo inteliģences jēdziena saturu un ar to piepildīt tās darbības, kādas veic tie, kuri pretendē uz šī augstā vārda nešanu.

Garīgā atdzimšana, kas ir radošo spēku atjaunotnes – “atmodas” pamatā, tikai tad būs veiksmīga, kad to uztvers un ieviesīs dzīvē visi tie, kuriem jau pēc definējuma ir jāatsaucas un jāaprūpē katru savas tautas Garīgo kustību. Ir naivi domāt, ka Garīgās inteliģences jēdziens būtu attiecināms tikai uz baznīcas garīdzniecību. Tas tāpat attiecas arī uz katra Cilvēka inteliģences Garīgo daļu – to viņa dvēseles kvalitāti, kura, esot vadošā viņa inteliģencē, apvienojoties ar citām, ceļ kopīgo tautai piemītošo Garīgo inteliģenci.

Katra Cilvēka ikdienišķā visu triju viņa inteliģences formu izpausme ir tas, kas viņam izvirza Pienākumus, viņu nolemj un aicina uz Taisnīgumu un Atbildību. Inteliģencei ir jāuzņemas atbildība par savas darbības tikumiskajām, ekonomiskajām un sociālajām sekām, bet, tā kā taisnīgums prasa, lai tas, kuram ir vairāk iespēju, uzņemtos arī lielāko atbildību, tad inteliģencei, ja to prasa situācija, pašai jāķeras pie savu kļūdu un to seku labošanas.

Skaistums ir Atbildības redzamā daļa, bet Taisnīgums ir katra radoša darba iekšējais saturs un pamats. Mūsu laika pamatproblēma ir līdzsvara un vienotības zudums sabiedrībā un to veidojošajās apziņās. Tāpēc starp Cilvēkiem ir jāatjauno sabiedriskās un sadzīves attiecību saites, gluži tāpat, kā Zināšanu, Atbildības un Taisnīguma saistība Cilvēkā. Katra Cilvēka Gods ir nesaraujami saistīts un līdzsvarots ar viņa Taisnīgumu. Šī saistība eksistē tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tās ir vienas un tās pašas Cilvēka dvēseles kvalitātes izpausmes viņā un ap viņu. Tas, kas Cilvēka dvēseles telpā parādās kā viņa Gods, attieksmē pret citiem ir redzams kā Taisnīgums un Cieņa.

Šis ir sabiedrības un personības interešu līdzsvarojuma vajadzības galvenais iemesls. Katra Cilvēka gods rod izpausmi taisnīgā sabiedrībā. Nepamatota personības lomas paaugstināšana noved pie Taisnīguma zuduma, bet sabiedrības interešu vārdā veiktas personības nivelēšanas dēļ tiek pazemots un cieš Cilvēka Gods. Tādā dvēseles stāvoklī nav iespējama patiesa prāta apgaismība un Cilvēka audzināšana.

Ar to tiek grauta Cilvēces eksistences pamatā esošā Tikumība, kura atklāj Cilvēka dzīves jēgu, jo tikai tikumīgā sabiedrībā viņa rīcība  ved pie labdabīga rezultāta.

Tas atvedina mūs līdz domai par Kultūru (šī vārda sākotnējā nozīmē), kura, būdama neatņemama un attīstāma katra Cilvēka dvēseles kvalitāte, vienlaicīgi, caur viņa piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē, piemīt arī šai sabiedrībai kopumā, kā tās inteliģence, un tādā kārtā ir tas saskaņojošais un līdzsvarojošais spēks, kurš veido normu sistēmu sabiedrībā un uztur to katrā tās pārstāvī. Sabiedriskajā darbībā un Cilvēku sadzīves attiecībās Kultūra ienāk ar tradīciju pārmantojamību, radošu attieksmi un darba mīlestību – radošu darbu, kura pamatā ir Taisnīgums – mūsu meklētā zaudēto attiecību līdzsvarojošā daļa.

Kā jau tika atzīmēts – caur skaistumu mēs redzam Atbildību – Cilvēka Zināšanu, Uzticības un Līdzcietības saplūsmes rezultātu, kas ir sabiedriskās darbības panākumu un sadzīves saišu pamatu pamatā. Tādā kārtā, vēršoties pie labākā, kas ir Cilvēkā, pie viņa dvēseles skaistuma, mēs varam atjaunot zaudētās Cilvēcisko attiecību un sadzīves saites.

Tā ir inteliģences Garīgā darba būtība un viņas loma Cilvēka Ētiskajā atdzimšanā.

„Pēcvārds”

Ko dāvājam – to saņemam. Kas mums ir – tas esam, un to arī apmaiņu ceļā dāvājam un saņemam. „Tāds tādu atrod” – (apmaiņu līdzvērtība) nozīmē arī to, ka katra parādība un kvalitāte piesaista sev atbilstošo. „Jo augstāk – jo skaidrāk” redzamas atbilstības un to apmaiņas, esot viena kopuma daļām. Vistuvāk un visciešāk kopā esam domu pasaulē.

Tad, kad skatāmies uz šo pasauli, redzam, ka Domas ietērps ir Vārds. Satura bez ietērpa nav, tāpat kā ietērpa nav bez tā cēloņa. Vārda saturs ir Doma. Domas ietērpjas vārdos, kuri, kopā likti, veido Runu, bet domāšanas īpatnības – tas kādā veidā tiecamies uz mums saprotamo un vajadzīgo Labo, ir cēlonis tam, ko saucam par valodu. Kā domājam – tā runājam. Par ko domājam – uz ko tiecamies – tāda tauta esam un tādā valodā runājam. Valoda uzrāda vērtības.

Tātad, domu pasaules kopībā lūkojot, redzam, ka domas kopība izpaužas valodas kopībā. Tās ir divas nesaraujamas viena vesela daļas. Šīs daļas saista to abu darbības vēsturiskuma veidojumi – zināšanas, Vīzija un Valsts.

Te nu ir jāizdara atkāpe skaidrības ieviešanai. Arī dzīvnieki domā. Arī dzīvnieki ir domu apmaiņās un šo apmaiņu radītā kopībā. Tomēr tā nav tā pati kopība, kurā ir Cilvēki. Dzīvnieku kopībai ir citi cēloņi tāpēc, ka dzīvnieku pasauli vada cits dzīves princips. Dzīvniekiem nav gribas brīvības, tāpēc viņu dzīvi vada Dabas Likums tieša veidā. Dzīvnieki tikai izpilda tā prasību savu iespēju, vajadzību un interešu robežās.

Cilvēki ir Tikumiskas būtnes, kurām ir gribas brīvība, tāpēc viņi radikāli atšķiras no dzīvniekiem ar to, ka plāno savu dzīvi un plānotā sasniegšanai izvēlas tam atbilstošus līdzekļus. Cilvēkiem ir Mērķi un līdzekļi. Cilvēki no dzīvniekiem atšķiras ar to, ka Cilvēkiem ir Vērtības un intereses. Cilvēku Mērķi ir Cilvēcisko Vērtību telpā un ir vērsti uz šo Vērtību uzturēšanu, pilnveidošanu un šo Vērtību augstāku pakāpju sasniegšanu. No Vērtībām izriet tām atbilstošas intereses kā to sasniegšanas līdzekļi, un radošs darbs kā interešu pielietojuma un izpausmes veids. Visas Cilvēku Vērtības ir tās pašas jau agrāk pieminētas 12 Cilvēciskas Vērtības (skat. „Par Telpu un Vērtībām”).

Dzīvniekiem nav gribas brīvības. Dzīvnieku darbību nosaka Dabas Likums. Dzīvnieki tikai izpilda TĀ prasības un ir pilnīgā TĀ varā. TAS ir viņu kungs. Viņi ir TĀ bezierunu kalpībā – verdzībā. Dzīvnieki neplāno – dzīvnieki izpilda – viņus ieplāno. Dzīvniekiem nav Vērtību. Tāpēc tiem nav mērķu un tie neplāno, bet dzīvo nemainīgu vajadzību – interešu apmierināšanas rūpēs. Šīm rūpēm nav vēsturiskuma – tās vienmēr ir vienas un tās pašas – tām nav attīstības, tās izriet no dzīves Vietas un tur valdošajiem apstākļiem. Apstākļu maiņa nosaka rūpju raksturu un apmērus. Apstākļi nosaka dzīvniekiem tā brīža intereses.

Tāpēc dzīvniekiem nav valstu un nav Vīzijas. Dzīvniekiem ir Zināšanas par to, kā risināt interešu uzturētās vajadzības apstākļu robežās, bet nav veida kā iegūt Zināšanas par jaunajiem apstākļiem un rīcību tajos. Dzīvniekiem nav Zinātnes. Zinātne ir augstākā Gribas Brīvības izpausme. Zinātne, noslīdot līdz lietišķo tehnoloģiju meklēšanas, izstrādes un apgūšanas līmenim, beidz būt Zinātne – iziet no Gribas brīvības lauka un nonāk dzīvniecisko materiālo atkarību laukā un atkarības stāvoklī. Tāds „zinātnieks” ir mērkaķis, kurš meklē piemērotāko nūju banānu ķekara pievilkšanai.

Tāpēc dzīvnieki atkārto vienu un to pašu tiem pieejamo vai arī, apstākļiem pārāk radikāli mainoties, izmirst. Tur, kur nav Vērtību – Mērķu, tur nav plānošanas, tur nav vēsturiskuma – valstu un Vīzijas. Tāpēc tādiem „vēsture ir beigusies”. Vēsture „dzīvo” tajos, kuri iet cilvēcisko Evolūcijas ceļu. Tie, kuri ir „atkrituši” no Evolūcijas, ir zaudējuši savu vēsturi – vēsture ir tos „atstājusi” Dieva pamestā zemē – zemē bez Dieva – bezdievju pasaulē.

Cilvēkus viņu domu pasaulē vieno viņu Vērtību – Mērķu vēsturiskums – to izcelsme un sasniegumi, kā arī tālākā virzība. Tauta ir Cilvēki ar vienādu vērtību akcentējumu un izpratni par spēju pielietojumu no Vērtībām izrietošo mērķu sasniegšanai (ar vienādām dvēselēm un to prasībām). To vēsturiskums ir katras valsts pamats, esamība un nākotne. Vērtības un ar tām saistītie Mērķi Cilvēkus pulcina ap sevi un liek tiem dibināt valstis.

Tur, kur ir Vērtības un to diktētās intereses, tur ir valstis. Tur, kur paliek tikai intereses  – tur valsts izzūd, jo nav vajadzības pēc tās un valsti uzturoša cēloņa – Vērtību. Tur, kur ir Cilvēks ar savām Vērtībām un to sasniegšanas plānošanu – tur ir Valsts. Tur, kur Cilvēks tiek nospiests dzīvnieciskās apmaiņu attiecībās – tur paliek tikai eksistenciālas intereses un tāpēc zūd valsts.

Valstī apvienojas Cilvēki ar vienādām Vērtībām, bet atšķirīgām Zināšanām un spējām. Tādēļ katram viņu zināšanu apmērā un kvalitātē ir citas spējas, intereses un līdzekļi šo Vērtību sasniegšanā. Tāpēc, esot vienotiem Vērtībās – Mērķos, katram tomēr valstī būs citas intereses – katram attīstības līmenim būs cita izpratne par valsti, par apmaiņu raksturu tajā. Katram tā būs ar citu seju. Vienam tā būs Māte – Sargātāja. Citam tā būs darbības telpa, bet vēl citam tā būs sargājams un aprūpējams auklējums – iznēsāts, radīts un rūpēs audzināms bērns. Katram viņa intereses zīmēs citu valsti, dos citas zināšanas par sevi, citu pieredzi un citu darbību un vajadzību virzienu.

Valstī vienmēr apvienosies aprūpējamie, darbinieki un aprūpētāji. Aprūpētie aug aprūpējumā un tāpēc pieprasa un saņem aprūpi valstī. Tās ir viņu no paklausības pienākuma izrietošās tiesības – tiesības būt aizstāvētiem, aizsargātiem un aprūpētiem. Darbiniekiem vienmēr būs viņu Inteliģences diktētie pienākumi un tiesības veikt aprūpi pār aprūpējamajiem, tāpēc, ka darbinieki aug šajā darbā. Tur, kur inteliģence veic aprūpi, tur tā ir stipra, derīga un vajadzīga. Tur, kur inteliģence atsakās no sava pienākuma – aprūpējamo aprūpes darba, noslēdzas pati sevī un pievēršas pati savu „iekšu” apcerēšanai un pucēšanai, tur tā zaudē savu eksistences jēgu un beidz pastāvēt.

Aprūpētāji – valsts auklētāji un sargi aug savā darbā un pastāv tik ilgi, kamēr ir tās aprūpētāji un sargi. Tad, kad valsts tiem kļūst par viņu iegribu apmierinātāju, viņi izvirst un kļūst par nominālas tradīcijas izpildītājiem vai apkarojamiem kaitēkļiem, uz kuriem nav attiecināmas Cilvēku sabiedriskās dzīves normas un jēdzieni. Tādi pāriet kriminālo attiecību un jēdzienu laukā.

Valsts radītāji, sargi un aprūpētāji uztur valsti, uzturot tās Vērtības un Mērķus, uzturot vadību pār tās darbiniekiem un visiem saviem aprūpējamajiem, tāpat kā Vecāki – Tēvs un Māte aprūpē, vada un audzina (ja vajag – tad ar pienācīgu bardzību) savus bērnus. Aprūpētāju un aprūpes vadītāju darbu redz pēc viņu darba augļiem – aprūpējamo Cilvēciskās izaugsmes un visa veida labklājības.

Valsts, vajadzību un iespēju redzējuma atšķirību dēļ nav iespējama vienāda attieksme, pienākumi un tiesības tajā - tātad nevar būt visiem vienādu brīvību un atbildības. Lielākiem pienākumiem – lielākas tiesības, atbildība un tādēļ lielākas brīvības, par kurām nevar spriedelēt tie, ar mazākiem pienākumiem – tie, kuriem ir mazāka atbildība. Tēvu un Māti neizvēlas. Tēvam un Mātei piedzimst – pievienojas dzimstot.

Valsti izvēlas, pievienojoties Līderim. Tie, kuri neredz Līderi – tiem nav valsts un valstiskuma apziņas. Par Līderi kļūst uzņemoties pienākumus. Par pavalstnieku kļūst sekojot Līderim. Cilvēkam ir tikai vienas vēlēšanu tiesības – izmantot savu gribas brīvību savas dzimtās zemes (zemes un tautas, kurā viņš ir piedzimis) valsts līdera pieņemšanai un sekošanai tam vai nodevībai pret to visu kopumā ņemtu. Bērns ir kopā ar vecākiem vai nodod tos, no saviem vecākiem atkrītot.

Katrai valstij ir viens Līderis, viena partija, reliģija, vērtību sistēma un viena tauta. Cik partiju – tik valstu, tik reliģisko sistēmu un tautu. Cits Līderis – cita Vērtība – cita tauta. Valsts sakārtošana ir tās Vērtību noskaidrošanā, Līdera pieņemšanā un tautas aprūpē.

„Viena zeme – viena tauta – viena vērtību sistēma – viena reliģija – viens līderis – viena valsts”.

„Vienkārši normāli dzīvot”

3. turpinājums

Nevar būt tā, ka nav līdera. Ja ir kopa – tad ir viņas Līderis. Ja ir Līderis - tad ir tie, kuri viņam seko – iet tajā pašā virzienā, kurā viņiem pa priekšu dodas Līderis.

Ir jāsaprot viena vienkārša Patiesība. Tad, kad mēs runājam par Līderi – mēs runājam un domājam par Skolotāju. Līderis ir Skolotājs saistībā ar konkrēto darbību. Līderis – Vadonis un Skolotājs ir viens un tas pats. Visi šie vārdi izriet no Nākotnes jēdziena, tās sasniedzamības kategorijā. Nākotne un Līderis – Skolotājs ir viens un tas pats. Kad uzklausām – sakām Skolotājs, kad darām – sakām Vadonis.

Acīmredzot, problēma nav pašā Līderī, bet līderisma būtības izpratnē un tajos, kuriem tas ir jāsaprot. Līderis bez sekotājiem ir neviena neievērots pilsētnieks savās gaitās vai kāds, kuru vērotāji nodēvē par dīvaini, jo šis Cilvēks neatbilst viņu uzskatiem par to..., to..., un vēl visu pārējo, kādam vajadzētu būt sakarīgam cilvēkam. Tāds Līderis var būt vientuļš ceļinieks kalnu pārejā, uz meža takas vai tuksnesī. Kādu par Līderi padara viņa sekotāji. Viņu izpratne par saviem mērķiem, vajadzībām un iespējām ir tā, kura tiem ļauj ieraudzīt to, kurš dodas turp, kur viņi vēlas iet.

Protams, lai ietu pa priekšu, ir jāiet vispār – pašam par sevi un neatkarīgi no sekotāju atzinības. Protams, Līderis – tās ir rakstura īpašības, kuras ļauj uzņemties atbildību par savu rīcību un rīkoties saskaņā ar savu pārliecību, neklausoties kritiķu balsīs. Protams, tās ir Zināšanas vai pietiekami stingri uzskati par savas rīcības pamatotību un pareizību. Protams, tā ir pietiekami laba saskaņošanas spēja, saskaņojot mērķi, metodes un iespējas ar apstākļiem, kā savā darbībā, tā arī sekotāju lokā. Protams – katrs nevar būt Līderis – par tādu ir jāpiedzimst, tomēr, par Līderi var būt tikai tas, kurš nealkst Varas. Viņa, Debesu dotās, spējas viņam to dod, bet jebkurā gadījumā, par Līderi viņu atzīst viņa sekotāji. Bez tiem šis Līderis ir tikai „kāds Cilvēks”, kāds dīvainis, kāds „pasaules lāpītājs” un kārtējais Saules pilsētas taisītājs – utopists un gaisa grābslis vai trakais profesors. Un, protams, mēs nerunājam par barvedi, mēs runājam par to, kas notiek Cilvēku pasaulē.

Tātad, pirmkārt – līdera trūkums vispirms ir apkārtējo nespējā redzēt to, kurš ir viņu Līderis. Austrumos zin likumu – kad skolnieks ir gatavs, atnāk Skolotājs. Kad kopa ir gatava tā „saņem” savu Līderi, kurš bijis parasta pilsētnieka vai nesaprastā dīvaiņa veidolā līdz brīdim, kad ap viņu sāka pulcēties viņa sekotāji. Kāda kopa – tāds Līderis. Vācija, kad bija neapmierināta ar savu Veimāras republiku, saņēma savu Hitleru, kurš pirms tam dzīvoja kā sīks, neviena neatzīts akvarelists – Šiklgrūbers ar krietnu žīdu asiņu piešprici. Kad Grieķi bija gatavi kaut vai līdz Indijai aiziet, viņi saņēma Maķedonijas Aleksandru. Kad bija bruņinieki, tad bija viņu Artūrs. Kad bija Druīdi, tad bija viņu Mitra un visi citi viņu Dievi.

Tātad, otrkārt, - Līderis ir tur, kur ir sekošanai gatavie. Līderis nav iniciators, bet saskaņotājs – nobriedušas nepieciešamības piepildītājs, un, tas nozīmē to, ka tiem, kuri Līderi gaida, vispirms jātiek skaidrībā pašiem ar sevi un savām vajadzībām.

Ja mēs aptaujātu daudzos Līdera gaidītājus, tad dzirdētu, ka katram būtu savs - no citiem atšķirīgs Līdera tēls. Ja taujātu sīkāk, tad redzētu to, ka katram ir cits mērķis un izpratne par tā sasniegšanu un katrs sevi domā par pietiekami gudru esam, lai spriestu par lietām, kuras būtu jāatstāj Līdera ziņā. Tur, kur visi grib būt gudri, kur negrib atzīt savu nepilnību – tur nevar būt un tiem nav vajadzīgs Līderis, bet tikai tas, kuru dzīt sev pa priekšu kā grēkāzi vai buldozeru ērtākas takas ierīkošanai. Daudz ir Līdera gaidītāju, bet cik ir to, kuri ir gatavi atzīt savu nespēju sekot Līderim savas tukšās augstprātības un Cilvēcisko Vērtību trūkuma dēļ?

Daudz ir Līdera gaidītāju, bet vai viņu Līderis visiem ir tas pats, redz visiem vienus un tos pašus mērķus un iet vienā un tai pašā virzienā? Pilnīgi iespējams, ka domājot un runājot – Līderis, katrs to piepilda ar citu saturu. Tur, kur nav vienotības, tur nevar būt vienojošā Līdera.

Kaut gan – var būt, bet, ja tāds nāktu, tad Jūs pirmie sāktu brēkt – diktatūra! Totalitārisms! Čingizhans! Mao Dce Duns! Staļins! Impērija! Laidiet mūs ārā! Mēs gribam brīvībā! Brī–vī–bu! Brī-vī-bu! Katram, kurš runā par līdera vajadzību ir jātiek skaidrībā ar vienkāršu jautājumu.

- Vai tas, kuru viņš gaida, apmierinās viņa priekšstatus par to, kāds ir Līderis, vai būs tāds, kādu prasa šis laiks un tautas reālās vajadzības, un, vai viņš ir gatavs pieņemt par labu to, kāds šis Līderis būs un to, ko Viņš par labu un pareizu atzīs?

Patreizējā līdera izraudzīšana vairāk atgādina laupītāju bara vadoņa izvēlēšanu cerībā, ka viņš tiem lielāko guvumu nodrošinās un uzņemsies bīstamāko lomu laupīšanā. Ka viņu bandas vadonis, bandu konkurences cīņās atradīs iespēju visiem izsprukt ar veselu ādu un krietnu naudas lādīti padusē. Tad, kad kādam atkal rodas sapnis par Līderi, viņam vispirms ir jāatbild uz vienkāršiem jautājumiem;

- Kas es esmu?

- Ko es gribu?

- Kāpēc man tas vajadzīgs?

- Ar ko es gribu (varu) būt kopā?

- Cik esmu gatavs par to maksāt?

Tā jau nav, ka šajā zemē tagad nav līderu! Tieši otrādi – tādu ir ļoti daudz. Katrai partijai tāds ir. Katrai Kristiešu sektai, jogu pulciņam vai apskaidrības meklētājiem ir kāds gaišreģis, lieljogs vai dižbīskaps.

Līderīšu ir par daudz. Par daudz nesaistītu virzienu un mērķīšu. Nav kopsaucēja – tā, kas to sasaistītu vienā veselumā – vienā plostā, kurā katram baļķim ir sava vieta un kurš ir peldētspējīgs par tik, cik katram baļķim piemīt viņa peldspēja.

It kā jau visi tiecas uz labo un nodrošināto, dzīvotspējīgo nākotni, tomēr katrs to redz cita ceļa galā un savu spēcīgo elkoņu izbrīvētu. Kopsaucēja nav „nākotnē gājēju” apziņā. Un, kur gan lai tas rastos, ja gadiem ilgi katram galvā dzītas viņa „Cilvēktiesības” uz personisko iniciatīvu jebkurā brīdī, vietā un veidā. Ja, katrs, kurš grib var pļāpāt kur, kad, un ko grib, nerēķinoties ar tiem, kurus sakropļo viņa izteiktās muļķības vai tīšā maldināšana, savu naudas lādīti pildot.

Kur lai rastos šis kopsaucējs prātos, kuros iekārtojušies svešu Dievu, kultu, rituālu, atklāsmju un pašpilnveidošanās skolu sludinātāji! Tas, kas ir sašķēlies savā prātā un dvēselē, nevar būt vienots rīcībā.

Tauta nav homogēna masa. Tajā ir sargājamas dzīvesveidu atšķirības, dažādas izglītības un darba radītu domāšanas veidu īpatnības. Tajā ir „vērotāji”, „domātāji”, „krājēji” un „racēji”. Tai vajadzīgi Ideju ģeneratori, noformētāji, administratori un izpildītāji. Viņi var veidot un uzturēt savas kopas, biedrības un partijas par tik, cik tas palīdz un ir vērsts uz, ir pakārtots kalpošanai Kopīgam mērķim, cik tas papildinoši iekļaujas vienotā darbā un plānā, cik tas ir spējīgs ierobežot individuālo Kopīgā labā un gūt savas nākotnes nodrošinājumu Kopīgā esamībā, stiprumā un labklājībā. Protams, katram ir tiesības būt iniciatīvas bagātam vai izteikt savu domu atbilstošā veidā, vietā un laikā, ja tas kalpo un palīdz nostiprināties Kopīgajam un kalpo tā mērķu sasniegšanai.

Liekas – tas ir tik vienkārši un pašsaprotami. Liekas – vajag tikai rakt! Tomēr kaut kā nerokas, bet, ja rokas, tad aiziet šķībi kaimiņa dārzā iekšā un tur saraktais uz savu šķūnīti velkas. Liekas, kaimiņa auto viņam nepelnīti liels, bet viņa sēta pārāk augsta un pārāk cieši žņaugi savā sētā lustēties liedz. Liekas – vajag rakt, bet patiesībā – Lidot vajag!

- Vai esat redzējuši skolotāju streikus un prasības par darba kvalitātes celšanu, apstākļiem un izglītības saturu?

- Vai esat ārstus dzirdējuši pieprasām Cilvēka dvēseli pirmajā vietā par ārstniecību runājot likt?

- Vai esat policistu piketu redzējuši tad, kad zagļi ierobežo viņu tiesības zagļus ķert?

Es neesmu. Tikai par algu, tikai par algu un naudu vien visi ķīviņi skan.

***

Zeme un viss piezemētais ir sadalītā radītājs, uzturētājs un sekas. Tas ir šķīrējs un dalītājs, savtības ieviesējs un skaidrības dzēsējs. Debesis ir Vienotājas, Vienotības pasaule, Vienotības nesējas un dāvātājas. Pa zemi grābstoties, Vienotību atrast nevar. Tā var dibināt partijas un komitejas, veidot komisijas, uzņēmumus un aģentūras. Var dibināt stipendijas, fondus un rakstīt projektus, bet no tā visa nebūs nekādas jēgas, ja tam visam nebūs kopsaucēja.

Tādu kopsaucēju var dot tikai tas, kas ir kopīgā nesējs – tas, kam tas piemīt. Tikai tur, kur ir negrozāmi pārmantojama Ētisko, Estētisko, domāšanas un dzīves veidu normu sistēma, kur katra Cilvēka Iekšējais Likums atrod atbalsi tādā pašā Iekšējā Likumā cita Cilvēka Sirdī, tur – atbilstoši šim Likumam pieņemtās laicīgās likumu un priekšstatu normās var tikt būvēta sabiedrība, sabiedriskā dzīve un darbība.

Tikai uzticība Debesīm – reliģiskā vienotība reliģiskajā dzīvē var dot Garīgo Vienotību. Tikai Garīgā Vienotība var dot pasaulīgo pūļu, darbību un centienu vienotību – to stāvokli, kad katra individuāli darītais organiski iekļaujas sabiedriskās dzīves virzībā un ritmā.

Vienotība ir trešā Garīgā vērtība – Goda jūtu izpausme, ja raugāmies no Identitāšu puses. Pie tās varam nonākt, ja uzturam savu Savdabību – ceturto Garīgo vērtību. Savdabība ir vienojošā vērtība, kura, Cilvēcisko Vērtību centrā būdama, vieno tās ar Garīgajām Vērtībām. Zūdot tautas savdabībai, zūd tās Cilvēcisko Vērtību saistība un pieeja Garīgajām Vērtībām. Tikai tā sabiedrība, kuras apziņas uzmanības centrā ir Cilvēciskās Vērtības, var būt Radoši Savdabīga un Vienota kā Garā, tā arī politiskajā, saimnieciskajā dzīvē un savstarpējās kaimiņattiecībās.

Saiti ar Debesīm uztur Filosofija. Kad tautu atstāj Filosofi, panīkst un izvirst tās reliģija. Tad tauta pievēršas svešzemju Dievu, māžu un brīnumdaru medībām. Caur to viņa zaudē savu mentālo Savdabību un Garīgās Vērtības. Zūd tautas Identitātes, sadarbības spēja un Kultūra, kura paliek materiālo objektu, folkloras lausku un subkultūras aktivitāšu sajaukuma veidā kā atmirušas dzīves Kultūrslānis kādas pilsētas „nogulumiežos”.

Kā pēdējās zūd mūža profesionālā piesaiste, piesaiste dzīves vietai, darba tikums (pārvēršas par iztikas līdzekļu sagādi) un Valoda, kura, kalpo par Vēsturisko stabilizatoru – tradīciju pārmantojamības un paaudžu saiti, pārvēršas par situācijai atbilstošu saziņas līdzekli. Reizē ar to šī tauta zaudē politiskās dzīves jēgu, atstāj šo darbības lauku, pievēršas sīkām saimnieciskām rūpēm, ķildām un izklīst pasaulē siltākas vietas meklējumos.

Katrai tautai, katrā vēsturiski nozīmīgā brīdī, Vēsture piedāvā divas atšķirīgas rīcības iespējas. Ar savu izvēli pieņemot vienu vai otru, šī tauta nosaka savu nākošo ceļu. Katru tādu izvēli pavada viņas piesliešanās tiem vai citiem Vadoņiem, izvēloties savus Līderus.

Katru reizi – vēstures griežos un savā zemākajā punktā, tauta saņem vēl vienu iespēju augšāmcelties. Šī atmošanās nāk ar attīrīšanos, grūtībām un ceļa virziena maiņu. Kā pirmā dīgst Filosofija, tad paveras reliģiskie apvāršņi un tajos, kuru uzmanības lokā ir Cilvēciskās Vērtības, ielaiž Garīgo Vienotību.

Tikai Garīga Vienotība var savienot atšķirīgos dzīves veidus, izpratnes, izglītības līmeņus, Cilvēku raksturus un idejas vienā Tautā un Valstī. Tikai tur var parādīties pašapziņa, pašpietiekamība un pašcieņa, kas dod veidot kaimiņattiecības un izkristalizē apziņā skaidru laika garam atbilstošu Vadoņa tēlu. Tikai Garīga Vienotība tautai ļauj pieņemt Debesu sūtīto Līderi – vienkāršu Cilvēku, kurš, sekotāju atzīts īsteno savu Sabalsotāja misiju.

Ja palūkojamies Antīkajā Filosofijā, tad tur atrodam tās nozari – Ētiku. Ētika runā par Ideāliem un Mērķiem – par to, kas vieno individuālo kolektīvajā. Ētika Ļauj nošķirt Mērķus no līdzekļiem un katram ierādīt savu vietu. Ētika parāda Labā Dabu un nošķir derīgo, vajadzīgo un pareizo no māņiem, maldiem un posta. Tikai Ētika var atjaunot Ideālus un parādīt ceļu ārā no ķildu, melu un sabrukuma purva. Tikai ar tās apgaismotu Attiecību un Attieksmju maiņu tiek bruģēts Atmodas Ceļš. Tā – piesauktā un gaidītā – ir Ētiskā Atmoda.

Ētiskā Atmoda atjauno Dzīves Jēgu – Cilvēka vietu kalpošanai, inteliģenci, ģimeni, izglītību, darba tikumu, drošību un tautas saimniecību. Ētika uzrāda Līderi un viņa sekotājus.

***

{ Darbs ir Vērtību slīpētājs.

{ Strādnieka augstākā laime ir strādāt savai tautai.

{ Tur, kur ir Strādnieks – tur ir Darbs.

{ Ar Mīlestību darīts Darbs vieno.

Tur, kur ir Darbs – tur ir Tikumība un Sadarbība. Tur ir Radoša un aktīva darbība. Darbībai vajadzīga Debesu un Zemes vienotība. Līderis pārstāv Debesis, bet izpildītājs – Zemi. Caur Līderi nāk darbības apgarotība.

Tur, kur ir darbība, tur ir arī šī darba kārtība un tai atbilstoša sakārtotība. Sakārtotība dabiski noved pie tās vainagojuma – vienojošā elementa – „velves slēgakmeņa” – pie centrālā saskaņotāja un ritma nesēja – pie Darba, Darītāja un darāmā Sirds. Arhitekts un Meistars, templi ceļot, vienmēr patur prātā velves slēgakmeņa nozīmi, bet viņu pretinieki šo akmeni cenšas bojāt, apmelot un nozagt. Vienmēr visasākie uzbrukumi jāpārcieš un jāuzņem Sievietei un Līderim.

Tur, kur ir mērķtiecīga darbība – Darbs – tur ir Līderis. Līderis ir Mērķa un tā sasniegšanai vajadzīgā Darba esamības pazīme, un otrādi – visur, kur mērķtiecīgs darbs tiek aizstāts ar izšķērdīgu rosīšanos, tur tiek vājināta Līdera darbība un kavēta tāda Cilvēka parādīšanās.

Katrs sākums ir grūts. Neviens nav bez kļūdām, bez sava darba un dzīves specifiskā pēdām, bez tā, ko viņam diktē apstākļi un iespējas. Visi esam līduši caur vienu skursteni – tikai vieni tur ir smērējušies citiem palīdzot, bet otri – citus gremdējot. Katru darbību var pavilkt zem kāda paragrāfa vai panta, likuma burta – tas ir atkarīgs no tā, uz kuru pusi un kādēļ velk. Tāpat katra Cilvēka dzīve var nonākt tādos apstākļos, kuri, no malas lūrētājiem liekas apkaunojoši, bet pašam darītājam ir vienīgā iespēja izpildīt savu pienākumu.

Izvēloties Līderi, mēs to saprotam un viņu pieņemam vai noraidām ar visu viņa pagātni un dzīvi vai iespējām nākotnē. Dievs katru Cilvēku Vērtē tikai un vienīgi pēc tā, kāds mērķis ir bijis izraudzītās rīcības pamatā – Viņa Sirdī. Izpildījums vairāk ir atkarīgs no tā, kādos apstākļos tobrīd ir Cilvēks. Savu Līderi vājinot, katrs vājina pats savas nākotnes iespējas.

Liberāļi to ļoti labi zina un tieši tāpēc vājina Līderu un līderisma pozīcijas visur, kur vien tiecas uzkundzēties, kaut gan pašiem viņiem ir skaidri izteikta hierarhija un sekošana saviem Līderiem. Attieksme pret Līderi kā Dzīves nepieciešamību, ir Cilvēcības vai dzīvnieciskuma (noziedzības) rādītājs. Tas, kas nav saprotams, vajadzīgs un pieņemams viduvējībām, tas ir nepieciešamība dzīvniekiem un vispusīgi attīstīta Cilvēka norma.

Visiem liberāļiem uz muguras saceļas spalvas, kad viņi dzird Vadoņa vārdu, kas radies no cita – Vadīšanas jēdziena. Tomēr nevienam nav nekas pretī pret darba vadītāja jēdzienu un tāda cilvēka vajadzību neviens nenoliedz. Uz Vadoni jāraugās kā uz Nākotnes Celtniecības Darba Vadītāju.

Pat dabiskajā vidē dzīvojošu dzīvnieku barā ir Vadoņa, Skolotāja, Bara labklājības un Kalpošanas parādību atbilstības dzīvnieku vidē. Dabā nav liberālisma, tur ir Kārtība, mērķtiecība un savstarpēja apmaiņa – Dzīvības apmaiņas ritms, kurā visas formas savstarpēji kalpo visu citu labā. Labums ir uz kopumu attiecināma parādība. Individualizēts, tas kļūst par apmierinājumu, pēc kura beigām nāk rūgta un nenovēršama trūkuma stāvoklis.

***

Kā garu, baltu sveci

kā baltu sveci

kā sveci

sveci

laukā celt

kā sveci celt

kā baltu māju celt

kā garu baltu sveci laukā celt

un aizdegt par Tavu māju baltu sveci

kur gribētos klusējot degt

kā garai baltai svecei klajā laukā

par Tavu baltu māju degt

par Tavu māju

par māju

degt.

Karaļa Artūra neuzveicamais cīnītājs Lanselots apceļoja daudzas pilis un Karaļvalstis pirms atrada savu karali, kuram kalpoja ar savu zobenu un prātu. Viņš, pats būdams spējīgs sakaut jebkuru pretinieku un ieņemt viņa troni, to tomēr nedarīja. Viņš zināja to, ka Karalis var būt tikai tas, kurš par tādu ir dzimis – kuru uz to Debesīs ir izraudzījis un svētījis viņa Radītājs. Tāpat kā tas, kura uzdevums un loma ir kalpot šim karalim, varbūt laimīgs tikai kalpojot viņam. Lanselots zināja to, ka katram ir sava vieta un uzdevums.

Tā vēsta sena leģenda. Šī leģenda vēsta par Kalpošanu, Uzticību un Vienotību. Šī leģenda atnes līdz mums senu patiesību – Karalis, Tauta un Zeme ir Vienoti. Ja labi ir vienam – tad labi ir visiem. Ja cieš viens – cieš visi citi. Šī leģenda māca mums to, kas ir Vienotība – Tikumība un Patriotisms. Tā runā to, ka Patriotisms ir Tikumības pamats – pirmais pakāpiens bezgalīgās kāpnēs, kas ved Debesīs.

 „Par Karali, Tautu un Zemi.”

{ Patriotisms ir Dzimtenes mīlestība.

{ Patriotisms ir katra saprātīga Cilvēka iezīme.

{ Patriotisms ir nacionālisma pamats.

{ Patriotisms un nacionālisms ir šovinisma un kosmopolītisma pretinieks.

{ Nacionālisms ir katra saprātīga Cilvēka normālstāvoklis.

{ Nacionālisms uztur katra cilvēka nacionālās kultūras vērtības apziņu, atzīst un ciena visu citu nāciju un tautu Kultūru līdzvērtību un līdztiesību, kā vienas Universālās Kultūras nacionālās tradīcijas izpausmes.

{ Šovinisms ir tur, kur, piemēram, latvietis saka :„krievi (vai kādi citi) ir slikti”.

{ Šovinisms ir tur, kur kādai tautai piederīgie sevi sāk uzskatīt par labākiem, pārākiem par citai tautai piederīgajiem.

{ Šovinisms ir patriotisma pretinieks.

{ Šovinisms iznīcina Dzimtenes labklājību un muļķi padara par Dzimtenes nodevēju.

{  Svešas varas attīsta šovinismu un šovinistus padara par kolaboracionistiem – svešas varas pakalpiņiem.

{ Patriotisms nav saistāms ar divkājaino lētticību, kurus barā kā lopiņus dzen uz kaušanu par prieku svešām varām.

{ Svešas varas zem patriotisma karogiem pulcē uzbudinātus muļķus.

{ Uzbudināts muļķis – šovinists, ir lielākais savas Dzimtenes interešu un vērtību nodevējs.

{ Muļķis, kurš tic okupanta un kolonizatora kontrolētajai un viņu labā strādājošajai presei, TV un radio, šovinisma tvana apdullināts, ir pirmais savas Dzimtenes ienaidnieks.

***

Mīlestība ir viens no sešiem Visumu radošajiem spēkiem, kurus attīsta un izstaro Universālā Gudrība, kuras avots ir Universālā Esamības Griba (Griba Būt – tieksme eksistēt, just un darboties, kas ved uz Esamību tās augstākās pakāpēs).

Mīlestība ir Harmonija – latviski tas būtu saskaņa starp tiem, kuri tādi var un grib būt. Mīlestībai ir neskaitāmi daudz formu un nokrāsu. Tomēr visas Mīlestības formas un toņi ir izsakāmas caur trim tās pamatformām, no kurām tās izriet.

{ Beznosacījuma Mīlestība.

{ Mīlestība uz (visa labā Cēloni).

{ Mīlestība, kura saista ar Īstenību.

{ Beznosacījuma Mīlestība ir mācīšanās spēju pamatā.

Mīlestība uz (visa labā Cēloni) ir Dzīvības aktivitātes, spēku, darbaspēku un prieka pamatā.

Mīlestība uz Īstenību ir visu Zināšanu un Saprātīgas rīcības - Gudrības pamatā.

Visas trīs Mīlestības formas saplūst vienā un izriet no vienas – augstākās – Mīlestības uz Radītāju.

Beznosacījuma Mīlestība ļauj mācīties bērniem un pieaugušajiem. Mīlestība uz visa labā Cēloni dod darbaspējas, bet Īstenības Mīlestība dod reālu visas savas darbības sapratni. Beznosacījuma Mīlestība tīrā veidā piemīt bērniem, Mīlestība uz (visa labā Cēloni) Saprātīgiem pieaugušajiem, bet Mīlestība uz Īstenību veciem Cilvēkiem.

Vecajiem> bez bērnu klātbūtnes nav iespējama adekvāta Īstenības uztvere – bērni dod tai vajadzīgo Beznosacījuma Mīlestību. Bērniem bez vecajiem nav Īstenības Mīlestības – Sapratnes, tāpēc bez vecmāmiņām un vectētiņiem viņi mācīdamies neko neiemācās un nejūt motivāciju – viņiem nav Sapratnes. Neesot Sapratnei un Beznosacījuma Mīlestībai – spējai mācīties, pieaugušo darbs pārvēršas par vergošanu „darba devēja” labā – „darbu” tam, kurš maksā un naudas dēļ. Tikai tur, kur visas trīs paaudzes dzīvo un tiecas dzīvot kopā, papildina viena otru, tikai tur, kur tās ir tīras un nesamaitātas, tikai tur ir patiesa un reāla notiekošā novērtēšana un tāpēc tikai tur ir patiess un īsts Patriotisms.

 ***

Ir objektīvais un subjektīvais Patriotisms.

Objektīvais Patriotisms ir Radītāja darbība mūsu pasaulē – trejas Mīlestības pamatformas. 

Šīs trīs Mīlestības pamatformas izriet no Mīlestības uz Radītāju. Katram Cilvēkam (divkājainajiem tās nav) Mīlestība uz Radītāju ir iedzimta un dabiska, viņa apziņas un personības pamatā esoša dzīves sajūta. Tā ir tik dabiska un pašsaprotama, ka Cilvēks tās esamības darbību nejūt, tāpat kā nejūt savu veselo ķermeņa orgānu darbību. Cilvēka Personība ir Viņa Radītāja – Augstākā ES izpausme, tāpēc personībai tāda saistība - esamība Harmonijā – saskaņā ir pati esamība un citas tai nevar būt. Personība konstatē tikai to, kas ir ārpus tās vai to, kas ir tās aktīvās sastāvdaļas dominantes stāvoklī, bet nekad to, kas ir personības kopums, tā ģenēze, morfoloģija un konstitūcija. Personība apzinās sevi tikai kā darbības aktivitāti, bet ne kā esamības cēloni, tāpēc, ka pati ir Cēloņa – Radītāja aktivitātes forma.

Personība nesatur savas esamības cēloni, bet Augstākais ES ir visu savu secīgi radīto personību Radītājs. Personība un Radītājs ir viens vesels, tāpēc abas šīs viena daļas ir visciešākās Mīlestības saistītas.

Augstākais ES ir sava Kosmosa – Saules radījums, kura savukārt ir Visu Augstāko Radītāju hierarhijas darba auglis. Tādā kārtā, Mīlot savu Radītāju, personība reizē ar to ir harmonijā ar Visu Radītāju hierarhiju.

Radītāji ir redzami savos darbos, domās un radītajās formās. Viss ko vien mēs redzam – Zvaigznes, Saule un planētas, koki, puķes un dzīvnieki mums apkārt ir Radītāja radīti, domu un darba augļi – Radītājs pats savās izpausmēs. Kad mēs skatam zāles stiebru – mēs skatam Radītāju, kad mēs skatam koku vai akmeni – mēs skatam Radītāju. Kad mēs skatam Cilvēku – mēs skatam Radītāju, tā izpausmes formā.

Mīlestību uz Radītāju mēs izjūtam mīlot dzīvo dabu sev apkārt, mīlot katru koku, upi, ezeru un akmeni, uz kura esam sēdējuši vai kurš atsaucas mūsu Sirds Siltumam, kad vēršamies pie tā, kā pie Radītāja radītās un tam mīļās būtnes.

Tā ir Dzimtenes Mīlestība.

Dzimtenes Mīlestība ceļas no tā, ka Māte, savu bērnu savās miesās veidojot, to baro ar Dzimtajā zemē augušo pārtiku, Dzimtajā zemē smelto ūdeni un Dzimtajā zemē ieelpoto gaisu. Katra Māte, kura, bērniņu gaidot, ēd un dzer savā zemē – tās augsnes veidoto augu un augļu doto pārtiku, vairo sava bērniņa patriotismu, bet tā, kura tad uzņem ievestos produktus vai introducēto augu pārtiku – patriotismu, tā pamatu – saskaņu personības un Dzimtās zemes attiecībās vājina.

Mātes patriotisms ir savas zemes augļu dāvāšanā saviem bērniem.

Patriotisms – Dzimtenes Mīlestība ir caur savas miesas un dvēseles saskaņu ar dzimto zemi izteikta Mīlestība uz Radītāju.

Katram bērnam (Cilvēkam) viņa Māte ir Cilvēces un tās tuvākās daļas – tautas iemiesojums. Caur Māti Cilvēks uzzin, ka viņš ir Cilvēces daļa un to, ka viņš ir šīs tautas, no kuras nāk viņa Māte, daļa. Mīlot savu Māti, Cilvēks iemīl Cilvēci un savu tautu, ar kuru viņš runā vienā valodā – valodā, kuru viņam iemāca Māte. Mācot valodu, Māte veido Cilvēka Dvēseli – attīsta viņa Nacionālismu. Nacionālisms ir vienai nācijai un tautai piederošo Dvēseļu saskaņa. Tīra valoda uztur Nacionālismu. Valodas piesārņošana Cilvēkam atņem Patriotismu un Mīlestību uz Cilvēci. Mīlot Māti, iemīl Cilvēkus, kuri runā tādā pat valodā. Mīlot savas tautas Cilvēkus, iemīl Cilvēci.

Māte, valoda, tauta, Cilvēce ir pieaugošas harmonizācijas – IeMīlēšanās pakāpes.

Māte vada Cilvēku Mīlestību uz Radītāju, Dzimteni, ģimeni, tautu, tās kultūru un Cilvēci.

Māte ir Mīlestības nesēja un virzītāja.

Māte ir Mīlestības plašumu ierādītāja.

Mazattīstīts Cilvēks „mīl” tikai sevi (savu saistību ar Radītāju). Vēlāk viņš „mīl” to un tos, kuri apmierina viņa vajadzības – tos, ar ko viņam ir labi, kas viņam sagādā baudu un komforta sajūtu – sievieti, „draugus” un izpalīgus. Tādā kārtā tāds mazattīstīts Cilvēks ģimenē un sabiedrībā „mīl” pats sevi – savu komfortu – savu labklājību. Tā nav Mīlestība, tā ir sevis pacelšana pār citiem Cilvēkiem, tā ir Mīlestības izkropļošana, noliegums un tās pretmets. Sevis pacelšana pār citiem ir noziedzīga augstprātība – šovinisms un mazattīstīta Cilvēka pazīme. Tāda pat kroplība ir savas kultūras identitātes zaudēšana – kosmopolītisms. Kosmopolītisms ir šovinisma otrā seja – Cilvēku Savdabību vērtības neredzēšana un tās noliegšana. Šovinisms ir sveštautiešu aktīva, bet kosmopolītisms – pasīva vērtības noliegšana. Kā vienā tā otrā gadījumā notiek sevis pacelšana pār apkārtesošo fonu. Kā viens tā otrs ir sevis mīlēšana, tīksmināšanās ar iedomāto „pārākumu” un tādēļ „neatkarību”, „atbrīvotību” un „labākumu” pār blakusesošo „ikdienību” vai „atpalicību”.

 ***

 Mīlestības mērs ir Ziedošanās.

Tas, cik daudz, tas, ko Tu vari ziedot mīļotā labā, stāsta par Tavu Mīlestību. Tu Mīli tikai to, kam vari ziedot visu Sevi.

Tu Mīli Dzimteni – esi Patriots, mīli Ģimeni – Sievu vai Vīru tikai tad, kad viņu labā ziedo sevi visu – savu dzīvību, dzīvi vai darbu. Tauta Tev ir tikai tā, kurai tu vari ziedot savu darbu. Te nav runa par atlīdzību – algotu pakalpojumu, bet to, ko Tev nekad neatlīdzinās, to, ko Tu neaicināts pats redzi savai tautai vajadzīgu un tāpēc  tai derīgu un tāpēc to dari.

Tu mīli tik daudz, cik ziedo sevi.

Tu mīli to, kam ziedo sevi.

Tu esi ar to, kā vārdā vari atteikties no sevis.

Pieaugot Mīlestības plašumam, izplešas Mīlestības laukā iekļaujamais. Tāpat pieaug arī Cilvēka Garīgā attīstība – viņa pilnvērtība. Jo augstāk attīstīts Cilvēks, jo plašāks viņa Mīlestībā iekļaujamo – ietilpstošo Cilvēku un būtņu loks. Tā, Cilvēks, sākot ar sevis mīlēšanu, nonāk pie Mīlestības uz visu Cilvēci un tālāk uz visu Kosmisko Visuma telpā esošo. Patriotisma jēdziens izplatās tālu pār kādas valsts un tautas dzīves robežām un izplatās uz visu Cilvēka apziņas telpu.

Zemas apziņas ap sevi novelk šauru „dzimtenes” telpu, bet apziņai pieaugot, tā paplašinās bezrobežīgās telpās.

Visaugstāk attīstītai apziņai Dzimtene ir viss Visums.

Dzimtenes jēdziena plašums ir Radītāja apziņas skaidrības un apziņas attīstības līmeņa – Garīgās attīstības rādītājs.

Dzimtenes jēdziena plašums norāda uz tuvības pakāpi ar Radītāju.

Radītājam tuvo ģimenē viņu Dzimtenē ir visi Zemes iedzīvotāji un katra Cilvēka spējas darīt labu katram tobrīd uz Zemes dzīvojošajam.

Objektīvi patriotisms – Dzimtenes Mīlestība ir rīcība, kura nes labumu zemei, kurā esi dzimis un Cilvēkiem, kuri piepilda zemi ap Tevi (runā vienā valodā vai tiecas uz to pašu, kaut vai atšķirīgā veidā) tādā mērā, cik šī rīcība satur ziedošanos.

 „Patriotisms čilī mērcē”

4. turpinājums

Dabā ir tā iekārtots, ka Vadonis runā ar Debesīm, savu Sirdi un Radītāju, bet viņa sarunu augļus tālāk nodod ap viņu pirmajā un otrajā lokā esošie. Cik viņi ir dzirdīgi, saprotoši un tālāk dot spējīgi – cik viņi ir uzticīgi savam Vadonim, tik tālu Vadonis var raudzīties un tik tīru viņa sasniegumu visi pārējie var saņemt. Tāds tādu saprot. Tikai tas, kurš pats var būt Līderis, Līderi saprot. Tikai tas, kurš zin Uzticības nozīmi, var būt uzticīgs. Tieši no to Cilvēku uzticības un atbalsta, kuri ieskauj Vadoni, ir atkarīgs kā viņa darbs, tā arī tas, cik augstu viņu vērtēs un kā viņam sekos visi tie, kuri atrodas tālākos lokos, darbos, sētās un valstīs.

Jo augstākā postenī atrodas Cilvēks, jo augstākam jābūt viņa patriotismam, bet tieši par tik zemāka var būt viņa darba alga. Atalgojuma motivācija darbam valsts pārvaldes speciālistam ir klaja antipatriotisma zīme. Darba algas motivācija vajadzīga tikai tiem, kuru Cilvēciskajām Vērtībām to attīstībā vajadzīgi ārējie stimuli. Inteliģences un augstākajos Cilvēciskās attīstības līmeņos uz darbu motivē Patriotisms – derīgums un iespēja kalpot – tur vērtētājs un atalgotājs ir Sirdsapziņa.

Katrai tautai ir citas attīstāmās Cilvēciskās Vērtības, tādēļ tām ir citas, ar atalgojumu stimulējamas profesijas. Pie tam – ar šo atalgojumu netiek stimulēti paši šī darba darītāji, bet celta viņu darītā darba un ar to saistītās vērtības autoritāte. Tā, visaugstāk apmaksātam jābūt Skolotāju, tad Ārstu, pēc viņiem karavīru un policistu, bet tikai pēc tam valsts pārvaldes ierēdņu darbam jebkurā līmenī. Ir iedzimta, izkopjama, bet pagalam izkropļota Kalpošanas Vērtība. Tas, kas savā augstākajā būtībā atplaukst kā Ziedošanās, dubļos iemīts, pārvēršas par vergošanu savai darba algai un par to.

Tikai izglītoti, atveseļoti un disciplinēti Cilvēki var brīvi uzelpot un saprast Ziedošanās Vienojošo Spēku. Tikai Ziedošanās ļauj saprast to, kas ir ietverts vārdu salikumā – Dzimtenes Mīlestība. Tikai patriotu atbalstīts Līderis var būt par Vadoni savai kopai. Vadonis nav viszinis, eksperts visos jautājumos, bet Sirds Virzītājs – virziena uzturētājs ekspertu lokā. Līderis ir Sirds – visa vienotājs un iedzīvinātājs.

Līderis ir patriotisma esence. Kad tukšā pļāpāšanā iegrimusī Grieķu demokrātija nespēja savu zemi briesmu brīdī glābt, tad Spartas Leonīds nenostājās pret to, bet izmantoja savas Cilvēka Tiesības Ziedoties un uz to aicināja sev līdzi citus – disciplinētus, stiprus un cīņasspējīgus. Termopīlās viņi izglāba Grieķiju. Viņi piepildīja savu Cilvēka dzīves jēgu un Sparta izpildīja savu vēsturisko misiju, paliekot vienota ar tobrīd nekur nederīgo Grieķu konglomerātu, bet tomēr sevi par Helēņiem atzīstot. Viņi pierādīja savu kultūras pārākumu izdarot to, ko augstprātīgie prātvēderi un viduvējības izdarīt nevarēja. Sen ir aizmirsti veiksmīgo tirgoņu vārdi, bet Leonīds un viņa Spartieši ir dzīvi.

Tādā kārtā, mēs nevaram runāt par Līdera vienpersonisku diktatūru, bet par domubiedru kopumu un vietu, kuru katrs ieņem atbilstoši savām spējām dot labumu kopai. Mēs runājam par Atbildīgu, Brīvu Cilvēku Brālību, kurā iekļaujas visi tie, kuri tajā saredz vietu sev un savam darbam, Nākotni veidojot. Līderis ir tur, kur ir Patriotisms.

Neviena, uz ārējo - rakstīto likumu un tā noteikto sodu vai stimulu bāzēta sistēma nespēj risināt Cilvēcības, tikumības vai noziedzības problēmas, bet Līderis – Vadonis atmodina katra Iekšējo Likumu un tā balsi – Sirdsapziņu. Viņš dod iespēju būt labākiem tiem, kuri grib būt tādi un nekautrējas apturēt noziegumu tur, kur likuma roka ir par īsu vai kādam ir bail pielietot visu tā bardzību. Līderis –Vadonis nebaidās uzņemties atbildību. Viņš nedomā par sevi, bet par tiem, kuri ir viņam Uzticīgi. Viņš dod redzēt patiesuma un taisnīguma vietu.

Vienotību var izteikt ar formulu

{  „Vadonis – Darbs – Taisnīgums”.

Šos trīs jēdzienus saista cits – Kalpošanas Gods. Gods Kalpot savai tautai un caur to uzturētā kopība – Valdība – Tauta – Zeme. Kalpošanas kopība un gods rod izpausmi taisnīgajā

– Bagātais maksā par nabago, kas ir tikai brāļu starpā pašsaprotamais

– Stiprākais sargā vājo.

Mīlestības, drosmes un darba piemērs iedrošina kautrīgo, nedrošo un atstumto

– Stiprākais stiprina vājo. Līderis, ejot to pašu ceļu, pa kuru aiz viņa nāk viņa sekotāji, viņus stiprina.

{ Vadonis stiprina sekotājus.

Jāatceras, ka, runājot par Līdera nozīmi mūsu dzīvē, mēs runājam par Budu, Kristu, Konfūciju, Mozu, Periklu, Žannu d’Arku, Martinu Luteru Kingu, Ābrahamu Linkolnu un Kenedijiem, Platonu, un Pitagoru. Viņi visi izmainīja pasauli. Bez viņiem mēs dzīvotu citā vidē, vietās, notikumos. Tajā pasaulē, kāda tā ir, kad to atstāj viduvējību, dienaszagļu un pašlabuma meklētāju rokās.

Ja varētu izvēlēties laiku un vietu, tad es tagad gribētu būt Termopīlās ar Leonīdu, pie Jeruzalemes ar Saladinu, Francijā ar Žannu d’Arku vai Kamelotā ar Artūru. Bet, ja liktenis mani aplaimotu, es būtu Ardžuna vai neticīgais Toms. Vienmēr un visur.

 „Par Karali, Tautu un Zemi.”

Tautas aprūpe ir tās Zināšanu vairošanā. Katram dodot viņam vajadzīgo, derīgo, pareizo un labo, tiek vairotas viņa zināšanas par pasauli un sevi pašu, tiek pilnveidotas viņa spējas un notiek viņa iekļaušana Cilvēcisko domu apmaiņu laukā. Paverot ceļu uz Vērtībām, tiek attīstītas tām atbilstošas intereses un to realizācijas iespējas. Esot Vērtību vadītam, Cilvēkam ir izvēles iespējas to sasniegšanas līdzekļos. Izvēloties un pielietojot šīs iespējas un līdzekļus, Cilvēks mācās atšķirt derīgo no nederīga, pareizo no nepareizā un redz – kas ir labs un kas viņam slikts. Tādā veidā Cilvēks mācās Labo, pareizo un derīgo.

To mācoties, Cilvēks atrod un stiprina savu vietu un Cilvēciskas domu apmaiņas no tās. Tādā veidā, caur patiesu Zināšanu stiprināšanu un sniegšanu tiek sakārtota Cilvēku vietu sistēma un attiecības. Katras tautas attīstība ir tās unikalitātes attīstībā, kura notiek pienācīgas savrupības un nošķirtības apstākļos.

Jaunas Vērtības rodas esošo Vērtību saskarsmes un bagātināšanās laikā, tām esot darbā. Vērtību radīšanas laikā, ja mērķi tiek uzstādīti Vērtību laukā, Cilvēkam ir izvēle to sasniegšanas līdzekļu izvēlē – tad starp tādu mērķu sasniegšanas līdzekļiem nevar iezagties netikumi vai noziegumi. Tad izvēle ir starp „labo” un „labāko”, „derīgo” un „derīgāko”, „pareizo” un „pareizāko”, „labi zināmo” un „jauno”.

Pastāv un nākotni bauda tikai tas, kurš savu politiku balsta uz Vērtībām. Tie, kuri pulcēsies ap Vērtībām, veidos valsti un būs tauta.

 ÿ

Katra tauta veido savu sabiedrību.

Katrai sabiedrībai ir sava Vīzija.

Tomēr Vīziju nerada tauta vai tās sabiedrība. Tauta uztur Tieksmi, kura notur Vīzijai spējīgos Vīzijas esamības virzienā, bet tikai visaugstākā izglītība – Garīgā Izglītība, dod objektīvu vertikālo apmaiņu iespējas.

Tikai vertikālas apmaiņas nes Vīzijas. Protams, arī zemāk attīstītie ir spējīgi uz savām subjektīvajām vertikālajām apmaiņām, taču šo apmaiņu atnesto viņi (tāpat kā visi citi) vienmēr noformēs savu zināšanu, sapratnes un vajadzību formās, apmēros un virzienos. Viņu Vīzijas būs egoistiskas Vīzijas. Viņu „vīzijas” būs zemāko smalko pasauļu būtņu iedvesti kaitīgi maldi, vai kopumu sadalošas un nākotni slēdzošas halucinācijas vai ilūzijas.

Sabiedrībā ir tās Ideju ģeneratori, Ideju noformētāji, noformētā administrētāji un izpildītāji. Tikai pirmo Vīzijas ir tās, kuras viņus visus vieno un kalpo visiem. Tikai Garīgi izglītoti un Zinoši Cilvēki ir tajās un tādās objektīvās vertikālās domu apmaiņās ar Augstāko Pasauļu būtnēm un viņu domu laukiem, kā arī savas tautas zemāko slāņu domām un vajadzībām, tādu Zināšanu bagāti, kuras viņiem dod iespējas piešķirt formas – Vārdus šīm Domām un formulēt visaptverošas Vīzijas tautai, sabiedrībai un tās Vēsturei. Tikai tādas Vīzijas sakārto vēsturisko gaitu uz Vērtībām. Tikai tādas Vīzijas atdod zaudētās Vērtības un to orientierus.

Nostāšanās uz Ceļa sākas ar Vīziju.

Kam ir Vīzija – tiem ir Ceļš.

Kam ir Ceļš – tiem ir Nākotne.

Mums ir Vīzija, Ceļš un Nākotne.

Mēs Ejam.

 ÿ

Ceļš – Gaita „no – uz” taisnīgi vieno domu apmaiņu attiecību telpā. Tā sakārto, izgaismo un vada. Sakārtotība domu attiecībās sakārto domas Cilvēka apziņā. Sakārtotība domās ved pie kārtīgas valodas. Valoda rāda to, uz kurieni kurš iet. Valoda rāda Vērtības, mērķus un līdzekļus.

Valodas tīrības un kārtības sardze ir tāda pat tautas Cilvēcisko Vērtību sardze kā Valsts, armija, tiesa, likumi un robeža.

Valoda ir robeža.

Valoda ir likums.

Valoda ir tiesa.

Valoda tāpat kā armija – sargā vai uzbrūk.

Valoda ir Vienojošu Vērtību radīta telpa – Valsts.

 ÿ

Vērtībām jānes Vīzija.

Vērtībām jābūt formulētām.

Vērtībām jābūt visiem zināmām.

Vērtībām jābūt saistošām.

Vērtībām jābūt pieņemtām.

Vērtībām jābūt sargātām.

Sakārtot domu apmaiņu – nozīmē sakārtot, attīrīt un nostiprināt valodu. Valoda ved uz Vērtībām, Zināšanām, Valsti un Vīziju. Vīzija pulcē sabiedrību – pūli padara par Tautu un dod tai vēsturiskumu. Tauta dzīvo ģimenēs. Ģimenēm ir apmaiņas Dzimtās un ar savu Zemi. Vīzija (Vērtības), Valoda, ģimenes un Zeme veido vertikāli apmaiņās, kas ir visu horizontālo apmaiņu cēlonis un uzturētāja. Sakārtojot vertikāli, sakārtojas horizontāles.

Nekas nav jāizgudro.

Viss ir.

Tas ir jāņem un pareizi jālieto.

Ņemiet Vērtības un iegūstiet labo, derīgo un vajadzīgo!

Esiet Cilvēki!

„Vienkārši normāli dzīvot”

Lai cik dīvaini tas arī būtu, tomēr ekonomikas „veselība” nav ekonomisko darbību, bet gan tajā iesaistīto Cilvēku morāles laukā. Kā katra ekonomista pārraudzītā uzņēmuma, vai nozares ekonomikas iekšējā būtība ir tajā notiekošo procesu līdzsvarotība un vērtības pieaugums, tāpat valsts un globālā ekonomika ir iekšēji līdzsvarota arī dzīvotspējā (ilgspējībā) tikai tad, ja tā savā darbībā līdzsvarojas mijiedarbībās kā ar saviem virzītājiem – ekonomikā iesaistītajiem savu vajadzību apmierinātājiem, tā ar šīs vajadzības apmierinošo vidi ar tās resursiem. Ekonomikas (un jebkura cita procesa) līdzsvarotības rādītājs ir uzstādīto mērķu (resursu) atbilstība sasniegtajiem rezultātiem (produktiem).

No vienas puses – ekonomikā iesaistītie vajadzību apmierinātāji caur šo ekonomiku tiecas apmierināt savas eksistenciālās un Cilvēciskās vajadzības pēc attiecīgās dzīves (eksistenciālās un Cilvēciskās Vērtības) piepildījuma un uzlabojuma. Dzīves uzlabojums rodas tikai tad, ja, apmierinot vienas vajadzības, netiek pasliktināts stāvoklis citās. Tas ir – ja pusdienu gatavošanai vajadzīgā malka netiek iegūta noplēšot mājas jumtu. Ekonomika ir ekonomika tikai tad, ja savā darbībā atrisinot vienas problēmas, tā nerada jaunas. Ja, izmantojot resursus, tie nepārtop atkritumos, bet kalpo par izejvielu nākošajam dzīves uzlabojumam – kādam paver jaunas iespējas. Ekonomika ir tāda tikai par tik, cik tā paver jaunas iespējas, neslēdzot citas.

Eksistenciālo problēmu risinājumam jēga ir tikai tajā gadījumā, ja eksistence ir saistīta ar Cilvēciskās Vērtības augstāku piepildījumu, kas ir katras ekonomikas pamatu pamats – sniegt tajā iesaistītajiem Cilvēkiem viņu dzīves gandarījumu. Jebkura Cilvēka augstākais gandarījums ir viņa Cilvēciskās Vērtības atzinums – viņa Goda atklāsme derīgumā citu Cilvēku vajadzību apmierināšanā (būt vajadzīgam) un pilnveidošanā (Cilvēciskajā un profesionālajā pilnvērtībā), kas ir sevis vērtības apziņas pamatā. Gods ir Cilvēka iekšējā vajadzība sekot saviem augstākajiem kvalitatīvajiem, estētiskajiem un ētiskajiem Ideāliem – ievērot pašam savus augstākos priekšstatus par Labo un Pareizo. Godīgums ir Cilvēka spēja rīkoties atbilstoši Goda jūtām – sevis realizācija, liekot lietā savas Cilvēciskās vērtības, saskaņā ar saviem augstākajiem priekšstatiem par Labo un Pareizo.

No otras puses – ļaujot izmantot savus resursus ekonomiskajā darbībā, Vide paildzina vai saīsina ekonomiskās dzīves ilgumu (dod eksistenciālo un Vērtības atklāsmes dzīvi), dod iespējas tādā mērā, kādā šī ekonomika atbilst patiesajiem Cilvēka mērķiem – dod dzīves uzlabojumu. Te Cilvēku un Vides attieksme pret galarezultātu viennozīmīgi saskan – atkritumu kalni, kā resursu izmantošanas galarezultāts, ierobežo kā Cilvēcisko, tā eksistenciālo vērtību, tāpat arī Vides eksistences laiku.

Tā kā ekonomikas eksistences jēga ir Cilvēka vajadzību apmierināšanā, tad par „veselu” ir uzskatāma tā ekonomika, kura to dara. Tā ekonomika, kurā nav vietas Cilvēka Godam, kura balstās uz līdzsvara zuduma radīto efektu – spekulatīvu peļņu bez Cilvēciskās Vērtības pieauguma (šis pieaugums ir redzams darbību godīgumā) nekalpo Cilvēka interesēm un tieši šī godīguma trūkuma dēļ tā tagad izrāda visiem redzamās „slimības” pazīmes. Šajā ekonomikā „peļņa” tiek gūta par tik, cik ražotājs vai pārdevējs ir spējīgs atteikties no sava Goda peļņas interesēs un cik viņš ir spējīgs, radot maldīgu sava godīguma iespaidu pircējā, iemidzināt viņa uzmanību un pārdot savu negodīgās darbības ceļā radīto produktu. Arī darba dzīves iespēju atņemšana ir negodīga rīcība.

Tieši tāpat, kā ir bioloģiskās daudzveidības vērtība, ir arī ekonomiskās dzīves daudzveidības (bet ne galarezultātu un produktu) vērtība, kuru ignorē, liedz un iznīcina tā pseido-ekonomika, kurā vairs nav godīguma. Tāda „ekonomika”, laupot Cilvēka dzīvei godīguma saturu, atņem jēgu Cilvēciskās Vērtības eksistencei un ar to saistītajām darbībām vispār, dzīvei un ekonomikai tajā skaitā.

Visi šie apsvērumi liek meklēt tādu ekonomiskās darbības formu – Tautas saimniecību, kuras pamatos, kā neatņemama sastāvdaļa ir ielikts godīgums. Tādu Tautas saimniecību, kurā visas potences pārtop Cilvēcisko attiecību un Vērtību uzlabojumā, kalpo tikai tai, bet Vides resursi atgriežas Vidē kā šīs Vides resursu apriņķojuma cikla galaprodukts – jauns resurss tālākai Vides darbībai, neradot piesārņojumu.

Katra Cilvēka darbības cēloņi ir viņa tieksmē pēc dzīves uzlabojuma. Katrs uzlabojums nāk ar intuitīvu sapratni par savu būtību un vietu Vidē – ar šīs sapratnes uzlabojumu. Ja Cilvēks ir nomaldījies – zaudējis vietu un sapratni, to kas ļauj viņam pie tās atgriezties un to ieņemt, viņam ir jāvēršas pie tā, kam tā ir. Cilvēka intuitīvā sapratne nāk reizē ar Viņa Ideālu darbību un Identitātes apziņu. Arhetipiski un Evolūcijas ceļā šie Ideāli iestrādāti viņa apziņā kā Zvaigznes Zvaigžņotās debess ainā.

Lūkojoties Zvaigznēs un Zvaigžņotajās debesīs, Cilvēks rosina savus Ideālus, atgūst intuitīvo Sapratni, apziņas skaidrību un var apjaust savus maldus. Ideālu atjaunošana ļauj atgūt savas Vietas izjūtu un zaudēto Sapratni par virzienu, kurā meklējami un iegūstami dzīves uzlabojumi. Lūkošanās Zvaigznēs ļauj Cilvēkam intuitīvā ceļā atgūt zaudēto pareizās rīcības pavedienu, tāpēc – mēs iesakām bērniem mācīt astronomiju, pilsētās celt planetārijus, bet laukos Cilvēkiem skaidrās naktīs lūkoties Zvaigznēs.

„Par Mazo Princi, Rozēm un ekonomiku”

Cilvēka Vajadzību hierarhija pasaulīgo personību saista ar viņa Pārlaicīgo un Pārpasaulīgo Garīgo saturu, Cēloni un Īsto Būtību. Pirmā un augstākā Cilvēka vajadzība ir Dzīve Īstenībā. No tās izriet nākamā – šīs Īstenības izziņa un tālāk – ar izziņu saistītā Patiesas apziņas uzturēšana. Patiesa apziņa mums ierāda ceturto sekundāro vajadzību, norādot, kas ir Patieso vajadzību nodrošinājums, un to sasniegšana rāda, ka visu šo vajadzību pamatā ir piektā – Derīgums – savas vērtības apziņa.

Jebkura Cilvēka augstākais gandarījums ir viņa Derīguma atzinums Cilvēciskajā un profesionālajā pilnvērtībā. Šī pilnvērtība atklājas apmierinot citu Cilvēku vajadzības – tajā, cik viņš ir vajadzīgs citiem. Piepildot citu vajadzības, piepildām savu galveno vajadzību – būt derīgam, kas ir katra Cilvēka sevis vērtības apziņas pamatā. Mēs redzam to, ka vajadzīgākais un pilnvērtīgākais vienmēr būs vispusīgākais Cilvēks – tas, kurš, savā vietā būdams, varēs apmierināt plašāko vajadzību un sniegt vispusīgāko palīdzību.

„Vienmēr un visur”

Derīguma atskaite ir attiecībā pret mērķi.

Labs – tas ir virziens, kurā attīstamies.

Pareizs – tā ir rīcība, kura ļauj ieturēt virzienu.

Derīgs – tas ir par to, ko mēs lietojam savā rīcībā sava mērķa sasniegšanai, tas, ko lietojot, mēs varam sasniegt savu mērķi.

Derīgs ir tas, kas (kurš) kaut kam kalpo. Derīgs ir tas, kas, no kā (kura) kādam ir labums. Derīgs ir tas, no kā (kura) klātbūtnes ceļas (vairojas) kāds labums. Derīgs ir tas, kā (kura) klātbūtnē kādam ir labāk. Un te nu mēs varētu parunāt par to, kam kurš der, ir derīgs un to, ka tas, kas der vienam – tas neder citam, bet kāds un kaut kas, kas ir samaitājies, vairs neder nekam, un tāpēc tiek izstumts (izspļauts) ir kļuvis nederīgs, kaitīgs un noziedzīgs vai pretlikumīgs savā eksistencē – dzīvē un darbībā. Kaitīgs – noziedzīgs, nederīgs ir tas, no kā esamības un klātbūtnes nevienam un nekam nekāda labuma nav – nevienam tā klātbūtnē nav labāk, kā bez tā. Kaitīgs un nederīgs ir tas, kas (kurš) dzīvo pats sev – ir citu radītā labuma savtīgs patērētājs un tādā veidā parazitē uz tā organisma derīgās dzīves, kurš cenšas to izstumt no sevis, lai bez izstumtā traucējošās klātbūtnes varētu dzīvot patiesi labi.

***

Viena no piecām Cilvēka patiesajām vajadzībām ir vajadzība būt derīgam. Šī vajadzība ļauj viņam iekļauties ģimenē un sabiedrībā, veidot attiecības un būt mīlētam un laimīgam tajās.

Notraušot virspusīgo un raugoties parādību būtībā, mēs tur redzam, ka, runājot par sabiedrisko dzīvi, mēs runājam par Cilvēku goda izpausmēm viņu rīcībā – viņu cieņu pret citiem Cilvēkiem vai tā visa trūkumu, un domājot par personisko dzīvi mēs domājam par Cilvēka laimīgumu, ar kuru viņš galarezultātā mēra visu savu pūliņu augļus un vērtību, saucot to par „dzīves kvalitāti”. Saprātīgi Cilvēki ilgtspējību meklē tajā, kas ir saistīts ar Godu, Cieņu un Laimi. Pretējā gadījumā citai ilgtspējībai nav nekādas jēgas, jo tad tā ir pazemojuma un ciešanu vairošana. Tikai Godā, savstarpējā Cieņā un Mīlestībā balstīta un to virzīta dzīve ir stimuls dzīvotspējas (ilgtspējības) meklējumiem, uzturēšanai un esamībai.

Cilvēka Laime un Mīlestība ir vistiešākajā un ciešākajā veidā saistītas. Mēs esam laimīgi tad, kad varam mīlēt. Laimi mēs biežāk saistām ar kādu ārpus cilvēka esošu parādību ietekmi, bet Mīlestību saprotam ar tām augstākajā mērā sakāpinātajām, tuvības izraisītajām jūtām, kādas rodas starp diviem Cilvēkiem. Tomēr Mīlestības jēdzienu – tuvību, saderību un saskaņu (harmoniju) tā saturā mēs varam attiecināt uz jebkuru būtni, Dzīvības un Esamības formu, pat ja mēs tai piedēvējam „nedzīvās dabas” raksturu. Mūsu izjustā Mīlestība ir atkarīga tikai no mūsu attieksmes pret esošo un saderības, saskaņas un tuvības ar to. Savukārt Laimes stāvoklī mēs nonākam tad, kad esam Mīlestības (tuvības, saderības un saskaņas) attiecībās ar to būtni, darbību vai parādību, uz kuru mēs tiecamies, pat ja tas ir tikai īslaicīgs vēlmju apmierinājums.

Īslaicīgais devalvē un atņem Laimi, bet Pārlaicīgais ir Laimes Avots, tieši tāpat kā ir Derīguma izcelsmes vieta un cēlonis. Derīgums uztur Cilvēku sabiedrisko dzīvi viņu Godā un Cieņā vienam pret otru, tāpat kā viņu personiskajā dzīvē dod Laimi un Mīlestību, kas vislielākajā mērā katram ir viņa ģimenē. Uzlūkojot Derīgumu, mēs redzam, ka no tā nāk viņa Gods, Cieņa pret citiem, Laime un Mīlestība Cilvēku starpā.

Derīgums saista Zvaigznes Debesīs, tikumu Cilvēka Sirdī, ziedus uz Zemes un domas Cilvēka prātā. Mūsu Skolotāji māca – „Zeme pieder briežiem, ziediem un Dieviem. Cilvēki maisās pa vidu.” Cilvēks ir laimīgs kopībā, kura pieņem arī viņa ģimenes formu.

Tam ir dziļš pamats. Kā zinātne, tā arī visas reliģijas runā par Vienotā Cēloņa un Pirmsākuma esamību. Šajā gadījumā nav svarīgi vai TO „zinātniski” sauc par „lielo sprādzienu”, reliģiskās tradīcijas vārdā – par „Dievu”, vai filosofiski zinam, ka tas ir Likums. Jebkurā gadījumā tās ir šī Pirmsākuma darbības zīmes, veidi un ietekmes, kurās mēs jūtam Pirmsākuma esamību un darbību.

Pirmsākums – Visa Esošā Cēlonis ir vienots un nedalāms veselums, kurš tāds paliek, darbojoties caur savām saderīgajām, saskanīgajām un savstarpēji saistītajām daļām. Šīs daļas atklāj savu iekšējā satura harmoniju harmoniski darbojoties to saturam – sastāvdaļām. Veseluma nedalāmība ir tajā, ka nevienu no tā daļām nevar atņemt veselumam, saglabājot netraucētu veseluma dzīvi un likt dzīvot atņemtajai veseluma daļai bez veseluma. Zūdot veselumam, zūd visas daļas. Zūdot daļai – zūd viss veselums. Tur, kur nav principiālas veseluma eksistences, nav arī tā daļu esamības.

Pirmsākums elpo. Pirmsākums atklāj sevi savās daļās un pēc tam pats šo daļu esamību pārtrauc – atgriežas savā Neizpaustās Esamības potenciālajā stāvoklī. Pirmsākums, vienmēr palikdams tas pats Pirmsākums, izstaro sevi telpā, tur radot savas neskaitāmās daļu formas, un pēc tam to izstarošanu pārtrauc. Formas izzūd tad, kad tās vairs neuztur Pirmsākuma starojums.

Visas formas ir saistītas ar savu Pirmsākumu un caur To savstarpēji viena ar otru. Vienotā Cēloņa radītas, tās ir harmoniskas viena otrai par tik, cik tās ir savā vietā, veidā, skaitā un laikā – par tik, cik to iekšējā daba atbilst atrašanās vietas un laika īpatnībām un apstākļiem. Visas formas, būdamas viena Pirmsākuma „Elpas daļas”, pakļaujas šīs „Elpas” darbībai – Gribai – enerģijas plūsmai un iemieso sevī Pirmsākuma Gribu, atbilstoši tiem Pirmsākuma radītajiem apstākļiem, kuros atrodas. Visas Pirmsākuma radītās formas, saglabājot cēloņsecīgo saistību ar savu Radītāju, sevī ietver arī Tā Dabas daļu – vienotību un tieksmi uz vienotību ar citām Radītāja radītajām daļām.

Pirmsākums, Radītājs, būdams potenciāla iespēja, Gribas plūsma un harmonijas princips savā būtībā ir visvienkāršākais, kurš veido visizsmalcinātākās un sarežģītākās savu daļu kombinācijas. Tad, kad telpā ir parādījies pirmais atoms, tas tiecas pēc kāda cita, lai ar to veidotu kombināciju. Tā rodas savienojumi, vielas un debesu ķermeņi. Kad uz tiem parādās dzīvās šūnas, tās tiecas apvienoties sarežģītākos organismos. Kad šie organismi sasniedz noteiktu, tam atbilstošu attīstības pakāpi, tie apvienojas grupās. Šīs grupas iemieso apziņas formas, kuras caur šo grupu pārstāvjiem diferencējas un personalizējas, lai atrastu augstākas pakāpes mijiedarbību un sadarbības formas. Radītājs sevi izpauž caur vienkāršību, liekot šai vienkāršībai izsmalcināties un evolucionēt derīgumā sadarbībai ar citām evolucionējošajām Radītāja radītajām daļām. Radītājs Elpo. TAS „izelpo” vienkāršību un „ieelpo” izsmalcinātību, izsmalcinātības sadarbību un sadarbības izsmalcinātību. Vissmalkākais atgriežas Vissmalkākajā.

Tas, kas formām liek tiekties vienai pēc otras un apvienoties, ir tajās esošā Pirmcēloņa Vienotā Daba, bet tas, kas tāmļauj būt kopā, ir to savstarpējais derīgums. No Pirmcēloņa Dabas izrietošā pirmā un augstākā Cilvēka patiesā vajadzība ir Dzīve Īstenībā, kuru tas realizē tad, kad izjūt daudz zemāk esošo vajadzību būt derīgam. Cilvēki turas Dzīvībā, esot derīgi Dzīvībai un viens otram caur to.

Būt derīgam nozīmē būt savā vietā. Būt savā vietā nozīmē būt Mīlētam un Laimīgam. Radītājam nav divu vienādu radījumu. Katram staram ir savs ceļš. Daba necieš vienādību. Katra radīšanas apstākļu atšķirības rada tā iekšējās dabas atšķirības un tam apkārt esošo apstākļu atšķirības. Katra iekšējā daba, atkārtojot kopīgos uzbūves principus un analoģijas, ir niansēs unikāla.

Neviens nevar būt derīgs visam, visur un vienmēr. Katram viņa iekšējās dabas īpatnības, īpašības, spējas un ar tām saistītie ierobežojumi (spējas diktē to uzturēšanai nepieciešamos ierobežojumus) diktē tos apkārtējās vides, vietas, laika un darbības apstākļus, kuros tas ir derīgs šajā vietā, laikā un apstākļos kādam vai kaut kam – citiem.

Katrs laiks, vide un apstākļi pieprasa atbilstošu derīgumu – atbilstošu mūsu spēju aktivizēšanu, treniņu un darbības spēku. Katrs laiks un tā apstākļi pieprasa – dod iespēju mums sevī modināt un attīstīt tur snaudošās derīguma spējas, lai mēs esošās grūtības izmantotu par savu jauno labāko spēju treniņa rīkiem. Kad kāds Cilvēks vai tauta nonāk grūtībās – tas nozīmē, ka tai ir pienācis laiks plaucēt jaunu spēju ziedus. Tai ir dotas iespējas kļūt labākai un derīgākai. Kad Latvieši sadūrās ar savām „pēcatmodas paģirām”, tie saņēma iespēju kļūt par neatkarīgu tautu. Tie, kuri no tā aizbēga – tie zaudēja tiesības būt neatkarīgas tautas daļa. Tie, kuri iemācīsies būt neatkarīgi un savu neatkarību uzturēt, sargāt un veidot – tie kļūs par neatkarīgas tautas pamatlicējiem – Tēviem un Mātēm.

Ja kāds gaužas, ka viņš nav derīgs un vajadzīgs šai vietai, laikam un valstij, tad tas nozīmē tikai to, ka viņa iekšējās īpašības neatbilst tām prasībām, kādas uzliek šis laiks, vieta un Cilvēka pienākumi šajā laikā un vietā. Sliktiapstākļi neprasa tiem pakļauties, bet pielikt visas pūles, lai tos pārveidotu par to iezīmēto un neattīstīto labumu – derīgumu. Būt derīgam nozīmē ienest saskaņu ķildīgo vidū, ienest taisnīgumu zagļu un viltnieku sētā, dot sapratni apmuļķotajam, zināšanas augošajam un darbu bada cietējam. Tikai nekur nederīgais trūkumcietēju sūtīs uz bagāta kaimiņa māju par kalpu. Un tikai nekur nederīgais ies meklēt bagātā kaimiņa māju, lai tajā būtu par kalpu.

***

5. turpinājums

Mūsu Skolotāji māca: „Esiet auksti vai karsti – remdenie tiks izspļauti. Jūs esat šīs zemes sāls, bet kur lai liek sāli, ja tā vairs nekalpo būt par sāli – ja tā nav derīga, lai sālītu?” Daudzi šajos vārdos meklē kādu konkrētu īpašību vai apstākļu aprakstu, bet patiesībā tie ir aicinājums katram būt par to, kas viņš ir – ieņemt savu vietu un pastāvēt tajā. Neviens nevar būt reizē karsts un auksts. Neviens nevar reizē gribēt un negribēt, būt skops un devīgs, būt taisns, tikumīgs, labs cilvēks un būt zaglis. Būt mazliet no visa kā – mazliet labs un mazliet nelietis. Neviens nevar būt labais zaglis. Tu esi labs vai slikts par tik, cik tu esi derīgs vai nederīgs citiem no Radītāja viedokļa raugoties.

Neviens nav pilnīgs. Viss plūst. Viss mainās. Viss atkārtojas – jaunā pakāpē un pilnībā. Nav svarīgi cik tevī ir nepilnību. Svarīgi ir uz kādu pilnību tu tiecies – uz ko tu tiecies un ko tu dari, lai to sasniegtu. Vispilnīgākais ir nekur nederīgs, ja tas ir beidzis tiekties uz vēl lielāku pilnību. Tikai pēc pilnības izslāpušais – „garā nabagais (tas, kurš izjūt trūkumu)” pilnību – Debesis sasniedz. „Bagātajam” (apsīkušajam) nav iespējami tālāki sasniegumi derīguma pieaugumā, un tātad, ir slēgts ceļš „uz Debesīm” – pie Radītāja.

„Esiet auksti vai karsti” ir aicinājums būt maksimāli derīgiem tur, kur jūs šobrīd esat. Katrā vietā ir tas, ar ko jūs varat būt derīgi citiem vai kādam. Katrā vietā un laikā ir tās vietas apstākļi, iespēja, prasības un ierobežojumi, kuri attīsta un uztur jūsu spējas būt derīgiem. Katram Cilvēkam ir viņa iekšējā – redzamā, darbīgā vai snaudošā – vēl neatklātā daba. Katrā Cilvēkā ir tas derīgums, ar kuru viņš var būt kādam labs – ar kuru viņa klātbūtne vairo labo citos vai citi jūtas labāk. Šo – katra derīgumu nosaka viņa īpašību, spēju un kvalitāšu atbilstība vietas apstākļiem un laika prasībām. Vislabākais Cilvēks ir nekur nederīgs un traucējošs, ja viņš nav savā vietā. Tu esi derīgs tikai tad, ja ar savu klātbūtni – dabu, spējām un darbu vairo labo ap sevi, vai esi par šķērsli sliktajam. Tu esi derīgs tikai tur, kur tu ienes harmoniju vai pārtrauc disharmoniju – ienes Mīlestību vai apturi naidu. Dzīvot īstenībā nozīmē būt savā vietā un būt tur derīgam.

Tas mūs noved pie nākošās patiesās vajadzības – Īstenības izziņas, kura atrodas starp dzīvi Īstenībā un vajadzību būt derīgam, bez kuras nav iespējams Derīgums. Mums jāzina, kādi esam, kādi bijām – kāpēc tādi bijām un kādi varam būt – kādā ceļā mainīties un tas, kāda ir apkārt esošā pasaule, kā, kāpēc un kādā ceļā tā mainās – no kurienes uz kurieni virzās.

„Esiet auksti vai karsti” nozīmē arī to, ka jūs varat būt tikai tas, kas esat, bijāt un būsiet. Neviens nevar sēdēt uz diviem ķebļiem. Katrai parādībai ir savs cēlonis. Katram cēlonim ir savas sekas. Katrs var būt tikai savu cēloņu radīto seku turpinājums. Neviens pēc savas patikas nevar paņemt cita apstākļus, tajos vai citam derīgo un lietot kā savu. Tas viņu samaitā – padara par nederīgu. „Aukstajam aukstumā derīgo, bet karstajam karstumu uzturošo”. Nevar pēc patikas patvaļīgi salikt kopā karsto ar auksto. Tam viņi neder. Tas viņus abus samaitā. Katram savs. Derīgums ir svēts.

Tas, kurš ir dzimis kā Vīrietis, der būt par vīrieti, un tas, kas viņā to uztur un attīsta, viņam ir derīgs. Tā, kura ir dzimusi par Sievieti, ir derīga tur, kur ir vajadzīga Sieviete, un ja viņa dzīvo kā Sieviete. Tas, kurš ir Ārsts, der kā Ārsts. Tas, kurš ir Valdnieks, der par Valdnieku. Tas, kurš der par Zemnieku, ir Zemnieks. Tas, kurš nav savā vietā – neder nekur, izņemot to vietu, kuru viņš ir atstājis. Tas, kurš svešam piederīgo, pienācīgo un derīgo ir pieņēmis par savu, ir sevi samaitājis. Tas, kurš ar nesaderīgu ir apvienojies, ir sevi, viņu un citus ar sevi un to saistītos samaitājis. Tas, kurš ir savu vietu atstājis – pasauli maitā.Katram viņa labākais ir viņa vietā.

Katrs labāko sevī – savu derīgumu attīsta tikai tad, ja paliek savā vietā, tās apstākļos un prasībās, kur pilda vienmēr nemainīgos pienākumus pret Radītāju, sevi, līdzcilvēkiem un apkārt esošo.

***

Tad, kad Pirmcēlonis sāk „Izelpu” un pārtop par savām (ieplūst savās radītajās) radītajām daļām kā pirmās parādās sevis Apziņa – „Es Esmu”, Doma – „Es Būšu” un Spēja pāriet no „Esmu” uz „Būšu”. Tas ir viens veselums, bet šajā veselumā ir „Esmu”, „Būšu” un „Esmu-Būšu” paliekošā struktūra, kurā darbojas „Esmu - Būšu” ienesto izmaiņu radītā struktūra mijiedarbībā ar „Esmu” un „Būšu” mainīgajiem pieturas punktiem. No „Esmu” uz „Būšu” ir Ceļš, kura brīvību rada iespēja „Esmu - Būšu” un tas, ka šim „Būšu” ir noteikts un stingrs cēlonis „Esmu”.

Ja nebūtu šo stingro pieturas punktu, tad nebūtu cēloņsecīgu sakarību. Tad būtu nejaušu apstākļu radīts haoss. Tad nebūtu brīvības, tad būtu nenoteiktu apstākļu uzspiesta atkarība un to verdzība. Tikai cēloņsecīgu notikumu virkne dod Brīvību – iespēju izzināt šos notikumus, iespējamās ietekmes uz tiem, izmaiņas tajos, un šo izmaiņu plānošanu un panākšanu. Esot savā vietā, var būt derīgs un brīvs – mainīt kā sevi, tā arī visu sev apkārt. Zināšanas – Īstenības izziņa dara Brīvību.

Doma – „Būšu” sevī satur Zināšanu „kas esmu”, „kāds esmu”, „kāpēc tāds esmu”, „kāds varu būt”, „kā būt”, un galvenais – „KĀPĒC BŪT”. Zināšanas par pirmajiem mums dod apkārtnes un sevis izziņas iespēju, bet pēdējais – „kāpēc būt” dod dzīves prieku un jēgu. Dzīvības esamība slēpjas „kāpēc būt” saturā. Dzīvības esamība un tās saturs – „kāpēc būt” mums dod iepriekšminēto tieksmi uz pilnību derīgumā un sava derīguma izpratnes iespēju. Vienlaicīgi tas mums stāsta to, kas ir Izglītība, Audzināšana un Inteliģence, caur kuru darbojas Tautas Kultūra. Izglītība un Audzināšana ir Kultūras darbības līdzekļi blakus Darbam, Daiļradei un Sadarbībai. Mūsu pasaulē Kultūra ienāk caur izglītību, audzināšanu, darbu, daiļradi un sadarbību.

Bez Kultūras nav derīguma.

***

Ir Cilvēki, kuri apgalvo, ka Dabas rīcībā neesot tikumisko motīvu. Katram no mums apkārtesošais un tur notiekošais kalpo par apziņā esošā un notiekošā spoguli. Tie, kuru dzīvē tikumībai nav vērā ņemamas nozīmes un tā nav Garīgajā izglītībā iegūta vērtība, tikumības vadītu rīcību un tās vērtību nesaskata.

Protams, jūras viļņojumā, okeāna paisumos vai smilšu vētras darbībā – inertās matērijas kustībās nekādas mērķtiecības nav. Tomēr šī mērķtiecība piemīt tām saprātīgajām būtnēm un enerģijām, kuras darbojas caur rupjo inertās matērijas pārvalku. Uzlūkojiet koku vai ziedu pļavā un mēģiniet sev izskaidrot

- kā bez mērķtiecīga darba un tieksmes uzlabot šo formu un tajā ieslēgto dvēseli, varētu rasties tāds skaistums?

Skaistums nav šķirams no tikumības un ir mērķtiecīga darba šajā jomā rādītājs.

- Kā uz mūsu planētas no rupjām un atbaidošām formām varēja attīstīties patiesi skaista dzīvība?

Protams, turpat blakus aizvien vēl ir arī neglītas un šausminošas būtnes, bet tie, kuri zin tajās mītošo dvēseļu izcelsmi un dabu, saprot, ka tieši tas ir mērķtiecīgā uz tikumības pilnveidošanu vērstā darba pierādījums.

Formas un satura – tajā mītošās dvēseles atbilstība ir visiem zināms fakts. Protams – Saprāts nenodarbojas ar formas meklējumiem un pilnveidošanu – saprāts attīsta mazāko brāļu dvēseles to derīguma pilnveidošanā un padarītā darba rezultāti kļūst redzami viņu fizisko formu skaistumā.

Tam gatavas un derīgas dvēseles kontakti ar saprātīgajām Garīgajām būtnēm šai dvēselei dod Garīgo izglītību. Garīgi izglītots Cilvēks rada mākslas darbus, kuros ietērpj Garīgās izglītības augļus – domas, idejas un tā izglītotā prāta novērojumus –visu to, ko citi vēlāk apgūst kā pasaules kultūras mantojumu un sauc par humanitāro izglītību. Citi Garīgi izglītoti Cilvēki savu interesi virza apkārt esošā izpētei un darbojas zinātnes laukā, tur radot to, ko citi pēc tam apgūst kā eksaktās zinības. Garīgi izglītoti Cilvēki citiem dod humanitārās un eksaktās izglītības iespēju.

No viena Avota nākušas, tās abas ir vienas izglītības divas savstarpēji papildinošas un saistītas daļas. Humanitārā izglītība dod rīcības motivāciju, bet eksaktā – rīcības modeļus. Abas kopā tās dod izpratni par savas rīcības derīgumu un iespēju to pilnveidot, tā apmierinot vajadzību būt derīgam, izzināt Īstenību un dzīvot tajā. Pilnvērtīga izglītība Cilvēkam ļauj tuvoties Saprātīgajām Garīgajām būtnēm un tā iegūt Garīgo izglītību.

Par pilnvērtīgu izglītību var uzskatīt tikai tādu, kurā sintētiski un līdzsvaroti ir pārstāvētas humanitārās un eksaktās izglītības daļas. Vēl vairāk – tie, kuri ir izgājuši caur vienpusīgas izglītības postošo ietekmi, ir uzskatāmi par neglābjami morāli un Cilvēciski sakropļotiem. Tādu Cilvēku dzīve un darbs nekad nenesīs labumu ne viņiem pašiem, ne viņu līdzcilvēkiem. Tādi nekur neder. Ne viena, ne otra zinātņu joma izglītību kā tādu nedod un izglītotu Cilvēku nerada. Tās abas kopā ir līdzekļi Saprātīga un inteliģenta Cilvēka audzināšanā.

Humanitārās zinātnes dod saistītu parādību, sakarību sapratni, kura nepieciešama prāta darbības atziņu sintēzes procesā un uzliek tos derīgos ierobežojumus, kuri viduvējību zinātnē padara par saprāta virtuozu – ģēniju, kā Nikola Tesla, piemēram. Eksaktās zinības neļauj iegrimt jutekliskā subjektīvismā un pasargā no maldiem. Tās apziņai dod spēju atšķirt patiesību no meliem un šķitumu no īstenības. Tikai vispusīgi izglītotam Cilvēkam tikumība ir pieejama kā vērtība, bet tikumības nekontrolētas zināšanas pielietojumā nes postošas sekas. Tikumība ir tieksme pilnveidot savu derīgumu – iekļauties „Esmu-Būšu” mainības procesā, kurš neatkarīgi no Cilvēka dabas un spējām tam sekot, notiek visā Dabas kopumā.

***

Šis pārmaiņu process (derīguma pilnveidošanās kopumā) nosaka to, kas ir vai nav derīgs šajā vietā, laikā, šim cilvēkam, cilvēku kopai, ģimenei un tautai. Tā ir atskaites sistēma un mēraukla, kura norāda uz to vai tauta ir derīga vai samaitāta un tāpēc nekur neder, un tāpēc ir palaižama iznīcībā. Neviena forma nevar pastāvēt, ja to neuztur tās iekšējie Garīgie spēki. Tas, kas neder kopumam, tas neder nekam.

Kopuma virzība „Esmu-Būšu” ir virzība pieaugošā daļu derīgumā.

Derīgums tīrā veidā ir nesavtīgs. Apmaksāts – algots, – savtīgs – „es tev, lai tu man” derīgums nav nesavtīgs, ir daļējs un tādēļ nedod nekādu vērtību pieaugumu. „Visu ekonomisko operāciju gala rezultāts sistēmā ir nulle, bet ārpus sistēmas resursu piesaiste atnes arī ar šo resursu izmantošanu saistītās problēmas, kurām nav risinājuma šajā sistēmā, tāpēc tādu resursu piesaiste ir postoša katrai esošajai ekonomiskajai sistēmai. Ekonomisko operāciju jēga un radītā vērtība ir tikai to rezultātā notikušajās pozitīvajās izmaiņās sabiedrisko attiecību jomā – brālības un savstarpējā derīguma pieaugumā.” Tas ir citāts no kāda topoša raksta, kura pabeigšanas un publicēšanas lietderība vēl tiek apspriesta. Tas ir raksts par to, ka katra ekonomika vistiešākajā veidā ir esošās morāles, tikumu un uzskatu veidojums, kuram nekā kopīga ar „objektīvo realitāti” nav. Katras sabiedrības ekonomika visnotaļ ir tās subjektīvs veidojums un apziņas stāvokļa rādītājs.

Apmaksāts „derīgums” nedod sevi visu, tāpēc izkropļo apmaiņu un iztrūkstošo vērtību vietā pie „derīguma” saņēmēja nonāk šo vērtību iztrūkumi – postošas disharmonijas, kuras laika gaitā likvidē esošās „derīguma” vērtības. Tādā kārtā algots darbs ir katras ekonomiskās un sabiedriskās sistēmas sabrukuma mehānisma nesējs. Pie tam – nav nekādas nozīmes tam, kas kalpo par apmaksātā „derīguma” apmaksas līdzekli. Darījumā ietvertā daļējība un savtība rada pieaugošu netaisnību un derīguma zudumu.

Tikai tas derīgums, kurš veltīts nesavtīgi, nes nezūdošu vērtības pieaugumu abām pusēm. Tikai tā sabiedrība, kurā valda nesavtīgas savstarpējas rūpes un darbs šajās rūpēs vienam par otru, var sasniegt pastāvīgu ekonomisko augšupeju, stabilitāti un taisnīgumu savstarpējās attiecībās.

Nesavtīgs savstarpējais derīgums rūpēs vienam par otru ir Brālība. Ģimene, dzimta un tauta ir dažādas saderības, brālības pakāpes un derīguma formas. Tās kalpo Cilvēcei tās brālības attīstībā. Savukārt, Cilvēce ir viens no pakāpieniem „Esmu-Būšu” ceļā. Šajā pašā ceļā ir arī Cilvēks. Katra kopuma daļa reizē ar kopumu ir vienā ceļā.

Katrs Cilvēks ir kāda kopuma – ģimenes, dzimtas un tautas daļa. Katram, kurš ir saderībā – brālībā ar citiem, tajā ir savs derīgums. Šis derīgums ir viņa Cilvēciskā vērtība. Jo lielāks nesavtīgais derīgums – brālība – jo lielāka ir viņa vērtība.

Katram kopumam ir sava vērtība – šī kopuma savdabība. Šī pati savdabība ir arī katra Cilvēka vērtība šajā kopumā. Šī viņiem kopīgā vērtība – savdabība ir tā, kas viņus visus apvieno vienā kopumā. Tas dod iespējas būt derīgam – būt brālībā, un uzliek pienākumu šo savu vērtību saglabāt nesamaitātu. „Esi auksts vai karsts” – esi tas, kas esi – esi savā vietā, kurā tu esi derīgs, jo citā vietā tu nekam nederi – tur tev nekādas citas, kā vien rupja darbaspēka vērtības vergu tirgū nav.

Tāpat, tikai saglabājot savu savdabību – derīgumu, ir iespējama Īstenības izziņa un dzīve Īstenībā, jo katrai vietai tāpat ir sava savdabība, kura vienīgā ļauj realizēties katra Cilvēka labākajām īpašībām tad, ja viņš ir šajā vietā. Tikai tad, ja sastopas saderīgas savdabības, tās viena otru papildina, atbalsta, stiprina un veicina. Tikai savā zemē – savā ģimenē, dzimtā un tautā Cilvēks var sasniegt savas dzīves mērķus, atklāt un attīstīt labāko sevī un būt patiesi derīgs – laimīgs un mīlēts. Visu citur viņš vienmēr ir svešinieks – izstumtais un klaidonis.

Kopumā – tautā, dzimtā vai ģimenē – brālībā Cilvēkus vieno dvēseļu radniecība, tā neatkārtojamā tikai viņiem piemītošā savdabība, kādas nav citiem. Latvietis ir Cilvēks ar latvisku dvēseli (šis formulējums ir mans). Latviskums visiem latviešiem dod unikālu iespēju – saprasties vislabākajā veidā – veidot savu kopumu un būt šī kopuma atbalstītiem. Saņemt tāda veida stiprinājumu un dot tādu Cilvēka vērtības – derīguma piepildījumu, kādu nevar dot neviena cita tauta, zeme un kopums. Arī Radītājs katru latvieti var atbalstīt tikai caur latvisko kopumu – Latviešiem Latvijā Latviešu tautā. Tādēļ jau Radītājs rada šos kopumus – tautas, tieši tāpat, kā Cilvēka organisms eksistē tikai tad, ja tajā ir šo organismu veidojošie orgāni – tautas, lai caur šiem orgāniem – tautām varētu nodrošināt labu dzīvi katrai orgāna šūniņai – Cilvēkam, par kuru rūpējas – dod labākās dzīves iespējas.

Arī katrai tautai labs ir tas, kas labs ir katram tās tautietim – „Esi auksts vai karsts” – esi tas, kas esi – esi savā vietā – nemēģini sēdēt uz diviem ķebļiem – tu esi derīga tikai savā vietā – citur tu esi tikai inertās matērijas biomasa – jūras viļņojums, zemes nobrukums vai smilšu vētra, kura aiz sevis atstāj tikai postījumus un bēdas. Katru tautu Radītājs rada ar tai noteiktu mērķi, vietu un iespējām – derīgumu. Katrai tautai ir sava vieta Cilvēces brālībā, ja tā kalpo – pilda tai uzliktos pienākumus un realizē dotās iespējas. Katra tauta, strādājot savā vietā – pārvarot grūtības un nepilnības pārvēršot sasniegumos, uzlabo Cilvēces stāvokli vai, atsakoties no šī darba, rīkojas nodevīgi un tā padara smagāku visu citu tautu – visas Cilvēces stāvokli.

Tauta ir tā vieta, kurā katrs tās tautietis var attīstīt savu derīgumu, vērtību un brālību. Tautā – starp savējiem katrs var kļūt labāks. Tauta ir brālības attīstības un audzināšanas vieta. Sabiedrība ir cieņas izrādīšana un derīguma paplašināšanas meklējumu vieta. Valsts ir tautas sabiedriskās dzīves nodrošinājums. Ģimene ir visu šo darbību atbalsta, sākuma un beigu punkts.

***

Valsts, sabiedrība un tauta – tās reliģija ir viens veselums, tāpēc visi spriedelējumi par nacionālu valstu neiespējamību vai nevajadzību mūsdienās ir meli, neizglītotu pļāpu spriedelējumi vai neliešu kaitniecība un tautu paverdzināšanas rīcības sastāvdaļa. Tie Latvieši, kuri to dara attiecībā uz savu Latvijas valsti un tautu ir šīs valsts lielākie ienaidnieki un nodevēji –mājas zagļi, kuri, baudot tautas dvēseles tuvības dotās iespējas, to pārdod verdzībā. Valsts, sabiedrība un tauta ir dažādas derīguma formas brālībā. Katrā no tām Cilvēks realizē citu sava derīguma iespēju.

Tauta ļauj izkopt dvēseļu radniecību – sajust brālību emocionāli intuitīvā, subjektīvā un intīmā veidā. To veicina balsu skaņas – valoda, kas ir dvēseļu mūzika. Balsi un valodu mēs vispirms uztveram emocionāli un intuitīvi, un tikai pēc tam informatīvi – verbāli. Pie tam intuitīvi emocionālajai slodzei informācijas pārnešanā ir lielāka nozīme, kā verbālajai daļai. Intuitīvi emocionālajā daļā valoda – balss skaņas mums stāsta svarīgāko – kas mēs esam viens otram un vai varam, kādā veidā varam būt derīgi viens otram.

Verbālajā izteiksmē tieši valoda – teikumu konstrukcija un izteiksmes veids, kā arī turēšanās pie savas valodas(tās tīrība) vistiešāk liecina par tautas derīgumu vai tā zudumu. Tas, ka mūsdienu latvieši pat par pozitīvo runā caur noliegumu, ir skaidrs norādījums uz šī kopuma – latviešu derīguma zudumu.

Derīgums nāk caur vienprātību. Vienprātība ir saskaņotība domāšanā – tas, kā mēs formulējam mērķus un meklējam risinājumus. Tas, kā mēs pieņemam līdzīgu domu – kā apstiprinājumu, iespēju piedalīties vai kā konkurenci, ir liecība par esošu, šķietamu vai zudušu vienprātību. Radītājs ir visu savu daļu kopsaucējs – visiem kopīgais, visus vienojošais un visiem derīgais. Tiecoties uz Radītāju, iekļaujamies kopībā, esam apmierināti savā vietā un atrodam derīgumu – esam sabiedriskas būtnes. Kalpojot Radītājam par viņa izteiksmes līdzekļiem, esam radošas būtnes. Būt radošam un sabiedriskam ir būt vienprātībā.

Tad, kad tiecamies pie Radītāja, dabiski esam vienprātības stāvoklī ar tādiem pašiem kā mēs, un brālībā ar visu dzīvo, bet tad, kad šo tieksmi zaudējam, zaudējam kopsaucēju, vienprātību, radošu dzīvi un dzīvesprieku – zūd darbaprieks (strādāt tīrā prieka pēc – būt nesavtīgi derīgiem - brālīgiem) un mazinās dzimstība. Dzimstība ir radošās darbības un vienprātības sekas. Tur, kur nav vienprātības – tur nav bērnu, un otrādi – bērni ir tur, kur ir vienprātība.

Zaudējot kopsaucēju – reliģiju, atkrītot no Radītāja vai sākot sekot svešiem vai viltus dieviem – samaitājoties, zaudējam vienprātību. Par to, vai mums piedāvātā ideoloģija ir reliģija, vai tā ir mums derīga vai arī mākslīgi veidota viltusdievu konstrukcija, varam spriest pēc vienprātības esamības un spēka. Ja starp Latviešiem nav vienprātības, tad tas nozīmē tieši to, ka tiem priekšā liktā ideoloģija nav tiem derīga vai arī nav īsta reliģija.

Tur, kur zūd vienprātība, tur Cilvēka prāts sāk atstumt sev blakus esošos, uzlūko tos par konkurentiem un darbojas noliedzot esošo – kļūst destruktīvs savā ievirzē, ko tieši atspoguļo valoda. Tikai viens piemērs. Atmoda.

Vārdam ir mošanās nozīme, bet tā tiek izteikta caur kustības noliegumu – atpakaļ kustību. Vārda fonētika ir pretrunā ar vēlamo semantiku un tādā veidā tas uz apziņu iedarbojas divkārt postoši – noliedzot vēlamo semantiku un nesot pretrunu pats sevī starp savām daļām. Ar to tas pēc NLP principiem destruktīvi programmē tā lietotāju un klausītāju. Tādu atklātu un slēptu destruktīva prāta radītu un lietotu valodas formu ir pārpārēm. Latviešu tautas sasaukšana ir jāsāk ar pievēršanos tās Radītājam un valodas tīrībai.

Tauta ir dvēseļu radniecības izkopšanas vieta. Tas ir tautas uzdevums un tās eksistences jēga. Radītājs to rada brālības iedibināšanai, attīstībai un tautiešu dzīvespriekam, jūtot, ka tie der viens otram. Dvēseļu radniecības radīts prieks un laimes sajūta ir Cilvēka dzīves normālstāvoklis savā tautā. Ja tā nav, tad tauta nepilda savu uzdevumu attiecībā pret tautiešiem. Ja tauta to nedara, tad tā neko nedod dvēseļu radniecībai un brālības uzturēšanai. Ja tā neuztur dvēseļu radniecību un tautiešu brālību, tad tā nekalpo Radītājam. Ja tā nekalpo Radītājam, tā nekam neder. Ja tā nekam neder, tad tā netiek Radītāja uzturēta. Ja tā nav Radītāja uzturēta, tad tā iznīkst. Tas, ko šeit rakstu, nav vērsts pret Latviešiem. Latvieši ir tikai Latviešiem uzskatāms un saprotamākais piemērs. Tas ir rakstīts par visām tautām, lai jūs varētu atšķirt dzīvo no mirušā un nemeklēt Dzīvo pie mirušajiem. Lai Dzīvo meklētu pie dzīvajiem.

***

Valoda ir Cilvēka dvēseles mūzika. Valodā skan personība, personības savdabība. Personības viena ar otru nepastarpināti sazinās fonētiskajā, ķermeņa un darbību valodās. Tās tuvina vai atsvešina personības, tomēr visām vienai tautai piederošām personībām ir šai tautai piemītošā savdabība, kura tajās rada izteiksmes veida – valodas kopību. Izteiciens „dzimtā valoda” ir jāsaprot burtiski. Pat ja bērnam neļauj runāt viņa dzimtajā valodā, bet iemāca citu, tad tomēr saglabājas tautas savdabības iezīmes izrunā, izteiksmē, ķermeņa valodā un darbībās. Saskaroties ar dzimto valodu, tā vienmēr atstāj dziļu pārdzīvojumu.

Savukārt, iemācot svešvalodu, tiek mainīta personības savdabība un apgrūtināta kā tās īstās būtības realizācija, tā arī tās saskaņa ar savu tautu. Tāpat kā valoda maina personību, tāpat personības izmaiņas ir redzamas viņas lietotās valodas izmaiņās. Mūsdienu valodnieki saka – valoda ir dzīva, valoda mainās – tas neesot ne labi, ne slikti – tas esot tikai interesanti – tā vienkārši notiekot un tā esot mūsdienu dzīves realitāte.

Jā, mūsdienu dzīves realitāte ir tā, ka zūd saprašanās, ģimenes stingrība un cilvēciskās vērtības personībās, un šie procesi atspoguļojas valodas izmaiņās, taču teikt, ka „tas ir interesanti” un „tas nav ne labi, ne slikti” ir noziedzīgi. Uzturot valodas savdabību un tīrību, tiek uzturēta tautas kolektīvās dvēseles savdabība un tīrība, tauta tiek noturēta pie dzīvības vai tai tiek ļauts krist iznīcībā, ja tiek pieļauta valodas kropļošana. Tie „zinātnieki”, kuri uz notiekošo latviešu valodā noraugās ar „zinātnisku interesi”, ir noziedzīgi attiecībā pret savas tautas likteni.

Cilvēka valodas atbilstība normai ir šī Cilvēka apziņas derīguma rādītājs. To pašu var teikt par tautas kolektīvo apziņu – tautas dvēseli. Valodas norma ir tā valodas atbilstība dvēseles īpatnībām, kura vispilnīgāk ļauj dvēselei izteikt to labo, derīgo un pareizo, kas tajā ir. Valodas norma dod labākās iespējas. Caur valodas normu atklājas dvēseles un valodas skaistums, augstākā dvēseles un valodas saskaņa.

Kolektīvajai apziņai – tautas dvēselei nav tās individuālo apziņas formu – personību saziņas līdzekļu. Kolektīvā apziņa ir tās individualizēto apgabalu harmonijas stāvoklis, tāpēc tās valoda ir harmonijas plūsma. Harmonijas plūsma ir mūzika. Ja tā ir skaņās ietērpta, tad mēs to dzirdam. Ja tas ir plūsmas stāvoklis, kurš ir ietērpts formās, tad mēs to redzam kā kultūrvēsturisku ainavu vai arhitektūru.

Kultūrvēsturiskā ainava, tās detaļas, arhitektūra un mūzika ir tautas dvēseles – kolektīvās apziņas valoda. Tādāvalodā tautas sarunājas savā starpā, ar savām personībām un vēsturiskajiem, atsevišķām personībām nepieejamiem slāņiem. Tautas dvēsele ir ilglaicīgs veidojums. Caur kultūrvēsturisko ainavu, arhitektūru un mūziku tautas dvēsele – kolektīvā apziņa uztur sevi un apzina sevi kā veselumu. Arī te ir negrozāmi ievērojama valodas norma. Valoda ir „Es” apziņas pamats.

Vienkāršākiem organismiem piemīt vienkāršākas – rīcības valodas formas, caur ko tās sevi apzina kā vienotu veselumu. Kolektīvo dzīves formu pārstāvjiem tā pāriet ķermeņa pozu un žestu valodā, kas augstāk organizētajiem caur emocionālo stāvokļu ietekmi uz skaņu radošiem orgāniem un to izmantošanu signālu sistēmā, pāriet tajā, ko Cilvēki sauc par fonētisko valodu.

Valodas formas – arī fonētika ietekmē Cilvēka apziņas un zemāko sistēmu pašsajūtu un dod pamatu sevis „Es” apziņai. Kā Cilvēks runā – tā viņš sevi sajūt. Kā jūtas, tā runā. Bērns mācās runāt esot kopīgā emocionālā saitē „bērns – māte” un caur šo saiti uztverot mātes emocionālā stāvokļa izmaiņas, kad tā vēršas pie kāda objekta ārpus emocionālās telpas „bērns – māte” robežām. Tas bērnam iezīmē viņa apziņas robežas un ļauj personalizēt savu kolektīvās apziņas telpu.

Tāpat tautas apziņa, atrodot savas attieksmes robežas kultūrvēsturiskajā ainavā, arhitektūrā un mūzikā, apzina sevi. Tajā, tāpat kā Cilvēka apziņā un organismā, ir struktūras ar atšķirīgu organizētības – attīstības līmeni, uzdevumiem un rīcības līdzekļiem, resursiem. Kolektīvajā apziņā ir tās daļa, kura atbilst Cilvēka organismu vadošajai daļai – galvai. Ietekmējot „galvu”, tā vada „ķermeni” tā darbībās pareizas rīcības un derīgā resursu pielietojuma vai pilnīga sabrukuma virzienā. Kolektīvās apziņas „galvu” ietekmē caur tās valodu – kultūrvēsturisko ainavu, arhitektūru un mūziku. Cilvēku veiktās izmaiņas kultūrvēsturiskajā ainavā, arhitektūras objekti un mūzika, kuru atskaņo un klausās tautas dzīves telpā, tiešā veidā ietekmē „galvu” un caur to visu apziņu.

Valodas normai atbilstoša mūzika un arhitektūra stiprina tautas pašapziņu, vienotību, vitalitāti un rīcības spēju – arī intuitīvo saprātīgumu. Tās kolektīvā domforma (dēmoss) ir skaidra, tīra un radoša. Tādas tautas demokrātija tai var būt par svētību. Tajā realizējas visu tās orgānu un apziņas struktūru vienotība. Tādā tautā tās vadoņi – „galvas” individualizācijas – vada tautu jauncelsmē un labklājībā.

Tautas dvēseles valodas normai neatbilstoša mūzika, arhitektūra un infrastruktūra dara visu pretējo – tā nav derīga šai tautai un to posta. Tāda tautas dvēsele sabrūk, tauta zaudē vienotību, dzīves mērķtiecību, kļūst kašķīga un aizdomīga, caur ko zaudē vitalitāti un pareizas rīcības spēju. Tādas tautas demokrātija un tās vadoņi tai nes postu. Caur tautas dvēseles valodas normas pārkāpšanu tauta zaudē savu derīgumu. Valodas normas uzturēšana vada tautu tās derīgumā un tā pieaugumā.

Mūzika ikdienā un dzīvē mūs ved augšup vai lejup, kopā vai projām vienu no otra uz nīkšanu vientulībā un trūkumā. Mūzika, katram cita skanoša Cilvēkus šķir vienu no otra, bet viena, kopīgi visiem skanoša viņus vieno derīgumā – laimē un mīlestībā.

***

6. turpinājums

Sabiedrība ir savstarpējas cieņas un derīguma iespēju paplašināšanas vieta. Sabiedriskās attiecības ir savstarpējas cieņas un derīguma meklējuma attiecības. Tas nozīmē, ka sabiedrības loma Cilvēka dzīvē ir viņa tikumības uzturēšana untikumības veidošana ir sabiedrības eksistences jēga. Tur garāmgājējs ir vērīgs, ieinteresēts un sabiedrisks. Tur viņš ir arī garāmejošo bērnu audzinātājs, sargs, aizstāvis un uzraugs. Tur meistars domā par viņa ražojuma lietotāju. Tur maiznieks domā par maizes ēdāju un pats viņu sargā no kaitīga piecepuma. Tur katrs pats ir sava darba un darbības uzraugs. Tur katrs ir Savam Brālim Sargs.

Tur, kur tā nav – tur, kur sabiedriskā dzīve nav vērsta uz tikumības uzturēšanu, tur nav sabiedrības. Tur, kur nav cieņas un savstarpēja derīguma meklējumu, tur ir neorganizētu, dzīvniecisku iedzīvotāju masa – inertās matērijas plūsma, šurpu-turpu rosība un verdzība.

Tas, kuram zūd cieņa pret līdzcilvēkiem – zūd sabiedrībai. Tas, kurš ir savtīgs – zūd sabiedrībai. Tas, kurš nav sabiedrībā – nekur neder. Tie, kuri neveido sabiedrību, nav derīgi Radītājam un tiek izkliedēti vai iznīcina viens otru.

Valsts ir tautas sabiedriskās dzīves uzturētāja. Sabiedriskā dzīve var notikt tikai tur, kur viņu rīcība ir saskanīga un saskaņota. Valsts ir garīgs veidojums un tautiešu rīcības saskaņotāja. Valsts institūciju, kalpotāju un doto attiecību normu (likumu un noteikumu) esamības un darbības jēga ir iedzīvotāju rīcības saskaņošanā un regulācijā.

Lai katrs varētu atrast sevī labāko, viņš ir jāattur no sliktā un jāatbrīvo no rūpēm par mazsvarīgo. Valsts ir organizētāja un aprūpētāja tur, kur tas ir vajadzīgs tautiešu labklājības labā. Valsts ir sargs pret ārējo un iekšējo apdraudējumu.Valsts vispirms nodrošina pati savas tautas sabiedrisko dzīvi – kalpo savas tautas labklājībai. Cita uzdevuma tai nav. Tautas sadzīves un svētku tradīcijas, politika, saimnieciskā dzīve, kārtības uzturēšana, aizsardzība un izglītības sistēma ir sabiedriskās dzīves formas. Valsts pārstāv tautas kolektīvo apziņu un darbojas tās vārdā un interesēs. Kolektīvās apziņas – tautas dvēseles intereses ir tas atskaites punkts, pret kuru tiek vērtēts labais, pareizais un derīgais katram tautietim. Tur, kur ir tīra tautas dvēsele, tur tā ir saskaņā ar tautiešu tīro dvēseļu tieksmēm labajā, derīgajā un pareizajā.

Valsts – kā organizētāja, saskaņotāja un vadītāja ir ilglaicīgs veidojums un tās darbība ir vērsta uz tautas un sabiedriskās dzīves dzīvotspējas ilglaicīgu nodrošināšanu, tāpēc tai ir tālejoši plāni, pietiekami lieli resursi un rīcības mehānismi. To vadībai un realizācijai tās institūcijās strādā atbilstošas kvalifikācijas speciālisti. Valsts darbības mērķi un apjomi, tās speciālistu kvalifikācija tieši paredz to, ka „tai ir jādomā” savu tautiešu vietā par to, ko tie no sava dzīves un zināšanu mēroga domāt un izdomāt nevar, un ir „jāzin viņu vietā” to, kas tiem ir labs, derīgs un pareizs.

Tur, kur tā nav – tur, kur ieviešas „pilsoniskās sabiedrības” latvāņi, oligarhijas vai demokrātijas pretdarbība Radītāja darbam, tur, kur zūd saskaņa, saskaņotība un katram ir jādomā pašam par sevi – tur, kur pavalstnieki kļūst par bāreņiem – zaudē Valsts Vadītāju Tēvišķīgo gādību, tur zūd valsts eksistences jēga – tur tā vairs neuztur, nesargā un neorganizē tautas sabiedrisko dzīvi, tur tā kļūst lieka, tāpēc tāda valsts pārstāj eksistēt. Tās savdabības zīmes (robežas, likumi, nauda, u.t.t.)zūd, bet iedzīvotāji izklīst. Radītājs pār to vairs netur savu sargājošo roku, bet atbrīvotajā vietā var rasties cita valsts, kuru Radītājs „izelpo” vietas derīguma izmantošanai.

Tāda jauna valsts sākas ar Cilvēkiem, ap kuriem pulcējas vienprātīgie. Katra Valsts sākas ar Radītāja Sūtni un tās pirmo ģimeni. Ģimene ir tautas, sabiedrības un valsts dzīves sākuma un beigu vieta. Ģimene parādās pirmā un beidz eksistēt pēdējā. Tad, kad izirst, izzūd ģimenes, ir zudusi tauta, sabiedrība un valsts. Un otrādi – tās ģimenes, kuras vairs nekalpo tautas, sabiedriskās un valsts dzīves uzturēšanai, beidz pastāvēt savas eksistences jēgas zuduma dēļ. Ģimenes derīgums tajā apvieno tās locekļus. Cilvēka derīgums – vērtība sabiedrībai nāk caur viņa veidotās ģimenes derīgumu – vērtību. Tāpēc vislaimīgākais un mīlētākais Cilvēks jūtas tieši ģimenē.

Caur rūpēm par Ģimeni Tauta rūpējas par Tautieti. Kā izturas pret Ģimeni, tā izturas viens pret otru un paši pret sevi. Tieksme radīt Ģimeni ir tieksme uz tuvību ar Radītāju. Tā ir katras veselas un normālas dvēseles pamatlikme. Tieksme būt savā ģimenē ir katras dvēseles – katra Cilvēka veselības un normalitātes rādītājs. Ģimenes saišu vājums ir garīgo slimību klātbūtnes rādītājs. Tas, kurš bēg no savas ģimenes, grauj citas ģimenes vai netiecas uz savu ģimeni, nekur nav derīgs. Tāds nav un nebūs nedz mīlēts, nedz laimīgs. Nelaimīgi un nemīloši Cilvēki nevar veidot valsti un dzīvot sabiedrisko dzīvi – tiem nav tautas.

„Par derīgām tautām”

Ir tikumīgo tautu spēks – tās Mīlestībā un seksualitātē.

Īsta seksualitāte ir Mīlestības, šā vārda īstajā nozīmē, izpausme tieksmē apveltīt mīļoto ar visu seksuālajā sfērā esošo – tātad arī tās augļiem – Gara, dvēseles, prāta un Savas miesas augļiem. Īsta seksualitāte ir Cilvēcisko attiecību tālākais turpinājums un noslēgums tad, ja ir izveidojusies stabila savstarpēja Cilvēcisko Vērtību saskaņa un sadarbība. Līdz ar to seksualitāte ir attiecību esamības sekas, bet nekādā gadījumā nevar būt par attiecību dibināšanas izejas punktu.

„Par tikumīgo Tautu spēku”

Mīlestība nav seksualitāte. Seksualitāti savukārt nevajag sašaurināt līdz bērna fiziskā ķermeņa radīšanai Sievietes un Vīrieša fiziski – intīmo attiecību ceļā.

Seksuālas attiecības ir Sievišķās un Vīrišķās sākotnes (dvēseļu un ķermeņu) sadarbībā notiekošā formu radīšana.

Jebkura novērojamā forma, parādība, ideja, emocionālā kustība, mākslas darba saturs un ietērps, valoda un tehniskais izgudrojums – viss, kam vien ir jebkāda forma, ir dvēseļu un Saprātu (tur, kur Saprāts ir dvēsele un ķermenis) seksuālo attiecību – mijiedarbības rezultāts.

Savukārt seksualitāte ir formu radīšanas spēja.

Šādas spējas trūkums (neauglība) ir smagu Gara slimību vai noziegumu pret Mīlestību sekas.

Pie tam, neauglība ir jāsaprot visplašākajā nozīmē. Kultūras pagrimums ir augstākā neauglības forma – nespēja būt kontaktā ar Kosmosa Radošajiem spēkiem un struktūrām, kas tad arī ir Garīgās tumsas aktīvā forma. Tur, kur reiz iekustināta darbība tālāk turpinās bez Mīlestības saturā, šī darbība iegūst graujošu dabu un ir vērsta uz agrāk radīto formu un parādību noārdīšanu.           

Visas spējas to darbībā mēs apzinamies kā tieksmi. Tāpēc savu seksualitāti tās darbībā mēs sajūtam kā seksuālo tieksmi – tieksmi pēc seksuālas darbības – būt radošā mijiedarbībā ar pretējo dzimumu, kam līdzi nāk tādas darbības izraisīta bauda – piepildījuma (polaritāšu līdzsvarojuma) sajūta.

{ Jebkura forma ir kādu augstāku spēku sadarbības rezultāts.

Savukārt Mīlestība ir radošā stāvoklī, attiecībās un procesā esamība – enerģijas forma un telpas kvalitāte (attiecīgi arī telpas diferenciācija – telpa kā tāda), kura notur Visumu un katru TĀ elementu radošā stāvoklī. Esamība, kvalitāte (spēja) un uzturošā (darbīgā) enerģija ir viens vesels.

Enerģija ir Telpa un Process, kurā tā darbojas, tāpat kā Telpa ir Enerģija un Process, kuri to iezīmē – raksturo, bet Process ir Enerģijas un Telpas manifestācija (veids, kādā tā vai tie sevi atklāj). Process vai Laiks ir viens un tas pats, aplūkots dažādos aspektos. Tieši tāpat Telpa, Enerģija un Process (Laiks) ir viens vesels, aplūkots dažādos aspektos jeb ietērpos, kur Telpa ir Absolūtā parādība, bet Enerģija, Process un Laiks ir Telpas diferenciācijas (parādīšanās veidi) – kvalitātes.

{ Telpa ir nemitīgi mainīga un eksistē (dzīvo) tikai mainībā.      

{ Esamība ir kustība.

{ Kustība ir Dzīvība.

{ Kustība ir Dzīvības Esamība.

{ Dzīvība ir Esamība darbībā.

{ Esamība Radošā darbībā ir Mīlestība.

{ Augstākā Dzīvība ir Mīlestība.

{ Mīlestība ir Dzīvības Esamība un Dzīvības Radošā darbība.

{ Tāpēc Mīlestība ir atrašanās nerimstošā Radošā darbībā.

Tāpēc Mīlestībai ir vieta katrā telpā, neskaitāmi darbības veidi, ceļi un formas. Tā kā viss ir redzams savos augļos, kuros tas ietērpjas, tad viss radošās darbības rezultāts (jo ir arī procesu atkritumi un augļu pretmeti – ēnas – kloni bez satura) ir Mīlestība.

Līdz ar to, Mīlestība ir reizē stāvoklis un process, un tā gala rezultāts. Tur, kur ir Mīlestība, tur ir tās tieksme un spēja darboties, kā arī tās augļi. Tur, kur ir augļi (koku būs pazīt pēc augļiem), tur ir Mīlestība un tās darbība, kurā redzam tieksmi.

Tur, kur šī tieksme notiek caur polaritāšu mijiedarbību augļu radīšanai (Mīlestība nevar būt neauglīga – neauglība ir Mīlestības neesamības zīme), tur parādās seksualitāte un tās tieksme. Tā kā Mīlestībai nav ieguvuma raksturs (tā nevar būt un tikt vērsta uz kāda sava labuma gūšanu, bet ir vērsta uz Esamības Radīšanu un uzturēšanu), tad no tās nevar izrietēt tieksme iegūt, gūt baudu. Mīlestība ir tikai tur, kur tiek meklēts kāds, kam to veltīt. Pie tam nav svarīgi, kas ir tas, uz ko to vērst, jo viss Radošās darbības rezultāts – akmens, augs, dzīvnieks, Cilvēks un citu saprātīgo būtņu un Radošo Enerģiju ietērpi ir pati Mīlestība.

Radītājs ir Telpas radošais stāvoklis un process – Mīlestība. Radītājs ietērpjas savas darbības augļos. Tāpēc, Mīlot katru radošās darbības augli, mēs mīlam Radītāju. Tāpēc Mīlestība uz Radītāju ir visu viņa Radīto būtņu mīlēšana. Mīlestība uz Radītāju ietērpjas (izpaužas) kā Mīlestība uz Dzimteni un Māti, kura Cilvēka jūtu pasaulē ir redzama Taisnīguma (Goda) jūtu veidā.

            Mīli to akmeni, augu, dzīvnieku un Cilvēku, kuru Tu vari savā saderībā un sapratnē Mīlēt, un Tu esi Mīlestības stāvoklī un Procesā. Radītājs (Mīlestība) iemiesojas – „mīl” visus savus Radošās darbības augļus, bet Cilvēks pēc savām spējām. Mīlestība ir talants, kurš ir jāpilnveido un jāattīsta darbībā. Tie, kuri ir vairāk strādājuši Mīlestības spēju attīstīšanai, ir ar lielāku Mīlestības spēku un pielietojuma plašumu apveltīti. Viņi vienmēr atradīs kādu, kaut ko, ko Mīlēt un apveltīt ar savas Mīlestības darba augļiem. Mīlestības jūtas rosina katra Cilvēka radošos spēkus un tieksmes. Tāpēc tur, kur ir jūtu audzināšana, tur nav vajadzīgas attīstošās rotaļas un nodarbības bērnu radošo spēju attīstīšanai. Pateicības, Pienākuma, Atbildības, Taisnīguma, Varonības, Biedriskuma un Brālības Jūtu audzināšana ir labākais radošo spēju attīstīšanas līdzeklis.

Sevišķs un augsti vērtējams Mīlestības veids ir Dzimtenes un Mātes Mīlestība, kādu izjūt to bērni. Tā ir beznosacījuma Mīlestības, Pieņemšanas un Pateicības jūtu triāde. Beznosacījuma Mīlestība, Pieņemšana un Pateicība ir Taisnīgums, bet Taisnīgums, Mīlestība un Varonība ir augstākais jūtu vainagojums – Cilvēka Gara Vainags.

Tomēr Mīlestība kā Radošo Spēku darbība nekad nevar rast savienību ar Radīšanas atkritumiem un radības ēnām. Pieaugšana Mīlestībā ir visa veida attālināšanās no atkritumiem un radības ēnām. Mīlestības vēršana uz atkritumiem ir Garīgas nepilnvērtības vai slimības zīme, Mīlestības Radošo Spēku un Radītāja zaimošana, kas ved pie neauglības. Tie, kuri neciena Mīlestību un nav spējīgi to pielietot atbilstoši tās dabai, zaudē Kopību, izklīst un izmirst. Tie zaudē Gara Vainagu, jūtu triādi, dzimst Garīgi akli bez Mīlestības izpausmes spējām, un iegrimst autismā. Autisma pakāpes ir triādes zaudēšanas pakāpieni. Autisms ir kopības zuduma galējais stāvoklis un Mīlestības zaimošanas sekas.

{ Radošās kopības stiprums ir Mīlestības daudzuma Rādītājs.

{ Tikai darbība Mīlestībā dod labumu nesošu augli.

Pati radošajā kopībā esamība nes augļus. Mīlestības uzturēšana ir Kopības uzturēšanas process. Tāpēc seksualitāte ir specifiska kopības forma, kura nes katrai seksualitātes formai atbilstošos augļus, bet nav pati Mīlestība. Mīlestība ir seksualitātes izcelsmes Avots un cēlonis, tāpat kā Ābele ir ābola izcelsmes cēlonis. Āboli ir īslaicīgi – rodas un zūd, bet Ābele ir vienmēr, tāpat kā ir Lielā Ābeļu Māte, kuras Esamība ir devusi iespēju būt visām Ābelēm un visām to šķirnēm pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Lai dzīvo Ābeles Mīlestība!

„Ābeļu Māte”

Divi Cilvēki tuvojas Sirds Magnēta tuvināti kopīgo interešu laukā. Interešu virzību un spēku veido Cilvēcisko Vērtību, to kvalitāšu un spēka kombināciju Savdabība, kāda piemīt šim Cilvēkam. Cilvēka savdabība, viņa intereses un viņam piemītošās Cilvēciskās Vērtības ir viens vesels. Šeit Cilvēciskās Vērtības ir cēlonis, Savdabība ir sekas, bet intereses ir Savdabības izpausmes. Tāpēc nav jārūpējas par bērna interešu aktivizēšanu vai savu savdabības meklēšanu un izpausmes iespēju, bet vienīgi par Cilvēcisko Vērtību klātbūtni un attīstīšanu, kuras tad nesīs Savdabību un tās nenoslāpējamu izpausmi interesēs.

Intereses satuvinās Kopīgā darbībā tikpat nenovēršami kā magnēts pievelk dzelzi. Pie tam Sieviete ir magnēts, bet Vīrietis – dzelzs. Ja Sieviete nebūs „magnētiska” pret šo Vīrieti, nekāda vīrieša „pievilkšanās” nenotiks. Tāpat magnēts nevarēs pievilkt dzelzi ar citu Cilvēcisko Vērtību apvienojuma Savdabību. Tāda „dzelzs” jutīs, bet neatsauksies.

***

Psīhes simbols ir tauriņš. Cilvēciskā prāta simbols ir Zieds.

Psīhe ir dzīvnieciskā dvēsele, bet tomēr dvēsele. Tā ļaujas Zieda aicinājumam un pakļaujas Vēja pūsmai. Vējš ir Saprāta darbība – Psīhei neredzams, bet sajūtams spēks. Starp Vēju un Ziedu Psīhe sastop citas Psīhes „tauriņu” un savstarpējā saderība rada tauriņu deju Vējā.

Vīru un Sievu kopībā, caur viņu bērnu sapņiem, nāk stipro tautu spēks. Tauta pieņem jaundzimuša bērna Garu savā kopībā tāpat kā Sieviete pieņem savā Sapratnē Vīrieša prātu un savā dvēselē tā Vīrieša dvēseli, kura sēklu uzņem savā klēpī. Pēc tam – līdz viņu abu mūža galam viņi tā dzīvo – nesaraujamā vienībā un viens otrā. Vīrietis – Sievietes Saprāta un dvēseles telpā, bet Sieviete – Vīrieša roku veidotā pasaulē.

Vīrieša lietu pasaule ierobežo Sievieti un dod iespējas to uzlabot. Tāpat Vīrieša dvēsele pieņem viņas ietekmi un pārveidojas saskaņā ar to, ko saņem šajā telpā. Dvēseles daļa ir nesaraujamā vienībā ar kopumu, lai cik tālu šī daļa būtu attālināta no citām. Tas, kas notiek ar dvēseles daļu – notiek ar visu dvēseli. Reiz, savstarpējā kaisles brīdī, ieņēmusi sevī kāda Vīrieša dvēseli, Sieviete to nēsā sevī visu mūžu un tāpat visu mūžu ietekmē to, ko nēsā sevī. Tāpat Vīrietis, nokļuvis kādā Sievietē, vienmēr tur paliek un nevar no turienes izkļūt, bet ir spiests izbaudīt šīs Sievietes dabu, kamēr vien viņi abi dzīvo.

Katrai Sievietei neredzami nāk līdzi visi „viņas vīrieši” un ar savu klātbūtni ietekmē visu, ko vien viņa dara darbā, mājās, uz ielas vai sabiedrībā. Visi „tauriņi” reaģē viens uz otru un viņa pavadoņu klātbūtni. Reizēm Sieviete nesaprot, kāpēc kāds pret viņu vēršas ar neiecietību vai tieši otrādi – saskata viņā iekāres objektu, bet nedomā par to, ka tā ir reakcija uz viņas pavadoni, vai, vēl sliktāk – uz pavadoņiem.

Tieši tāpat katram vīrietim nāk līdzi arī to Sieviešu „smarža”, kuru „telpā” viņu dvēseles daļas uzturas. Atsevišķas labas lietas ir labas katra savā vietā, bet neiederīgā situācijā traucē. Saka, ka katra vīrieša sapni varot izteikt trīs atšķirīgu Sieviešu veidā – kā ķēkšu, karalieni un bezprātīgi kaislīgo. Taču, ja vīrietis to īsteno dzīvē, ir ticies ar visām, tad ballē ap viņu vienmēr būs trauku šķinda un zupas katlu smaka un turpat arī viņa „ielasmeita” bļaustīsies... Tāpat gultā ar viņu būs arī kēkša un vēsās karalienes valdonīgais pirksts vērsīsies pret neprātīgi kaislīgo.

Svešo un nesamierināmo dvēseļu telpu nesaderība un ietekmju disonanse nekad viņam neļaus izbaudīt nevienu no tām tādu, kādas tās ir savā būtībā. Tāds vīrietis vienmēr būs strīdīgu un nesamierināmu, konkurējošu Sieviešu ielenkumā. Vēl vairāk – Sieviete, atbilstoši savai dabai dod lietu izpratni par visu, ar ko šis Vīrietis saskaras – par visu, ko viņš dara. Savā karaļvalstī karalis izdod pavēles, bet karaliene valda caur sava karaļa pavēlēm – viņa uztur to karaļa prātu, kurš diktē pavēli rakstvedim. Ja ministrs ir ticies ar ķēkšu vai priekameitu, tad viņa ministriju turpmāk vada šī ķēkša un priekameitas izpratne diktē savus noteikumus visiem ministrijai pakļautajiem dienestiem.

Daudzi brīnās par politiķu zemo morāles un lietu sapratnes līmeni, bet vai viņi tāpat brīnītos, ja zinātu kādās „telpās” šie politiķi sēž?! Ja zinātu – ar kādu sieviešu acīm un sapratni viņu priekšā noliktos papīrus lasa, un, ar kādu sapratni par tiem spriež? Nez vai kāds ir tik stiprs, lai varētu kārtīgi un mierīgi savu darbu darīt, ja viņu vienlaicīgi baksta, rausta un uz dažādām domām mudina viņa sieviešu dvēseles. Kāda gan izskatās dvēseles ēka, kuru reizē būvē un, citu uzbūvēto, pārbūvē vairāki konkurējoši, nesamierināmi arhitekti un viņu būvstrādnieku brigādes? „Ko pa dienu uzbūvē – tas pa nakti sabrūk...”

Un, kas notiek tur – Sievietes dvēseles telpā, kad tur uzturas kāds un ienāk vēl daži? Pirmais vienmēr ir „diriģents” un telpa vienmēr skanēs pēc viņa stabules skaņas – dvēseles augļi vienmēr nesīs viņa diriģenta zižļa pieskārienu zīmes – tie būs iezīmēti, tāpat kā diriģents interpretē un savdabīgi ieskandina komponista partitūru. Bet īstais valdnieks vienmēr būs tas, kuru Sieviete pati būs par tādu pieņēmusi pēc dvēseļu radniecības un saderības principiem.

Viņš vienmēr būs stiprāks un veiksmīgāks cīnītājs šajā telpā (bet arī vienmēr vairāk aizņemts ar šo kautiņu) – „mājās pat sienas palīdz” – Sievietes dvēsele vienmēr būs viņa pusē un atbalstīs tieši viņu. Tomēr, ja nu tur „paviesojas” kāds neapšaubāmi varenāks – pēc savas iekšējās būtības izcilāks un spēcīgāks cīnītājs, tad viņš „noliek pie vietas” kā diriģentu, tā saimnieku ar visiem viņa viesiem. Tad tāds ienācējs „apskādē” visu tur esošo dvēseles un tās cieš zaudējumus savā personiskajā dzīvē, biznesā un visā, ko vien dara. Veselība nez kādēļ vairs nav tā un pēkšņi, bez redzama iemesla, visās lietās sākas problēmas.

Izlaidīga sieviete rada sabrukumu tālu ap sevi. Visi viņas vīrieši, sākuši konkurēt un cīnīties viņas telpā, tāpat cīnās un konkurē arī visā savā dzīvē, darbā un tautas mentālajā telpā. Vienprātības nevar būt tur, kur vīrieši ir sanaidoti vieglprātīgu un netiklu (baudkāru) sieviešu dvēselēs. Prostitūcija ir taisnākais ceļš uz ekonomisku sabrukumu, politisku haosu un nožēlojamu veselību, kā bērniem, tā arī viņu vecākiem.

Ja Sieviete, atraitnības, vai nesaderības dēļ šķīrusies, apprecas otrreiz - tad viņas jauno vīru sagaida iepriekšējais (vai iepriekšējie) un daļu savu dvēseles spēku jaunpienācējam jāveltī cīņai ar tur esošo. Katram nākošajam šī cīņa ir smagāka un tādēļ viņš ir mazāk veiksmīgs un cieš lielākus veselības traucējumus. Ir atraitnes, kuras „norok” ne vienu vien kapu kalniņā, un, katru reizi aizvien ātrāk. Tie, kuri grib vājināt kādu tautu - iznīdēt to no zemes virsas, vienmēr sāk ar šīs tautas jauniešu pavedināšanu uz netiklību, labi zinot, ka visas tālākās iespējamās nelaimes pār to nāks nenovēršami un ātri, iekšējo nesaskaņu un vājuma dēļ.

Zivs meklē, kur dziļāks – Cilvēks, kur labāk. Tauriņš skrien uz Gaismu. Dzelzs atbild magnēta aicinājumam. Neviens no viņiem nedomā, kāpēc tā dara. Viņi vienkārši atsaucas sava Radītāja Balsij, kura skan caur katram tuvāko un radniecīgāko – caur to, kas katram ir viņa būtības daļa – dabiskā dzīves telpa – caur to, kur katrs jūtas vislabāk – jūtas mājās – Tuvāk Radītājam. Cilvēkam „labāk” - ir tuvāk Dievam. Sievietes izsmalcinātības un augstākās harmonijas (Sapratnes un Mīlestības) dēļ Dievs tai ir tuvāk (viņa ir tuvāk Radītājam). Caur Sievieti Dievs runā uz Vīrieti – tāpēc Vīrietis vienmēr tiecas pie Sievietes – tur viņam ir labāk.

Nav vēl redzēts, ka kāda dzelzs patvaļīgi attālinātos no sev tuvākā magnēta un meklētu citu. Nav redzēts, ka zivs izpeldētu no sava dziļuma – mestos sēklī un pakļautu sevi bezjēdzīgām mocībām(vaļi to dara, sekojot magnētisko lauku perturbācijām). Nav redzēts tauriņš, kurš apnikumā novērstos no sveces liesmas vai Vīrietis, kurš aizietu no Siltas, Mīlošas un viņam labas Sievietes.

Ģimene ir tur, kur ir Sievietes un Vīrieša Laulība un tās augļi – miesas, dvēseles un Gara bērni. Kur ir Laulība – tur ir bērni. Kur nav bērnu – tur nav Laulības. Laulība tiek slēgta Debesīs (Sirds telpā), tāpēc īstie Laulības augļi ir tie, kas nāk no Sirds telpas – Sirsnība, Cēlās domas un Labie darbi – tie, kuri bagātina saņēmēju un devējam paver ceļu uz citiem – nākošajiem labajiem darbiem. Miesas augļi ir miesu derības un satiksmes zīme, kas runā (pie pārējām zīmēm – augļiem) par visas ģimenes un laulības dzīves pilnību – harmoniju.

Katru koku pazīst pēc augļiem. Tāpat katru laulību pēc tās bērniem. Laulības un miesas bērni ir Vecāku un laulības pilnvērtības apliecinājumi. Kādi bērni – tādi vecāki. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ senatnē no kropliem jaundzimušajiem centās atbrīvoties un kādēļ neviens tēvs nevarēja ieņemt vadošu posteni valstī, kamēr viņa dēls nebija precējies un laidis pasaulē savu pilnvērtīgo mantinieku. Kad no tā sāka atkāpties, reizē ar to sākās rases lejupslīde.

Laulībā Sieviete pārstāv Visa Labā Cēloni. Caur Sievieti Laulībā un Ģimenē ienāk Dzīvība – enerģija un radošas – svētīgas darbības spēja.

Vīrietis Laulībā pārstāv Īstenību un caur viņu ienāk Patiesība – Īstenības atspoguļojums formā. Vīrietis Sievietes ienestajai Dzīvībai dod noformējumu – izpausmes veidu.

„Par tikumīgo Tautu spēku”

Var būt tikai viens universāls ieteikums:

„Dariet to, kas jūsu dzīvē ienes laulību, to, kas dara laimīgus laulībā, un atturieties no visa, kas grauj laulību.”

Nekādu citu universālu ieteikumu šajā jomā nevar būt. Cik Cilvēku – tik likteņu, tik dzīves ceļu, raksturu, sūtību un apstākļu, attiecību. Ārpus laulības ir daudz citu apstākļu un apsvērumu, kuri mudina uz kopdzīvi tos, kuri laulībai nav derīgi, tāpat kā derīgos attur no laulības un kopdzīves. Tas, kas ir derīgi vienam, nav derīgs citiem. Tāpēc nevar būt „ieteikumi tādiem”. Katram, atbilstoši viņa dabai un situācijai, ir viņam labais, pareizais un derīgais.

Laulība ir vienīgais Cilvēkam pieejamais Garīgās attīstības ceļš tā patreizējās attīstības līmenī. Augstākās būtnes un Lielās Dvēseles (Mahaatmas) veic Augstākās Laulības dzīvi, kura nenorit personisko attiecību un fiziskās dzīves līmenī. Viss cits ir prakses un tehnikas, kuros atsevišķas personības veic tām nepieciešamo sagatavošanos laulības dzīvei, kad atklājas viņu trūkumi un nepilnības šajā jomā. Klosteri ir patvērums neveiksminiekiem, sliņķiem un tiem, kuri izrādās pilnīgi nepiemēroti laulības dzīvei – Garīgās attīstības praksei. Tur stingras disciplīnas apstākļos nodarbina viņu dvēseles, lai tie neuzmāktos ārpusē esošajiem un netraucētu viņu laulības dzīvi.

Mūsdienās galvenie laulības grāvēji ir atkāpes no sākotnējām filosofiskajām sistēmām, to reliģijām un sagrozījumi, kuri ir tīši vai netīši ienesti Skolotāju nestajās Mācībās. Mūsdienās vairs nav nevienas publiski praktizētas tradīcijas vai reliģijas, kurā būtu tā sākotnējā tīrība un saturs. Visas reliģijas ir profanētas un to prakses ir aizstātas ar surogātiem.

Surogāts nedod Īstumu.

Surogātlaulība tāpat kā Surogātmāte dod esamības ilūziju miesai vienlaicīgi samaitājot Cilvēka dvēseli.

***

7. turpinājums

Laulības pārkāpšana ir laulības procesa izkropļošana, samaitāšana, sliktā, nepareizā un nederīgā ienešana laulībā.

Laulības pārkāpšanas sekas visiem ir vienas – laulība beidz notikt.

Laulība ir tāds pat process kā koka augšana. Ābele aug, aug un izaug, uzzied un dod augļus. Ja tā neaug – tad nekad neizaug, neuzzied un nedod augļus. Ja ziedus nokož salna, tad augļi neaizmetas. Ja augļiem neļauj nobriest, tad nekad neuzzinam kādi tie ir.

„Kokus būs pazīt pēc augļiem.”

Sevi iepazīt Jūs varat tikai savos laulības augļos. Līdz tam Jūs nezinat, kas un kādi esat, kam derat, kam labi esat, kas jūsos ir pareizs, bet kas un kā ir jālabo.

Ja augošu koku apgrauž, aplauž, tam uzmetas kaitēkļi, kuri bojā saknes, lapas, zarus, ziedus un augļus, tad tāds koks nekad nedos skaistākos augļus.

Tāpēc sava laulība ir jāsargā vairāk kā aci pierē.

Kaitēkļu ir vairāk kā augļu koku.

Bezrūpība un lētticība ir laulības sabrukuma pamatā.

Rūpes, uzmanība un uzticība ir Mīlestības ziedi.

Tur, kur ir Mīlestība, tur nav pārkāpumu.

Tur, kur Mīlestības vietā ir tās surogāti, tur uzmetas kaitēkļi, kraupis un ieviešas tārpi.

Meli un kārdinājumi ir kaitēkļu uzbrukuma ieroči.

Puve noārda tos, kurus Mīlestība ir pametusi kā laimei nederīgus.

Laulības samaitāšana (normu pārkāpšana) ir pretdabiskas ietekmes pieļaušana, piesārņošana ar svešu (trešo pušu) psihisko enerģiju un atteikšanās no neatkarības savā laulības dzīvē.

Tieši kā iestājas laulības beigas, katrā gadījumā ir atkarīgas no laulības normu pārkāpuma rakstura.

Laulībā ir viena Galva un Viena Sirds.

Laulībā nevar būt katram sava Galva, uzskati un domas, katram savas intereses, draugi un tas, ko viņš atzīst par labu, pareizu un derīgu.

Laulībā viss ir kopīgs.

Laulātie abi „krīt” vienā bedrē, kopīgi „pārpeld” jūru un „kāpj” vienā kalnā.

Laulātie iet vienu Ceļu, seko vienam Skolotājam un savu pasauli redz vienā viena Dieva gaismā. Laulība nav iespējama bez Ceļa, Skolotāja, Dieva klātbūtnes un savstarpējas pieņemšanas. Laulība notiek Dievā (normu sistēmā, kārtībā un likumībā, kā arī Cilvēka dievišķajā daļā). Laulība ir Ceļš, pa kuru Cilvēks iet pie Dieva, Dievā, un process, kurā Dieva ietekme ienāk Cilvēka dzīvē. Laulība ir divpusīgā Cilvēka (Vīrietis – Sieviete) un Dieva vienības atjaunošana.

Atkāpšanās no Ceļa (neatkarības zaudēšana), atstāšanās no vadības un atkrišana no Dieva pārtrauc laulību. Neatkarību zaudē, ja pakļaujas svešām ietekmēm – šamaņu padomiem un „palīdzībai”, „zīlēšana”, „astroloģiskām korekcijām” un pievēršas maģijai („senču rituāliem”) jebkurā formā.

Laulība notiek tikai pilnīgas Dzīves Ceļa neatkarības apstākļos. Tikai tad, ja jūs paši esat vienīgie notiecēji tajā, vadoties paši pēc sava veselā saprāta, savām zināšanām, savas dzīves pieredzes un savas Sirdsapziņas, notiek laulība.

Piesārņošanās notiek fizisku, intelektuālu un psihisku ārpuslaulības kontaktu ceļā. Seksuālie kontakti ir tikai viens no visiem iespējamajiem nevēlamajiem kontaktiem. Tāpēc laulība tiek uzturēta ar lielu skaitu ierobežojumu kontaktos un kontaktu formās ar trešajām personām, kādus ievēro laulātie kontaktos ar trešajām personām darbā, sabiedrībā, uz ielas, publiskos pasākumos tad, kad tur ir kopā vai kādu iemeslu dēļ atsevišķi. Pie tam – seksualitāte nav jāuztver tikai kā fiziski kontakti un fiziskie kontakti nav jāuztver tikai kā seksuālie, miesīgie kontakti. Sievietes pakļaušanās cita vīrieša vadībai vai sadarbība ar tādiem darbā arī ir seksuāls kontakts seksualitātes augstākajos plānos. Sievietes „sabiedriskā un darba ārpusmājas karjera” precētai sievietei ir laulības pārkāpums, bet citos gadījumos ir par šķērsli laulības uzsākšanai neprecētajām apprecēšanās gadījumā.

Tāda karjera ir iespējama stingri noteiktos šauros apstākļos, kuros tiek izslēgta seksualitāte jebkurā formā un plānā. To sauc par „kalpošanu Dievam”. Tie ir apstākļi, kuros neviena no iesaistītajām pusēm neko negrib sev. Jebkurš savtības piemaisījums to pārtrauc un pārvērš par seksuālu kontaktu – laulības pārkāpumu. Laulībā Cilvēki mācas nesavtīgu kalpošanu.

Tāpēc jebkāda radoša „ārpusdieva” sadarbība ārpus laulības ir laulības pārkāpums. Tieši tāpēc agrāk ceļojošus aktierus atzina par netikliem un psihiski netīriem radījumiem, kuri piekopj kolektīvas dzimumattiecības.

Jebkura radoša sadarbība, kurā iesaistās pretējā dzimuma pārstāvji, ir seksuālas attiecības un kā tādas ir laulības veids, jo tāda drīkst un dabiski var realizēties tikai laulībā. Augstāko plānu seksualitāte iegūst tīrību un brīvību tikai tad, kad tās zemākie plāni ir pilnībā izslēgti no mijiedarbību lauka. Pastāv Augstākā Laulība (bezpersoniska), kura notiek augstākajos Gara dzīves līmeņos, ja zemāko līmeņu laulība ir veiksmīgi realizēta. Augstākajā Laulībā vienojas visi to sasniegt spējīgie neatkarīgi no vecuma, dzimuma un dzīves vietas, bet tam nav nekāda sakara ar iemiesota Cilvēka personības psihisko, intelektuālo vai fizisko dzīvi. Zemes Cilvēku laulība ir sagatavošanās Augstākajai Laulībai, kāda notiek ārpus Zemes dzīves sfērām un uz augstākajām planētām. Jebkuri laulības pārkāpumi Cilvēku piesien Zemes dzīvei un attālina Augstāko Laulību.

Jebkuri psihiski kontakti piesārņo smalko ķermeni un pārtrauc laulību. Katra svešas psihiskās enerģijas pieņemšana pārtrauc laulību vai padara neiespējamu tās uzsākšanu. Tas, ko sauc par „bezkontakta, manuālo vai eskstrasenso dziedniecību” ir šī „dziednieka” enerģijas ievadīšana pacienta smalkajā ķermenī un ir trešās personas iejaukšanās laulībā.

„Dziedniecība” ir laulības pārkāpšana kā no pacienta, tā no „dziednieka” puses, jo notiek psihisko enerģiju apmaiņa. Pie tam „dziednieks” aplipina visus nākošos pacientus kā ar saviem, tā arī ar visu savu iepriekšējo pacientu slimību dīgļiem, netikumiem un psihiskās enerģijas īpatnībām. Pacients pārstāj būt viņš pats. Tāpat visa mūsdienu modernā medicīna tālu ielaužas laulības svētumā un jau sen, atkrītot no filosofijas vadības un pārkāpjot Dzīvības Likumu, ir pārvērtusies par agresīvu melnās maģijas formu un vienu no cilvēces deģenerācijas cēloņiem.

- Lietojot svešu sieviešu sagatavotu ēdienu vai pasniegtu ūdeni, Vīrietis piesārņojas ar viņu psihisko enerģiju. Tas ir laulības pārkāpums.

- Atsakoties no veļas mazgāšanas ar rokām un dzīvokļa pašrocīgas uzkopšanas, Sieviete pārkāpj laulību (normas).

- Katram dzimumam, atbilstoši tā dabai, ir viņam veicamie darbi, darbības veidi, lauki un pienākumi – katram pasaulē ir sava loma. Atsakoties no sava darbības lauka un pieņemot citu, savas lomas zaudēšana vai citas pieņemšana ir laulības normu pārkāpumi.

- Neatbilstoša dzīves vieda un uzskatu pieņemšana un piekopšana, iedziļināšanās svešos pārdzīvojumos – tenkošana, aprunāšana, apspriešana (tiesāšana), seriālu, „realitātes” un „sarunu” šovu baudīšana, sevis „pieslēgšana” radio, TV, internetam un citiem masu manipulācijas kanāliem ir laulības normu pārkāpumi – pakļaušanās pretdabiskajām ietekmēm.

- Pieņemot svešu vīriešu uzmanību un uzmanības apliecinājumus (komplimentus, glaimus) un ar savu rīcību, apģērbu vai citādi piesaistot citu vīriešu uzmanību, sieviete pārkāpj laulību.

Ļaujot savā dzīvē valdīt un to vadīt savai eksistenciālajai, miesīgajai, materiālajai un dzīvnieciskajai daļai un dabai, dzīvojot tās vērtību sistēmā un izrietoši no tās interesēm, jūs pakļaujaties pretdabiskām ietekmēm. Tad, kad „materiālais racionālisms” gūst pārsvaru pār Garīgi racionālo, jūs pārstājat būt Cilvēki un baudīt laulību.

Laulībā ir Cilvēki.

Dzīvniekiem nav laulības.

- Pievēršoties „materiāli racionālajam”, jūs atsakaties no Cilvēka sevī un viņa laulības dzīves.

Modernisms ir Cilvēcības antipods un laulības iznīcinātājs.

Romantisms ir ceļš uz laulību.

Tā varētu minēt milzum daudz piemēru par laulības pārkāpumiem, kādus katrs no jums izdara ikdienā par to pat nedomājot un neko nezinot. Mūsu dzīves politiskā, ekonomiskā un sabiedriskā nejēdzība, akulturalitāte un vispārējais Cilvēces pagrimums ir tiešas sekas tam, ka kopumā Cilvēki vairs neievēro laulības dzīves normas, laulības svētumu (tīrību) un tāpēc laulība nenes augļus labklājības, gudru, veselu un skaistu bērnu, kultūras sasniegumu veidā.

Laulības pārkāpumu alga ir vispārējs pagrimums.

Radošā Sākotne uztur Laulību.

Atkāpšanās no laulības tīrības (svētuma) ir atkāpšanās no Radošās Sākotnes un iegrimšana dzīves sabrukuma daļā.

Ārpus laulības ir nekas.

Laulībā ir Viss.

„Laulības svētums”

Tur, kur Enerģija ar Domu sastopas harmoniski – tur Sievietes kļūst par Sievām un iegūst noturību – dvēseles un Gara Spēku – tur ir stipras Sievas. Tur, kur tā ir, Vīrieši top par Vīriem un ar Sievu dzīvīgumu viņu domas kļūst Radošas – Vīri kļūst Saprotoši (ne tikai domājoši) un tas nozīmē, ka viņi paliek Gudri. Vīrietis var kļūt Gudrs tikai Laulībā ar labu Sievieti. Sieviete kļūst stipra īsta Vīrieša rokās, bet ģimene paveic tik daudz, ir tik veiksmīga, cik daudz Enerģijas var piesaistīt Sieviete – tik, cik Mīloša viņa ir.

Tur, kur Laulība neiestājas – tur neveidojas Ģimene. Tur, kur Enerģija ar Domu nesader – tur dzimst kropļi, destruktīvas domas, alkatība un caur tādu savienību pasaulē ienāk visas bēdas, posts un ciešanas, kādas vieni Cilvēki sagādā citiem.

Stājoties Laulībā – dibinot Ģimeni, Sieviete un Vīrietis pārstāv Sirdi un Prātu – visa Labā Cēloni un Īstenību. Viņi saved Laulībā Enerģiju un Formu.

Ja tā ir Mīlestības svētīta, tad caur to pasaulē nāk viss, ko Cilvēks sauc un pazīst par labu esam – viss tas, kas ir tam Labs, derīgs un pareizs. Meklējot Sievieti, katrs Vīrietis, zin viņš to vai nē, meklē kā darīt Labu. Sieviete, gaidot Vīrieti, gaida to, kuru varētu mīlēt – caur kuru viņa varētu pasaulē laist Labo.

Enerģija ir tikai darbīga. Sastopot formu, tā rada Skaisto Mīlestības klātbūtnē, bet graujošo, ja tā nav. Sanākot Ģimenes veidošanai, Sieviete un Vīrietis ar to dod sākumu pasaules un dzīves uzlabojumam vai paver vārtus uz elli (apziņas stāvoklis), no kurienes brīvībā iznākuši, tās tumsas spēki apēd savu nākotni.

Pasauli sargā Mīlestība. Ar to tiek noslēgti dusmu, ļaunuma un posta vārti. Tikai Mīlestība vienīgā paver ceļu Nākotnei. Tikai ar to Saule lec, Vējš nes raženu lietu un Tauriņi savā dejā apaugļo Ziedus.

Kad patiesi Mīloša Sieviete ielaiž savā dvēseles telpā Vīrieti, viņa pieņem savas zemes valdnieku un aprūpētāju ar domu, ka dāvās tam labākos augļus, kādus var nest. Tad Sieviete ir Māte Zeme un Jūra, kurā atspoguļojas Debesu Tēva vaiga mainības nokrāsas. Cik jūtīga ir Jūra Debesu atspoguļojumā, tikpat jūtīga ir Mīlošas Sievietes dvēsele. Cik dāsni Māte Zeme atbild Saulei, Vējam un Lietum savā augļu daudzveidībā, tik daudzveidīgi Mīloša Sieva tiecas izdaiļot sava Vīra dvēseli.

Virs tuksneša lietus nelīst. Arī tur karstais gaiss ir ūdeni nesošs – bet nelīst. Virs meža līst. Tur, kur Māte Zeme izgreznojas un rāda Debesīm savu auglību, Debesis atbild ar svētīgu Lietu. Skaņa, kādu ap sevi rada vējpūsmās Mežs, izsauc ūdens kondensēšanos un lietu. Sniedzoties uz Debesīm ar koku zaru rokām, Zeme izraisa Debesu rūpes par sevi un saviem bērniem. Tur, kur Sieviete rūpējas par savas dvēseles krāšņumu, viņa panāk Vīrieša dvēseles dzīves bagātību.

Ja Zeme kā Jūra ir atsaucīga un devīga, tad Debesis pār to tīras un augstas ceļas. Ja tā ir skopa un sēra, par nedienām pukojas un kaimiņienes aprunā vai ir neveselīgi pārkarsusi, tad arī Debesis pār to ir vienmuļi pelēki zemas vai negaisa bardzībā zibeņus sper un kokus gāž. Meteorologi tam noteikti nepiekritīs, tomēr mākoņu forma un raksturs ir tiešā sakarā ar Cilvēku dvēseļu stāvokli un domu raksturu.

Skaisti mākoņi kā gulbji iet pār Skaistu domu laidējiem.

Tā nu Dabā ir iekārtots, ka Sievas dvēseles stāvoklis un dvēseles telpa nosaka Vīra attieksmi pret pasauli, darbu un saviem līdzcilvēkiem. Sievas dvēsele ir tā, kura vīram liek domāt par izdevušos dzīvi vai nelaimi tajā. Sievietes apmierinātība vai prasības ir tas, kas Vīrietim kalpo par viņa veiksmes vai rīcības virziena norādījumu. Sievietes dvēseles telpā notiekošais Vīrietim dod viņa pilnvērtības zīmes.

Lasot šīs zīmes, Vīrietis aug. Čūska, „pāraugusi” savu ādu, to nomet. Gliemis visu laiku piebūvē savu čaulu, veidojot skaistu perlamutru, un, pa ceļam, arī kādu pērli uztaisot. Mazam kucēnam ādas ir pa daudz – tā viņam ir par lielu – ir izaugsmes telpa. Tāpat Sievietes dvēseles telpai ir jābūt ar „izaugsmes tiesu”, kur Vīrieša dvēselei plesties.

Tā nevar būt par lielu un prasīgu, lai tās iemītnieks nejustos kā lielveikalā pazudis bērns, tomēr, tā nedrīkst arī viņu nosmacēt. Ir jābūt saderībai. Vājāks Vīrietis nosmaks, noslīks un degradēsies, bet stiprāks – nometīs kā vecu ādu vai to saplēsīs. Sievietei savas dvēseles izaugsmē vienmēr jābūt par pussolīti priekšā savam Mīļotajam. Sevi dvēseliski ceļot, Sieviete ceļ Vīrieti, savus bērnus un visu pasauli.

Dvēseles telpas balsti ir Cilvēciskās Vērtības – Griba, Patiesums, Zināšana, Godīgums, Mīlestība, Gudrība, Taisnīgums, Paklausība, Ticība, Cerība, Uzticība, Kalpošana, kuras grupējas ap centrālo Garīgo Vērtību asi. Cilvēcisko Vērtību izkopšana ir savas dvēseles telpas celšana un izkopšana. Tas viss, kas ap mums notiek, kā notiek un kāpēc notiek, ir dvēselē notiekošā atspulgs, tāpēc dzīves uzlabojuma darbs un sākums ir dvēseles uzlabojums. Apkārt notiekošais ir objektīvs dvēselē esošā rādītājs.

Caur Sievietes Mīlestību uz Īstenību, kas Vīrietī darbojas kā Gods un izpaužas caur Patiesumu, šajā telpā ienāk Visa Labā Cēloņa izstarotā Enerģija. Caur Vīrieša Mīlestību uz Labo, kas Sievietē darbojas kā Dzīvīgums un izpaužas caur Prieku, šajā telpā ienāk Radoša Doma. Bez šīs Sievietes Mīlestības netiek uzturēts Vīrieša Gods un Patiesumam nav vietas ne viņa dvēselē, ne pasaulē. Bez šīs Vīrieša Mīlestības zūd Dzīvīgums un Prieks, pietrūkst Radošu Domu un Enerģijas bez viņu abu savstarpējās Mīlestības.

Tomēr, Doma ar Enerģiju nevarēs savienoties, bez abiem kopīgās Gribas uz Labo un Īsto. Caur Gribu uz Labo un Īsto ienāk Esība. Esības Griba dvēselē darbojas kā Darba mīlestība – strādāt prieks – jaunrade. Darba Mīlestība ar darba prieku un jaunradi caurauž Enerģiju un Radošo Domu, savienojot tajā, ko mēs saucam par Kultūru.

Kultūra ir sintētiska dvēseles telpas kvalitāte, kas ārējā vidē nonāk kā Tikumība. Bez Kultūras nav Tikumības un bez Tikumības nav Kultūras. Visi dvēseles augļi ir Kultūras sulām pildīti un šajā pasaulē nāk caur Tikumību. Kad izplēn Tikumība, Kultūras vietā paliek tukšās čaulas un skaņas, bet samaitātie augļi sapūdē arī to lietotājus. Tikumība ir vienīgie vārti, caur kuriem mūsu pasaulē ienāk Mīlestība, Gods, Radošs darbs, Patiesais, Labais un Derīgais, bet tā Cilvēka darbība, kurā nav šo Vērtību, vai tieksmes uz to, un kura nekalpo tādu pilnveidošanai Cilvēkā, ir postoša kā darītājam, tā darba rezultāta saņēmējam un vietai, kurā šī darbība notiek.

Tur, kur Vīrietis un Sieviete satiekas bez Tikumības – tur neienāk Mīlestība, tur sākas cīņa par varu, tur nāk konkurence, viltus un iekāre ar nesātību, kura visu noved līdz apnikumam, riebumam izsīkumam un sabrukumam. Netiklībai pa pēdām nāk muļķība, augstprātība, slinkums un tukšums. Visa tāda darbība, dzīve un sarosītais, sadzīvotais ir tukša, nepiepildīta vilšanās pie sasistas siles, kad cerēts tika uz kādu zelta zivtiņas vai pasaku prinča uzburtu brīnumu, bet ne uz pašu Mīlestību, Darbu un Godu. Tur, kur darbības pamatā ir savtīga izdevīguma meklējumi, tur šī darbība vienmēr ir postoša.

Katra Cilvēka darbība sākas viņa dvēselē un nes viņa dvēseles zīmes. Cilvēks nevar izteikt to, kā viņā nav. Cilvēks var izdarīt tikai to, kas sākotnēji ir viņa dvēselē. Ja Cilvēka Dvēsele ir tukša, tad tāds – bez interesēm, nav spējīgs ne mācīties, ne strādāt, ne arī veidot Ģimeni. Darba trūkums pirmām kārtām ir Dvēseles tukšuma, slinkuma un iekāres sekas. Vienmēr spēkā ir princips:

- Nemeklē Darbu – piepildi Dvēseli. Darbs atradīs sev piemērotu darītāju caur viņa dvēseles pildījumu.

- Nemeklē naudu – nauda atradīs to, kurš prot to lietot.

- Nemeklē Slavu – Slava atradīs to, kurš būs tās cienīgs.

- Nemeklē Mīlestību – Mīlestība atradīs to, kurš varēs tai kalpot.

- Nemeklē ne Dievu, ne Taisnību, ne Varu, ne arī Gudrību. Izzini to, kas ir Tevī – uzlabo to, ko var uzlabot, atmet nederīgo un tad, kad Tu būsi kļuvis derīgs tam, ko Tu meklē – meklētais būs atradis Tevi.

Mūsu pasaulē viss sastāv no divām savstarpēji saistītām daļām – Ideālās, saturiskās daļas un tās nepilnīgās formas, kādu Ideālā daļa var veidot šajā pasaulē, lai, darbojoties caur šo formu, Ideālā varētu to uzlabot un kādā kārtā izpaust sevī esošo radošo darbību. Katra saturiskā daļa veido sev atbilstošo formu un uztur to tik ilgi, cik šī forma var kalpot saturiskajai – Ideālajai daļai par izpausmes vidi. Ja forma vairs nekalpo saturam, saturs aiziet, bet forma bez satura beidz eksistēt.

Jautājums par formas eksistenci ir jautājums par Mērķiem un līdzekļiem. Mērķis var būt tikai tas, kas nav ierobežots noteiktā formā – tāpēc tāds var būt meklējams tikai Ideālajā – saturiskajā daļā, jo tikai tur var būt neierobežotas attīstības iespēja katrai Idejai, bet forma jau ir ierobežota ar izsmalcinātības un pilnības robežu noteiktajiem apstākļiem un matērijai.

Tā kā katra Ideālā daļa nāk ar saviem līdzekļiem, tad par to atrašanu un sagādi nav jārūpējas. Patiesi svarīgais te ir nesajaukt Mērķus ar līdzekļiem. Pretējā gadījumā līdzekļi iegūs Mērķa dabu – nesasniedzamību.

Ārējā pasaule un tur atrodamās formas ir tikai līdzekļi Cilvēcisko Vērtību pilnveidošanai Dvēseles cīņā par tās Mērķi – Nemirstību. Pilnveidojot savas Vērtības, Dvēsele tuvojas nemirstībai. Arī šīs Vērtības ir līdzekļi, bet, kā piederoši Cilvēka iekšējai pasaulei, tomēr ir ārējo notikumu saturiskā daļa, kura uztur šos notikumus tādā mērā, kādā notikumi kalpo Cilvēcisko Vērtību pilnveidošanai. Tad, kad notikumi vairs nekalpo Cilvēcisko Vērtību pilnveidošanai un Cilvēciskās Vērtības caur tiem nedarbojas, šie notikumi izvirst, deģenerējas – zaudē labdabības raksturu – kļūst postoši un izsīkst.

Cilvēciskās Vērtības, būdamas Dvēseles kvalitātes, kā visas kopā, tā katra atsevišķi ir attīstības virzieni un tādēļ var būt par Mērķiem Cilvēka dzīvē. Vērtība rod savu pielietojumu darbībā un attīstās būdama pielietota. Vērtība tiek atzīta par Vērtību, tad, ja tā tiek novērtēta – tiek uzlūkota no citas vērtības puses, tad, kad šī vērtība sastopas ar citu vērtību.

Cilvēciskās Dvēseles, sastopoties, viena otru uzlūko caur savām Vērtībām, meklē Vērtības viena otrā, mainās ar vērtībām un šajā vērtību atrašanā, salīdzināšanā un maiņā Dvēselei paiet visa dzīve, kurā tās attīstās kā kopumā, tā Vērtībās. Cilvēciskās Vērtības attīstās, sastopoties ar citām Vērtībām citu Cilvēku dvēselēs vai ar viņu pielietojumu.

Cilvēks un viņa dvēseles vērtības ir vērtības un tām ir Vērtību Dzīve tikai tad, ja tās ir savstarpējā saskarsmē un šī saskarsme ir vērsta uz savstarpēju bagātināšanu un attīstību. Tur, kur ir Cilvēciskā un Vērtību dzīve, tur šī Vērtību Dzīve kļūst par Mērķi un par tādu kļūst pati attiecību vide, caur kuru tad viņi var viens otru apveltīt ar savu Vērtību augļiem.

Patiesībā Cilvēks – viņa Dvēsele dzīvo tikai caur savām Vērtībām un tikai tad un tur, kur ir šī Vērtību Dzīve. Citas dzīves Cilvēkam nav. Ja nav Vērtību Dzīves, tad nekādas citas dzīves arī nav. Tad ir „dzīvo miroņu” gājiens pretī savas fiziskās formas beigām.

***

Un tagad atgriezīsimies pie mūsu Dvēseles telpas, Ģimenes un bērniem. Tur, Sievietes Dvēselē, kur mīt viņas mīļotā Vīrieša dvēsele, un Vīrieša dvēselē, kur mīt viņa mīļotās Sievietes Mīlestība, notiek tas, kam saplūstot vienā veselā, šajā Dvēseles telpā – Ģimenē ienāk Cilvēka Gara, Dvēseles un miesas augļu aizmetņi. Tie kļūst par viņu bērniem. Vērtību Dzīves augļi ir skaisti, labdabīgi un labdarbīgi.

Ienākot pasaulē, tie nāk ar savu dabu un to izplata uz citiem, rosinot un atbrīvojot uz to citus, ar ko saskaras. Bet tur, kur Dvēseles sastop viena otru bez Mīlestības, arī viņu bērni ir tādi paši – auksti, bez svētības un nejauki – cietsirdīgi, savtīgi un naidīgi. Viņi ne tikai slinko paši, bet atņem dzīves un darba prieku arī citiem. Būdami tukši, izlaidīgi un netīri, viņi cenšas izplatīt netīrību un nosmērēt visu tīro ap sevi. Tur, kur vecākiem nav Vērtību Dzīves, šīs dzīves nav arī viņu bērniem un viņi Dzīvību nenes.

„Tad, kad runā lielgabali – mūzas klusē”. To burtiskā nozīmē var teikt par tām „Ģimenēm”, vai pareizāk sakot – kopdzīvēm, kurās savu mūžu vada tās Sievietes un Vīrieši, kurus viņu dvēseles telpā pavada katra nesamierināmo „pavadoņu” pulks.

- Par kādu Vērtību Dzīvi var domāt tur, kur katrs pavadonis bīda savas intereses, vienlaicīgi cenšoties noslāpēt visu citu darbību?

- Kādu patiesību var saņemt izslāpusi Sieviete, ja katrs cenšas pasniegt savu ūdens trauku, un izšļakstīt konkurenta kausu?

- Un kādu mīlestību var saņemt vīrs, kura Sievas uzmanību sev cenšas pievērst viņas kaisles pārņemtie pavadoņi?

- Kas patiesi labs un viņiem derīgs, vai derīgs sabiedrībai var nākt no savstarpēji nesamierināmo un konkurējošo pūļa?

Sabiedrība ir tur, kur Cilvēki var vienoties par kopīgiem mērķiem un to sasniegšanai derīgiem līdzekļiem. Skaidrs, ka vienoties var tikai iekšēji vienoti Cilvēki, kuri ir spējīgi veidot un uzturēt Ģimeni tās nedalāmībā.

Neuzticīgi vīrieši par savu neuzticību maksā ar visas savas dzīves, darba un attiecību vides pagrimumu, ar savu bērnu slimībām, atkarībām un dvēselisko tizlumu, ar savas ģimenes un tautas dzīves beigām. Viņi maksā ar to, ka nemanot nolaižas līdz sava vēdera verdzības un savstarpējas cīņas par izdzīvošanu lopiskam līmenim, kurā neatceras nekā no tā, kas ir Vērtību Dzīve un Cilvēka Dvēseles Mērķi. Viņi vienkārši zaudē iespēju dzīvot savu dzīvi.

Visas impērijas un tautas, lai cik arī augstu reiz būtu bijusi to kultūra, lai cik ilgi un plaši tās valdītu, radīdamas tehnikas, saimniecības un zinātnes brīnums, reiz pagrimst un beidz savu pastāvēšanu. Visas atstāj aiz sevis savu netikumu pēdas un nožēlojamu saujiņu pēcteču, kuri vēl ilgi lielās ar savu senču „spalviņām” – viņu uzcelto, atrasto un sasniegto. Viņi visi stāsta par to, ko senči esot darījuši un domājuši, darot to vai citu, bet neko jums nestāsta par savu senču netikumiem.

Tas, kādā veidā gāja bojā impērijas un izmira tautas, nav būtiski, tās ir tikai tehniskas detaļas, bet svarīgi ir tikai tas, ka tās visas izzuda, vai deģenerējās līdz vergu apziņas līmenim, (kurā lielās ar savu izdzīvošanas spēju) tad, kad viņu dvēseles zaudēja savu tīrību – tikumību un kļuva par piespļaudītu tirgus laukumu iebraucamajām vietām, kurās var paviesoties katrs, kurš spējīgs apmierināt turētāja tā brīža prasības.

***

8. turpinājums

Darbības vajadzība ir intereses turpinājums, bet interese nāk no Dzīves jēgas. Bērni par Dzīves Jēgu nedomā – viņi vienkārši darbojas izziņas intereses vadīti – viņu Dzīves Jēga ir izzināt sevi un pasauli ap sevi:

- Kā es rados?

- Kur es biju, kad vēl nebiju?

- Kas tad bija?

- Kas tas ir...?

- Kāpēc...?

- Kā...?

Pieaugušais par savas Dzīves Jēgu domā tad, kad sāk uzdot jautājumus:

- Kāpēc es tā daru?

- Ko es drīkstu darīt?

- Kāpēc man tas ir jādara?

Ar to pieaugušais izzina sevi, kā Izvēles Brīvības Normu Sistēmu – Kultūru, tāpēc pieaugušo Dzīves Jēga ir Izvēles Brīvības robežu izziņā.

Katra Cilvēka pašcieņa nāk ar viņa Sapratni par Dzīves Jēgas piepildījumu – Brīvības izziņu. Pašcieņas piepildīta dzīve veļ pašizpausmes „viļņus” – tālāku interesi, jautājumus un izziņu – sevis izpēti caur savas Psīhes un Prāta darbības augļu vērojumiem. Neviens nevar būt aktīvs un radošs bez pašcieņas – tad, ja netiek piepildīta viņa Dzīves Jēga. Tad viņam uznāk dzīves apnikums, apātija un (!) dusmu, agresijas, naida uzplūdi – viss un visi ap tādu ir slikti un kaitinoši – nedod to, ko prasa viņa Dvēsele.

Bērnam zūd mācību interese, tad, ja skola, piegādājot faktus, nedod bērnam izpratni par apkārtējo pasauli, Cilvēkiem, viņu attiecībām un bērnu pašu. Ja „mācību process” nedod izglītību – nesniedz iespēju piepildīt Dzīves Jēgu. Ja „mācību process” iegūtie fakti neko nedod Dvēselei, ja nerosina pārdomas un sapratni par esošā un novērojamā savstarpējām sakarībām un bērna vietu šajās sakarībās, tad bērns zaudē interesi par šiem faktiem, to iegūšanu un apkārt notiekošo – lielo (pieaugošo), biedējošo, nesaprotamo un ar laiku arī tādēļ neinteresanto. Informācijas un intelektuālisma pārspīlējumi noved pie Dvēseles izsīkuma.

Bērna Sapņi nāk no viņa Dvēseles. Savas Dvēseles sēklas – apziņas attīstības virzienus un kvalitātes – spējas un raksturu bērns, Debesīs saņemot mantojumu no sava Radītāja, nes sev līdz, kad nolaižas pie saviem vecākiem uz zemes. Vecāki dod šīm sēklām augsni – savas apziņas kvalitātes un Dvēseles substanci – savu savstarpējo attiecību vidi, laikā, kad tiek ieņemts bērns. Vēlāk sabiedrība laista vai kaltē, silda vai plūdos aizskalo, noknābā vai lolo sava jaunā zelmeņa asnus.

Visi trīs – sēklas, augsne un apkārtesošā ietekmes savienojas tajā, ko mēs, pēc pilngadības sasniegšanas, uzņemam savā vidū, kā jaunu Cilvēku – Cīruli, Pūci vai Gulbi. Citi kļūst par dziedātājiem, citi par plēsoņām, bet vēl citi par vārnām – atkritumu rijējiem. No tiem iznāk mācītie muļķi.

Krītot savu tikumīgo vecāku auglīgajā augsnē, visas bērna sēklas uzdīgst un dod spēcīgus asnus un labus augļus, bet nonākot vecāku nesaskaņu – kara un posta zemē, bērns nesaņem savam mantojumam derīgu zemi, bet tas, kas uzdīgst – tiek karotāju nomīdīts un izplūkts. Muldoņām ir taisnība – katrs bērns ir talantīgs – nāk ar savu mantojumu. Bet tāds viņš ir tajā ceļa daļā, kurš ir starp Debesīm un zemi. Viņš varētu tāds būt arī uz zemes, ja vecāku attiecības viņa talantam dotu atbilstošu – Saderības, Uzticības, Mīlestības, un Tikumības augsni.

Nekādi vēlākie pulciņi un veicināšanas metodikas – ne valdorfiskās, ne kādas citas, nevar bērna Dvēselei dot otro no trim veidojošajām trešdaļām – vecāku Dvēseļu substanci un attiecību kvalitāti, kas tiek iedotas ieņemšanas brīdī. Visi šie „metodiķi” stāvokli tikai vēl pasliktina. Viņi „izziedina” pumpurus priekšlaicīgi uz noteiktu svētku dienu:

- redziet – tik mazs, bet kas viņā ir iekšā! Redziet, kas tur nāk ārā!

Ārā nāk gan, bet tikai tāpēc, ka ir izjaukts dabiskais līdzsvars un ritms starp Dvēseles piepildīšanās, nobriešanas un augļu nešanas laiku. Viens pumpurs divreiz nezied. Kas uzziedināts par ātru – īstajam ziedēšanas laikam ir zaudēts.

Bērna Psīhe ir vecāku Psīhes – substances un Kvalitāšu – Vērtību Dzīves turpinājums. To, ko vecāki atzīst par labu esam, bērns pieņem par normu un attīsta – virza tālāk. Labais ir tas, uz ko mēs virzāmies – tas, ko mēs darām. Tāpēc bērns, mācoties no vecākiem, paklausot un pakļaujoties viņu ietekmei, kopējot viņus – iegūst viņu kustības virzienu nākotnes veidošanai uz to labo, kāds ir reālais vecāku darbības un Dvēseļu stāvoklis savstarpējās attiecībās un Esības strāvās – darbību veidos.

Kā mātes krūts ir bērna fiziskās barības avots, tā vecāku Tikumība baro bērna Dvēseli. Caur to, vai ar to, tiek veidots nākošais bērna Kultūras un Vērtību Dzīves – visa labā darbības avots un augļu nesējs nākotnei – viņa Tikumība. Caur bērnu vecāki nodod nākotnei savus sapņus par labo un dod šim labajam iespēju kļūt par realitāti, kurā tad visi kopā laimīgi dzīvo.

Nesamaitātam bērnam Tikumība ir tas pats, kas veselām plaušām elpošana. Tāpat Tikumīgam bērnam darba prieks un iespējamā piedalīšanās vecāku Vērtību Dzīvē ir tikpat dabiska kā veselas Sirds spēcīgie puksti. Bērns ir materializēts vecāku sapnis, tāpēc, tik pat dabiski, kā sapnis dzīvo apziņas telpā – bērns piedalās vecāku dzīvē.

Viņam tas ir normāli – gribēt ar savu palīdzību līdzdarboties vecāku darbos. Viņam ir normāli – gribēt ar savu darbu iekļauties ģimenes dzīvē, neko par to negaidot pretī. Pati ģimenes dzīve un iespēja tur būt iekšā – tās labklājībā, ir viņa Dzīves Jēgas piepildījums, pašcieņas pamats un interešu pašizpausme, kas nekādu īpašu samaksu par to nealkst. Tieši otrādi – atlīdzība ir norāde uz robežu starp savu un svešu. Ar un starp savējiem Dzīvo, bet svešiem, negribot parādā palikt – maksā. Bērns, ar savu pienesumu – Sirds Dāvanu – darba prieku un labo gribu, nes saviem vecākiem Velti. Skaistu, baltu un tīru sevi:

- redziet – es esmu jūsu gaišais sapnis, redziet – es esmu tāds pats, kādi esat jūs – tikpat tīrs un nesamaitāts. Es esmu strautiņš – no jūsu avota virszemē nācis.

Kad tāds strautiņš nonāk mežā – starp citiem Cilvēkiem, kas kā Koki pār viņu viens otram pretī sniedzas, strautiņš sāk meklēt savu Dzīves Ceļu – to, kādā veidā viņā esošo labo, to, ko viņš ir saņēmis no saviem vecākiem – nodot tālāk citiem – būt viņiem derīgam. Tad tāds strautiņš saka:

- kad es par lielu upi izaugšu, es būšu...

Bērns piemēra sevi pasaulei – meklē tajā savu vietu un profesionālo derīgumu. Viņš meklē to tēmu, par kuru vēlāk uzdot pieauguša Cilvēka – Lielās Upes jautājumus:

- Kāpēc es tā daru?

- Ko drīkstu?

- Kāpēc jādara?

Tad bērns uzlaiko un iepazīstas ar pieaugušo Dzīves Jēgu.

Katram, šeit uz zemes – no dzimšanas līdz nāvei – ir viena dzīve un tāpēc arī tikai viena Dzīves Jēga, viena tēma, viena gultne, kurā savu Dzīves Jēgu pielietot – viena profesija un darbības joma, kas lielākai upei var izpausties arī kā atšķirīgi darbības veidi, saglabājot kopīgo plūduma virzību – paliekot tajā un barojot savu ieleju.

Ja tāds strautiņš, skolā nonācis, tur dzird, ka viņš ir tikai ūdens, kurš var saražot tik un tik daudz vai, ja vajag, tikt izmantots par atšķaidītāju vīnam, vai par... vai par..., vai par aizskalojošo šķidrumu tualetē un tālāk kanalizācijas sistēmā – atkarībā no tā, kur tas ir rentablāk, izdevīgāk un vieglāk, ja tāds strautiņš dzird no vecākiem viņu runās dienišķo refrēnu par vieglāk, ātrāk un lētāk, par to, ka ir vienalga – kā, galvenais ir – cik, bet kāpēc – vispār nav šajā zemē redzams citādi, kā vien sevis apmierināšanai, tad, ja šis strautiņš var būt viss, bet pats nav nekas, šim strautiņam zūd viņa Dzīves Jēga – Viņš vairs nav Sapnis un viņš saprot, ka viņam arī savu sapņu nekad nebūs.

Tie Te nevienam nav vajadzīgi. Tad, kad prātvēderi saka, ka „uz talantīgu Cilvēku bērniem daba atpūšas”, viņi runā par tiem, kuriem ir atņemti viņu Sapņi. Viņiem nav pielietojuma šajā mežā. Kad tāda – savu gultni atradusi Upe, sāk uzdot sev savus nopietnos jautājumus, viņa meklē, kur pielietot savu Tikumību, viņa lūko – kā dabūt šurp to auglīgo Lietu, kurš ir vēl augstu ejošā Mākonī – tad viņa grib savienot savas Mātes doto un pašas loloto ar to, kas varētu tām abām esošo papildināt ar nākotnē iespējamo. No nākotnes iespēju loka tad Upe izmeklē un piesauc to, kam ir mācīta, to, ko tā no savas Mātes zin par Labo esam – to, kas viņu abu nesto uzlabo – to, kas viņu Sapņos nāk!

Caur Labu nāk Labāks un caur to Vislabākais.

Caur tīro – tīrākais, caur Tikumīgo – Tikumīgākais.

Caur Gudro – Gudrākais.

Caur Stiprāko – Visstiprākais.

Caur Brīvo nāk Brīvais, tāpat kā caur Saprotamo nāk Saprotošais – ar Saprātu apveltītais.

Te ir saprotams, ka, tāpat kā „izglītots” tagad netiek atšķirts no „mācīta”, „brīvs” no „atbrīvota”, un „ekonomisks” no „saimnieciska” vai pašu radu būšana un ne-cilvēciska attieksme vienam pret otru tiek veikli aizbāzta aiz „padomiskuma” ērtā bubuļa, tāpat par šīm lietām tagad runā atbrīvotības Varas uzturētie runasmutes – mācītie muļķi. Viņi ir tie, kuri mums mēģina iestāstīt, ka olai tagad jāmāca vista un mums noteikti ir jāmaina nepareizā sistēma, kad Saule no centra apspīd savu kosmisko telpu, bet dūšīgi visiem kopā jāpiepūš vaigi un „jāaizspīd” tā padomiskā Saule prom.

Viss apkārt notiekošais nāk no Dvēseles un kalpo viņas dzīvei – Cilvēcisko Vērtību Dzīvei un apmaiņai ar tām – Cilvēka dzīvei – vērtību objektivizēšanai, novērošanai, izvērtēšanai, samērošanai, uzlabošanai un pielietošanai. Tas, kas nonāk Jūsu rokās un kāds tas tur nonāk – nāk no devēja Dvēseles telpas. Un, ja tas, kas nonāk Jūsu rokās, Jūsu dzīvi nepadara labāku – neceļ Jūsu Vērtību balstus – nepadara labākus Jūs - tad tam nav vērtības un tas nācis no nedzīvas Dvēseles telpas vai nav Jūsu uzmanības vērts. Tad tādam ir jāizzūd no Jūsu dzīves vai, iespējams, tas ir izzūdošas – izmirstošas parādības nāvi nesošais produkts. Jo ātrāk Jūs sapratīsiet mācīto muļķu runu patieso bīstamību, jo ātrāk spēsiet sākt savu dzīves uzlabojumu veidošanu savā Dvēselē.

Viss, Cilvēka Evolūcijā sasniegtais, ir sasniegts pateicoties normu sistēmas izveidošanai, uzturēšanai un izsmalcināšanai – attīstībai. Viss zaudētais ir zaudēts, vājinot normu sistēmu, visas dzīves nepilnības ir mūsu normu sistēmas nepilnības un visi uzlabojumi ir panākami caur normu sistēmas nepilnību novēršanu – caur to, kas mūsu Brīvībai liek darboties tās vienīgajā – Saturiskajā virzienā – īstas Brīvības virzienā pretī Saulei, kas, neskatoties uz Zemes rotācijas īpatnībām, ir īstais Zenīts.

Ekonomiskās dzīves pamats ir savstarpējā uzticēšanās. Kad jūs ejat uz veikalu, tad jūs ticat, ka pirkumā tiešām būs tas, ko jūs nopirkāt – par ko maksājat. Jūs zināt, kas ir piens un kāpēc tas jums ir vajadzīgs, tāpēc to pērkat, domājot, ka tas ir piens tajā iepakojumā, kādā to atrodat veikalā. Jūs uzticaties iepakotājam. Tad, kad neuzticaties, jo esat kādreiz vīlušies atverot iepakojumu – jūs uz to vairs nepaļaujaties un tādu „pienu” nepērkat.

Tad, kad paši ražojat vai komplektējat citu saražoto, jūs cerat to pārdot un tādēļ gaidāt uzticību no piegādātāju un pircēju puses. Tāpēc jūs darāt savu darbu sava Goda diktētos termiņos un kvalitātēs, kurus jums atgādina līgums. Bez Goda nav līguma pamata, seguma iespējas. Bez Cerības nav ražošanas un bez ticības nav pirkuma.

Visa ekonomika – tautas saimniecība balstās uz Cilvēciskajām Vērtībām – uz to, ka šī saimniecība kalpo par Vērtību Dzīves lauku. Ekonomikas dzīves pamatā nav finansu likumi, kredīti un peļņa, bet viena Cilvēka derīgums citam, viņa labā griba un tieksme pareizi izpaust savu iekšējo vajadzību - būt saistītam ar citiem – būt vajadzīgam. Nekādas citas ekonomiskās dzīves mērķtiecības un satura nav.

Lūdzu nejaukt līdzīgi skanošus, bet dažādus jēdzienus nesošus vārdus – Tautas saimniecība, ekonomisks un ekonomists.

Tautas saimniecība ir Enerģētisko saišu struktūra, kurā norit enerģētisko plūsmu līdzsvarošanās un zemāko (materiālo) enerģiju transformācijas augstākajās – Cilvēcisko Vērtību, Vērtību Dzīves un Kultūras vērtībās.

Ekonomisks ir no zaudējumiem brīvs saimnieciskās darbības veids, kurš ir labs savā vietā, kā tautas saimniecības darbības regulācijas instruments, bet pats par sevi nav ne uzņēmuma, ne tautas saimniecības veiksmes rādītājs. Tautas saimniecībā līdzsvars nāk caur savstarpēju zaudējumu un ieguvumu līdzsvarošanos. Tautas saimniecībā galvenā vērtība ir Enerģiju plūsmu esamībā – bet ekonomiskais, kā bremzējošs faktors var būt graujošs šai plūsmu esamībai, kā starp elementiem, tā arī starp vienas un tās pašas tautas saimniecības dažādiem stāvokļiem laika plūsmā.

Ekonomija ir taupība un bieži vien noved pie tautas saimniecības lielākā ļaunuma – finansu uzkrājuma. Tāds uzkrājums ir nobremzēta vai piesavināta enerģija, kura:

- nomāc plūsmas,

- tās patvaļīgi pavērš uzkrājējam labpatīkamajā virzienā,

- izjauc Tautas saimniecības dzīvi laika plūdumā, ieprogrammējot tajā nākošo pagrimumu – „bedri”,

- izsauc nekontrolējamu, nepārvaldāmu un tāpēc postošu enerģiju darbību.

Ekonomists ir galvenais graujošais faktors Tautas saimniecībai. Mūsdienu ekonomisti aplūko plūsmas savā iecirknī un rūpējas, galvenokārt, par tā labklājību un uzkrājumu tajā. Uzkrājumu speciālisti un ekonomisti vispār – atstāti savā vaļā vai ielaisti varas vidē, var sagraut un novest līdz absurdam jebkuru Tautas saimniecību. Ekonomists tautas saimniecībā ir balonu pūšanas sacensību organizators noslēgtā telpā.

Tautas saimniecība samēro iespējamo ar Mērķtiecības (Mērķa esamības) noteiktu derīgo, pareizo un labo, kā noteiktam laika periodam un elementiem šajā periodā ar sistēmu kopumā, tā starp Ekonomikas stāvokļiem laika plūdumā ievērojot galveno Tautas saimniecības mērķi – nodrošināt Tautas Darba un Dzīves drošību Kultūras vērtību radīšanai.

Finanšu likumi un vajadzība pārdot vai pirkt tikai apkalpo Vērtību dzīvi, bet akcents uz pārdot vai pirkt norāda uz tautas saimniecības veselību (ja akcents ir uz pārdot), ja peļņa nav makā, bet gandarījumā par sava ražojuma labo noietu tā vajadzības un derīguma dēļ, tur, kur labā griba meklē savu pielietojumu caur altruisma durvīm.

Tur, kur pārdod, lai iegūtu līdzekļus pirkšanai, redzam smagi slimu personību egoistisko rosību un paredzam šīs tautas saimniecības drīzu kolapsu – tur zudīs darbaprieks, radošā doma un enerģija – tur nav Mīlestības. Bet tur, no kurienes aizgājusi Dzīvība, tur to mēģina sagrābt ar peļņas uzkrājumu un konkurenci, domājot, ka citam atņemtais var dot kādu labumu atņēmējam. Tas, kā nav Tevī, nevar tikt iegūts no ārpuses.

Mīloša Ģimene, radošas dzīves pārbagātībā, tiecas radīt aizvien jaunas veltes savu līdzcilvēku apveltīšanai. Veltes nes Vērtību Dzīves apliecinājumus – to, ko meistara rokas pieskāriens, autora doma vai Skolotāja vārds apgarojis ar savu klātbūtni. Katra Mīlošā ģimenē sākusies darbība, šīs darbības augļi nes Ģimenes svētību augļu lietotājam. Tādā kārtā labdabīgs ir ne tikai darba auglis – izstrādājums – bet arī līdzi nākošā svētība un tieši šī svētība ir izstrādājuma, domas un vārda labākā daļa, bet vārds, doma un priekšmets ir tikai svētības pārnesējs – redzamā daļa, ar kuru vienas Ģimenes labums nonāk pie citas Ģimenes un kalpo tai par Dzīves uzlabojumu.

Izvēlē starp diviem ārēji vienādiem augļiem, pašcieņas pilns un pietiekamībā dzīvojošs, ar darbu nodrošināts Cilvēks, vienmēr izvēlēsies to, kurš būs apveltīts ar lielāku svētību. Tādā ekonomikā, tā Ģimene, kuras Mīlestība, pēc viņas iekšējās Vērtību Dzīves lieluma ir bagātāk apveltīta ar Labā un Īstenības augļiem, izplata šos augļus plašākā lokā. Sabiedrība, uzsūcot šo Svētību, iegūst stimulu tuvoties Labajam un Patiesajam, bagātina un aktivizē savu Vērtību Dzīvi, iegūs jaunus un nostiprina savus esošos orientierus Mīlestībā un Dvēseles bērnu radīšanā. Tikumīgo Ģimeņu radījumi, izplatoties, stiprina tikumību katrā namā, kurā tie nonāk.

Tā Ģimene, kurā Vērtību Dzīve ir aktīvāka, dod lielāku svētību ražojumiem, tie ir pieprasītāki un Ģimene tādā kārtā saņem vairāk pasūtījumu un pietiekamu materiālo nodrošinājumu tālākai attīstībai. Tādā kārtā gan tādu Ģimeņu, gan sabiedrības saimnieciskās dzīves – ekonomikas saturs ir Vērtību Dzīve un ekonomikas attīstība iet roku rokā ar šo Vērtību Dzīvi, bet tās nodrošinājums ir pašas Ģimenes darbs. Darba mīlestība un darba prieks uztur Ģimenes Esamību un caur to dod Drošību.

Tādā ekonomikā, kā attīstības stimuls, tā nodrošinājums nāk no Tikumīgo Ģimeņu Mīlestības un Vērtību Dzīves, bet mazāk veiksmīgie, smeļoties no viņu veltēm, var apgūt savu iekšējo iespēju resursus – pievienoties tām ar savu savdabību un intensificēt ekonomikas aprites saišu darbību. Tikumībai tad ir taustāms pierādījums, bet Uzticība, Ticība un Gods ar to pašu ieņem savu vietu Sabiedrības dzīvē.

Tur, kur bezgodīgais atrod banku, un, no tās aizņēmies, atver savu ražotni, viņš sāk ar katru savu ražojumu izplatīt savu sabrukuma un nāves elpu. Viņš sāk piepildīt ekonomiskās aprites ar savu cīņas un destrukcijas enerģiju saturu – Tikumības pagrimumu. Viņš var aizņemties vēl un diktēt „zinātnei” tās pētījumu virzienu, var likvidēt viņa ražojumiem neatbilstošu dzīves vidi un atstāt bez darba tos, kuri ir balstījušies tās darba nodrošinājumā.

Tādā veidā bezgodis, caur bankas kredītu, rada bezdarbu no vienas puses, kārdinājumu (deficītu) no otras un konkurenci palikušo starpā, no trešās. Vēl reiz aizņēmies, tas pats netiklis var manipulēt ar tirgu cenām, skolu un informācijas plūsmām. Viņš var panākt to, ka Tikumīgās Ģimenes nonāk postā un Viņu Vērtības un Mīlestība nonāk apsmieklā, bet Tikumība kļūst par muļķības, „lauķības” un atpalicības zīmi. Tad „veiksme” nāk pie tā , kurš pircējam iemāna piena vietā sūkalas, vai vēl labāk – iestāsta viņam, ka nevērtīgais ir liela vērtība, par kuru ir dārgi (ar kredītu) jāmaksā.

Netikumīgais izskaudīs Godīgumu, Ticību un Cerību, pazemos Tikumību un Vērtību Dzīvei atņems sabiedriskās darbības un jaunrades telpu visur tur, kur būs bankas un viņu kredīti. Bankām kredīti ir vajadzīgi materiālo resursu sagrābšanai, bet netiklajam bezgodim kredīts ir ražošanas uzturēšanas resurss. Bez kredīta netiklais nav spējīgs ražot un izplatīt savu sērgu citādi, kā vien sev līdzīgo – mirušo un bojā ejošo vidē. Atņemiet kredītus un beigsies netiklo „bīdītās lietas”, bet dzīvotspēju atgūs Tikumīgo darbs. Tāpēc tad, kad mācītie jums saka:

- pašā kredītā nav nekā slikta, vajag tikai to saprātīgi izmantot! Neticiet viņiem. Viņi melo! Kredīts ir tā kanalizācijas lūka, pa kuru netikļi no savas mēslu bedres izlien mūsu pasaulē, te savas cūcības darīt!

Tikumīgajam, Mīlošajam un darba priecīgajam nav vajadzīgi kredīti un peļņas uzkrājumi, kuri, nekustībā esoši, rada nedzīvas masas un noziedzīgu apdraudējumu, bet nevietā ieguldīti – paviršību darbā (viegli nācis – viegli iet, līdzi aiznesot vēl divas - saimnieka sastrādātās lietas) vai rūpes un raizes par ieguldījuma darbību, drošību un peļņu. Tas atņem Mīlestību, dzīves un darba prieku. Tur, kur meklē kredītu, mērķi nav Godīgi, padomā nav Labais, bet postā iedzītais caur to veltīgi grib netaisnībai ceļā stāties.

Godīgajam kredīts nepalīdz. Kredīts ir tikai negodīgā ceļa sākums. Ja godīgais cerēs godīgiem līdzekļiem, godīgi dzīvojot, no kredīta saistībām izkļūt – viņš to nevarēs. Viņam būs jābūt negodīguma sacensībā veiklākajam. Viņam būs negods jāvairo un netiklība jāizplata – jāatkāpjas ārpus Cilvēcības likuma loka un pamazām jāatsakās no Cilvēciskajām Vērtībām un to Dzīves.

Ja tikumīgais paņems kredītu – tas viņu no bankrota neglābs. Tikumīgais ar to gribēs rīkoties Godīgi un uz to pašu cerēs negodīgo darbības vidē, bet negodīgie katram kredītam vai tā līnijai vienmēr pievienos savus melus, viltu un nodevību. Kredītu paņēmis, tikumīgais, konkurencē ar netiklo vienmēr zaudēs un savu tikumību vēl turklāt...

- Viena karote vircas mucu vīna sagandē, bet ar mucu vīna vienu karoti vircas par vīnu padarīt nevar. Kredīts ir netiklo izdomājums un cīņas ierocis tur, kur viņiem trūkst Mīlestības, Vērtību Dzīves, Tikumības un ar to nākošās Svētības, kas vienīgā paver ceļu darbu mīlošajiem uz labklājību.

Labklājība, tāpat kā Tikumība nevar būt individuāla parādība. Tām abām ir viens kopīgs cēlonis – Kultūra un tās iedvesmotājs – Dievišķā klātbūtne. Dievišķais nāk ar kolektīvo, biedrisko. Dievišķais ir visu radošais un vienojošais. Tāpēc Dievišķais, ienākot, nes sev līdz savas dzīves pazīmes un, tās pieņemot vai ieviešot, tiek tuvināts Dievišķais savā dzīvē un savai dzīvei vispārākajā nozīmē. Augstākā Dievišķā sabiedriskā dzīve Cilvēkam ir Dzīve Brālībā. Brālība dod visaugstāko iespējamo dzīves uzlabojumu un ir īsākais ceļš uz labklājību.

Labklājība nāk caur kolektīvo darbību – sadarbību un mājo tur, kur dzīves uzlabojums skar visus sadarbībā esošos. Labklājība ir sintētiska parādība un, kā tāda, progresīvi pieaug ar katru sadarbībā uzlabojumu guvušo. Jo mazāka labklājībā esošo labklājības līmeņa starpība – jo lielāka kopīgā labklājība. Labklājību „noēd” pakāpieni un plaisas. Plaisas atdala laupītāju no aplaupītā. Kur ir nevienlīdzība – tur ir vieta netikumam.

Nevienam nevar būt labi tikmēr, kamēr blakus ir kāds, kuram ir slikti! Tas ir neapgāžams metafizisks Likums, kurš nosaka egoistiskās dzīves un labumu sagrābšanas robežu un nenovēršamu galu. Līdz ar to - pati sadarbība – kooperācija iegūst noteiktu enerģiju plūsmu raksturu – izlīdzināt sadarbībā esošo labklājības līmeņu starpību.

Līdz šim kooperācijā saskatīja egoistisku līdzekli savas labklājības celšanai. – Izmantojot kooperācijas plašākās iespējas un resursus, galarezultātā (vai mērķī) celt savu labklājību, kas ir pasaulīgs, laicīgs, personisks un tāpēc iznīcīgs – nesasniedzams mērķis. Pēc īslaicīga uzplaukuma, caur Vērtību Dzīves apsīkumu, tas atnesīs panīkumu, vai nekad savu īsto spēku neparādīs.

Kooperācija ir tikumiskas dzīves norma. Tikumības atjaunošana ir Ekonomiskās dzīves atjaunošana. Kooperācija ir līdzeklis Dvēseles Altruistiskajām strāvām un Vērtību Dzīves vide. Caur kooperāciju Ģimenes savstarpēji bagātinās savu Vērtību apmaiņā. Kooperācija savu īsto spēku parāda Brālībā – tur, kur kopīgi darītais nav savam labumam, bet kalpo par palīdzības līdzekli kooperācijā iesaistīto vājāko biedru labklājības celšanai.

Līdz ar to - par patiesu Tautas pašorganizēšanos savas dzīves nodrošināšanai un tālākai saimnieciskās dzīves – tikumiskas ekonomikas atjaunošanai runa var IET tikai tur, kur šī pašorganizēšanās nāk ar palīdzības mērķi – visur tur, kur iekšējā nepieciešamība dot savu nesavtīgo pienesumu atrod kādu, kuram šī velte ir vajadzīga. Un vēl - šādai pašorganizēšanās kustībai jābūt ar mērķi atjaunot tikumību visur, kur vien ir dzīves alkas un cerība uz to.

Nesavtība ir nepieķeršanās savas darbības rezultātam.

- Nesavtība ir Mātes mīlestībā audzinot svešas, nepazīstamas Sievietes bērnus.

- Nesavtība ir garāmgājēja saimniecei saskaldītajā malkā.

- Nesavtība ir mīlestības doma Radītājam, negaidot no Viņa atzinības žestu vai kādu pēcnāves balvu.

- Nesavtība ir tajā dāvanā kaimiņam, kura viņam ļauj pārvarēt vienam neceļamu smagumu.

- Nesavtība ir visā tajā, par ko negaidām algu, atzinību, piemiņu un sekošanu.

- Nesavtība ir tajā, ko mēs darām palīdzētprieka vadīti, tā piedzīvojot vienīgo īsto Cilvēciskās pašcieņas izpausmes veidu – rīkoties atbilstoši tam, kas ir labākais mūsos – pasniegt kādam Baltu Labas Gribas Velti. Tāpat – par Baltu Velti. Tāpēc, ka viņam vajag.

„Par tikumīgo Tautu spēku”

9. turpinājums

Tikai derīgumu meklējošs Cilvēks būs mīlēts, laimīgs un liks jaunas tautas, sabiedrības un valsts pamatus.

Visa pamatā ir līdzsvars. Ģimene ir līdzsvara vieta. Ģimenē līdzsvarojas sabiedriskais un personiskais. Vēsturiskais un tūlītējais. Pagātne, tagadne un nākotne. Laicīgais, pasaulīgais un pārlaicīgais. Fiziskais, dvēseliskais un Garīgais. Caur Ģimeni notiek gaita „Esmu-Būšu”.

Pasaules Ēka balstās uz četriem pamatakmeņiem, trim vaļiem vai viena bruņurupuča – kā nu kurā stāvā mēs to skatām. Pamatakmeņi mums rāda četru principu saistību. Vaļi mums rāda trīsvienību, bet bruņurupucis mums nes šīs vienības sešas redzamās daļas. Savā lēnajā gaitā „Esmu – Būšu” bruņurupucis nes mūsu Pasaules Ēku – četrus pamatakmeņus un visu, kas starp tiem notiek – ģimeni, paaudžu līdzsvaru tajā un kultūras mantojumu.

Pasaules Ēkas četri pamatakmeņi uz bruņurupuča muguras ir Izziņa, Radošā darbība, Derīgums un Līdzsvars – katrā konstrukcijā ieliktie principi. Zem tiem ir līdzsvarota trīsvienība – tas, caur ko līdzsvars ienāk mūsu pasaulē un trīs līdzsvara formas – statiskā, statiski dinamiskā un dinamiskā, kuras mēs varam redzēt savos bērnos, vecākos un mūsu vecvecākos.

Līdzsvars ir viss, tai skaitā arī veselība. Cilvēka, ģimenes un sabiedrības veselība, Valsts, tiesību un ekonomikas veselība, ekosistēmu, domāšanas un tikumu veselība. Trīsvienība ir līdzsvars. Atrodot un noturot trīsvienību, mēs noturam līdzsvaru. Divas daļas pašas par sevi būt līdzsvarā nevar – tajā trūkst trešā, caur kuru mijiedarbību sistēmā pulsē dzīvība. Divas daļas ir nolemtas apsīkumam – no tās sistēmas dzīvība vienmēr aiziet – tā nav pilnīga. Pilnību dod pamatsubstance, pamatkvalitātes un pamatenerģija, kas radot dzīvību, ar to piepilda Pasaules Ēku.

Vīrietis un Sieviete līdzsvarojas caur ģimeni. Sabiedrība un Cilvēks arī. Kultūras mantojums, mīlestība un derīgums ir nesaraujama trīsvienība. Iespēju, līdzekļu un mērķu trīsvienību mēs redzam katras ģimenes trijās paaudzēs un Cilvēka vecuma posmos. Divas lielās trīsvienības: sabiedrība – personība – ģimene un Radītājs – līdzekļi – iespējas līdzsvarojas bērnos – mērķos. Tā mēs atkal nākam pie bruņurupuča, kuru līdzsvarojam ar Gribu, Laiku un Cēloņsakarību.

Mūsu pasaules Ēkas centrā stāv deviņu zaru ozols, caur kuru no saknēm uz zariem un no zariem uz saknēm notiek „Esmu - Būšu” kustības plūsmas, savā mijiedarbībā mums radot Derīgumu. Tas, kas ir derīgs Ozolam – ir derīgs mums. Tas, kas ir derīgs mums – tas der Ozolam. Tas, kas neder Ozolam – neder nekam. Tas, kas der Mērķim – tas der Ozolam, jo Ozols pārstāv Mērķi. Mērķis ir Bērns „Esmu – Būšu” kustībā caur Ozola stumbru.

Nākot šajā pasaulē, mēs iegūstam iespējas. Lielās Likteņa dievietes mums katram šūpulī ieliek izziņas, radošas darbības un pasaules uzlabošanas iespējas. Mēs uzlabojam pasauli, esot derīgi tiem, kurus mīlam. Ja gribam, mēs to varam saukt par kalpošanu.

Bērnībā mēs kalpojam Mīlestībai, esot beznosacījuma mīlestības nesēji. Vēlāk – pieaugot, mēs kalpojam saviem bērnības sapņiem. Ieejot vecumdienās, mēs iepazīstam bērnību ar savu mazbērnu acīm un viņiem atdodam savu prāta briedumu un pieredzi, tāpēc tikai vecu Cilvēku tuvumā bērnu prāts iegūst noturību, stingrību un skaidrību. Ar to pašu mēs radām to līdzsvaru, kuru sauc par Gudrību. Vecums līdzsvaro bērnību un tā tur Debesis pār zemi (vajadzētu redzēt kā un kāpēc to grafiski attēlo druīdi), uz kuras radoši darbojas pieaugušie – tie, kuri uzlabo pasauli, par ceļazvaigznēm turot savus bērnības sapņus.

Mūsu pasaulē līdzsvars ienāk caur Mīlestību. Mīlestība ienāk caur ģimeni. Viss labais šajā pasaulē ienāk caur ģimeni un katra piedalīšanos trijās līdzsvara formās – paaudžu trīsvienības līdzsvaru ģimenē. Paaudžu līdzsvars ir triju Mīlestības formu sadarbība, vai arī to var uzlūkot kā trijus ceļus – vārtus, pa kuriem Mīlestība ienāk.

Bērns iemieso sevī beznosacījuma mīlestību – izziņas iespēju. Pieaugušie iemieso mīlestību uz visu esošo – radošās darbības iespēju, bet vecie Cilvēki nes Īstenības Mīlestību – Derīgumu.

Bērna mīlestība ir beznosacījuma mīlestība. Tā ir katra mācību procesa – izziņas pamatā. Mēs varam izzināt tikai to, kam pievēršam savu uzmanību. Uzmanību pievēršam tikai interesantajam – tam, kam piedēvējam pozitīvas kvalitātes vai tās saistām ar šīs parādības izpēti. Uzmanības pievēršanas rezultātā mēs saņemam ietekmes, kuras mūsu apziņa asimilē caur Sapratni.

Mēs saprotam to un tādā mērā, kādā tajā saskatām paši sevi. Tādēļ pētot apkārtni, mēs gan pētām sevi, gan atrodam to, kas tajā ir kopīgs ar mums. To, kā mūsos nav, mēs izzināt nevaram. Tam vispirms ir jāizaug mūsos un tad mēs to saskatām ārpus mums (katrs redz caur savu auru). Ja mēs saprotam sevi – parādības sapratne ir mūsos – esam šajā jautājumā harmoniskas saprašanās stāvoklī ar sevi, tad saprotam to pašu ārpus sevis, un otrādi – nekad nesapratīsim to, kas ir disharmonijas stāvoklī mūsu apziņā.

Mēs paši sev esam labi. Mēs ejam uz labo sevī. (Jāatceras, ka pastāv objektīvais „Esmu-Būšu” kustības labais un tas subjektīvais „labais”, kas katram ir viņa personiskie mērķi. Tuvoties objektīvajam labajam mēs varam tikai tā, ka pieskaņojam savu subjektīvo labo objektīvajam kolektīvajam labajam.) Mēs uzlūkojam apkārtnē labo, jo to piedēvējam apkārtnei. Mūs apkārtnē interesē tas pats, kas interesē sevī – labais. Mēs tiecamies pēc apkārtējā izziņas tāpēc, ka tiecamies pēc labā sevī. Mēs tiecamies tāpēc, ka šis labais mums apstiprina saprašanās iespēju un ienes sapratnes pieaugumu – saskaņotību ar vidi un sevī. Mācīšanās process ir pašpaātrinājuma stāvoklī.

Bērns pats sev ir labs. Viņš nezina, ka ir slikts. Viņš ir harmonijā ar sevi un tādēļ harmonizējas ar apkārtesošo – saprot to, ar ko sāk kontaktēties – to mācās. Viņa mīlestība uz visu viņā projicējas pret esošo un ļauj mācīties visu, ar ko nonāk saskarē. Tik ilgi, kamēr bērnā nav domas „manī tas ir slikts”, viņam ir visaptveroša interese un mācīšanās iespējas.

Mīlestība ir vispusīga. Tā nevar būt vienpusīga – uz kādu vērsta, bet kādam atņemta tā ir „humanitāra” vai „eksakta”.

Bērni nevērtē un nevar vērtēt – no viņiem to nevar prasīt – tas atņem viņiem bērnību un bērnības vispusību. Tas, kas viņus virza, ir viņu savdabība un caur to darbīgās uzkrāto un mantoto zināšanu aktīvās – pieejamās daļas un viņa raksturs. Bērni nedala labajā un sliktajā, pareizajā, nepareizajā, derīgajā vai nederīgajā. Viņiem ir tikai interesantais un patīkamais. Nepatīkamais ir neinteresants. Tāpēc bērni mācīsies visu, kas nāks to tuvumā un pratīs viņos izraisīt patīkamas sajūtas. Tāpēc bērni ir jāsargā no samaitājošiem piemēriem un ietekmēm.

Pie tam, ir jāatceras, ka arī pats jaunā apguves process viņiem sagādā patīkamas sajūtas. Tāpēc jāatceras, ka slikto, nederīgo un nepareizo viņi var iemācīties vai tikt tam ļaunprātīgi iemācīti tikai tāpēc vien, ka tas ir viņiem kaut kas jauns. Atstāt bērnu vienu pašu mūsdienu pasaules ietekmēm cerībā, ka „viņš pats sapratīs un izveidos no sevis labāko – nevajag traucēt – vajag dot iespējas” ir noziedzīgi. Apgūstot slikto, nepareizo un nederīgo, reizē ar to bērnā ienāk konflikts ar tur jau esošo labo, pareizo un derīgo, un sajūta vai norādījums uz slikto viņā saistībā ar šo konfliktu. Tas strauji apstādina mācību procesu, kropļo viņa personību un sašaurina interešu loku.

„Humanitārie” un „eksaktie” Cilvēki rodas tad, ja vecāki bērnā rada negatīvu priekšstatu par viņu pašu saistībā ar to, ko var piedēvēt kaut kam šajās jomās. Sākotnējā noslāņošanās nāk ar noslāņošanos rotaļās, kopējot vecākus „zēnu un meiteņu” spēlēs. Humanitārisms parādās interesē „par lellēm”, bet eksaktums – interesē par tehniku. Tas nāk caur lielāku emocionālu harmoniju viena dzimuma starpā (valodas mācība) un pārnes no paaudzes uz paaudzi kādreiz radušos dzimumu disharmoniju ģimenē. Tikai „humāns” eksaktais sapratīs skrūvi, bet „eksakts” humānais zinās kā izdarīt tā, lai visiem būtu labi. Slavenais jautājums – „Ko darīt?” rodas tikai tiem „humanitārajiem”, kuri nav ieguvuši pienācīgu eksakto izglītību. Savukārt „bremžu” nav humanitāri neizglītotiem „eksaktajiem”. Normāls Cilvēks ir labu redzošs, labu dzirdošs, labu zinošs, labu domājošs, labu gribošs un labu darošs, līdzsvarots, labi audzināts un labu, vispusīgu izglītību saņēmis Cilvēks.

Bērns saglabās vispusīgu mācību prieku tik ilgi, kamēr būs iekšējā saskaņā (mīlestībā) ar sevi un domās par sevi labu, un otrādi – ja bērnā nav mācību prieka, tad viņā nav Mīlestības – tā ir noslāpēta ar savu negāciju vērošanu. Tādēļ zinātkāres uzturēšana bērnā ir skaistas un harmoniskas vides – mīļuma uzturēšana ap bērnu. Spēcīgākā izglītības motivācija ir Mīlestība. Izglītības sistēmas saturs ir Mīlestības projekcijas spēju atraisīšana bērnā. Tā izglītības sistēma, kura nav vērsta uz to, nekur nav derīga – tā ir kropļojoša.

Pieaugušie ir vērtēt spējīgie, labu gribošie un darošie Cilvēki. Šie Cilvēki ir izpētījuši sev pieejamo, tātad zina savas iespējas un prot tās pareizi pielietot tā, lai būtu derīgi sabiedrības locekļi ģimenē. Ģimene ir maza sabiedrība. Pieaugušie zin to, ko var un ko nevar darīt – kas tiem piemīt un kā tiem trūkst – tāpēc zaudē vispusību – mācību tempu, bet toties iegūst rīcības spēju – var fokusēt sākotnējo Enerģiju – Gribu noteiktā virzienā. Vērtēšana samazina mācību spēju, bet dod radošās darbības spēku.

Ir tāds paradokss – izglītība paver ceļu radošam darbam, bet radoša darbība nav savienojama ar vispusīgu izglītības procesu – tā uzliek ierobežojumus. Tāpēc priekšlaicīga radošās aktivitātes stimulācija nosaka zinātkāres apsīkumu. Tāpēc ir tikai viens izglītības un radošās darbības attīstības kopsolis – Cilvēcisko vērtību attīstīšana bērnā un pieaugušajā, kas viņā, dodot ceļu tur esošajai Mīlestībai, uztur radošo darbību un tai atbilstošu vajadzību pēc zināšanām un spēju šīs zināšanas iegūt. Tikai Mīlestība ļauj mums dot labāko, kas ir mūsos, un saņemt to no citiem.

Vērtējums un derīgā atlase saderīgumā (rīcības skaistums) dod radošās darbības spēku un labāko rezultātu. Tāpēc tur, kur ir saskaņota rīcība (labi organizēta un vadīta sabiedrība, strukturēta un stingri vadīta valsts ar līdzsvarotu centrālo vadību un augstu tautas pašorganizēšanās (pašdarbības) spēju) ir lielāka iespēja sasniegt mērķi. Bērnam visi ceļi ir atvērti – visi ir labi. Tāpēc bērns nav un nevar būt mērķtiecīgs šī vārda pilnā nozīmē. Pieaugušu Cilvēku raksturo tieši rīcības mērķtiecība un pēc tās mēs viņu vērtējam kā pieaugušu vai infantilu (bērnišķīgu).

Pieaugušie nemaina mērķus. Viņu Ceļazvaigznes, reiz atrastas, vada visu viņa mūžu. Viņš var mainīt metodes, līdzekļus un apgūt jaunus resursus, bet viņa mērķis paliks nemainīgs. Tā ir nobrieduša Cilvēka un Garīgās skolas sasniegumu zīme.

Pieaudzis Cilvēks zin, kas viņam ir labs. Viņš prot atrast derīgo un var ar to pareizi rīkoties. Caur pieaugušu Cilvēku darbojas Mīlestība uz Visu Esošo. Un te mums ir jāatceras tas, ko esam runājuši tad, kad domājām par to, kas ir Dabiskā Kārtība un tās Normu sistēma. Ir tiešie, lauztie un atstarotie stari. Ir radošās darbības rezultāti, blakusprodukti un atkritumi. Ir dažādas to kombinācijas. Ir Evolūcija, tās subjekti un objekti, kā arī tai nederīgie, uz to nespējīgie, no tās atpalikušie un tās likumu pārkāpēji.

Normu sistēma visā šajā ķīselī nošķir radošās darbības derīgos rezultātus, Evolūcijas subjektus un objektus no visa pārējā. Tas, kas atbilst Normai – tas ir. Kas ir ārpus tās – tie ir zūdoši pīšļi un Evolūcijas darbības blakus produkti vai atkritumi, kuri zūd esamībai tā, kā no tiem iziet tos skārusī radošās darbības enerģija – radošais gars. Tas, kas ir Normā – tas der. Visa Esošā Mīlestība ir Mīlestība uz Normu un Normā esošo. Tikai Normā esošais ir patiesi Esošs – viss pārējais ir māņi, ēnas un nejauši zibšņi.

Mūsdienās sliņķi, likumu pārkāpēji un izspļautie mierina sevi un viens otru ar vārdiem – „Dievs mīl katru, kurš izkūņojies no mātes miesām, kustas uz zemes, zem zemes, ūdenī un gaisā”. „Lai kāds tu būtu, tu esi Dievam mīļš un viņa lolots. Tev ir tiesības būt kāds esi. Dievs tevi mīl tādu, kāds esi.” Tie ir meli.

Ja tā būtu, tad nebūtu attīstības, nebūtu ne Involūcijas, ne Evolūcijas. Tad nebūtu gaitas „Esmu - Būšu”. Tad viss visu laiku atrastos pirmatnējā radīšanas brīža sākumstāvoklī. Tad zeme būtu pārklāta ar protoplazmas puņķiem un tā stāvētu līdz savai pēdējai dienai vai arvien vēl būtu lēni atdziestošs gāzu miglājs. Tomēr tā nav. Ir veidojušās un pārveidojušās dzīvo radību paaudzes, aiz sevis atstājot sasniegto ceļā uz aizvien pilnīgākām, tīrākām un izsmalcinātākām formām. Radītājam derdzas neglītais (skaistuma trūkums), nepilnīgais, kroplais un nederīgais. Izstumtība ir nederības zīme.

Ja mēs noliksim vienu ķiršu ogu pie Ventspils, bet otru – pie Daugavpils, tad mēs iegūsim priekšstatu par to, cik tālu atrodas Saule no blakus esošās zvaigznes (un viens atoms molekulā no otra). Visu pārējo aizpilda putekļi, gāzes, planētu atlūzas vai nediferencētā matērija. Tieši tik pat daudz telpas aizņem tiešie radīšanas darba augļi attiecībā pret visu pārējo drazu.

Evolūcija savos aktivitātes impulsos darbojas caur atsevišķu tai derīgu dzimtu kādā tautā. Tai garīgi un dvēseliski tuvākās dzimtas Evolūcijas darbības rezultātu uztver un nodod tālāk aizvien plašākos lokos savas rases robežās. Līdz zemākajām rasēm tie nekad nenonāk. Tu esi Radītājam mīļš un lolots tad, ja esi īstajā brīdī un vietā attīstībai derīgs un attīstībā esošs. Tad, ja TAM ir gaita „Esmu - Būšu” caur Tevi. Tad, ja Tu esi atbildīgs un derīgs.

Pieauguša Cilvēka vērtēšana ir atbildīga derīgā un Normā Esošā atlase no visa tai neatbilstošā, neesošā, nesvarīgā un nebūtiskā. Mīlestība uz Visu Esošo ir puķu dobes iekopšana, stādīšana un ravēšana, skaistāko ziedu atlase un tiem labāko apstākļu uzturēšana. Tikai dodot rūpīgi izvēlētu labāko no iespējamā, mēs esam derīgi tiem, kurus mīlam. Būt derīgam nozīmē būt zinošam, vērtējošam un spējīgam pareizi rīkoties.

Vecumdienās Mīlestība ģimenē ienāk caur derīgumu. Derīgums ir mīlestība uz Īstenību. Tad viņš ir izsapņojis bērnības sapņus, redzējis savu sapņu piepildījumu un tagad vēro, ko šie sapņi ir devuši viņam un viņa tuviniekiem – kā pasaule ir mainījusies viņa sapņu rezultātā un kā viņš to ir mainījis. Viņš tagad zin, ko ir varējis un ko nav varējis īstenot – kā viņam trūkst – ko vajadzētu mācīties nākošajā dzīvē. Vecumdienās Cilvēku ir atstājušas viņa ambīcijas un iekāres. Vecumdienās Cilvēku atstāj viņa personība, bet ienāk Mūžības Elpa. Tagad viņš uz notiekošo noraugās no Debesu pasaules sliekšņa un sāk visu mērīt ar to.

Noliekot malā personīgo, viņa apziņai atklājas lietu būtība. Tagad viņš ir gatavs un spējīgs dzīvot citiem, redz tās sakarības, kuras aizsedza personiskais. Tagad viņš savu ģimeni, kaimiņus un tautu redz kā vienotu kopumu. Tagad viņš var tai dot tos padomus un ieteikumus, kurus nevarēja pieņemt no saviem sirmgalvjiem, kad viņa jaunības ambīcijas to viņam neļāva. Tagad, kad viņš vairs neskrien visu darīt pats un pierādīt savu varēšanu un zināšanu, savu uzskatu pareizību, viņš var ļaut to darīt citiem – tiem, kurus nes viņu ambīciju viļņi. Tagad viņš var būt par Vadītāju, Skolotāju un Valstsvīru. Tagad visi bērni viņa zemē ir viņa bērni. Tagad viņš visiem ir Tēvs. Visi viņam ir vienādi, un tāpēc viņš var līdzsvarot viņu visu intereses.

Tagad caur sirmgalvi darbojas tā pati lielā bērnības beznosacījuma mīlestība, bet tai ir praktisks pielietojums – derīgums, jo Cilvēks zin pareizu rīcību, labo un derīgo. Tagad viņš zin, ar ko kurš ir labs, kā to likt lietā. Viņš prot to nošķirt no nesvarīgā, pārejošā un traucējošā. Tagad viņam vērtējumu priekšplānā iznāk būtiskais, pārlaicīgais un labais. Tad, kad Cilvēks atsakās no personīgā, viņā ienāk Patiesais, un viņš sāk saskatīt Īsto. Caur sirmgalvi ģimenē ienāk Īstenība.

Tur, kur ģimenē blakus ir visas trīs paaudzes, tur ir atvērti visi ceļi Mīlestībai, un tā var netraucēti ienākt ģimenē caur tur esošo līdzsvaru. Līdzsvars ir veselība ģimenē, ģimenei un katram tās loceklim. Līdzsvara zudums ģimenei ir līdzsvara zudums starp tās locekļiem un arī katrā no tiem. Tāpat līdzsvara zudums ģimenē ir arī līdzsvara zudums Sabiedrībā, tautā un valstī. Var veidot programmas un izdomāt sabiedrības un valsts atveseļošanas un uzlabošanas teorijas, bet, kamēr nebūs līdzsvara ģimenē, tikmēr tās visas ir tikai tukšas muļķu runas, liešana no tukša caurā un vēl lielāku problēmu radīšana.

Katrai ģimenei ir tās kolektīvā apziņa. Bērni tajā pārstāv Sievišķo Sākotni – Sapratni, Siltumu un radošo spēku klātbūtni. Bērni daudz ko nezin par to, kas notiek, toties viņi labi saprot notiekošā būtību. Bērni ģimenē ienes prieku un veselību. Vecāki savās ikdienas rūpēs un darba gaitās izmanto no saviem bērniem saņemto dzīvesprieku. Tikai viņu beznosacījuma mīlestība viņu vecākiem ļauj radīt patiesi nebijušas lietas un atrast jaunus risinājumus. Ja ģimene nespēj risināt savas problēmas, tad tai, iespējams, jālaiž pasaulē jauns bērns.

Tikai bērnības klātbūtne ģimenē ienes darba prieku un saticību caur savstarpēju spēju piedot netīšus pāridarījumus un katram piemītošos trūkums. Bērni neļauj tiem samilzt par nepārvaramām pretrunām. Vecāku reproduktīvais vecums ir apmēram 20 gadu. Šajā laikā viņi ir spējīgi ģimenē ievest vienu aiz otra vairākus bērnus, un tā uzturēt atvērtas ģimenei vajadzīgās beznosacījuma mīlestības – Sapratnes, Siltuma un radošo spēku pieplūduma durvis.

Vecie Cilvēki ģimenē pārstāv Īstenību. Viņi ļauj savas ģimenes kolektīvajai apziņai būt objektīvai. Bērns (lai cik arī viņu ģimenē būtu) vienmēr ir viens – tas konkrētais bērns. Bērns ir veselums un nav dalāms starp vecākiem, kā arī savā apziņā nevar nodalīt vienu pasaules daļu no otras – vecāki viņam ir viens vesels – tāpat kā šķitums un īstenība, piedzīvotais un iedomātais. Vecie Cilvēki ģimenē ir četri – katri divi no savas puses nākuši – viņi pārstāv vispusību un dažādību saliedētību. Viņi tāpat jau var būt arī kādu Debesīs aizvadījuši. Viņi pārstāv zaudējuma un trūkuma daļu. Bērns, redzot gan šo vispusību, gan trūkumu, sāk saprast dzīves gaitu. Bērns, vērojot starpību rīcībā starp vecākiem un vecvecākiem, mācās pasaules daudzveidību un vērtēšanu. Vecvecāki bērnu iespaidā saņem dzīvesprieku un labvēlīgu skatu uz notiekošo.

Bērni, ienesot Sapratni, un vecie Cilvēki, uzturot Īstenību ģimenes kolektīvajā apziņā, tur ļauj veidoties tam, kas ir Gudrība – spēja pilnvērtīgi uztvert ietekmes un pieņemt tām adekvātus lēmumus. Ģimenes pieaugušie – vidējā paaudze var pilnvērtīgi darboties tad, kad viņu ģimenes kolektīvajā apziņā ir viņu bērnu un veco Cilvēku uzturētā Gudrība. Pareizi saimnieciskās dzīves lēmumi, derīgi jaunievedumi un sabiedriskā darbība nav šo aktīvo sabiedrības locekļu, bet viņu bērnu un veco Cilvēku kopīgi uzturētās Gudrības darbības nopelns. Vidējā paaudze ir ģimenes kolektīvās apziņas darbīgā daļa un darba orgāns pasaulē – ģimenes dvēseles valoda ir viņas vidējās paaudzes darbi.

***

Ārpus ģimenes – tautas kolektīvajā apziņā un smalkajā pasaulē notiek citi procesi. Tur ir tautas dzīvotspējas rezerves – kultūras mantojums un tie procesi, caur kuriem mirušie pārveido savu pieredzi beznosacījuma mīlestībā, lai atjaunoti, kā bērni atkal varētu atgriezties uz šīs zemes. Tiek uzskatīts, ka pasauli uz priekšu virza vidējās paaudzes pieaugušie. Tomēr to gaitā „Esmu - Būšu” notur bērni un sirmgalvji. Vidējā paaudze tikai uztur viņu dzīves apstākļus – rada gaitas nodrošinājumu.Ģimeni baro Gudrība, sargā Mīlestība un māca Īstenība.

Ģimenes Gudrība ļauj vidējā vecuma Cilvēkiem piekļūt tautas kultūras mantojumam un no turienes saņemto noformēt laika un apstākļu prasībām atbilstošos darbos. Ģimenes Gudrība tautas dzīvesspēju – kultūras mantojumu pārveido jaunradē, mākslā un daiļdarbos. Ģimenes Gudrība tautas dzīvesspējai piešķir izteiksmi – valodu, ļauj tai darboties un veidot sevi.

Ja tautā ir maz bērnu, tā zaudē Sapratni – „maldās trijās priedēs” un savstarpējās saprašanās spēju. Ja tā neciena savus sirmgalvjus – tā zaudē objektivitāti un kļūst akla. Ja tauta zaudē savu Gudrību – tā nevar piekļūt kultūras mantojumam un pareizi rīkoties, kļūst saimnieciski, politiski un radoši vāja – zūd tikumība un ētiskie orientieri. Tāda tauta aizmirst KĀPĒC dzīvot. Tāda tauta kļūst gaitai „Esmu - Būšu” nederīga. Tāda tauta tiek izkliedēta.

Tautai ir vienas vienkāršas zāles – „Derīga ir tā tauta, kurā visas trīs paaudzes dzīvo kopā un kurai ir pietiekams bērnu skaits”. Tautai jādzīvo kopā lielās visu vecumu Cilvēku ģimenēs un tajās jālaiž pasaulē bērni. Tad Tauta varēs atgūt savu Derīgumu, veselo saprātu, Saprašanos, vitalitāti un labklājību. Tad Tauta atgūs zaudēto Radītāja labvēlību un vadību.

Tauta var būt tikai tad, ja tā ir lielo, pilno un stipro ģimeņu zeme.

Tauta var būt tikai tad, ja tai ir tīra un nesamaitāta dvēsele, kura stingri turas pie savas valodas normas.

Cilvēks var būt tikai tad, kad viņš ir Cilvēks ar savas zemes dvēseli un valodu savā zemē.

Tad tā ir Derīga Tauta.

„Par derīgām tautām”

No šo vajadzību un derīguma viedokļa ielūkojoties darba dzīvē mēs tur redzam personības un sabiedrības attiecību kopas, priekšstatus par labo un slikto, subjektīvā un objektīvā samērošanas un darbības laukus, brīvības, neatkarības vērtību, Goda, Cieņas un daudzus citus jēdzienus, kuri tur ir kādos vēsturiskos procesos atrasti, attīrīti un uzturēti – kādu Spēku darbā radīti. Mums ir iespēja to visu aptvert un atrast Īstenību – redzēt to objektīvo sistēmu, kura to visu rada, uztur un pilnveido. Mums ir sakarības un saites, kuras visu ap mums esošo un mūs pašus saista vienotā veselumā un ceļ mūs izaugsmē. Mēs varam objektivizēt un sakārtot to visu pārliecinošā kārtībā, katram tās elementam redzēt tā cēloni un atrast darbības vietu – parādīt kā darbojas izaugsmes metafizika. Mums ir nepašaubāmi kritēriji kā pazīt un nošķirt derīgu darbu no tukšas un iztukšojošas darbības. Mums ir tāda vērtību un rīcības sistēma, kurā atspoguļojas visa Esošā Dzīvība un Darbs. Mums ir jāsajūt, jāredz un jāpieņem Darba Kultūra. Mums ir jānostiprina derīga darba formula –

{ Derīgs darbs ir Sabiedriski derīgs darbs..

10. turpinājums

{ Nemirstības meklējumi ir netīru dvēseļu bailes no pēcnāves taisnīguma.

Dabas telpa ir bezrobežīga.

Bezrobežīgajā Dabas Telpā ir savās telpās un dzīves laikā ierobežoti visumi – galaktikas. Galaktikas rodas, un pēc kāda laika – attīstības procesa beigām beidz pastāvēt. Laiks ir starpība starp diviem stāvokļiem procesā. Tur, kur notiek attīstība – izmaiņas, tur ir „laiks”. Procesiem nav atgriezeniskas gaitas. „Ceļojumi laikā” ir kļūdainu spriedumu un pieņēmumu radīti prāta maldi.

Katra daļa nes sava veseluma iezīmes. Mirstīgs veselums satur mirstīgas daļas, jo ir šo mirstīgo daļu radītājs. Katrā veselumā nemirstīgs ir tikai tas, kas tajā nāk no tā nemirstīgā radītāja, ja šis radītājs pats ir nemirstīgs. Mirstīga radījuma darbības – dzīvības procesu radījums – tas, kas ir pakļauts matērijas dabai un laika (izmaiņu) norisei, ir mirstīgs. Neviens nevar radīt to, kas nav viņa paša dabā. Visi materiālie objekti ir zūdīgi par tik, par cik zudība ir matērijas dabas daļa. Nekāds materiālas dabas objekts nevar būt nezūdošs – nemirstīgs. Jebkurā gadījumā, ja ne citādi, tad tam ir jāiet bojā reizē ar savu esamības vidi – apmaiņu ķēdēm, kurās tas eksistē kā šo ķēžu daļa. Mūsu planēta kādreiz beigs pastāvēt, tāpat arī Saules sistēma un visbeidzot galaktika.

***

Jautājums – kā radies visums, ir tas pats mūžīgais maza bērna jautājums par to, kā radies viņš pats, Saule, lietus un vējš. Bērni nekad nejautā to, kur un kāpēc radies Tētis un Mamma. Ja kāds to pajautās, tad tas būs īsts zinātnieks. Bērns interesējas par sevis kā daļas esamības jautājumiem, bet neinteresējas par veseluma rašanos un esamību, kas ir ārpus apšaubāmā robežām. Par neapšaubāmo neuzdod jautājumus, tāpat kā par to, kas ir ārpus jautātāja paša dabas robežām. Jautājums par nemirstības esamību izriet no jautātāja mirstīgās dabas un savas mirstības apziņas. Bērna jautājums par savu izcelsmi ir esošā robežās topošās personības jautājums – individualizācijas ceļa meklējums – kolektīvā apziņa meklē tās identitātes, kurās tā varēs iezīmēt telpu, no kuras aplūkot apkārtesošo.

Tas ir neapšaubāms fakts – mums apkārtesošais mainās. Mainās augi, dzīvnieki, upju krasti un kontinentu aprises. Mainās polu novietojums. Ledus laikmeti mijas ar karstumu un lietu. Zeme nebūs tāda, kāda tā bija pirms miljoniem gadu. Nekad nebūs dinozauru, mamutu un lidojošo ķirzaku. Tāpat aizies arī visi mūsdienu augi un dzīvnieki. Klimats atkal mainīsies.

- Kā gan šādā mainīgā vidē var palikt nemainīgs Cilvēka ķermenis?

- Kā gan nemirstīgais Cilvēka Gars var izzināt apkārtesošo, paliekot tajā pašā nemainīgajā ķermenī ar tā ierobežotajām iespējām?

- Kā gan vidē, kurā viss mainās, var palikt nemainīgs kāds tās elements?

- Ko tas tur darīs?

Dabā ir sastopami reliktie organismi. Šie organismi ir saglabājušies kā savu dzīvības formu pieminekļi laikam, kurā šīs formas valdīja uz Zemes. Jaunajam laikam nederīgās formas aizgāja, atbrīvojot vietu jaunā laika iemītniekiem – to pašu Garīgo substanču jaunajiem ķermeņiem, kuras tām dod jaunu dzīves izpausmju iespējas. Reliktie organismi, saglabājot savas formas, ir saglabājuši arī savu dabu un tās izpausmes iespējas nemainīgā veidā – tajos ir apstājusies katra attīstība. Jautājums par nemirstību ir jautājums par savas attīstības apturēšanu un bezjēdzīgu parazitēšanu citu organismu aprites ķēdēs.

Ejot no dzīves uz dzīvi, Cilvēku, augu un dzīvnieku dvēseles mainās, pilnveidojas, bagātinās un izsmalcinās. Katras dvēseles daba ir redzama viņas veidotajā ķermenī. Rupjām, vienkāršām dvēselēm ir robustas formas. Vissmalkākajām dvēselēm ir smalki ziedu ķermeņi. Smalkām Cilvēku dvēselēm ir apgarotas sejas un maigas melodiskas balsis, plūstošas un precīzas kustības, cēlas domas un mīļi pieskārieni. Lielu dvēseļu ķermeņi ir lieli un spēcīgi – lielus darbus darīt spējīgi.

- Kādēļ attīstībā esošai dvēselei mitināties nemainīgā, sev neatbilstošā, slimību un nelaimes gadījumu sakropļotā nemirstīgā ķermenī?

Mēs taču mainām nolietotos apģērba gabalus atbilstoši to nolietojumam vai gadalaiku maiņai. Mēs taču negribam visu savu pieauguša Cilvēka dzīvi pavadīt tajos pašos zīdaiņa autiņos vai pirmklasnieka bikšelēs.

Tagad ir pasākta orgānu pārstādīšana, kas pēc būtības ir tā pati ķermeņu nomaiņa, tikai notiek palēnināti. Nolietoto – dvēseles dzīves aplamību rezultātā sabojāto orgānu aizstāj ar citas dvēseles izveidoto un uzturēto, tā vietā, lai ļautu šai dvēselei aiziet atpūtā un atjaunotai atgriezties jaunā un veselā ķermenī.

Ir Zemes dzīves diena, kurā ievācam iespaidus, un ir nakts, kurā tos sakārtojam pēc piederības savos apziņas plauktos. Tāpat ir Kosmiskās dzīves diena un nakts, kurās dvēsele ievāc iespaidus un tos apzina mierīgā gaisotnē pēc nāves savās mājās esot. Tur dvēsele saprot notikumu īsto nozīmi un gatavojas nākošajai dzīvei. Daudzas radošas dvēseles tur sagatavo nākošo dzīvju apstākļus, komponē vēlāk uzrakstāmos skaņdarbus, gatavo balsis, veido domu tēlus lugām, romāniem, skulptūru formas un gleznu ainas. Filosofi un politiķi sagatavo savu nākošo darbu nodaļas un pārdomā veicamos soļus. Bez pēcnāves dzīves nav iespējama zemes dzīves attīstība. Bez nāves nav iespējama dvēseles attīstība. Bez jauna un pilnīgāka ķermeņa saņemšanas nav iespējama pilnvērtīga dvēseles dzīve.

Par nemirstīgu ķermeņu iegūšanu sapņo tumšā hierarhija. Viņiem bail no pēcnāves dzīves nestās atmaksas par zemes dzīves laika nodarījumiem un atkaliemiesošanās nestās karmiskās atmaksas. Iemiesošanās nes karmisko seku ķēdi. Melnie zin, ka daudziem tā nozīmē pilnīgu aiziešanu no šīs planētas, bet citiem nožēlojamu mežoņu dzīvi nākošajos iemiesojumos – nebeidzamu postu, slimības un ciešanas tieši tādā pat mērā, kādā viņi tās ir sagādājuši citiem.

Pašlaik beidzas piektais Cilvēces attīstības cikls. Sāksies sestais. Jau ir zināma jaunās rases sākotnes mājvieta. Tā ir Rietumsibīrija un Altajs. Jau ir sagatavotas nākošās rases Cilvēku jauno ķermeņu aprises. Jau iemiesošanos gaida nākošās rases Cilvēku dvēseles.

Viņu Himnas un Mīlas vārdi jau skan Pasaules telpā.

Viņu darbi jau dun.

Viņu domas jau tver jūtīgākie un nākotnei gatavie.

Viņu aicinājumu jau dzird visi Jaunā Laika nesēji.

Tas Laiks ir gatavs.

Tā pasaule jau zied.

Tā IR un to vairs nevar atcelt.

Arī sestais attīstības cikls izsmels savas iespējas un dos sākumu septītajam ciklam. Septītais piedzīvos uzplaukumu un savas beigas. Līdz ar to beigsies tagadējiem līdzīgo ķermeņu laiks. Šie ķermeņi ir būvēti atbilstoši dzīvnieku pasaules principiem. Patiesībā tie ir labi attīstītu dzīvnieku ķermeņi, kurus Cilvēce no tiem uz laiku ir aizņēmusies. Pēc septītās rases un tai sekojošā miera perioda nāks jauns cikls ar savām septiņām rasēm, kurās Cilvēks beidzot iegūs – viņa dvēsele beidzot būs izaugusi līdz īsta Cilvēka ķermeņa lielumam un skaistumam. Cilvēkiem ir sagatavoti īsti Cilvēku ķermeņi, kuri tik pat tālu pāri stāvēs tagadējiem, cik tie atšķiras no četrkājaino ķermeņiem. Tie ķermeņi, kuros mēs tagad mitināmies, tiks atdoti viņu likumīgajiem saimniekiem – augstākajiem dzīvniekiem, un Cilvēks tad varēs uzklausīt viņu pateicības vārdus vai pārmetumus par to, ko ar šiem ķermeņiem tagad darām.

Nākošajā lielajā ciklā, protams, nebūs neviena no mūsdienu „pasaules varenajiem”, viņu „alianses” turētājiem un līdzskrējējiem. Katras rases beigās Evolūcijas atkritumi paliek pie Evolūcijai sekot nespējīgo tautu paliekām, bet cikla beigās tie visi tiek aizslaucīti Cilvēces atkritumos prom no mūsu planētas. Tomēr šajā ciklā vēl ir sestās un septītās rases loki. Iedomājieties to nemirstīgo ķermeņu valkātāju likteni, kad viņi pēc daudziem tūkstošiem gadu savos novazātajos ķermenīšos būs spiesti dzīvot līdzās septītās rases Dievcilvēku daiļajiem un varenajiem ķermeņiem.

- Ko jūt paviāns vai šimpanze, uzlūkojot Cilvēku?

- Ko domā sieviete, kad viņa ielūkojas modes žurnālā?

- Par ko sapņo bērns, uzlūkojot savu Māti un Tēvu?

- Kādēļ aplaupīt sevi, piekaļot nebeidzama attīstības ceļa bruģa akmenim?

Tumšā hierarhija nostājas pret visu, kas Cilvēku paceļ viņa dzīves kārtā un dara viņa dzīvi sakārtotu, radošu un prieka pilnu. Viņi vedina pārkāpt Dabas likumus un Cilvēka dzīves normas. Cilvēka dzīves normas iezīmē viņa pienākumi. Vedinot uz pienākumu nepildīšanu vai tādu noliegšanu, tumšās būtnes sludina patvaļu un ievieš to viscītīgāk tur, kur ir Cilvēka dzīves, dzīvības un attīstības pamati. Pienākumu apzināšana un pildīšana ir attīstības ceļš. Taisnīgums uzturas tur, kur tiek ievēroti pienākumi.

Par dzīves netaisnību kurn tie, kuri izvairās no savu pienākumu pildīšanas. Par brīvības ierobežošanu – tie, kuri nespēj citus novērst no viņu pienākumu ceļa. Visatļautības haosā izzūd katra brīvība, jo tur nav nekādu iespēju uzturēt darbību, nav iespējams saņemt darbības augļus un tos saglabāt.

Tikai pilnīga un labprātīga pienākumu pildīšana paver ceļu pilnskanīgai Dzīves un Dzīvības plūsmai – tam, kas piepilda Cilvēka dzīvi ar laiku un tā augļiem bagātu mūžu. Mūžu, kura beigās Cilvēks jūt gandarījumu par vareni nodzīvotajiem gadiem.

Mūsdienu (ne)pasaulē arī Cilvēka dzīves pilnības mēri ir greizi. Tā nu luterāņi ir ievirzījuši domāšanu, ka visiem liekas, ka labāko Cilvēku Dievs atlīdzina un paaugstina par viņa dievbijīgo – pareizāko dzīvi. Viņi ir iestāstījuši to, ka tāds Cilvēks ir veiksmīgāks – bagātāks, sabiedriski redzamāks, ar lielāku vārdu un noteikšanu. Viņi ir iestāstījuši, ka tas, kurš ir kļuvis par kaut ko sabiedrības acīs nozīmīgu, ir sevi realizējis – tas kaut kas ir, bet tas, kurš tās mēros nav sakrājis un sasniedzis – nekas nav, ir neveiksminieks un tukši nodzīvojis savu dzīvi.

Viņiem liekas, ka labi situēts advokāts, kurš labi pelna aizstāvot noziedzniekus, vai ķirurgs, kurš izdara noziegumus pārstādot orgānus, ir dzīvē sevi realizējuši – viņi kaut kas ir, bet tas, kurš visu mūžu nosēdējis upes krastā ar makšķeri rokās vai bijis riteņbraucējs, spēlējis beisbolu vai tāpat vien pārlasījis sava vectēva bibliotēku, bet nevienam par to neko nav teicis – nekas nav. Viņiem liekas, ka uzslavas saņēmis premjerministrs ir, bet veca, vientuļa, nabadzībā nonīkusi invalīde –kādreizējā nomales sētniece nekas nav.

Dieva atzinības gaidītāji ir uztaisījuši pasauli, kurā sevi ir iecēluši Dieva un Dieva mutes lomā – viņiem liekas, ka caur viņiem Debesis runā, kad viņi paši pēc savas sapratnes savus mērus cilā – balvas vai nopēlumus izdāļā. Viņiem liekas, ka Māte Terēze IR, bet tās nabaga kolonizatoru nomocītās slimās indiešu sievietes, kuru apmīļo Māte Terēze, nav tikmēr, kamēr Māte Terēze viņu ar savu roku neaizskar. Viņiem liekas, ka Londona ir, bet kāda viņiem nezināma vjetnamiešu ciema džungļos nav, tāpēc, ka Londonas bankās guļ zelta tonnas, ar kurām var ietekmēt (postīt) tautu likteņus, bet džungļu iemītniekiem tik vien ir, kā pārdesmit cūku, daži katli un uz visiem viens cirvis. Londona esot par kaut ko kļuvusi, bet ciemats tā arī ne par ko neesot kļuvis.

Katrs Cilvēks, kurš dara to, kas viņam sagādā prieku (ja vien tas nenes postu citiem) realizē savas dzīves mērķi. Cilvēks, kurš nododas savas dzīves prieka aicinājumam, izzin pasauli, sevi un audzina savu raksturu, tādā mērā, kādā panes dzīves grūtības. Tieši nabadzīgā pensionāre, makšķernieks vai dīkais lasītājs ir sasnieguši ar to, ka nav padevušies vilinājumam kļūt par šajā (ne)dzīvē veiksmīgākajiem, vai arī visu mūžu nodevušies nogurdinošiem treniņiem savā sporta veidā, ar ko ir sevi tālu pavirzījuši cilvēcisko vērtību izkopšanā.

Vecā sētniece ir dievišķas gaismas apmirdzēta, jo viņa visu mūžu ir veltījusi tīrības un kārtības uzturēšanai – pati būdama tīrības nesēja, kopusi aiz tiem, kuri ap sevi piemēslo, bet „apdziedātais” premjerministrs ir sevi nenomazgājamā kaunā licis, jo daudzu Cilvēku dzīvēs ir nekārtību un netīrību ienesis. Slavinātais ķirurgs ir nākošo paaudžu slimību cēlonis, advokāts ir noziegumu līdzdalībnieks, bet zinātnieks ar pasaules vārdu, kura atklājums izmantots jauna ieroča radīšanai, ir masu slepkava. Nevienam nezināmā džungļu ciemata iedzīvotāji ir vispilnīgāko dzīvi dzīvojuši – viņi ir pratuši būt laimīgi pieticībā.

Dieva atzinība nav jāizpelnās. Dieva atzinību nevar izpelnīties – Cilvēks šodien nevar zināt, kāpēc notiek tā vai citādi – vai šķērslis ir sods vai atzinība, vai atvieglojums ir apžēlojums vai spriedums. Cilvēks nezin, ko Radītājs domā, viņu dzīves ceļā vedot, un lielākais muļķis ir tas, kurš iedomājas, ka Debesis ar viņa muti runā. Vienīgais, ko Cilvēks var darīt, ir modri un radoši pielietot viņam pavērtās iespējas, un, tām paveroties, tajās rīkoties pēc labākās gribas, sekot sirdsapziņas balsij, veselajam saprātam un savai dzīves pieredzei pienākumu pildīšanā, nevairot citu Cilvēku un būtņu ciešanas un būt nelokāms savu mērķu sasniegšanā. Tiem, kuri grib būt brīvi savā dzīves ceļā, tāda pat brīvība jāatvēl citiem. Tiem, kuri grib būt saskaņā ar savu Radītāju un pie iespējas saprast vai sajust Viņa gribu, ir jāievēro Normu sistēma un jāpaļaujas uz Dabas Likumu veidotajā Dabiskajā Kārtībā ielikto Radītāja Gudrību.

Ķermeņu nomaiņa ir Dabas Likuma darbība, attīstības sastāvdaļa un skaistāko dāvanu virkne. Cilvēka ķermeņa mets ir daiļš, izteiksmīgs un pacilājošs. Cilvēka dvēseles dzīve ir tā, kas katrā tautā tai atbilstošo ķermeni saņem no saviem senčiem, izmanto pilnvērtīgi vai nevērīgā un netikumīgā dzīvē kropļo un izķēmo. Ar atkāpi no dvēseles dzīves normām Cilvēce ietekmē sākotnējo ķermeņu metu, to piezemējot, novājinot un vulgarizējot. Tādus ķermeņus vecāki tālāk nodod saviem pēcnācējiem.

Bet varētu būt arī citādi. Vecāki varētu izturēties atbildīgi un mācīt atbildīgu izturēšanos pret ķermeni arī saviem bērniem. Tad Cilvēku ķermeņi no paaudzes uz paaudzi pieņemtos dailē, cēlumā un veselībā. Tad pieaugtu tagadējā ķermeņa kalpošanas laiks. Šo Cilvēka ķermeņu iecerētais dzīves laiks tika paredzēts vismaz 240 gadu, ar iespēju to pagarināt, paaugstinot dvēseles dzīves kvalitāti. Dvēseles dzīves normu ievērošana garantēja Cilvēkam pietiekami ilgu dzīves laiku. Atkāpšanās no tām ienesa postošas izmaiņas.

Cilvēka fiziskās dzīves laika un veselības pagarināšanai nav vajadzīgi laboratoriju pētījumi un zinātniskie atklājumi, nav vajadzīgas medicīniskas manipulācijas un dārgi preparāti. Cilvēka dzīves ilgumu var pagarināt, atgriežoties pie tām normām, kādas tiek uzstādītas normālām cilvēciskām attiecībām dabā, sabiedrībā un ģimenē. Turoties pie tām normām, kuras visos laikos visi Cilvēces Skolotāji ir darījuši zināmas visiem Cilvēkiem, katrs Cilvēks var ienest savu darba daļu Garīgo, Cilvēcisko un materiālo vērtību izkopšanā, tā izkopjot un attīstot visas Cilvēces – visu Cilvēku kopējo īpašumu – savus ķermeņus, to daili un veselību.

„Daili vai nemirstību”

***

{ Sabiedrība, Cilvēks tajā un tās bērni ir viens veselums.

Ir liels prieks būt tur, kur Dzīvība ienāk, ir klāt un savu nākotni veido. Jūsu bērniņam ir un būs labs tas pats, kas ir labs visiem, vienmēr un visur. Tagad Jūs savam bērniņam esat viņa Kosmoss un Lielā Klātesme. Tas, kas esat Jūs un ir labi Jums, ir labi viņam. Viņš pieņem Jūs kāda esat un liek to par savas nākošās dzīves pamatu un normu.

Tāpēc tas, kas ir Īsteni Labs, spēcinošs, veselību un dvēseles dzīvību uzturošs Jums, tas ir un vienmēr būs spēcinošs arī viņam vienmēr un visur. Tas, ko Jūs sev par labu turat tagad, būs viņam par mēru labā vērtējumam vienmēr un visur. Tāpēc to, kā viņš dzīvos, nosaka Jūsu par labo turētā tuvums Īsteni Labajam. Jo vairāk tie abi būs kopā, jo spēcīgāks būs bērns, jo lielāks būs šis Cilvēks savā dzīvē un viņa sasniegumi ies kopsolī ar visiem, vienmēr un visur esošo Labumu.

Grūtniecības laikā bērna tēvam ir jābūt Jūsu ideālam. Mazākās šaubas un neapmierinātība par viņa rīcību atspoguļosies bērnā, paralizēs viņa spējas un gribu, atņems veiksmi viņa dzīvei – slēgs viņa ceļus.

Jūs šodien veidojat sava bērna, viņa nākošās ģimenes, viņu bērnu un mazbērnu nākotni. Tādā pat mērā Jūs veidojat arī tās sabiedrības nākotni, kurā viņiem visiem būs jādzīvo. Mēs savu dzīvi uzlabojam, uzlabojot visu apkārtējo Cilvēku dzīvi nākotnē. To mēs varam izdarīt tikai vienā veidā – ieliekot savos bērnos to, ko gribam piedzīvot paši. Savukārt mūsu bērni var piedzīvot tikai to, ko mēs viņos esam ielikuši. Bērni savā dzīvē veiksmīgi var turpināt tikai mūsu iesākto un viņos ielikto, jo viņi ir daļa no mums. Visos citos ceļos viņus gaida neveiksmes un nelaimīgums, jo mūsu ieliktais der tikai mūsu ceļa turpinājumam. Šodien, veidojot viņu sabiedrības nākotni, mēs veidojam savu bērnu labklājību šajā sabiedrībā.

{ Laimīgi Cilvēki veido, uztur un dzīvo laimīgā sabiedrībā.

{ Nelaimīgi Cilvēki nevar izveidot laimīgu sabiedrību.

{ Nevar būt laimīgi Cilvēki nelaimīgā sabiedrībā.

{ Domājot par savu bērnu laimi, mums ir jādomā par to, kas ir Laime visiem, vienmēr un visur.

Ja jūs šo domu pieņemat, saprotat un uzturat sevī – to domājat, tad Jūs jau esat veikuši pusi no tā, ko gribat sasniegt. Slikto domu atmešana ir labo domu domāšanā. Labo domu domāšana nāk ar atteikšanos no konkurences, egocentrisma un sīkmērķības. Labo domu domāšana nāk ar pievēršanos Zvaigznēm, Cilvēka Kosmiskumam, Ideāliem, lieliem mērķiem, atbildībai Visa Dzīvā Brālībā un šīs kopības izjušanā. Arī šajā brīdī Jūs esat triju – Tēva, Mātes un Bērna kopība vienā. Caur Jums nāk un IR kopība.

Jūs Esat Kosmoss un Kosmoss ir ap Jums. Jūsos ir tas, ko Jūs sevī ielaižat. Slikto domu cēloņi, iespējams, ir ārpus Jums. Tad tie ir jāapzin un jāpieņem lēmumi attiecībā uz tiem. Iespējams, ka tās ir reāli eksistējošas problēmas, kuras pašas par sevi, neatrisinātas, nezudīs. Katra savlaicīgi nerisināta problēma pieņemas apmēros un sekās. Bērna nākotnes veidošana ir savlaicīga esošo problēmu risināšana.

Ir naivi domāt, ka viņi varēs atrisināt mūsu neatrisinātās problēmas. Viņiem būs jauni līdzekļi, bet, neskatoties uz to, arī viņi mūsu atstāto problēmu priekšā būs tikpat bezspēcīgi, kā mēs, jo viņi ir (vienmēr būs) tikai tas, ko mēs viņos ieliekam – savas spējas vai nespēju risināt to, ar ko saskaramies. Tāpēc to, ko nevaram atrisināt paši, nevarēs risināt viņi, un viņi veiksmīgi risinās to, ko labi daram mēs. Tāpēc stiprinieties un droši risiniet visu to, kas nāk Jums priekšā. Tā Jūs veidojat sava bērna veiksmīgumu. Viņš sevī nesīs Jūsu dvēseli kā savas dvēseles daļu.

Cilvēkus reizēm piemeklē sliktas domas.

Varbūt, ka ārpusē esošais slikto domu cēlonis nav Jūsu pašu, bet citu radīts un uzturēts. Katrai apdzīvotai vietai un tās iedzīvotājiem ir kolektīvā apziņa. Tāda ir Jūsu ģimenei, Jūsu dzīves vietas, darba kolektīva, valsts, tautas un ar to dažādās attiecībās stājušos Cilvēku kopumiem. Diemžēl tagad ir tā, ka šo Realitāti pretēji tajā ieliktajām Labā radīšanas un uzturēšanas iespējām, izmanto ļauniem mērķiem. Kolektīvajā apziņā ievada un uztur sliktās domas. Kolektīvo apziņu izmanto Cilvēku paverdzināšanai un novadīšanai lopiskā stāvoklī, viņu noturēšanai un izmantošanai tādā stāvoklī.

Jūs noteikti negribēsit nolemt savu bērnu dzīvei slikto domu veidotā pasaeulē. Tādēļ ārpus Jums esošo haosa un negāciju atvairīšana un to ietekmju – “slikto domu” izslēgšana ir pilnīga norobežošanās no tagad sabiedrībai uzspiestās sadzīves atmosfēras radītājiem un tā saucamās “sabiedriskās dzīves ar tās modernajām mākslām un kultūras citādībām”, masu “informācijas” līdzekļiem, sociālajiem tīkliem un to translētajām programmām.

Māte, nododoties tuvībai ar savu bērnu, dabiski attālinās pasaulei un visiem līdzekļiem sargā sava bērna ienākšanas šajā pasaulē un savu attiecību ar viņu intimitāti – sargā viņu un sevi no svešu skatienu, pieskārienu, skaņu, apkārtesošo kustību ietekmēm un klātbūtnes. Māte veido ap sevi to vidi, kādu grib redzēt savu bērnu un viņa dzīvi nākotnē. Māte ir sava Bērna acis, ausis, sajūtas un kustības. Māte savas acis pievērš tam, ko grib rādīt savam bērniņam. Māte sev apkārt uztur tās skaņas, kuras grib darīt dzirdamas bērniņam. Mātes kustības rāda bērniņam to, ko ir labi darīt. To, ko Māte nedara, bērns negribēs darīt, bet to, ko viņa dara, bērns darīs ar prieku.

Vēl vairāk – Mātes redzes tēli apkārtesošās skaņas un kustības veido bērna ķermeņa formas, nervu un vērtību sistēmu. Nervi un Vērtības ir viens un tas pats. Kādas Vērtības – tādi nervi – tādas ķermeņa formas un to veselības. Tas, ko zinātne tagad sauc par “tumšo matēriju” un “tumšo enerģiju”, ir okultistiem sen zināmas metafiziskās parādības – astrālā matērija un Radošā Uguns – Fohats. Fohats materializē astrālās matērijas fiziskās čaulas – materiālos atomus.

Planētas fiziskā masa saglabājas aptuveni vienāda, sezonāli viegli svārstoties ap nemitīgi – plūstoši mainīgu – līdzsvara stāvokli. Mainība, pieauguma virzienā, ir arī visā Zemes masas apjomā. Mūsu planēta, tāpat kā Jūsu bērniņš un vispār viss mūsu Kosmosā un Visumā ir nepārtrauktā veidošanās un pieauguma procesā. Mūsu planēta, tāpat kā visas citas, nemitīgi pieaug. Arī Saule pieaug. Katrā debesu ķermenī ir tāds sintēzes centrs (kā Jūsu bērniņš), kurā nemitīgi sintezējas jauna matērija.

Vieniem un tiem pašiem ķīmiskajiem elementiem ir atomi ar dažādām kvalitātēm – vielas attīstības un izsmalcinātības pakāpēm. Tas, kādas izsmalcinātības pakāpes atomi materializēsies – kā darbosies Fohats, ir atkarīgs no Mātes Ideāliem, nervu sistēmas darbības un tām ietekmēm, kādām Māte pakļauj savu apziņu un ķermeni. Mātes organisms var sintezēt visu bērnam vajadzīgo un derīgo, ja vien viņa nepieļauj kaitīgo ietekmju klātbūtni. Cilvēka organisms sintezē visus nepieciešamos vitamīnus un vielas tādā mērā, kādā to nebremzē kaitīgās ietekmes, kurām viņš pakļauj sevi. Ja mums kā trūkst – tad tikai tāpēc, ka mēs paši to sev atņemam un liedzam, darot to, ko darīt nedrīkst. Tas attiecas kā uz mūsu fiziskā ķermeņa, tā dvēseles, ģimenes, sabiedrības, sociālo, politisko un ekonomisko dzīvi.

Dabiskā Kārtība mums piedāvā dzīvi visā pietiekamībā, bet mēs – darot to, ko nedrīkst darīt, iedzenam sevi nīkuļošanai visa veida trūkumā. Neviens, pat visbagātākais Cilvēks šodien nezin, cik labi viņš varētu dzīvot, ja vien beigtu darīt to, ko tagad dara. Tādas izmaiņas var ienest Mātes, dodot saviem bērniem jaunas iespējas, Ideālus, normas un nervu sistēmas. Mātes iespaidi – dvēseles saturs – dzirdes, redzes un kustību tēli veido bērna veidolu, dvēseles un ķermeņa kvalitātes.

Pirmā materializācijas pakāpe ir skaņa, tāpēc izslēdziet radio un televīziju. Pārskatiet visu savu mūzikas ierakstu kolekciju. Putnu dziesmas ir to Eņģeļu balsis, kurus Dievs sūta palīdzībai radīt jaunos atomus vai noārdīt vecās, atmirušās formas. Dziedātājputni piedalās katra jauna atoma dzimšanā, bet vārnu, kraukļu un kovārņu ķērcieni noārda visur, kur vien iespiežas to radītās vibrācijas. Tāpat tas, ko mēs turam sev par mūziku, sintezē noteiktas kvalitātes vai, tieši otrādi – grauj visu esošo.

Tāpēc – labāk mazāk, bet labāk. Ir pierasts runāt par zinātnes un tehnikas sasniegumiem un vispārcilvēciskajām vērtībām. Tomēr tam ir jāpieiet ļoti kritiski. “Medicīnas pakalpojumi” (ultrasonogrāfija!), “vērtības un to mūsdienu izpratne”, tāpat kā “klasiskā māksla”, ir tikai strupceļā ejošas civilizācijas darbības produkti. Ir naivi piedēvēt tiem kādu visaptverošu labumu, derīgumu un pareizību. Tieši otrādi – tās ir maldu, pagrimuma un reiz bijušu vērtību atlieku haosa zīmes.

Tas, ko Jūs saucat par lūgšanu, ir dvēseles stāvoklis, kurā Jūs vienojaties ar apkārtesošā daļu, šīs daļas Radošo stāvokli, cēloni un to kārtību, kurā tā eksistē. Tad, kad esat tādā – vienojošā stāvoklī – Jūs sajūtat to, ko jūt apkārtesošā un Nākotnē iespējamā daļa. To, ko Jūs sev par labu turat, to Jums Jūsu Radītājs kā labo rādīs, turēs un pretī, kopībā esot sniegs. Tad Jūs jūtat to, ko Jūs saucat par Radītāju, kas katram pēc viņa iekšējās dabas  ir cits. Tāpēc – kādā stāvoklī savu dvēseli turat – tāds Radītājs uzrunā Jūs, un Jūs esat pievērsusies tādam Visiem Vienotā Radītāja vaigam, rokai un balsij. Radītājam ir daudz telpu, roku un seju. Daudz dziesmu un deju. Kā Jūs viņu uzrunāsiet, gribēsiet redzēt un piedzīvot – tā arī saņemsiet atbildi, tur arī ieraudzīsiet un piedzīvosiet. Ar kādām acīm skatīsieties – to redzēsiet, ar kādām ausīm klausīsieties – to dzirdēsiet, kādās domās ietērpsieties – tā sapratīsiet.

Domas ir Jūsu Ideālu ietērps. Kādi ir Jūsu Ideāli, tādas estētiskās formas meklēsiet. Šīs formas baros Jūsu acis, skaņas ausis un tas viss veidos tās domas, caur kurām ar Radītāju runāsiet.

Meklēt lūgšanu nozīmē attīrīt un pacelt savus Ideālus, barot savas acis un ausis ar tīrām un vēl tīrākām un daiļākām estētiskām formām. Neielaist savā tuvumā greizo, neglīto, nepilnīgo, skaļo, trokšņaino, rupjo un piezemējošo. Māte baro savas acis ar Gaismu, Krāsu un Daili, ausis ar Mūziku, bet Dvēseli ar Mīlestību un tuvību Dzīvībai. Ziedi ir Gaismas bērni, krāsa un daile, Mīlestība un Dzīvība. Ziedu tuvums ir labākais, ko varat sev tuvināt.

Māte ir Debesu daļa – viņa pieņem Debesu Ziedu – dāvanu – bērnu un viņai ir jābūt atbilstībā ar Debesīm un Radītāja daļu – Tā Bērnu, kuram viņa paver ceļu šajā pasaulē. Katra Māte ir Dieva Bērna Māte. Viņai ir jābūt tīrai kā Debesīm. Māte savieno Debesis un Zemi. Viņa ir tā Dzīvā Stīga, Garā Pupa un Kāpnes Debesīs, pa kurām Cilvēki kāpj augšā, bet eņģeļi nokāpj uz Zemes.

Mātes Stīgas skan saskaņā ar apkārtesošo skaņu pasauli. Ja ir iespējams, sameklējiet mūzikas ierakstu diskus, kuri nes Jūsu dvēselei un bērnam svētīgas skaņas. Varu ieteikt visu no “Secret Garden”, Enjas, Siselas Kirkebo un Maires Brennanas, Vangeli. Izņemot pēdējo disku, ir vērts dzirdēt Keiko Matsui. Debesis runā caur Sirdi. Katra čakra iekrāso Cilvēka balsi. Ir vērts dzirdēt tos, kuri dzied Sirds čakras balsī. No vieglāk pieejamā tie ir Aznavūrs, Dasēns, Magomajevs, Obodzinskis, Anna German, Tolkunova, Kristaļinska. Te nav svarīga dziesmu tematika, bet vienīgi Sirds čakras balss skaņas. Noteikti klausieties kokles un arfas stīgu mūziku. Tomēr visiem spēkiem ir jāvairās no brutālajiem modernismiem, kādus tagad cenšas ieviest kokles spēlē. Šie stīgu instrumenti ir ļoti delikāti. Tie nepiedod savu dvēseļu izvarošanu. Tādi “skaņdarbi” smagi atriebjas kā to atskaņotājiem, tā arī klausītājiem.

Ir atrodama grāmatiņa “Новая Ева”. Tāpat pārlasiet rakstu “Caur Uguni, Ūdeni un vara caurulēm”. Es noteikti iesaku lasīt visu Riharda Rudzīša sarakstīto – grāmatas “Uguns Mācība”, “Svētā Grāla Brālība”, dienasgrāmatas “Dvēseles dziesmas”. Tāpat ir atrodamas grāmatas “Austrumu kriptogrammas” un “Austrumu Kauss”, un, protams, Dzīvā Ētika! Tās lasot varat domāt par to, kas ir labs visiem, vienmēr un visur.

{ Debesu Valstība ir Jūsu Sirdī.

{ Atslēgas ir Jūsu rokās.

{ Vai atvērsiet šīs durvis, ir Jūsu ziņā.

„Atslēga Jūsu rokās”

11. turpinājums

Viss ir dzīvs.

Tas, kas visus padara Dzīvus un Īstus, ir Dzīvība.

Dzīvība vieno visus savus bērnus.

Visi ir brāļi un māsas. Mūsu planēta ir Kosmosa, bet Cilvēks – mūsu planētas Dzīvības daļa. Visi Cilvēki ir viens vesels. Cilvēks piedzimstot sāk veidot savu personību un šajā procesā zaudē šī veseluma atmiņu un izjūtu, kuru atgūt un uzturēt viņam palīdz psihiski veseli vecāki Garīgi veselā tautā, tās tradīcijās un reliģijā veidojot un uzturot savas saites ar šo Veselumu – Cilvēci, planētu, Dzīvību.

Skolotāji mums māca – aborts ir milzīgs noziegums pret Dzīvību un Cilvēci – Dzīvības vārtu aizvēršana, karmas aizsprostu radīšana un pašam sava likteņa (karmas) apkraušana – „lāsta uzņemšanās”, bet vēl lielāks noziegums ir ielaist pasaulē Cilvēku, kuram te nav vietas, vai te aizturēt to, kurš te negrib būt, negrib ienākt.

Cilvēka ķermenis un psihe ir Dzīvības zemākie vārti, caur kuriem tā redz, jūt, apjūsmo pati sevi un strādā ar sevi savu zemāko daļu apgarošanā. Tāds pat ķermenis un psihe ir citām dzīvajām būtnēm ap mums, kuras pilda tās pašas funkcijas Dzīvībā. Tie, kuri „cīnās” pret abortiem, bet vienlaicīgi atņem ķermeņus citām dzīvām būtnēm lašmaizīšu, desiņu un kotletīšu pagatavošanai, vai pieļauj dzīvnieku psihes kropļošanu (cietsirdību pret tiem), vai savu bērnu pienācīgu neaudzināšanu un neizglītošanu (kropļošanu un cietsirdību pret tiem) Dzīvības priekšā ne ar ko neatšķiras no tiem, kuri pielieto kontracepciju un izdara abortus.

Cilvēks nav dzīvnieks. Cilvēks ir Debesu būtne un viņam ir jādzīvo tam atbilstoša, nevis dzīvnieciska dzīve, kurā mūsdienu „zinātnieki” meklē ļaužu noziedzību un iekāres „pamatojumu” – attaisnojumu.

Cilvēks dzīvo vienmēr. Laiku pa laikam viņš atstāj savas mājas – Debesis – un iet pabūt šajā pasaulē – iemiesojas rupjo ietekmju apgūšanai ar šeit esošajiem līdzekļiem un šīs matērijas apgarošanai. Saites uzturēšana starp Augstāko un zemāko Dzīvību un matēriju ir Cilvēka tiešs pienākums, par ko Viņš tiek atlīdzināts ar piedalīšanos Evolūcijā un pieredzes uzkrāšanu.

Ω

Cilvēks ietērpjas atbilstoši laikam un vietai, uz kuru dodas. Ietērpšanās sākas ar laika iezīmēšanos, vietas izveidošanos un nodoma rašanos. „Laiks” šajā gadījumā ir tie procesi, kuros viņš grib piedalīties. Cilvēka – bērna ienākšana šajā pasaulē sākas ar viņa vecāku – jauniešu psihes veidošanos, izglītību, Ideālu, identitāšu un tikumības formēšanos. Cilvēka apziņu un tās zemāko daļu – personību ar tās psihi, veido trīs komponenti.

Pirmais ir sabiedrības Kultūras mantojums vai tā (mūsdienās) trūkums.

Otrais ir vecāku psihes elementi un to Harmonija vai savstarpējā cīņa – psihes dinamika ieņemšanas laikā. Tas ir laiks, nevis brīdis. (Ir apaugļošanās brīdis – laiks starp olšūnas un sēklas saplūsmes sākumu un šo polaritātes nesēju enerģētisko polaritāšu saplūsmi.) Bērna ieņemšana sākas ar vecāku Identitāšu apzināšanu un Ideālu veidošanos, un psihiskās enerģijas seksuālās komponentes uzkrāšanu, disciplinēšanu un spriegošanu – to, ko sauc par Tikumisko, Estētisko un Ētisko audzināšanu.

Trešais komponents ir bērna līdzatnestās iepriekšējās dzīves ražas sēklas kā aizmetņi jaunās psihes ziediem vai nezālēm, kuras zels vecāku veidotajā dobē uz tautas zemes. Tas, kas un kā tur augs, ir atkarīgs no sēklu, augsnes sagatavošanas kvalitātes un zemes īpatnībām savstarpējā saskaņā, vienaldzīgā līdzāspastāvēšanā vai cīņā par kundzību. Audzinot savus bērnus, Jūs apmīļojat savus nākošos mazbērnus.

Lai pasaulē ienāktu Cilvēks, jāizpildās diviem priekšnoteikumiem:

1. ir jāsatiekas viņa vecākiem – diviem Cilvēkiem. Tikai Cilvēki ietērpj Cilvēku. Ja sastopas Cilvēks ar kādu no ļautiņiem – piedzimst ļautiņš. Ļaudīm nav Cilvēka ietērpšanai atbilstošā materiālā.

2. ir jābūt Mājām – vietai.

Ētika, Estētika un Tikumība nav subjektīvi lielumi, bet tas, kas nosaka, kāds Cilvēks piedzims, un vai, un kā viņš realizēs sevi – savu dzīvi. Nākošā Vīra vai Sievas Ideāli un to saturs atkarīgs no vecāku īstenotās Ētikas, kā arī no Tautā valdošajiem Ideāliem un to veidotajām Identitātēm. Estētika atklāj saskaņas iespējas vai brīdina par postošām disharmonijām un sniedz to novēršanas iespējas, ja tādas ir. Savukārt, Tikumība vistiešākajā veidā ir bērna ieņemšanas procesa uzturētāja, nodrošinātāja un viņa nākotnes noteicēja.

Seksuālajai funkcijai jāizveidojas nodrošinājumos anatomiski, jānobriest fizioloģiski un psiholoģiski, kā arī jāpiepildās enerģētiski. Par anatomisko pilnvērtību gādā veselīgs dzīvesveids un pārtika. Tas pats un higiēna (arī psihohigiēna) gādā par fizioloģiju, bet Tikumība par psiholoģisko un enerģētisko seksualitātes daļu.

Tādā, šaurākā skatījumā Tikumībai attiecībā uz bērnu radīšanu ārpus pienākuma izpildes aspekta ir trejas izpausmes vides – Garīgā, psihiskā un fiziskā.

Tikumība psihiskā izpratnē ir ģimenes veidošana un kopdzīves nepieļaušana, ja ir izvēles iespēja. Kopdzīve ir visas tās vīriešu un sieviešu apvienības pāros, kurus nosaka eksistenciālu problēmu, psiholoģiskā un fizioloģiskā komforta meklējumi. Visas kopdzīves ir prostitūcija ar pastāvīgu klientu. Ģimene veidojas tikai tur, kur, pastāvot noteiktām atbilstībām mērķos un līdzekļos, tiek risināti Cilvēka Augstāko principu dzīves uzdevumi to likumos – notiek laulības process.

Tikumība Garīgā izpratnē ir Dabiskās Kārtības normu ievērošana, kādas tā uzliek katrai izpausmes polaritātei – dzimumam. Dabiskās Kārtības – dzimuma lomu, darba un pienākumu nepildīšana vai jaukšana ir augstākā un postošākā netikumība, kura viena pati var pazudināt tautas un kontinentus.

Fiziskā tikumība ir seksualitātes ierobežošana bērnu radīšanas ietvaros, tam piemērotā vidē, laikā un apstākļos.

Garīgā, psihiskā un fiziskā tikumība, savstarpēji sadarbojoties, nodrošina seksuālās enerģijas pildījumu un kvalitāti – to, kas savā ziņā nosaka, kādi bērni dzims un ko tie varēs darīt. Jo augstākus rezultātus gaida, jo augstākai pildījumā (atturībai) un kvalitātēs jābūt tai seksuālajai enerģijai, kura pavērs ceļu bērna ienākšanai un ļaus tam paņemt līdzi sagatavotās sēklas vai gluži otrādi – izsauks kādu zemu, necienīgu radījumu (viens no grūtniecības toksikozes un sliktās dūšas iemesliem) ja pildījums un kvalitāte būs zema – neizveidota.

Psihiskā tikumība ir Cilvēku saistība ģimenē un ģimenei – savstarpējo, dzimuma uzlikto lomu, pienākumu un funkciju (darbu) izpildē kā laulībā, tā vecāku un bērnu attiecībās vai attiecībās ar līdzcilvēkiem. Ģimenes eksistence izriet no Laulības procesa netraucētas norises, kurš, savukārt, atkarīgs no Identitāšu un Ideālu savstarpējas vienotības –Laulāto Unikalitātes.

Laulāto Unikalitāte nozīmē to, ka tieši šis Cilvēks sniedz to, ko nevar neviens cits. Visās nozīmēs ir visatbilstošākais. Ir tīrradnis šim ietvaram – kā Vīrietis, un ietvars šim tīrradnim – kā Sieviete. Laulāto Unikalitāte nozīmē noteiktu Identitāti – tās atšķirību no citām ar tās saglabāšanu, kurā var notikt savstarpējā laulāto pilnveide mijiedarbībā un tam nepieciešamā šo raksturu tīrība(stingrība un noturība Identitātē).

Tas sasaucas ar fizisko tikumību, kurā tikai šis – ģimenes loceklis – mīļotais – ir vienīgais seksuālo attiecību nesējs šajā dzīvē. Šis Vīrietis vai Sieviete viens otram ir unikāli ar to, ka ir vienīgie seksuālās enerģijas apmaiņas sniedzēji. Ja tas tā nav – tad psihes līmenī Laulība nerealizējas, sabrūk un pārvēršas par kopdzīvi, bet augstākajos – nesākas. Vīrs un Sieva viens otram ir pirmie un vienīgie katrā dzīvē. Laulības un kopdzīves bērni pēc izcelsmes un attīstības gaitas viens no otra atšķiras kā Diena no nakts – ievirzēs, līdzekļos un savdabībā.

***

Šaurākā nozīmē – seksualitāte – dzimumfunkcija – ir Radošo spēku pielietojums savas Dzīvības bioloģiskās formas turpināšanai (vairošanās funkcija) un fiziskā ķermeņa pilnveidošanās nodrošināšanai sugai (Cilvēkam, tautai, ļaudīm) un dzimumam (fizioloģiskajam un psiholoģiskajam tipam) raksturīgā, dabas likumu noteiktā veidā.

Plašākā nozīmē seksualitāte ir dzimuma loma dabiskās kārtības uzturēšanā – cilvēka ģimenisko, plašāko sociālo, ekonomisko, politisko un citu darbību jomā – tai skaitā mākslā un reliģiskajā dzīvē, audzināšanā, psihiskās un fiziskās veselības nodrošināšanā un uzturēšanā.

Atkāpes no šī ir pretdabiska rīcība – perversija – seksualitātes un seksuālo spēku ļaunprātīgs vai nesaprātīgs pielietojums ārpus seksuālās sfēras (Dabiskās Kārtības tai noteiktām) robežām un kā tāds ir šo spēku un to mērķu vājinājums tādā mērā, kurš atbilst šo spēku neadekvātam pielietojumam. Seksuālā enerģija baro Cilvēka augstākos instinktus, spējas un intereses, tādēļ seksuālo spēku nelietderīga, neauglīga, pārliecīga, neadekvāta (pretdabiska) vai priekšlaicīga izmantošana noved pie Cilvēka spēju un interešu sašaurināšanās, vājuma un pagrimuma. Tā noved Cilvēku, tautu, sabiedrību pie viņa ģimenes, tautas un sabiedrības deģenerācijas, kultūras jēdziena neizpratnes, panīkuma un radošo spēju zuduma – pie muļķīga un postoša dzīves veida – muļķības visās dzīves jomās aizvien pieaugošu kļūdu lavīnā.

Muļķība ir Gudrības trūkums – (bet šeit) seksuālās enerģijas pielietošana nepareizā, neadekvātā veidā un apstākļos – tās vēršanā uz neatbilstošiem objektiem un situācijām apstākļos, kad Cilvēka augstāko principu deģenerācijas dēļ (kā tas ir perversiju gadījumā) regulējošie principi viņā vairs nedarbojas, bet enerģija un aktivitāte vēl ir un darbojas patvaļīgi – „kad galva dulla, kājām nav miera”.

Gudrība ir spēja kvalitatīvi vērtēt saņemtās ietekmes, pieņemt tām atbilstošus lēmumus un rīkoties saskaņā ar situāciju šīs situācijas maiņā atbilstoši uzstādītajiem mērķiem. Gudrība izpaužas Cilvēka spējā kļūt par Evolūcijas Subjektu – šajā gadījumā pielietot savu seksualitāti atbilstoši tās Dabiskajā Kārtībā  noteiktajiem mērķiem, laikam un apstākļiem, bet ne baudām, kuras ir šo enerģiju darbības blakus produkts nervu centros, izriet no šo centru uzbudinājuma līmeņu starpības maiņas – dinamikas esamības. Tieksme pēc baudām var novest pie atkarības šajā jomā.

Vienkāršoti sakot - Gudrība ir spēja uztvert Īstenību un nošķirt to no maldiem, savā darbībā vadoties pēc pirmās un ignorējot vai nepieciešamības gadījumā apzinoties otro klātbūtni un postošo ietekmi, apziņai pretdarbojoties tās maldiem un maldināšanai.

y

Atkarība ir 1) nepieciešamība noturēt nervu centru darbības dinamiku noteiktos parametros, 2) vai realizēt pretdabisku, noturīgu dominanti apziņā, kas kļuvusi par galveno – „uzurpējusi varu” apziņas procesu struktūrā – kļuvusi par dominējošo nepieciešamību. Personība izpaužas personības dzīvē – dominanšu maiņā personības struktūrā. Ja dominanšu maiņas nav, tad nav arī personības dzīves – nav personības kā tādas. Iestājoties (2. – negatīvie aspekti) atkarībai, personība mirst. Vāji attīstītām personībām ir maz dominanšu – tās ir neinteresantas, viegli prognozējamas – garlaicīgas apkārtējiem un arī pašas sūdzas un „pārdzīvo” garlaicību, dzīves tukšību, bezcerību – jēgas un motivācijas trūkumu – depresiju. (Apziņas sašaurināšanās – interešu un spēju trūkums.)

Augsti attīstītas personības ir vispusīgas – ar plašu redzesloku un daudzām harmonizētām dinamiskām dominantēm un to maiņu, mijiedarbību variantiem. Tāpēc ir interesantas, dzīvas un dzīve tām un ap, ar tām ir interesanta. Tie ir „garaiņi, kuri veicina vārīšanos”, ienesot dzīvē radošo gaismu un trūkstošo harmoniju – Gudrību, kas nav savienojama ar dabiskās kārtības graušanu – „provokācijām”, „šokējumiem” (triecieniem) un „robežu noārdīšanām” - pretdabiskā manifestāciju, kas ir deģenerācijas procesu izpausme apziņā un disharmonisku aktivitāšu rosīšanās Gudrības trūkuma apstākļos – personības un sabiedrības pašnoārdīšanās process harmonizējošo spēku trūkuma vai vājuma dēļ.

Atkarība, caur baudu bez apmierinātības (nesātību), sākotnēji rada jaunu dominanti, bet vēlāk, dzēšot iepriekšējās, jaunu – parazītisku normu apziņas struktūrā, kura sev pakļauj visu apziņu un ekspluatē to savas eksistences uzturēšanai. Iepriekšējā apziņa tiek sagrauta, tās vietā veidojas apziņas surogāts – „dzīvais mironis” – eksistence bez dzīves, attīstības un nākotnes. Tas attiecas uz jebkuru – Cilvēku, tautas, sabiedrības vai pūļa apziņu.

Dominante ir apziņas struktūras daļa vai stāvoklis, kurš savas eksistences laikā pārējo apziņu pakārto savām vērtībām, dinamikai vai procesa virzības nodrošināšanai – kļūst par komponistu un diriģentu orķestrī, par neapšaubāmu līderi – tautas mīlētu diktatoru – centrālo spēku, kurš nosaka, vada un koordinē apziņas elementus to darbībā vai – negatīvā nozīmē – tas, kurš pārņem apziņu savā varā, hipnotizē to, kļūst par elku – uzurpē tās gribu un izmanto to savā labā.

Norma evolucionējošā apziņā un sabiedrībā ir Evolūcijas virziens. Norma pagrimstošā vidē ir spēcīgākā dominante vai noturīgākā dominanšu grupa. – vairākuma viedoklis – tas, pret ko necīnās, kam ir atvērta vide, ar ko tā sadzīvo, kam ļauj izpausties savos bērnos – nākotnē. Destruktīvā apziņā un sabiedrībā norma ir tai raksturīgais Dabiskās kārtības noliegums – perversija (muļķība), kuru tā realizē savu iespēju attīstības vārdā – tai raksturīgais deģenerācijas veids.

y

Audzināšana ir Cilvēka vai tautas disciplinēšana ar mērķi pavērt ceļu viņu labāko īpašību un spēju attīstībai un izpausmei kādā jomā. Tāpēc ir tikumiskā, estētiskā, ētiskā, muzikālā, fiziskā, intelektuālā, mākslas, sadzīves, militārā, patriotiskā, seksuālā u.c. audzināšanas. Audzināšana sastāv no divām daļām – disciplinējošās un iespējas raksturojošās. Seksuālās audzināšanas raksturs izriet no Cilvēka seksualitātes būtības (sk. par seksualitāti) un tā, ka Cilvēks – viņa apziņa – personība ir nepārtraukti plūstošs, vecumā un funkcijās mainīgs process.

Mēs zinām, ka Cilvēka seksuālie spēki baro Cilvēka augstākos instinktus un spējas, tāpēc – seksuālā audzināšana ir estētiskās (mācības par  daiļā dabu, tās apzināšanu, harmoniju, izsmalcinātību un cēlsirdību) un ētiskās (mācības par ideāliem un mērķiem, par to, kas vieno individuālo kolektīvajā, par individuālā atbildību, par labā dabu sabiedrībai, Cilvēkam vietā un laikā, par reliģiju kā ētikas izpausmes formu) audzināšanas sastāvdaļa un tai nav jēgas bez tikuma vai tikumiskās audzināšanas izvirtušā sabiedrībā.

Savukārt, citas – mākslas, mūzikas, intelektuālā, patriotiskā audzināšana ir tās, kuras nevar izpausties netiklā sabiedrībā – vidē bez seksuālās audzināšanas. Muzikālajai u.c. audzināšanai jēga ir tikai tur, kur ir veiksmīga tikumiskā un seksuālā audzināšana. Tikums vai vaļība nav savienojami jēdzieni, tāpat kā vaļība, netiklība vai audzināšana, disciplīna. Liberālisma – vaļības – netiklības apstākļos nekāda audzināšana nav iespējama.

Disciplīna bez zināšanām un prakses rada „aizliegto augli”, kurš pats par sevi iedarbojas neglābjami postoši. Vaļīgs prāts nevar apgūt zināšanas, bet izvirtušā vidē nav iespējamas normālas Cilvēka seksualitātes izpausmes. Visi Ievas āboli ir iepuvuši. Visas „mūsdienu sabiedrības” darbības, kas skar cilvēka psihi un intīmo sfēru skolās un „darbā ar jauniešiem”, „krīzēm”, „palīdzībām” ir dziļi nepareizas un kaitīgas, kā pēc būtības, tā formas, tās tikai pasliktina esošo stāvokli, tāpat kā mūsdienu medicīna – ārstējot vienu slimību, rada citas. Savus ētiskos resursus izsmēlusi sabiedrība iet bojā savos atkritumos. Sabiedrība, zaudējot savas Utopijas – Vīzijas tīrību – piezemējot to – piemērojoties, tiecoties pēc izdzīvošanas, pārvēršas par pūli un vēlāk par atomizētu populāciju, kura iet bojā šīs atomizācijas un tās izraisītu seku rezultātā.

Audzināšanai un izglītībai jāiet ciešās pēdās – „vispirms izdari – tad uzzini”. Izglītība, kā parādība, var būt tikai disciplinētā vidē. Bez disciplīnas – savaldības nekāda izglītība nav iespējama. Nedisciplinētā vidē ir tikai izglītības surogāti – dresūra, apmācība, iemaņu apgūšana, informētība, interešu virzieni, „klubi”, profesionālā darbība. Tie ir surogāti tādēļ, ka tie visi ir saistīti ar atdarināšanu, bet Izglītība ar Zinātni – Cilvēka augstāko principu dzīvi un personības radošo darbu.

Izglītība ir Cilvēka attīstību veicinošu zināšanu apgūšanas process Cilvēka spējām un praktiskajam pielietojumam atbilstošā apjomā un formās. Zināšanas ir faktu kopsakarību sapratne. Zināšanas bez audzināšanas ir kaitīgas un atnes ļaunumu – ciešanas, kā to apguvējam, tā viņa apkārtējiem.

Lai saprastu un vērtētu seksuālo audzināšanu, ir jābūt skaidrībai par seksualitātes attīstību, procesu dinamiku un galvenajām parādībām šajā jomā, jo pat labu un derīgu parādību vai to elementu pielietojums nelaikā, neatbilstošā formā vai kombinācijās var dot postošas sekas.

Lai neizraisītu postošas fantāzijas un izvairītos no situācijai neatbilstošas dominantes rašanās, seksuālās audzināšanas praktiskā un tajā izglītojošā daļa attiecas uz fiziski un psihiski nobriedušiem – šajā jomā (bet ne juridiski, kas bieži vien ir pāragri) pilngadīgiem Cilvēkiem, tad, ja viņi to var pielietot. Tātad – kā teorētiska un psiholoģiska sagatavošana pāru pirmslaulību periodā – saderināšanās laikā un tālāka zināšanu apguve šajā jomā precētiem pāriem reizē ar viņu seksualitātes dinamiku un funkciju maiņu, izprotot seksualitāti tās plašākajā nozīmē. Pie tam, šāda izglītība nekad nedrīkst būt publiska, grupās, bet tikai individuāla – pāriem vai katram atsevišķi, un – zināšanu sniedzējam jābūt ārpus seksualitātes fiziskajiem aspektiem esošam, neieinteresētam, tā paša dzimuma, pieredzes bagātam un cienījamam cilvēkam.  Seksuālā audzināšana un izglītība ir stingri individuāls un intīms process.

Uz visiem citiem, kuri nav laulātie, nav saderināti vai nav sasnieguši pilngadību šajā jomā – neraugoties uz viņu juridisko vecumu – seksuālā audzināšana attiecas tās disciplinējošajā daļā – kā tikumu veidošana, seksualitātes izpratne plašākā, augstākā nozīmē, mērķi, ideāli – personības pienākumi un dzīves mērķi, higiēnas un uzvedības normas atbilstoši vecumam un dzimumam stingri individuāli. Intimitātes laupīšana seksualitātei, tās iznešana publiskā telpā ir noziegums pret to un kā Cilvēka – sabiedrības radošo spēku vājinājums – noziegums pret Cilvēci – genocīds pret Cilvēku kā sugu – dzīvības formu – tas ir noziegums pret Dzīvību.

Priekšlaicīga kādas funkcijas „atvēršana” – aktivitātes forma aptur šīs funkcijas attīstību un nobriešanu, kā arī tālāko personības attīstību tajā daļā, kas ir saistīta ar šo funkciju, pašu funkciju padarot par dominanti. Nenobrieduši (nepilngadīgi)psihisko un fizioloģisko procesu nelīdzsvarotības dēļ nav spējīgi adekvāti uztvert un pareizi interpretēt informāciju par seksuālo dzīvi. Tas ir – viņu apziņā neveidojas patiesa seksuālās dzīves aina, bet izkropļots priekšstats par to. „Audzinātāja” vēlmes, mērķi un prognozes neatbilst patiesajām viņa izraisītajām sekām apziņā. Bērniem tādas ietekmes ir traumējošas, pusaudžiem atkarību izraisošas, jauniešiem iztukšojošas, vilšanos radošas, bremzējošas – dzīves jēgu atņemošas.

12. turpinājums

y

Dzimuma loma Dabiskās Kārtības uzturēšanā Cilvēka attiecību, sociālajā, ekonomiskajā, politiskajā un citu darbību jomā ir stingri noteikta Evolūcijas gaitā, izriet no šo Evolūciju vadošiem Dabas Likumiem, ir to stingri kontrolēta un ir šīs Dabas Likumu kontroles izpausme. Rodoties dzimumam – atšķirībai starp tiem – ir noteiktas katra dzimuma īpatnības – mikrokosmosa uzbūves struktūras īpatnības (tas, ko viņš, viņa var  un ko nevar nekad) – ar kurām savstarpēji papildinošā sadarbībā viņi veido to sintētisko vienību, kādā Cilvēks atradās pirms dzimumu sadalījuma. Dzimuma loma izpaužas pretējā dzimuma īpatnību līdzsvarošanā un kalpošanā  šī līdzsvara saglabāšanā, abu dzimumu veidotā pāra personību pilnvērtīgā izpausmē un Evolūcijā šajā pārī, kas ir iespējama vienīgi esot šajā līdzsvara stāvoklī.

Šeit mēs nonākam pie piepildījuma jēdziena. Piepildījums ir dzimuma lomas pilnvērtīga izpausme atbilstoši vecumam un sociālajam stāvoklim (sociālajai lomai) – saitēm, kādās personība atrodas socializētā grupā. No dzimuma lomas piepildījuma jēdziena izriet dzimuma psiholoģiskās, fizioloģiskās īpatnības, pienākumi un iespējas sadarbībā, veidojot līdzsvarotu apziņas struktūru – ģimeni, lomu sadalījums ģimenē (dominantes, dinamikas īpatnības, vīriešu un sieviešu darbi) un profesionālajā darbībā – kam ir dziļa, nemainīga un nepārkāpjama metafiziska jēga. Dzimumu audzināšana sākas ar šo lomu apguvi, vērojot vecākus un kopējot  viņu attiecības šajās lomās. Dzimuma lomas piepildījuma trūkums vai tās izkropļojums ir viens no visbiežākajiem depresijas iemesliem, kā personībai, tā sabiedrībai kopumā.

Seksuāli perversiem šādas dzimuma lomas un tās piepildījuma nav. Tie ir deģenerācijas ceļā zaudējuši pirmo un otro Garīgo Vērtību un ar to saistītās Identitātes, tāpēc tie nav spējīgi un neveido līdzsvaru pāru attiecībās. Būdami deģenerācijas objekti, viņi ir disharmoniskas psihes stāvokļu nesēji un radītāji – destruktīvu procesu uzturētāji sabiedrībā – vidē, plašākā nozīmē. Dzimumu pāru neveidošana, nespēja to darīt ir deģenerācijas pazīme un lomas trūkuma – piepildījuma neesamības izpausme. Uz tādiem attiecas dzimuma apmierinājuma fiziskās baudas tieksmes komponente, kas ir vienīgā tiem pieejamā un saprotamā – objektīvā parādība.

Piepildījums un loma dzimumattiecībās tiem ir neizprotams, neeksistējošs un neuztverams – nereāls jēdziens, jo tiem pašiem tādu nav – attiecīgi nav ar ko konstatēt to kvantitāšu vai kvalitāšu esamību vidē vai ietekmi uz sevi. Dzimuma attiecību apmierinājums ir dzimuma lomu piepildījuma radītajā līdzsvarā pāra apziņā un psihiskajā līdzsvarotībā katrā pāra locekļa apziņā, kā arī savas pilnvērtības, šajās attiecībās, konstatācijā un tās radītajās sajūtās.

Apmierinājums sastāv no divām daļām – fiziskās baudas un lomas piepildījuma radītā psihiskā stāvokļa. Fiziskā bauda pilnvērtīgiem un deģeneratīviem īpatņiem krasi – polāri atšķiras. Pēdējiem ir tikai hormonālas un zemākās psihiskās spriedzes izlādes akts un ar tā “veiksmīgumu” – varas, pārticības, uzmanības pietiekamības, potences demonstrāciju radītās sajūtas. Bieži vien tie ir kolektīvi radīto uzmācīgo psihisko stāvokļu – dominanšu izpausmes objekti – atkarīgie elementi, kuri rezonē uz populācijas spriedzes apkārtējā vidē radīto vibrāciju lauku.

Ja populācijā šāda spriedze netiktu radīta un uzturēta, tad ļaužu seksuālā aktivitāte būtu ievērojami zemāka. Jāņem vērā, ka tiem nav augstāko Garīgo Vērtību un Identitāšu, un ar tām saistītās Radošās darbības iespēju – tātad nav arī seksuālās enerģijas augstākās darbības mērķa – Mākslas kā Garīgo Ideālu iemiesojuma formas – radošās darbības un ar to saplūsmes iespēju. Bieži vien tie ir iepriekšējo neveiksmīgo iemiesojumu veidoto personību vai to daļu pārmiesojumi zemākā izpausmes līmenī. Ar to ir izskaidrojami viņu iepriekšējo spēju līdzatnestie atkārtojumi, kuri nav spējīgi atspoguļot Kultūras un Mākslas procesa augstāko – Ideālu daļu un iemiesot tās Evolūciju, bet izpaužas dažādās ārišķīgās un pašapmierinošās – „elitārās” – kolapsējošās un „mākslas jēdzienu paplašinošās” – jēgu zaudējošās formās un aktivitātēs.

Seksuālās enerģijas nespēja darboties augstākajos darbības laukos nosaka tās pastiprinātu darbību zemākajās instinktīvajās un fiziskajās sfērās, tieksmi tās darbībai izplatīties uz neatbilstošiem seksuālo aktivitāšu objektiem un formām, neadekvātām instinktu izpausmēm caur seksuālo sfēru un kombinācijām. Zūdot Garīgo  (harmonizējošo) Vērtību uzturētajai harmonijai apziņā, zūd apziņas struktūra un rodas tieksme šo iekšējo robežu – apziņas telpas kārtības – izzušanu projicēt apkārtējā vidē kā tās „robežu” un „stereotipu” noārdīšanu – sociālo „protestu”, subkultūru un to „provokāciju” – kontrkultūras aktivitāšu veidā. Kultūras noārdīšana ir visu zemāko instinktu un seksuālo dominanšu izpausmes pavadone.

Pilnvērtīgiem Cilvēkiem – ar Garīgo Vērtību sistēmu un to radītām Identitātēm apveltītiem – seksuālā bauda arī fiziskajā izpausmē atkarīga no seksuālās lomas piepildījuma. Tiem zūd baudas zemākie līmeņi bez piepildījuma un otrādi – piepildījums rada baudu brīžos, kuros tā nav iedomājama citiem, viņu attiecībās bez piepildījuma. Tas ir – bauda un apmierinājums ir lomu piepildījuma noteikti.

Lomu piepildījumu un Cilvēka seksualitāti kā plašākajā, tā šaurākajā izpratnē  mūsdienu Cilvēka vai sabiedrības apziņā adekvāti atspoguļot nevar, apziņas neskaidrības, izkropļotības un tās neatbilstības dēļ Īstenībai un Vienotajai realitātei – prasībām, kādas tās uzstāda Evolucionējošai apziņai. Nav noslēpums, ka 5.rase ir izsmēlusi savu Evolūcijas potenciālu un pašlaik vērojamās parādības ir tās deģenerācijas un izmiršanas – vadošās lomas zaudēšanas procesa daļa.

y

Lomu piepildījums izriet no Garīgo Vērtību sistēmas radīto Identitāšu otrās Identitātes, par kurām ir jēga runāt ar tiem Cilvēkiem, kuri pārzina (vai vismaz ir pazīstamas) šīs parādības, Zina Cilvēka uzbūvi, dzīves dinamiku abās pasaulēs un Cilvēka dzīves jēgu. Pretējā gadījumā tā ir bērnudārza audzēkņu spriedelēšana par pāri lidojošo lidmašīnu ietekmi uz dzīvību citās pasaulēs, kas atklāj tikai to, ka spriedelētāji ir bērni ar savam vecumam atbilstošām zināšanām un izpratni par pasauli, un to, ka tas, kas jādara Zinošajiem, nav uzticams bērniem – nekas cits kā muļķības un maldi tur parādīties nevar.

Cilvēka nākšana mūsu (zemes) pasaulē sākas vēl pirms bērna ieņemšanas un turpinās līdz 50 – 55 vai pat 60 gadu vecumam, atkarībā no viņa un sabiedrības īpatnībām, kuras ļauj vai neļauj atklāties Cilvēka potencēm – veicina vai bremzē Cilvēka uzbūves principu – tai skaitā personības un tās daļas – psihes attīstību un darbību šeit, šajā pasaulē.

Izejot caur stingri noteiktiem procesiem Smalkajā pasaulē, ieņemšanas apstākļiem, dzimšanu – veidošanos Mātes miesās, pēcdzemdību, zīdaiņa, mazbērna,  bērna, pusaudža, jaunieša un personības tālākās attīstības fāzēm, Cilvēks ap augstāk minēto vecumu (50-60g.) var pilnvērtīgi izpausties šeit, ja viņa personība ir pilnvērtīgi attīstījusies un izveidojusi pietiekami lielu harmoniju – ir pietiekami atbilstoša tās radītājam – Cilvēkam, kurš vienmēr mitinās savā – Debesu pasaulē – šeit darbodamies caur tām ietekmēm, kādas ir spējīgas pieņemt un realizēt viņa personības struktūras kvalitātes. Virtuozs pianists neko nevar veikt ar sliktu instrumentu – zaudēta dzīve un iespējas, bet pareizi veidota personība (vai vismaz harmoniska) vidusmēra “mūziķi” paceļ mūsdienu ģēnija līmenī. Jūs visi esat ģēniji ar malkas pagalēm kokļu un vijoļu vietā. Jūs ir smagi piemānījuši un jūsu mānītāji paši to labi zina – tāds jau  bija viņu mērķis – atņemt Jums Jūsu pilnvērtīgās dzīves iespējas, ko viņi turpina darīt vēl līdz šai dienai, kropļojot Jūsu bērnus.

Cilvēka ķermeņa un personības, sociālo saišu veidošanās katru gadu bērniem un jauniešiem, un katru desmitgadi pieaugušajiem iet caur noteiktu attīstības stadiju. Tas, kas nav realizēts kādā tam atvēlētajā brīdī, vēlāk neattīstās un personībai šī potence ir zaudēta.

Tāpēc kopmītnēs dzīvojošie jaunieši nekad neveidos normālas ģimenes – nesapratīs – “savējais-svešais” jēgu un nevarēs audzināt bērnus. Instrumentam stīga netiek uzvilkta un uzskaņota. Sieviete, kurai viņas vīrs nav viņas pirmais un vienīgais vīrietis nekad nesapratīs seksuālo attiecību jēgu un piepildījumu – lomu nozīmi un to, kas ir Ģimene. Tādai tā vienmēr būs tikai kopdzīve ar seksuālo partneri. Labāku vai sliktāku – bet partneri, ko var nosaukt par vīru, bet kas šajās attiecībās nekad tāds nekļūs – neizies attīstību – metamorfozi – nekļūs par Vīru, tāpat kā viņa nekad nekļūs par Sievu ar tādai piemītošām personības kvalitātēm, bet tikai nesīs šo lomu sociālo apzīmējumu.

Tāpat kā viņu abu radītie Bērni un Viņi  nekad nestāsies Bērnu un Vecāku attiecībās, bet būs tikai apgādnieki un apgādājamie ar savām tiesībām bez izpratnes par Pienākumiem un pilnīgi bez to Realizācijas līdzekļiem un Brīvības, par kurām tie neko nezina, nenojauš un ir tikai miglaini dzirdējuši par šādu jēdzienu eksistenci, bez nojēgas par to patieso saturu. Viņi būs – ir pianisti, kuri domā: “klavieres ir instruments ar 3-4 stīgām”, ka tas ir normāli – viņi nezinās, ka viņu klavieres ir tukšas.

Tie ir tikai divi piemēri, bet tādu stīgu ir simtiem – labām klavierēm – tūkstošiem. No ieņemšanas līdz pilngadībai katrs gads ir vesela oktāva, bet ieņemšanas apstākļi – Minors vai Mažors skaņojumā. Dzīves uztvere – šķēršļu pārvarēšanas cīņa vai iespēju realizācija draugu vidē.

Kontracepcija (kā pieļaujama dzīves sastāvdaļa vecāku prātos) ir bērna personības vājums un vēlākās dzīves realizācijas nespēja, depresijas, bezjēdzīguma sajūta un Dzīvības Vērtības neizpratne – noliegums – tieksme iznīcināt – iegūt līdzekļus iznīcinot – (patērētāja pašnāvnieciskā pozīcija) konkurējot. Te Jums ir “indigo bērni”, hiperaktīvie un uzmanības deficīti, psihiski slimie un alerģiskie. Kas gan var piedzimt, ja jau vecāku prātos ir ielikta iznīcinoša attieksme pret saviem bērniem (radošās enerģijas darbību slāpējošs ieņemšanas fons). Tie ir procesi un apziņas stāvokļi, caur kuriem 5.rase sevi iznīcina.

Ir viens Dzīves Veids – Sadarbība ar neskaitāmām tās izpausmēm un viens tā pretmets – iznīcinoša konkurence ar  savu seku lavīnu, kura, iekustināta, aizslauka tās ceļā esošos. Atsakoties no savstarpējās sadarbības un sadarbības(atkarības) ar sevi radījušo organismu – Dabu un tās Radītāju – Dievu, katrs un rase kopumā nonāk lavīnā, kurā ir bezjēdzīgi spriedelēt par kāda procesa regulēšanu vai mainīšanu. Kopumā  tas viss ir viena liela lavīna. Viens sīkums ķeras aiz otra, aizraujot līdzi bezdibenī vēl kādu – lielāku un tie kopumā citus – sadzīvē, ekonomikā, politikā – valstīs un pasaulē.

Tikai atsakoties no atsevišķu seku uzlabošanas un apzinoties radikālu pārmaiņu nozīmi, un plānveidīgu darbu to realizēšanā, ir iespējams iziet no lavīnas ietekmes un jaunu stāvokļu veidošanas sākums.

Vīrieši grib būt Gudri, sievietes tiecas – meklē stabilitāti. Laulības procesā notiek Vīriešu metamorfoze – viņu Prāts, apvienojoties ar Sieviešu Mīlestību, pārvēršas par Gudrību. Tā Vīrieši kļūst par Vīriem Gudriem. Sievietes, tiecoties pēc Īstenības – meklējot Īstus Vīrus – saprotot līdzsvarotības un taisnīguma vērtību – mīlot Īstenību, savā metamorfozē, apvienojot savu Mīlestību ar šīm Vīriešu prāta kvalitātēm, tā kļūstot par Sievām, iegūst savas pasaules Ideālu nemainību un noturību dzīves mainībā. Laulībā veidojas Gudri Vīri un (Garīgi) Stipras Sievas, kuri kopā veido Labdabīgu – Labdarīgu Ģimeni. Viss Labais, kas ir mūsu pasaulē, ienāk te caur šādām Ģimenēm.

Ir jāsaprot, ka ir Evolucionāras atšķirības, kas izpaužas rasu īpatnībās, un to veidoto tautu mentālās atšķirības – Etniskās Identitātes. Ir katrā šajā rasē un tautā redzamās attīstības stadijas, kuras tuvinās noteiktiem dzīves – [lauku, amatnieku, ierēdņu – kalpotāju, inteliģences un aristokrātijas – sabiedrības līderu(ne mūsdienās!)] veidiem ar četrām secīgām apziņas darbības fāzēm katrā. Dzīves veidi ir seksuālo lomu un vērtību attīstības līmeņu, bet ne vērtības – nozīmības sadalījums sabiedrībā. Apziņas darbības fāzes secīgi iziet katra apziņa savā dzīves gaitā, tomēr kāda no tām ir tai galvenā – noteicošā. Tās ir – iespaidu uzkrāšana, klasifikācija un analīze, sintēze – tēlu veidošana un to pārbaude.

Pievienojiet tam visam vēl ieņemšanas bezatbildības radītās 12 psiholoģisko tipu kombinācijas ar katru no šīm fāzēm, katrā attīstības stadijā un tautā, un Jūs iegūsit priekšstatu par to haosu, kāds pašlaik valda šajā jomā, jo ir skaidrs, ka kādiem no 12 psiholoģiskajiem tipiem bija jāsaistās ar noteiktām fāzēm, līmeņiem un tautām tiem atbilstošās harmoniskās kombinācijās. Tieši harmonijas trūkums šajā jomā ir augstāko impotenču un tātad arī tautu deģenerācijas cēlonis.

Katrā no šīm iespējamajām kombinācijām Cilvēkiem būs cita, tai raksturīga, bet tomēr noteikta, izzināma un no dabas likumiem izrietoša – mērķtiecīga – tai atbilstoša izpratne par seksualitāti – izpausmes spēja un attieksme pret to. Izpausmes spēja ir tas līmenis – seksuālās enerģijas pielietojuma veids – kvalitāte, kurā to spēj pielietot indivīds vai sabiedrība. Izpausmes spējas trūkums ir impotence, kura var izpausties kādā no šiem līmeņiem vai visos. Pēc atstātajām sekām uz sabiedrību augstāko līmeņu impotence ir daudz būtiskāka par šo parādību zemākajā fizioloģiskajā līmenī, kas patiesībā ir svētīga parādība, jo neļauj dzimt pēcnācējiem ar pilnīgu labvēlības trūkumu apziņā.

y

Dzīves laikā Cilvēka apziņa mainās. Esošās vērtības, intereses un spējas attīstās, parādās jaunas, bet bijušās attālinās un zaudē asumu – aktualitāti – nobružājas, apnīk vai atmirst. Saglabājas tikai interešu, vērtību augstākie aspekti un spēju izsmalcinātākās daļas. Protams, tas tā ir, ja mēs redzam Evolucionējošu Cilvēku un viņa apziņu. Šīs izmaiņas notiek saskaņā ar Dabiskās Kārtības noteikto Cilvēka dzīves ritmu dinamiku Dabas Likumu ietvaros. Dabiskās Tiesības līdz ar Iekšējo Likumu – Godu (Evolūcijas Ceļā sasniegto attīstības līmeni), Vēsturisko Likumu – tradīciju un tos abus saskaņojošajām  laicīgajām – Cilvēka prāta radītajām “juridiskajām” normām, sevī ietver arī šos Cilvēka dzīves aspektus.

Dabiskās kārtības ietvaros Sievietēm fiziskā jaunība ir bērnu radīšanas laiks (vīriešiem tas ir citādi).

Kopts Cilvēka dabiskais veidols ir pilnīgs savā patiesajā stāstā un atbilstībā iekšējai būtībai. Cilvēku skaistu – arī ārēji – dara viņa dzīvā dvēsele. Labākās zāles pret lieko svaru ir Radoša Gara Dzīve un Mīlestība pret saviem tuvākajiem. Cilvēkam Dieva dotajā ķermenī un sejā ierakstīts viss, kas vajadzīgs, lai katru Sievieti viņas mīļotais atrastu, pazītu starp visām citām un mīlētu tādu, kāda tā ir. To pārveidojot vai aizkrāsojot, (dvēseliskie caurumi tāpēc nepazūd!) tiek atbaidīts Laimas lemtais (tas, kurš varētu palīdzēt dvēseles remontdarbos), bet piesaistīts cits – nederīgais – citai lemtais – un tādēļ par nelaimīgu padarīts vīrietis.

Ādas krāsa, struktūra, sejas un ķermeņa forma, stāja(!) mainās atkarībā no dvēseles stāvokļa. Ķermeņa formas mainās, mainoties rakstura īpašībām. Nesavtība veido, bet greizsirdība “noēd” krūtis. Piezemētība vai izsmalcinātība ideālos redzama sievietes kājās un gurnos. Vēders runā par attieksmi pret dzīvi – cik no šīs telpas ņemam sev un cik atstājam citiem (uzticība), bet mati stāsta par mūsu likteni.

Tomēr vīrieša acīm visskaistākā ir viņu mīloša Zvaigžņu Gaismas Skarta Sudrabota Sieviete. Viņu skaistu dara Mīļums, Maigums un Labdabīgs prāts. Nekas nav skaistāks par Gudru un Stipru Sievieti.

Dieva radītais un tā uzturētais Sievietes dabiskais skaistums ir funkcionāls. Uz tās ķermeņa nav neviena lieka matiņa, tāpat kā tai nekā netrūkst, lai būtu laimīga. Tāpat kā Vīrietis pārstāv Radošo Gudrību, tā Sieviete – Radošo Skaistumu – magnētismu un tā Radošo Dabu  pasaulē, un ir spēcīga – laimīga par tik, par cik (kvantitatīva sakarība) un tā, kā  (kvalitatīva sakarība) tā var un ir uzkrājusi šo “sievišķīgo fluīdu” savos matos un matiņos atbilstoši to nozīmei, kvalitātei un pielietojumam, tāpat kā to dara bites savā darbā. Drošākais veids kā iedzīvoties “zaudētās attiecībās” ir iegādāties epilatoru. Uzkrātais enerģijas daudzums ir dzīves spējas, kvalitātes un laimīguma – vērtības nodrošinājums.

Laulības metamorfoze – mistērija – “noslēpuma plīvuru pārsegtais brīnums”, kuru zem sava baltā plīvura kā apsolījumu nes tīra Sieviete – nav civilstāvokļa akts, nav legalizēta tuvība, mantiskas tiesības un pienākumi, vai atsaucams fakts, kuru var vai nevar atkārtot pēc savas patikas daudz reižu. Tā ir Cilvēka Dzīves realizācija – divu nepilnvērtīgu, nelīdzsvarotu un tādēļ neobjektīvu personību saplūsme vienā Būtnē, kurā katra no To veidojošajām daļām veselumu pilnībā neapzinās, bet tā daļu tālākās dzīves kvalitāte ir atkarīga no šīs Būtnes – Cilvēka kvalitātes. Sabiedrībā notiekošo procesu virzība radošo vai destruktīvo izpausmju virzienā un to formu bagātībā, pilnībā atkarīga no šo Būtņu – Cilvēku esamības un metamorfozes pilnības.

Uz šo Saplūsmi Cilvēki virzās – aug jau no pirmā parādīšanās brīža ārpus mātes miesām un pat vēl ātrāk – kad nokļūst šurp nesošajās magnētiskajās – uz iemiesošanos nesošajās strāvās, ja vien kaut kas vai kāds šo virzību nepārtrauc un izaugsmi neaptur.

Līdz pilngadībai bērni ir ģimenes apziņas un auras sastāvdaļas, kuras līdz fiziskā brieduma sasniegšanas brīdim pārņem un mācās pielietot ģimenes pieaugušo – savu vecāku un vides pieredzi visā, ar ko tie saskaras. Tas nozīmē, ka bērni ir nevis fiziski un psihiski nenobriedušas – nepieaugušas, šajā jomā, būtnes, bet tie ir  noteiktā – audzināšanas – formēšanas procesā, audzinātāju viņiem pārmantošanai pasniegto tradīciju – zināšanu un rīcības modeļu pārmantotāji.

Tas ir – Vecāki un Bērni ir kultūras saišu noteikti,  nevis bioloģiski noteikti organismi savās attiecības, un bioloģiskā daļa ir tikai vārti, pa kuriem pārmantojas bioloģiskās pazīmes – mantojums, kurš atvieglina, bet nenosaka kultūras tradīciju pārmantojamību.  Līdz ar to, kā personības, bērni viņi ir tiem, kurus uzklausa, kuru norādījumus pieņem, uzskata par patīkamiem, interesantiem un vilinošiem, tiem, kuru tradīciju un dzīves veidu pieņem. Līdz ar to mūsdienu ģimenēs aug dzeguzēni tām ģimenēm, kuru maizi gan ēd, bet svešās dziesmās un pamācības klausās. Bioloģiskie vecāki audzina citu idejisko vecāku veidotas personības – svešiniekus – sev, savai zemei un kultūrai naidīgus un to noliedzošus. Vecāki bērniem ir tie, kurus viņi idealizē, ņem par piemēru un cenšas atdarināt it visā. Vecāki ir vērtību mēraukla tālākajā dzīvē sastaptajam – TAS, ko tie atpazīst kā vislabāko, derīgo, patīkamo, mīļo, labo, saudzējamo un tālāk saviem bērniem nododamo vērtību.

Paskatieties tā uz saviem bērniem, uzdodiet šos jautājumus par viņu interesēm, dienas gaitām un jūs zināsiet, kas ir viņu vecāki – KAM VIŅI IR BĒRNI – kas viņus   un par ko audzina, ļaujot viņus ēdināt, apģērbt un uzturēt Jums.

Bērnība ir rotaļu – atdarināšanas laiks, tādēļ šajā vecumā vecāku, pieaugušo, vecāko brāļu un māsu uzvedība ir audzinātājs, bet visas bildītes un stāstiņi – intereses un fantāzijas rosinātāji. Ko bērns savā apkārtnē – vidē, kurā uzturas, redz un dzird, tas arī viņu veido. Bērnā nedrīkst izraisīt interesi par negācijām – tām nav vietas bērna pasaulē – ar ko piepildīsi, to vēlāk saņemsi. Jebkura neadekvāti pielietota aktivitāte izraisa postošas sekas. Bērnība ir pozitīvo ietekmju un stereotipu nostiprināšanas laiks – Ideālu un dzīves redzējuma veidošanas laiks – ideālā modeļa veidošana apziņā – tas, uz ko tiekties. Ko tur ievada, tas tur paliek kā dzīves normas sastāvdaļa, tādēļ prasās pēc vēlākas realizācijas – rodas pieauguša cilvēka tieksmju aizmetņi, vai vēlāko iekšējo personības konfliktu un vājuma cēloņi.

Bērni nespēj adekvāti novērtēt saņemto informāciju – viņiem ir interesants viss, kas piegādā jaunus iespaidus, bet nesagādā tūlītējas ciešanas pašam. Tāpēc šādas nodarbības tiem ir interesantas, bet nepareizi novērtētais iegulst apziņā kā dzīves modeļa sastāvdaļa, kura centīsies realizēties un ietekmēs viņa personību mijiedarbībās ar citām aktivitātēm viņa personības tālākās veidošanās procesā un dzīvē. Viņš būs “IEKRĀSOTS” – iezīmēts.

Tātad – ne jau bildītes par briesmām un stāstiņi par sliktiem onkuļiem viņu pasargās (no briesmām bērns jāaizvada, novēršot viņa uzmanību uz citu rīcības modeli, kurš izslēdz apdraudējuma scenāriju, pašu apdraudējumu nekā nepieminot un neiezīmējot), bet tās sabiedrības tikumība un vides tīrība, kurā viņš aug un kurā viņam būs jāiekļaujas pieaugot un turpinot šīs vides tikumību un tīrību.

Bērna seksuālā audzināšana ir cieņas pilnā – atbildīgā pieaugušo attieksmē pret seksuālo tieksmi un spēju, tikumiskās, labvēlīgās un saturā bagātās, kulturāli audzinošās radio, televīzijas, masu pasākumu un svētku programmās. Tīros un vērtīgos grāmatnīcu un žurnālu kiosku plauktos. Vispirms jāiztīra “masu saziņas līdzekļi” un publiskā telpa no netiklības un to nesējiem – netikļiem, pagrimušiem un perversiem radījumiem. Ar visu likuma un represīvo orgānu spēku, sabiedrības atbalstā, jāvēršas pret tikumības graušanu un jebkādu netiklības un vardarbības reklāmu, apjūsmošanu un attaisnošanu vai tās ainu reproducēšanu šajā telpā, jebkādā veidā un aiz jebkuras iespējamās tās pasniegšanas maskas.

Negāciju apkarošana ir profesionāļu darbs un pienākums, bet ne sadzīves telpas elements, caur kuru šī negācija izplatās kā piesārņojums, kurš tā tiek reklamēts netiešā veidā. “Masu saziņas kanāli” jāiztīra no tur labu dzīvi atradušiem bezatbildīgiem un lielā mērā dvēseliski kropliem, domāšanā perversiem divkājiem,  un tikai pēc tam var sākt runāt par seksuālo audzināšanu kā tādu un noteiktā vecumā, pasargājot no šīs sfēras priekšlaicīgas modināšanas tos, kas tai nav gatavi.

Seksualitāte, kādu to izprot pieaugušie – saistītu ar noteiktu baudu, tieksmju un attiecību raksturu, starp pretējā dzimuma pārstāvjiem ģimenē, ir ārpus bērna pasaules izpratnes robežām – tam nav ar ko to uztvert – tādēļ nekāda tieša seksuāla audzināšana tiem nav iespējama, tāpat kā pusaudžiem vai agrā jaunībā, kad seksualitāte ir magnētiska strāva – tieksmju spēle. Seksuālo tieksmi rada uzbudinājums, kurš rodas divu spriegumu – iekšējā un pretējā dzimuma klātbūtnes mijiedarbības rezultātā. Tā ir spriedze starp diviem atšķirīgiem spriedžu raksturiem un to radīto baudu (apmierinājumu), kura katrā vecumā ir cita.

Bērniem “seksualitāte” ir atdarināšanas rotaļa – autobusa šofera dūkšana, braucot kalnā, pārdevējas iedomāto konfekšu svēršana zīmētos svaros vai tuneļa rakšana smilšu kaudzē – forma bez piepildījuma, kur rotaļas piepildījums ir bērna fantāzijas darbības procesā un tieksmē pēc iespējas precīzāk šajā situācijā atdarināt novēroto, kas (precizitāte) katram vērotājam ir atkarīga no viņa izpratnes par notiekošo. Rotaļā bērni pārbauda savu novērojumu atbilstību apkārt notiekošajam un savu iespaidu bagātību – fantāzijas pilnvērtību.

Pusaudžiem seksualitāte ir ļaušanās spriedzei spēlē, kurā katrs ieliek tās savas fantāzijas par sevi, pretējo dzimumu, attiecībām ar to un fizisko saskarsmi, kādas ir viņa uztverto iespaidu rezultātā radušās viņa apziņā. Pusaudžiem vispār patīk spriedzes izbaudīšana. Tas ir laiks, kad veidojas – individualizējas personība un tās attiecības ar ģimeni – tāpēc tur, kur tās nav konstruktīvā radošā sadarbībā -sekošanā Ideālam – vecākiem, ir spriedzes spēlītes ar vecākiem – “Tu mani nesaproti”, ko uzkarsē nebijusi – sevis kā atsevišķas polaritātes (opozicionārisma iespēja jaunums!) sajūta un tās sakāpinātība tās neparastuma – jaunā elementa interesantuma un vēl esošo bērnišķības elementu klātbūtne. To izmanto visi “bērnu zagļi”, caur radio, televīziju, presi un “skolas pasākumiem” piedāvājot izmēģināšanai jaunus iespaidus un iespējas – vielu fantāzijām un tās aktivitātēm.

Vienīgais veids kā pasargāt bērnus un pusaudžus ir nepieļaut nekādus kontaktus ar šīm ietekmēm un to nesējiem, kas bieži parādās nevis kā tieši kroplību paudēji, bet tāda dzīves veida un interešu vides ienesēji, kurā šīs kroplības ir iespējamas.

Jauniešiem seksualitāte un tās apmierinājums ir pusaudžu fantāziju pārveidē bezmiesīgu attiecību realitātē un pārliecībā par piepildījuma tuvumu, ko dod piepildījuma realitātes un savas pilnvērtības nojausma, redzot pretējā dzimuma interesi par sevi un attiecību stabilitātes abpusēji meklējumi. Tie nedrošie pieaugušie, kuri izjūt bažas – ir norūpējušies šajā jomā, vienkārši ir jauniešu vecumā izsisti no procesa līdzsvara - nav to izgājuši kontaktu trūkuma dēļ, vai tāpēc, ka tas pārāk ātri pārtraukts – iestājušās fiziskas attiecības ar pretējo dzimumu.

Tomēr īsts seksuāls apmierinājums iespējams tikai fiziski pilnvērtīgajiem, nobriedušajiem – fizioloģiski un psiholoģiski pilngadīgajiem – pieaugušajiem, pēc viņu seksuālo spēju apliecinājuma – bērna radīšanas un laišanas pasaulē. Šajā pilngadības (brieduma sasniegšanas noteiktai darbībai) līmenī –– bez bērna radīšanas (ar kontracepciju) piepildījuma sajūta – apmierinājums nav iespējams. Tas ir ceļš aizvien dziļākā depresijā – dzīves tukšuma un attiecību nepilnvērtības sajūtā.

Jebkurā gadījumā – apmierinājumu veido divu komponentu obligāta klātbūtne un saskaņa tam pilngadīgā ģimenē. Pirmais ir fizioloģisko un hormonālo procesu harmoniskums organismā, katram laulātajam un starp laulāto organismiem, un otrais – būtiskākais – psiholoģisko un garīgo procesu pilnvērtība – briedums, motivācija – savstarpējais derīgums un saderības apziņa – radošo attiecību stabilitāte un ilgtspējība, kur ilgtspējības garantija ir šo attiecību attīstībā – jaunu īpašību atklāšanā un atklāto bagātināšanā – izsmalcināšanā, kas iespējams tikai stabilās un ilgstošās attiecībās, klātesot šo attiecību apliecinājumam – bērniem.

Pilngadība nav juridisks fakts, bet ir briedums – spēja darboties, apzināties darbības raksturu un sekas, uzņemties atbildību kādā cilvēkam raksturīgajā darbību laukā – fiziskajā, emocionālajā, intelektuālajā vai Garīgajā, atbilstoši Cilvēka vecumam – sasniegtajam attīstības ciklam un tā stadijai.

Cilvēka nodzīvoto gadu skaits kopš dzimšanas brīža nav viņa vecums. Tas ir tikai šeit uz šīs planētas – šajā materialitātes līmenī ar citiem Cilvēkiem kopīgi pavadītais laiks – saņemto ietekmju daudzums un to raksturojums – no kāda dzimšanas (ienākšanas) gada līdz kuram miršanas(aiziešanas) gadam – tas ietekmju īpatnībām atbilstošais pūrs, kuru Cilvēks paņem līdzi, kā Cilvēces kopīgā mantojuma daļu, atgriežoties Mājās – smalkajā pasaulē. Viņa vecums un pilngadība ir sasniegtais attīstības cikls un apgūtais tajā – reālais laiks – izmaiņu daudzums apziņā. Vecumam ir šīs divas komponentes, kas parādās kā pilngadība – gatavība darboties kādā no līmeņiem to sasniedzot, un darbības augļi – pieredze šajā līmenī.

Sievietēm un vīriešiem šie vecumi atšķiras. Sievietes nobriest ātrāk fiziskajā, intelektuālajā un garīgajā jomā, bet vīrieši emocionālajā un saprāta sfērā. Briedums ir sev raksturīgā attīstības līmeņa sasniegšana – gatavība tam un ieiešana nākamajā, bet ne attīstības pārtraukšana vai kāda noteikta rezultāta sasniegšana. Pilngadība un vecums nozīmē to, ka saskarsme un darbošanās šajā jomā ir dabiskās kārtības noteikti un neizraisa postošas sekas ne pašam, ne apkārtējiem – cilvēkiem un videi.

Mūsu platuma grādos – mūsu rases sievietēm fiziskā pilngadība iestājas apmēram 18 gados, bet vīriešiem – 22 gados, par ko liecina skeleta kaulu augšanas pārtraukšanās un izmaiņas kaulu galos. Tas arī ir sākuma vecums fiziskajā pilngadībā, ko no šī fiziskās nobriešanas brīža skaita šim Cilvēkam. 22 gadus vecs vīrietis un 18 gadus veca sieviete ir viena vecuma būtnes šajā pilngadībā – stāv uz vienas starta līnijas, tāpēc sieviete, apprecoties ar savu vienaudzi pēc dzimšanas gada – apprec par sevi 4 gadus jaunāku vīrieti fiziskajā pilngadībā. Šī nobīde saglabājas arī sasniedzot citus attīstības – pilngadības posmus.

Kopumā sievietes attīstās ātrāk, tāpēc viņu loma Evolūcijā un atsevišķās sabiedriskās un ģimenes norisēs ir lielāka, nekā vīriešiem, kuri realizē sieviešu tiem sniegtās iespējas viņu ieviržu robežās. Tomēr ilgstošāka attīstība nozīmē arī lielākus sasniegumus – lielāku audzinātāja ietekmi un darba daudzumu. Tā dzimumu loma savstarpējā derīgumā un piepildījumā, kopīgā mūža – laulības dzīves laikā, izlīdzinās un sniedz apmierinājumu kā katrā pilngadības posmā, tā dzīvē kopumā.

13. turpinājums

y

Laulībā stāšanās un attīstības loku maiņa ir laiks, kurā var sākt seksuālās audzināšanas teorētisko - mērķu un nozīmes, seksuālo lomu piepildījuma daļu, tiem, kuri stājas laulībā, un praktisko zināšanu daļu - atbilstoši viņu vecumam  - laulātajiem.

Savā laulības dzīvē, (laulība ir metamorfoze, bet kopdzīve tur, kur šīs metamorfozes nav) Cilvēki secīgi iziet savu emociju, intelekta, saprāta un tā pielietojumu konkrētajai vēsturiskajai situācijai attīstību. Tas katrā no šīm interešu un dzīves jomām nosaka citu tieksmju un seksualitātes pielietojuma – izpausmes spēju un to apmierinājuma virzienu. Katrā no attīstības lokiem, tāpat kā katrā no tautā pārstāvētajiem dzīves (attīstības) veidiem, tāpēc katrā no tiem, seksuālā loma ir cita, tai piederīgo vīriešu laulību vecums ir cits – tai atbilstošs.

Izpausmes spējas virziens zemākajā attīstības līmenī – “lauku”, “amatnieku”, “kalpotāju” dzīves veidā, un pēc fiziskās pilngadības sasniegšanas, ir fiziskās pilnības un tās izpausmju meklējumos. Tad vērtīga ir fiziskā forma, izskats un realizācija  - fizisko bērnu radīšana, kā Gara dzīves zemākās formas un tā augļu apliecinājums, kur šie bērni ir vecāku psihiskās un fiziskās pilnvērtības, bet viņu veselība arī savstarpējās saderības rādītājs vai visiem redzamie vecāku kauna traipi. Tad vērtīgi viens otram ir Cilvēki ar atbilstošu, no ģimenes mantoto, fizisko un psihisko konstitūciju un tās sniegtās fiziskās baudas. Lomas piepildījums ir šīs baudas sniegšanā savam laulātajam bērnu radīšanas brīdī un atbilstoša emocionāla fona uzturēšanā.

Šajā laikā viņu dzīves (baudu un piepildījuma) kvalitāte ir viņus radījušo ģimeņu pilnvērtības uzskatāms apliecinājums sabiedrībai, kādu tā var vērot viņu fiziskajā izskatā, psihiskajā noskaņojumā – garastāvoklī, kustībās, stājā, balss skaņās, attieksmē pret apkārtni, kas izpaužas apģērba detaļu harmonijā un attieksmē pret savu ķermeni – tā pilnvērtības pašnovērtējumā.

Arī pašu vīriešu un sieviešu uzmanība šajā vecumā un attīstības līmenī ir vērsta uz tām pazīmēm, kuras vēsta par fiziskā ķermeņa īpatnībām un iespējām, un šīs īpatnības šajā laikā tiek demonstrētas kā pilnvērtības un augsta pašnovērtējuma pazīmes. Pagrimstošās populācijās publiski tiek demonstrēta intīmā, personiskā dzīve un tās labklājības atribūti un procesi(ielu kafejnīcas, seksuālā atribūtika, uzvedība, un pieejamība u.t.t.) Šajā laikā – līdz nākošajai pilngadībai notiek emocionālā attīstība un briedums. Jaunradītās zemāko attīstības līmeņu ģimenes rada bērnus, iziet savas pirmās krīzes – 1. un 3.gada krīzi, bet nākošā attīstības līmeņa vīrieši līdz emocionālās pilngadības sasniegšanai iziet attiecību – saskaņošanās – harmonizācijas laiku ar iespējamajām sievām – saderināšanos. Tas ir laiks emocionālai un intelektuālai tuvībai bez fiziskiem kontaktiem, kurā var iepazīt iespējamā laulātā psihisko dabu un ļaut tām saskaņoties.

Apmēram 30 gadu vecumā iestājas emocionālā pilngadība un sākas intelektuālās attīstības posms. Šajā laikā vīriešiem mazinās seksualitātes fiziskā aktivitāte un viņi lielāku uzmanību pievērš emocionālajām un intelektuālajām kvalitātēm vidē un ģimenē. “Tāds tādu atrod” vai otrādi – meklē. Attīstība ir līdera noteikta, tādēļ vīrieši meklē savas intelektuālās attīstības līderi (protams, ja pārmērīgas fiziskās seksualitātes izpausmes zemākajā attīstības lokā, vai priekšlaicīgas augstākajiem, un nepareiza emocionāla ievirze – visiem, to nepārtrauc).

Tāds var atrasties ārpus ģimenes – aseksuālā sfērā – “vīriešu interesēs” (ja neiegūst pareizu ievirzi) vai augstākajā izglītībā, kā arī emocionāli bagātā sievā un viņas attieksmē pret pasauli. Intelektam nav mērķu un uzdevumu, kritēriju. Tā ir psihes spēja ietekmes pārvērst faktos un sakārtot tos noteiktā virzībā atbilstoši ievirzei, kuru dod emocionālais fons. Emocionāli bagāta – labestīga (stipra) sieviete paver iespēju apvāršņus vīrieša intelekta darbībai un tādēļ ir tam interesanta un vadoša. Šeit seksuālā loma sievietei ir emocionālā fona veidošanā, un tā kā vīrietis pašlaik vēl ir “vienīgais intelektuālis” ģimenē, tad viņa loma tieši šajā savā jomā ir neatsverama.

Sieviete vīrietī redz viņai jaunu būtni un viņš tai ir atkal interesants.  Viņa loma ir piešķirt emocijām noturību un novērtējumu – ievirzes vērtību. Sieviete caur šo ievirzes vērtību iegūst pārliecību par savu emociju raksturu un pilnvērtību vai to attīstības nepieciešamību noteiktā virzienā, ja vien nav piesieta maldīgiem priekšstatiem par savas fiziskās seksualitātes nozīmību un necenšas to demonstrēt vietā un nevietā.

Šajā laikā seksuālā pilnvērtība izpaužas intelektuālo konstrukciju kvalitātē un emociju noturībā, kas atspoguļojas ģimenes jaunradē. Šeit, augstākajās pakāpēs attīstītie amatnieki, var sākt apgūt noteiktus mākslas virzienus savos roku un prāta darbos. Ja sievietes to nesaprot, tad, tie vīrieši, kuru intelekts nesaņem tādu līderi, un kuriem nav pavērti tā attīstības apvāršņi – nav dota vērtības ievirze, paliek seksualitātes fiziskajā aktivitātē un, jūtot viņiem neizprotamo sava dzimuma lomas nepiepildījumu – neapmierinātību, maldīgi reducē to uz fiziskās seksualitātes apnikumu pret savu sievu vai kopdzīves biedreni un dodas citas meklējumos, kas patiesībā ir neizprasti attīstības līdera meklējumi. Sievietes, jūtot “vīrieša attālināšanos”, tieksmē noturēt vīrieti, var kā atbildi celt savu aktivitāti, kura, ja ir viņu neizprasta, izpaužas fiziskajā seksualitātē, kā tās pieaugums, vai negatīvo emociju izvirdumos, kas noteikti atgrūž vīrieti un paātrina attālināšanos. Ja vīriešu meklējumi beidzas veiksmīgi – tiek atrasta emocionāli atbilstoša sieviete, var veidoties jauns, tomēr traumu saglabājošs, pāris bez fiziskās attīstības atbilstībām un tās harmonizēšanas pārī.

Apmēram 40 gadu vecumā iestājas intelektuālais briedums – pilngadība. Cilvēks ir spriest spējīgs, atklājis savas psihes īpatnības un darba spējas – attieksmi pret cilvēkiem (audzinājis bērnus, kuru uzvedība ir tā apliecinājums) un nākotni, kurā saskata attīstības iespējas (tas redzams viņa spējā būt saimniekam un darba augļos)vai bezcerību. Tāpēc 40 gadu vecuma un mantiskās labklājības slieksnis, demokrātiskā sabiedrībā, bija vēlēšanu tiesību ieguves slieksnis. Savukārt, ģimene ir ģimene tikai tad, ja tajā valda vienprātība, un tādēļ tās kopdomu – sievietes ievirzītu vīrieša darbību – sabiedrībai vēlēšanu dienā, demonstrē vīrietis. “Sieviešu balsstiesības” ir provokācija ģimenes šķelšanai, jo paredz situāciju, ka sievai varētu būt atšķirīgs viedoklis – ka ģimenē nav vienprātības – sieva ir pametusi sava vīra prātu neapkoptu un nezālēm aizaugušu – viņai nederīgu un pievērsusies svešu ideju meklējumiem vai prāta patvaļībai – neuzticībai.

Šis ir ražīga prāta darbības laiks – tiek veidots stumbrs un zari ģimenes kokam, kura labklājība atkarīga no Sievietes spējas to bagātīgi laistīt un sildīt sava Gaismā, būt par interesantu dzīves ceļa līdzgaitnieci. Sievietes seksuālā polaritāte sevī ietver sevišķu spēju nest Harmoniju, tādēļ viņas pašas attīstībā sasniegumi nāk ātrāk un ir ar plašāku apvārsni – (ja viņa uz to tiecas) viņa ir harmoniskāka, uz Sintēzi spējīgāka. Sieviete ir ģimenes attīstības virzītāja un jauno iespēju ienesēja.

Vīrieša polaritāte ir viņa spējā detalizēti pievērsties atsevišķām parādībām, tās transformēt, tādēļ viņa seksuālā loma un piepildījums ir ģimenes ideālu noformēšanā un stabilitātes uzturēšanā, bet sieviete sevi izpauž ienesot harmoniju šo attiecību elementos un harmonizējot ģimeni ar sabiedrību tās attīstībā. Lieki piebilst, ka ir sieviešu un vīriešu mājas darbi, profesijas un sabiedriskās aktivitātes jomas, kurās izpaužas dzimuma lomu sadalījums un caur kurām izpaužas to piepildījums, kā pasaulīgajās, tā metafiziskajās formās.

Tā sava loma ir Sievietes mājas dzīvei, mūžizglītībai un balss skaņām, sava loma  esot harmoniskai un tādēļ intelektuāli stiprai būt par vīrieša  Saprāta attīstības līderi un sasniegumu iedvesmotāju – Mākslas Darbu Līdzautoru un Skaistuma Nesēju Pasaulei, kas šajā laikā ir viņas seksuālā loma un tās piepildījums. Viņa dod uzdevumus Vīrietim, padara dzīvi interesantu Saprātam, kam nav personiskā “es”. Šis ir augstākā attīstības līmeņa vīriešu laulībā stāšanās laiks.

Apmēram 50 gadu vecumā viņu Saprāts ir pietiekami nobriedis, lai caur to pasaulē darbotos Augstākais Garīgais Cilvēks, kurš izpaužas dzimumu lomu sadalījumā Cilvēkos kā Sākotnes savās attiecībās. Zemākā un vidējā līmeņa Ģimene ir beigusi savu metamorfozi un tagad dzīvo kā vienots organisms savā attīstībā, bet to veidojošās personības sasniegušas savu augstāko attiecību stāvokli – Draudzību – kurā viss, otram sniegtais, nāk no Tīras Sirds – neko negaidot sev par to pretī. Sievietes seksuālā loma un piepildījums ir kritēriju sniegšanā lēmumu pieņemšanai, un vīrietim tā izpaužas atbildīgā šo lēmumu pieņemšanā un to kvalitātē, kā sabiedrības dzīves pamatā. Spēja pasauli darīt labāku, uzturēt tajā būtiskās vērtības un pašaizliedzīgi iestāties pret visu izskaužamo nāk no tās savas nozīmības un atbildības sajūtas, kuru sniedz Garīgais Cilvēks metamorfozi veikušajiem.

Tikai veiksmīga metamorfoze un Garīgā Cilvēka klātbūtne var pasargāt sabiedrību tās dzīves pārbaudījumos, tāpēc seksuālā audzināšana, būdama intīma savā formā, ir sabiedriska savā būtībā, un, kā tāda, tā ir jātur stingrā sabiedrības – valsts kontrolē un aizsardzībā. Šeit nav vietas bezatbildīgiem eksperimentiem vai vieglprātīgai pseidopsihologu optimistiskai pļāpāšanai.

 „Div’ pļaviņas es nopļāvu”

Ir „Gaismas” un „tumsas” bērni. „Gaismas” bērni ir dienas gaismā ieņemtie. Visapsveicamākā ir „rīta Zvaigznes bērnu” parādīšanās. „Tumsas” bērni ir vakarā vai nakts tumsā ieņemtie. „Gaismas” bērni sevi dāvā, bet „tumsas” bērni ir ar egocentrisku noslieci un lūko, ko te var iegūt. „Gaismas” bērni ar „dodot gūto” dzīvo tur, kur „tumsas” bērniem „ņemot gūtā” nekad nepietiek.

Ir metafiziska aksioma – parādības, kuras bijušas saskarē, visā tālākajā eksistencē saglabā šīs saskares pēdas. Kā mirdzošs dārgakmens ir tīrs un neaptraipīts nesamaitāts Vīrieša prāts, kuru savā apziņā kā ietvarā pieņem Sieviete. Sieviete to pieņem, lepojas ar to, lieto tā šķautnes praktisko domu veidošanā un, noturot ietvarā, pulē to – pakļauj ietekmēm – sūta uzdevumos un iedvesmo to sasniegšanai.

{ Sievietes augstākais uzdevums ir Vīrieša Cēluma veidošanā. Vīrieša uzdevums – nesavtīgā palīdzībā Sievietei.

Tas ne vienmēr izdodas. Ne vienmēr nesāpīgi. Ne vienmēr sievietes ir Sievietes un vīrieši ir Vīrieši. Ne vienmēr vecāki ir Vecāki un bērni ir Bērni. Tie tādi ir tikai tad, ja pieņem savu lomu, Pienākumus un pārbaudījumus, kurus uzliek šīs lomas. Tie var par tādiem kļūt, ja pieņem tās Ētikas, Estētikas un Tikumības normas, kādas diktē Evolucionējošu tautu Reliģiskā tradīcija.

Nodibinot intīmas (ne vienmēr fiziskas) attiecības, prāts pieņem apziņas, bet apziņa prāta ietekmes, kuras saglabā un pārnes uz nākošajām intīmajām attiecībām, vai bērniem, kuri tiek radīti šajās attiecībās. Uz bērnu apziņu tāds vīrieša prāts vai Sievietes apziņa pārnes visas iepriekšējo kopdzīvju vai attiecību pēdas, vai, ja tās ir beigušās – to izjukšanu disharmoniju elementus. Nekas labs nevar parādīties tur, kur topošajā kopdzīves struktūrā vai bērna apziņā iebūvē disharmonijas saknes un nezāles.

Katra Sieviete ir kā metāls, kura var pieņemt tikai sev piemērotu akmeni pēc saderības un lieluma. Saderības ir atsevišķa tēma, kuru nevar atklāt šī raksta ievirzē, taču arī to normas diktē Ētika un Tikumība, kā tautas tradīcija. Sievietes smalkais ķermenis – Dvēsele jūtīgi reaģē uz ietekmēm un glabā to pēdas. Līdz ar to ir saprotams, ka Sieviete nēsā savā smalkajā ķermenī visu to vīriešu pēdas un piesaistes (Dvēseles), kuriem ir atdevušās vai bijušas par iekāres objektiem.

Ω

{ Mājas ir tur, kur ir Divi.

Plašākā nozīmē mājas ir tur, kur Cilvēks netraucēti realizē savu Dzīvi – tā ir vieta, kurā Īstenība caur Dabisko Kārtību ieņem tikai tur vien iespējamo, neatkārtojamo, šai Sievišķo un Vīrišķo enerģiju polaritātei raksturīgo formu. Katra Ģimene ir Unikāla, tā ir viņas vērtība, eksistences uzdevums, un kā tāda pelna vispilnīgāko un augstāko aizsardzību. Mājas ir Cilvēku intīmās dzīves vieta.

Un, ja tā, tad mājas ir ne tikai fiziski norobežota telpa, bet arī dvēseliska un garīga telpa, kuru sargā Dabas likumi un Valsts likumdošanas akti. Fiziskajam mājas ierobežojuma saturam piemīt šīs kategorijas (ja ne, tad tā nav Māja, bet tikai miteklis – patvērums – aizsardzības, bet ne Dzīves vieta), tāpat kā katra Cilvēka miesa, Dvēsele un Gars ir Mājas augstākas kārtas Realitātei, uz kuru attiecas visi augstāk minētie mājas dzīves principi.

Sastopoties un atrodot viens otru derīgu Ģimenes veidošanai, divi ap saviem Ideāliem veido savu Garīgo telpu, noformē to savās dvēseliskajās Identitātēs, kas vēlāk apaug ar tām fiziskajām sienām, kādas atbilst šīm identitātēm. Gara mājvieta ir Debesīs – Sirdī, Dvēsele ir brīvs putns un pati vij ligzdu sava iemīļotā koka zaros, būrītī to iemānīt nevar – tādēļ mājas sākas ar Cilvēku attiecību veidošanu, bet ne pamatu likšanu pēc kāda arhitekta projekta. Iepriekš uzbūvētā mājā var ievest saimniecības pārzini kopdzīvei, bet nevar tai piemeklēt Sievieti – Sievu. Tāpat kā Sievietes apziņa veido Vīrieša prāta māju, tāpat Sieviete ved Vīrieti pie sevis – uz savu izloloto māju. Tikai piegulētāja vai bēgle meklē darba vietu svešā – kunga mājā.

Pēc senu Indiešu likumu tulkojuma mēs lasām –

{ Māja, darbs un raža ir augstākās un sargājamākās vērtības.

Mājas saturs un centrs ir Sieviete, tāpēc Sieviete ir sargājamākā vērtība.

Labi sargāta Sieviete ir tā Sieviete, kura pati sevi labi sargā.

Mūsdienās daudz runā par eņģeļiem un apjūsmo tos bildītēs un grāmatiņās, rīko izstādes vai piesauc sargeņģeļus, bet ir pilnīgi aizmirsts senais sargeņģeļu jēdziena pamats, no kura tas radies. Sargeņģeļi ir vecāki katram savam bērnam, bet vīram tā ir viņa Sieva. Eņģeļi ir Dieva Gribas vēstneši – iedvesmotāji tās izpildei – Dievišķas iedvesmas nesēji, un Vīram tā ir viņa Sieva. Sākotnēji visi eņģeļi, atzīmējot šo cēloni, bija sieviešu kārtas būtnes.

Katrs nākošais Dieva radījums ir augstāks par iepriekšējo un iesaista to savu mērķu un uzdevumu izpildē, tā viņu apgarojot ar sava Gara „elpu”. Bieži piemin to, ka Ieva radīta no Ādama ribas pēc viņa, bet neievēro to, ka Ādams bija pirmais, bet Ieva otrā – augstākas kārtas būtne, tādēļ Skaistāka, Saprotošāka, Mīlošāka un Gudrāka. Sieviete var atvērt vīrietim Dieva eksistenci, Vīrietis Sievietei neko jaunu pateikt nevar. Vīrietis var kalpot savam eņģelim, bez kura visi viņa zemes darbi ir tukši. Vienīgi Sieviete var piešķirt jēgu un saturu tam, ko dara Vīrietis, ja tas notiek viņas labā.

Visi bērni pasaulē nāk tikai caur Sievieti un viņa caur savu Mātes pienu nodod tam Mīlsetību, veselību, apgaro caur savu dvēseli un ieliek viņā to prāta pamatu, cik pati ir bijusi tā vērtību zinoša, mīloša un pielietojoša. Cilvēks savā nākotnē ir tik atvērts Debesīm, cik atvērta un Tuvu Dievam stāvējusi viņa Māte, tādēļ viss labais Cilvēkā ir no viņa Mātes. Tēvs ir dārznieks Mātes stādītajā Dārzā. Sievietes dzīves vērtības mēraukla un misija ir tas ceļa garums, par kādu tai izdodas šajā dzīvē pievest Vīru un Bērnus Tuvāk Dievam.

Tas, vai kāda būtne ir Sieviete, nav atkarīgs no viņas izskata, ģērbšanās (kas to tomēr ietekmē), fizioloģijas un anatomijas, bet gan no psihotipa – kalpošanas formas polaritātes un atbilstības Dabiskās Kārtības normām šajā polaritātē, kurā anatomija, fizioloģija, ģērbšanās un lomu sadalījums – darbi pasaulē un mājās palīdz izpausties šai polaritātei Dabiskajā Kārtībā. Sieviete ir tur, kur izpaužas Dabiskā Kārtība augstākajās formās – Sapratnē, Saticībā, Harmonijā (Mīlestībā), veidojot Skaistumu un Gudrību, kuras sintezējas Sievišķības būtībā – Maigumā. Sievieti vienmēr var pazīt – viņai ienākot telpā, bērni un Vīrieši pieceļas kājās. Līdz ar Sievieti nāk Debesis.

Vīrietis ir tas, kurš šajās Debesīs mīt tik daudz, cik pēc tām tiecas, tiek tajās pieņemts un uzvedas kā Debesu būtne – ir Saprātīgs, Ziedoties spējīgs un Atbildīgs, kas sintezējas Īstenībā un Kalpošanā tai, tā piešķirot šai būtnei Vīrišķības zīmi – Cēlumu. Sievietes Maigums un Vīrieša Cēlums ir Cilvēka zīmes un Dieva Acis (visuresošā klātbūtne), caur kurām plūst Tas, Kas Visu Rada – Svētība.

Mājas ir tur un tad, kad ir Svētība. Sievietes un Vīrieša darba būtība ir uzturēt katram savā veidā šo svētības plūsmu – kalpot tai, bez kuras nerodas nekas, ko mēs saprotam kā labu esam.

Pasaule un Mājas ir tādas, kādas Sievietes to veido un uztur. Ja Sievietes nolemtu izbeigt karus un noziedzību – tas beigtos. Miera un taisnīguma atslēgas ir Sieviešu rokās. Miers ienāk tur, kur Sieviete karu nepieļauj. Taisnīgums – atzīstot to, ka Visa Cilvēce ir viens Veselums vienā Dzīvībā, prasa no sievietēm atzīt visu bērnu līdzvērtību un vienlīdz rūpēties par visu bērnu labklājību uz Zemes.

{ Nav manu vai Tavu bērnu – ir Mūsu Bērni.

{ Nav manu un Tavu māju – ir Mūsu Mājas – Zeme.

{ Dievs ir Miers un Mīlestība, tādēļ, Sieviete, būdama eņģelis, nepieļauj savā tuvumā – savās mājās rupjību, vardarbību un savtību.

Mājas ir tur, kur sadarbojas divi vienā veselumā. Ja darbs ir tikai matērijas pretestības pārvarēšana (preču un pakalpojumu ražošana), bet cilvēks – kauli un muskuļi, zobi, zarnas un mazliet seksa (patērētājs), tad, protams, nav vīriešu un sieviešu darbu. Tad ir pilnīgi vienalga, kas ko stumj, urbj, berž, stūrē vai pogas spaida. Tad ir vienalga, kurš un kur klusē vai runā. Tad ir vienalga, kurš šauj vai biznesā konkurentu iznīcina. Tad ir vienalga, vai miteklī kāds gaida, kurš pirmais no rīta aiziet un kurā gultā pārgulēt šonakt. Tad ir vienalga – kas, vai un pēc kādas teorijas audzina bērnus. Tad svarīgi ir nopelnīt vairāk, atrast to, kurš dara (pašam darīt mazāk) un apmierināt savas instinktīvās vajadzības.

Ja esat Patērētājs – tad nav vīriešu un sieviešu darbu. Ja bērns ir tikai anatomiski – fizioloģiskā aktā meklētas baudas auglis vai kontracepcijas „sistēmas kļūda”, vai gadījums, „iekrišana” nejauši nenopietnā sakarā, „pēcsvētku sindroms”, vai tāpēc, lai vecumā nebūtu viena un pierādītu sev, ka es to varu – esmu Sieviete arī taču (!), tad nav vīriešu un sieviešu darbu.

Tad, tas dzīvoklis vai ēka, uz zemes gabala, kurā noticis šis baudas, „kļūdas” vai iegribas akts ir tikai privātīpašums, un patērētāja ieņemšana var notikt arī viesnīcā (par ko ne?) vilcienā, restorāna tualetē vai kāda nama kāpņu telpā, kinofestivāla laikā vai hokeja mača uzvaru svinot.

Taču, ja gaidītais Bērns ir Augsts un Brīvs Gars savā lidojumā, ja tas ir Ziedošas Dvēseles Dārzs, Maiguma un Cēluma Mīlestības apliecinājums starp Vīrieti un Sievieti, tad tam jādzimst Mājās, kas ir Dabiskās Kārtības daļa, pēc tās likumiem veidota. Ja katra forma – akmens, zieds, dzīvnieks vai Gars šajā pasaulē ir kādas radošas enerģijas izpausme konkrētā Dabas attīstības līmenī, un mēs paši – Cilvēki – esam Dieva Gribas pārvades kanāli – noteiktās īpatnībās veidotas enerģētiskās polaritātes, un, ja mūsu Liktenis ir atkarīgs no tās harmonijas pakāpes, kādā mēs saskaramies ar šīm enerģijām un to radītajām formām un, ja mūsu Misija un Uzdevums ir būt par šiem pārvades kanāliem – Dieva Rokām – strādāt Viņa Dārzā, Viņa plānu ietvaros, piedaloties Evolūcijā un saņemot šī darba augļus – Īstenības un Mīlestības pieredzi, tad ir Vīriešu un Sieviešu daļā esošas Dabas parādības, kuras nes sev līdzi ar tām saistītās aktivitātes formas – Darbu.

Sieviete, kā valdniece, ir savas veidotās pasaules – Mājas centrā. Sieviete ir Mājas Sirds, Gaisma un pavards. Sievietes ziņā ir viss, kas saistīts ar mājas telpu, tās dvēseli un Garu. Sievietes ziņā ir viss, kas saistīts ar mājas kārtību, skaistumu, veselību, taisnīgumu. Sieviete ir Nākotnes nesēja, dāvātāja un piepildītāja. Nākotne ir Sievietes rokās veidota un veidošanas vieta ir viņas Mājas, tādēļ te nekas nenotiek un nevar notikt bez viņas ziņas, bez viņas zināšanām. Tas liek viņai daudz mācīties visa mūža garumā un zināt, just, kas apkārt viņas mājai notiek, būt sabiedrības Dvēselei un sabiedrisko saišu uzturētājai, bet noteiktu vecumu, zināšanas, pieredzi un sabiedrisko ietekmi sasniegušai, iziet sabiedriskajā telpā – tur tās Kultūru, Mākslu un politiku virzīt, piepildot tās normas, kādas diktē Garīgās dzīves reliģiskie likumi.

Sieviete, kura pilda savu Misiju ir Augstākā Priesteriene uz zemes. Ir skaisti un grūti Sievietei būt, tādēļ Vīrietis viņai palīdz visur tur, kur Sievietes Maigums un tā sargāšana viņai neļauj uzturēties. Vīrietis darbojas tur, kur ir darbs ar impulsiem, slodzēm, ātrumiem, cietām formām, to pārveidi. Vīrietis strādā tur, kur saduras intereses, apjomi, metodes, veidi – tur, kur ir jāpārvar pretestība. Vīrietis ir koncentrētājs, koncentrācijas nesējs un uzturētājs – grauds siltā zemē un zemes augļu rūpētājs šajā darbā ar silto un auglīgo zemi. Sievietes daļā ir viss dzīvais un ar dzīvo – dzīvību saistītais. Sieviete strādā tur un ar tām metodēm, kur jāsavieno atšķirīgais un jāpārvar plaisas – jāsaskaņo darbs ar darītāju un mērķi.

Katra Cilvēka Dvēsele un Gars arī ir mājas un telpa, tādēļ Sievietes darbos ietilpst arī viss ar šīm bērnu un Vīrieša telpām saistītais – to izdaiļošanas, kārtības uzturēšanas un veselības jomā. Tas izpaužas prozaiskās darbībās – veļas un mājas tīrībā turēšanā, ēdināšanā, izvadīšanā un sagaidīšanā, uzklausīšanā un sapratnē, līdzi dzīvošanā un valdīšanā, Mīlēšanā, Iedvesmošanā un apbalvošanā, ciemos vešanā un svētku gaidīšanā, audzināšanā un savu mīļo sargāšanā. Vīrietis ir Iedvesmas pieņēmējs un pārveidotājs tajās formās, uz kādām viņu virza Sievietes veidotā emocionālā – dvēseliskā mājas vide.

{ Tur, kur ir Sieviete, tur ir Evolūcija.

{ Evolūcija beidzas tur, kur Sievietes aizmirst savu misiju.

{ Sieviete strādā Evolūcijai.

{ Vīrietis attīsta to, ko Evolūcija laidusi pasaulē caur Sievieti.

Visprozaiskākajiem fiziskajiem darbiem ir neredzamais metafiziskais saturs, kurš, Sievietei tos pildot, veido un uztur māju un ģimeni, vai tos novārtā atstājot, pārvērš to par mitekli un viegli irstošu kopdzīvi.

Ikviens Zinātnieks, Mākslinieks, Politiķis, Darbinieks vai Karavadonis, Varonis un Jaunu Zemju Atklājējs paveic tik, cik viņu uz to iedvesmo Sieviete. Kad Sieviete savu iedvesmu liedz – viss apstājas. Tādēļ aicinājums Sievietēm plašāk piedalīties ārpusmājas dzīvē nav vienmēr jāsaprot burtiski – fiziskā nozīmē maisoties vīriešu pasaulē, pašām viņu darbus darot, bet, līdz brīdim un iespējām tieši piedalīties sabiedriskajos procesos, ir atbildīgāk un nozīmīgāk iedvesmot savus bērnus un vīriešus dižiem sabiedrībai vajadzīgiem darbiem un sasniegumiem. Tas nav un nevar būt aicinājums kopēt vīrieti, pārņemt funkcijas vai sacensties ar viņu tajā, kas būtu jādara vīriešiem. Ja Sievietes jūt vīriešu nespēju kādā jomā, tad tas ir un tam jābūt signālam par sieviešu iedvesmas trūkumu vai mazspēju šajā jomā. Ņemiet vērā savas kļūdas un ķerieties pie sava darba – Iedvesmojiet Vīriešus!

14. turpinājums

Kultūra ir spēja iemiesot Mīlestību. Kultūra izpaužas radošā Garīgā darbā un spējā pielietot šī darba rezultātus Skaistuma veidošanai, Cilvēku dzīves, morāles attīrīšanai un Ētisko Ideālu noskaidrošanā, izsmalcināšanā un jaunu augstāku atrašanā, kā arī nepārtrauktā morāles normu tuvināšanā šiem Ideāliem. Par stabilu Evolucionāru procesu var runāt tur, kur morāle sakrīt ar šiem Ideāliem, tas ir – Darbi sakrīt ar Domām – tur, kur Ideāli ir nevis sapņu tālumi, bet mērķi reālā darbībā un stimuli šai darbībai, tur, kur Cilvēka spējas sakrīt ar viņa Varu un Ideāliem. Tur, kur viņš ir laimīgs.

Laimīgs Cilvēks ir sava Mīļotā Cilvēka tuvumā un kopībā ar Viņu. Ģimenei vispirms sevi ir jāapzinās kā Kultūras darbiniekus un Evolūcijas līdzstrādniekus, jo caur un ar viņiem tas viss notiek, par tik, cik viņi atbilst šīm Kultūras un Evolūcijas prasībām un tā, kā viņi ir Vīrietis un Sieviete. Vīrietis un Sieviete viņi ir tik daudz, cik viņi ir savstarpējā Mīlestībā, katram pārstāvot savu kalpošanas polaritāti Dabiskajā Kārtībā.

Vīrietis Sievietei pārstāv Statiku – Īstenību ar tās Patiesību pielietojumā, no kā izriet Vīrišķība, Godīgums un Atbildība. Statika ir Prāts un domu tīrība (pārpasaulīgā – Īstenības ietekmē) tādēļ arī rīcības mērķu un līdzekļu tīrība. Tāda Vīrieša darba augļi nes labumu savai Zemei, tautai un ģimenei, tādēļ Sievietes tādus Vīriešus atzīst par labiem un pieņem sev par Vīriem. Tālāk viņu tīrība ir atkarīga no šo sieviešu spējas uzturēt viņu tīrību un kopt to tālāk – padarīt Vīrieti vēl tīrāku.

Sieviete Vīrietim pārstāv Dinamiku – Svētību ar visu no tās izrietošo Labo – Skaistumu, Sapratni un Pašatdevi. Dinamika ir Dzīvība un tās spēks, tādēļ Sieviete vīrietim pārstāv “baznīcu” - tīro, dzīvību nesošo radošo enerģiju un visu, kas caur to nāk, darbojas viņā – atdzīvina un tuvina Dzīvībai – Radītājam. Vīrietis labo bez Sievietes neiztēlojas un katra Ģimene ir tik stipra, veiksmīga un laba, cik Sieviete, kā šīs Ģimenes priesteriene Nama Svētnīcā, svētību nesot, savu dzīvību tur ir ienesusi un devusi tai spēku. Mīlestība starp Svētīgo un Īsto, Labo un Patieso, Jūtām un Prātu ir tā Kosmiskā Mīlestība, uz kuru Filosofija Cilvēku aicina, ar ko Vīrietis un Sieviete neizārdāmo Debesu Laulību slēdz, un kā augļiem vairojoties zemi jāpiepilda – uz to Sievieti un Vīrieti pie paradīzes vārtiem Dieva eņģelis viņus aicināja, pasaulē sūtot, kad Dievs bija tos gatavus esam redzējis Pūķa – Debesu Gudrības pasniegtas dzīvības vispusības augļus baudījušus.

Tādēļ Sievietes sev ņem Vīrieša rotu – Prātu un kronē to ar savu Starojošo Svētību, slēdzot savienību Mīlestībā, lai tajā nestu savai Svētībai atbilstošus augļus. Tādēļ Vīrieši pieņem Sievietes būtību – Labestību un Mīlestībā ievēro uzticību, visur kalpojot viņai, kā tās nesējs. Sieviete ir Roze. Vīrietis – Savas Rozes bruņinieks. Dzīvība un Statika. Roze un Krusts, vai Sita un Rāma, Prieks un Svinīgums savā Mīlestībā – Tīra Zvaigžņu Gaisma.

Vīrietis vienmēr būs tik tīrs, cik viņu par tādu uzturēs Sieviete un Sieviete varēs rīkoties savā zemē tik daudz, cik Vīrietis viņai būs uzticīgs. Tātad, viņu Bērni būs tik stipri – Veseli un Gudri, cik ģimenē valdīs tīrība, labestība un savstarpējā uzticība. Uzticība vispirms ir sapratne, ka Mīļotais vienmēr dos labāko, tādēļ atturība kārdinājumos ir apziņā, ka kārdinājuma pieņemšana neko labu nenesīs. Neviens neizvēlēsies un nepieņems sliktāko, ja būs pieejams labākais, bet labākais vienmēr ir tas, kurš ir derīgākais – labāk kalpo. Viens otram labākie Vīrs un Sieva ir tie, kuri domā par to, kā palīdzēt otram viņa dzīvē – būt noderīgam un šajā derīgumā atrast savu laimi, tur, kur starp viņiem valda saskaņa.

Saskaņa ir tā atslēga, kura šo laimi atver vai slēdz, tādēļ ar saskanīgā meklējumiem Ģimenes veidošanā viss sākas, saskaņa ir Ģimenes dzīve, bet tās uzturēšana ir saskaņas sargāšana. Saskaņa (Harmonija) ir tas, ko savā apziņā baudot, Cilvēki par Mīlestību sauc.

Ja kultūra ir spēja iemiesot Mīlestību, tad bērni ir kultūras augļi – formas. Miesas saskaņā grib radīt miesu. Dvēseles savā saskaņā Dvēseles dzīves augļus, kā savas formas, prāts savas un Gars Garīgā Saskaņā rada savus Gara bērnus. Tāds no tāda caur tādu nāk. Pēc tā, ko kurš mums rāda, mēs redzam to radītāju un veidotāju, un viņa kvalitātes, kuras ir to veidojušas. Kāpēc izvēlēties sliktāko, ja var dabūt labāku? Jebkurā gadījumā savstarpējā saskaņā rada divi – tātad, ņemot labāko, iegūsim labāko un šo labāko uzturot, to uzlabosim. Te der atcerēties – Labi sargāta ir tā māja, kuras Sieviete sevi labi sargā, jo Sieviete ir..., bet māja ir Divu intīmās dzīves telpa – Mīlestība, tātad mājas sargāšana pirmkārt ir Saskaņas sargāšana.

Saskaņa ir divu parādību stāvoklis  savstarpējā atbilstībā, kas nozīmē to, ka saskaņas meklējumi ir atbilstošā meklējumi, bet  uzturēšana  ir šī šīs atbilstības nemainības uzturēšana. Ģimene ir kopība, tāpēc to stiprina viss kopīgais, bet vājina viss kopību vājinošais – savrupais, citur aizvedošais un savrup dzīvojamais – lietojamais, sev vien derīgais, kalpojošais.

Ja mēs saprotam to, ka katrs Cilvēks ir enerģiju vibrācijas īpatnējs sakopojums – stīga, kura skan atbilstoši savam materiālam, rupjumam, nospriegojumam, garumam un pieskāriena spēkam, tad divu stīgu saskaņa ir atkarīga no visu šo lielumu saskaņas abās stīgās un starp tām, kas prasa noteiktas pūles šīs saskaņas sargāšanā. Uzticība un Tīrība. Ja mēs ļaujamies kārdinājumam un saņemam sliktāko – neatbilstošo, ja mēs neievērojam Tīrību, mēs piesārņojamies un neskanam tā, kā vajag saskaņai. Sargāt saskaņu nozīmē sargāt uzticību, tīrību un kopīgo.

Laimīgi bērni rodas Rītausmā – brīvības mīlestības un visa radošā izaugsmes laikā, starp tiem vecākiem, kuri kalpo Brīvībai, Mīlestībai un Radošai izaugsmei. Radoša izaugsme ir tur, kur tiek ievērotas Evolūcijas intereses un ceļi – Dabiskā Kārtība. Mīlestība ir tur, kur atbildīgi sastopas divi saderīgi, mīloši (ar Mīlestības talantu apveltīti) Cilvēki. Brīvība ir tur, kur bērniem tiek dots vislabākais, ko vecāki var dot jaunas dzīves pamatiem.

Klusums nav sastingums. Klusums ir augstākā mērā visu radošo spēku saspringums un tur, kur ir klusums, tur ir Visaugstākā Darba vieta. Tie, kas ir vāji – Klusuma bēg, bet tie, kas Nākotni rada – droši Klusumā iet. Nākotne Klusumā dzimst, tāpēc tie, kas to rada vai ir tās nesēji, meklē slēpto – intīmo Klusuma telpu un ap visu dzimstošo ir jābūt Klusumam, bet skaņa nevietā var dzimšanu biedēt vai bojāt. Klusums ir tur, kur Daba savā kārtībā savā darbnīcā strādā, troksnis – kur ritms vai saskaņa zūd. Klusums nav telpa bez skaņas. Klusums ir Augstākā Harmonija un svinīgais Dzīvības prieks. Klusums ir mirklis, kad rada. Klusuma dziļumā klausoties var dzirdēt bērna nākotnes lieluma soļus.

Domājot par bērnu vai radīšanu, mēs domājam par polu mērķtiecīgu sasprindzinājumu un tikai tur, kur tāds ir, notiek šim sasprindzinājumam atbilstoša radīšana. Vislielākās pretpolu cīņas brīdī starp tumsu un Gaismu pasaulē nāk tie, kuri tās nākotni nes. Vislielākās sadarbības brīdī starp Sievietes Dzīvības Spēku un Vīrieša Gara Patiesību pasaulē nāk jauns Valdnieks, vai ar tādu varu apveltīts Cilvēks, kurš tālu un ilgi ar sevi saistīto likteņus virza.

Tādēļ Sievietes jaunība un veselība nes Spēku, kurš mainīs to, kam tobrīd dzīvo Vīrietis – fizisko spēku un darbu, intelekta un Prāta saskaņu vai Gara darbību – Zinātni, Mākslu un sabiedrības dzīvi – Valsts pārvaldi, ļaujot šajā sfērā ienākt tur Evolūciju nesošam Cilvēkam.

Tā, kura, savai Tautai un Zemei kalpojot, sev, caur savam vīram kalpošanu, laimi atrod, tādus bērnus sniedz, kuru dzīvēs Mīlestības trūkuma un Radoša piepildījuma sāta nejūt. Šie bērni plaši mīlestību tālāk dāvā, saņem un tāli ejošus radošus plānus kaļ, tādēļ ir labklājīgi, dāsni un dzīves ritējuma laimības pilni. Jo dziļāk būs Māte, bērnu gaidot, Klusumā klausījusies un, vīram palīdzot, augstāku Klusumu turējusi, jo vairāk būs bērna instrumentam stīgu, vairāk viņa dziesmām balsu un vārdu, ar kuriem Īstenību un Labestību Pateicībā teikt. Bērna spēju izpausmi nosaka vecāku savstarpējā saderība un tā Gara augstums, kuru viņiem savā mīlestībā izdodas piesaistīt, tas spriegums, ar kādu tie piesauc Svētību, plašāk un tālāk labo gribot. Tas ir vienkārši – jo devīgāki, radoši dzīvi un mīloši ir vecāki, jo skaistāks bērns, kurš ienāk labi sargātā Sievietes mājā.

Cilvēki nāk no Zvaigznēm, nes līdzi šos Ideālus tādēļ planētu stāvokļi ir durvis, pa kurām tie nokāpj no Debesīm šajā pasaulē un te, atbilstoši šo durvju “numuriņiem” atrod viens otru. Vecāku saderība ir ģeogrāfisko, vēsturisko, kultūras tradīciju (reliģijas formu) izglītības, izcelsmes (dzimtas, kārtas, sabiedrības struktūrā) un astroloģiskās situācijas noteikta. Ja daudz maz saprotams, ko darīt ar pirmajām, tad ar pēdējo ir bēdīgi.

Astroloģija ir nopietna zinātnes – Astrobioloģijas nozare, kura pašlaik eksistē mītu, māņticības un šarlatānisma līmenī, tāpat kā mūsdienās nav Astrologu. Astroloģija, tāpat kā Arhitektūra, Mūzika, Deja, Vēsture un citas Lielās Iesvētīšanas daļas ir iesvētību pakāpes un tādēļ tikai iesvētītajiem ir pieejamas tās zināšanas, kuras nekad nav bijušas zināmas vispārībai. Lielās Iesvētīšanas nenotiek, tādēļ atklātā darbībā nav Arhitektu, Astrologu un visu pārējo, bet tikai Lielie Iesvētītie, kuri laiku pa laikam parādās, lai veiktu to vai citu sev zināmo darbību. Tas, ko šie “īsajos astroloģijas kursos” un “lielajās skolās ” jaunizceptie “astrologi” uzdod par astroloģiju, ir vidējo austrumu tirgus zīlnieku “zināšanu” atlieku un dažādu maģijas, šamanisma un “numeroloģiska” šarlatānisma mistrojums.

Tomēr – kaut kā mums jāpalīdz jaunajiem saskaņā dzīves sākt, tāpēc tas, ko mūsdienās var darīt, ir apvienot saskanīgās stihijas. Vidusmēra Cilvēkam saskanīgas ir blakusesošās stihijas. Blakusesošās nav blakusesošās Zodiakā, bet pēc radīšanas kārtības. Tas ir – Uguns rada Ūdeni, pēc kā Ūdens Gaisu un Zemi. Tātad blakusesošās ir Uguns un Ūdens (visauglīgākā kombinācija, bet piedzīvojumiem un grūtībām bagāta kā pašiem, tā radiem – Lielu Garu Mājas) Ūdens un Zeme, Ūdens un Gaiss. Neveiksmīgas ir Uguns – Zeme, Uguns – Gaiss un Gaiss – Zeme. Blakusesošās ir siltas (ūdens piesaista un uztur siltumu). Ūdens – Zeme ļoti stabila (ūdens var sasalt, ja ūdens ir Vīrietis), bet Ūdens – Gaiss vētraina (ja ūdens pārkarst) un mainīga, kas ir vēlams, ja Gaiss ir Vīrietis, bet Sieviete Gaiss Vīrieti Ūdeni var novest līdz noziegumam un vājprātam.

Tāpat kā ir Gaismas un tumsas bērni, tāpat ir Saules un Mēness bērni, kuri radikāli atšķiras dzīves ceļā un iespējās.

Par tādu tautas zodiakālo „vienpusību” nav jāsatraucas – tieši pretēji – savstarpējā sapratnē un atbilstībā Evolūcija ir savā vidē. Cilvēks visai nosacīti ir tas, kas viņš dzimst. Patiesībā viņš aizņem plašāku zodiaka daļu, arī zodiaki, atbilstoši Saulēm ir trīs – ar savstarpēju ievērojamu nobīdi, un jo augstāk attīstīts, jo ir vispusīgāks. Cilvēka Evolūcijas mērķis ir ieņemt visu Zodiaku (Debesu iekarošana) ar tā Vērtībām (par to skatīt rakstā „Par Telpu un Vērtībām”). Šāds vispusības pieaugums tautai uzskatāmi parāda kārtu atšķirības un attīstības pūļu nepieciešamību. Tādi Saules Bērni, ap Lieldienām dzimstot, ir Zivīs (Ūdens) vai Ūdensvīrā (Gaiss), kas Latvijā (Gaiss) ir ideālais variants. Tagadējie „latvieši” par zemnieku tautu sevi jūt dzimšanas jūkļa, agro vīriešu bērnu un vēsturiskās kārtu izlases dēļ, kaut gan agrāk tā bija „Jāņa” Eiropas Kultūras un Sakrālais Centrs, līdz tur ienāca melnsvārči – „Pēteris” ar savu „svēto krēslu”.

Savu pirmo bērnu pasaulē laižot, Vīrietim un Sievietei jābūt tīriem un neskartiem, tam jābūt viņu pirmajam seksuālajam piedzīvojumam. Pirms katra nākošā bērna ir jāievēro atturība, kas ir loģiski, ja bērni ir plānoti, bet ne baudas meklējumu rezultāti. Bez tam, visam ir jānobriest un jāpieņemas kvalitātēs, arī Vīrieša sēklai un Sievietes gatavībai to pieņemt. Bieži no zemes raustīta puķe nezied. Melnie izplata baumas par atturības kaitīgumu, bet tāds jau viņiem darbs – melot! Visās Garīgajās praksēs atturība (visās jomās) ir norma, bez tās panākumu nav. Seksuālu brīvību sludina tiem, kuru izaugsmi grib aizkavēt, tāpat  kā “apziņas brīvību” tur, kur vēlas Reliģiju, Kultūru un Gara spēku izskaust, zinot to, ka dažādu uzskatu nesēji un piekritēji viens otru savstarpējās cīņās vājinās un apkaros, no kā ieguvējs būs tas, kurš šo cīņu ir atraisījis.

Stipra – pastāvēt spējīga – ir disciplinēta, iekšēji tikumīga – Sirdsapziņu dzirdoša un Vienota sabiedrība, tāpat kā Augsti Gara Bērni dzimst stiprās – tīrās un vienotās ģimenēs – tur, kur Ģimenes locekļus vieno nepārejoša vajadzība vienam pēc otra.

Pēdējos trīs mēnešus pirms ieņemšanas Vīram un Sievai jādzīvo šķirti – katram savā vietā – neredzoties, bet sazinoties domās, rakstiski, vai pašu gatavotiem sūtījumiem. Apmēram nedēļu pirms lielā notikuma viņi atkal sāk dzīvot kopā, bet atturībā.

Bērnu var ieņemt jaunā vai augošā mēnesī, bet noteikti no rīta – tūlīt pēc Saules lēkta, Venēras, Jupitera vai Merkura stundā, šo planētu dienās. Tas ir īpašs laiks – Dzīvības, Spēka, Saprāta un Brīvības – Sārtas Mīlestības Gaismas ieskauts, kad Zeme pieņem visu labāko no tā, ko Saule tai dod. Gnostiķi diennakti dalīja 4 daļās ne tāpēc, ka sīkāka dalījuma nepazina, bet tāpēc, ka šiem enerģētiskajiem stāvokļiem ir noteicoša nozīme un tie nosaka enerģētisko raksturu 12 planētu stundām nakti un dienā (kas ir šo planētu augošie un rietošie aspekti šajā vietā – planētas mājā).

Dienā ieņemtie bērni ir Gaismas, bet naktī – tumsas bērni ar attiecīgu vēlāko pasaules uztveri. Gaismas bērni pasauli uztver kā Draugu, kurš iespējas paver un visur meklē sadarbības ceļus. Tumsas bērniem zeme ir cīņas un pretestības pārvarēšanas vieta, kurā viss ir jāizcīna pašu spēkiem sīvā konkurencē un sacensībā.

Bērnu nedrīkst ieņemt 1 mēnesi pēc Saules un mēness aptumsuma, tāpat retrogradā Merkura, Jupitera kustībā un komētu parādīšanās brīžos, kā arī vairākus mēnešus pēc tam – tātad – ne katru gadu. To noteikti nedrīkst darīt vismaz 3 mēnešus pēc lielām globālām nelaimēm ar cilvēku upuriem un sēru laikā – 40 dienas pēc tuvinieku vai tuvumā dzīvojuša Cilvēka nāves un sabiedrisku sēru laikā. Tāpat to nevajag darīt nemieru, streiku un sabiedrisku viļņojumu, karu un revolūciju laikā – lieli viļņi no dzelmes dubļus un duļķes uzvanda, arī lieli svētki. Vislabākais ir klusuma brīdis pirms vētras. Tā nu ir redzams, ka katra laimīga bērna ienākšana ģimenē ir reta, nopietna un ļoti gaidīta diena, ne vienmēr un visiem pieejama – tādēļ sevišķa vērtība.

Vietai jābūt skaistai un neviena netraucētai. Tur, kur putnu balsis un Saules stari skar, kaut kur augstākā vietā, tālāk no ūdens un eglēm, pie paegļiem, bērziem un priedēm ar ziediem un pīlādžu zariem. Salt un peldēties iepriekš nedrīkst (aura saraujas, poras aizveras un Dvēsele noslēdzas), Ugunij siltai ir jādeg – uguns sargā un silda – pareizāk būtu divi vai trīs, vai četri ap guļas vietu. Pirms tam dienas 3 vai 7 gavēnis noteikti jātur, ūdens tīrs daudz jādzer un piens un medus, rieksti jāēd (ēdiens), jādzied klusi, vienatnē jābūt ar kokli vai stabuli klusu, ieroci nedrīkst rokās ņemt un mirušos piesaukt. Dievs ir jālūdz par augstu Garu, lai šurpu to laiž un vienam par otru, kas Mīl. Ir dāvanas mīļas jāsalūko un tīrās, jaunās drēbēs, nevienam nezinot, uz mīļo vietu jāiet, katram pa savu ceļu.

Dabas Mātei Izīdai un Debesu Tēvam velte – savs labākais darinājums jānovēl un pēc tam vienmēr par paraugu goda vietā (svētā vietā – pie nama austrumu sienas) jātur. Ir jāsaprot abiem – ne sev, bet Dievam tie kalpo – Viņa Radīto pasaulē laiž. Līdz vakaram kopā lai ir, jāsteidzas nav nekur, bet mājās nākot, lai neteic nevienam neko, nevienam nav jāzin tas, līdz mēneši trīs nav apkārt un bērns ir pieņēmis māti.

Bērniņu gaidot, Sieviete vienmēr par savu Vīru domā un Dievu. Tīrus darbus dara un dzied, staigā, daudz elpo tīru gaisu, kustas maigi, bet dziļi. Mūziku klausās maigu un melodisku, bet ar mēru – vairāk klusumā mīt starp ziediem un kokiem (dzīvnieku tuvums nav vēlams) svešu cilvēku vairās un svešas balsis nedzird. Sieviete ārpus mājas nakšņot nedrīkst un, bērnu gaidot, jo sevišķi. Daudz skaistās grāmatās, dzejā, gleznās, mākslās, smalkos darbos un pārdomās gremdējas par dzīvi, Dzīvību un tās jēgu.

Patiesībā jau ar pirmajām dienām viņa savu bērniņu audzina Garā lielu. Tēvs bērnam Garu dod, tik augstu, cik pats aizsniegties var un raksturu turklāt, bet Māte dvēseli veido un miesu, tāpēc šī Gara dzīvi nosaka un tā ceļu par varoni vai ļaundari lielu ar Tēva raksturu dotu. Māte izveido bērna dvēseli, tāpēc viņai pār to vienmēr ir lielāka vara, kā Tēvam. Ar to, ko Viņa, bērnu gaidīdama, par labu uzskata, lieto un tur, viņa to pašu bērnam jau iemāca kā attieksmi pret šīm lietām un parādībām. Ja viņai patīk strādāt un domāt, jautrai un labestīgai būt – bērniņš to arī par labu uzskatīs.

Trešo daļu no personības dod vidē iestrādāts kultūras mantojums, trešo vecāki ar savstarpējām attiecībām ieņemšanas un gaidīšanas laikā, trešo viņš pats sev līdzi nes. Tāpēc – kā Māte pasauli uzlūkos viņu nesot, tā arī viņš to uzlūkos. Viņai vienmēr jābūt ir mierīgai un mājās jāuzturas (Sievietes darbi ir Mājās), ārpus mājas iziet tikai nepieciešamības gadījumā, bet svešiem nedrīkst ļaut sev pieskarties nekā! Ne ar skatienu, ne vārdu, ne roku, ne medicīnisku procedūru. Mediķi izdomājuši dažādas ziņkārību apmierinošas analīzes un procedūras, bet tieši ar tām var un ievazā nevēlamas ietekmes.

Tāpēc ir jāatceras divas pamatlietas.

1. Ir jāļauj ritēt noslēpumā tītajam Dabas darbam.

2. Šajā laikā Māte dzīvo bērnam.

Noslēpumā – tas nenozīmē nezināmo, bet slēpto neaizskaramo, pār kuru Cilvēkam ar savu patikšanu nav varas. Ir jāļauj notikt tam, ko Dabas Māte labi pati prot, bez liekas uzmācības, ziņkāres un pa kājām maisīšanās. Bērns – tas nav brīvā brīdī lielveikalā no letes noņemams laika kavēklis vecumdienām, vai vīru piesienamais mietiņš. To, kurš jātur, labāk laist vaļā. Vīrs un Tēvs ir tas, kurš pats turas. Tāpat bērns nav tas, ar ko lielīties – nav pucējama lelle vai vērtības pierādījums.

Bērns ir iespēja, bet ne obligāts pasākums. Tas vienmēr ir līgums starp Dabas Māti (Viņas un Debesu Tēva), Bērnu un to Māti, kurai ir ļauts šo bērnu pasaulē laist. Katrs savu daļu pilda tik, cik pārējie ar savu ir mierā. Bērna ieņemšana nav tas, kam jānotiek par katru cenu, vai katrai Sievietei, vai šajā laikā. Katrai savs liktenis, un tas ir jāpieņem. Garīgie, dvēseliskie un miesīgie bērni ne vienmēr ir savienojami, bet Dievs katram dod to, kam viņš visvairāk piemērots un derīgs.

Ir Sievietes, kuras neprot Mātes būt. Tām ir jāmācās, citas bez skaudības jāvēro un jāgaida savs laiks – tas var nākt vēlāk, vai nenākt nemaz – katrai sava vaina jāizpērk tā, kā to taisnīgums prasa. Māte nav tas, kas bērnu kā miesu nēsā, bet tā, kas viņu kā Dvēseli un Garu audzina. Ne katrs Vīrietis vai Sieviete ir tā cienīgi vai spējīgi būt vecāki. Par vecākiem būt ir Gods un atbildība liela. Pienākumus uzņemas tas, kurš vēlas Bērnu pasaulē laist. Ne katram tos var uzticēt un ne katram to var ļaut.

Bērni nedrīkst būt Garīgi, psihiski un intelektuāli slimiem, noziedzniekiem (viens no nāves soda iemesliem), netikliem, pār savām kaislībām valdīt nespējīgiem (atkarīgajiem), cietsirdīgiem un ar destruktīvu prāta ievirzi. Tāpat melno kultu un rituālu piekopējiem. Tiem, kuri izrāda atklātas dzīvnieciskuma pazīmes uzvedībā un interesēs, un tiem, kuru veselības stāvoklis neatbilst tam, lai dotu bērnam veselīgu ķermeni. Tas viss tika ņemts vērā Cilvēku iesvētot un vēlāk viņam Laulībā stājoties vai pirms bērna ieņemšanas, tam svētību dodot vai liedzot. Ļaudis netiek iesvētīti, svētību nesaņem un Daba viņu skaitu periodiski samazina. Ja ar to Cilvēki netiek galā, Dabas Māte sūta savus neredzamos darbiniekus un stihiskos spēkus, kuri viņu auglību ierobežo, atņem dzīvības spēkus vai fiziski iznīcina kataklizmās un epidēmijās. Tur, kur viņi iemācās tai pretoties, Viņa sūta lielākas, bet Debesu Tēvs tiem atņem prātu, iemidzina un neļauj pašu kļūdas, iznīcībā vedošas, redzēt vai paralizē rīcības spējas – katram pēc viņa vainas pakāpes un likteņa.

Bērna atstumšana baudas meklējumos kā vecāku prāta un Dvēseles dzīves ievirze paliek viņos vienmēr un pāriet uz bērna dvēseli kā viņa Dvēseles un Gara dzīves vājums, nespēja sevi realizēt, kūtrums, vājš prāts un slikta fiziska veselība, psihiskas slimības, zagšana un alkatība. Tāds vienmēr jūtas atstumts, nesaprasts, nevienam nevajadzīgs svešinieks, vai tāds, kurš nāk un ņem no plaukta nevienam nepiederošā noliktavā to, kas pašam labāk patīk.

Vienīgais likumīgais veids, kā neieņemt bērnu tai, kura tam nav gatava, ir atturība. Bērna ieņemšanai ir jābūt abpusēji gribētai. Sieviete nedrīkst izmantot savu skaistumu un mākas vīrieša valdzināšanai, piesaistīšanai vai viņa Dvēseles tieksmes. Vīrietis ir līdzvērtīgs Cilvēks un viņu nedrīkst izmantot kā līdzekli savam komfortam, iegribu apmierināšanai, laika kavēklim, rotaļām vai bērna iegūšanai. Sievietēm tieši šo pārkāpumu dēļ ir ginekoloģiskas saslimšanas, problēmas vēlākajā ģimenes dzīvē, neauglība nākošajās dzīvēs. Vīrietim ir jāzina tuvības raksturs, robežas un mērķi. Sieviete Vīrietim tādu nepārprotamu ziņu dod pirms tuvības, kaut gan, ja bērns ir abpusēji gaidīts un plānots, tad tas nav tā brīža jautājums.

Zagts – Tēvam laupīts bērns ir bārenis uz mūžu. Svētība ir jāsaņem pirms laulībām no vecākiem, Dieva un sabiedrības. Svētība ir jāsaņem pirms bērna ieņemšanas no vecākiem un Dieva, un vienam no otra. Ieņemšanā ir jālūdz Dieva Svētība un jāsvēta vienam otru. Ieņemšanai ir jābūt visaizsargātākajai dzīves norisei, jo šajā brīdī var notikt vislielākā ienaidnieka ielaušanās. Visi ieņemtie bērni miesīgi ir vecāku bērni, bet ne visas šajos bērnos esošas Dvēseles ir šo vecāku bērnu Dvēseles.

Sievietei un Mātei ir jābūt ļoti uzmanīgai, lai nepieļautu maģijas rituālu, darbību, uz to noskaņotu Cilvēku vai situāciju klātbūtni, jo viņas stāvokli var izmantot kā viņas apkārtnē esošās divkājainās, četrkājainās, tā arī bezmiesīgās būtnes un spēki. Ar sevišķu piesardzību jāizturas pret uzaicinājumiem piedalīties „Māmiņu skolās”, kursos un „nometnēs”. Bieži vien to organizatori ir profesionāli magi vai to palīgi.

Visas dzīvības formas ir savstarpēji saistītas Vienotajā Realitātē un pakļautas vieniem uzbūves, mainības un attīstības likumiem, sākot no Zvaigznēm un beidzot ar kalnu iežiem dziļi zemē zem mūsu kājām. Biosfēra, kādu to pazīst mūsdienu Cilvēks, aizņem plānu kārtiņu – nemanāmu plēvīti ap kādu puteklīti Bezrobežīgā Visumā, kur tas viļņojas līdz ar neskaitāmiem citiem tādiem pašiem dzīvības apņemtiem un dzīviem puteklīšiem – Planētām un Zvaigžņu Sistēmām. Biosfēra, atrodoties starp smalko un inerto matēriju (snaudošo, bet ne nedzīvo), atrodas nepārtrauktā ietekmju mainībā ar matērijas, informācijas un enerģiju formām, kas to apņem.

Katra skaņa, gaismas intensitāte un krāsa, katra smarža un pieskāriens, temperatūras vai domas un emociju maiņa maina to kas to jūt, viņa uzvedību, lēmumus, pārtrauc vai mudina darbības.

Debesu tuvums nāk ar savu Svētību un harmoniju – veselību, skaistumu un jaunību (Debesu cilvēkam ir 22 gadi), kas apņem katru, kurš tām tuvojas tādā mērā, cik tas notiek Dabiskajā Kārtībā. Sieviete, būdama Debesu Vārti – un viņas klēpis – Svētumu Svētums, ir pirmie un tiešākie šīs Svētības saņēmēji. Tādēļ bērna iznēsāšana Sievietē atjauno viņas ķermeni, dvēseli un prātu, pilnveido to un ienes veselību tur, kur tā ir zaudēta. Sieviete uzplaukst ar katru pasaulē laisto bērnu un atgūst zaudēto jaunību, bet iegūst Debesu apgarotību un Gara spēku, līdz savā pusmūžā ir Sieva – Daiļa, Karaliska būtne, pārpasaulīgām spējām apveltīta un visu mīlēta, bet vēlāk – Māte, Priesteriene savā templī – savus bērnus un bērnu bērnus svētījoša. Neviens par Debesīm nezina vairāk kā tāda – Lielā Māte, kura izvada savus bērnus Debesu Ceļu meklēt.

Labais un Īstais ir, vienmēr ir bijis un paliek turpat, kur vienmēr – Cilvēkā, Ģimenē, Mājā, Tīrībā, Kārtībā, Tikumībā, Mīlestībā, Kultūrā un Radītājā – tajā kārtībā, kurā Cilvēks, veidojot Ģimeni, kļūst par Radītāja sūtni uz zemes un šeit Dzīvo Viņa Valstībā – Viņa Likumu Pasaulē, atmetot kārdinājumu, melus un meļus viņu pasaulei un spēkiem, kam tie kalpo.

15. turpinājums

Māmiņa ēd tikai tīru un svaigu – ar mēru. Tikai tīrā staigā, dzīvo un uzturas vidē. Tikai savu radu saimē. Māmiņa par Dižo domā un Lielo. Kad gatavo ēdienu sev un Vīram vai bērniem, tiem domās labu vēl. Pienu dzer un ūdeni (avota) tīru, labāk nevārītu, medu ēd. Vīnu, alu – nekad un nesmēķē arī nekad. Māmiņa gaļu neēd un asinis neredz. Cilvēki (izņemot kara draudzes vīrus) labprātīgi gaļu neēd, ja bada vai kara nav. Gaļa ir bada un karalaika pārtika. Gaļēdāji izplata tenkas un briesmu stāstus par gaļas neēšanas briesmām, tāpat kā miesaskārīgie savus stāstus par seksuālās atturības briesmām veselībai. Gaļēdāju fizioloģija un bioķīmija, tāpat kā miesaskārīgo nervu darbība tiešām atšķiras no tā, kā tas ir normālam Cilvēkam, bet pie tā viņi paši ir vainīgi.

Protams, ja Sieviete gaļu visu laiku ēdusi, tad uzzinājusi par gaidāmo bērniņu, no tās atteiksies, viņai būs problēmas pārejas laikā (kamēr nomainās baltie asins ķermenīši asinīs) un šī krīze noteikti atsauksies uz bērnu, tāpat kā tas, ja viņa gaļu ēstu. Gaļas ēšana atsaucas uz Cilvēka domāšanu, tās kvalitāti un ievirzi, tāpat uztveres smalkumu un reakcijām. Gleznotājam, pirms roku krāsām un otām tuvina, pusgadu stingrs gavēnis jāievēro, citādi Dievišķās iedvesmas nav, kas Mākslu nes.

Ir runātāji, gan par, gan pret, tiek piesaukti pētījumi un zinātnieki, kuri vienmēr pierāda, ka noteikti jāēd tas, ko var nopirkt, bet jāatturas (vai jāklusē par) no tā, kā nav. Tomēr vienmēr apriets tiek tas, ka ir kultūras un tautas, kur tas, kas ir pilnīgi zinātnieku noliegts, notiek un tur tā ir dzīves norma. Ir vēsturiski apstākļi, kuri piespieduši gaļēdājus savus bērnus iznēsāt bez gaļas (Gulaga nometnēs) vai bēgļu gaitās, un laist viņus pavisam normālus pasaulē, bet skaidrākām acīm un Sirdīm. Tas ir tāpat, kā ar antioksidantiem – vieni pierāda pētījumos to, ka tie ir nepieciešami, citi savos, ka ir kaitīgi. Bet mums Skolotāji māca – skābeklis iedarbojas uz organismu izlases veidā – atkarībā no psihiskās enerģijas kvalitātes ievirzes uz sadarbību vai savstarpēju apkarošanu (konkurenci). Vienos tas uztur jaunību, citus – novecina. Var spriest tā vai šitā, bet nevar sava bērna ķermeni veidot, cita nokaujot un Dvēselē beigtā dzīvnieka Dvēseli iebūvējot.

Tie, kuros pamostas Sirdsapziņa, atstāj gaļas ēšanu, bet nost tomēr nemirst – pašiem nemanot veselība uzlabojas. Šis raksts nav par to, un pat ne par to, kas ir labi vai slikti, pareizi kādam vai nē. Šis raksts ir tikai patiess izklāsts par to, kā Cilvēks pasaulē nāk.

Zivis arī Māmiņa neēd. Olas var, bet pupas nē. Zirņus gan var, daudz visu zaļu un svaigu, graudus un sietus sierus, nerūgušu maizi un eļļas (tikai ne rapšu – nekādā gadījumā). Nelieto garšvielas asas, neskaras klāt ķīmiskiem saldinātājiem un citiem taukiem kā krējums un sviests. Piena produkti nav tik vien kā pārtika miesai, bet arī Māmiņas Dvēselei. Ar to viņa vairāk par Māti kļūst. Šokolādi neēd nekad.

Šokolāde ir tiešākais un briesmīgākais ģimenes grāvējs, sniedzot endorfīnus tiešā un īsā veidā, tur, kur dabiski tie nāk glāstu un uzmanības ceļā, tos veltot viens otram. Kā jebkura pašapmierināšanās, tā ir vieglākais ceļš, kurš izraisa atkarību un izspiež no dzīves tās attiecību normas, kuras Cilvēkus kopā tur. Rodas jauna nedabiska dominante, apziņas izmaiņas, kam līdzi mainās arī reakciju un rīcības formas.

Kafiju nedzer, tēju melnu vai zaļu. Māmiņa smaržas nelieto veikalā pirktas un krēmus. Smaržas satur nervu indes, bet krēmi – visādus draņķus. Ir ēteriskās eļļas un zālītes pļavā salasītas, siena ziedi ko vannā bērt, ir visādas eļļas kosmētiskas – valriekstu, mandeļu, sezama, linu, avokado un citas, ar medu ko var jaukt vai vasku. Var Māmiņa smaržīga būt un sakopta maiga. Bet guļamistabā viņu un bērnu sargās daži pilieni no eikaliptu, priežu, lavandas un piparmētru ēterisko eļļu maisījuma. Pilnīga tumsa tur nedrīkst būt, kur Māte vai bērniņš guļ. Pie austrumu sienas ir svētbilde, vai tas, ko par svētumu tur.

Māmiņa matus negriež un galvu augstu tur, rotas nelieto (zeltu nekad!) – rotas trūkumus sedz, bet viņa, bez vainas un trūkuma – Māmiņa pilnīga ir.

Māmiņa ļoti daudz uzturas dabā, vieglos darbos, vai staigā, kur tā skan un Debesīs, mākoņos veras. Māmiņa ar auto nebrauc – asinsvadiem un bērnam, ātrumu mainot, slodze ir liela. Vispār Sievietēm ir jāzina – viņu anatomija ir tā iekārtota, ka auto ar savu dinamiku viņās rada seksuālu jutīgumu un uzbudinājumu, ko izmanto tie, kuri to cer savtīgi izmantot.

Māmiņai ir savi trauki un galda piederumi (katram tādi ir savi) dakšiņu nelieto, bet karotīte labāk ir koka – bērza, liepas vai kadiķa smalka. Trauki – metāla. Māmiņa neēd ārpus mājas, svešu vai svešinieku acu priekšā, neko viņiem nedod no sava un neņem (astrālās vēstules!), nepieskaras un pieskarties neļauj sev. Nēsā vieglas un siltas, gaišas, plašas un garas sievišķīgas drānas un apmetņus drošus ar kapuci lielu un piedurknēm platām, kur paslēpties var.

Katra Dvēsele piepilda telpu ap sevi atbilstoši savam saturam – tam, ko tā uzskata un jūt par labu. Ar to, kā Dvēsele pati sevi apzinās – tā, kā viņa jūtas labi – kādas ir viņas kvalitātes tobrīd un kādu pasauli ap sevi un sevī viņa vēlas uzturēt. Gaiša – Radoša Dvēsele Gaismu meklē sevī, citos un Gaismu ap sevi uztur, tāpat kā priecājas to līdzcilvēkos atradusi.

Apģērbs un vides elementi, to krāsas un formas ir Dvēseles satura rādītājs un raksturotājs. Tāpat, kā tai ir tikai retajam redzama smalkā aura, tai ir arī visiem redzamā rupjā aura – apģērbs un tas, ko Cilvēks izplata ap sevi – smaržas, balss skaņas, žesti un tas, ko viņš atstāj aiz sevis – izmaiņas vidē un citu Cilvēku apziņā, noskaņojumā, rīcībā. Pēc sevis katrs, kuriem tie ir, atstāj arī bērnus, kuri ir neapšaubāmas un neapgāžamas liecības par to, kurš kas ir, un vērtēts tiek ne tas, kas mums viņos patīk, bet tas, ko viņos saskata vērotājs. Tā tas ir visā, kas esam un ko citi redz.

Katrs izvēlas apģērbu un krāsas atbilstoši tā brīža Dvēseles stāvoklim. Ja gribat zināt, kāda ir Jūsu Dvēsele – cik gaiša un dzīva, cik smalka un harmoniska, cik mīloša un just, saprasties spējīga – pieejiet spogulim un uzlūkojiet sevi. Tur tas viss ir – tur ir visiem redzamā patiesība par Jums. Gaiša un labvēlīga nevar uzvilkt, nepieņem un pretojas tumšām vai savai būtībai neatbilstošām krāsām un formām.

Veselu Cilvēku Dvēseles tērpjas varavīksnē redzamajās krāsās – pašas ir varavīksnes daļas. Slimās un atmirstošās – tumšās – atbilstoši savas slimības dziļumam un smagumam. Tie, kas ar Debesīm saistās – tikai baltā staigā. Bērns Mātes miesās ir materiālās gaismas apēnojumā – tās tiešie stari viņam vēl ir par cietu, bet tas, kas viņa apvalkus un miesu veido, ir Gaisma un tās kvalitātes, kuras Gaisma nes. Tāpēc ir būtiski, kāds Māmiņai apģērbs – ar kādu krāsu viņa savu auru kopumā un ap galvenajiem centriem iezīmē – kādas kvalitātes uztur, uzsūc un savam bērniņam nes – par labām rāda.

Kailums nozīmē to, ka attiecīgajā apziņas (ķermeņa) daļā Mātei kontroles un vērtību saprašanas nav, bet sedzam un sargājam to, kas Sirdij dārgs un rūpes prasa.

Māmiņa uzmanās Saules staros un viļņos. Vispār uzturas tur, kur jūtas droša, pārliecināta, kur nav pārsteigumu pēkšņu! Ap viņu nekas nav satraukti, pēkšņi, lidot nedrīkst un pazemē kāpt, tumsā viena būt, uz kapiem iet. Svētkos piedalās kā attāla viešņa, burzmā nelien, nedzied (Cilvēks atveras ietekmēm dziedot) un neēd no galda.

Ir labi ar savu māti, māsu kopā būt vai kādu, kura ir droša un zina, kā Mātei ir būt. Bērna apģērbu pirmo, autiņus, krekliņus, sedziņas, visu vidi vecāki darina paši savām rokām, jaunākie bērni var izmantot vecāko mantas, ja starpība nav lielāka par 3 gadiem. Vīrs ir tikai kā skatiens, balss un viegls glāsts, kā siltums, aiz muguras, guļot. Daudz Māmiņa guļ – miegs Debesīs nes – jāiet gulēt ir agri un jāceļas arī, lai rīta Saule savu devumu dod. Rīta Saulē un dabā ir īpaša Dzīvība, augoša, augošo audzējoša, bet aukstā ūdenī ieiet nedrīkst un negaisā lielā. Siltā un maigā ir bērna pasaule lielā. Māmiņa bērnam ir Viss.

Bērns Māmiņas balsī klausās un toni jūt, ar kādu viņa katru uzrunā, un tā zina, vai kādu mīl tā vai cieš, ko vārdi patiesi nes un kā ir, ja melo, tāpēc vienmēr to citās balsīs jūt. Bērna klātbūtnē TV un radio neskan, tāpat kā balsis rupjas.

Skaņa ir astrālās pasaules pirmā materializācijas pakāpe – tāpēc sevišķu uzmanību visam, kas skan un kā tas skan. Labāk lai klusums, bet troksnis nekad. Bērns veidojas – materializējas no smalkā – astrālā uz rupjo, tāpēc astrālā ķermeņa , kurš šajā laikā ir pārmaiņu – veidošanās stadijā, un tāpēc sevišķi jūtīgs, traumas ir ar sevišķi tālu ejošām sekām. Ultrasonogrāfiskā trauma vēl ilgi viņa smalkajā ķermenī rēto, un rada arī paliekošas sekas – uztveres traucējumus – bērns ar šo skaņu tiek apdullināts – kontuzēts – kā lādiņam tuvu, karā, sprāgstot.

Ir tādi stāsti, ka bērna dzimumu nosakot tas, kurš vairāk mīlot, bet vispār jau tā nav. Māte pati veido bērna dzimumu ar to, ko viņa uzskata par vērtīgāku – Maigumu vai Mīlestību. Meita dzimst Tēvam, dēls – Mātei tāpēc, ka katrs pārvalda pretējo dzimumu un uz to atstāj lielāku iespaidu. Tēvam vajadzīgs Maigums, Mātei – Mīlestība.

Ir tādi stāsti, ka Tēvam esot ar savu vēl nedzimušo bērnu jārunā, tad viņš zinot, ka Tēvs bērnu mīl. Tas nu tā nav, jo tas, ko “viņš zina”, ir tas, ko Māte tad jūt, kamēr pie Sirds to nes. Tad jau svarīgāk ir Mātei to dzirdēt, un lai gaiss būtu pietiekami mitrs, ko Māmiņa elpo. Sausā gaisā pastiprināti izelpojas mitrums caur gļotādām, un aiznes magnētismu, palielinot elektrisko daļu, kādēļ Māmiņa paliek asa un raksturā cieta, ātri “iekarst” un nervozē, tāpēc bērna apziņā elektriskā komponente (vīrišķais) asociējas negatīvi, bet, ja Māmiņa filmā jūsmo par kādu aktieri, tad bērns būs apmaldījies vecāku attiecībās un vienmēr izjutīs instinktīvu trauksmi par tām.

Dabas Māte visu līdzsvarā tur un Līdzsvars ir tas, kas Dabai ļauj būt. Naktī ieņemtie dienā dzimst, bet naktī tie, kuri dienā ieņemti. Katra polaritāte pārstāv savu principu.

Bērns pasaulē nāk savās mājās savējo vidū, kur viņu saņem mājas Sievietes bērnu saņēmējas vadībā. Bērnu saņēmēja – Dieva dots talants sirsnīgas Sievietes rokās, kura ar to pilda savu misiju, kalpo Cilvēkiem un tajā atrod savu laimi. Bērnu saņēmējai ir Īpaša Gudrība, Redze un Maņa, Prasmes un Zināšanas, kādas skolās nemāca, bet nodod no rokas un Sirds viena otrai šīs īpašās Sievietes. Bērnu Saņēmējas nav algots, bet Sirds darbs, lai arī ir Sieviešu un bērnu atlīdzināts. Dzemdības notiek Cilvēkam dabiskā veidā un nekādi jaunatklājumi un modernizācijas te nav gaidāmas, kamēr vien Cilvēkam ir šis ķermenis un Dvēsele.

Gars nolaižas stāvu pa stāvam – no vienām Debesīm otrās. Saprāts ir Uguns Pasaule, kura rada savu pretmetu – Ūdeni – astrālo, emocionālo vidi, kurā Cilvēks iemiesojoties nokāpj un ietērpjas savā astrālajā ķermenī. Varš ir Venēras zemākais analogs metālos un atbilst Cilvēka ķermeniskajām vibrācijām, caur kurām Gars nāk, kad Māte viņu kā Debesu Vārti pasaulē laiž.

Tāls ceļš ir Garam šurpu nākams – caur Uguni, Ūdeni un Vara caurulēm.

„Caur Uguni, Ūdeni un Vara caurulēm”

Dzimstot, šajā pasaulē ienāk visi.

Tumsas kalpotāji un Gaismas Hierarhijas
līdzstrādnieki, tāpat tie, kuri domājas
tāpat vien savu dzīvi sevis pēc nodzīvot,
un tie, kuri nezin kāpēc un ko te dara.
Tā šajā pasaulē ienāk siseņu postošie bari
un ķērcošas vārnas ielido.
Tā ienāk zemkopji, godīgi darba darītāji
un Skolotāji, tā Valdnieki Dieva sūtīti
nāk.
    Vieni nāk Haosu baudīt un radīt,
citi – to valdīt, vēl citus Haoss
sev līdzi nes, bet visus viņus
Karma vada.
Vien tie, kuri Darmu savās rokās tur,
iet tur, kur viņus Tēva Roka Vada.

    Kad Mātes miesās ienāk,
tad tēva vara beidzas,
tad Māte dod miesu savu
un tādu dvēseli, kāda tai ir,
ar kuru
bez spārniem var mocīties Gulbis,
vai pāva spalvās ietērpies čiks!
Var pacelties spārnos
vai alā būt iedzīts –
no Tevis tas atkarīgs,
Māt!

Baltu bērni kā Debesu koka sēklas nāk no Debesīm. Baltu bērni ir Debesu sūtņi. Baltu bērni nāk te – uz Zemes ienest Debesu svētību. Baltu bērni ir Debesu svētība. Viņi nāk no tīras, gaišas, mīļas un sadraudzīgas pasaules.

Baltu bērns nāk caur sava Tēva un Mātes sadraudzību, mīlestību, gaišumu un tīrību. Baltu bērns nāk caur vecāku Sirds telpu un viņu Debesu valstību tajā. Baltu bērns nāk ar savu tīrību, gaišumu, mīļumu un sadraudzību. Baltu bērns ir draudzīgs, mīļš, gaišs un tīrs Koks.

Šajā Baltu pasaulē viņš ienāk starp citiem tādiem pašiem tīriem, gaišiem, mīļiem un draudzīgiem Kokiem. Baltu bērna pieņemšana kā līdzīga starp līdzīgiem ir Koka Stādīšana.

Koks ar saknēm balstās Zemē, turas stumbrā un zaros aug Debesīs. Balts iet zemes gaitas, turas dzimtā un pieaug prātā. Balts caur savu Sirdi saista Debesu pasauli, prātu, dzimtu un zemi, kuru mīl. Balts dzīvo uz zemes, dzimtā, prātā un Sirds – Debesu pasaulē. Baltu koks veido, sargā un stiprina šīs saites.

Baltu bērns ir sēkliņa – mazs asniņš – stādiņš un kociņš – sagaidīts, pieņemams, kopjams un atbalstāms. Tāpēc viņam ir Debesu Aizgādņi, vecāki, aukļi un līdzgaitnieki. Vecāki ir vecāki – zeme, kuru mīlot aug Baltu bērns. Līdzgaitnieki un aukļi ir dzimtas stumbrs, kurā turas Baltu bērna koks.

Aizgādņi ir Baltu bērna Debesu sargi, kuri pār viņu tur plašas un tīras Debesis – dod telpu viņa prāta zaru augumam, un Gaismu un Siltumu viņa Sirdij.

Baltu bērns ir savu vecāku daļa un neviens viņu triju attiecībās jaukties vai tos aizstāt nevar. Baltu vecākiem vienmēr ir pirmais un pēdējais vārds uz savu bērnu. Ja labi ir vecākiem – labi ir bērnam. Ja slikti ir bērnam – slikti ir vecākiem. Uz zemes bērnam citādi, kā vien caur viņa vecākiem, palīdzēt nevar.

Aizgādņi rūpēs par Baltu bērnu pārstāv Debesu pasauli un nejaucas bērnu vecāku sniegtajās rūpēs un audzināšanā. Aizgādņi pārstāv viņa Debesu Tēva Gudrību un Zemes Mātes Mīlestību. Tie ir Baltu bērna prāta un dvēseles sargi un veidņi. Pēc viņu Debesu valstības veidola veidosies Baltu bērna Sirds un prāta pasaule. To veidot ir viņu spējās un uzdevumā. Tajā viņi ir palīgi Zemes Mātei un Tēvam. Uz šo četru pleciem līdz bērna pilngadībai gulstas atbildība par viņa attīstību, un tālāk – līdz pat zemes gaitu beigām viņi kopā ar Baltu bērnu dala atbildību par viņa zemes gaitām. Šie pieci ir nedalāms veselums, katram esot savā vietā un telpā.

Debesu Aizgādņi visā pārstāv Debesis. Debesīs nav zemes saišu, attiecību un vajadzību. Aizgādņi nāk ar Debesu – dvēselei un prātam nestām veltēm un tajā ir vecāku atbalsts, palīgi un padomdevēji vai, viņu nāves gadījumā, saite ar Debesīm. Debesu Aizgādņi ir savstarpēji neprecēti vīrietis un sieviete, kurus saista rūpes par Baltu bērna Debesu telpu, tomēr tiem katram ir sava stabila un pilnvērtīga ģimene, kas ir viņu pašu pilnvērtības un sniegtā atbalsta pilnvērtības zīme un ķīla. Pildot savas saistības ar Baltu bērnu, viņi saglabā savu Debesu doto ģimenes labklājību.

Baltu bērna vecākiem un viņu bērnam ir vajadzīgs pasaulīgs atbalsts viņu rūpēs par Baltu bērnu. To viņiem sniedz Aukļi. Aukļi ir precēts pāris vai neprecēti puisis un meitene saprātīgā vecumā, veselīgi un fiziski spējīgi piedalīties bērna apkopšanā, audzināšanā un uzraudzībā. Viņi ir tie, kuri vecāku nāves gadījumā uzņemas fiziskās rūpes un atbildību par nepilngadīgu bērnu un atbalsta viņu līdz pat savam pēdējam brīdim, par ko atbild ar savu un savas ģimenes materiālo labklājību.

Baltu bērns aug starp saviem vienaudžiem – līdzgaitniekiem – vienā gadā vai ar dažu gadu dzimšanas atšķirību. Vienaudži savstarpēji atbalsta un stiprina viens otru – ir Vecāku un Aukļu visur esošās rokas, acis un ausis. Līdzgaitnieki sargā viens otru.

Baltu bērns ir sargāts bērns. Baltu bērns ir Baltu nākotne. Baltu bērns ir Baltu pasaulē audzis bērns. Baltu bērns aug Baltu pasaules skaņās, krāsās un formās. Viņš aug Baltu domās, vārdos un darbos. Draudzībā, mīlībā, tīrībā un baltiskumā audzis bērns ir mierīgs, mīlīgs, draudzīgs, zinātkārs un drošs bērns. Baltu bērns ir vesels bērns.

Koka stādīšana Baltu bērnam ir pirmā reize, kad viņš no savu tuvāko – Tēva, Mātes, brāļu, māsu un vecvecāku loka radu pulkā iz-nāk. Tuvāko lokā ar Tēva un Mātes ziņu baltu bērnam viņa pirmo vārdu dod. To zin tikai viņš pats un Vārda Devējs. Tas ir Baltu bērna īstais vārds.

Tad, kad radu pulks nāk Baltu bērnu apraudzīt (kāds ir iznācis) un, savā vidū uzņemot, viņa koku stādīt, tad ģimene savu Baltu bērnu tiem priekšā stāda ar viņa otro vārdu, ar kuru viņš būs tajā zināms. Balts savu vārdu kā savu Godu sargā. Trešo vārdu jaunais Balts saņems kad ārpus dzimtas gaitās ies. Tas būs viņa Baltu ārpasaules vārds.

Baltu dzīve trim kārtām rit. Pirmā ir āra dzīve, kurā Baltam ir ārods un ārkārtas iziešana. Otrā kārta ir sakārtošanās sadzīvē saviešos. Trešā kārta ir iekārtošanās – Baltu iekšējā dzīve un iedzīve – iekārta. Ieva ir baltu ģimenes sieviešu puse – (s)ieva. Baltu bērnam ir svētku, darba un Sirds kārta – ietērps.

Balts atrodas, saradojas, ierodas, sarod un viņam ir ieradums. Balts atrunājas, sarunājas un ierunājas. Baltam saviešos ir sanākšana ar pienākumu un no turienes nāk viņa ienākums.

Baltu bērns Baltam ir mīļš, mīļāks un vismīļākais Balts. Baltu bērns ievās ierodas, ienākas, iemācās, ierunājas un ietērpjas. Viņš sarunājas, saprotas un kopā saēdas. Baltu bērns saviešu iedzīvē ieritinās un sadzīvē kopā saritinās un samīļojas.

Trīsvienība ir līdzsvars. Atrodot trīsvienību, atrodam līdzsvaru. Tēvs, Māte un bērns ir iekšējā līdzsvara trīsvienība. Aizgādņi, aukļi un līdzgaitnieki ir ārējā līdzsvara trīsvienība. Ārējā un iekšējā trīsvienība līdzsvarojas caur šūpulī likto iespēju trīsvienību.

Baltu bērnam nākot pasaulē, viņa šūpulī tiek liktas trīs likteņa veltes - trīs dzīves iespējas nesavtīgai mīlestībai – iepazīšana, radīšana un derīgums. Pirmā dzīves iespēja ir bērnības iespēja caur nesavtīgu bērna un vecāku mīlestību iepazīt un izzināt šo pasauli. Otrā ir pieauguša cilvēka dzīves iespēja vērst savu mīlestību uz radošu darbību iepazītās pasaules uzlabošanai. Trešā iespēja ir būt derīgam mūža nogalē – dāvāt savu mīlestību caur mūža pieredzes tālāk nodošanu.

Darba noslēguma un Derīguma zīme ir maize. Ar mātes pienu katrs mazs par lielu aug. Piens ir radīšanas zīme. Bite katru ziedu apmīļo, katru sīki izpēta un iepazīto stropā pārnes. Medus ir iepazīšanas – mācīšanās labuma zīme. Trīs likteņa veltes – mīlestības augļu zīmes – medus, piens un maize.

Baltu bērns, pats to šūpulī saņemdams, caur savu šūpulī esamību sevī savieno savu bērna mīlestības, vecāku radošās dzīves un vecvecāku pieredzes derīguma iespējas. Baltu bērns ir Baltu pasaules līdzsvara centrs – Debesu sūtnis, Svētība un dāvana.

Trejas līdzsvara trīsvienības ir deviņas zīmes. Tas ir Cilvēka un likteņa skaitlis. Bērna zīme ir centrā. Ap Baltu bērna Debesu zīmi ir astoņas pasaules zīmes. Katrai līdzsvara daļai – Tēvam, Mātei, Aizgādņiem, aukļiem, līdzgaitniekiem, izziņai, radīšanai un derīgumam ir sava zīme. Četras vīrišķās un četras sievišķās pasaules zīmes. Astoņas pasaules zīmes dod Baltu bērna kokam augšanas, zemes un Debesu telpu un virzienus.

Tur ir viņa Pienākumi, rīki, atbildība un brīvība. Tur ir viņa Saules ceļš un darba laiki. Tur ir Baltu bērna līdzi nestais, no vecākiem saņemtais un paša mācībā apgūtais. Astoņu zīmju astoņstūrī stāda bērna zīmes (cilmes) koku. Ar astoņu līdzsvara daļu klātbūtni Baltu bērnu Ie-Sa-vieno ar viņa dzimtu. Bērna Koka stādīšana ir viņa šajā pasaulē ieaugšana. Bērns un koks ir viens vesels.

Koks ir augšanas un dzīves augšanas virziena centrs. Koks ir dzīves, dzīvības un līdzsvara noturības, pastāvības centrs, no kura var iet izziņas, radīšanas un derīguma gaitās. Koks ir Baltu bērna un viņa dzīves ne-mainīgā daļa.

Baltu bērns ir dzīvības un dzīves kustīgā daļa, kura loku lokiem caur zīmju zīmēm izdejo savu dzīves telpu. Baltu bērns caur vecāku, aizgādņu un aukļu rokām savu līdzgaitnieku priekšā caur rožu dārzu kā bitīte izlido. Baltu bērns kā Debesu Bišu Koka un Bišu Mātes bitīte zemes rožu dārzā dzīvību ienes.

Baltu bērns nāk pasaulē

Labu gribēt,

Labu domāt,

Labu redzēt,

Labu dzirdēt,

Labu runāt,

Labu darīt,

Labus ceļus iet.

Tās ir viņa septiņas veselības, panākumu, labklājības un drošības atslēgas.

Ar tām slēdzas visas durvis un visi ceļi veras.

Tās ir viņa septiņas goda drānas, rotas un varas zīmes.

Tie ir viņa septiņi nešķiramie pavadoņi, palīgi un ceļveži.

Tie ir viņa septiņi brāļi un septiņas māsas.

Tās ir viņa septiņas dzīvības un dzīvības avoti.

Tās ir Baltu bērna septiņas Debesu Zvaigznes.

Baltu bērns iet dzīves ceļu tīrs – septiņos ūdeņos mazgāts. Ar pirmo viņa Sirds labo gribu mazgā. Ar otro domu vietu, ar trešo acis, ar ceturto – muti, ar piekto – austiņas, ar sesto – rociņas, ar septīto – kājiņas mazgā.

Aizgādņi labo Sirds gribu un galvas domas mazgā, Vecāki nomazgā acis, lūpas un austiņas, bet aukļi, savukārt, - rokas un kājas mazgā.

Tīru un svētītu, septiņu zvaigžņu apmirdzētu Baltu bērnu stāda līdzgaitnieku un dzimtas piederīgo priekšā un vidū. Tas notiek ap vasaras svētkiem pēc pirmās īstās viņa zemes dzīves ziemas. Baltu bērna koku stāda starp citiem saimes un dzimtas kokiem Debesu birzī vai Dārzā.

Dārznieki – Brāļi un Māsas Dara, Zin un Klusē. Ar viņu dalību viss nāk un iet, aug un zied, ar viņu ziņu dejo un dzied, atver un slēdz. Dārznieki savu dārzu kopj. Dārzniekiem bites laižas un rozes no zemes kāpj. Dārznieki Debesu Kāpnes tur.

„Koka stādīšana.”

16. turpinājums

Katram Dārzam ir Saimnieks – savas Dzīves, darba un Dvēseles Dārza Saimnieks.

Darba, darba dzīves, darba prieka, Brīvības un atbildības būtība piepilda Saimnieka jēdzienu. Rādot Saimnieku ir jāstāsta par cīņu starp diviem totēmiem – druīdisko Lāci un laupītāju Vilku.

Šīs nesamierināmās cīņas būtība ir atšķirīgajā attieksmē pret darbu. Lācis ir saimnieks un savu labklājību balsta darba priekā. Lācis tiecas līdzināties debesu būtnei – Cilvēkam, tāpēc ceļas uz divām kājām un interesējas par „medu” – zināšanām. Lācim ir svarīgas tās izmaiņas, kuras darba laikā notiek viņa dvēselē. Lācim ir svarīgi piedalīties darba procesā, un baudu viņš gūst caur labi padarīta darba sajūtām. Darbs ir Lāča dzīves pamats. Lācis grib strādāt.

Vilks grib paēst. Vilka dzīve ir cīņa par izdzīvošanu un konkurence par labāko kumosu, tāpēc vilks skrien uz četrām un tur purnu pie zemes. Vilks tiecas pēc gatavā darba augļa. Viņš grib „dzīvot labi un tūlīt”. Vilks domā – „Es laupot esmu pārticis un tas ir labi. Ja vairāk laupīšu – būšu bagātāks – tas ir labi. Ir labi būt labam (veiksmīgam) laupītājam. Es esmu labs.” Vilkam nerūp skaistums – viņam vajadzīgs rezultāta apjoms un svars. Viņš skaistumu – vērtību pārvērš (taukos) noguldāmā un vēlāk konvertējamā vērtības subjektīvā ekvivalentā (zeltā vai „nekustamajā īpašumā”), kurš pats par sevi nav vērtība. Objektīva vērtība ir tas, kas ar savu klātbūtni ceļ citu parādību vērtības.

Vilks tiecas baudīt savu pārvaru pār upuri – viņš izbauda savu nesodāmību un upura pretestības salaušanu. Vilkam patīk tīksmināties par sevi, sevi demonstrēt, demonstrēt savu spēku un veiksmi – laupījumu. Vilks ir noziedznieks – laupītājs. (Laupīšana ir darba apgrieztā forma, kurā dominē darba algas jautājums. Tā ir tāda darbība ar vērtībām, no kuras ir izņemta darba jēga un saturs. Visās laupītāju kopienās par darba attiecībām tiek uzskatītas tās, kurās par darbību tiek saņemta atlīdzība.)

Lācis vienmēr ir savā darbā – savās mājās, no kurām iziet reti. Katrs savā darbā ir pats. Lācis ir „vientuļnieks”. Viņš un viņa darbs attiecas tikai uz viņu – izmaiņas notiek viņā – viņa dvēselē – tur ir visi viņa darba augļi – skaistums un vērtības. Katru darbu var padarīt labāk (Tieksme uz skaistumu un augstāku vērtību ir nebeidzams ceļš). Katrs darbs rada un rāda nākamo. Tādēļ Lācim nav pamata būt pašapmierinātam un lielīgam.

Vilku aizrauj bara spēka sajūtas skurbums – vilks meklē pūļa biezumu, bet Lācis tiecas nodoties savam darbam – meklē vientulību, jo ir stiprs savā darbā un tā augļu radīšanas prasmē. Ja viņam kaut ko vajag, tad to viņš rada ar savu darbu, bet Vilks ir atkarīgs no laupījuma eksistences – seko tam, vienmēr dodas uz turieni, kur tā ir vairāk. Vilkus apvieno pārsvara meklējumi un asiņu smaka, bet Lāčus kopā sauc darba prieks un jauna līduma skaistums.

Ir jautājums par to, kas jūs esat – Vilki vai Lāči. Abi būt nevar. Ar abiem kopā būt nevar, un, kamēr jūs neesat pieņēmuši vienu un padzinuši otru –vienmēr būsit tādi – ne šis, ne tas, kuru katrs varēs medīt vai cirka balagānā rādīt. Lai jūs būtu tie, kas jūs esat, jums ir jānostājas vienā vai otrā pusē. Jums ir jāsaprot, no kurienes jūs nākt – kas jūs esat, kur jūs ir jūsu saknes, kā mantinieki jūs esat –vilki vai druīdu Lāči. Lācim ir jātiek vaļā no vilku bara aplenkuma vai Vilkiem ir jānobeidz Lācis sevī.

- Ko izvēlaties Jūs?

Vilkiem Lāču dzīve ir nevajadzīga un nesaprotama, bet Lāči nepiedalās vilku saietos un kara gaitās. Lāči strādā Saules gaismā, bet vilki dzīro naktīs.

Savā būtībā tas ir jautājums:

- Ar ko Jūs esat?

Ar to kopā būšanu ir tā, ka tas visnotaļ ir divpusīgs un abpusīgs process. Lācis noteikti var būt kopā tikai ar tiem, kuri ir kopā ar viņu. Lācim der tie, kuriem der Lācis. Nevar derēt visiem. Tā nekad nav bijis un nebūs. Tāpēc ir svarīgi derēt tiem, kuriem tu esi vajadzīgs un neuzbāzties tiem, kuri par tevi neko zināt negrib. Tomēr – tā kā reizēm iznāk dzīvot blakus vai tikties uz meža takas, der zināt, kas mežā dzīvo.

Tauta ir tur, kur ir vienprātība un vienotība mērķī – kopīgā virzībā un sadarbībā šajā virzībā.

- Kas ir tie, kurus Lācis varētu saukt par savu tautu?

- Kuri ir tie, kuriem der Lācis?

Šeit, par „universālo atslēgu” ņemot attieksmi pret darbu, visus varam sagrupēt 4 daļās.

Šeit ir tie, kuri strādāt negrib, tādēļ izmanto katru iespēju iztikt bez tā.

Šeit ir tie, kuri ir ieguvuši iespēju „dzīvot labi tagad” tieši ar to, ka citi dzīvo slikti. Viņi izmanto citu darīto darbu, piesavinoties tā augļus. Viņu vidū ir arī tādi, kuri dzīvo labi tādēļ, ka neļauj strādāt citiem. Viņi, pieņemot kukuļus, ir pārdevuši – iznīcinājuši savu līdzcilvēku darba iespējas.

Šeit ir tie, kuri ar savu darbu nodrošina sev iztiku.

Šeit ir tie, kuriem darbs ir dvēseles dzīves norma.

Ar pirmajiem diviem Lācim nekā kopīga nav un nevar būt, bet ar pēdējiem ir par ko runāt.

Cilvēka galvenais pienākums ir darīt labu. Darīt labu – tas ir darīt tā, lai tas, kas ir labs, kļūtu vēl labāks. Šī labdarīgā rīcība – piedalīšanās labā tapšanā ir novērojama konkrētās dzīves izpausmēs – tajā, kas šodien ir kļuvis labāks, nekā bija vakar.

Ir leģendāras personības – mītiskas un piemēros pamācošas. Katrs būs dzirdējis par ķēniņu Zālamanu – viņa Varu, Gudrību un Taisnīgumu. Ķēniņš bija vienīgais Varas nesējs savā zemē. Viņš paziņoja Lietu Kārtībā esošos likumus. Viņš sprieda tiesu saskaņā ar tiem un tos pielietoja ar Gudrību. Viņa vārdā un rīkojumā darbojās ziņneši (par nestās ziņas saglabāšanu atbildot ar savu galvu), Viņa vārdā darbojās armija un nodokļu piedzinēji (par pavēļu izpildīšanu un darbību atbildot ar savu galvu), Viņa vārdā vietvalži realizēja Viņa redzējumu, plānu un stratēģiju, tā, lai Viņa tauta zeltu (par to atbildot ar savu galvu).

Katrs būs dzirdējis Kristus vārdus par to, ka Jūsu Tēvs zina Jūsu vajadzības vēl pirms tam, kad Jūs paši tās zinat un prasat tās apmierināt... Radītājs zin savas tautas vajadzības un, par tām rūpējoties, sūta tautai tās Vadoni. Šī Vadoņa Vara nāk no Radītāja, jo viņš ir TĀ Gribas izpildītājs. Vadoņa Gudrība nāk no Gudrības Avota caur viņa Zināšanu un dvēseles Harmonijas vienību, kura ir katram redzama caur tāda Vadoņa pašaizliedzību. Vadoņa taisnīgums ir viņa Goda darbības sabiedriskā izpausme. Taisnīgums ir tur, kur darbojas Cilvēka Gods. Atmodiniet Cilvēkos Goda jūtas un Jūs iegūsiet taisnīgu sabiedrību un tās taisnīgo attieksmi vienam pret otru.

Lāču darbs dod drošību, bet (pēc biznesa ekspertu norādījumiem) vilku bizness nes nedrošību – riskus un cikliskās krīzes. No tā vien jau var redzēt to, ka Darbs nav bizness (uzņēmējdarbība) un biznesa peļņa nedod nākotni – bizness nav darbs. Peļņa nav darba alga – to iekšējā būtība ir pilnīgi pretēja.

Tāpēc – izvēloties vienu vai otru, Jūs ne tikai izvēlaties noteiktu galamērķi ar tā sasniegšanas ceļu, bet pilnībā izslēdzat otru ar tā ceļā esošo. Izvēloties Vilku biznesu ar tā nedrošību un ciklisko sabrukumu, Jūs atsakāties no Lāču piedāvātajām darba iespējām un tā radītās drošības. Tad nav ko gausties par to, kas Jūs Vilku mežā sagaida, un to, ko ceļā uz to piedzīvojat. Tad ir muļķīgi atsaukties uz Vilku solījumiem dot to, kas ir Lāču ķepās, un ko tikai no tām var saņemt – Vilkiem tā nav un nekad nav bijis. Ceļš uz Vilku mežu iet caur Muļķu zemes naudas kociņu laukiem, kuros naudiņu var nopelnīt tas, kurš zin burvju vārdiņus – kreks, peks, feks – īsto tirgu, kurā savu darbu pārdot.

Atšķirīgās Vilku un Lāču attieksmes pret darbu pamatā ir atšķirības pašā pieejā darbam.

Vilki domā – par ko strādāt?

Lāči domā – kāpēc strādāt?

Ideālā (Lāču varas) gadījumā, kad pie varas ir Filokrātija, Aristokrātija vai valstī valda Teokrātiska iekārta (lūdzu nejaukt to ar melnsvārču un viņu baznīcu varu) Lāči vispirms rūpējas par lietu Dabiskās Kārtības uzturēšanu un Tautas – dzimtu un viņu ietvaros esošo ģimeņu Garīgo labklājību, drošību un tradīciju – Normālas Dzīves kārtības un Cilvēcisku savstarpējo attiecību ievērošanu Cilvēku sabiedrībā – par Tikumības, Izglītības (zinātnes) un sadarbības uzturēšanu, bet tautas saimniecībā strādājošajiem saimnieciskajiem darbiniekiem atvēl tā visa nodrošinājuma un Cilvēcisko Vērtību izpausmes līdzekļu lomu. Tur, kur tiek ievērota lietu Dabiskā Kārtība, ir veselīga Garīgā, dzimtu un ģimenes dzīve – tur arī saimnieciskā dzīve ir veselīga un ražīga.

Vilku un Lāču ceļi iet pretējos virzienos.

Lāči meklē pastāvīgu darbu, drošību un darba algu, bet Vilkus viņu ceļi ved uz uzņēmējdarbības iespējām ar tās peļņu un riskiem. Lāči nevairās izrādīt cieņu viens otram un mežā sastaptos uzrunā ar „Jūs”, bet Vilkiem visi ir tūlīt apēdamie „tu”. Līdz ar to, nav nekā, kas Lāčus interesētu Vilku takās – kas tur būtu derīgs Lāčiem, bet Vilku darbība noārda Lāču dzīves pamatus.

- Vai tiešām Lāči būtu tik dumji, ka piedalītos paši savas dzīves ārdīšanā?

Vilki saka: „Politika ir netīra”. Lāči saka: „Politikā jāstrādā ar tīrām rokām”. Lūk, šī atšķirība starp sākotnējo (sēklu) Vilku un Lāču politikās, nosaka atšķirīgo politisko kursu rezultātus. „Ko sēsi – to pļausi.” Iesējot normu noliegumu un savtību – saņemsi noziegumu, bet tur, kur tiks stādīts Gods, pašaizliedzība un Darbs – tiks iegūta darba, intelekta un Gara Inteliģence – tiks saņemts Tautu vienojošais mugurkauls – taisnīgums, kurš tai ļauj no četrkājaino stāvokļa savā dzīvē pacelties uz divām un kļūt par Cilvēkiem un to veidoto sabiedrību. Vilki visas četras lieto, lai dzītos pēc laupījuma, bet Lāči divas ir pārvērtuši par tīrām rokām un strādā ar tām. Tā ir dziļākā šo divu totēmu atšķirība. Šī pati atšķirība ved mūs pie atšķirībām politiskajā tīrībā un tās galarezultātiem.

Vilku netīrība ir saistīta ar viņu meliem. Meli ceļas no tā, ka viņu runas nesaskan ar darbiem, bet pašas par sevi ir divkosīgas. Vienas runas ir pašiem priekš sevis, citas oponentiem, vēl citas kreditoriem, bet pavisam citas ir publiskās un priekšvēlēšanu runas.

Katrs Cilvēks ir Radītāja Gribas izpausme. Katrs Cilvēks ir Radītāja – Darbīgā Likuma un Gribas daļa, tāpēc tam piemīt šī Griba un spējas šo gribu vadīt un rīkoties ar to. To sauc par Varu.

Katrs Darbīgā Likuma radījums nāk ar savām spējām un vajadzībām. Katra radījuma spējas un vajadzības ir savstarpēji līdzsvarotas. Visu radījumu spējas un vajadzības ir savstarpēji līdzsvarotas. Tas, kas ir viena spējās – ir vajadzība citam. Tādā kārtā – visi, kalpojot cits citam, ir apmierināti savās vajadzībās un to spējām ir atrasts pielietojums. Konkurences nav. Ir sadarbība. Lieko nav. Nav bezdarba. Visi ir vajadzīgi. Visiem ir Darbs.

Katrs, nākot pasaulē, ir nodrošināts ar visu tam nepieciešamo. Kopība nodrošina visu un katru. „No katra pēc spējām – katram pēc vajadzībām” – tas nav kādas atsevišķi ņemtas un pēc savas izpratnes vērtētas ideoloģijas lozungs – tas ir Dabas Likums.

Šis Dabas Likums Radoši darbojas tur, kur ir Kopība – tur, kur atsevišķās būtnes apvienojas vienā sadraudzībā – Brālībā. Tur, kur dzīvās būtnes ir vienas Dzīvības Bērni, tur, kur Cilvēki ir viena Tēva bērni – Brāļi un Māsas – tur ir tā Kopība, kurā apvienojas Likuma Radošā Darbība. Tur, kur visi Cilvēki ir Viena Tēva Bērni, tur nav vajadzīgas vēlēšanas – jaunākie klausa vecākos un tie seko Tēva norādījumiem. Tomēr šai paklausībai un sekošanai jābūt apzinātai un brīvprātīgi labprātīgai. Apzināti pievienojoties, pieskaitoties, piepulcējoties, tiek slēgta savienība ar Brāļiem, Māsām un Vecākiem. Katram pašam ir jāizsaka un jāpierāda sava vēlme sadarboties. Atsevišķās gribas pastiprinās tās apvienojot. Tas ir Sadarbības Likums. Pielietojot šo likumu, veidojas apziņa, ģimene, valsts un sabiedrība. Tas ir katras kolektīvas darbības pamatā.

Katram viņa Sirdī ir tas, kas viņš ir – viņa daba. Tur kāds ir Pūķis, Briedis, Vienradzis vai Lauva. Kāda noteikti ir Roze, Lilija, Vizbulīte vai Samtene, kāda ir Rudzupuķe, bet cita – Liepa, Egle vai Palma. Tur ir tas, kas Cilvēku padara par Vilku vai Lāci, Suni vai Zirgu – par Žagatu vai Lakstīgalu. Tur ir tas, kas kaijas nodala no Vārnām. Tur ir tas, ko sauc par Iekšējo Likumu.

Katrs dzimst ar savu Iekšējo Likumu – to viņš atnes sev līdzi – tas ir viņa Debesu valstības mantojums – tas veids, kādā viņš darbosies šajā pasaulē – Zemes valstībā. Katrs dzimušais biedrojas ar sev līdzīgiem. Tā veidojas tautas un sabiedrības. Tautas iemājo tajās Zemesmātes daudzkrāsainā tērpa krokās, kurās tās ar savu raksturu vislabāk jūtas – kur ir vislielākā saskaņa starp Zemesmātes skaistumu un tautas dabu.

Pūķi un Ērgļi mīt kalnos, Vilki stepēs (tāpēc viņi visu noplicina), bet Lāči mežos, Kaijas pie Jūras, bet Vārnas seko iznīcinātājiem – sirotāju un slepkavu bariem – tur, kur iet vaļā nogalināšanas dzirnavas, tur arī Vārnas savairojas. Govīm un Zirgiem vajag pļavas un aramzemi, bet Suņiem stabilu mājvietu, no kuras iziet, lai tur atgrieztos un sargātu to. Zemesmātei visiem ir vieta – Zemesmāte katram ir sagatavojusi to, kas viņam pienākas.

Zemesmāte ir pārmaiņu un stabilitātes savienojums. Tā ir nemainīga savā pārmaiņu – Elpošanas dabā. Tautas ir daļa no šīs Elpošanas. Esot saskaņā ar šo Elpošanu, tautas veido to, ko sauc par Tradīciju. Tradīcija ir tautas dzīvei nepieciešamā nemainība savās attiecībās, darbā un pasaules redzējumā – tās pieredze, kura ir Zemes Valstības mantojums, kādu katram dod viņa Vecāki, Dzimta un caur to viņa Tauta.

Izelpā – plašumā ejošām tautām esošā tradīcija radikāli atšķiras no ieelpā – Zemesmātes klēpī nokāpjošu – mazumā ejošu tautu tradīcijām. Tradīcijas atšķirība skaidri rāda, kurā elpas daļā ir mums redzamā tauta. Plašumā ejošajā ir dzīves intereses, brāļu attiecību vērtības un skaistuma tradīcija. Bet mazumā ejošajām ir savu tiesību un daļas saņemšanas intereses vai apraudāšanas tradīcija.

Tradīcija ir tā vide un tie līdzekļi, ar kuriem katrs var īstenot savu dabu – Ārējais Likums. Tradīciju veido Cilvēks tad, kad viņš saskaras ar Zemesmātes ietērpa īpatnību. Tāpēc Tradīciju veido kā Cilvēks, tā Zemesmāte savās rūpēs par savu bērnu labklājību. Tradīcija ir labākais, ko Zemesmāte var saviem bērniem dot, tāpat kā Iekšējais Likums ir labākais, ko viņiem var dot viņu Debesu Tēvs.

Katrs Cilvēks (tas, kuram ir Iekšējais Likums) savu dzīvi dzīvo tik pilnvērtīgi, kāda ir viņa Iekšējā (dabas) un Ārējā (tradīcijas) Likuma saskaņa. Tradīcija, mācot pielietot Zemesmātes dotās iespējas un Cilvēku sabiedrības apgūtās Kultūras iemaņas, dod Iekšējā Likuma izpausmes Varu. Vienlaikus tā iemāca – izveido savam Laikam atbilstošu personības (Cilvēka laicīgās Psīhes ietērpu) veidolu. Personības veidols – čaula sabiedrisko un Dabisko Normu sistēmā kalpo par vispārpieņemto attiecību izpausmes formu. Sabiedrības tradīcijas izveidotā personības daļa ir šīs normu sistēmas „iemiesojums” – izpausme.

Šī personības daļa sedz, to kas ir dziļumā – ir starpnieks, caur kuru katra daba – Iekšējais Likums saskaras ar citiem Iekšējiem Likumiem. Tur, kur nav šīs „tradicionālās čaulas” vai tā tiek atmesta, tur iestājas anarhija. Anarhisti ir galēja – Iekšējā Likuma diktatūras ideoloģijas paudēji. (Tomēr anarhija nav haoss. Anarhija aicina uz tādas valsts eksistenci, kura būtu būvēta uz atklāta, nepastarpināta Iekšējā Likuma brīvas darbības tradīcijas.) Tai pat laikā šī čaula ir tik noturīga, cik stabili ir tradicionālās dzīves un Laika ritējuma apstākļi. Tad tradīcija palīdz pārvarēt un asimilēt Laika zobu ietekmi, kura plosa čaulu. Brīžos, kad šī ietekme ir tradīciju pārvaroša vai tradīcija ir tiktāl novārgusi (savu iekšējo saturu – saiti ar Īstenību zaudējusi), ka nespēj kalpot par Iekšējā Likuma ietērpu – šī čaula paveras, atsedzot slēpto personības daļu – katra īsto dabu.

Tad mēs redzam kā to, tā arī tagadējās čaulas un Iekšējā Likuma atbilstību vai nesaskaņu. Tad mēs saprotam, kāpēc vieniem te ir labi, bet citi ir svešinieki paši savā zemē. Tad mēs redzam – cik veselas vai slimas ir mūsu iekšējās būtnes. Cik labi tām klājies šajās čaulās un kādi ir tie, kuri mīt mums apkārt.

Īsts un patiess ir tikai tas, kas sevī satur tikai to, tādā veidā un daudzumā, kas sevī ietilpina Radītāja Gribu nesošo Ideju. Vaska ābols, precīzi nesot ābola formu un izskatu, nav īsts tāpēc, ka tajā nav ābola satura un tā ietekmes uz to apēdušā organismu. Tas, kas izskatās kā ābols, satur ābolā esošo un tam ir ābola iedarbības sekas – ir īsts ābols, bet tas, kā iedarbībai ir citas sekas, nesatur sevī vai neizskatās pēc tāda – nav ābols.

Tāds no tāda rodas – visam ir sava izcelsme un rašanās – tapšanas vēsture – tas process, kurā Ābele savos zaros, no sava bites apputeksnētā zieda veido un briedina Ābolu. Tātad, lai rastos Ābols, ir jābūt Ābelei, bitei, ābeles ziedam un ābola nobriešanas procesam.

Tikai tas var brīvi Dziesmu dziedāt

kam nekā vairs nav

Tikai tas var Brīvi sargāt

kam nekā nav sava

Tikai tas var Tevi Mīlēt

kam tāpat tās ir bez gala

Tikai tas

kam nav nekā

var visu Tāli iemantot.

 „Lēnajā ekonomikā”, kura balstās uz Cilvēka iekšējo resursu attīstības pamata, Cilvēks un viņa kvalitātes ir visas ekonomiskās darbības un politikas jēga un mērķis. Tajā Cilvēka iekšējā izaugsme atspoguļojas tehnoloģiju un ekonomisko mehānismu attīstībā, tāpēc katrai situācijai – „izaicinājumam” seko tam adekvāts risinājums. Cilvēka spējas risināt problēmu vienmēr ir vienu soli priekšā problēmai – Cilvēks ir gatavs un spējīgs to risināt. Risinājums ceļ viņa pašapziņu un norāda nākošo soli. 

Katrā notikumā patiesi vērtīgs ir tikai tā Ētiskais un Estētiskais – Tikumiskais saturs. Šis – Tikumiskais saturs ir īstais notikuma vērtēšanas mērs. Tas ir universāls mērs.

Ja ir piedāvāts plašā sociālo attiecību (ekonomiskās dzīves, kas ir Cilvēcisko Vērtību slīpēšanas lauks) sfērā atteikties no Cilvēcisko un morāles normu satura, tad pie tā ir jāatgriežas. Ir jāatgriežas pie Dabiskās Kārtības un tās Likumu ievērošanas. Izeja no katras situācijas ir tieši tur pat, kur bija ieeja tajā. Ja „ātrā Vilku ekonomika” jūs ir ievedusi postā, tad ir no tās jāatsakās un jāatgriežas pie „lēnās Lāču ekonomiskās politikas”.

Taču – katrs var rīkoties tikai tā, kā to diktē viņa daba. Vilks nebūs Lācis.

- Ko darīt?

To ko Zeme dara. Attīrīties – attīrīties no tukšo čaulu biomasas un Vilku nāvīgā kampiena. Un to TĀ arī dara. Zemesmāte – Gaja, Kibela, Semele, Isīda ir sākusi mazgāties. Ar to arī es Jūs apsveicu!

Ar jaunu sākumu!

Pavasarī – kad ziepju putas būs noskalotas, Zeme būs tīra un Debesis gaišas – tad lēni, lēni no miega modīsies Lācis – pagātnes, tagadnes un nākotnes karalis. Tad viņš apstaigās savus Bišu kokus un ķersies pie saimnieka darbiem.

Uz kaušanu lopiņus iemidzina,

aiz austiņas kasa un apčubina.

Uz nāves miegu

Viņi siltu gultiņu klāj,

par tiesībām stāsta

un savu naudiņu rāda.

Es novēlu Tev plūdus mežonīgus

un uguns upes kaucošas.

Es novēlu Tev orkānus un smilšu vētras.

Es novēlu Tev zemestrīces katru rītu

un viesuļvētras pusnaktī.

Es novēlu

Tev visas kataklizmas un komētas

un svešas rases, jūras krastu maiņas

un salu ārprātīgu.

Es novēlu

Tev tīru jūru un gliemežnīcu jaunu,

no kuras krastā kāpt kā Afrodītei baltai.

Es novēlu Tev

Pūķus debesīs un zirgus spārnotus.

Vienradžus un viņu draugus

vīrus taisnus, baltus

katrā ciemā.

Es novēlu Tev baltos kreklos arājus

un bērnu saņēmējas.

Es novēlu tev gaišu Sauli vakarā

un siltas naktis.

Es novēlu Tev kataklizmas

visas iespējamās,

Dzīvi jaunu un Zemi iztīrītu.

17. turpinājums

Ja gribam nonākt pie vienotības iespējas, ir jāsāk ar tās Ideju un cēloni – vajadzība rodas no Vienotības Cēloņa labdabības un labdarbīgās ietekmes. Vienotības cēlonis ir pašā esamības eksistences veidā – savstarpēji saistīto un papildinošo daļu kopuma veidotajā labklājībā. Daļas esamība izriet no kopuma esamības, bet kopuma esamība nodrošina savu daļu labklājību tāpat, kā kopuma labklājība ir atkarīga no daļas spējas uzturēt kopumu ar pārējām daļām. „Nevienam nevar būt labi tur, kur kādam ir slikti” – tā ir Lāču Dzīvesziņa. Būt krietnam Lācim – tas ir rūpēties par savu bišu labklājību.

Tas, kas bitēm liek rūpēties par savas dzimtās saimes labklājību (pat par savas dzīvības cenu) ir bišu kopīgā izpratne par to, kādēļ viņas dzīvo – bišu kopīgajā dzīves mērķī un to radošajā vīzijā (tajā, ko iepriekš sauca par Utopiju – Ideālu, uz kuru tiekties). Kopīgā nākotnes Vīzija iezīmē skaidrus mērķus un dod saprotamus risinājumus – plānus un paņēmienus mērķu sasniegšanai. Tā pati Vīzija un mērķi ļauj savstarpēji salīdzināt un vērtēt ieteikumus, kā to kvalitātē, tā saturā vispār. Šīs Vīzijas esamība ļauj atlasīt tai saderīgās politisko darbību un līdzekļu līnijas. Tikai skaidras Vīzijas un tās iezīmēto mērķu sasniegšanas plāna esamības apstākļos var būt saturīgas tieksmes pēc izaugsmes.

Kopīga Vīzija, mērķi un plāns ir tas, kas vieno populāciju sadarbīgā kopumā – nācijā. Sadarbība, izglītība un inteliģence ļauj attīstīties un uzplaukt šī veidojuma savdabīgajai Kultūrai un tā izveido to, ko mēs saucam par tautu – etnosu. Podnieka rokas no māliem sākumā veido traukus, bet visur esošā daudzveidības vajadzība vēlāk tos pārvērš Grieķu amforās, Latgales krūzēs un Ķīnas, Meisenes vai Kuzņecova porcelānā. Katra savdabība sev izvēlas atbilstošākos veidošanās un savas īpatnības attīstības apstākļus.

Tātad – par politisku darbību, politiķiem un vēlētājiem – viņu kopību varam runāt tikai Vīzijas, mērķu un plāna esamības un ievērošanas apstākļos. Kamēr nav tādas Vīzijas, mērķu un plānu – nav nekāda pamata domāt par nācijas esamību. Uz šiem izpratnes pamatiem vienojoties, mēs varam virzīties tālāk uz to, kas mums dod radošu Vīziju, mērķus un plānus.

Tos mums dod tas, kas mums dod nebeidzamas kolektīvās (stropa saimes) dzīves iespējas. Tas, kas mums dod drošību, dod arī Nākotni. Darbs dod drošību. Darbs dod savus darba augļus, kurus lietojam. Mums apkārt ir ilglaicīgi darba augļi – iekopti lauki, kuri sniedz mums iztiku, un to vidū celti nami, kuri mūs sargā no aukstuma un dod patvērumu negaisā un lietū. Tajos var dzīvot mūsu bērni un mazbērni. Tur viņi var būt drošībā tik, cik mēs būsim ieguldījuši savu darbu viņu un sabiedrības izglītības, inteliģences un kaimiņattiecību veidošanā. Mūsu darbs rada tās vērtības, ar kurām mēs varam būt derīgi saviem kaimiņiem, un apmaiņā pret tām saņemt viņu darbā radītās vērtības. Darbs tuvina kaimiņus. Darbs dod sadarbības ceļu. Sadarbība uztur kopību. Kopība dod labklājību. Darbs dod Nākotnes Cerību.

Var mainīties laika apstākļi un darba rīki, bet tik ilgi, kamēr Cilvēkam ir viņa darba prasme un prieks – darba vērtības apziņa, tik ilgi viņam ir cerība uz to, ka ar savu darbu viņš sev sagādās visu nepieciešamo – viņš ir drošs par savu rītdienu. Viss vērtīgais, ko Cilvēks ir radījis ap sevi un sevī, tur tāds ir pateicoties viņa darbam. Darbs ir universāls vērtību radīšanas līdzeklis un vērtību mērs. Darba radītā drošība ir tas mērs un etalons, ar kura palīdzību mēs varam vērtēt kā radīto Vērtību lielumu, tā arī atšķirt darbu un tā augļus no cita veida darbībām un to rezultātā radušamies kaitīgajiem izstrādājumiem un resursu noziedzīga patēriņa. Darba radītais drošības pieaugums – mums dod iespēju vērtēt savu un citu Cilvēku rīcību.

Darba radītais drošības pieaugums ir tas universālais mērinstruments, ar kura palīdzību mēs varam objektīvi vērtēt pieņemto likumu un noteikumu kvalitāti. Mēs varam šo kvalitāti pārvērst Ētiskās kategorijās. Darba radītā drošība mums ļauj vienā objektīvā sistēmā savienot darbības tehniskos, juridiskos un Ētiskos aspektus, kas līdz šim likās nesavienojami tādēļ, ka vienus vērtēja objektīvos, bet citus – subjektīvos lielumos.

Darba radītā drošība – tās reālais pieaugums ir tā Zelta atslēdziņa, ar kuras palīdzību varam atvērt aiz uzzīmētā – mākslīgā pavarda slēptās īstās labklājības durvis. Tam, kuram pieder šī atslēdziņa – zināšanas par to, ka tādas durvis ir un kā tās izmantot – pieder viss – kā darbs, tā darba augļi un to radītā drošība, vai arī viņa rokās ir iespēja to visiem atņemt. Tas ir it kā bērniem domātās grāmatiņas rakstnieka stāsta vēstījums – tā ir skriešanās jēga starp muļķa koka puikas dvēseles izaugsmi un Karabasa – Barabasa alkatību, no kuras Zelta atslēdziņu turēja noslēptu vecā bruņurupuciene Tortila Karabasiem nepieejamajā kopības apziņā. Tikai kopības vērtības apziņa un šajā apziņā esošais ļauj durvis atrast, atslēgt un aizslēgt tā, lai tur neiekļūtu Vilku Karabasi.

Darba radītās drošības jēdziens ļauj nošķirt vērtību un tās uzkrājumu no peļņas, kas ir saimnieciskās darbības grāvējs. Tāpat tieši šis – darba rezultāta un darba algas izpratnes jautājums dod valsts politiskās vienotības, tās uzturēšanas un attīstības iespējas.

Darbā resursi (vērtības) pārtop darba rezultātos – citās vērtībās – to dotajā drošībā un resursos, kas kalpo par jaunām darba iespējām. Darba resursi dalās materiālajos un smalkajos – zināšanās, darbaspēka kvalitātē, kolektīvajās iemaņās u.t.t., no kurām svarīgākā ir pasūtītāja Ticība izpildītāja darba spējām un dvēseles labdabībai. Darba gaitā šī Ticība ir tā, kas darba rezultātam – vērtībai piesaista Ticības radīto meistara darba prieku un pārvērš to par Labvēlību. Labvēlība ir tā, kas savieno darba lietotāju ar darba augli un viņu kopīgo eksistenci padara svētīgu. Bez meistara labvēlības lietots priekšmets ienes postošas sekas vidē, kurā nonāk.

Par savu darbu katrs saņem darba algu. Darba alga sastāv no materiālā ekvivalenta daļas – „graudā vai naudā”, kas ir vienreizēja (īslaicīgs ienākums) un smalkās – enerģētisko apmaiņu daļas (kas ir ilglaicīgs vai pat nebeidzams ienākums). Meistara Labvēlība izraisa lietotāja Pateicību, kura pienāk kā nemateriālā meistara darba algas daļa. Lietotāja Pateicība mijiedarbībā ar meistara Cilvēciskajām Vērtībām ļauj tām attīstīties un piesaistīt jaunas – augstākas Idejas un Kvalitātes, kas sastāda meistara izaugsmes ceļu.

Jebkura Cilvēka darbības veiksmīgumu – arī saimnieciskās dzīves panākumus veido tieši šī – nemateriālā pateicības vai vecāku svētības daļa. Tieši tā – Ticība savu bērnu vai meistara godaprātam un spējai attaisnot tiem dāvāto uzticību un audzināšanu ir tas, kas viņiem paver ceļu uz sasniegumiem. Vecāku un darba pasūtītāju Uzticība atvieglo ceļu, bet tās liegšana laupa vai apgrūtina rezultāta sasniegšanu. Daudzi nerīkojas saskaņā ar vecāku gaidīto tikai tādēļ, ka vecāki tiem neuzticas. Viņu rīcību kropļo ne tikai audzināšanas trūkumi, bet arī svētības nedošana. Ja vecāki dotu savu Svētību un Uzticību, daudzi iepriekš par nejēdzīgiem uzskatītie bērni rīkotos pilnīgi citādi. Tad, kad dodam savu Uzticību un Svētību, tad paveram ceļu bērna labāko dvēseles spēku darbībai. Stingra audzināšana, uzticība un Svētība – labākais ceļa sākums un ceļamaize.

Tas pats ir sakāms par darba pasūtītāja un izpildītāja attiecībām. Tas pats ir sakāms par Varas uzticētāja – Tautas, un pieņēmēja – valdības attiecībām. Tautas un valdības politisko vienotību nodrošina skaidras, tīras un stingras prasības, uzticība un Svētība darbībai, nesavtīgs darba prieks un Labvēlība tajā, kā arī Pateicība par padarīto. Tautas politiskā ēka turas uz šiem četriem stūrakmeņiem – Svētība – Nesavtība – Labvēlība un Pateicība.

Peļņa – pienesot materiālo darba ekvivalentu, pilnīgi izņem no darba algas visu tur esošo vērtīgo Pateicības daļu. Tieši peļņa ir tā, kura ieprogrammē šīs ekonomikas sabrukumu ar to, ka laupa tās tālāko Idejisko izaugsmi. Tas, kas neattīstās – iet bojā. Tai pat laikā peļņas kāre rada tādus ražojumus, kuri ne tikai nenes drošību, bet tieši pretēji – to laupa. Tāpēc resursu taupīšana jāsāk tieši ar to – ar ražojumu ietekmes uz dzīves drošību (visos aspektos) pārbaudi un nevajadzīgo (darba jēgai pretējo) ražotņu slēgšanu.

Un tā var atrast vēl un vēl tādas ne-darba jomas, kurās abpusēji izdevīgi sapārojas posta cēloņu radītāji un ar to sekām cīnītāji. Nekur nenotiek cīņa par posta radīšanas apturēšanu, bet nemitīga naudas un peļņas pumpīšu darbināšana.

To var apturēt tikai radikāla darba jēdziena un darba attiecību izpratnes maiņa. Tā nevar notikt mūsdienu Vilku – peļņas un kredītu ātrās ekonomikas apstākļos, kuras darbu mēģina asociēt ar darbību, kurā rodas pārdošanai derīgs produkts vai mehāniska priekšrakstu izpilde, bet darba attiecību apliecinājums ir samaksa par padarīto. Tagad Vilki ir radījuši apstākļus, kuros vērtība ir peļņas radītais ieguvums, bet pats darbs un ar to saistītais ir rentabilitātes samazinājums. Viņu loģikā vislabāk būtu, ja peļņa rastos bez darba – noziedzīgā – laupīšanas ceļā, ko viņi arī praktizē.

Šī izkropļotā darba izpratne vai, pareizāk sakot, tās neesamība ķēdes reakcijā rada visus citus apdraudējumus Cilvēka dzīves drošībai – modernās atkarības ieskaitot. Ar šīm atkarībām varētu cīnīties ļoti vienkārši – ierobežojot to radītāju izplatību līdz reālā darba vajadzību apmierināšanai un drošības normu ievērošanai, kur pats atkarības risks ir drošības robežas rādītājs.

Tas mūs vedina uz tādu Valsts un ekonomisko politiku, kura būtu vērsta uz Cilvēka dzīves vides drošības paaugstināšanu, sadarbības telpas radīšanu un darba darītāja Goda un Vērtības celšanu – uz sabiedrību, kurā augstākā vērtība būtu darba darītājs un viņa darbs kā drošības avots. Tā varētu būt sabiedrība, kurā centrālā vieta būtu Cilvēkam kā darba darītājam un darba rezultātā notiekošajām izmaiņām šajā Cilvēkā – viņa Goda pieaugumam kā visas sabiedrības dzīves Taisnīguma izaugsmei.

Ar šo Taisnīgumu, Cilvēka Goda un labāko īpašību izaugsmi un dzīves drošības pieaugumu varētu vērtēt kā sabiedrībā darīto darbu, tā šīs sabiedrības panākumus. Reālais dzīves uzlabojums tur varētu būt visu vērību mērs, ja ar šo uzlabojumu mēs saprotam Skaistuma, kā Atbildības ārējās izpausmes, zināšanu un viens otram veltītā darba, Uzticības un pateicības pieaugumu. Tad reālais dzīves uzlabojums būtu redzams Tikumības – Cilvēka inteliģences pieaugumā.

{  Cilvēka Inteliģence ir augstākā vērtība.

{  Ģimene ir Dzīvības nesēja.

{  Ģimene ir pasaules veidotāja.

{ Ģimene ir vērtību veidotāja.

{ Katrs savas vērtības veido pats.

{  Visas vērtības top darbā.

{ Katra veidotās vērtības ir viņa darba rādītājs.

{ Katram atbalstu pēc viņa iecerēm, palīdzību pēc viņa darba un cieņu pēc darba rezultāta.

Tā ir sabiedrība, kurā darbs ir prieka avots. Tajā darbs katram ir viņa derīguma, Goda un sabiedriskās cieņas apliecinājuma zīme. Uzticību tādā sabiedrībā apliecina ar uzticēto darbu. Taisnīgums tur nāk līdz ar taisnīgu atzinību pēc padarītā kvalitātes un darītāja spējām. Taisnīgums nes taisnīgas prasības pēc darītāja izaugsmes un darbs ir izaugsmes veicinātājs. Augstākais gods un cieņa pienākas augstākā, grūtākā un atbildīgākā – sabiedriski nozīmīgākā darba darītājam.

Tāds darbs nav iedomājams bez izglītības. Tādēļ augstākais, svarīgākais, un cienījamākais darbs tur ir Skolotāja darbs. Ārsts ir dzīves skolotājs, tāpēc katrā mājā ārsts ir otrajā goda vietā aiz skolotāja. Dzīves izglītība nav iedomājama bez kārtības, disciplīnas un savas savdabības, kura ir jāsargā. Tāpēc tūlīt aiz ārsta cieņu un pateicību tur bauda kārtības sargs un kareivis – dzimtenes aizstāvis.

{ Tāda sabiedrība varētu būt, ja vien Jūs tādu sev gribētu – ja Jums būtu dūšas sākt mainīt sevi un savu izpratni par Darbu un Vērtībām, un pietiktu pacietības tādas sabiedrības radīšanas laikam un līdzcietības pret tiem, kuri jums blakus tikpat nepilnīgi kā Jūs esot, cenšas to darīt kā nu kurš prot.

Tādai sabiedrībai un tās dzīves Vīzijai, kura apvieno savā Valstī to tautu, kurā es gribētu piedalīties vēlēšanās un no tām kaut ko derīgu sagaidīt, ir jābūt balstītai – tai ir sevī jāīsteno noteiktu – stingri ievērotu vērtību sistēmu, kura izriet no Cilvēka vajadzību kārtības.

Šajā Vērtību sistēmā pirmā un augstākā Vērtība ir Dzīve Īstenībā. Ar Īstenību mēs saprotam visu realitāšu līdzsvaru – to, kurā saplūst visa patiesi esošā līdzsvars un harmonija. Tātad – dzīvot harmoniski un vispusīgi līdzsvaroti. Tādā harmonijas un līdzsvara stāvoklī esam tad, kad daram visu to, ko no mums prasa mūsu pienākumi, uz ko aicina mūsu Sirdsapziņa tad, kad netraucējam, bet papildinam viens otru labas gribas darbā. Brīvi saņemot un dodot, mēs esam stāvoklī, kuru var izteikt ar vārdiem – esam savā vietā. Tāpēc – Dzīve Īstenībā ir būt savā vietā. Dzīve Īstenībā ir Cilvēka Gara vadīta dzīve. Tā ir dzīve Radītāja vadībā – Dzīve Radītājā – Radošā Likuma darbībā.

No šīs primārās vērtības dabiski izriet tas, kā mēs to panākam. Pirmkārt tā ir Īstenības izziņa – otrā vērtību sistēmas vērtība Brīvu Cilvēku sabiedrībā. Lai mēs zinātu, ko nozīmē būt savā vietā, mums ir jāzin tās rašanās cēloņi – mums ir jāzin pasaules uzbūves likumības, normas un iespējamās labas gribas darbības – tas, kas mūsu darbību padara par labu vai, tieši otrādi – piešķir tai postošu raksturu. Mums jāzin – kas esam mēs paši, jo tikai tas mums ļauj atrasties savā vietā un pasargā no kārdinājumiem to atstāt. Mums ir vajadzīga patiesa izglītība, lai prastu izvēlēties un pielietot mums dotās iespējas un saprastu savu esošo un veidoto mijiedarbību raksturu. Mums ir vajadzīga uz Cilvēka pilnvērtīgas dzīves nodrošinājumu vērsta izglītība. Tā ir tāda izglītība, kura dod cēloņu sapratni un reālas darbības līdzekļus. Tā ir tāda izglītība, kura paver labākās iespējas un ar to pamato Tikumību. Mums ir vajadzīga Ētikā un Estētikā balstīta, disciplinējoša un augšup uz Gara dzīvi aicinoša un vedoša izglītība.

Brīvu Cilvēku sabiedrībai vajadzīga tāda izglītība, kura veido patiesu apziņu un dod tādas apziņas uzturēšanas iespējas, jo – Patiesas apziņas uzturēšana ir trešā vērtību sistēmas vērtība un vajadzība, kas nodrošina Dzīvi Īstenībā – atrašanos savā vietā. Patiesa apziņa ir nepiesārņota apziņa, tāpēc tādas uzturēšana ir rūpes par veselības uzturēšanu – prieka un miera ienešana sadzīvē. Tās ir ģimeņu veidošanas, kopšanas un saglabāšanas – ģimeņu aizsardzības rūpes. Tagad „modernā pasaule” cīnās par sieviešu, bērnu, Cilvēka, darba un visādām citām tiesībām un to aizsardzību. Patiesībā tās visas izriet no un fokusējas vienās – Ģimeņu pastāvēšanas un aizsardzības tiesībās, un no tām izrietošās rūpēs par Ģimeņu labklājību.

Ģimene ir tās durvis, caur kurām katrs ieiet savā vietā – esot Ģimenē, piepildās dzīve Īstenībā. Caur Ģimeni ceļamies vai krītam, tāpēc Ģimenei jābūt sabiedrības uzmanības un rūpju centrā – ģimenei jākļūst par augšupceļa ierādītāju, uzturētāju un ceļamaizes devēju. Rūpēties par Cilvēku ir rūpēties par Ģimeni. Likt centrā Cilvēku ir likt visa centrā Ģimeni.

Katras sabiedrības būtība atklājas tās attieksmē pret Ģimeni. Kāda ir tās attieksme – tāda pat ir tās nākotne, sabiedriskā dzīve un politika – tāda ir arī šīs sabiedrības vēlēšanu sistēma. Vēlēšanu sistēma ir sabiedrības attieksmes pret ģimeni izpausme. Sabiedrības pārveide sākas ar attiecību ģimenēs, ģimenes lomas izpratnes un ģimeņu tiesību maiņu – ar sabiedrības attieksmes pret ģimeni maiņu, kas loģiski noved pie politikas, valsts iekārtas un vēlēšanu sistēmas maiņas. Liberālisms, naudas vara un „tiesību izdāļāšana” ir saistīta ar ģimeņu graušanu, bet Inteliģence Brīvu Cilvēku sabiedrībā – ar Ģimenes vērtības un pašas Ģimenes nostiprināšanu. Jauna – Brīva Cilvēka sākums ir jaunā sabiedrības attieksmē pret Ģimeni un jaunās attiecībās ģimenē.

Tas lācēns, kam zelta atslēdziņa ķepā, kam „aijā, žūžu, lāčabērnus” dzied, guļ jaunas ģimenes un sabiedrības šūpulī. Izaudziniet tādu Lāčabērnu un Viņš jums atslēgs durvis, kas Nākotnē Ved. Kā zelta vara Lāčplēsi bendē, tā viņa vara pār zeltu viņu pašu augšā ceļ. Kad Jūs pēc Ģimenes kā tagad pēc zelta cīnīsieties, tad arī zelta atslēdziņu iegūsiet. Kad Jūs Mīlestību pirmajā vietā ģimenes dzīvē liksiet, tad arī Mīlošu Cilvēku tajā augšup celsiet, bet Mīlestība visas durvis ver.

Mīlestība ir ceļš uz Brīvību. Tikai Mīlestībā balstīta sabiedrība var būt Brīva – Brīvu Cilvēku sabiedrība.

Šī pati Mīlestība mums nekļūdīgi ierādīs ceturto vērtību mūsu vērtību sistēmā, kas ir Patieso vajadzību nodrošinājums – jo tikai Cilvēka patiesās vajadzības apmierinājums viņam nodrošina patiesu apziņu. Tad, kad mēs iegūstam rīcības brīvību, mēs reizē ar to iegūstam arī brīvību rūpēties par savas apziņas tīrību un iespēju saņemt to, kas mums ļauj dzīvot Garīgas būtnes – Cilvēka dzīvi. Tad, kad mums ir iespēja uzturēt patiesu apziņu, mēs redzam, kas ir patiesi vajadzīgs mūsu labklājībai. Tad mēs varam beigt darīt to, ko darīt nevajag un darīt tikai to, kas ir vajadzīgs. Tad mēs ņemam tikai tādēļ, lai radītu to, kas, būdams patiesi derīgs, ir mums patiesi vajadzīgs.

Ja Dzīve Īstenībā ir Brīvu Cilvēku vērtību sistēmas primārā vērtība, tad Derīgums un ar to saistītā darba darītāja sevis vērtības apziņa ir šīs vērtību sistēmas pamatā. Derīgums ir kā darītāja Goda, tā sabiedriskā Taisnīguma pamats un arī augstākais stimuls sava Goda un Tikumības sargāšanai, jo

- kam der tas, kas nav derīgs?

Tas mūs atkal pieved pie strādnieka un Darba darītāja Goda, savstarpējās cieņas un Taisnīguma – Brīvu Cilvēku sabiedrības iespējamības. Pie sabiedrības, kuras pamatā ir atjaunota izpratne par Darbu – pie Darba vērtības sabiedrības – pie darba darītāja un viņa drošības sabiedrības.

Es eju uz to,

- vai nāksiet ar mani?

Tagad, kad mēs zinam, kas vieno Cilvēkus, mēs varam paraudzīties, kādiem jābūt manas valsts Līderiem.

Ar to pašu brīdi, kad politiķis uzņemas valsts vienotības (politika ir vienojoša funkcija) uzturēšanas pienākumu, viņš atsakās no saviem personiskajiem un ģimenes interešu mērķiem. Vēl vairāk – politiķa ģimene noliek malā savas un kļūst par viņa palīgiem sabiedrības labklājības rūpēs. Tauta viņu pieņem – atzīst viņa derīgumu šī pienākuma pildīšanai (dod tiesības, uzliek atbildību un piešķir brīvību), ar ko velta viņam savu Uzticību, bet ģimenes Sievietes – Māte, sieva, māsas un meitas viņu iedvesmo, apgaro un dod politiķa dvēselei spārnus nest viņa prātu Nākotnes redzējuma augstumā.

No Nākotnes redzējuma augstuma tautas sūtnis pārnes to, ko citi vēl nezin, nenojauš un nenovērtē, bet kas neapšaubāmi nāk tiem par labu un tikai tad, kad tas dzīvē ieviests rāda savus augļus, tauta var to novērtēt un ar pateicību pieminēt. Reizēm tādi augļi ir redzami pēc gadu desmitiem, bet citkārt tikai pēc simtiem. Tāpēc abpusēja Uzticība un Pienākuma jūtas saista tautu ar viņas politiķi.

Tauta pieņem Vīziju un vērtību sistēmu. Šī Vīzija virza tautas tieksmes, bet Vērtību sistēma veido tās dvēseli. Dvēsele veido darbības vidi. Šajā tautas dvēseles veidotajā vidē tā izsauc un ieved savus politiskos vadītājus. Tas, kāda ir tautas Vīzija – uz ko tā tiecas, nosaka to, ko tā redz un atzīst par labu esam.

Ar to pašu brīdi, kad tauta pieņem Vīziju un Vērtību sistēmu, viņa pieņem savus Vadoņus. Viņas Vadoņi vedīs Tautu tās izraudzītājā ceļā ar visām no šī ceļa izrietošajām labajām un sliktajām sekām – grūtībām, panākumiem, zaudējumiem, ieguvumiem, bēdām un priekiem. Kāda būs Vīzija, tāds būs ceļš un tādi būs tā Vadoņi. Ja tauta gribēs būt pasaules zinātnes, politikas vai kultūras līderis – tā par to kļūs. Ja tā gribēs gūt ekonomiskos vai militāros panākumus – viņa tos saņem. Ja tā gribēs būt patvērums – Mīlestības un drošības nesēja – tā par tādu paliks.

Katru reizi, kad tā pieņems savu Vīziju, tā saņems no tās izrietošos mērķus, ceļu un politiķus. Tieši tautas Vīzija ir tā, kas nosaka, kas tai ir labi vai slikti politiķi. Kas vienai tautai ir labs politiķis – citai nemaz neder. Ja tauta izvēlas saimnieciski mierīgu un pārtikušu dzīvi, tā uzstāda tādu atbilstošo īpašību klātbūtnes vajadzību savos politiķos. Ja tā grib būt humānisma un kultūras sargātāja – tai vajadzīgi citi politiķi ar citu personisko īpašību un zināšanu pūru.

Tikai tur, kur Humānais apvienojas ar praktisko, parādās stipra un vesela Cilvēka Gars. Tikai tur, kur plaša izglītība tiek papildināta ar dzīves pieredzi, parādās patiesa jaunrade, atbildība, pienākuma un Goda jūtas. Tur ir pašaizliedzība, stingrība un Mīlestība – Tēva roka, Tēva sidrabotie dubļi un sidraba birzs sudrabs bērnu ceļa somās.

Politiķis lemj – liek tautai nākotnes ceļu. Viņam ir jāzin – kā tas nāk, kā tas notiek, kā un uz ko virzās. Ir jāzin tas, kas bija pagātnē, lai saprastu to, kas ir tagad un redzētu – kā tas var nākotnē izvērsties. Politiķim ir jāzin – kas ir vēsture, kā tā notiek – viņam jāskata sava zeme pasaules vēstures kontekstā un, no tā skatoties, jāvar atdalīt būtisko no nebūtiskā – to, kas viņa tautai tajā ir labs no tā, kas to patiesi nomāc. Politiķim ir jābūt ar Vēstures izpratni un atbilstošu izglītību.

Tam pašam politiķim ir jābūt lietu dabu un būtību redzošam. Viņam ir jāzin – kas no kā ceļas un kā tas nāk. Viņam ir jāpazīst cēloņi un jāspēj saskatīt sekas. Politiķim ir vajadzīga Filosofiskā izglītība.

Tāpat šim politiķim ir vajadzīga tāda dvēseles izglītība, kura viņam saka – ko drīkst un ko nedrīkst, kāpēc pārvarēt vai kur labāk apstāties. Viņam jāpazīst skaistums un varonība – viņam jāprot to saskatīt kultūras sasniegumu pēdās. Viņam ir jābūt ar jūtīgu dvēseli un spēju to nolikt tautas priekšā. Viņam ir vajadzīga valodas spēja un sapratne. Politiķim jāvar uztvert dzīves ritmus un to saskaņas – viņam ir jābūt muzikālam, dzirdīgam un saskaņot spējīgam. Viņam ir jāspēj ziedot to, kas, dārgs būdams, viņam traucē pienākumu pildīt. Politiķim jābūt brīvam un cilvēcīgi bagātam. Arī šī izglītība viņam ir vajadzīga.

Savu praktisko domu, vēsturisko un filosofisko izpratni, dvēseles bagātību politiķim jāprot ietērpt tiesību sistēmas normās. Politiķim vajadzīga laba juridiskā izglītība. Viņš izdod likumus, tāpēc viņam jābūt likumus izdot, vērtēt un labot spējīgam. Viņam jābūt spējīgam mainīt tiesību sistēmu, ja to prasa apstākļi, bet viņam arī jāsaprot, kad to spiedienam pakļauties nedrīkst.

Politiķim jāsaprot, kā veidojas, darbojas un dzīvo sabiedrība – tās valsts. Viņam ir jāsaprot, kas to vieno vai, tieši otrādi – šķeļ. Politiķim ir jābūt politologam un sabiedrības ārstam. Tai pat laikā viņa sabiedriskās dzīves redzējumam jābūt ietērptam noteiktās ekonomiskās dzīves ainās. Politiķim ir jāsaprot to, ka viņa visgaišākajām idejām jābūt materiāli nodrošinātām un fiziski nosargātām. Viņam jāredz ekonomiskais pamatojums un finansiālais atbalsts. Politiķim vajadzīga saimnieciskā izglītība.

Ir pilnīgi skaidrs, ka tāds politiķis no gaisa nekrīt. To nevar paņemt no skolas sola, izcelt no ministrijas sekretariāta vai konkursa kārtībā atrast starp dedzīgākajām jauno patriotu sirdīm. Ir skaidrs, ka ir vajadzīga neapsīkstoša degsme, ilgstoša domas un meklējumu gaita apvienojumā ar dzīves pieredzi. Un te mēs loģiski nonākam pie brieduma gadus sasnieguša politiķa tēla – tā, kas zin – kāpēc un ko dara. Pie tā, kas zin – kā to panākt. Pie tāda vecuma Cilvēka, kuram neko citu vairs nevajag – visu citu viņš savā dzīvē jau ir pieredzējis. Te mēs nonākam pie tā, ka politiķim jābūt Radītāja izraudzītam, tam gatavotam, pārbaudītam, par derīgu atzītam un pienākuma izpildei pievestam sūtnim.

Katram sava Vīzija. Viens redz bišu kokus, cits – trenkātu aitu baru. Vienam sapņos rādās ziedošs dārzs, citiem – asinskāri vajātāji miera nedod. Vilkam, aitai, bitei vai Lācim – katram savi sapņi, vīzijas, likumi un politiķi. Mežā katram var atrast viņa vietu, darbu un pienākumus, bet

- ko darīt, ja tas viss ir sajaukts viena Cilvēka dvēselē un katra tāda dvēsele ir vētru gāzumu pilns, necaurejams mežs?

- ko darīt, ja Cilvēks pats nezina, kas viņā mīt?

- ko darīt, ja Cilvēks nezina, kā sevi uz ceļa izvest, kāpēc te bitēs kāpt, te kaukt vai bariņā saspiesties gribas?

Un,

- kādēļ vienā ģimenē tūlīt vienprātība ienāk, kā tikai visi mājās tiek, bet citā – kā uz kara lauku sanāk?

Tādēļ, ka notiek cīņa par varu. Šī cīņa notiek starp Idejām, sabiedrisko attiecību formām, valstīm, uzņēmumiem, ģimenēm, paaudzēm, vīriešiem, sievietēm, bērniem un vecākiem, un katra dvēselē – starp to, kam jāaiziet un to, kam jāpaliek – starp Jauno un to Veco, kas traucē. Tādēļ visi cīnās pret visiem un Cilvēka dvēselē kreisā roka ķeras pēc viena, bet labā – pavisam cita.

Spējas ir Debesīs – Cilvēka dvēseles plašumos un augstumos. Tas, kurš šīs spējas pielieto savā dzīvē, iegūst varu vadīt savu dzīvi. Tas, kurš vada savu dzīvi – tas dzīvo. Tas, kurš iet otra pavadā – tas nedzīvo, tas tikai vergo. Kalpo par vēdera, baudas vai naudas graša tiesu. Tas, kurš iet pavadā – tas mitinās vadātāja dzīvē kā viņa dzīves virtuves, viesistabas, gultas vai darba piederums.

Ir Brīvie Cilvēki – tie, kuri prot un grib būt viņi paši – ņemt savu dzīvi savās rokās, vadīt to tādu, kāda tā ir – skatīt to īstumā – neapkrauties ar svešiem piederumiem un arī pašiem nekļūt par kāda piederumu. Brīvie Cilvēki grib zināt – kāda ir Dzīve Īstenībā – kāda ir viņu loma tajā un kā to pilnveidot – ko sevī attīstīt, bet no kā atbrīvoties. Tāpēc viņi ņem savu dzīves varu savās rokās un vada to, kā nu prot, un, tā to vadot, šajā prasmē pieaug. Brīvie kļūst brīvāki. „Tāds tādu redz, tāds tādu atrod”. Brīvie apvienojas grupās, komandās – pulcējas vienkop un atbalsta viens otra brīvību. Saskaņā spēks pieaug.

Brīvo Cilvēku spēks nāk no viņu iekšienes – viņu vara ir viņu spējās. Viņiem nevajag svešu spēju piederumu. Brīvie meklē, slīpē un pilnveido savas Cilvēciskās Vērtības – radošās darbības rīkus. Brīvajiem patīk pretvara. Tā viņus māca, trenē un audzina pilnībā. Viņi atrod sev pārbaudījumus un pārvarēšanas vērtus šķēršļus. Viņus sajūsmina Spēks, Sirds plašums un Kosmiska Tāle. Viņi zin, ka ir nākošie kosmosa Valdnieki. Tas ir viņu svēts mantojums. Tas ir mantojums, kuru tiem jāiegūst par to cenu, kas viņus mantotāja Radītājam tuvina un līdzina. „Esiet kā Tēvs!”. „Esiet kā Dievi!” „Jūsos mīt Dievi.” „Jūs esat aizmiguši Dievi.” „Gulošajam ir jāpamostas.” Brīvo Cilvēku spēles un spēku pārbaudes ir Dievu mošanās viņos.

Varas, Pienākumu, Tiesību, Atbildības un Brīvības nešana, Filosofija, Iesvētīšanas, Zināšanu meklēšana un Zināšanas, Daiļrade un Radītāja Gribas izpilde ir Brīvo Cilvēku daļa.

Tā cīņa par varu, kura šodien notiek visur, ir Vilku cīņa ar Lāčiem par to, vai atgriezīsies Lāču brīvības varas izmantošana Radītāja noliktajā kārtībā – tiem par labu, vai turpināsies šīs varas izmantošana pret to – Vilku iedibinātās kārtības un verdzības uzturēšana. Tāpat tā ir cīņa starp Veco un Jauno Laiku – veco Cilvēkā un viņa jaunajām iespējām, kuras nāk ar jaunu spēju – varas, pienākumu, tiesību, atbildības un brīvības iegūšanu, apgūšanu un izmantošanu. Tajā – jaunajā Laikā un pasaulē Vilkiem nav vietas. Tāpēc viņi visiem līdzekļiem cenšas noturēt Lāčus pie vecās varas un pasaules ne-tikumiem, ne-spējas un ne-saticības. Pie visa Skaistā un Labā noslēpšanas, nosmērēšanas un no-maldināšanas.

Vilki iestāsta – iegalvo par visatļautības, visvisādības un visa pieņemšanas, piemērojamības pamatotību. Viņi iestāsta muļķības par to, ka katrs ir viss un viss ir katrā, ka katrā Vīrietī ir Sieviete un Sievietē ir Vīrietis, ka nav ne īstu Vīriešu, ne Sieviešu, ne īsta Labā, ne sliktā, un katrs pēc savas izvēles var izvēlēties, kas būs viņš pats, un kas viņam būs Labais vai sliktais. Viņi nodarbojas ar no-maldināšanu un Zināšanu – patiesības sajaukšanu un sagrozīšanu. Vilki tad iestāsta Ne-brīvajiem, ka katrā esot pa druskai no visa, tajā esot sajaucies kaut kas no Vilka, no aitas, no bites, no brieža vai peles (par Lāčiem gan tie klusē vai stāsta, ka visi Lāči esot tikai tādi pārauguši Vilki) un, ka tas viss esot jāpieņem un jāuztur sevī – tas viss esot normāli un ar to esot jāsadzīvo – tāds jau tas Cilvēks esot – pretrunu plosīts tieksmju kamols!

Tie ir meli!

Tāds Cilvēks ir tikai tik ilgi, kamēr viņš šaubu mākts stāv ārpus savas vietas un liedzas pieņemt sev dāvātās iespējas. Tad, kad viņš pieņem sevi – atzīst to, ka viņš patiesībā ir Lācis, Ne-brīvais vai Vilks – viens no trim, viņā beidzas cīņa starp šiem nesamierināmajiem. Tad fabulas Gulbis, Vēzis un Līdaka, kuru vezums nekust no vietas, saprot, ka tas, ap ko viņi bezpalīdzīgi raustās – ir tas, kas viņus vieno. Viņi visi pieder vienam Ūdenim. Gulbis ir kuģa buras, Līdaka – vilkme bezvēja laikā, bet Vēzis katrai kustībai tik nepieciešamā pretkustība un iespēja to mainīt – koriģēt vai noenkurot – spēku pielikt vienā punktā.

Katram ir sava vieta. Katrai būtnei ir vieta mežā, bet mežs nedrīkst būt katrā būtnē. Cilvēka dvēseles augstāko sasniegumu simbols ir Vienradzis – Saules un Mēness – Gara un dvēseles vienotības zīme. Katram no Jums ir jāieskatās sevī un tur jāatstāj tas, kas esat Jūs pats, bet liekais un ievazātais jāraida prom. Visam jābūt savā vietā. Jāatjauno Dabiskā Kārtība un Likumība. Jāpārtrauc Vilku ienestais haoss un savstarpējās cīņas par varu un treknāko kumosu. Cilvēkam jāizmanto tam dotā vara, saskaņā ar tās mēru un savu dabu. Vilkam jāpakļaujas un jāieņem tam ierādītā vieta.

Tā ir Lāču Mācība.

Tad, kad Jūs būsiet no sevis padzinuši svešo, Jūs varēsiet būt Jūs paši. Tad Jūs varēsiet ņemt savu varu pēc savām spējām un pie-lietot savas dzīves dzīvošanai. Jūs varēsiet būt Brīvi Cilvēki un veidot savas apvienības, vai Ne-brīvie un sadarboties savu spēju papildināšanā – būt sev kungi vai kalpi pēc pašu izvēles – pielietot savu brīvību pēc savām spējām un saprašanas. Tad Jūs Savu Vīziju varēsiet redzēt ar savām acīm, saprast to, ko redzat un vērtēt to – vai tas, ko redzat un darat, ir labs vai slikts, un tāpēc to vairot vai mazumā laist. Tad Jūs varēsiet sev vadoņus paši pēc sava prāta sev pieņemt vai no tiem atkrist. Tad Jūs iepazīsiet savu rīcību pēc tās sekām, un tā uzzināsiet – kas Jums ir labs Vadonis, bet kurš Jūs purvā ved un ko ar tādu darīt. Tā Jūs savu Brīvību mācīsieties. Un reiz – tad, kad Brīvi būsiet, mēs kopā nāksim un sev – savam Brīvu Cilvēku Darba Kopkorim Diriģentu un Vadītāju vēlēsim.

Tad visi kopā pirmatnējo mežu par Dvēseļu Dārzu un Dārzu savā Dvēselē iekopsim.

„Par zelta atslēdziņu un lāča ķepu”

18. turpinājums

Zinātne ir Pilnības meklējumi.

Viss sākas ar tautu. Ir Tautas, kuras ir uz to spējīgas un tautas, kuras nav uz to spējīgas. Uz pilnību tiecas viss dzīvais. Dzīvais ir (cikliski mainīgā) līdzsvarā, šaurā joslā starp atvērtību ietekmēm un noslēgtību sevis uzturēšanai un saglabāšanai. Visaptveroši var teikt, ka katra dzīva būtne ievēro viņas eksistenci nosakošu un nodrošinošu – viņas dzīvotspēju uzturošu likumu kopumu. Šo likumu kopumu Cilvēki sauc par Tikumību.

Viss tikumīgais tiecas uz pilnību, bet viss netikumīgais uz savu sabrukumu. Tikumība vai tās trūkums ir pazīme par katras tautas dzīvotspēju un vajadzība pēc šīs Tikumības ir rādītājs par tautas piederību aizgājējiem, vai Atnācējiem. Tikumība sevī ietver daudzas, dažādos laikos, dažādi novērtētas un akcentētas parādības, bet jāatceras, ka neviena no parādībām, kas ir tikušas uzskatītas par attīstību veicinošām, pašas par sevi, atrautībā no pārējām, attīstību nedod. Attīstība notiek tikai visu Tikumību veidojošo un uzturošo parādību mijiedarbību kopumā. Atgādināšu, ka Tikumība ir dzīvā organisma dzīvotspēju nodrošinošo likumu kopums, kuru tas ievēro mijiedarbībās ar citiem organismiem un nodod tālāk saviem pēcnācējiem līdz ar dzīvību, piemēru un apmācību.

Dažādu veidu baktērijas savstarpēji apmainās ar pieredzes ceļā uzkrāto informāciju par vides izmaiņām. Baktēriju sugas „aizstāvot savu teritoriju”, tai pat laikā rūpējas par baktēriju dzīvības formu kopuma eksistenci. Ja atceramies baktēriju piedalīšanos dažādu augstākstāvošu organismu (arī Cilvēka) dzīvības procesos, tad sākam saprast kaimiņattiecību un labvēlības Augstākesošo principiālo cēloņu eksistenci. Tad saprotam, ka atrašanās Tikumības durvju vienā vai otrā pusē, mūs uztur dzīvajos vai padara par mirušajiem.

Ieskatoties zināmajā vēsturē, mēs redzam tautas to attīstībā, norietā vai arī tādas, par kuru kādreizējo eksistenci liecina vien kādas krāsmatas, dažas podu lauskas, rotaslietas piekariņš vai teksta rindiņa senā hronikā, daži vārdi ar tagad jau nesaprotamu nozīmi. Lielākajā daļā gadījumu šīs tautas nav izzudušas, bet gan mainījušās – transformējušās ejot līdzi laikmeta prasībām, kā iespējamajā attīstības tā arī deģenerācijas virzienā.

Katrs laiks nāk ar savām iespējām – problēmām, risinājumiem, pārbaudījumiem un kārdinājumiem. Šīs laika atnestās parādības var uztvert kā pārbaudījumus un treniņus savas dzīvotspējas – Tikumības celšanai, tā arī kā atrunas un mehānismus deģenerācijai un aiziešanai no vēstures skatuves pagātnes palieku laukā.

Augstākesošie, Dzīvību radošie principi intuitīvi pieejami katrai dzīvajai būtnei, arī cilvēkam, neatkarīgi no tā, vai viņš Evolucionē vai deģenerējas. Katrā no šiem diviem ceļiem ir sava dinamika, kuru tāpat jūt tur esošais Cilvēks, tādēļ tie, kuri Evolucionē, piemin to un meklē atbalstu savā attīstības virzienā – Pilnībā, Radītājā un Tikumībā, bet tie, kuri deģenerējas, savu attālināšanos no tiem juzdami, vai tos kā orientierus jau pazaudējuši un to nozīmi tādēļ nesaprotot, šos jēdzienus tādēļ nelieto, tos aizstājot ar citiem – šaurākiem un polāri nelīdzsvarotiem.

Katrā no šiem diviem ceļiem ir savi orientieri, pieturas punkti, sasniegšanas „stratēģijas” un tie mērķi, kuru sasniegšanai darbojoties tauta tiecas uz saviem ideāliem. Katra tauta – radniecīgu Saprātu kopums un vienotas mentalitātes pārstāvji uztur savus ideālus, identitātes un vienojošos spēkus – līderus un vadoņus izvēlētajā ceļā.

Katra tauta pēc saviem ideāliem izsauc un noformē darbībai uz to spējīgu personību, kura realizē viņā ielikto cerību, uzticības un entuziasma lādiņu. Par ko tauta domā – uz to viņu vada tās līderi un tādas iespējas iemiesojoši bērni dzims šīs tautas ģimenēs. Tās tautas, kuras domā par savu slavu, varenību un ietekmi uz citām, saņem karavadoņus. Tās, kuras tiecas uz kārtību un stabilitāti, saņem dižus valdniekus ar skaidru prātu un stingru roku. Tās, kuras domā par pārtikušu mierīgu dzīvi, sagaida labus saimniecības vadītājus, diplomātus un garīdzniekus.

Tās tautas, kuras domā par Pilnību un tās sasniegšanu, par to, kas ir aiz horizonta, pieredz reliģisko reformatoru, Skolotāju atnākšanu, izglītības uzplaukumu un Zinātnieku izaugsmi savās ģimenēs. Tas, tiecas tauta uz slavu, varu un dzīves baudījumu – uz savu iepriekšējo dzīves apstākļu radīto iespēju patēriņu, vai uz jaunu, vēl nebijušu iespēju radīšanu, tad arī nošķir tautas aizgājējos – vēstures paliekās vai Atnācējos – tajos, kuri būs.

Tāpēc – ir tautas, kuras to var un tautas, kuras to nevar. Tāpēc mēs tālāk runāsim par tautu, kura to var, par tiem, kurus šī tauta izsauc no ideālās nākotnes – savām Vīzijām tieksmē uz Pilnību, tālāk mēs runāsim par Atnācējiem, par tām tautām, kuras sevi transformē – pārbaudījumos un grūtībās ceļ savu Tikumību un veido sevi nākotnes prasībām atbilstošas, tādēļ sapņo – rada Vīzijas un tiecas – rada Zinātniekus. Mēs runāsim par Atnācējiem – jaunā laikmeta Zinātniekiem.

Redze ir tad, ja ir Tas, ko aplūkot, tas, kas var aplūkot un iespējams pats aplūkošanas – iespaidu gūšanas akts. Tādēļ aplūkotājs, aplūkojamais un interese ir viens un tas pats savā trīsvienībā. Tieksme uz Pilnību nozīmē tikai to, ka šī tieksme ir iespējama kā gribas vērsums, ka šī Pilnība kādā savā daļā ir pārstāvēta Zinātniekā un to, ka caur šo Pilnības daļu Zinātnieks Zina par Pilnības esamību. Viņā esošā Pilnības daļa ļauj viņam sajust Pilnības esamību un klātbūtni visā tajā, ar ko viņš saskaras. Pilnības daļa – sēkla viņā, labākais, kas ir viņā, viņa ģimenē un tautā Zinātnieku notur uz pareizā ceļa Visaptverošās Pilnības apguvē. Zinātnieks būs tur, kur tiks sargāts un vairots labākais, kas ir Cilvēkā.

Pilnība runā neskaitāmos veidos. Tā skan Vējā un Jūrā, putnu, Cilvēku un Klusuma balsīs. Tā ir redzama Kalnu, koku un ķermeņu līnijās, zibens šautras un kustību niansēs. To var sajust smaržās, temperatūras un plūsmu maiņās. Viss, apkārt notiekošais, sajūtamais un aiz tā stāvošais, bet nojaušamais ir Pilnības Balss. Ja kāds šo Balsi gaida no tās mutes, caur kuru viņš to grib dzirdēt, tad viņš ir kurls. Ja kāds tai ierāda debespusi un veidu kādā Pilnība var parādīties, tad tāds ir akls. Ja kāds saka: „Tas nevar būt”, tad tāds ir muļķis. Zinātnieks būs tur, kur Cilvēki, apkārt notiekošā aizkustināti visā lūkosies kā nebeidzamā brīnumā ar sajūsmināta un bezbailīga – paļāvīga bērna acīm. Zinātnieks būs tur, kur būs nesavtīga un neierobežota labvēlība pret visu dzīvo.

Katrā esošā dzīvība viņam ļauj nekļūdīgi sajust dzīvību vai tās trūkumu visā ar ko viņš saskaras. Viņa iekšējie dzīvības procesi, pakļaujoties tos vadošiem likumiem, sajūt to pašu likumu klātbūtni vai trūkumu citos. Katra esošā Tikumība ir tās acis, ausis, deguns un āda, ar kuru viņš saņem Pilnības Ziņas – Balsis un Runu. Viņa Tikumība ir tā mute, caur kuru Pilnība caur viņu runā uz citiem, ja grib viņu savā darbā, to pilnības celšanai izmanot.

{ Zinātnieks vispirms ir tikumība un atbildība par sava darba rezultātiem.

{ Zinātnieks ir tikumības pārstāvis un sargs.

{ Zinātnieks būs tur, kur Tikumība būs augstākajā godā, tur, kur Tikumība, Daile un Zināšanas veidos un tieksies uz vienu mērķi, kurā visas saplūdīs – uz Pilnību.

{ Tur, kur būs šī saplūsme būs Zinātne un Zinātnieki.

Visa labākā un augstākā saplūsmes vieta Cilvēkā ir Sirds. Sirds var apvienot Dzīvo, Tīro, Daiļo un Gudro Brīvi un Skaisti. Sirds var saprast Pilnības Balsi, sajust to un tiekties uz Pilnību. Tāpēc Zinātnieks būs tur, kur cieņā un augstākajā godā būs Cilvēka Sirds. Tādu Sirdi var just, veidot un audzināt Saprotoša un Gudra Sieviete. Tāpēc Zinātnieks būs tur, kur Mīlēta Vīrieša Sirds un Cienītas Sievietes Gudrība ir kopā.

Y

            Mēs atceramies, ka Pilnība caur mums visīstākajā veidā darbojas iedvesmas brīdī, radot mūzikas un gaismas tēlus, izgudrojumus un ilgi meklētas atklāsmes, kuras var izteikt vienkāršās formulās. Pilnība atrod Cilvēku, vietu un tautu, kurā ienākt caur to harmonijas plūsmu, kas rada atbilstību starp Pilnības Balsi un to gaidošu Dzirdi, lai radītu acumirklīgus brīnumus un nemirstīgus darbus. Cilvēks var ilgstoši mācīties, strādāt un pilnveidoties, bet par Zinātnieku viņš kļūst tajā brīdī, kad viņu skar Pilnības iedvesma, kad Pilnība atzīst viņu par sevis cienīgu. Mēs neviens nezinām, kāpēc un kad Pilnība mūs iedvesmos un kāpēc tas notiek tieši tiem darbiem un tādā veidā. Tomēr mēs zinām to, ka tas notiek ar tiem, kuri visur meklē Pilnību, pat miegā esot ieklausās tās Balsī un ir viņas izraudzīti par tās Balss nesējiem. Tāpēc Zinātnieki būs Pilnības iedvesmotas tautas bērni.

            Savu iedvesmu tā var vērst uz tiem, kuri Pilnību meklē Mātes balsī vai Tēva roku līnijās, uz tiem, kas visur dzird Viņas Balsi un jūt Viņas Rokas pieskārienus, tāpat kā Viņa to var dāvāt Tam, kurš to meklēs dziļi sevī un palīdzēs citiem to pašu atrast savās Sirdīs – tur, kur katrs to nemainīgi nes sev līdz, lai ar tās palīdzību Dzirdētu, Redzētu un Zinātu Pilnību sev apkārt. Jo tam, kurš atrod sevi – savu Balsi, Dzirdi un Redzi – Debesis sevī, visi pārējie pasaules noslēpumi atklājas kā smilšu graudiņi gaišā dienā uz delnas. Tāds Zinātnieks nāk uz turieni , kur viņa Sirds var kalpot Pilnībai un savai tautai, kad ir tās aicināts, Mātes pieņemts un pasaulē laists par Dzīvības Balsi kalpot.

Y

            Visi Zinātnieki piedzimst ģimenē „caur Uguni, Ūdeni un vara caurulēm”. Tauta ar saviem Ideāliem un domu ievirzi uz savstarpēju saprašanos, cieņu un mīlestību – saskaņu veido stipras ģimenes, kurās laimīgi Cilvēki rada vidi citu harmonisku un spēcīgu Cilvēku ienākšanai šajā pasaulē. Tāds Zinātnieks tiks no tālu un augstu domu dziļi un Ugunīgi jūtoša Tēva, bezgala pašaizliedzīgi mīlošas mātes, Ziemassvētku rīta gaismā ieņemts.

- Ko viņš mīlēs – Cilvēku vai Cilvēci? Ļaudis viens otram stāsta, ka Cilvēci mīlēt esot viegli, bet Cilvēku – grūti. Ko gan ļaudis par Cilvēkiem zin? Vien savas zaglīgās ēnas, gar viņu logiem slapstoties, pa aizkaru spraugu viņu dzīvēs lūrot!

Maza Bērna Sirds Jūs aicinās savā dzīvē un pasaulē. Pretējā dzimuma Skaistuma apburta Sirds būs gatava visu atdot par vienu mīļotās Sirds pukstu. Nobrieduša Cilvēka Sirds pasmaidīs par jaunieša Sirdsalkām, tālu un plaši virzīs savas Sirds Gaismu. Tāda starpība ir bērna, jaunieša un brieduma Sirds telpās, tāda pat šo priekšstatu telpa veido ļaužu, tautas un Cilvēku pasaules uztveri. Neticiet ļaudīm, kas savā bērna prātā par Cilvēka dzīvi pļāpā!

Viņš mīlēs Cilvēci. Viņš tik ļoti ir mīlējis Cilvēku, ka tā dēļ būs Cilvēci iemīlējis. Viņš būs tik dziļi un karsti mīlējis daudzreiz, savu mīļoto ciešanās līdzgremdējoties, līdz kādā savā dzīvē būs sapratis pašu būtiskāko. Viņš būs sapratis to, ka visi Cilvēki ir viens vesels. Visi Cilvēki un viss Dzīvais ir viens vesels. Nevar palīdzēt vienam – savam mīļotajam, viņa sāpēs un ciešanās, nenovēršot šīs ciešanas visiem Cilvēkiem. Nevar novērst Cilvēces ciešanas, nenovēršot visu dzīvu būtņu ciešanas. Un tāpēc, lai redzētu savu mīļoto laimīgu, viņš ķersies pie tā, lai palīdzētu visiem – viņš meklēs, kā izdarīt tā, Lai Visiem Būtu Labi.

Viņš meklēs formulu, kura ļautu katram, paliekot sev pašam, arī citiem būt pašiem savā vietā. Viņš meklēs, kā ieviest saskaņu sevī un tālāk citos, lai to izplatītu līdz bezgalībai. Viņš meklēs, kā sadarbību un savstarpēju palīdzību pārvērst par dzīves normu, kā katram atstāt viņa dzīves telpu, pasargāt tās no sajaukšanās un tā radītajām ciešanām. Tādēļ viņš tieksies izzināt, kas katrs ir un ko tam vajag.

Uzzināto viņš turēs aiz septiņām atslēgām, lai neiemestu pūķa zobu ķildnieku vidū un nedotu viņiem jaunu ieroci vai bīstamu rotaļlietu. Viņš izzinās sevi, saprotot to, ka tur – dziļumā, savā labākajā daļā, visi Cilvēki ir vienādi, un, saprotot sevi, var saprast Visus un Visu. Viņš būs Zinātnieks.

Y

Viņš būs ļoti muzikāls un Sirsnīgs. Muzikalitāte un Sirdsjūtība ir Nākotnes Cilvēka iezīmes. Mūzika ir tilts uz 6 rasi, tāpat kā muzikālā audzināšana ir Nākotnes Cilvēka izglītības sistēmas un Dzīves pamatā.

Tā tas ir tāpēc, ka visa pamatā ir Vibrācija. Šī vibrācija rada eksistenci – visu esošo, esošā formas, formu radošos un noārdošos spēkus. Katra vibrācija, saskaroties ar citām, rada saskarsmes un savai dabai atbilstošas izmaiņas – jaunas parādības vai noārda esošās.

Ja vibrācijas saskaras un savienojas harmoniskās, papildinošās – vērtību ceļošās, bagātinošās attiecībās, tās rada – izceļ no neizpaustā (klusuma) – iemieso sevī jaunas, līdz šim nebijušas Pilnības formas, nianses un tonalitātes. Tad rodas Siržu saskaņa un tās augļi – labāka dzīve, Skaistums, cēla rīcība un jauni mūzikas instrumenti, Zināšanas un darba prasmes. Putni dzied tādēļ, ka viņu Sirsniņas skan un vibrē šajās saskaņu plūsmās. Tad, kad Mūziķis aizmirst apkārt esošo un ļauj Savai Sirdij skanēt – caur viņu skan viņa Sirds balss – tas, kas ir viņa Sirdī.

{ Ja Mūziķis spēlē publikai, viņš pazemo sevi, publiku un noslēpj Pilnību.

{ Ja Mūziķis spēlē sev, viņš paceļ klausītājus pie savas Sirds.

{ Ja Mūziķis spēlē Dievam, viņš ienes klausītāju Sirdīs Pilnību.

Tad Mūziķis paceļ Savas Sirds vibrācijas līdz Patiesības balsij un aizmirst savu Sirdi, tad caur viņu plūst Īstenība – viņš kļūst par Pilnības balsi. Aizmirstot sevi, viņš Zina Visu un kļūst viena vibrācija ar to.         

Katrai tādai Pilnības balsij – Vibrācijai ir sava vieta, skanēšanas ritms – vieta, intensitāte un laiks, laiks, kad tā atnāk, kad tā aiziet un kad tā klusē. Ja Vibrācijai liek skanēt svešā – neatbilstošā vietā, tad no šīs vietas aiziet Pilnība, tāpat kā Pilnība aiziet no turienes, kur tiek izjaukts ritms, intensitāte un laiks, laiks, kad skanēt, atnākt un aiziet, klusēt vai Klusumu uzņemt.

Sirds nevar skanēt tur, kur nav Pilnības un Pilnības nav tur, kur trūkst Sirsnības. Tur, kur darbība ir bez Sirsnības un Pilnības – ārpus sava Laika, Vietas un Ritma (telpas), paliek tukša skaņa – krāsu un līniju nedzīvā forma, vārdu virknējumi bez satura – mācīta muļķība. Mācīta muļķība un tukšums ir visur, kur darbība notiek, nevis Pilnības, bet sevis izteikšanas (lielīšanās) vai publikas pievilināšanas un apmierināšanas vārdā.

Tur, kur vibrācijas sastopas disonansēs, vai tām liek skanēt neatbilstošā veidā, arī vietā un laikā, caur šīm disonansēm ienāk esošo ārdošie spēki un noārda tukšās, vecās – laika garam un Evolūcijai nederīgās formas, no kurām ir aizgājusi Pilnība, nomāc Harmoniju, sagrauj Siržu Saskaņu un traucē radošu darbu. Tad šie ārdošie spēki veido savas formas, skaņas un kustības – savas būtnes un to dzīves, viņu uzskatus par labo un slikto, tiem derīgo vai kaitīgo, kas ir tiešā pretrunā ar Pilnības radītajām formām, skaņām un dzīvi. Šīs būtnes aizņemas Pilnības radītos tēlus, vārdus un līdzekļus, bet lieto tiem pretējos mērķos, tāpēc piepilda ar citu saturu un to dzīves galarezultāti arī ir pretēji Pilnības radītajiem.

Viņi rada Sirdi plosošas dzīves ainas, troksni, sabrukumu un slimības, viņi nes vecās pasaules bojā eju, ir tās zīmes un grāvēji. Arī vārnas ķērc – viņu balsis skan, tāpat kā skan ieroči un trokšņi vai mirēja gārdzieni – tomēr tā nav ne Sirds, ne Pilnības balss, bet tās pretmetu uzturētās vibrācijas. Tur, kur nav Pilnības, tur, kur ir troksnis un sabrukums – nav vietas Sirsnībai un Zināšanām, tāpat kā Tikumībai, Cēlsirdībai, Dailei un Maigumam – Mīlestībai un Dzīvībai.

Mūzika, Dzīvība un Pilnība ienāk tur, kur notikuma Sirdī savienojas papildinošais, saskanīgais un atbilstošais. Katrā bērnā Pilnības ir tieši tik daudz, cik viņa Tēvs un Māte ir bijuši saderīgi – papildinoši, saskanīgi un savstarpēji atbilstoši viens otram. Bērna attīstība un dzīves sasniegumi ir tieši tik lieli, kāda ir bērna iekšējās pasaules – Sirds saskaņa ar savu vecāku Sirdīm un iekšējām pasaulēm, kāda ir abu vecāku savstarpējā saskaņa, saprašanās un vienprātība.

Katras Sievietes pirmais Vīrietis ir visu viņas nākošo bērnu Garīgais Tēvs – viņu raksturu un Siržu Tēvs. Viņš Sievietē ieliek savu dvēseli un tā tur dzīvo visu viņas mūžu neatkarīgi no tā, vai ir kopā ar viņu, vai ir šķirts no tās. Ja viņš ir Sievietes vīrs un viņas bērni ir šī Vīrieša miesīgie bērni, tad bērnu Sirdis, dvēsele un miesa ir viens vesels un ir saskaņā ar Tēva Sirdi, dvēseli un miesu. Dzird un pieņem viņa vadību un audzināšanu, kas ir tālāko sasniegumu pamatā.

Ja Sievietes vīrs un viņas bērnu Tēvs nav viņas pirmais Vīrietis, tad tāds dod pirmā Vīrieša dvēseles bērniem savu miesu, bet ne Sirdi un ne dvēseli. Tad viņas bērnu dvēseles un Sirdis ir pretrunā gan ar savu miesu, gan ar miesīgo Tēvu, viņa Sirdi un dvēseli. Tādi bērni ir slimīgi, niķīgi, nelīdzsvaroti, nepaklausīgi un nav spējīgi sasniegumiem dzīvē. Ne velti „indīgo” bērnu pieplūdums sasaucas ar izlaidību gan teritoriāli, gan laika robežās un atbalstu gūst visāda citāda sajukuma vidē.

Viņi nesaprotas ar brāļiem un māsām, tāpat kā agresīvi uztver Tēva padomus, apkārtējo dzīvi un notikumus vispār. Viņi, tāpat kā tumsas bērni, ir agresīvi, cietsirdīgi un konfliktējoši. „Mūžīgā tēvu un dēlu” konflikta pamatā ir šī Garīgā un Miesīgā Tēva nošķirtība. Ar savu bērnu dzīvju un ģimenes dzīves nejēdzību Sieviete maksā par savu miesīgo nesavaldību un netikumību – nevainības atdošanu pirms laulībā stāšanās un saderināšanās laika pārbaudes. „Tēvu un dēlu konflikts” ir tautas vājuma pamats un norieta sākums, bet Tēva, Mātes un Bērna Sirds vienotība ir tautas uzplaukuma sēkla.

Katram bērnam viņa Māte ir Pilnības etalons. Viņš pārņem un iemieso viņas veselību, Skaistumu, dvēseles dzīvi, uzskatus un spējas. Tas, kādas ir bijušas viņa Mātes attiecības ģimenē un sabiedrībā bērna iznēsāšanas laikā, viņam ir likums, kuru viņš realizē tālāk savā dzīvē. Tas, kāda ir bijusi viņa Mātes interese par dzīvi un cilvēkiem, vēlāk izpaužas bērna interesēs un tieksmēs.

Tas, kādā vibrāciju un skaņu pasaulē atrodas Māte, kādu skaņu fonu viņa pieņem par normālu – ko klausās vai no kā izvairās, kļūst par normu viņas bērnam. Tas, ko Māte dzird, vēlāk viņas bērnam kļūst par etalonu un mērierīci vibrāciju, skaņu un parādību vērtēšanai. Viņš pieņems tikai to un to uzskatīs par labu, ko dzirdējusi Māte (arī pāridarījumus un apvainojumus), bet noraidīs visu, ko Māte nav pazinusi vai izbaudījusi.

Attiecību kultūra, Sirds un prāta ievirze, muzikalitāte – Harmonijas uztveres spēja katram bērnam veidojas un noformējas jau Mātes miesās. Vēlāk dzīves laikā tas tiek no Klusuma izsaukts un realizēts atbilstošos apstākļos vai tā arī paliek tur apslēpts, ja nav tam atbilstošu apstākļu un vides.

Iecietība (tolerance) pret disonansi, neatbilstību, nesaderību vai netikumību un pretlikumību nāk no Mātes amoralitātes un mācītās muļķības. Mācītā muļķība pati ir Sirds kurluma un akluma zīme, kas rodas tad, ja Cilvēks ilgstoši ir apslāpējis savu Sirdsapziņu, piesārņojis dvēseli vai izdabājis pasaulīgām un miesīgām interesēm. Mācītā muļķība ir nespēja saskatīt lietu un parādību būtību, esot pietiekamām Zināšanām un pieredzei par šo lietu un parādību formu. Mācītā muļķība visbiežāk izpaužas profesionālajā darbībā, nespējot nošķirt labo no sliktā, pareizi vērtēt notiekošo vai redzēt cēloņus pirms seku iestāšanās.

Mācīto muļķu profesionālā interese liek tiem izsaukt realitātē un pakļaut izpētei, izskaidrojumam parādības, kurām nav tiesības uz eksistenci vispār vai vietas un laika, pielietojuma neatbilstības dēļ. Mācītu muļķi var pazīt pēc tā, ka viņš vienmēr centīsies izdarīt, izpētīt un attaisnot visu, ko vien tehniski var realizēt. Mācīti muļķi ir Cilvēciskas formas, no kurām, to Sirsnības trūkuma dēļ, ir aizgājusi Pilnība. Mācītie muļķi ir durvis uz destruktīvo spēku pasauli un viņu parādīšanās ievada tautas un pasaules daļas bojāeju. Mācītā muļķība ir Zinātnes pretstats – tumsonības un filoZofijas bērns.

Zinātne ir atbilstību māksla – Sirsnības pieskāriens Pilnībai. Zinātnieka Mātes Sirds, tieksmē pēc saskaņas pilnības ar bērna Tēvu būs pieskārusies Pilnībai un tā devusi sākumu sava bērna Sirsnībai un Pilnības balsij. Šis pieskāriens vienmēr paliks Zinātnieka atmiņā un ļaus viņam nekļūdīgi dzirdēt Pilnības balsi – atšķirt dažādo balsu un skaņu fonā. Tas ļaus nezaudēt virzienu un tieksmi – dos Cerību un Ticību Pilnībai, spēku un pārliecību Pilnības meklējumos.

Mātes tieksme saprasties ar Tēva domu un darba pasauli būs viņā radījusi Zināšanas par to un nostiprinājusi tiltu starp abu vecāku Sirdīm. Tā Zinātnieka prātā būs iesēta dzīvības forma, kura vienmēr tieksies uz Zināšanām kā uz Visa labā, skaistā un vērtīgā – Prieka cēloni. Zināšanu gūšana un laime viņa dzīvē būs viens vesels. Mīlošu vecāku bērni ir Zinātkāri.

Māte, mīlot Tēvu, centīsies viņu iepriecināt ar savas dvēseles un Sirds darba augļiem. Viņa centīsies radīt ap viņu Skaistumu, Dzīvību un veselību. Viņa darbosies, domājot, kā to radīt no tā, kas ikdienā ir pa rokai un tā, ko pati savā jaunradē var radīt. Viņa centīsies būt radoša iepriecinot Zinātnieka Tēvu. Tā Zinātnieka dzīves pamatā un Prāta augsnē būs ielikts Darbaprieks. Dzīvība ir kustība. Dzīvība un Darbaprieks ir vienas parādības divas izpausmes. Tā Zinātnieks būs ieguvis arī savu Dzīvesprieku.

Zinātnieka māte darbojoties būs radoša, izdomas bagāta un uzburs Skaistumu tur, kur likās ikdienība to ir pilnīgi nosegusi vai vienkāršās formas to neļauj atsegt. Māte, Sirds iedvesmotā, atradīs ikdienišķu un vienkāršu lietu jaunu saskaņu vai pratīs to ienest savā namā ar laimīga gadījuma pēkšņi piedāvāto iespēju. Viņa Māte būs vērīga šīs iespējas Cerībā un tādā veidā dāvās Zinātniekam spēju redzēt Pilnību visvienkāršākajā un Dzirdēt Pilnības Balss daudzveidību.

Mātes Sirds būs Jūtīga un Atsaucīga, tādēļ izsmalcināta. Viņa reaģēs uz labo un skaisto atsaucīgi, bet jūtīgi redzēs tuvojošos disonansi, tāpēc laikus to atvairīs. Viņas soļi, rīcība – vārdi un Darbi nāks no Sirds. Zinātnieka Māte vienmēr būs godīga pret Viņa Tēvu. Viņa būs Sirsnīga un šo Sirsnību viņa būs arī Zinātniekā kā savu lielāko dārgumu ielikusi līdz ar Godīgumu un Taisnīgumu.

Mātes Sirds izsmalcinātība ap viņu liks turēt pasauli harmoniskās attiecībās – visu darīt savā laikā un ritmā. Mātes Sirds prasīs pēc skaistā vissmalkākajā veidā un tā to arī centīsies pasniegt, viņu iepriecinot, Zinātnieka Tēvam. Viņas balss būs silta un melodiska – liksies, ka viņa dzied viņam un visiem ar katru vārdu un kustību. Tā Zinātnieks uzzinās to, ka Viss ir Mūzika un Mūzika ir Mīlestība.

Tā Zinātnieka Mīlestība izteiks sevi Mūzikā un Mūzika būs tā, kas viņam stāstīs par Mīlestību. Zinātniekam Mīlestība un Mūzika būs viens vesels. Tā nāks no viņa Sirds. Viņš visur dzirdēs Mūziku un tāpēc arī mīlēs Visu. Mīlestība Zinātnieka dzīvē ienāks ar Mūziku.

Pēc apkārt notiekošā muzikalitātes viņš spriedīs par Pilnību tajā un tāda pat būs viņa attieksme pret to. Mūzika, darbs un dzīvesprieks būs īsākais ceļš uz Zinātnieka Sirdi. Pilnība viņam, atsaucoties uz Mātes Godīgumu, būs šūpulī ielikusi savu patiesības mēraparātu – precīzu un nekļūdīgu Sirsnību.

Šī Sirsnība liks Zinātniekam atsaukties uz labāko katrā, ko tā Sirds glabā, bet liks viņam arī asi izjust disonanses, netaisnību un ļaužu radīto troksni. Viņš kvēli atsauksies aicinājumiem un tikpat kvēli reaģēs uz katru disonansi. Viņš būs pret to neiecietīgs un sāpīgi pārdzīvos katru no tām.

Viņš turēsies savā pasaulē un tāpēc lielākoties būs vientuļš. Viņš reti kādu tur ielaidīs, savu Mūziku sargājot, tāpat, tur ieaugot, aizvien retāk durvis uz turieni kādam atvērs. Vislabāk Viņš sapratīsies ar kokiem, Uguni, Gaisu, Zemi un Ūdeni, tiem, kuri vienmēr ir Patiesi un Godīgi – Dabas Muzikālajām Dvēselēm, tāpēc Daba ar viņu runās un viņš zinās visu, ko vien tai pajautās.

Viņa muzikalitāte nebūs izcilā mūzikas instrumentu spēlē, bet to dvēseles izjūtā un sapratnē. Viņš nekomponēs pats, ja uz to nevirzīs dzīves apstākļi, bet viņa klātbūtnē Mūzika iegūs īpašu skaņu un nokļūs tieši klausītāju Sirdīs.

Viņa muzikalitāte ļaus Viņam saskatīt Patiesību un saklausīt melus, tāpēc Zinātnieks nekad mūzikas instrumentam nepieskarsies tā dvēselei neatbilstošā vai necienīgā veidā un neļaus to darīt arī citiem, tāpat kā viņa Māte nekad, savu Tikumību sargājot, nebūs ļāvusi nevienam nekādā veidā pret sevi necienīgi izturēties. Zinātnieka Mātes Tikumība būs viņas Mīlestības valoda un Augstā Dziesma, kurā viņa uz Tēvu skanēs. Visu labāko, ko Māte cenšas iedot viņa Tēvam, viņa ieliek sava bērna dvēselē.

19. turpinājums

Tēvam Māte ir vajadzīga, lai būtu kāds par ko rūpēties – viņa Mīlestība izpaužas caur rūpēm. Mātei vajadzīgs Tēvs, lai būtu ko mīlēt, jo viņas rūpes izpaužas caur Mīlestību. Tēvs un Māte, laižot pasaulē bērnu, viņā ieliek savstarpējās rūpes un Mīlestību. Skatoties, kā aug viņu bērns – kādas rūpju un Mīlestības izpausmes viņā atklājas – kā uzzied viņa raksturs, prasmes un tieksmes, abi vecāki katru dienu piedzīvo savstarpēju rūpju un Mīlestības apliecinājumus. Savukārt vecāki bērnam vajadzīgi tādēļ, lai būtu kam dāvāt savu Mīlestību vienmēr un katrā laikā – bez noteikumiem, iemesliem un robežām.

Katra Dzīvība ir savas Saules bērns. Katra Ģimene veidojas, turas un aug ap Mīlestību. Kā katras Mājas centrā ir Uguns, tāpat katras Ģimenes centrā ir Sieviete un viņas Mātes Sirds – tā Mīlestība, kas mīt šajā Sirdī.

Mīlestība kā Saule uztur savu Ģimeni un sargā savu Māju.

Tiek uzskatīts, ka Vīrietis un viņa ieroči ir Mājas sargi un tās drošība ir mūru biezumā. Katru mūri var pārvarēt, pret katru ieroci atradīsies cits, bet katram Vīrietim ir tikai viena dzīvība. Sieviete ar savu Mīlestību dod spēku Vīrietim, attapību un ieroču pielietojuma saprātību. Viņa ar to nosaka – ieroča pielietojums Vīrieti padara par karavīru vai par labi bruņotu slepkavu.

Sievietes Sirdī esošā Mīlestība ir lielākais sargājošais spēks. Vīrieša kara prasme virza viņa pretiniekus uz savas prasmes pilnveidošanu, viņa ieroču pārākums mudina uz jaunu ieroču meklējumiem, bet Sievietes Mīlestība pārliecina katru par viņa ieroču muļķīgumu un nevajadzību. Tikai Sievietes Mīlestība piešķir Augstsirdību viņas mīlētam Vīrietim. Tāpēc bez viņa Sirdsdāmas nevarēja būt Bruņinieka.

Ar ieroci var iznīcināt un sagraut, bet ar to nevar radīt un pierādīt ne savu radītspēju, ne arī Mīlestību. Sieviete ir Dzīvības nesēja un viņas priekšā vērtīgs ir tas, kas vairo Dzīvību. Dzīvību vairo Mīlestība, tādēļ Sievietes acīs visvērtīgākais ir mīlošs Vīrietis, jo tikai tāds ir Dzīvību vairojošs un Radošs. Šo Mīlestību no savas Sirds Vīrietim dod Sieviete.

Sievietes Sirdī esošā Mīlestība ir lielākais sargājošais un postu atvairošais spēks. Daudzi Tēvi izglābušies un bērni izdzīvojuši tikai pateicoties tam spēkam, ar kādu no viņiem briesmas atvairījusi Mātes Mīlestība. Tā Zeme, tauta un nams, kurā ir stipra un tīra Mīlestība, no Dabas saņem tikai labākās veltes. Tā nepiedzīvo ne zemestrīces, ne plūdus, ne sausumu, ne badu, ne slimības vai karus.

Sievietes augstākā misija ir Pasauli Sargājošā misija, kuru viņa veic ar savu Mīlestības spēku. Tāpat ar to viņa sargā savu Ģimeni, bērnus un Māju. Šī Spēja ir augstākā Radītāja Dāvana Cilvēkam, tāpēc tā ir ielikta Sievietes rokās un tāpēc tā ir īpaši jānovērtē, jāciena un jāsargā. Sievietes loma ģimenē, no kuras izriet visas ar viņu saistītās darbības un pienākumi, ir tur esošās Mīlestības – Sievietes Sirdī glabātās Mīlestības sargāšana.

Ienaidnieks savu uzbrukumu vienmēr sāk ar Mīlestības nopulgošanu un pazemošanu. Ar sapratnes un saprašanās jaukšanu, ar dzīves pamatu un formulu atmešanu. Ar svētīgā satura izliešanu un tukšu formu pasniegšanu un frāzi - ka gatavu formulu nav, ka katram pašam jāizmēģina, jāatrod un jāpārbauda. Viņi sāk ar frāzi, ka dzīves guvums un Mīlestība ir mērāma ar baudu daudzveidību un katram tā ir viņa paša lietošanai. Sievieti viņi padara par tirgus sievu un Māti par dzemdētāju, bet Vīrieti par „bokseri ringā”, lai viņu bērnus aizvestu savā verdzībā raibi krāsotu vilcienu vagonos vai pāri okeānam mirdzošās lidmašīnās.

Kamēr vien Cilvēkam būs Radītāja dotās divas rokas un kājas, kamēr vien viņš domās pats ar savu galvu, kamēr vien būs tautas un Okeāni apskalos dažādu kontinentu krastus, kamēr vien Saule leks austrumos un pēc rieta nāks nakts, tik ilgi, kamēr Cilvēkiem pietiks Mīlestības laist pasaulē bērnus un bērni ar to apdāvinās Vīriešus un Sievietes, padarot viņus par Mātēm un Tēviem, tik ilgi pastāvēs formulas un tās nesošas tradīcijas.

Tik ilgi būs derīgais, pareizais un labais katrai Zemei, tautai un tās dzīvi veidojošai dzimtai. Tik ilgi būs labākais Zemniekam, Amatniekam, Karavīram, Garīdzniekam, Māksliniekam, Kalpotājam un Valdniekam. Tik ilgi būs labākās formulas viņu audzināšanai un izglītībai. Tik ilgi būs tas, kas Sievieti padara par Māti un Viņas Vīru par Tēvu. Tik ilgi Sieviete būs Baznīca, viņas altāris būs Virtuve un viņas draudze – bērni. Tik ilgi Sieviete būs tur Priesteriene, cik ilgi pastāvēs tradīcijas, formulas un Vīrietis būs viņas palīgs šajā darbā.

Pastāv Dabiskā Kārtība, kuru neviens nevar izmainīt, pat atsakoties no tās prasību izpildīšanas. Pastāv uzskats, ka katra precēta Sieviete ir Sieva un, ka tā, kura ir dzemdējusi bērnu ir Sieviete un Māte, tāpat kā viņā savu sēklu atstājušais ir Vīrietis un Tēvs.

Sievietes ir tās, kuras ir spējīgas ar savu Mīlestību apveltīt un caur to kādu padarīt par Vīrieti. Par Vīru un Sievu kļūst tie, kuri, rūpējoties un uzticīgi Mīlot viens otru, pēc daudziem pārbaudījumu gadiem, iegūstot Spēku un Gudrību, ir spējīgi veidot Cilvēku. Bērnu dzemdē tā, kuru ar savu Mīlestību apveltī viņas pasaulē nākošais Bērns. Ja Bērns savu Mīlestību liedz – negrib nākt pasaulē, tad dzemdēt viņu nevar. Sieviete dzemdē tikai to, kurš ir gribējis nākt pasaulē caur viņu. Vilšanās gadījumā Bērns savu Mīlestību tādai liedz un viņš nedzimst vai ķermenis iet bojā pirms vai pēc dzemdībām 1 gada laikā. (sk. „Caur Uguni, Ūdeni un vara caurulēm.”)

Māte ir tā Sieviete, kuras Bērni nemirst. Nemirst ātrāk par viņiem nolikto normālo Cilvēkam atvēlēto mūža slieksni. Katra Sieviete sargā savus Bērnus, ieliekot viņos Mīlestību pret Tēvu un vēlāk dzīves laikā rūpējoties par viņiem, kā miesīgi, tā Garīgi. Mātes Mīlestība dod veselību un atvaira slimības. Bērni slimo un mirst tām Sievietēm, kuras nav viņiem veltījušas pietiekamu Mīlestību, vai nav to ielikušas viņos, mīlot viņu Tēvu. Ar bērnu veselīgumu var redzēt Sievietes Mīlestības devumu.

Katra bērna dvēsele attīstās par enerģiju izmantojot Mātes un Tēva Mīlestību, bet par vielu – augsni (bērni ir stīgojošu puķu asni) ņemot vecāku dvēseļu materiālu un apziņas kvalitātes. Tad, kad asniņš ir sasniedzis noteiktu attīstības stadiju, tālākajam darbam viņam vajag atbilstošo sargājošo enerģiju, barojošo augsni un attīstošās kvalitātes. Ja pietrūkst sargājošās Mīlestības, bērns saslimst ar attiecīgo „bērnu slimību”.

Bērna slimība ir rādītājs par ieguldītās un sargājošās Mīlestības trūkumu. Attīstības traucējumi runā par kvalitāšu un dvēseles augsnes trūkumu. Tur, kur ir pietiekoša Mīlestība nav „bērnu slimību” un nav vajadzīgas vakcīnas. Šīs vakcīnas gan var pasargāt miesas čaulu, bet dvēseles attīstību nodrošināt nevar. Izaug tukšas čaulas kroplām dvēselēm. Tas, kas ir labi miesai, reti kad der dvēselei. Tāpēc dzemdē tās, kurām Bērni dāvā savu Mīlestību un par Mātēm kļūst tās, kuru Bērni nemirst.

Bērni slimo un mirst no Mīlestības trūkuma. Katra plaisa sargājošajā Mīlestībā parādās kā slimība bērna dvēselē un miesā, tāpēc – nav „”bērnu slimību”, bet ir Vecāku Mīlestības iztrūkumi un Mātes ir tikai tās, kuru bērniem, lai dzīvotu, vakcīnu un zāļu nevajag.

Tie, kuru Bērni nemirst, ir šo bērnu miesīgie vecāki. Īstie vecāki ir tie, kuri savu bērnu dvēselē, prātā un Sirdī ieliek Mīlestību uz Radītāju un tieksmi pēc viņa Pilnības. Slinkai meitai nav Garīgās Mātes un bezdievīgam dēlam nav Tēva. Par Tēvu kļūst, savos bērnos ieliekot Mīlestību uz Radītāju un tieksmi pēc Pilnības. Pēc tā var redzēt, vai vecāki ir tikai miesīgie vai arī Garīgie.

Bez Garīgo vecāku esamības nav iespējama Mīlestība Sievietes Sirdī – nav iespējama šīs Mīlestības Sargājošā Spēja un tātad arī bērnu veselība un panākumi. Tāpēc dvēselē, prātā un labklājībā attīstās tikai tās tautas, kuru bērniem ir Garīgie vecāki. Tikai Garīgā Māte un Tēvs var laist pasaulē Zinātnieku, uzaudzināt, izskolot viņu un panākt, lai viņš izaugtu par Krietnu Cilvēku. Tam, lai tas notiktu, ir vajadzīgas formulas, tradīcijas un negrozāmu principu ievērošana.

Katrai tautai tās ir citas – atbilstošas viņu raksturam un tam, kas ir tām derīgs un labs. Tāpat kā ir universālas – no miesīgās un Garīgās Mātes un Bērna attiecībām izrietošas. Nekādas jaunas atklāsmes vai atklājumi, izgudrojumi te nav iespējami. Katrai tautai Skolotāji tās ir devuši, atjaunojuši aizmirstās un izkropļotās, tāpat kā visi Skolotāji vienmēr Mātes, Tēva un Bērna attiecības, pienākumus un iespējas ielikuši noteiktās robežās un normās. Mums atliek tikai tās glabāt savā atmiņā un pielietot katrā gadījumā, kad kāds bērns mūs ar savu Mīlestību ir apveltījis, mūs par Ģimeni padarot.

Tas, vai pasaulē nākošais būs Bērns, vai miesīga čaula, ir atkarīgs no vecāku Mīlestības un Garīgās spējas klātbūtnes. Radīt miesīgu čaulu bez dvēseles izaugsmes un tieksmes pēc Pilnības ir noziegums un tie, kas to dara, nav vecāki, bet Radītāju dāvanu zaimotāji – tāpēc viņu saradīto čaulu pūļi piedzīvo visas iespējamās likstas un postu. Kataklizmas izsauc čaulu radītāji.

Sievišķīgiem organismiem ir grūti pretoties dzemdēšanas instinktam, taču katrai pirms šī instinkta apmierināšanas ir jāpārdomā vai viņa būs spējīga kļūt par Māti, vai tikai par katastrofu tuvinošas čaulas dzemdētāju. Savukārt Vīriešiem ir jāpārdomā vai viņi ir gatavi kļūt par Tēviem, pirms ļaujas dzemdību kāres pārņemto sievišķīgo miesu vilinājumam.

Vīriešiem seksuālā tieksme ir atbilde uz sievišķīgo aicinājumu un rodas tikai tad, kad apzināti vai nejauši kāda sievišķīga būtne viņā šo tieksmi ieliek, meklējot sava augļa radītāju.

Sievietēm ir jābūt atbildīgām savu instinktīvo vēlmju apvaldītājām un vīriešu uzbudinātājām. Reiz iedegta, vīriešu seksuālā tieksme nedziest un, nerodot īsto (to izsaukušo) pielietojuma avotu, labdabīgu rezultātu nekad nedod. Savukārt Sieviete nevar apmierināt savu seksuālo tieksmi ar citas sievietes vai nejaušu garāmgājēju uzturētu uguni vīrietī.

Tāpat tās sievietes, kuras kairina vīriešus ar savu sievišķību, viņus aplaupa, aplaupa viņu ģimenes – esošos un nākošos bērnus, bet savus organismus piesārņo ar šiem vīriešiem nolaupīto seksuālo enerģiju. Viens no aptaukošanās un ginekoloģisko slimību iemesliem ir saindēšanās ar svešu vīriešu seksuālo enerģiju.

Sava Vīrieša Ugunīgās strāvas Sievieti padara Gaisīgu, Vieglu, un Lidojošu, bet svešiem nolaupītais pievelk zemei, padara smagu, blīvu un apjomīgu kā trūdošu pērnā siena gubu. Savā Vīrietī Sieviete ieliek visu savu Mīlestību un caur viņu to saņem atpakaļ bagātinātu ar visu to Garīgo, dvēselisko un materiālo, kā viņai trūkst, bet sevi mīloša atņem citiem to, ko pati dabiski pielietot nevar, tāpēc tas pāriet slimībās un postā. Gribēdamas realizēt sevi par katru cenu Sievietes aplaupa viena otru – nolaupa viena otrai dzīves jēgu – nākošo ģimeni un ar to pašu aplaupa arī pašas sevi. Laimīgas ir visas kopā vai neviena – tāds ir Dzīvības Likums.

Tieši šī – seksuālā uguns apvaldīšana un kontrolēšana – tikai vienam – savam Mīļotajam taupīšana un veltīšana, savstarpēja sapratne un solidaritāte ir pamatā austrumos piekoptajai praksei nēsāt nosedzošu apģērbu – parandžu.

Es nesaku, ka tāpēc jāģērbjas melnās parandžās – Indietes staigā krāsainos sāri, bet ir nopietni jādomā par ģērbšanās kultūru, apģērba lietojuma mērķi un attieksmi vienai pret otru, pašām pret savu Sirdi un savu Mīļoto. Katrs Vīrietis ir kādai Mīļotais un kādēļ nodarīt otrai to, ko negribētu piedzīvot pašas?

ÿ

Lai saprastu Bērna dzimšanu, attīstību un ienākšanu šajā pasaulē ir jāaplūko augļu koka zars. Vispirms tā ir pamatzara atvases iespēja, pēc tam atvasīte, kura pārvēršas par zariņu. Tad tas ir šī jaunā zara snaudošais pumpurs un zieds pavasarī no šī pumpuriņa. Vēlāk ziediņa vietā augļa aizmetnis un briestošais auglis, kurš nobriedis atraujas no Koka, pamatzara un zariņa, kurš to ir uzaudzējis tālu no zemes pasaules raizēm un cietajiem kukuržņiem, tārpiem un vabolēm.

Koks ir tauta. Pamatzars ir dzimta, bet jaunais zars ir ģimene, kurā aug tās auglis. Atraušanās no zara ir pilngadība. Līdz tam laikam auglis ir daļa no Koka, pamatzara un zariņa, un dzīvo ar to kopīgu dzīvi. Bērns ir savas ģimenes, dvēseles un apziņas daļa, kura iziet ļoti lēnu un stingru likumu noteiktu personalizācijas procesu.

Reizē tā ir mantotās dvēseles – substances attīrīšana un apziņas – struktūras veidošana tajā, pārnesot struktūras elementus, kā no vecāku apziņas, tā no sabiedrības kultūras mantojuma un tā patreizējā stāvokļa, tā arī no savu iepriekšējo dzīvju mantojuma, rakstura iezīmju veidā. Bērns ir vecāku dvēseļu – substances un apziņas – struktūras tieša sastāvdaļa un iepazīst pasauli caur šo kopīgo par tik, cik ir šis kopīgais. Trūkstot saitēm priekšlaicīgi, auglis zaudē pasaules izziņas spēju un paliek neattīstīts.

Tātad Zinātnieka audzināšana – laišana pasaulē sākas ar viņa vecāku pirmo tikšanos un turpinās vēl ilgi pēc viņa fiziskā ķermeņa atdalīšanās no Mātes miesām. No pirmā tikšanās brīža līdz pat pilngadībai galvenais Zinātnieka dzīvē ir Kopība. Kopība vecāku vidū, Kopība ar tiem un Kopība ar pasauli, kurā tas ieies, kad būs ieguvis fizisko, enerģētisko, psihisko un mentālo briedumu – pastāvību.

To, ko mēs ņemam sākumā, to mēs iegūstam rezultātā. Tāds no tāda rodas. Tāds ar tādiem līdzekļiem ir jāattīsta, jānostiprina un jāpilnveido. Tam, kurš ir Mīlošs, Kopību muzikāli izzinošs, pamatā jābūt Mīlestībai un Muzikālajai Kopībai un tas ir Mīlestībā Muzikāli Kopībā jāaudzina. Tāpēc Zinātnieka audzināšana ir Kopības sargāšana un uzturēšana. Tāpēc tas ir Sievietes – Mātes sargājošas misijas pielietojuma vieta un dzīves jēga. Sievietes dzīves jēga ir savas Ģimenes un Kopības tajā uzturēšana un sargāšana. Tas, par cik veiksmīgi viņa to īsteno, ir viņas kā Cilvēka sevis realizācijas mēraukla. Nekam citam nozīmes nav. Caur šo Kopību un tās uzturēšanu notiek Sievietes Cilvēciskā izaugsme un pieredzes uzkrāšana.

Zinātnieks nāks no stipras Sievietes rūpīgi sargātas Ģimenes. Ienākot šajā pasaulē viņš slēdz ar to līgumu, kurā, no savas puses, līdz pilngadībai atsakās no savas rīcībspējas un brīvības lielākās daļas, pretī saņemot vecāku piedalīšanos tā dzīvības procesu uzturēšanā, apgādājot viņu ar visu nepieciešamo – fizisko ķermeni, apģērbu, pārtiku, dzīves vietu, aizsardzību un Mīlestību – patiesību sakot, visu šo pasauli. Turklāt vecāki uzņemas atbildību par to, ka harmonizēs Bērna Augstāko pasauļu uztveres sistēmu ar šīs pasaules sistēmām un rīcības veidu modeļiem.

Vecāki apņemas palīdzēt Bērnam izstrādāt tulkošanas metodi, ar kuru viņš var savienot savu dažādās pasaulēs izvietoto apziņu vienā veselā un iegūt kontroli – vadību pār to un reizē arī aizsardzības spēju pret apziņu paverdzināt un pakļaut kaitīgām ietekmēm tīkotājiem. Vecāki apņemas iepazīstināt Bērnu ar materiālās pasaules patreizējo kārtību, kurā viņam būs jādarbojas, tas ir – dos Bērna spējām atbilstošas vides aprakstu.

Viņš labprātīgi stājas hierarhiski pakārtotās attiecībās ar saviem vecākiem tādēļ, ka viņi atbildību uzņemties var tikai par tādu sistēmu, kura pakļaujas vadībai. Vecāki nav rotaļu biedri, ar kuriem uzturēt labpatīkamu kontaktu, kad gribas, bet ir ne tikai fizisko ķermeni radījuši un tā vajadzības apmierinoši, bet apkārtni organizēt spējīgi, uzvedības kļūdas nepieļaujoši, ar pietiekamu varu un rīcības iespējām, viņa attīstībā ieinteresēti, neapšaubāmi autoritatīvi, Mīloši vecākie biedri.

Līdz savai pilngadībai Bērns sagaida vienkāršu, stingri noteiktu uzvedības noteikumu sistēmu bez liekām izvēles iespējām, bet ar pieaugošu uzticību, kura izriet no Bērna uzticības vecākiem un paļāvības uz tiem, ka viss ko viņi dara, ir tā labā un viņa labumam. Zinātnieks sagaida sistēmu, kura pamazām paplašina viņa rīcības brīvību un darbības iespēju robežas atbilstoši apgūtajai pieredzei, fiziskajām iespējām to realizēt un nest par to atbildību. Zinātnieks sagaida sistēmu, kurā būs pasargāts kā no kaitēkļiem, tā no sevis paša nepiemērotības videi, kurā varēs droši nodoties pašizpētei un pasaules izpētei caur šo pašizziņu.

Y

Zinātnieka māte savu Bērnu audzina pati, sargājot viņu no svešu apziņu pieskārieniem. Čupu, čupām – bērnudārzos, uz ielas un nometnēs vai pie televizora, radio un žurnāliņu sabiedrībā izaug „darba skudras” – bezpersoniski patērētāji, (bezatbildīgi) sistēmpaklausīgi ierēdņi, kalpotāji un ierindas lielgabalgaļa armijai. Barā augot, iznāk Cilvēka pretmets – noziedznieks un patmīlis. Dāsnums parādās līdz ar drošību un vajadzību kopēt savus vecākus viņu dāsnumā pret savu bērnu (Māte ir uzvedības etalons).

Līdz pilngadībai Bērns dzīvo mājās, pamazām paplašinot iespaidu, kontaktu un attiecību loku. Pirmajos 6 dzīvības mēnešos Bērns ir pilnīgi savu vecāku rokās. Vienīgie ar ko viņš kontaktējas ir viņa vecāki un vecākie brāļi un māsas. Vecmāmiņas un vectētiņi, pārējie radi pirmo reizi mazuli var skatīt, bet ne ņemt rokās, pēc 6 mēnešiem. Lieki piezīmēt, ka Māte laiku pavada tikai mājās un mazulis arī līdz divu gadu vecumam ārpus nama nekur nevienam nav redzams un pieejams ir tikai tur viņa vecākiem, brāļiem, māsām, vecvecākiem un tuvākajiem radiem. Vienīgie sakari ar ārpasauli viņam tad ir caur vecāku apziņu, Tēva darbiem un brāļu, māsu gaitām vai „pastaigām” tur, kur viņu nevar skart sveši skatieni un ietekmes – skaņas, formas un vibrācijas.

Pēc divu gadu sasniegšanas viņš var īslaicīgi parādīties ārpus mājas – tuvāko radu lokā, bet svešinieku vidū savu vecāku, brāļu un māsu klātbūtnē un aizsardzībā viņš nokļūst 6 gadu vecumā. 7 gadu vecumā savu vecāku klātbūtnē viņš var sākt kontaktēties ar citu ģimeņu bērniem, viņu vecāku klātbūtnē, bet no 16 gadiem var kontaktēties ar svešiem Cilvēkiem kā sarunu un nodarbību biedrs stingrā vecāku kontrolē.

No šī brīža pamazām paplašinās viņa kontaktu daudzveidība, bet šo daudzveidību un tās apmērus viennozīmīgi nosaka vecāki līdz pat pilngadības sasniegšanai. Pēc pilngadības Bērns uzņemas atbildību par savu rīcību, bet nezaudē Bērna pienākumus un tiesības saņemt vecāku atbalstu un padomus, kuri viņam jārealizē paša spēkiem. Tad auglis ir nobriedis un nes pasaulē, pakļaujoties tās likumiem, visu to labo, ko Koks, Zari un paša Sirdsapziņa viņā ir ielikuši.

Cilvēka Brīvība ir atkarīga no viņa audzināšanas, bet ne no valsts iekārtas. Pareizi audzināti Cilvēki ir Brīvi un rada Brīvu Cilvēku valsti. Kamēr Cilvēks rīkojas nepareizi, viņš ir spiests cīnīties ar savas rīcības ierobežojošajām sekām. Kad sāk rīkoties pareizi, nokļūst savas rīcības atbalstošo (sadarbības) seku vidē. Visaugstākā sadarbība un tātad Brīvība ir sadarbībā ar visaugstāko – Pilnību – Radītāju, tāpēc vislielākā dāvana, kādu savam Bērnam Vecāki savā Mīlestībā var dot ir viņā ieaudzinātā Mīlestība uz Radītāju. Brīvība ir Mīlestības rezultāts.

Šī Brīvība izpaužas sadarbībā ar Radītāju – Viņa Gribas izpildē – kalpošanā Radītājam, ar kuru Radītājs katram dod labākās dzīves iespējas realizēt to, ko vēlas Cilvēks – piepildīt savus Ideālus un sasniegumus veltīt Mīļotajiem un Radītājam, kas tad šim Cilvēkam saplūst vienā. Tāds Cilvēks katrā savā Mīļotajā redz Radītāja vaigu. Radītājam kalpo caur Mīlestību.

Dodot ceļu Mīlestībai, kalpojošais kļūst stiprs, tāpēc Dzīvības un Darba priekam ir viena formula – ļaujiet, lai Mīlestība darbojas caur Jums. Tā padarīs Jūs par sevis paša saimniekiem un atbrīvos no ienaidnieku – zemākās astrālās pasaules uzbrukumiem. To uzbudinātais grēks un ierosinātie noziegumi ir Mīlestības trūkuma sekas. Māte ar savu Mīlestību pasargā Bērnu pret šiem uzbrukumiem, atvaira grēcīgas tieksmes, novērš no noziedzīga ceļa. Katra Māte, kura ieliek sava bērna dzīves pamatā Mīlestību, veido labākos viņa dzīves pamatus.

Atrodoties Mīlestības attiecībās ar Radītāju viņš ir visaugstāk aizsargāts un darbībai brīvs. Tad viņa Māte var būt par Zinātnieku mierīga, pieminot viņu savās lūgšanās Radītājam. Mātes sargājošā svētība nozīmi nezaudē nekad, bet atbildība Cilvēku priekšā beidzas pie pilngadības sliekšņa. Tālāk atbildības nastu viņš nes viens pats līdz brīdim, kad laulībā izveido savu ģimeni un atbildību dala ar savu sievu, tāpat kā uzņemas atbildību par sievas dzīvi un darbību.

Sadarbība Vīram ar Sievu Mīlestībā dod viņu darbības Brīvību un uzliek atbildību, kā par kopējo, tā par atsevišķo rīcību Cilvēku un Radītāja priekšā, tāpat kā vecāki nekad nezaudē atbildību Radītāja priekšā par saviem nedzimušajiem, dzimušajiem un mirušajiem bērniem, kā arī viņu tālāko likteni. Ar Bērniem ir jāsaprot ne tikai miesas, bet arī Gara, Prāta, dvēseles un roku darba augļi. To, ko Tu palaid pasaulē, Tu palaid darbībai un esi atbildīgs par šīs darbības sekām.

Zinātnieka Māte to zina un savu Bērnu audzina paturot prātā to, ka Zinātnieks palaidīs pasaulē daudz domu un darba augļu, kuri skars daudzus Cilvēkus, tāpēc viņa domā par Brīvību kā par Labestības un Labdarbības Brīvību visu pārējo pakļaujot stingriem ierobežojumiem. Tas skan paradoksāli, bet par Zinātnieku var kļūt tikai tas, kuru Māte ir ilgi un daudz uz rokām nēsājusi un ka šī nēsāšana un vēlākais pēriens ir viens un tas pats.

Audzināšana ir Mīlestības valodas atklāšana un drošības iedvešana. Audzinot Māte Bērnam no savas Sirds augstuma (rokām) parāda pasauli un ļauj izjust Sirsnību – atsaucību un nevēlamā atvairīšanu. Mātes un Bērna Sirdis tad vienādi kustas pasaulē un Bērns pārņem Mātes Sirds darbību un reakcijas. Bērni mācās runāt un kustēties atdarinot – piedēvējot priekšmetiem un kustībām savu vecāku emocionālos stāvokļus. Kustība un vārds, kādā viņš tad nosauc to, ko redz, Bērnam izsaka (vecāku) emocionālo stāvokli – attieksmi pret šo priekšmetu, tāpēc ar to vēlāk viņš iemanto attieksmi pret šiem priekšmetiem un Cilvēkiem vai darbībām, kuri pēc tam pārtop par darbības, īpašības vai lietvārdiem.

Bērnu greizsirdība ir viņa vecāku greizsirdība, brālība ir vecāku Mīlestība pret brāļiem un māsām un tāpat katrs priekšmets un notikums ir vārdā nosauktas vecāku emocijas. Vārds ir attieksme pret parādību un valodas skaņas un ritmika, intonācija ir vides emocionāla veidošana vai pārveide. Katras tautas valoda ir šīs tautas dvēseles pasaulīgā darbība.

Mīlestība vienmēr tiecas realizēties caur tai tīkamām darbībām un ierobežot tai netīkamās, lai arī kas tās un pret ko vērstu. Tāpēc Mīlošs Cilvēks necietīs pāridarījumu savā klātbūtnē, lai arī pret ko tas būtu vērsts. Viņš centīsies pasargāt visus un visu, un pirmām kārtām pasargāt, kā savu bērnu, tā arī apkārtējos no sava bērna nesaprātīgās rīcības.

Audzināšana notiek, līdzsvarojot pieļaujamās darbības ar nepieļaujamo darbību ierobežošanu. Katram vecumam ir savas sapratnes robežas un pieejamā uztveres valoda. Līdz trīs gadu vecumam tā ir emocionālā un pieskārienu valoda, tāpēc ir pilnīgi dabiski, ka šajā laikā bērns brīvi jūtas Mātes rokās un Māte līdzsvaro bērna darbību un ierobežošanu, ņemot viņu uz rokām, ko vesels bērns uzņem pilnīgi normāli – tur viņš jūtas drošībā un var piekļūt pasaulei no Mātes skata punkta – redzēt to un tā, ka to redz Māte.

Mātes un Bērna dvēsele ir viens vesels, tāpēc uz rokām nenēsāta Bērna dvēsele zaudē daļu no savas substances un nekad nekļūst pilnvērtīga. Tādā veidā – nēsājot uz rokām, Māte Bērnam var nodot no sevis – iemācīt vairāk nekā viņš citā ceļā varētu apgūt 20 gadu laikā. Galvenokārt, tā var iemācīt to, ko Metafizikā sauc par Sapratni. Un ir pilnīgi nepieļaujami, ka šajā laikā Bērnam pieskaras vai viņu ņem uz rokām kāds, kurš nav piederīgs pie ģimenes. Caur pieskārienu apziņā nonāk ietekmes, kuras bremzēs, izkropļos un izmainīs Mātes pasniegto pasaules ainu. Māte vairs nebūs sava Bērna audzinātāja, bet viņa dvēselē būs brūce, caur kuru tur vienmēr ieplūdīs disharmonijas un naidīgas ietekmes.

Ņemšana uz rokām ir disciplinējoša prakse. (Mīlestība ir augstākā jūtu disciplīna.) Ar to Bērna dvēselē tiešā ceļā ienes disciplīnu un pozitīvu attieksmi pret to. Vēlāk, kad pieaug Bērna ķermeniskās kustību un emocionālo izpausmju spējas, bet vēl nav viņa apziņā ienākušas paša augstākās regulējošās ietekmes, viņš pasauli uztver un iepazīst caur ķermenisko kustību un sajūtu formām, tāpēc ir pilnīgi saprotams, ka labais ir kustību priekā, bet sliktais saistās ar šo kustību nepatīkamajām sekām – sāpēm.

Pēriens tad ir bērnam saprotama ķermenisko kustību valoda, kuru „pieauguši” bērna prātā esošie (vai dzīvnieciskie, jo dzīvnieciskās ir bērnišķīgās dvēseles) piekopj divcīņās, karā vai boksa mačos. Pēriens tad izpilda to pašu lomu, kā agrāk Mātes roku pieskārieni (tas pats jau ir citā formā) – nes ierobežojošu disciplinējošu informāciju.

Bet palūkosimies uz to dziļāk. Mūsdienu ārzemju un viņu mācītie pašmāju „psihologi” mīl papļāpāt par „iekšējo bērnu” un kā to lietot krīžu gadījumos. Šo tēlu, bet ne tā saturu un nozīmi viņi ir aizguvuši no FiloSofijas pamatdaļas – Epistemoloģijas. Epistemoloģija ir mācība par Izziņu un Izziņas dabu, par to kā Absolūts sevi realizē un Realizētais Izzina sevi caur savu darbību. No Epistemoloģijas pasaulīgajā Zinātnē ienākusi tās atskaņa – Gnozeoloģija, kas pēta to, kā Cilvēks apgūst zināšanas, to kā Cilvēks mācās.

Epistemoloģijā Iekšējais bērns nav viens, ar viņu tur ir arī pusaudzis, jaunietis, pieaugušais un Dievs. Bērnu, pusaudzi, jaunieti un pieaugušo uz savām krūtīm, pie Sirds, tur Dabas Māte, kura kopīgi ar Dievu – Debesu Tēvu audzina šos 4 Cilvēkus.

Pakļaujoties Debesu Tēva un Garīgās pasaules dabai – izstarošanai – izziņa, pārņemot neizzināto telpu un pārveidojot to izzinātajā, virzās no centra visos virzienos tik viendabīgi, cik to pieļauj šī apkārtējās pasaules viendabība un izzinošās apziņas īpatnības. Viendabība raksturo izzinātā vispusību, līdzsvarotību un Īstenībai adekvātu sapratni – to cik izzinātais patiesi atbilst realitātei un cik tajā ir apziņas defektu ienestie maldi – ilūzijas, halucinācijas vai murgi. Izziņas robežu neviendabība rada un raksturo maldus. Izziņa vienmēr virzās no apgūtā uz neapgūto pa visvieglāko – mazākās pretestības ceļu, tik ātri, cik to pieļauj Uzticība izzinātā drošumam – atbilstība Realitātei un Ticība izziņas iespējai – jauniegūtā izmantošanas iespējām – asimilācijai un Zināšanu bagātināšanai.

20. turpinājums

Izziņa notiek cikliski, četros posmos. Vispirms notiek ietekmju uztvere, vēlāk faktu formēšana un klasifikācija, un vēl pēc tam to sintēze izziņas galaproduktā – Zināšanās, kuras ceturtajā etapā tiek pārbaudītas pielietojumā praktiskajā darbā, lai varētu labot sintēzes kļūdas. Nākošais izziņas posms sākas tikai pēc šīs pārbaudes. Tā darbojas jebkura apziņa visos vecuma posmos, bet bērnībā to var novērot sevišķi asi un tieši tad, tā netraucētai darbībai ir vislielākā nozīme. Tieši šo parādību neizpratnē slēpjas mūsdienu audzināšanas un izglītības sistēmas kļūdas.

Iedomājieties lēzenu trauku – krāteri ar pakāpienveidīgu iekšējo virsmu, kura koncentriskos apļos paceļas līdz malām. Ja mēs lēni ļausim tajā ieplūst šķidrumam pāri tā malām, tad trauks piepildīsies ritmiski pakāpeniski. Vispirms piepildīsies trauka pamatnē esošais padziļinājums, pēc tam, to apguvis, ūdens, piens vai medus sāks izplesties nākošā – augstākā pakāpiena telpā un, to apguvis, sāks celties uz augšu līdz nākošā pakāpiena telpai, kamēr piepildīs visu krāteri, pievienojoties apkārtesošajam šķidruma līmenim un saplūstot ar to vienā veselumā.

Katrā no koncentriskajiem tilpumu pakāpieniem vienmēr notiek viens un tas pats – vispirms ir jaunās telpas plašuma apguve, vēlāk paceļot to kvalitatīvā līmenī un apgūstot jaunās telpas tilpumu. Katrā no pakāpieniem vienmēr secīgi atkārtojas tie paši 4 soļi – uztveršana, klasifikācija, sintēze un pārbaude. Katru reizi pēc tam seko nākošā pakāpiena apguve bez kāda mudinājuma, spiediena vai motivācijas, kas nāktu no ārpuses. Katru reizi jaunā telpa tiek apgūta tāpēc, ka ir piepildīta iepriekšējā.

Tagad iedomāsimies, ka gribam ātrāk piepildīt trauku un tāpēc to sasveram slīpi – tā, lai pa vienu malu ātrāk un lielākā daudzumā pieplūstu šķidrums un lai zemāko pakāpienu piepildošais ātrāk ieplūstu augstākesošajā telpā. Tagad saprotam, kas notiek, ja procesu vienpusīgi pārslogojam vai steidzinam.

Bērnam mācīties, augt un attīstīties ir dabisks process. No visām pusēm pie viņa plūst iespaidi, ietekmes un pārmaiņas. Nekādi pamudinājumi un „veicinājumi” uz to nav vajadzīgi. Tas vienkārši notiek. Vecākiem un skolai nav jācenšas to darīt ātrāk, kā tas dabiski notiek. Asimilācijai ir savs ātrums, klasifikācijai tāpat un sintēzei tāpat savs ātrums un tai vajadzīgais laiks, kurš katrā pakāpienā, katrā cikla daļā un katram bērnam ir cits. Jaunu pakāpi var sākt tikai pēc apgūtā kvalitātes pārbaudes, kas tādā kārtā ir obligāta. Vecāku un skolas rokās ir šo procesu neaizkavēt un neizkropļot ar vienpusību vai steidzināšanu.

Traukam piepildoties, plaukst un veidojas Cilvēciskās Vērtības, kas ir izglītības procesa mērķis un jēga. Ja trauks tiek sašķiebts, tad piepildījums ir nepilnīgs – nedod patiesu dzīves un parādību ainu, vienpusīgu – nepilnvērtīgu apziņu un nepiepildītajā daļā Cilvēcisko Vērtību iztrūkumus – Cilvēciskajām Vērtībām pretējās parādības, Godīgumam – melīgumu, čaklumam – slinkumu, Mīlestībai – naidīgumu u.t.t.

Vecāki, gribēdami viens otra priekšā palielīties ar savu bērnu izcilību – „spējām un sasniegumiem attīstībā” vadā viņus uz attīstības nodarbībām, specializētiem bērnudārziem un apmācības grupiņām, kas, protams, viņus sakropļo. Skolā vienpusīgi attīsta vienu no apziņas daļām, kas nosaka no tā izrietošu bērnu protestu – mācību sabotāžu un deformētu parādību izpratni, kā arī tālākās Cilvēciskās problēmas. Vēl sliktāk ir, ja trauku sāk šūpot un kratīt – pieprasīt no bērna pašizpausmi vai viņā snaudošo talantu atklāšanos. Tas, kas tur ir, tur ir jāatstāj un nav priekšlaicīgi jāizšļaksta. Bērnā esošās „pamatvielas”, kā puķes saknes baro un nostiprina – dod stumbru viņa nākošo sasniegumu zariem, lapām un ziediem. Ja puķes saknes atsedz – tās nāk gaismā, tad tās vairs nevar pildīt savu funkciju un augļus tā arī nedod.

Visam ir sava vieta un laiks. Saknēm jābūt noslēptām, neredzamām, bet ziediem redzamiem, gaismā un savā laikā – kad puķe ir tam izaugusi, sakuplojusi un nostiprinājusies. Dabā viss šūpojas, viļņojas – visur darbojas svārsta princips. Tas, kas ir piepildījies – iztukšosies. Tas, kam ir jāizpaužas ir pirms tam jāpiepildās. Tam, kuram būs jārunā un jārīkojas, vispirms ir jāklusē, jāvēro un jāpiepildās. Tas, kurš ir savlaicīgi piepildījies, savlaicīgi sāks runāt un darboties bez ārējiem pamudinājumiem tāpēc, ka viņu uz to mudinās vesela bērna dzīves un darba prieks – sagādāt prieku saviem vecākiem. Vecākiem, kuri patiešām grib savu bērnu audzināt, ar savu pirmo soli viņš jāiemāca paklausīt. Skolotājam, kurš patiešām grib saviem audzēkņiem iemācīt to, ko zina pats, ar savu pirmo stundu jāmāca vērot.

Ja bērni ir nepaklausīgi vai negrib mācīties, tas nozīmē, ka viņi ir slimi – slimi fiziski, psihiski vai dvēseliski. Slimība ir līdzsvara zudums. Vesels bērns ir dzīvespriecīgs – labestīgs un paklausīgs, viņš ir arī darbīgs – zinātkārs. Mācīšanās un darbs – zināšanu pārbaude ir Cilvēka dabiskais dzīves veids. Ja viņš ir kaprīzs un niķīgs – nepaklausīgs - tad viņš ir nedrošs un traumēts. Nedrošs – tas ir nepiepildīts un vienpusīgi pārslogots. Traumēts – tas ir tāds bērns, no kura prasa priekšlaicīgus rezultātus, kad vēl nav beigusies iepriekšējā cikla darbība, vai ir pārtraukta kāda no 4 fāzēm šajā ciklā. Ja zūd cikliskums un zināšanu vispusība, zūd arī audzināšanas un izglītības apgūšanas motivācija, attīstās deformēta – slima personība.

Laika, enerģijas un šķidruma ir tik, cik ir. Attīstības „konveijers” kustas un tas, kas nav atbilstošajā brīdī apgūts, nekad vairs „nepieslēdzas” – personībā paliek tukšums. Vēl vairāk – augstākajos posmos veidojas defekts tur, kur apakšā ir tukšums. Tādu nepareizi mācītu „pārmācīt” nevar – viņā ir iebūvēta kļūda, kura tālāk nosaka tālāko uztveri, interpretāciju un sintēzes virzību. Tāpēc izlabot sabiedrību nevar. Var tikai citā vietā sākt veidot jaunu.

Sociālisms neizdevās tādēļ, ka tā celtniecībai mēģināja izmantot tos vecās apziņas Cilvēkus, kuri to nesaprata, saprast nevarēja un negribēja, tāpat, kā negribēja sociālismu veidot, bet mēģināja tā celtniecības gaitā realizēt savus vecos mērķus, vai sabotēja darba gaitu, gribēdami atgriezties vecajā kārtībā.

Nevar uzcelt to, ko uzcelt negrib. Nevajag vainot projektu, ja celtnieki to negrib un nevar īstenot. Sistēmai nebija ne vainas. Nebija tās veidošanai piemērotu Cilvēku, bet, ja skatās objektīvi, ar visu to, milzīgajos ārzemju pretdarbības apstākļos, tā paveica to, ko nevarēja neviena cita valsts labākos apstākļos un tā pierādīja savu pārākumu.

Vecajā skolā mācītie skolotāji nekad nevarēs izveidot jaunu skolu un tur mācīt Zinātniekus To varēs tikai Mīlošas Mātes pašas, savstarpējā palīdzībā viena otrai. Intelektualizējot mācību procesu, nedod attīstības iespējas un materiālu citām apziņas daļām, nedod enerģiju un treniņu, neveidojas apziņas Muzikalitāte. Izglītības process zaudē savu jēgu – pakāpenisku apziņas piepildīšanos un veidošanos, tāpēc Bērniem zūd interese par Izglītību vai viņi to pārvērš antipodā – utilitārā profesionālisma instrumentā.

ÿ

Bet atgriezīsimies pie mūsu iekšējā „bērna” un viņam vajadzīgā pēriena. Katrā apziņā esošais „bērns”, „pusaudzis”, „jaunietis” un „pieaugušais” ir šīs apziņas attieksme pret saņemtajām – ienākošajām ietekmēm, kas rada sajūtas un iekustina visas piecas apziņas struktūras – uztveri, sadarbību, faktu formēšanu (intelektu), noturību un (apziņas procesu) vadību. Tā ir attieksme ar kādu uz ietekmi reaģē apziņa ar to saskaroties pirmo reizi vai atkārtoti.

Jebkurā vecumā, saskaroties ar kādu jaunu ietekmi, pirmoreiz apziņa reaģē ieinteresēti – paļāvīgi uzņem to, ko procesu plūsma tai pienes. Tā jau nemaz nevar citādi reaģēt uz to, par kā esamību nekas nav zināms, jo apziņai „tas” sāk eksistēt tikai pēc šīs pirmās saskarsmes, kurā ir iegūta pirmā informācija par ietekmi. Apziņa vēl nezina, kas tas ir, tāpēc pret to nevar būt nekādas citas attieksmes kā tikai pieņemšana.

Tieši par šo attieksmi, mācot mums to, ko es mācu Jums, Jošuā runāja:

- Esiet kā bērni!

Sodaliskajās, Hermētiskajās, Orfiskajās, Gnostiskajās, Esejiskajās un Druīdiskajās iesvētīšanās jauniesvētītos sauca par „jaundzimušajiem” un „bērniem”, šī, viņiem raksturīgā apziņas stāvokļa dēļ. Jošua bija Eseju novirziena – Nazoreju (Gnostiķu) Skolotājs, tāpēc varēja teikt:

Laidiet „bērnus” pie Manis..., ar to domādams, ne jau bērnus, bet jauniesvētītos. Tāpat Hērods, kad lika apkaut visus „jaundzimušos”, par savu varu baidīdamies un pareģojuma uz to uzkurināts, nebūt nenogalināja zīdaiņa vecuma bērnus, bet lika izķert un nogalināt filosofisko skolu attiecīgo gadu Iesvētītos.      

Šī „iekšējā bērna” attieksme ir „veselas” – dzīvespriecīgas un darboties gribošas apziņas „atvērtība”. Dzīvesprieks un darbaprieks ir vienas parādības divas izpausmes dažādos aspektos un viena bez otras neeksistē. Slinkums ir dzīvesprieka trūkums un, ja apkārt sāk skanēt runas par izvairīšanos no darba, tieksmi pēc izklaides – ja darbs iegūst negatīvu nozīmi dzīvē, tad ir skaidrs, ka esam nonākuši smagi slimā populācijā – vidē, kura pašiznīcinās.

 „Iekšējais bērns” ir gatavība izzināt un asimilēt ienākošās ietekmes. „Iekšējais bērns” ir uzticīgs, jo „Tēvs bērnam akmeni maizes vietā nedos” – viss ko Debesu Tēvs tam liek priekšā ir noderīgs, ko nevar teikt par citiem procesu veidotājiem, uzturētājiem un virzītājiem, tāpēc vienmēr ir būtiski prast atšķirt Tēva doto no dažādu maldinātāju iebarotā, ko šajā gadījumā, savu Bērnu audzinot dara viņa vecāki. Šajā ar Bērnu saskarē nonākošo ietekmju šķirošanā un nevēlamo atvairīšanā izpaužas Mīlošas Mātes sargājošā un audzinošā darbība. Zinātnieks būs ļoti labi sargāts Bērns.          

Vecāku savstarpējais Mīlestības trūkums un dažādas citas novirzes maģiskās prakses, (apziņas eklektika) var radīt „drūmu un neuzticīgu bērnu”, kas izpaužas kā attīstības atpalicība, iedzimtas slimības un slieksme uz depresīviem stāvokļiem, bet smagākos gadījumos arī cietsirdība, zagšana un melīgums.     

 „Iekšējais bērns” attīstās trīs pirmajos dzīvības gados, kad Bērns tieši no vecāku apziņas, būdams viņu apziņas daļa, pārņem – pārnes visas tur esošās attieksmes pret parādībām un norisēm. Tie ir tie dzīves pamati, kurus nekas, nesalaužot apziņu, mainīt nevar. Salauztu apziņu veidot no jauna – pārtaisīt nevar. Var iegūt tikai bezpersonisku apziņu – „zombiņu”.   

Tā kā šie pamati ar vecākiem Bērnam vienmēr ir kopīgi, tad bērna apziņā nonākušais „bezkontroles” kārtībā vienmēr nonāk arī vecāku apziņā un tāpēc neviens Bērns Mīlošiem Vecākiem samelot nevar – Vecāki zin, kad Bērns stāsta patiesību, maldās, fantazē vai melo. Bet tāpat vecāki pārņem no bērna apziņas arī citas tur nonākušas ietekmes – slimības, iegalvojumus un ilūzijas, reklāmas iespaidus, tāpēc manipulatori ar masu apziņu, sektanti un reklāmisti, pirms apstrādāt vecākus, savu pamatietekmi vērš pret bērniem, jo zina, ka tādā veidā caur bērnos ievadītajiem ietekmju elementiem var „atmūķēt” vecāku apziņu un sākt tur saimniekot.

Nākošajos 7 gados formējas „pusaudzis” – pārspīlēta – šauri polarizēta attieksme pret ienākošajām ietekmēm. Šis posms ir tik garš tādēļ, ka Bērna dzīvē vēl ilgi, ļoti daudz kas, notiek pirmo reizi un viņš vēl nav sācis apjaust kopsakarības dažādu notikumu vidē. Polarizēta attieksme izriet no tā, ka pirmo reizi saskarsme ar ietekmi ir bijusi tikai kādā tās aspektā – Bērns vēl nesaprot, ka tas pats var notikt dažādos veidos.

Ietekme ir izraisījusi spilgti patīkamu vai nepatīkamu sajūtu. Sajūtu šaurība un spilgtums nosaka otrreizējo attieksmi pret parādību. Tomēr īstā pusaudža būtība ir tā, ka šīs spilgtās sajūtas vēl nav ieguvušas pieredzes spektru – maigumu un nav sākušas saplūst veselā nedalītā pasaules ainā. Pusaudzim, paveroties laukā pa savas apziņas „mājas” logu paveras pilnīgi cita planēta ar citiem iedzīvotājiem un likumiem. Viņš nesaprot, ka apkārt ir vienota pasaule, kurā viņš pārmaiņus lūkojas pa dažādiem logiem. Patiesībā „pusaudža” pārspīlējumi izriet ne tik daudz no pārdzīvojuma spilgtuma, bet no tā, ka viņa pārdzīvojumi nav savstarpēji līdzsvaroti – nav atrastas to savstarpējās sakarības, saites un harmonizējošie elementi.

Par šādu harmonizējošo elementu katram kļūst Mātes Mīlestība un caur to nākošais Mātes autoritātes stabilizējošais spēks. Ja ģimenē pusaudzis „dzirksteļo” ir jānostiprina mātes autoritāte un jāierobežo pusaudža brīvība. Zinātnieks nāks no stingras un autoritatīvas Mātes ģimenes.

Sievietēs Radītājs ielicis lielāku Harmonizējošo Mīlestības spēju – patiesībā caur viņām tā plūst uz apkārtējiem, kuri viņai to atstaro, tāpēc tad, kad Bērna apziņa sāk personalizēties pēc Vīrišķā vai Sievišķā psihotipa iezīmēm, sākas arī tālāko attīstības procesu diference un tātad norises tempa atšķirības dzimumiem. Sievišķais ir harmoniskais – visaptverošais, saprotošais un kopsakarības redzošais, bet Maigais, neizlēmīgais un atsaucīgais – tāpēc mācās un nobriest ātrāk. Vīrišķais ir specializētais – orientētais, domu un metodi veidojošais, atšķirību redzošais (faktu veidojošais), bet īslaicīgais, lēmumu pieņemošais un pretestību pārvarošais un pretestību nesošais, tāpēc mācās un nobriest lēnāk.

Lai psihiski līdzsvarotos attīstībā, meitenēm vairāk vajadzīga Tēva klātbūtne, bet zēniem svarīgs kontakts ar Māti. Līdzsvarotas meitas viegli pārņem Mātes sniegto dzīves pieredzi, bet līdzsvaroti dēli labi saprotas ar Tēviem. Pēc tā, kā kurš prot un mīl savam dzimumam atbilstošos darbus un pienākumus ģimenē, var redzēt vai tam bijis, vai trūcis kontakts ar līdzsvarojošo Tēvu vai Māti.

Psihotipu atšķirību dēļ meitene par „jaunieti” veidojas līdz 15 gadiem, bet zēni līdz 18 gadu vecumam. „Jaunietim” jau „pusaudža” redzētais saplūst vienā veselumā un viņš apjauš aiz „loga” esošās pasaules plašumu un kā šīs apjausmas (izzūdošais „pusaudža” mulsums), tā attieksmju līdzsvarojumu un harmonizācijas dēļ papildus saņemtā vitālā enerģija, viņā rada optimistisku skatu uz dzīvi. „Iekšējais jaunietis” ir optimistisks ietekmju novērtējums un rodas stingras, pamatotas pārliecības rezultātā, kādu ir spējuši savam Bērnam parādīt noteikti, stingras prasības un normas – tikumību uzturoši vecāki. Zinātnieks būs savās prasībās stingrs, pastāvīgu un noteiktu vecāku bērns. Tēvs ir viņa mīļotais diktators un Māte – ātrā un taisnā tiesa, bet vecāku vērtējums – gaidīts un tālākajam ceļam nepieciešams pamats.

 „Pieaugušais” jaunietē veidojas līdz 18, bet jaunietī līdz 22 gadiem. Iekšējais „Vīrietis” vai „Sieviete” ir līdzsvarota attieksme, kura redz gan jaunpienestās iespējas, gan to svaigumu, gan saistību ar citām dzīves jomām, gan sagaidāmās grūtības to realizēšanas laikā un realizācijas galarezultātā jaunradušās problēmas. Iekšējais „pieaugušais” ir līdzsvarota attieksme apziņā pret pienākošajām atkārtotajām ietekmēm.

Tikai atkārtojums dod iespēju apziņā veidoties „pusaudzim”, „jaunietim” un „pieaugušajam”, tāpēc strauji mainīgā – jaunumu pasaulē pat veci un it kā pieredzējuši cilvēki sāk uzvesties kā mazi bērni vai pusaudži. Tad var skaidri redzēt, kāds ir katra kultūras mantojums un vecāku tikumība, viņos ieaudzinot negrozāmās apziņas struktūras vai normas. Tāpat, tad atklājas maldinātāju un manipulatoru ietekmes, kad pieaugušie zaudē orientāciju labā – sliktā, derīgā – nederīgā koordinātu sistēmā.

Nākošā attieksmes stadija nevar sākt veidoties ātrāk, kā ir izveidojusies un nostiprinājusies iepriekšējā, tāpēc ir saprotams, ka no katra augoša Bērna Vecāki var sagaidīt tikai tādu attieksmi, kāda ir viņa attīstības vecumā, tikai tādu brīvības un atbildības pakāpi viņam var veltīt un nest paši, bet „paātrinātā” attīstība nes apziņas lauka robežu izkropļojumu un specializācija ir apziņas attīstības iespēju sašaurināšana. Šaura specializācija vienmēr ir liecība par attīstības traucējumiem un šo traucējumu neatņemama pavadone.

Tā mēs redzam, ka 10 gadīgā Bērnā ir „bērns” un „pusaudzis”, 16 gadīgā ir „bērns”, „pusaudzis” un „jaunietis”, bet pēc pilngadības sasniegšanas katrā būtu jābūt „bērnam”, „pusaudzim”, „jaunietim” un „pieaugušajam”, kas diemžēl, tā tomēr nav, ja pavērojam kā rīkojas fiziski pieaugušie gan paši ar sevi, gan ar saviem miesīgajiem bērniem.

Tam ir divi galvenie iemesli vecāku un bērnu apziņā. Vecāku apziņā tas ir savstarpējais Mīlestības trūkums un apzināta vai neapzināta maģiskā prakse, bet bērnu apziņā tā ir no vecākiem mantotā apziņas nelīdzsvarotība un jaunās apziņas eklektisms.

Neviens nav pilnīgs. Kad mēs tā sakām, ar to mēs domājam Cilvēcisko Vērtību attīstības vispusību un līdzsvarotību. Vispusīgi un līdzsvaroti attīstītas – pilnīgas Cilvēciskās Vērtības ir Dievišķās apziņas esamības un attīstības, savā pilnībā, pamats. Nevienlīdzīgas, nesaskaņotas un nesaderīgas laulības vai kopdzīve rada nelīdzsvarotus un savās spējās ierobežotus bērnus, kuru nelīdzsvarotību pastiprina nekur nederīga „audzināšana” (neaudzināšana) un „izglītība”. Zinātnieka Māte rūpīgi izraudzīsies savai kārtai, teritoriālajām un dvēseliskajām vibrācijām, izglītībai, interesēm, dzīves veidam un tikumībai atbilstošu Vīru – Zinātnieka Tēvu.  

Te atkal īstais laiks pievērsties tam, ko astromanti sauc par Astroloģiju. Viņi zīmē Saulīti aplītī un uz aplīša robežas „tur esošajās mājās” zīmē planētas un to attiecību veidotās figūras, kuru rakstu nosaka pēc dzimšanas brīža. Pēc tam viņi Jums stāsta to, kas Jums nav jāzina – visādus niekus par iespējamiem notikumiem, slimībām un darbībām izdevīgiem vai traucējošiem apstākļiem.

12 daļās sadalītais Zodiaka loks ap Sauli ir tie 12 virzieni un to veidotie sektori, kuros diferencējas Saules enerģisko vibrāciju ietekmes, Cilvēka apziņā veidojot to, ko mēs saucam par Cilvēciskajām Vērtībām. Tur, kur dzimšanas brīdī atrodas Zeme, Saule nosaka dominējošo Vērtību, kuras īpatnības, iekrāsojumu un realizācijas problēmas koriģē dzimšanas vieta uz Zemes – „planētas māja”. Tur, kur tobrīd atrodas Saule, ir Cilvēka Vērtību sistēmas līdzsvarojošā – attīstības potenču daļa, bet šai asij apkārt dancojošās planētas un to atrašanās citās Vērtībās parāda to, kuras no tām un kādos apstākļos ir attīstāmas.

Mēs jau minējām, ka apziņa savā attīstībā iet pa visvieglākās pretestības ceļu, kuru nosaka dzimšanas brīža situācija planētu riņķojumā ap Sauli Cilvēcisko Vērtību laukā. Šī kustība, sekojot savām planētām, nosaka kā attīstības iespējas un grūtības, tā arī virzienus un uzdevumus Vecākiem savu Bērnu audzināšanā un to, kā, kādām īpatnībām būs pakļauts Bērna izglītības process.

Ir plaši izplatīts uzskats par to, ka vajag izmantot iespējas, bet nevajag lauzties tur, kur ir slēgtas durvis. Domā, ka tiem „ar dzirdi” jāmācās mūzika, bet „šitiem” – fizika, mehānika un matemātika. Tas principiāli ir nepareizi. Cilvēka apziņas, dvēseles dzīves un Cilvēciskās dzīves pilnvērtība tieši izriet no Cilvēcisko Vērtību pilnības – apziņas attīstības vispusības un līdzsvarotības, tāpēc izteiktās spējas ir esošie pašattīstības un interešu virzieni, kuri var kalpot par atbalsta punktiem vai norāda Vecāku sistemātiskā darba nepieciešamību citos virzienos. Tāpat tas norāda uz darba secību un ritmu saskaņā ar iekšējā „bērna”, „pusaudža”, „jaunieša” un „pieaugušā” veidošanās laikā, par ko „astrologi” maldīgi domā, runājot par notikumiem vecuma – dzīves posmos. Tāpat tas norāda uz to, kāds „bērns”, „pusaudzis” un „jaunietis” vai „pieaugušais” tas būs – ja neko koriģējošu nedarīs.

Ja, Jums tuvojoties Namam, „bērns” Jūs vienmēr sagaida pie viena un tā paša loga, mainiet taciņas un lieciet viņam pa citu logu Jums pretī smaidīt. Viņam tas nāks par labu, ja Jūs mainīsiet fonu uz kura parādīsieties ar savām Mīlestības veltēm. „Māmiņa kaziņa” var pārnākt ar dažādu puķu vainadziņu un dažādu ziedu medus var būt „Tēva lāča” pārnestajā medus podā saviem pekaiņiem. Vienveidība nostiprina instinktus, bet dažādība dod dzīvesprieku.

Vecāku pienākums ir veidot vispusīgu savu bērnu apziņu, tāpēc viņi katrā vecuma posmā darīs visu vajadzīgo, lai paplašinātu Bērnam pieejamo Cilvēcisko Vērtību loku. Tāpēc Bērns vecākiem ir veidojama Mandala, stādāma puķu dobe, nerimtīgs darbs viņa apziņas veidošanā – „Meditācija” 18 vai 22 gadu garumā, dienu no dienas – 24 stundas dienā, bet ne pabarojama un apģērbjama miesa, kura augot pieprasa aizvien jaunas izklaides un kārumus, kura ir jāapmierina vai jāizliekas, to Bērnam apmierinot, neredzam.

Kā jau minējām ir noteikti attīstības posmi un ātrumi, un tās Vērtības, kuras tobrīd var un vajag attīstīt. Vecāki domā par Bērnu spējām un to attīstību, bet ir jādomā par Cilvēciskajām Vērtībām un to attīstību, jo spējas ir Vērtību vai to veiksmīgas – muzikālas sadarbības izpausme. Vērtības rada Cilvēka Debesīs esošo spēju izpausmes telpu – paver ceļu viņa varai kādā jomā uz Zemes. Ieskaties rakstos „Par Varu”, un „Par Telpu un Vērtībām”.

Cilvēciskās Vērtības dalās bāzes un sintētiskajās Vērtībās. Tas nozīmē, ka, lai parādītos vēlamā sintētiskā Vērtība ir jāstrādā bāzes Vērtības izveidē un nostiprināšanā, vai esošā sintētiskā Vērtība tur, kur ir Zeme, ļauj sākt veidot bāzes Vērtības tur, kur ir Saule, ja tas ir vajadzīgs. Tāpat planētas rāda bāzes un sintētisko Vērtību attiecības – veicinošos un bremzējošos apstākļus.

Sintētiskās ir Griba, Patiesums, Zināšana un Godīgums, bet bāzes Vērtības ir Mīlestība, Gudrība, Taisnīgums, Paklausība, Ticība, Cerība, Uzticība un Kalpošana. Gribu veido Mīlestība un Gudrība, Patiesumu, savukārt, Paklausība un Taisnīgums, Zināšanu sintezē Ticība un Cerība, bet Godīgumu – Uzticība un Kalpošana. Ar šo parādību izskaidrošanu Vecākiem būtu jānodarbojas „astrologiem”, nevis ar naudas iekasēšanu par sagrafētām papīra lapām un blēņu stāstiem par to, „kas būs, ja būs šitā vai tā...” Nākotnes pasaulē Vecākiem, pirms radīt bērnu, būs jāapgūst pilns mācību kurss šajās un citās ar bērnu saistītajās zinībās, būs jāzina ne tikai audzināšanas un izglītības metodes, bet arī veselības un sociālo zinātņu pamati. Mātēm būs jābūt augsti izglītotām Sievietēm, lepnām savu Tempļu priesterienēm, kuru Namā vārdi – Baznīca, Virtuve un Bērni tiks lietoti tikai ar visaugstāko Cieņu un izpratni. Nākotnes Sievietes Mīlestība, Izglītība un Maigums sintezēsies Dievišķā Vērtībā – Atbildībā. Katrā Cilvēkā Dievišķais ienāk par tik, cik viņā ir pavērtas Atbildības durvis, tieši tā kā viņā ienāk Cilvēcīgais par tik, cik viņā ir atvērtas Paklausības durvis. Paklausība ir apzināta iekšēja nepieciešamība ļauties augstākstāvošai Vadībai, tāpēc jebkura audzināšana sākas ar Paklausības atmodināšanu, tāpat kā katra izglītība sākas ar disciplīnas izveidošanu.

Zinātnieka baudas nebūs savu tautiešu pasaulīgās dzīves priekos. Viņa dzīve būs pašierobežojumu, pašdisciplīnas un distancēšanās – pašatteikšanās dzīve. Viņa pasaule būs viņa sapņu, iztēles un redzējumu pasaule. Viņa atklājumi nebūs citiem saprotami un izstāstāmi. Viņa svinības būs klusas un nemanāmas. Viņa prieks būs Darbaprieks un viņa baudas būs Pārpasaulīgas un Pārlaicīgas tajos retajos brīžos, kad notiks Tikšanās Pāri Laikam un Telpai, tāpēc, viņa Māte, viņu Mīlēdama un Tālā Ceļā Maizi rūpēdama, pašā ceļasomas apakšā būs ielikusi stingru disciplīnu, Dzimtenes Mīlestību un Neremdināmu Liesmu – Labā Radīšanai vajadzīgo Zināšanu uzkrāšanu iegūstot atbildes uz jautājumu:

- Kāpēc?

Tas, kurš atbild uz jautājumu:

- Kāpēc tas tā notiek?

Tas, kurš Zin kāpēc (bet ne kā!) spīd Saule un dzīvo Cilvēks, ir „Iekšējais Dievs”. Tas, kurš rada ir „Iekšējais Dievs”. Tas, kurā ar Neremdināmu Liesmu dzīvo „Iekšējais Dievs” ir Zinātnieks.

„Par Atnācējiem”

ÿ

21. turpinājums

Visu lietu esamībai ir tām kopīgais Garīgais saturs.

Ja mēs sākam aplūkot šo saturu, tad redzam, ka to rašanās pirmcēlonis ir Saprāts, radošā enerģija ir Mīlestība, bet Dzīvība ir radošā darbība. Garīgais saturs ir visu Vērtību Cēlonis, kurš piešķir jēgu visu lietu esamībai. Garīgais saturs, kā Vērtību Cēlonis ir Pamatvērtība, no kuras izriet visu citu Vērtību esamība. Līdz ar to Pamatvērtības ir Saprāts, Mīlestība un Dzīvība. Saprāts visas Vērtības ierosina Dzīvībai. Mīlestība veido Vērtības, bet Dzīvība vieno visu esošo. Dzīvība ir tā Pamatvērtība, kura vieno Visu Esošo un tāpēc tā ir Visu Esošo vienojošo Vērtību cēlonis – Dzīvība ir tā Vērtība, kuras esamība piešķir visam tā esamības Vērtību. Katra Kultūras pieminekļa un Dzīvības formas pēdas jēga ir to pierādījumos par šīs Dzīvības esamību un Kultūras ietekmi uz tajā mītošo apziņu vai arī par tās apziņas dzīvi, kuru mēs redzam šīs Kultūras dzīvē un tās ietekmē uz mūsu apziņu – tām izmaiņām, kuras notiek mūsu apziņā šīs saskarsmes rezultātā.

Izmaiņas apziņā vai tās radītajās formās ir Dzīvība. Tāpēc tās izmaiņas, kuras dod vislielāko Dzīvības turpinājuma perspektīvu – tās ietekmes, kuras vislielākajā mērā veicina Dzīvības turpinājumu, ir lielākā Dzīvības labklājība. Dzīvības labklājība ir tajā, kas vispilnīgāk ļauj iemiesot Saprāta un Mīlestības darbību.

Vērtība ir tas, kam mēs piedēvējam labā dabu, tas, kas mums ir labs, tas, kas mums nes to, ko mēs uzskatam par labu. Vērtība ir labums, tas, ko mēs gribam un ko mēs pulcējam ap sevi, tas, ko mēs uzkrājam un kas mūs stiprina. Tas, kas mums dod visu labo, ir Visa Labā Cēlonis – Liekākais Labums – Pamatvērtība. Tāda Pamatvērtība mums visiem ir Dzīvība. Dzīvības esamība piešķir vērtību visam, kas ir ap mums un tā mijiedarbībai ar mums, un mums pašiem. Mēs esam vērtība tikai tad, kad esam.

Vērtība, tāpat kā Brīvība (Brīvība arī ir Vērtība) ir tāda tikai tad, kad tā ir pilnīga, kad tā var izpausties pilnā mērā un nekas to neierobežo tās labdabīgajā darbībā. Tāpēc Pamatvērtība ir Dzīvība tās pilnvērtībā.

Dzīvības procesu virzība – nebeidzams turpinājums pārejot no vienas vienkāršākas formas uz pilnīgāku izsmalcinātāku ir Dzīve. Atsevišķas Dzīvības formas un tās organisma gadījumā mēs redzam Dzīvības darbu šīs formas organisma dzīvē to attīstot un vedot uz šīs formas vai organisma iespējamo pilnību. Tāpēc Dzīvības pilnvērtība ir organismu un formu dzīves pilnvērtībā.

Dzīvība sevī kā traukā ietilpina – padara redzamu un sajūtamu Saprāta darbību, vadot Mīlestības plūsmas tā, lai katrs saņemtu visu to, kas tam tobrīd ir vislabākais, derīgākais un vajadzīgākais tā dzīves pilnvērtības uzturēšanai. Tāpēc katra organisma dzīves pilnvērtība ir tajā, ka tas saņem visu tam vajadzīgo, derīgo un labo savai attīstībai un tās turpināšanai un izmanto šim mērķim.

Tādā kārtā Cilvēkam Pamatvērtība ir Cilvēka dzīvība Cilvēciskās dzīves pilnvērtībā. Cilvēks ievērojami atšķiras no citiem dzīvajiem organismiem uz Zemes ar to, ka Cilvēkam piemīt tas, ko vienkāršoti sauc par izvēles vai gribas brīvību, bet, kas pilnā mērā izprasta, ir Cilvēkam dāvātā iespēja vērtējot visus apstākļus, apzināti darīt labu un atrast labāko no visiem labās darbības veidiem. Cilvēkam ir iespēja pilnīgi apzināti saprasties, sazināties un līdzināties sevi radījušajam, un savas esamības pamatos esošajam Cēlonim – Saprātam. Tāpat Cilvēkam ir dota iespēja sadarboties ar Kosmiskajām enerģijām un pilnīgi apzināti pievērsties lielākajai un visaptverošākajai no tām – Mīlestībai, lai pielietotu to savas dzīves pilnvērtības uzturēšanai. Tas nozīmē, ka Cilvēkam ir dota iespēja atteikties no nepilnvērtīgākā savā rīcībā par labu pilnvērtīgākajam un to pielietot atbilstoši Saprāta un Mīlestības dabai un darbībai Cilvēkā un uz šīs planētas, kura dota kā viņa mājvieta Kosmiskajā telpā un vieta viņa augšanai pilnvērtībā – viņa Cilvēciskajai dzīvei.

Kultūra ir tāda Cilvēka iekšējā organizētība, kas sasaucas – saskan – atbilst Kosmosa radošās organizētības principiem. Kultūra ir cīņa ar haosu par labu pieaugošai radošai sakārtotībai – sakārtotība un sakārtotības radošā darbība. Kultūra ir sakārtotības – Gaismas godināšana.

Tādā kārtā mēs redzam, ka Kultūra Cilvēkam ir dota, kā viņa dzīves saturs un Dzīvības ietilpinājums un tāpēc Cilvēka dzīves pilnvērtība ir viņa Kultūras dzīvē, tās pilnvērtībā.

Līdz ar to,

Cilvēkam Pamatvērtība ir Cilvēka dzīvība viņa Kultūras dzīves pilnvērtībā. Tā, kā tā ir visiem Cilvēkiem vien līdz un vienādā mērā piemītoša, tad saprotams, ka tas ir Lielākais Labums, uz kuru orientējas un savas rīcības vērtējumos pielieto katrs Saprātīgs un Godīgs – Tikumīgs Cilvēks.

Cilvēks ir kolektīva būtne. Viņa brīvā griba – viņa Kultūra izpaužas, ir redzama viņa saskarsmē ar sev līdzīgiem, citām dzīvajām būtnēm un Dzīvības formām – tajā, ar kādām acīm viņš lūkojas Zvaigznēs un kādām domām piepilda savu dvēseli, kad sajūt, ka Zvaigznes tobrīd lūkojas viņa dvēselē. Cilvēka domu lidojums ­– tas, uz ko tās tiecas, ar ko saskaras un kā ietekmē citu Cilvēku un dzīvo būtņu dzīvi – ceļ tās pilnvērtību, ir viņa Kultūras radītājs. Tā kā Kultūra ir ceļš uz Lielāko Labumu, tad Lielākais Labums sabiedrībā un Cilvēcē ir tas, kas nodrošina Dzīvību un Cilvēciskās dzīves (Kultūras) labklājību iespējami lielākam Cilvēku skaitam iespējami plašākā labumu spektrā.

Godīgs Cilvēks ir tas, kurš savā darbībā orientējas uz Lielākā Labuma principa ievērošanu attiecībās ar visu apkārtesošo. Cilvēka Gods ir viņam piemītošā iekšējā vajadzība ievērot un pielietot Lielāka Labuma principu savā dzīvē, darbā un attiecībās ar apkārtesošo.

Katra Godīga un Tikumīga Cilvēka dzīve un rīcība tajā balstās uz Pamatvērtību un Lielākā Labuma principu.

Lielākā Labuma princips ģimenes dzīvē, sabiedriskajās un starpvalstu attiecībās, attiecībās ar citām dzīvajām būtnēm un formām, to dzīves vidi, iezīmē Evolūcijas ceļu uz Tikumisko Cilvēku, kurš savās sabiedriskajās attiecībās piekopjot Ētiski Ekoloģisko Tautas saimniecību, krāj sabiedrisko attiecību Kultūras kapitālu.

Kultūras kapitāla uzkrājums ir katra Cilvēka un sabiedrības Lielākais Labums – izaugsmes rādītājs.

Lielākā Labuma izaugsme dod visu no tā izrietošo Cilvēcisko Vērtību un citu, arī materiālo, vērtību, apgūšanai nepieciešamo lēmumu pieņemšanas neatkarību, ar tās realizāciju saistīto pienākumu izpildes tiesību brīvību un atbildību par šo tiesību pielietojumu, Tikumības, Mākslas, Zinātnes un Reliģiskās darbības kritērijus. Norāda tā visa izcelsmi, savstarpējās attiecības un darbības virzību. Lielākā Labuma princips ir visas Cilvēka dzīves jomas vienojošs un visa vērtēšanai pielietojams vērtību mērs, lieluma rādītājs un attiecību uzturēšanas mehānisms. Tad, kad Cilvēce paziņo daudzās Cilvēka Tiesības un Brīvības, pienākumus uzturošos likumus, ievieš izglītības reformas, aplūko ģimenes un Cilvēcisko attiecību izmaiņas, tad vienmēr aktuāls ir jautājums

- Kā vārdā tas notiek?

- Uz ko ir vēstas izmaiņas?

- Kā tās objektīvi vērtēt?

Tagad mēs nekautrējoties varam teikt –

{ Izmaiņas notiek Lielāka Labuma principa vārdā!

{ Tās vērstas uz Lielākā Labuma principa iedzīvināšanu!

{ Katru Cilvēka rīcību objektīvi vērtē pēc tās atbilstības Lielākā Labuma principam!

{ Pēc tā cik tas sekmē Lielākā Labuma principa realizāciju Cilvēces dzīvē!

Kultūra, kā organizācijas veids, ir norma – ierobežojums (nosakoša kvalitāte) un normas – ierobežojumu sistēma – tie ierobežojumi – aizliegumi, kurus Cilvēks uzliek savai darbībai tās zemākajās iespējamībās un līdz ar to paver ceļu darbības ausgtākajām iespējamībām. Kultūras attīstība ir šīs pašierobežojumu sistēmas pilnveidošanā, izsmalcināšanā un hamornizēšanā – sistēmas parametru tuvināšanā Kosmosa radošās organizācijas parametriem – savstarpējās atbilstības pieaugumā.

Tomēr pati Kultūra nav šie ierobožojumu parametri, bet šo parametru atbilstība augstākās kārtas sistēmas parametriem – pārveidotā Cilvēka Daba – tas, kas Cilvēku padara par Kosmosa iemītnieku – Dievišķi radošu un Dievišķu būtni.

Izaugsmes iekšējā daļā Cilvēkiem ir Jūtas un Sajūtas. Viņu sajūtas viņiem saka, ka viņiem ir saistība ar Tēvu, ka viņiem ir Tēvs un viņi ir vienoti ar savu Tēvu pat tad, ja viņi to kādu brīdi neredz vai neprot saskatīt tur, kur viņš visu laiku ir. Sajūtas viņiem saka, ka viņi nav vieni šajā pasaulē – visapkārt ir Tēvs arī citos savos bērnos – Cilvēkos – brāļos un māsās un Cilvēku jaunākajos un vecākajos Brāļos – daudzo Tēva radīto pasauļu iemītniekos.

No Tēva mantotās jūtas, arī mīlestības jūtas, liek izjust mīlestību uz Tēvu un visu, visiem brāļiem un māsām, lai kas un kādi viņi būtu. Mīlestība uz Tēvu liek tiekties pie Viņa un mīlēt visus (kristītus un baznīcas nekristītus) viņa bērnus katrā vietā, kur viņi dzīvo un katrā – Cilvēka, suņa, zivs, tauriņa vai zāles stiebra izskatā, kādu Tēvs, viņu mīlēdams tam ir devis. Cilvēkam ir dabiski tā mīlēt citus, tāpat kā Tēvs visus mīl gan kristītus, gan baznīcas nekristītus, katrā viņu izskatā. Tēvam visi viņa bērni ir vienādi mīļi, skaisti un gaidīti neatkarīgi no tā, kādā baznīcā tie ieiet, vai ieiet un vai ir tās kristīti, svētīti, iesvaidīti, u.t.t. vai nekad nav baznīcu redzējuši, bet priecājas par sava Tēva mīļo vaigu Zvaigznes, Zieda un Zivs izskatā! Māte Dzīvība vienādi visos rit!

Mīlestība un Tieksme pie Tēva katram viņa bērnam dod reliģiskās jūtas. Reliģiskās jūtas katram cilvēkam ir dabiskas un primāras jūtas. Mīlestība uz Tēvu un Māti katram viņu bērnam ir beznosacījuma mīlestība tieši tādēļ, ka caur to darbojas viņa reliģiskā atziņa – viņš Radītāju redz savos šīs pasaules vecākos un sagaida, ka arī viņi tieši tāpat kā viņa Radītājs pieņems viņu beznosacījuma mīlestībā tādu kāds viņš ir. Cilvēkam tas ir dabiski.

Nevienam sava Tēva bērnam neienāks prātā apšaubīt Tēva esamību. Neviens no viņiem neteiks – „Dieva nav. Esmu ateists”. Neviens neapšaubīs Tēva darbu un dalību viņa dzimšanā un nesāks izdomāt teorijas par to, kā Dzīvības ritējums varētu būt bez Tēva līdzdalības un vadības.

Cilvēks tieksies izzināt šo līdzdalību, vadību un pilnību. Cilvēks tiecas būt pilnīgs tieši tāpēc, ka grib būt vienots ar Tēvu un tātad būt kā viņš – viņam līdzīgs visā. Tas ir dabiski visiem Tēva bērniem. Puķe tiecas būt tāda pati kā tā, no kuras sēklas tā izauga un tauriņš tāpat izveidojas par tādu pašu kā tas tauriņš, no kura atstātās oliņas viņš izšķīlās. Visi grib būt kā Radītājs un atkārtot viņa darbus. Visi viņa radītie un darbu augļi.

Viņi visi, tiekdamies pie Tēva, to pašu tieksmi redz citos un tāpēc jūtas vienoti ar viņiem. No viena Tēva mantotās visiem kopīgās jūtas ļauj saprasties katram esot savā savdabībā. Zinot savu jūtu vērtību sev, katrs cilvēks zin to pašu vērtību citos.

{ Vērtība redz Vērtību.

{ Vērtība uztur un vairo Vērtību.

{ Vērtība saskan ar Vērtību.

Starp vērtībā, nav domstarpību un cīņas. Katrai vērtībai ir sava vieta, kurā tā ir Vērtība un tā netiecas aizņemt kādas citas vietu, jo tur tad tā vairs nav Vērtība. Mīlestība un vērtības atziņa iet caur cieņu. Mēs cienam citu cilvēku jūtas. Mēs cienam viņa Goda jūtas, viņa kauna jūtas, viņa Mīlestības jūtas, viņa gribu būt pie Tēva – viņa reliģiskās jūtas.

Cilvēkam nav tādas vajadzības – smieties par citu Cilvēka jūtām, tās pazemot vai citādi aizskart to, kas ir vērtīgs un mīļš – tīrs un svēts. Cilvēks netiecas to aptraipīt un tāpēc Cilvēkam nekad nav ko darīt ar tiesībām to darīt. Cilvēkam nav ko darīt ar to un tādēļ nav vajadzīga tāda vārda brīvība, kurā viņš var izteikt necieņu cita cilvēka jūtām.

Mēs redzam, ka ar „fundamentālisma briesmu” lozungu tiek aizslēpts tukšums tur, kur bija jābūt kristīga cilvēka dvēselei. Tie, kam nekā nav, apkaro tos, kuriem ir. Tie, kuriem nav fundamentālas cilvēcības, apkaro pamatos esošo tajos, kuriem Cilvēka pamats ir viņa Gars. Tur, kur ir Gars, ir Cilvēcība, Cilvēka dvēsele, Cilvēka jūtas, jūtīgums un līdzjūtība. Gars dod tuvību Radītājam, saites, saišu un tuvības redzēšanu citos. Gars piepilda ķermeni un piešķir to, ka mēs sakam – „Redzi – Cilvēks!”. Gars dod esamību, jo tikai pilnums ir īsts.

Tukšums ir šķitums, ilūzija. Tur, kur nav Gara, nav arī tā dāvanu, kuras piepilda un padara Cilvēku īstu. Tur, kur nav Gara, nav arī Cilvēka. Tur, kur nav Gara, ir tikai iluzoras Cilvēku ēnas – tukšas čaulas, bez Cilvēciska satura. Ar „islama fundamentālisma briesmu” lozungu maskē „kristīgās pasaules” iluzoriskumu un cilvēku trūkumu tajā. Ar to maskē to, ka tā ir ēnu – jau mirušo pasaule, kura pamazām beidz savu pastāvēšanu.

Tagad daudz runā par katastrofām un kataklizmām, bet tik pat kā nemaz par Nākotnes veidošanu. Tagad gaida asteroīdu krišanu, vulkānu darbību, ledus kušanu un cunami viļņus. Kataklizmas redz kādā ārējā spēkā, kurš nāks un aiznesīs „nevainīgās” dzīvības, tomēr neviens negrib redzēt, kā norisinās Cilvēces iekšējā kataklizma. Kataklizma, kura tiek gaidīta kā ārējs naidīgs spēks, jau sen darbojas Cilvēku iekšējā – dvēseles telpā.

Cilvēks ir tikai tad, kad viņš ir kopā, kā viens vesels, kā Radītāja un Cilvēces daļa. Tad, kad nav veseluma – Cilvēka nav. Cilvēks ir viņa saprātīgā darbība, jo tikai tā mums parāda viņa esamību. Veselums dod saprātīgumu, nošķirtība to liedz. Kataklizma izplatās līdz ar pieaugošo nošķirtību un tā arī ir tā kataklizma, kura piemeklē Cilvēci – Saprātīguma zudums. Nesaprātīgu darbību atnestais posts.

Tiem, kuri Ir (ir Pilni) viņu Radītājs saka – „Es esmu tas, kas es esmu” un „Viss, kas ir īsts, ir manis radīts”, un „Es esmu tas viss īstais, ko manis radītu, Tu redzi sev apkārt”, un „Tu esi manis radīts un Tu esi tik cik esi kopā ar mani”.

Cilvēks kā Radītāja daļa, ir „tas, kas viņš ir”, jo nevar būt nekas cits, vai vis kas kopā un nekas pats par sevi. Cilvēks ir tas, kas viņš ir – Cilvēks nevar būt „šis un tas – viskautkas”. Cilvēks ir tā viņu veidojošā savdabība, kas viņu veido, kā saturam atbilstošu formu un to piepildošo saturu – formas un satura vienība.

Savdabība – „es esmu tas, kas es esmu” nāk kopā ar vienību un vienprātību savdabīgo un savdabībai piederīgo vidū. Vienprātība uztur un veido savdabību un savdabība meklē vienprātību. Tas, kurš ir tāds un grib tāds palikt, meklē citus tādus pašus un veido atbalstošas vienprātības.

Tas, kurš ir tāds – kurš kaut kas ir, var tāds būt tikai tik ilgi, kamēr viņš tāds paliek. Tad, kad viņš vairs nav tāds – tad viņš beidz pastāvēt kā tāds, kas viņš ir. Tad, kad viņš nav tas, kas viņš ir, tad viņa vairs nav. Tas, kurš zaudē savu savdabību, zaudē to, kas viņš ir, un līdz ar to beidz būt. Tur, kur viss ir viss, nav nekā noteikta – nav arī nekā cita, tā vietā, kas beidza būt – nav savdabības, nav vienprātības un nav arī Saprātīguma. Neatbilstošo čaulu atstāj saturs, kurš nevar darboties caur to, kas vairs nav nekas īsts un kaut kam esošam derīgs. „Tas, kas der visam – neder nekam.”

Opera ir Opera tad, ja tajā ir Opera un nekas cits kā vien Opera. Tad mēs ejam uz Operu un esam bijuši Operā, jo neesam bijuši nekur citur kā vien Operā. Operu par tādu padara tās saturs, gars, atmosfēra – tas neatkārtojamais, kas ir Operā un ko mēs ejam baudīt tur, kur tas ir – mēs ejam uz Operu baudīt Operu.

Balets ir Balets uz Baleta skatuves. Ja balets ir stacijā, tad stacija vairs nav stacija, bet balets vairs nav balets. Tad uz baleta skatuves arī ir stacija. Ja visur ir stacija, tad baleta vairs nav nekur, tāpat kā izzūd arī stacija. To aprok viss tas, kas stacijā tiek sabāzts. Ja lauki nav lauki, tad arī pilsēta nav pilsēta un ja katrā vietā nav tas, kam tur jābūt, tad nekur nekā nav.

Bērni uz skolu iet mācīties. Skola ir skola tad, kad tā ir skola, kad tajā ir tās gars, atmosfēra un elpa, kura katram ienācējam saka – „Te būs vienprātīga mācīšanās un nekas cits te nebūs, kā vien mācīšanās. Visas citas nodarbes lai te neienāk un netraucē mācīšanos. Naudas mijējiem nav vietas templī savu naudu žvadzināt. Templī ir Radītāja elpas vieta. Skola ir Saprāta un Saprātīgas vienprātības elpas vieta.”.

Visu saliekot vienā, tas viss tiek zaudēts – tas viss pārvēršas par neko – zaudē savu saturu un beidz pastāvēt – zūd Savdabība, Vienprātība un Saprātīgums. Katrs „visa esamības” vietu velk uz savu pusi un nekā īsti tur vairs nav. Mikroskops nevar būt termofors un skola nevar būt slimnīcas palāta. Mežonīgo tautu ziemas mītnes bija lielas puspagraba celtnes, kurās zem viena jumta mitinājās un savus darbus darīja visa cilts kopīgi. „Kopienu centri” skolās ir atšķirību un tātad attīstības iekarojumu zudums. Tā ir atgriešanās pirmatnējās mežonības stāvoklī. Tā ir kataklizma!

Kas grib būt viss – tas nav nekas – tā vienkārši vairs nav!

Katrs Cilvēks piedzimst brīvs tādā nozīmē, ka Daba un Radītājs neliek šķēršļus viņa iekšējās būtības darbībai un atbalsta, visādi veicina viņa labāko spēju attīstību. Dzimstot katram šūpulī tiek liktas tās viņa rakstura īpašības un vērtības, kuru attīstībai un lietošanai šīs dzīves apstākļi ir vispiemērotākie. Katrs piedzimst par to, kas viņš ir. Cits viņš nevar būt, jo ir tas, kas ir. Katram šajā dzīvē ir tā vieta sabiedrībā un tas mūža darbs, kuru darot viņš ir laimīgs.

Pat darba lopiem katram ir sava vieta. Ēzeli, zirgu, vērsi un kamieli vietām nesamainīsi. Cilvēks nevar būt laimīgs un pilnvērtīgs pārvietojoties un „pārkvalificējoties” par to, par ko tagad vairāk maksā. Tas, kurš tāds nav, nekā nevarēs kvalitatīvi darīt to darbu, kam viņš nav dzimis. Pat vergiem katram deva to darbu un pienākumus, kuri bija veicami ar viņa spējām, dabu un prasmi. Pat no verga ieguva labāko, uz ko viņš bija spējīgs, ņemot vērā viņa būtības labāko daļu. „Pārkvalificēšanās” ir Cilvēka iekšējās būtības iznīcināšana – iztukšošana un noliegšana.

Iekšējā čaulu tukšība noārda čaulas – visu padara par neko. Tieši pret to iestājas fundamentālisti. Fundamentālisms pieprasa katram būt tam, kas viņš ir tur, kur viņš ir un neļauj būt nekam citam.

{ Fundamentālisms pieprasa vienprātību.

{ Fundamentālisms pieprasa Savdabību, Savdabības ievērošanu, cienīšanu un saglabāšanu.

{ Fundamentālisms necieš tukšumu, jo ir piepildīts.

Pielietojot līdzekļus, kādus pieprasa tā fundamentālisma forma, kura „to, kas tas ir, padara par to, kas tas ir” – Opera ir Opera, Balets ir Balets, Stacija ir Stacija, lauki ir lauki, bet Skola ir Skola tāpēc, ka tā nav nekas cits. Katrā no tām ir sava Savdabība un vienprātība starp tām, gan par to, kas tās ir, lai varētu būt, gan par to, kā būt par to, kas tās ir, gan par to, ka tām visām ir jābūt, jo tur, kur „viss ir viss”, kāds var arī nebūt, jo tas nav vairs nekas īpašs, var būt arī citur, tā vietā var būt arī kas cits vai arī nebūt nemaz.

Tāpēc visi tie, kuri ir un grib būt, meklē savu savdabību sargājošo vienprātību savā fundamentalitātē, lai visapkārt esošajā kataklizmā saglabātu savu esību – „es esmu tas, kas es esmu”. Mēs savā vienprātībā un Savdabībā esam tie, kas mēs esam, tik ilgi, kamēr tas, kas mēs esam ir mūsu dzīves negrozāmais pamats. Tādā viedā, dzirdot jautājumu,

- Kas mēs esam?

mēs vienmēr atbildam – mēs esam tie, kas esam –

{ Saprātīgi, Vienprātīgi un Savdabīgi Kultūras fundamentālisti.

{ Tāpēc arī esam.

{ Tāpēc mums ir Garīgā izaugsme.

„Kas mēs esam”

Kultūra vieno.

Kultūru uzlūkojot kā darbu ar Vērtībām – zemāko Vērtību pacelšanu un pārveidošanu visaugstāko kārtā – visaugstāko Vērtību atklāšanu tajās, mēs redzam trīs savstarpēji saistītus Kultūras darbības laukus.

{ Darba Kultūra.

{ Sabiedrisko attiecību – politiskā kultūra.

{ Progresa Kultūra.

ÿ

Kultūra ir pašierobežojumu sistēma (īpašais tikai šai kultūrai piemītošais pazīmju kopums, kurš izslēdz visas citas, šim kopumam nepiederošās pazīmes) tāpēc būt Cilvēkam ir nest sevī kultūru – savu pašierobežojumu – būt Cilvēkam ir just robežas un robežu nepārejamību – būt „sakompleksotam” moderno „psihologu” valodā.

Tie, kuros ir pašierobežojumu sistēma – Kultūra, ir Cilvēki.

Tie, kuri jūt robežas un to nepārejamību – nevēlas, tās pāriet, ir Cilvēki. Tie, kuros nav Kultūras (pašierobežojumu sistēmas) robežu un to nepārejamības sajūtas, nav Cilvēki.

Robežas nepārejamību uztur Goda un Kauna sajūtas. Goda jūtas rāda, kas ir jādara, lai saglabātu un attīstītu savu Kultūru (pazīmju kopuma neaizskaramību un papildinātu tās ar saskanīgām pazīmēm – ierobežojumu sistēmas izsmalcināšanas virziena turpināšanu) tās dabiskajā gultnē. Kauna jūtas savukārt attur Cilvēku no darbībām, kuras veicot, Cilvēks pārkāpj robežas, aiz kurām tas zaudē savas Dvēseles Cilvēcību – pārstāj būt Cilvēks.

Cilvēka Gods viņu virza uz esošo vērtību uzturēšanu spēkā – uz to cienīšanu, cienot Cilvēkus, kurām tās ir vērtības, uz jaunu vērtību meklēšanu, attīstīšanu un radīšanu. Cilvēka Gods šajā gadījumā vedina Cilvēku uz saudzību saskarsmē ar citu Cilvēku Dvēseles dzīvi. Saudzība nepieciešamības gadījumā pieļauj vērtību izpēti, analīzi un konstruktīvu kritiku, bet tai tomēr vienmēr ir vērtību attīrīšanas, sapratnes un nostiprināšanas raksturs, tai vienmēr ir tieksme attīrot izcelt labāko dvēseles dzīvē.

Cilvēka kauna jūtas attur Cilvēku zaudēt vērtības, vērtības devalvēt un pievērsties viltus vērtībām – par tādām uzstādīt to, kas noved pie vērtību sabrukuma.

Kosmoss dzīvo sadarbojoties, saskaņojoties, vienojoties un dodot iespējas, izmantojot dotās iespējas augstākai saskaņai, sadarbībai un vienotībai.

Atkarībā no tā, kas sabiedrībā ir pārsvarā – Gods vai netiklība (atkrišana no Goda un tā vadības) stimuli un ietekmes uz to iedarbojas pilnīgi atšķirīgi. Veselīgā sabiedrībā norādījumus uz trūkumiem iedarbojas uz Kauna jūtām un var situāciju atveseļot, jo neviens negrib būt slikts tur, kur ir kopīgi „labā” un „sliktā” kritēriji. Veselīgā sabiedrībā problēmas risina, izejot no tā „kā rīkojas kulturāli Cilvēki”. Konstruktīva pašorganizācija neizbēgami, pieņemot labāko, liek atteikties no visiem sliktākajiem variantiem un izpaužas kā pašierobežojumi.

{ Darbs Cilvēkam ir visu iespēju nesējs.

{ Katram labklājība ir viņa paša rokās un darītā darba mērā.

{ Katram jādzīvo paša darītā darba augļos.

22. turpinājums

Ja kāds grib labāk dzīvot, tad viņam pašam ir labāk un vairāk jāstrādā. Tad saprātīgs darbs atnes kā materiālo, tā arī dvēselisko labklājību un tikumisko pilnvērtību. Katra īsta augšupeja ir tikai tikumības pieauguma mērā un virzienā. Par darbu ir uzskatām tikai tas, kas ir tikumības diktēts un tikumības vārdā, tikumības īstenošanai pildīts. Tas, kurš savu labklājību cer iegūt nodarbinot kādu savā labā, iegūst labklājības ilūziju, tikumības pagrimumu un visas dzīves sabrukumu.

Tikumība dod redzēt Nākotnes perspektīvas. Tas ir – Tikumība ļauj redzēt Nākotnes iespējas – Vīzijas un nejaukt tās ar viltus iespēju – ilūziju lamatām. Tikumība dod tālredzību – tālu pārskatu procesu virzībā un neiesaistīšanos bezperspektīvā darbībā – tukšā rosībā. Tikumība Cilvēku orientē uz Nākotnes sasniegumu vērtību, liek visu šodienējo darbināt Nākotnē esošā labā un vārdā, dēļ kā šodienas dzīvē vienmēr pievērsties labākajam un derīgākajam kā Nākotnes sēklai. Tikumība Cilvēkam saka – „Labāk mednis kokā, nekā zīle rokā!” Tikumība Cilvēku māca atbalstīt un uzturēt veselīgāko, daiļāko un perspektīvāko, tā Nākotnē mazinot slimo, kroplo un traucējošo.

Netiklība ved uz ciešanu, slimību un sabrukuma vairošanu, tāpēc tās uzmanība pievēršas tizlajam un sabrūkošajam. Netiklība ir tuvredzīga, vienmēr baudas izslāpusi un iekāres bada mocīta. Netiklība Cilvēku kārdina – „Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā!” Netiklība ir sabrukuma procesa redzamā norise. Netiklībā iesaistītajam nav nākotnes. Tāpēc netiklība nedomā par nākotni. Netiklība visu sev pieejamo negausīgi grib tūlīt, tepat un vislielākajā daudzumā. Netiklība noposta netikļa nākotni.

Tikumība tautas saimniecībā liek orientēties uz pašos esošajām, uzkrātajām un potenciālajām spējām apgādāt sevi ar sev vajadzīgo, savstarpējo sadarbību un sadarbību ar kaimiņiem kopīgo vajadzību apmierināšanai. Tas liek ņemt paša uzkrāto, esošo un to ieguldīt Nākotnē. „Nākotne caur šodienu izaug no pagātnes.” Tādā kārtā visa Nākotne ir tikai pašu rokās un pieder tajā savus reālos resursus un darbu ieguldījušajiem. Tādā Nākotnē un tautas saimniecībā nav parādu un kredītu. Viss – pagātne, tagadne un Nākotne pieder pašiem darba darītājiem.

Bezparādu un bezpeļņas tautas saimniecībā nav parādu piramīdas, tāpēc tai ir attīstības perspektīva, kurā ambīcijas vienmēr sakrīt ar esošajiem resursiem, ambīcijas izriet no tikumības dotajām iespējām un to realizācija notiek Tikumības ietvaros un kontrolē. Tikumiskā tautas saimniecībā vajadzības izriet no reālā (reliģiskā, zinātniskā un mākslas) Kultūras attīstības procesa tempa un virziena, kas kaimiņiem vienmēr ir savstarpēji papildinoši saskaņots, tāpēc tādā realitātē katras tautas labklājība ir atkarīga no pašas darba un tās vērtību ieguldījuma kaimiņu labklājībā. „Katrs ir stiprs tik, cik stipri ir visi apkārt esošie.” „Ir labi un droši būt zinošam, pārtikušam, stipram un drošam starp citiem zinošiem, pārtikušiem, stipriem un drošiem.”

{ Dabiskajā Kārtībā valda saskaņa.

{ Saskaņā katra vērtība papildina un atbalsta kādu citu vērtību.

{ Prasība pēc iecietības (kas nav tolerance – tolerance ir nepretošanās postošai darbībai – netikumībai) parādās tur, kur ir vērojams kāds novēršams Dabiskās Kārtības pārkāpums.

{ Dabiskajā Kārtībā tautas saimniecība balsta un ir politikas resurss, kura savukārt uztur Kultūras dzīvi.

Kultūra un Kultūras dzīve dod savas Nākotnes plānošanas iespēju, vajadzību un resursus – Neatkarību lēmumu pieņemšanā un Brīvības līdzekļu izvēlē Nākotnes veidošanai.

Dzīves kvalitātes pamatos ir iedzīvotāju dzīves vides un formu sakārtotība, veselība, izglītība un pārvaldes orgānu darbības kvalitāte, kas ir bāze Zinātnes un Mākslas pieejamībai un darbībai. Tās savukārt veido, uztur un iedzīvotājiem padara pieejamas sadzīvē lietojamās tehnoloģijas, drošību un Kultūras dzīvi. Kultūras dzīve visā sistēmā ir būtiskākais aspekts.

{ Kultūras dzīve dod iespēju uzstādīt tautas dzīves un attīstības mērķus, izstrādāt to sasniegšanas stratēģijas, atrast un pielietot resursus un to izmantošanas līdzekļus.

Kultūras dzīve dod iespēju nenonākt atkarībā no hegemona, bet atkarībā nonākušam atrast ceļu uz Neatkarību, Neatkarību iegūt un pareizi izmantot iespējas tās saglabāšanai. Tāpēc katrs, kurš tiecas pēc hegemonijas, vispirms izskauž un grauj pakļaujamā Kultūras dzīvi, Kultūras nesējus – darbiniekus, Kultūras pārmantojamību – Mākslas priekšmetus un tradīcijas, sadzīvi, ģimenes attiecības, vēsturisko atmiņu un piemiņas liecības – priekšmetus un objektus. 

{ Tautas Kultūras līmeni uztur Tikumība.

{ Tikumība ir Kauna – Goda jūtu sistēmas darbība Cilvēkā.

{ Tikumības izaugsmi iezīmē Lepnums, bet Tikumības sabrukumu vienmēr pavada pazemojums.

Tāpēc hegemons atņem to, ar ko Cilvēks varētu lepoties, bet tā vietā liek piedzīvot pazemojumus. Kultūras dzīve ir darbs ar Vērtībām – to atrašana, attīrīšana, vairošana un sargāšana. Vērtību klātbūtne dod lepnumu, bet vērtību zaudēšana pazemo. Kā lepnums, tā arī pazemojums iezīmē Cilvēka attiecības ar vērtībām un veido attieksmi pret tām vai parāda attiecību dinamiku. Tur, kur Cilvēks jūt saskarsmi ar vērtību (subkultūru gadījumā – viltusvērtību), viņu pārņem Lepnums. Tur, kur Cilvēks pats konstatē savus trūkumus attiecībās ar Vērtību, Cilvēks izjūt Kaunu, bet tur, kur Cilvēks jūt ārēju spiedienu Vērtību zaudēšanai, tur viņš piedzīvo pazemojumu.

Vērtības ir jāsargā.

Tāpēc tur, kur Cilvēks ir sargājis un nosargājis savas Vērtības, viņš ir Lepns. Tur, kur viņš nav to darījis, tur viņu grauž Kauns, bet tur, kur no ārpuses grauj viņa Vērtības, tur Cilvēks tiek pazemots.

„Būt Cilvēkam Cilvēku vidū”

{ Kultūra dod iespēju izmantot caur fundamentālo Pamatvērtību nākošo Labvēlību – un atbildēt tai ar Savu Pateicību – Lielākā Labuma principa likšanu savas dzīves centrā.

Katrs indivīds, kā to veidojošo elementu kopums, pats ir kolektīvs un tas, kā elements ietilpst kādā augstākstāvošā kolektīvā. Katram kolektīvam individuālisms ir spēja vienot un saskaņot savus elementus kopējā elementu dzīves labklājībā ar pietiekami ilgstošu nākotnes perspektīvu, bet kolektīvismā mēs redzam tāda elementu kopuma spēju iekļauties augstākstāvošā kolektīvā. Tāpēc indivīds ir Gribas brīvības nesējs, bet kolektīvs ir šīs brīvības pielietojuma virziena un kvalitāšu regulators – tās derīguma radītājs un vērtētājs. Derīga ir tikai tā Gribas brīvības darbība, kura nāk par labu kolektīvam. Tādā kārtā indivīda attīstības pakāpi rāda viņa spēja darboties – strādāt – darīt derīgu darbu saskaņā ar augstākstāvoša kolektīva interesēm. Cilvēces attīstību un tās attīstības apstākļus veidojošās augstākattīstītās būtnes, to hierarhija arī ir kolektīvs, kurš pārstāv augstākstāvošu kolektīvu – Kosmosu un darbojas tā interesēs. Tāpēc

{ Cilvēces un Cilvēka Vērtības mērs ir spēja iekļauties Kosmosa kolektīvā, strādāt tā vadībā un interesēs.

{ Cilvēks ir Cilvēks tik, cik viņš spēj saņemt Kosmosa vadību un strādāt Kosmosa labā, lai, esot tā daļa, savu spēju robežās tālāk izplatītu tā Labvēlību, uzturot Lielākā Labuma principu tur, kur pie Cilvēka mazākajiem brāļiem tā nonāk caur Cilvēka Sirdi un viņa roku darbu.

Katras sabiedrības dzīve ieņem trejus „stāvus”, kuros tā vieno savu pagātni ar Nākotni un pārveido pati sevi – taisa savu vēsturi. Nākotnes veidošana ir vienīgais attaisnojums katrai šodienas darbībai. Pagātne – tās uzkrājumi ir Nākotnes veidošanas pamats, bet šodienas sabiedriskā dzīve ir veids, kādā pagātne pārtop Nākotnē. Cilvēks var veidot tikai tādu Nākotni, kāda izriet no viņa iepriekšējo pūļu rezultātiem – no tā, ko viņš ir uzcēlis savā darbībā. Neviens nevar noārdīt visu uzcelto, atteikties no uzsāktā un vadītā ceļa un pēkšņi sākt citu ceļu, citas Nākotnes veidošanu, kura nav iepriekšējā ceļa turpinājums. Iepriekšējā ceļā viņš ir izveidojis sevi un visu, kas ir ar ap viņu.

Cilvēks un viņa dzīves veids, dzīves vide ir viens vesels. Mainot vides elementus vai darba paņēmienus un sabiedriskās attiecības, nevar mainīt Cilvēka iekšējo dabu – Kultūras formu, kādu Cilvēks ir sevī attīstījis savā attīstības ceļā. Mainot vides elementus vai darba paņēmienus, var pārtraukt iepriekš uzsākto Nākotnes celtniecību, bet nevar sākt jaunu ceļu. Vide un darba paņēmieni ir tikai rīki un līdzekļi, ar kuriem darbojas Cilvēks – viņa Kultūra. Līdzekļos nav un nevar būt esamības jēgas. Tāda jēga ir tikai līdzekļu pielietojumam. Tāpēc Cilvēka dzīvei jēgu piešķir tās pūles, kuras viņš iegulda savas Nākotnes veidošanā – tajos uzkrājumos, no kuriem izriet viņa Nākotne.

{ Šodienas dzīvei vērtību piešķir Nākotne.

Tāpēc trejās Kultūras darbības formās varam saskatīt stingri noteiktu sistēmu, kurā ir zemākās un augstākās formas, un zemākās kalpo augstākajām.

Zemākā, kurā redzam visu vēsturisko ceļu, ir sabiedrības fiziskā un intelektuālā darba dzīve attiecībās ar dabas resursiem materiālo vērtību radīšanai. Darba Kultūru tajā uzrāda ne tikai izmantojamie resursi un pielietojamās tehnoloģijas, bet arī darba organizācijas formas – tas, uz ko ir vērsts darbs – uz sabiedrisko vai individuālo labumu. Vai darbs veido katram savu – viņa individuālo vai visiem kopīgo Nākotni. Sabiedrības darba Kultūras attīstības līmenis ir redzams pēc darba ieguldījuma daudzuma tās kolektīvajā Nākotnē.

{ Tā sabiedrība, kurā darbs apzināti vērsts uz Kopības uzturēšanu un veidošanu, ir augstāk attīstīta sabiedrība tāpēc, ka tādā darba organizācija ir ciešākā saistībā ar Kosmosa radošās organizētības principiem.

Tā ir augstāku darba Kultūras līmeni sasniegusi sabiedrība. Augstāks darba Kultūras līmenis ir bāze augstākam sabiedriski – politiskās dzīves Kultūras līmenim. Līdz ar to politiskās un sociālo attiecību dzīves līmenis nav atkarīgs no ražošanā un sadzīvē pielietotajiem resursiem, materiāliem un tehnoloģijām, bet no darba daudzuma, kādu Cilvēki pieliek kolektīvās Nākotnes veidošanai. Cilvēks, kā kolektīva esamības forma un kolektīvas esamības formas daļa, tādā veidā ir augstākā harmonijā ar esamību, kuru iemieso un kurā iekļaujas caur tādu darbību.

Cilvēks izjūt lielāku dzīves pilnvērtību un apmierinātību tāpēc, ka saskata plašāku Nākotnes perspektīvu, kuru neierobežo šodienas iespēju šaurība. Tas savukārt veido viņa skatījumu uz līdzcilvēkiem, kuri pārstāj būt traucēklis un konkurenti, bet iegūst darba un dzīves biedru lomu Cilvēka dzīvē – kļūst par tiem, kuri palīdz veidot Nākotni. Līdz ar to katra paša Nākotne ir tik laba, cik labi ir apkārt esošie biedri. Tas rāda nepieciešamību ieguldīt pūles savu biedru attīstībā – apstākļu radīšanā viņu ātrākai attīstībai. Līdz ar to Cilvēka Kultūras dzīve ir tik pilnvērtīga, cik daudz pūļu viņš ir ieguldījis savu dzīves un darba biedru augšupejā. Tādā kārtā sabiedrības sociālā – politiskā dzīve iegūst Kultūras celtniecības raksturu un ir vērsta uz Cilvēcisko Vērtību attīstību un to radīto interešu apmierināšanu.

No tā izriet trešā Kultūras dzīves joma – Progresa virzīšana – kura sevī ietver Mākslas dzīvi – Ideālu ieviešanu Cilvēka apziņā, Zinātni – atbilžu meklēšanu uz Reliģijas uzstādītajiem jautājumiem un tās iezīmēto attīstības virzienu iemiesošanu konkrētās tehnoloģijās un materiālos. Zinātne tādā sabiedrībā dod piedzīvot to, uz ko Reliģija ir vedinājusi un ieinteresējusi Cilvēku.

Zinātne tādā kārtā tuvina Cilvēku Dievišķajai pasaulei ar tās dzīves iespējām!

ÿ

Akadēmiskā zinātne un tās zinātniskā metode pretendē uz objektivitāti pasaules izziņā. Tā apgalvo, pieņem par zināmu, prasa, lai arī citi to pieņemtu par zināmu – ticētu tās pieņēmumiem un apgalvojumiem (tikai tos viņa pieņem kā līdzīgus savā vidē), bet vēlāk pati šos apgalvojumus apgāž, noraida, atsakās no tiem un tagad prasa, lai tiktu pieņemti tās jaunie apgalvojumi – zinātne prasa mainīt ticību katru reizi, kad tā paziņo, ka ir kļūdījusies. Tātad te mēs esam pilnīgā subjektīvu darbību un attiecību laukā. Zinātni nevar atdalīt no ticības. Zinātne ir pieņēmumu pārbaudes, rezultātu apkopojumu un no tiem izdarīto secinājumu lauks cilvēka darbībā un attiecībās ar vidi tās izziņā.

            Iesākumā ir pieņēmums, kurš izriet no kāda uz agrāk esoša pieņēmuma pamata izdarīta pētījuma pamata vai prāta (domu) eksperimenta. Pieņēmums satur intereses un jautājumu cēloņus, kā arī šos jautājumus un interešu attīstības virzienus. Pieņēmums pats var būt patiess vai kļūdains. Agrāk esošais pieņēmums jauno virza tālāk jau esošajā virzienā. Prāta eksperiments var būt īsts, šķietams, kļūdains vai patiess. Pieņēmums nevar iziet ārpus dažādu apstākļu – kā objektīvu dabas likumu, tā subjektīvu – paša zinātnieka vai zinātnieku grupas un zinātnes vispārējā stāvokļa noteiktu ierobežojumu lauka. Pieņēmumam ir subjektīva daba.

            Vēlāk nāk pētījumi, to rezultātu interpretācija un no tiem izrietoši secinājumi. Pētījumi ir atkarīgi no pieņēmumiem. Zinātne neizskata jautājumus, kurus uzskata par nezinātniskiem, aplamiem vai nevar izskaidrot no savu zināšanu, pieņēmumu (paradigmas) un pētniecības iespēju (iepriekšējo pieņēmumu pētījumu virziena radīts stāvoklis) viedokļa. Rezultātu interpretācija ir atkarīga no iepriekšējo pētījumu virzienā iegūtajiem rezultātiem un tās uzskatu (interpretācijas un pieņēmumu sistēmas) skolas, pie kuras pieder pētnieks.

            Secinājumi var būt pareizi vai kļūdaini. Bieži vien, tos uzlūkojot, var redzēt, ka pētnieks īsti nezina iegūto rezultātu īsto nozīmi – tas ir – viņam liekas, ka viņš pēta viņa iedomāto problēmu, bet patiesībā viņa iegūtie rezultāti nāk no pavisam cita parādību lauka. Strādājot plaša ietekmju spektra apstākļos, no kuriem tiek ņemti vērā tikai ierobežotā skaitā esoši, pētījumu rezultāti vienmēr ir nepilnīgi un pat aplami, jo tiek pieņemts, ka tie notiek noteiktos, zināmos, paredzamos un vērā ņemamos, atkārtojamos apstākļos.

Novērotāja klātbūtne (tātad viņa personības īpašības) maina kā novērojumu objektu, tā iegūto rezultātu. To jau zinātne ir sapratusi un ķīmijas laukā pierādījusi. Eksperimentāli pierādīts, ka ķīmiskajām vielām parādās jaunas īpašības un strukturālas pārmaiņas, atkarībā no eksperimentētāja klātbūtnes un viņa apziņas stāvokļa. Divu dažādu cilvēku rokās esoša sēra vai skābekļa īpašības atšķiras. Vieni ārsti saka, ka oksidētāji ir kaitīgi, citi, tieši pretēji – ka tie ir veselīgi. Tā ir – ieelpotais skābeklis atšķirīgi mainās plaušās, kurās ir nonācis.

            Tas, kāda interpretācija un secinājumi tiks izdarīti, pilnībā ir atkarīgs no mūsu ticības par labu kādiem mūsu pieņēmumiem. Varam sarīkot eksperimentu – publisku cirku – „neticīgā Toma” polemiku ar veselo saprātu pārstāvošu zinātni.

            Mēs visi zinam, ka mūsu planētas sauszeme nav viengabalaina. Mēs zinam, ka ir pasaules daļas. Mēs zinam, ka ir Amerika, bet es ņemos apgalvot, ka neviens man nevarēs pierādīt tās eksistenci tik ilgi, kamēr es pats tam negribēšu ticēt. Ir tikai viens veids, kā likt man ticēt Amerikas eksistencei ar pierādījumu palīdzību – likt man mainīt savu attieksmi pret pierādījumiem un pašu Amerikas eksistences iespējamību. Pētījumu rezultāti maina mūsu ticību par labu vai pret kādu pieņēmumu, ja mēs tos atzīstam par ticamiem un vēlamies pieņemt par ticamiem pierādījumiem.

            Pētījumu virziens, rezultāti, to interpretācija un secinājumi ir subjektīvi, tieši par tik, cik tos izdara cilvēka apziņa – pilnīgi subjektīva pasaule, ja tā nav ņēmusi vērā ārpus tās esošo augstāk attīstīto saprātīgo būtņu un spēku norādījumus un veikusi darbības, kuras šo subjektīvo apziņu objektivizē – saskaņo ar apkārt esošajām realitātēm – maina apziņas attieksmi pret ienākošajām ietekmēm (pierādījumiem, sajūtām, u.t.t.). Taču pašas šīs būtnes un spēki ir ārpus šīs apziņas darbības lauka tāpat, kā ir ārpus šīs apziņas uzturētās zinātnes darbības un iespēju lauka. Šo būtņu un spēku norādījumiem jātic tieši tāpat, kā esošās zinātnes stāstiem par to, ko tā domājas esam zināmu par savu pētījumu vidi, tur esošo un tā dabu. Kā viens, tā otrs ir pieņemams ticībā tikai par tik, cik tas saskan ar ticētāja dzīves pieredzes, veselā saprāta un sirdsapziņas sintēzi – viņa inteliģenci.

            Nevienam nevar pierādīt vairāk, kā viņš pats meklē apstiprinājumus saviem pieņēmumiem.

Pieņēmumi nosaka pētījumu virzienus.

Pētījumu virzieni – iegūtos rezultātus.

Rezultāti – secinājumus.

Secinājumi formē attieksmi.

Attieksme virza pieņēmumus.

            Tādā kārtā, tāda zinātne ir savu pieņēmumu pierādīšanas māksla, bet ne objektīvās realitātes izziņas darbs. Objektīvās realitātes izziņas darbs prasa iepriekšēju pētnieka apziņas objektivizāciju ar tam sekojošu apkārt esošajā laukā esošā kopuma un tā stāvokļu objektīvu fiksāciju. Tas ir – pētījumiem ir jāiziet no zināšanām par pilnu esošā esamību, bet ne no tā, ko pētnieks šajā esošajā ir sataustījis tikai tāpēc, ka nejaušība vai viņa apziņas kaprīzes viņa meklējumos viņu tur ir novedušas. Zinātnes pētījumu virzieniem ir jābūt pārdomātu un atbildīgu lēmumu virzītiem, bet ne nejaušu „zīdaiņa tveršanas refleksu un iespēju” – „ko sagrābj, to – mutē” diktētiem.

            Tagad zinātne darbojas pēc principa – „Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko.” Nezinot kopumu, rausta kloķus, spaida pogas, atskrūvē skrūves un bāž pirkstus caurumos, kurus atrod tajā zonā, līdz kurai var aizsniegties vai noliekties. Līdz zināmam brīdim tas ir interesanti tiem, kas to dara, bet tas nav saprātīgi. Saprātīgi ir pieņemt piedāvāto kopuma aprakstu un instrukciju noteikumus, kuri jāievēro kontaktos ar šo kopumu. Tad tas ir izzināms. Tagad tāda pogu spaidīšana un pirkstu bāšana pieejamajos caurumos ir sevis maldināšana, pakļaušana briesmām un kopuma bojāšana.

ÿ

            Zinātne, kā process, notiek katrā pētniekā atsevišķi, tādā mērā, kādā viņš ir pētnieku kopumā un šī kopuma daļa, tāpēc zinātnes rezultāti (esot atkarīgi no pētnieku personību kvalitātēm, tehniskajām iespējām, resursiem un pasūtījuma u.t.t.) ir kolektīvi sasniegumi.

Te ir jājautā:

- Vai ir iespējams, ka kādas pētnieku grupas kvalitātes, iespējas un resursi ir augstākas par citu pētnieku grupu kvalitātēm, iespējām un resursiem savā zinātnes jomā?

- Vai ir iespējama tāda pētnieku grupa, kuras rokās ir tādi rezultāti, kādu nav citām grupām un tām nevar būt kādu viņu personisko kvalitāšu, pieņēmumu vai pētījumu specifikas (tehnoloģiju, resursu u.t.t.) dēļ?

- Vai ir iespējama tāda zinātnieku kopa, kuras rokās ir tādas zināšanas par kopumu, kādas nav tagad esošās akadēmiskās zinātnieku paaudzes rokās?

- Vai ir iespējams, ka tādas zinātnieku kopas pētījumi apgāž akadēmiskās zinātnes pieņēmumus tik plaši, ka tā pilnīgi zaudē savu autoritāti?

- Vai ir iespējams, ka tāda zinātnieku kopa nevēlas, lai viņas rīcībā esošās zināšanas – pētījumu rezultāti kļūtu plaši pieejami?

- Vai ir iespējams, ka šī zinātnieku kopa nevēlas tapt plaši pazīstama un pieejama?

- Vai ir iespējams, ka šī zinātnieku kopa ir spējīga iegūt resursus iekārtot sev darba laboratorijas un mītnes vietu?

- Vai ir iespējams, ka viņi to dara slepenā un grūti pieejamā vietā?

- Vai tādas zinātnieku grupas veikumu var mērīt ar akadēmiskās zinātnes sasniegumu mērauklu?

- Vai mums ir kādi pierādījumi, kuri apstiprina mūsu pieņēmumus par tādas augsti attīstītu un nošķirti dzīvojošu zinātnieku grupas eksistenci?

- Vai mums ir pierādījumi par viņu attiecībām ar mūsdienu akadēmisko zinātni?

- Vai mums ir pierādījumi par to, ka tāda nošķirta zinātnieku grupa ir dzīvojusi uz Zemes vēsturiski attālā periodā un turpina savu eksistenci līdz šai dienai?

Tagad ir pienācis laiks tam, ka dažādiem cilvēkiem vieni un tie paši fakti ir ar dažādu nozīmi un atkarībā no viņu ticības (subjektīvās attieksmes ) var vai nevar tikt uzskatīti par pierādījumiem šajā lietā. Taču te spēkā ir arī cits jautājums:

- Vai mūsdienu akadēmiskā zinātne var pierādīt to, ka tāda nošķirta zinātnieku grupa nekad nav eksistējusi un neeksistē arī tagad?

- Vai zinātne var pierādīt to, ka neeksistē tas, kā eksistenci tā nav spējīga konstatēt?

Tas pierāda tikai to, ka tā nav spējīga to konstatēt.

- Vai kāds ar savu nespēju veikt kādas darbības var pretendēt uz to, ka izliek savu nespēju par pierādījumu tādu darbību neiespējamībai?

Jā, mums ir dažādu zinātņu jomu zinātnieku pētījumi, kuri sniedz pierādījumus par tādas nošķirtas un nošķirtību meklējošas, ievērojošas un sargājošas zinātnieku grupas darbības (tātad, eksistences) pēdām. Ja ir nospiedumi – pēdas, tad ir arī šos nospiedumus atstājusī kāja.

Jā, mums ir viņu pašu izteicieni par viņu reālu eksistenci, attiecībām ar akadēmisko zinātni un tiem iemesliem, kādēļ viņi tādas attiecības uztur. Mums tie ir saprotami, pieņemami un respektējami. Tāda ir viņu brīva izvēle un griba, kura izriet no viņu zināšanu apmēriem, veselā saprāta, dzīves pieredzes un sirdsapziņas.

Jā, ir viņu sniegtas liecības un atstātie pierādījumi par viņu reālu eksistenci, kuri ir pierādījums par tik, cik mēs tos par tādiem pieņemam (Pierādiet man, ka ir tāda Amerika!).

Jā, arī mums ir tādas pētījumu metodes, kādu nav akadēmiskās zinātnes rokās un tādu pētījumu rezultāti, kādu nav un nevar būt akadēmiskajai zinātnei ar tās pieņēmumiem, pētījumiem un no tiem izrietošām zināšanām. Akadēmiskajai zinātnei ar tās pieņēmumiem un pētījumu vēsturi mūsu pētījumu metodes nav pieņemamas, pētījumu rezultāti šķiet vērā neņemami un nezinātniski, kaut gan, ja tai būtu mūsu pētījumu vēsture un metodes, tad tā nonāktu pie tiem pašiem rezultātiem. Noliedzot mūsu pētījumu virzienu un ceļu, nevar iegūt mūsu rezultātus, vai rezultātus, kuri pierāda mūsu pētījumu rezultātu kļūdainumu.

Ar atšķirīgiem pētījumiem nonāk pie atšķirīgiem rezultātiem. Akadēmiskā zinātne taču nekad nav nopietni pievērsusies mūsu pielietotajām pētījumu metodēm un virzieniem. Neskatoties uz to, šīs metodes ir pierādījušas savu efektivitāti arī pilnīgi eksaktu zinātņu jomās (N.Tesla), nemaz nerunājot par humanitāro zinātņu jomu. Atšķirīgā pētījumu vēsturē un atšķirīgu pētījumu metožu pielietojuma ceļā iegūtu rezultātu pasludināšana par nezinātniskiem ir nezinātniska darbība un sektantisms zinātnes jomā (inkvizīcijas cīņa ar ķeceriem?).

Nē, mēs netaisāmies demonstrēt ne mūsu pētījumu metodes, ne to rezultātus. Mēs netaisāmies pierādīt to ticamību. Mēs esam to darījuši un ieguvuši mūs apmierinošus rezultātus. Mēs, neatklājot pētījumu vietu un laiku, to rezultātus esam uzrādījuši neatkarīgiem attiecīgās akadēmiskās zinātnes pārstāvjiem. Viņi ir atzinuši mūsu pētījumu rezultātus par korektiem, to izcelsmi un autorību pierakstot viņiem labi zināmiem zinātnes spīdekļiem. Tas, ka viņi tajos saskata sev labi zināmu zinātnieku darbus, mūs pārliecina par mūsu metožu pareizumu.

Tiem, kuri tās vēlas apšaubīt vai pieņemt, būs jāapmierinās ar savu ticību mūsu apgalvojumiem. Tiem, kuri savā neticībā mūsu apgalvojumus noraidīs, būs viņu neticības un noraidījuma rezultāts – tas pieredzes daudzums, kādu dod neticība un noraidījums. Tiem, kuri mums tic, būs viņu ticības atnestie secinājumi. Ābols nekļūst vieglāks vai smagāks no tā, ja kāds to sauc par ogu, augli, dārzeni vai nezināmas izcelsmes priekšmetu. Tas, kas ir īsts, saglabā savu īstumu neatkarīgi no mūsu domām par to.

23. turpinājums

Īstenība nav jāpierāda. Tās eksistencei nav vajadzīga mūsu piekrišana. Tā nemainīsies no mūsu nostāšanās tās pusē vai pret to. Mēs varam to pieņemt vai noraidīt. Mēs, pieņemot Īstenību, varam ar to bagātināties. Noliegumi to nemaitā un neatceļ. Kartupelim vienmēr ir viņa uzturvielu vērtība un tajā esošo vielu saturs, neatkarīgi no tā, ko mēs par to stāstam citiem.

Tad, kad Rīgā viesojās krievu zinātnieki Šipovs un Akimovs, viņi arī Latvijas Zinātņu akadēmijas zinātniekiem stādīja priekšā savu virpuļlauku teoriju un tās matemātisko pierādījumu un darba izklāstu. Daļa no cienījamajiem klātesošajiem zinātniekiem paziņoja, ka tā esot pilnīgi nezinātniska afēra. Daļa teica, ka teorētiski tā varot būt arī patiesība un jauns zinātnisks atklājums, bet viņu darba matemātiskais aparāts, lūk, nekam nederot – tā esot kļūdaina.

Daļa, savukārt, darba matemātisko daļu atzina par pilnīgi korektu un kļūdas tajā nesaskatīja, bet kļūdaina esot matemātisko vienādojumu interpretācija – no tiem izrietot pilnīgi citi secinājumi, bet nevarot izdarīt tos, kurus izdarījuši Šipovs un Akimovs.

- Ko mums, nabaga klausītājiem un zinātnes milžu cīņu vērotājiem ar to darīt?

- Kam, kuriem ticēt?

- Kas notiek ar tām disertācijām un zinātniskajiem grādiem, kad, mainoties paradigmai vai nākot klāt jauniem pētījumu rezultātiem, atklājas, ka šajās disertācijās izklāstītais ir aplams un jaunajām zināšanām par šo parādību neatbilstošs?

- Vai tad šie grādi tiek atņemti, disertācijas anulētas un paziņotas par nezinātniskiem apgalvojumiem?

- Un kāpēc tā netiek darīts?

Acīmredzot tam ir kāds pamatots iemesls, kuram nav sakara ar rezultātu, bet pašu zinātnes procesu. Tātad, to pašu mērauklu būtu jāpielieto uzlūkojot tos rezultātus, kuri ir iegūti ar cienījamo akadēmiķuprāt „nezinātniskām” metodēm.

- Vai tad, ja atklāsim savu pētījumu vietu un laiku, mums tos ieskaitīs par pienācīgu pamatu zinātniskā grāda iegūšanai?

- Vai mūs tad sēdinās akadēmiķu goda krēslu rindās?

Protams, ka tā nenotiks tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mēs savos pētījumos un darba noformējumā nebūsim ievērojuši procedūras un tradīcijas prasības tādā mērā, kā to prasa akadēmiskā zinātne no sev pieskaitītajiem.

Prakse ir pētījumu pārbaudes akmens. Praksē mēs redzam ekonomisko un politisko, sabiedrībai karsti iegalvoto „zinātnisko” teoriju pilnīgu krahu. Mēs uz savas ādas izjūtam to nezinātniskumu, par kura „zinātniskumu” ir sarakstītas daudzas biezas autoritatīvu „zinātnieku” grāmatas, disertācijas un saņemti zinātniskie grādi un goda nosaukumi.

- Ko mums ar to tagad darīt?

„Zinātniskās” komisijas šos darbus izvērtēja, atzina par zinātniskiem, bet citus, kuri runāja par to nezinātniskumu, noraidīja kā nezinātniskus.

- Ko mums ar šīm komisijām tagad darīt?

- Vai mēs varam uzticēties šādu komisiju slēdzieniem par mūsu darbu zinātniskumu?

- Vai mēs varam uzticēties uz viņu slēdzienu pamata pieņemtu lēmumu objektivitātei?

ÿ

- Vai matemātika ir Zinātņu nozare?

- Vai tās pētījumu laukā izmanto kādu speciālu tehnisko aprīkojumu, izņemot pētījumu rezultātu pierakstu un izklāstam nepieciešamo?

- Vai filosofija ir Zinātņu nozare un Zinātņu Māte – vai katras zinātnes pamatā ir tās filosofiskā bāze?

- Vai zinātnes paradigma ir filosofiska doktrīna par pasaules uzbūvi, funkcionēšanu un cilvēka vietu tajā?

- Vai filosofija, būvējot savu ēku – konstrukciju vai, to izklāstot, var lietot varbūtības izteiksmi?

- Vai filosofs var reizē būvēt savas konstrukcijas un reizē paziņot par to neesamību?

- Vai filosofs sava darba izklāsta sākumā neliek to pieņemt ticībā?

- Vai pieņēmējs to var apgūt, tai neticot?

- Vai apgūtu to var vērtēt un, ja vajag, tagad noraidīt kā aplamu?

Jebkuras – arī prāta konstrukcijas veidošana un šīs konstrukcijas pieņemšana izpētei ir šīs konstrukcijas eksistences apgalvojums un pieņēmums par tādu. Izpētei vajadzīgs objekts. Tikai to pieņemot par esošu, mēs varam to pētīt. Tikai to pētījuši mēs varam izteikt savus secinājumus par to – atzīt par labu, derīgu vai aplamu. Noraidīt nepētīto – nezinot tā izcelsmes avotus, apstākļus un darbības mehānismus vai tā izcelsmi pierakstīt apstākļiem, par kuru izcelsmi nav pilnīgi skaidra priekšstata (tas ir maldīgs), kā maldīgu vai nezinātnisku ir nezinātniski un muļķīgi – tumsonīgi. Tas, ko mēs tādos gadījumos varam teikt, ir – „mēs to vēl neesam uzzinājuši”.

- Vai ticība nav mācību procesa daļa?

- Vai skolnieks drīkst, izsaukts klases priekšā atbildei, paziņot, ka netic zinātnes apgalvojumiem fizikā, ķīmijā un astronomijā vai vēsturē, kurus pats pārbaudīt nevar, bet kuri viņam ir jāpieņem ticībā to īstumam un kuri viņa acu priekšā tiek jaunāko pētījumu apgāzti?

- Kas notiks ar šī skolēna atzīmēm?

- Kā viņš iekļausies mācību procesā un apgūs programmā paredzēto?

- Kā nokārtos izlaiduma eksāmenus?

- Par ko viņam izsniegs diplomu?

- Kā, vienā savā dzīves periodā mācīts caur ticību, viņš var nākošajā no tās atteikties apgūstot citu viņam priekšā liktu teoriju, kuru viņš ar savu zināšanu daudzumu vēl nevar pārbaudīt?

Zinātne, kā process un Cilvēka apziņas darbības joma un veids, var pastāvēt tikai tad, ja mēs ticam, ka tādai darbībai ir jēga un tādas darbības rezultātā mēs iegūsim patiesas – ticamas ziņas par izpētes objektu, un tas mums palīdzēs labāk saprast un izzināt esošo kopumu. Bez ticības darba rezultāta iespējai nav darba sākuma.

Zinātne ir ticības stāvoklī veiktu darbību kopums, kurš mums nes pieredzi. Zinātne tādā kārtā mūsu ticību pārvērš pieredzē.

- Vai mēs varam prasīt, lai citi cilvēki izslēdz ticību no savas apziņas spējām?

Zinātne, kā process un tā virziens, ir apziņas darbības veids un viscaur izriet no šīs apziņas stāvokļa. Ja ticība ir viens no normālai apziņai piemītošiem un normālai apziņas darbībai nepieciešamiem apziņas stāvokļiem, tad tas būs atrodams jebkurā Cilvēka apziņas darbības laukā – arī zinātnē. Zinātne bez ticības nav iespējama. Tur, kur saplūst objektīvais – ārpus apziņas esošais ar subjektīvo – no apziņas stāvokļa atkarīgo, objektīvais no subjektīvā nav atdalāms.

Paziņot par kādu objektīvu zinātnisku novērtējumu esamības iespēju bez subjektīvās attieksmes – ticības klātbūtnes, ir tas pats, kas paziņot, ka kādam personiski piemīt pilnīgs nekļūdīgums, nemaldība un viszinība, kura ir iegūta kādā brīnišķā subjektīvas atklāsmes „iepildīšanas” ceļā, vai arī to, ka šis viszinis ir kāds zinātnes fantastu romānu tēls - superlieldators no savu galaktiku pāraugušas civilizācijas tehnisko rīku krājumiem bez dzīvas dvēseles un personības apziņas klātbūtnes (tāda apziņa tūlīt sāk operēt ar ticības stāvokli). Tādā gadījumā tie, kuri nostājas tādas „zinātnes” pozīcijās, ieņem tipiskas totalitārās sektas stāju.

„Zinātnes un ticības aizstāvībai”

ÿ

Cilvēces Nākotne ir Dievišķo darbību laukā. Tādas Nākotnes veidošanas praktiskā darbība ir Māksla un Izglītība, Mākslas un Izglītības, Zinātnes – kas pēc būtības ir augstākā pašizglītības forma, virzīšana virzienā, kādu šai sabiedrībai nosaka tās potenču iezīmētais Evolūcijas virziens. Virzot savu Mākslu un Izglītību, sabiedrība veido savu Nākotni.

Šo treju Kultūras dzīves pakāpju apvienojums mums dod sistēmu, no kuras tagad varam iezīmēt darba attiecības, kurās attīstās Cilvēciskās Vērtības.

Katra parādība, atbilstoši savai dabai, sev saskanīgā vidē izraisa sev radnieciskas atbildes darbības.

Gaisma atstarojas kā Gaisma.

Skaņa atbalsojas kā Skaņa.

Kustība izraisa citu Kustību.

Dvēseles Kustība atrod atsaucību citā radniecīgā dvēselē. Kad darbu mīloša dvēsele strādā, tā izraisa interesi par darbu citā darbu mīlošā dvēselē. Kad labestība sasniedz kādu citu labestībai gatavu dvēseli, tā iekustina šo dvēseli labestīgai darbībai. Sievietes mīlestība iekvēlina iecerētā Sirdi. Mākslas un Skaistuma uzlūkošana izraisa interesi par Mākslas būtību, ietekmi, Mākslas vēsturi – Skaistuma tapšanu un iedvesmas avotiem. Saskarsme ar Skaistumu raisa interesi par tā tapšanu un vēlmi pašam savām rokām radīt kaut ko skaistu. Dzirdot skaistu dziesmu gribas tai pievienoties un iekļauties draudzīgā dejā, kad mūsu draugi dejo mums blakus. Zinot Varonības piemērus, daudzi tiecas tiem līdzināties un arī kļūt par Varoņiem.

Tādu dzīvas dvēseles atsaucību senatnē izmantoja krietna Cilvēka dzīves veidošanai. Indoeiropiešu senākajā mitoloģijā ir motīvs – „laiks, kad Dievi dzīvoja starp Cilvēkiem”. Motīvā tāpat kā katrā leģendā ir daļa patiesības, pat divas. Pirmās izcelsme ir saistāma ar faktu, ka senatnē Dieva jēdziens nebija mistisks (Cilvēkam slēpts un neizzināms), bet pilnīgi reālu saturu nesošs. Tā saucamajās „pagāniskajās kultūrās” sabiedrības dzīvi vadīja labi izstrādātās filosofijās balstītu reliģiju uzturētas tradīcijas.

Tad Cilvēki nedzīvoja „aklā ticībā” ar domu, ka „dieva ceļi ir neizdibināmi”. Tad Cilvēku dzīvi vadīja gnostiķi – Zinošie, Gudrie – „Saules dēli” – Soteri. Viens no gnostiķu doktrīnas elementiem ir doma, ka „draugiem viss ir kopīgs”, bet tā kā „filosofi ir dievu draugi”, tad filosofiem piemīt „dievišķa daba” arī tajā, ka viņi ir nemirstīgi. Ar „nemirstību” tad saprata Cilvēka dvēseles un gara dzīves nepārtrauktību, mainot eksistences formas debesu un zemes pasaulēs. Gnostiķi nenodarbināja sevi ar murgiem par fiziskā ķermeņa nemirstību un saprata tādas parādības bezjēdzību un kaitīgumu. Viņi labi zināja, ka fiziskā nemirstība apturētu Cilvēka garīgo attīstību.

„Pagāniskās kultūrās” Dieva jēdziens tika lietots Radītāja – radoša darba darītāja un radošas dzīves nozīmē. „Pagāniem” Cilvēks rada neizdzēšamas sekas – „nemirstīgas” izmaiņas savā dzīvē un dzīves vidē – maina apstākļus, radoši uzlabojot apkārtesošo. „Pagāniem” Cilvēks ir „nemirstīgs” savos darbos un to rezultātos. Filosofa nemirstība ir viņa filosofijas dzīvē un Cilvēku apziņā ienestajās izmaiņās. Tieši tādu pat „nemirstību” iegūst arhitekts, dzejnieks, Skolotājs, izgudrotājs, valdnieks vai izcils karavadonis. Viņus sauca par „Dieviem” un „Dievu dēliem”.

„Dieva dēls” ir radoša personība, caur kuru darbojas „Dievs Tēvs (debesīs)” Cilvēku dzīvēs ienesot labdabīgas izmaiņas. „Dēls” ir sava „Tēva” „mantinieks” un tāpēc iemiesojums. Caur „Dievu dēlu” „Dievs Tēvs” dzīvo un darbojas pasaulē. „Dievs dēls” vienmēr ir atsaucīgs sava „Tēva” balsij un caur to ir viens vesels ar Tēvu. Gnostiķu doktrīna satur aksiomu –

{ Dievišķais rada.

{ Cilvēciskai izzin (kā radīt).

{ Dzīvnieciskais bauda (radīto).

To var saprasta arī tā –

Garīgā dzīve ir nemirstīga.

Cilvēka dvēsele tiecas būt nemirstīga.

Miesa izjūt labdabības augļus. (apgarota matērija ir atsaucīga).

Gnostisko – „pagānisko” pasauli interesēja tikai un vienīgi Dievišķās pasaules un ietekmes ieviešana savā dzīvē – „lai nāk Tava valstība”. Tēvreize ir sena gnostiķu – eseju lūgšana.

Tas atved mūs pie otras un šoreiz mums galvenās „Cilvēka un Dieva kopdzīves” izpratnes. „Cilvēciskais izzin” caur to, ka pieņem sevī „Dieva valstību” – kļūst par vidi, kurā darbojas Debesu Tēvs. Dēls izzin Tēvu darot, pildot Tēva uzdevumus – „strādājot Tēva vīna dārzā”. Dēls cenšas līdzināties Tēvam novērojot Tēva darbus un darba augļus.

Dievs – Radītājs rada pasauli un to pilnveido. Radītāja darbs nekad nav pabeigts un apstājies. Tas ir nepārtraukts Debesu Labvēlības akts. Dievs, tāpat kā meistars caur saviem darba rīkiem un mūziķis caur mūzikas instrumentu, radoši strādā caur Dabas Likumiem, Spēkiem un izpildītājiem – palīgiem. Arī izzinošais Cilvēks ir Radītāja palīgs un gribas izpildītājs. Tad, kad „Cilvēki un Dievi dzīvoja kopā”, Dievi strādāja ar Cilvēku rokām. Tā saucamā „daudzdievība” ir saistīta ar Cilvēka dzīves un darbības daudzpusību.

Kad Cilvēks stādīja koku, tad ar viņa rokām to darīja „dievs – dārznieks”. Kad kalējs kala atslēgu, tad ar viņa rokām to darīja „dievs – kalējs”. Kad Cilvēks sēja graudus un novāca ražu, tad ar Cilvēka rokām darīja „dievs – zemkopis”. Zivis zvejoja „dievs – zvejnieks”, karoja „kara – dievs”, bet namus cēla „dievs – namdaris”. Mūzikas instrumentu skandēja „mūzikas dievs”. Vienmēr, kad Cilvēks kaut ko darīja, tad pasaulē ar šo darbību ienāca Dievs. Katrā Cilvēka darbā pie un starp Cilvēkiem bija Dievs. Bērnus radīja un pasaulē laida Dievs. Auda Dievs vai Dieviete. Ārstēja Dievi un Dieves. Dievi mācīja Cilvēkiem darbus, dziesmas un mākslas.

Ar to visi darba augļi piederēja dieviem. Cilvēks, kā „Dieva dēls” sēž pie viena galda ar Dievu un ēd no viena un tā paša katla. Kad Cilvēks strādā, bet viņā ir Dievs, tad Cilvēks nedrīkst būt paviršs, nolaidīgs un slinks. Dievs Cilvēkam rāda labāko, smalkāko un precīzāko katrā darbā. Cilvēkam jācenšas to apgūt un nesamaitāt ar savu neuzmanību. Dievs baudīs mūziku, sagatavoto ēdienu un dzīvos uzceltajā templī, kuru ceļ ar Cilvēku rokām. Tādā kārtā kāds no Dieviem ir katrā mājā un katrā Cilvēka ikdienas darbā. Tā ir nepārtraukta Cilvēka un Dievu kopdzīve, kurā Cilvēks, pakāpeniski darbojoties, kļūst Dievišķs, bet katrs darbs ir Dievišķi apgarots un cienījams. Tāda „Dievu klātbūtne” – valstība uz Zemes sasprindzina Cilvēku un liek censties būt labākam katrā darbā. Ir Kauns bojāt dievu pūles un slinkojot nelaist dievu pie pasaules uzlabošanas darba.

Tomēr galvenā tāda „dievu klātbūtnes” vērtība bija Cilvēku savstarpējo attiecību laukā. Dieva darbība pasaulē ir Dieva Labvēlības akts. Labvēlība ir tā, kas darbojas caur Cilvēku un nāk no Dieva. Šo labvēlību Cilvēks iemieso darbā un darba augļos, caur kuriem to izplata Cilvēku vidū. Katrs Cilvēks bauda tādas Dieva Labvēlības augļus un par to ir pateicīgs Dievam, no kura nāk šī Labvēlība. Tā kā katra Cilvēka darbā ir Dievs un tie ir Dieva darba augļi, kurus bauda darba augļu lietotājs, tad katra Cilvēka darbā ir Dieva darbs un katrā darba darītājā ir Dievs. Katrā cilvēkā ir Dieva Labvēlība un Dievs. Katrs, kurš saņem kalēja kalto atslēgu, ieiet namdara celtā namā, ēd maiznieka cepto maizi, zvejnieka nozvejoto zivi un klausās dziedāto dziesmu templī, ar to saņem Dieva Labvēlību un ir pateicīgs Dievam kalējā, namdarī, maizniekā, zvejniekā un dziedātājā. Tādā kārtā, katrs ir izplatījis Dieva Labvēlību un katrs tā izplatītājam izrāda savu pateicību.

Tādā kārtā pasaulē, kurā „dievi dzīvo Cilvēku vidū”, visi Cilvēki izrāda Labvēlību un Pateicību viens otram.

Tas ir harmoniskas attīstības pamats, uz kura attīstījās senās Cilvēces. Vēlāk, objektīvu iemeslu dēļ – planētas un Cilvēka involūcijas dēļ, Cilvēka fiziskā ķermeņa, dvēseles un Gara starpā pieauga disharmonija. Cilvēka apziņa zaudēja atsaucību Gara impulsiem un „Dievi atstāja Cilvēku”. Cilvēkam iegrimstot garīgajā barbarismā, Dievi kļuva par „padomdevējiem” un „aizgādņiem”, kuru Labvēlība ir jāizlūdzas, par ārpus Cilvēka pasaules esošām mistiskām un pārpasaulīgām Debesu būtnēm, kuras nekad nenokāpj uz zemes.

Atmiņās par to laimīgo laiku, kad „Dievi dzīvoja Cilvēku vidū” visās reliģijās ir motīvs par Dievu drīzo atgriešanos – „otrreizējo atnākšanu” un lūgumi to darīt – „Lai nāk Tava valstība”. Antīkās pasaules mācība Cilvēkam nesa pamudinājumu – „mācies no Dieva, dari kā Dievs, esi Dievs”.

ÿ

Līdzība par Kamieli, salu un lidmašīnu.

Tuaregs (pieņemsim, ka tas bija tuaregs) sēdēja tuksnešainā sālsezera krastā un sapņoja par lielu, ēnainu telti, smaržīgu tēju kannā, meduskrāsas saldumiem uz zema galdiņa sarkani rakstaina tepiķa vidū un dejotājām, kuras priecēs viņa acis, rokas un sānus vēsajās tuksneša naktīs. Tuaregam nekā no tā visa nebija. Tuaregs sēdēja sālsezera krastā, lieli sāls gabali kā izmirušu dzīvnieku kauli baloja gar ūdenslīniju, apkārt sausi grabēja izžuvuši dzelkšņi un krūmi. Kaut kur pie apvāršņa klīda Kamieļi.

Tuaregs tā sēdēja un domāja, cik tas viss būtu labi, cik lielu naudu tas maksā, ka lielu naudu par sāli maksā ... pilsētā, kurā dzīvo viņa brālis ...

Tuaregs pielēca kājās.

- Lielu naudu par sāli maksā!!!

Pilsētā par sāli maksā lielu naudu!

Te zemē balo tik daudz sāls!

Ceļš līdz pilsētai ir tāls ...

Sāli var maisā nest ...

Visu mūžu var tā staigāt ...

Sāls ir, nauda ir pilsētā un tuarega sapnis par tēju un siltiem sāniem tuksneša malā ...

Tuaregs atkal aspēdās.

Tuaregs aizmiga.

Tuaregs sapnī redzēja sevi un garu Kamieļu karavānu, kurā viņš uz pilsētu veda daudz, daudz, ļoti daudz sāls.

Tuaregs pamodās, ķēra Kamieļus, saiņoja sāli, krāva saiņus Kamieļu mugurās un gāja tuksneši, meklēja taisnākos ceļus, lielākos dzelkšņus Kamieļiem, ūdeni sev un savas bagātības nesējiem.

Tuaregs attīstīja karavānu ceļus un tirdzniecību.

Tuaregs dabūja savu telti, tēju un dejotājas ... siltos sānus vēsos vakaros.

Pēc pāris tūkstošiem gadu Eiropā tāpat kāds Parīzes iedzīvotājs iekrāva savu preci autofurgonā un pēc dažām dienām jau to pārdeva kaut kur Vācijā. Vāciešiem tieši tobrīd nebija tā, ko viņiem veda parīzietis. Arī parīzietim bija savi sapņi tāpat kā tādi bija Vāciešiem. To piepildījumu viņi nosvinēja ar labu Franču vīnu.

Vēl tālākā ceļā uz Ķīnu gaisā pacēlās lidmašīna un tās pašas dienas vakarā Ķīnieši jau montēja jaunu pētniecisku iekārtu, kuras centrālo daļu lidmašīna atveda savā kravā.

Visplašākā Okeāna vidū peldēja divas salas. Okeāns deva visu. Okeāns noskaloja katru, kad bija dusmīgs. Neviens nezināja, kāpēc Okeāns dusmojas.

TO NEVARĒJA ZINĀT.

TAS NEBIJA IZDIBINĀMS.

Salinieki pielūdza Okeānu. Salinieki zināja, ka viņi ir tikai salinieki – Okeāna vergi, kalpi un pīšļi viņa varenības priekšā. Salinieki zināja, ka viņi nekad nebūs Okeāns, ar to nemērosies spēkiem un nekad nebūs nekas cits kā vien salinieki. Bet salinieki ticēja tam, ka Okeāns dusmos mazāk, ja tā lielumu un spēku slavinās rītā, vakarā, pusdienā un arī naktī. Īpašai slavināšanai viņi izveidoja īpašas būdas, kurās noslēdzās īpaši slavinātāji un tā visu savu mūžu tur nosēdēja šajās būdās Okeānu slavēdami.

Uz katras no divām salām ir 12 palmas. Katrā palmā briest 7 kokosrieksti. Katru gadu katras salas krastā izkāpj 3 bruņurupuči. Uz katras salas dzīvo vienmēr vieni un tie paši 144 cilvēki – 60 vīrieši un 84 sievietes. Katru gadu 84 sievietes dzemdēja tikpat daudz bērnu, cik veco mirst. Katrā salā zied tās pašas puķes, svilpo (tāpat svilpo) tie paši putni, ķeras tās pašas zivis un tāpat tādās vienādās dziesmās pielūdz to pašu Okeānu. Abās salās Okeānam lūdz to pašu – lai Okeāns ar savu klātbūtni dara viņus par Okeānam tīkamiem un tāpēc saudzējamiem vētru un dusmu laikā. Lai Okeāna dusmības biķeris iet viņiem garām, bet satriec tos nezināmos Okeāna dusmas izraisošos ļaundarus kā dēļ Okeāns satriec vienus, bet žēlo Okeānu savā sirdī pieņemošos.

- Kādus sakarus, kādus kuģus vai gaisa, gaismas sūtījumus salinieki attīstīja?

A, neko viņi neattīstīja!!!

Tikai uzbruka viens otram un sodīja viens otru par sliktu un nepareizu Okeāna pielūgšanu, no kā Okeāna dusmība ceļoties ...

24. turpinājums

- Ko mēs šajā līdzībā redzam?

Te mēs redzam izaugsmes ceļu no tā „kādi esam” uz to „kādi varam būt”. Ir starpība starp tiem mērķiem, kādi vada tuaregu, parīzieti un Zinātnieku Ķīnā, tāpat kā ir starpība starp viņu apziņas un interešu plašumu.

Tuarega zināšanās ietilpst sāls esamības, kamieļu un dejotāju pakalpojumu cenu starpības efekts un tas, ko viņš pats no tā varētu iegūt.

Parīzietis noteikti ir informēts par apgaismības laikmetu, renesansi, tiesību deklarāciju, fizikas, ķīmijas un matemātikas pamatiem, inženierzinātņu sasniegumiem un to, ka eiropieši (parīzietim nesaprotamu, bet mīļā miera labad pieņemamu iemeslu dēļ) netur vairākas dejotājas, bet sildās pie vienas sāniem.

Ķīnas Zinātnieks, pajautāts par dejotājām, turpinās runāt par enerģētiskajām saitēm un atomu kodoliem.

Saliniekam nav vajadzības doties ceļā „no” savas salas „uz” tādu pat blakus peldošu salu. Pārpeldētais attālums neko nemainīs viņa dzīvē. „Tur” viņš būs – turpinās būt tas pats Okeāna neizdibināmās gribas vergs un rotaļlieta, uz kā brūnās ādas Okeāns demonstrē savu Okeānisko žēlastību vai dusmību. Vienīgais, kādēļ tāds salinieks varētu doties „uz” citu salu, ir citādi Okeānu pielūdzošo kaimiņu apkarošana ar vēlāku viņu pievēršanu savai Okeāna pielūgšanas tradīcijai. Saliniekiem nav citas motivācijas kā vien sava augstākā stāvokļa pierādīšana sev un citiem, kas nekā neko nemaina viņu faktiskajā stāvoklī uz salas un attiecībās ar Okeānu.

Saliniekiem nav Izaugsmes tāpēc, ka viņiem nav Izaugsmes telpas – nav Izaugsmes motivācijas.

Izaugsmes motivācija ir ceļā aicinošais Magnēts. Tad, kad Cilvēks Zin kādēļ un kāpēc viņš „dodas ceļā”, pārvar grūtības, atdod tām savu laiku un Cerības pārvērš Ticībā, Cilvēks sevi jau šodien savā Iztēlē veido par to, kas viņš grib būt. Tieši Cilvēks ar apzinātu apstākļu mainīšanas palīdzību pārveido sevi. Motivācijā ietvertie tēli tikai formē viņa Iztēles aprises – tos apvāršņus, kuros parādās viņa Vīzija. Motivācijā Mēs stāstam to viņam labo, kas tieši viņam stāsta par to, kāds viņš var būt apgūstot iespējamo pārmaiņu telpu.

Radītājs rada visu – Tieksmi, Ideālu un tos, kuri tiecas uz viņiem redzamajiem Ideāliem.

Ideāls ir Magnēts, kurš rada pasīvu magnētisko lauku – Ideāls vienkārši ir. Ideāls pats neko nedara – ap Ideālu ir tā „magnētiskais lauks”, kurš sniedzas, kura intensitāte ir jūtama (tiem, kuri to jūt) noteiktā attālumā no Magnēta. To jūt uz šo lauku atsaucīgie – tie, kam tas ir Magnēts – Ideāls. Tātad tāda „jūtība” ir atkarīga kā no Magnēta izstarotā – uzturētā lauka blīvuma – enerģijas laukā, tā arī no jūtīgās daļiņas savdabības – atsaucības uz šo lauku un to radošo Magnētu – Ideālu.

Magnēta „būtība” ir enerģētiskās plūsmas – staru fokusa centrs, kurš ap sevi uztur enerģiju lauku, to, ko Mēs uztveram kā Ideālu – iespēju kopu, kuras dod šo enerģiju izmantošana savas būtības pārveidošanai.

Ideāls pats neko nedara – Ideāls dod iespēju.

Ideāls dod enerģiju, kuru tam atsaucīgais pārvērš darbā un izmaiņu daudzumā – kustībā Ideāla „apsolījuma” virzienā.

Ir matērijas formas – metāli (visaugstāk attīstītā matērija), kuras atsaucas Magnētisma aicinājumam tur, kur visas citas ir uz to nejūtīgas. Tas ir – Ideāls aicina – dod darbības enerģiju kustībai tikai tiem, kuros ir īpašības ļaujošas uztvert Magnēta izstaroto enerģiju lauku. Tikai tie, caur kuriem var darboties – atsaukties Radītāja Tieksme uz šo Ideālu, var Ideāla enerģiju lauku pārveidot Tieksmē – kustībā uz Ideālu un sevis tuvināšanu tam – sevis piesātināšanu ar tā enerģijām. Metāli, atsaucīgi Magnētam, magnetizējas – sāk izrādīt Magnēta klātesamības sevī pazīmes – pārkārtojas atbilstoši Magnēta lauka uzturēšanai ap sevi.

Cilvēki, kuri tiecas uz šo Ideālu, kļūst par Ideālu nesējiem, izplatītājiem un Ideāla pārstāvjiem citiem apkārtesošajiem – par „lieciniekiem” Ideāla reālai esamībai un darbībai Cilvēkā. Ideāla iemiesojums ap sevi izplata Ticību Ideāla esamībai un tā darbībai – tā esamības telpas apgūšanas augļu realitātei – tam, ka šo Ideālu var sasniegt un kļūt „par” vai izmainīt savu dzīvi atbilstoši Ideāla „apsolījumam”. Ideāla enerģiju pieņemšana izraisa „telpas pārvarēšanu” – Tieksmi un Ticību.

Tieksme ir kustība Ideāla virzienā. Ticība ir spēja uztvert Ideāla izstarotās enerģijas un asimilēt sevī, lai tās izpētītu un, ja tās saskan ar dvēselē esošajiem labā standartiem, tās pārvēstu par kustību Ideālu virzienā. Dvēseles standartiem – dvēseles attīstības ceļam ir jāsaskan ar Ideāla „apsolījumu”. Tikai tad Ideāla enerģija pārtop dvēseles kustībā.

{ Kas vienam ir Ideāls, tas citam bieds un nelaimes zīme.

{ Ideāls apvieno Savējos.

{ Pēc Ideāliem pazīsiet Savējos.

{ Ar Ideālu pulcēsiet ceļabiedrus.

{ Paceliet Ideālus!

{ Iededziet gaišāk Ideālu bākas!

{ Ideāli glābj ceļiniekus vētrās un negaisa laikā!

Mūsdienu problēmas attiecību laukā ar reliģiju ir mūsu apziņas izmaiņu un daudzo, senatnes Cilvēkam pašsaprotamo, neapšaubāmo un tāpēc neapspriežamo aksiomu izkropļojumu un satura zaudējumu sekas. Visi sakrālie teksti, vēstījumi un Skolotāju atstātie norādījumi, pašas Skolotāju dzīves gaitu pēdas, kurās redzam viņu Ideālu zīmes, ir izkropļotas, sagrozītas un citādi izstāstītas.

Mētelis ir pāršūts un ar iekšpusi uz āru apvērsts.

Tur, kur sajūtu pienestais tika intelekta skaidrots un sakārtots, tagad ir intelekta kundzības apšaubīts. Tur, kur Cilvēks agrāk saglabāja dabiskās saites ar Radītāju, Sapratni un Zināšanu par savu vietu Radītāja darbā, tur tagad viss tobrīd notiekošais tiek aplūkots un tulkots no tāda Cilvēka viedokļa, kurš šīs saites nejūt un nejūtas – nesaprot sevi kā Radītāja darba augli un rezultātu. Tur, kur visas sajūtas pienesa ziņas par Radītāja darbu un caur darbu esošo klātbūtni, tagad ir intelekta vērojumi par šīs darbības esamību, kura ir atdalīta (!) no tās cēloņa. Pati tāda esamības un esamības cēloņa vienības nesapratne ir mūsdienu Cilvēka prāta aprobežotības un slimības pazīme. Intelekts ir Saprāta emanācija vai (dzīvnieciskās apziņas dominances sekas) astrālās dabas radījums. Intelekts skatās uz Zemi – ir „Radītāja acis” vai „skatās sev apkārt”, jo neko nezin par Radītāju – ir tikai savu izcelsmi nezinoša un tāpēc augstprātīga radījuma darbība.

Tad, kad Cilvēks sevi juta un zināja kā Radītāja darba augli un Radītāja turpinājumu – klātbūtni šajā pasaulē, tad nebija jautājums par ticību Radītāja esamībai. Tad jautājums par „ticību Dievam” nebija jautājums par „Ticību Dieva esamībai”, bet par laušanos Dieva (Radītāja) ietekmei. To, ko tagad tulko un saprot kā „ticību”, tad saprata un lietoja kā „ļaušanos ietekmei – iedarbībai – vadībai”. „Neticīgais” tādā izpratnē ir tas, kurš ir sevi atdalījis no Radītāja un tā vadības – „neticīgais” ir sevi atdalījis no Radītāja un tā vadības – „neticīgais” ir atkritējs – atkritums un Dzīvībai traucējošs elements.

Mainoties apstākļiem, mainās Radītāja ietekmes. Tāpēc sevišķu nozīmi iegūst Cilvēka spēja uztvert jaunās Radītāja ietekmes. Līdz ar to jēdziens „Ticība” iegūst ne tikai spēju uztvert ietekmes, bet arī šo ietekmju izmaiņu uztveres spēju. Tur, kur nav šādu uztveres spēju, tur ir „akla” – iesīkstējusi un nemainīga vienveidīgu (no esošā mainības atpalikušu) ietekmju uztvere – „akla ticība bez zināšanas”.

Zināšanas ir Īstenības un apziņas saskaņas stāvolis.

„Akla ticība” – „ticība bez Zināšanas” ir ļaušanās novecojušām un tāpēc destruktīvām ietekmēm bez saskaņas ar esošo Īstenību.

Tāda „nezinoša ticība” ir fanātisms – esošo Īstenības izmaiņu noliegums un tāpēc fanātisms ir šķērslis Cilvēka virzībai uz Pilnību – Radītāja plāna un darba pretinieks. Dzīva un darbīga Radītāja mainīgās ietekmes uztvere – Ticība ir tā atbilde – jautājumam „Vai Tu Tici Dievam” – vai Tu seko tām izmaiņām, kuras notiek tās attīstības (Dieva plāna darbības) rezultātā un tāpēc atbildi uz Dieva norādījumiem par to, ko tas viss un Dievs tā sakarā prasa no Tevis? Vienkāršāk sakot, toreiz Cilvēki jautāja:

- Vai Tu ļaujies Radītāja vadībai?

- Vai Tu ļaujies, lai Radītājs Tevi vada Tavā izaugsmē?

- Vai Tu Uzticies Radītājam viņa darbā?

un

- Vai Tu piedalies Viņa Darbā?

- Vai Tu un Radītājs esat viens vesels?

- Vai Tu esi Viņa Bērns?

- Vai Tu pildi Viņa Gribu?

- Vai Viņš var paļauties uz Tevi?

- Vai Viņš var Tev Ticēt?

- Vai Tu Viņu nenodosi?

- Vai Tu neatkāpsies tumsā un neatteiksies no Viņa vadības?

Atbildes uz šiem jautājumiem sajūtu līmenī ir atbildes uz jautājumu, kuru tagad izsaka kā „Vai Tu tici Dievam” ar to domājot „Vai Tu tici Dieva esamībai”, jo pretējā gadījumā tas varētu nozīmēt „vai Tu domā, ka viņš Tevi neapmānīs – neievedīs Tevi zaudējumos – neatņems Tev piederošo – Vai Tu esi pārliecināts, ka sekojot viņa norādījumiem – Vadībai, Tu sasniegsi labāku stāvokli, kā esi šodien?”

„Vai Tu tici Dieva esamībai” šodien nozīmē to „vai Tu tici, ka ir Radītāja plāns attiecībā uz to, kāds Tu esi un kādam Tev ir jābūt, kāda ir pasaule un uz ko tā virzās Radītāja vadībā un tātad – vai ir tas ko, Tu drīksti, ko nedrīksti, kas Tev der, kas kaitē, kas Tev ir labs, bet kas ir slikts”. Tas ir jautājums par to:

- Vai Radītājs nosaka Tavas darbības robežas un virzienu?

- Vai Tu pats ej un darbojies, kur vien Tev ienāk prātā?

Tas ir jautājums par to, vai bērns drīkst darīt to, kas kaitē viņam pašam, vai pieaugušajam bērns ir jāattur no tā, kas viņam kaitē?

- Vai tāda atturēšana ir labdarība vai kaitniecība?

- Vai bērnam, kurš ir neziņas stāvoklī par savas darbības sekām, ir jāļauj darīt to, kas viņam kaitē?

- Vai pieaugušā, kurš zin tādas darbības sekas, bezdarbība vai tieši pretēji – darbība un bērna rīcības ierobežošana ir vardarbība pret bērnu?

- Vai bērnam, ir „Cilvēka tiesības” sev kaitēt (kaitēt Dieva darbam un plānam)?

- Vai būtnei, kuras esamība izriet no mērķtiecīgas viņas esamības ieplānošanas un radīšanas, ir tiesības no šīs esamības atteikties bez sekām šai esamībai?

Jautājums ir:

- Vai tas bērns, kurš ir radīts Dzīvībai, drīkst domāt par iespēju izvēlēties Nāvi?

Tāpēc tagad jautājums:

- Vai Tu tici Dievam?

ir jautājums:

- Vai Tu gribi mirt?

Tas, kurš ir radīts Dzīvībai, nevar domāt par šīs Dzīvības noliegumu – tā viņā nav. To ienes kāds, kas ir Dzīvības noliegums. Dzīvība ir tikai Dzīvība kā zemāka, tā arī augstāka. Iekšējā zemākā Dzīvība ved uz atteikšanos no Ideāliem un uz iznīcību. Augstākā iekšējā Dzīvība kāri tver Ideālus un traucas uz to dāvāto Izaugsmi Dzīvībā. Izvēles brīvība saka: „Katram ir tiesības izvēlēties Ideālus vai no tiem atteikties”. Katra paša iekšējā daba viņu pievērš Dzīvei vai Nāvei, bet katram tiek dota izvēle un iespējas tuvoties vienam vai otram.

Līdzība par Kamieļiem pievērš mūsu uzmanību Telpai un tam, ka telpai ir analoģija ar apziņas plašumu. Tuaregs pārvar relatīvi nelielu telpu no sālsezera līdz pilsētai. Tāda ir viņa Ideāliem atbilstošā apziņa. Eiropieša apziņas telpai atbilst pārvietošanās līdzeklis un tā mērķi. Zinātnieka apziņas telpai atbilst lidmašīnas lidojuma attālums un ātrums. Katrā gadījumā apziņas plašums nozīmē arī risināmo problēmu plašumu un nozīmību.

Tai pašā laikā, ja salīdzina kamieļu, auto vai lidmašīnu pārvietošanās ātrumu, tad redzam, ka tas sasaucas ar apziņā notiekošo procesu ātrumu. Līdzība runā par to, ka augstāk attīstītā apziņā visi procesi notiek nesalīdzināmi ātrāk – visas izmaiņas notiek īsākā laika sprīdī. Jo augstāk attīstīta tāda apziņa, jo tās attīstības temps – procesu norises temps pieaug. Tajā pat laikā, kad kamielis noiet 10 kilometrus, auto nobrauc 160 kilometrus, bet lidmašīna nolido 1800 kilometrus. Augstāk attīstītā apziņā visi procesi ir ātrāki. Augstāk attīstīta apziņa attīstās ātrāk kā tādos pat apstākļos esoša zemāka apziņa. Tas nozīmē to, ka, ja salīdzinam šo procesu norises līkni, tad redzam, ka pie noteikta apziņas plašuma un tātad risināmo problēmu apjoma un tam atbilstošā ātruma līkne traucas vertikāli debesīs. Cilvēks secīgu atklājumu vietā ie-iet apskaidrības stāvoklī – vertikāli „uzbrauc debesīs” – viņa apziņa aptver visu apkārtnotiekošo telpu visā pilnībā.

Nezaudējot sevi, bet tiecoties uz saplūsmi – sapratni ar visu esošo, tāda apziņa var saplūst – ieplūst visā un tāpēc būt to visu Zinoša.

Katrā gadījumā, aptverot plašāku esības apgabalu, pieaug attīstības ātrums un reizē arī sasniegumi – to problēmu loks, kurš tiek risināts.

Tuvojoties Magnētam, pieaug Magnēta pievilkšanas spēks un dzels daļiņu kustības ātrums. Tas, kas izraisa kustību un to iemiesojošās daļiņas dzīvi, tāpat izraisa šo daļiņu kustības ātruma pieaugumu Magnēta – Ideālu virzienā un šo daļiņu iekšējo procesu norises tempu pieaugumu.

Izvēloties augstākus Ideālus, paātrinam savu Garīgo attīstību.

Rādot atbilstošu Ideālu, iekustinam tiem atsaucīgas apziņas.

Augstākas apziņas uzlūko plašākas telpas.

Augšup ejot, tiecamies sekot savam līderim – iet pēdu pēdā aiz Viņa – darīt visu tā, kā to dara Viņš.

{ Līderis ir tas, kuram seko.

{ Līderis iet pirmais.

{ Līderis zin, uz kurieni viņš iet, zin ko grib un kā to panākt.

Līderis dara pats un rāda piemēru ar savu darbību. Līdera sekotāji seko līderim tādā mērā, kādā spēj atkārtot līdera darbības. Līderis ir aktīvā darbībā un vērotāja pievēršanās darbības veidam, kuru (autoratīvi) labi vērotājaprāt veic līderis, vērotāju padara par sekotāju, bet vērojamo autoritāti par līderi. Līderis ir tas, kurš ir dzimis ar savu līdera dabu un spēku.

Līderis ir autoritāte. Tur, kur ir līderis un sekotāji, vienmēr ir autoritārisms. Vērotājs vēl nav sekotājs. Sekotājs ir tas, kurš pārņem līdera darbības un tiecas tās darīt līdz ar līderi līdera vadībā. Sekotājs atzīst kādu par līderi tāpēc, ka uzskata, ka līderis kopīgi darāmo zin labāk un ir tālāk ticis tajā ceļā, pa kuru grib iet sekotājs. Līderis ir autoritāte sekotājam.

Ja kādu apvaino autoritārismā, tad viņu atzīst par līdera pozīcijā esošu. Līdera nepieņemšana par autoritāti ir viņa līdera pozīcijas neatzīšana un vienlaicīgi tā ir arī apvainotāja atzīšanās par to, ka šis nav viņa līderis, ka viņi iet atšķirīgus ceļus un apvainotājs nepieņem līdera iesākto virzienu, kuram vēlāk it kā ir pievienojies kā sekotājs.

Atzīstot līdera panākumus viņa darbību laukā, sekotājs grib tikt vadīts. Nejaušu ceļabiedru grupu par līderi un viņa sekotājiem padara sekotāju vēlme būt līdera vadītiem. Tikai tāda – autoritatīvas vadības pieprasīšana šo grupu padara par sekotājiem un viņu līderi. Tikai tādas attiecības saglabā grupas vienotību – kopīgo kustību izraudzītajā virzienā, gaitas ātrumu, darbības līdzekļu un formu pielietojumu un to saskaņotību – tātad panākumus sāktajā darbā. Līderis ir apvienotājs un saskaņotājs.

Līderis ir tur, kur ir ceļš uz mērķi un darbība šī kopīgā mērķa sasniegšanā.

Līderis ir Ceļš, Patiesība un Gaisma.

Tas, kurš Jums ir Ceļš, Patiesība un Gaisma – ir Jūsu līderis.

Ja grib atņemt Ceļu, Patiesību un Gaismu, tad cenšas atņemt līderi.

Tam, kuram nav sava ceļa, nevar būt līderis.

Tam, kurš nav spējīgs sekot, nevar būt līderis.

Tam, kurš neatzīst Patiesības esamību, nevar būt līderis.

Tam, kurš nav motivēts, tam nav skatāma līdera Vīzijas Gaisma un tādam nav līdera.

Līderis ir viņa Vīzijas Gaisma.

ÿ

- Kas ceļa gājēju padara par līderi?

Ir daudz mērķu, ceļu un gājēju.

Var gadīties, ka vienā virzienā iet vairāki.

Var gadīties, ka kādi, atzīstot kāda cita pārākumu un savu nepilnību, nolemj sekot savā ceļā izraudzītajam priekšgājējam tāpēc, ka šī sekošana viņiem sola kādus viņu iedomātos labumus. Šie cilvēki, labumu gūšanas motivēti, tuvojas izraudzītajam gājējam un atkārto viņa darbības. Tomēr priekšgājējs ar viņu klātbūtni nekā nerēķinās un turpina savu ceļu. Vēl vairāk – redzot savus sekotājus, kuri tīko uzdoties par viņa ceļabiedriem, viņš tiem saka: „Atstājieties no manis! Es jūs nepazīstu!”. (Es nezinu, kas esat un tādēļ nezinu, vai gribu iet kopā ar jums, varbūt, ka jūsu klātbūtne ir traucējoša, vai arī jūs maldāties domājot, ka vienu ceļu ejam.)

Var gadīties tā, ka, nolūkotajā vietā nonākušais, izdara kaut ko varas iestādēm nepieņemamu vai nodod sevi varas iestādēm par kāda pārkāpuma izdarīšanu, vai izdara ko tādu, kas ir tās vietas iedzīvotājiem nepieņemams. Tad varas iestādes un tās vietas iedzīvotāji jautā viņam līdznākušajiem:

- Vai viņš ir jūsu līderis?

- Vai jūs esat tādi paši?

- Vai arī jūs gribat dalīties viņa liktenī?

- Ko var atbildēt tie, kuri, atļauju neprasot un ceļagājēja mērķi nezinot, to nepieņemot savu interešu vadīti ir uz šo vietu nonākuši?

Tādi teiks – „Nē, viņš nav mūsu līderis. Mēs tikai vienā virzienā šo ceļu gājām. Mēs neesam tādi. Mēs to negribam. Mēs to nevaram. Mēs nezinājām, ko viņš ir nodomājis. Mums bija savas domas par to, kāpēc aiz viņa gājām. Mums bija citas vajadzības. Mums bija cita motivācija. Viņš nav mūsu līderis. Mēs neesam sekotāji.”. Tādi kā Pēteris trīsreiz no Viņa atteiksies, vai atradīs kādu nebūtisku (bet viņuprāt ļoti nozīmīgu) līdera „neatbilstību vajadzīgajam”, lai no viņa atkristu.

No tā mēs redzam, ka līderi un viņa sekotājus saista stingras attiecības. Vispirms tā ir vienota – visiem kopīga motivācija un noruna par kopīgu darbību šajā motivācijā. Ir Satversme, statūti vai visiem pieņemama Vīzija un rīcība tās īstenošanai. Ir partijas programma vai kodekss, kura ievērošana kādu padara par līderi, bet citus – par sekotājiem. Tur, kur ir partija – tur ir Vīzija. Tur ir programma, tur ir līderis, tur ir viņa neapstrīdamā autoritāte un autoritatīva vadība uzstādīto mērķu sasniegšanai, programmas izpildei.

Tur, kur ir līderis un viņa sekotāji, tur ir rīcības saskaņotība. Tur ir līdera atbildība par sekotāju likteni.

{ Sekotāji pieņem līderi un ir viņam uzticīgi.

{ Līderis pieņem sekotājus.

{ Līderis uzņemas atbildību par mērķu sasniegšanu un sekotāju likteni, bet sekotāji ļaujas vadībai (klausa līderi).

Uz šiem trim vaļiem balstās līdera un sekotāju attiecības. Katrs darbs prasa tā ritma un pareizības ievērošanu. Katrs darbs prasa saskaņotību un tādēļ vadību. Katrā darbā ir savas grūtības un drošības noteikumi. Līderis zin, cik kurš var nest un kā apiet bīstamās vietas. Viņš vada savus sekotājus savā izvēlētajā ceļā.

Atbildību var uzņemties tikai pār to, kurš ļaujas vadībai (klausa). No grupas aizklīdušie un sava uzskata baudītāji ir viegls laupījums darba grāvējiem un „krāsaino revolūciju” tehnoloģijas mērķauditorija. Tikai tas, kurš paliek uzticīgs līderim un viņa vadībai, sasniedz mērķi. Tikai tas, kurš klausa Kapteiņa norādījumiem, nonāk galaostā. Tas, kurš pārlec pār kuģa bortu – noslīkst, nonāk uz kādas salas vai tiek cita kuģa uzņemts un nonāk tā Kapteiņa atbildībā. Bet jebkurā gadījumā, pār bortu pārlēkušais nav klausījis savam Kapteinim un tādēļ tam ir divas iespējas – dzīvot uz salas vientulībā (pirātu gūstā!) vai arī klausīt kādam citam Kapteinim, ja nav noslīcis pirms tam.

Tikai paklausība savam Kapteinim, kādu padara par piederīgu šim kuģim.

Tur, kur ir savstarpējā uzticībā balstīta bezierunu paklausība, tur ir iespējama līdera atbildība par sekotājiem un sekotāju izredzes uz nospraustā mērķa sasniegšanu. Tur, kur „sekotāji” nav spējīgi uz paklausību, tur viņiem nav līdera. Tur, kur „sekotāji” nav spējīgi būt uzticīgi, tur tādiem nav līdera. Tikai tur, kur ir bezierunu paklausība, tur kāds var teikt:

– Viņš ir mans Līderis!

Līdera mērķi ir līdera cilvēciskā lieluma cienīgi – lieli. Tie nav tūlīt, ar vienu roku aizsniedzami. Tie prasa lielu darbu un tālu ceļu. Līderis ir tas, kuru par tādu padara viņa Cilvēciskais Lielums. Līderim nevajag kāda piekrišanu un atļaujas būt par līderi. Līderis tāds ir jau no dzimšanas brīža. Dzimstot, līderis šajā pasaulē ienes Cilvēcisko Lielumu. Viņš nāk ar savu lielumu, kurš lielus mērķus redz, lielus darbus alkst un darīt var. Ja vien ar to kopā ir kādi, kuri ir kas vairāk par provinces pagaldes kaulu skrubinātājiem – sīkaļām.

Lielai lidmašīnai neder mazs lidlauks. Uz tāda nolaisties varbūt arī var, bet pacelties gaisā vairs nevar – pārāk īss skrejceļš, degvielas bāze pārāk sīka, vadības aparatūra veca un skrejceļa tālāko galu neviens nav remontējis – mazajiem deltaplāniņiem tāpat ir labi. Tiem neko vairāk nevajag – „kuš, kuš – ko kaimiņi teiks!”.

Mazā lidlauka apkaimes iedzīvotāji lielo lidmašīnu sākumā apbrīnos, pēcāk visādus trūkumus tās lielumā atradīs, tad izjauks detaļās, kurām katrs atradīs kādu pielietojumu savā mazdārziņā un beigu beigās aizmirsīs vai izliksies nemanam, ka kāda lielās lidmašīnas detaļa ar savu klātbūtni šo mazdārziņu vērtībā ieceļ. Lielās lidmašīnas nolaišanās fakts šo mazdārziņu zemi vēsturē ieceļ, bet viņiem liekas, ka tie ir viņi, kuru dēļ uz šejieni tūristi brauc un viņi ir skatu traucējošo lidmašīnu no skrejceļa novākuši.

{ Līderis ir tur, kur iet uz lieliem mērķiem.

{ Līderis pulcina lieliem darbiem.

{ Līderis aicina lielus Cilvēkus.

{ Līderis velk plašu Debesu loku.

{ Līderis tālā ceļā pošas.

{ Līderis lielu namu ceļ.

{ Līderis daudziem darbu dod.

{ Līderim lielam darbam laiku vajag.

{ Līderis ar tiem nāk, kuri tālāk par šodienu skata.

{ Līderis iet, kad aiz apvāršņa redz.

ÿ

- Vai līderis var būt tur, kur mazdārziņā pie mazmājiņas pārkrāsošanas ik pēc pāris gadiem kādas vēlēšanas taisa?

- Vai var būt līderis tur, kur atkal jaunas partijas nāk, citas aiziet, lai vēlāk atkal pa „rosola bļodu” maisītos, kā trīsreiz izpļauta sēne?

Tur, kur partijas vēlēšanas rīko, aģitatoriem un reklamētājiem maksā, tur nav vietas līderim. Līderis nevar vēlēšanu rezultātus gaidīt. Balsu skaits līderim nevar viņa vīziju atņemt vai atļauju dot. Līderis nevar gaidīt, kā kauliņi kritīs, kā pilns vai tukšs vēders balsot liks. Vēdera vergiem nav vajadzīgs līderis – viņiem ir vajadzīgs labs cūkkopis, kurš silēs strebjamo laicīgi salej un kuilim sivēnmāti vai sivēnmātei kuili pieved.

{ Līderi par cūkkopjiem nestrādā!

Un te nu mums atkal jāpievēršas „über alles” – tam, kas ir pāri visam. Mums jāpievēršas tam – tai videi, kura veido, pieprasa un pieņem līderi. Patiesībā jautājums par līdera eksistenci ir jautājums par to, kas šī ir par valsti un par to vai šeit ir tauta, kura ir nācija. Tāds jautājums pastāv tādēļ, ka tāds līderis var būt tikai tur, kur ir nācija vai pietiekami aktīva grupa, kura var sev likt priekšā tāda līmeņa mērķus.

{ Jautājums par līdera eksistenci ir jautājums par nācijas eksistenci.

- Kas ir nācija?

Nācija ir cilvēku kopa, kura ir formulējusi un realizē savu vēsturisko virsuzdevumu. Nācija ir cilvēki, kuri apzinās savu vēsturisko misiju. Tie, kuru dzīvei jēgu piešķir šī misija.

ÿ

25. turpinājums

Tā tauta, kura spēj pārkāpt savu senču mantojuma robežām un apzinās sevi kā aktīvu spēku, kurš var mainīt savu dzīves ritējumu – izdarīt to, ko nav darījuši senči un mainīt vēstures gaitu – piešķirt tai jaunu saturu, kļūst par nāciju. Nācija ir tie, kas stāda sev savas dzīves mainības mērķus. Nācija veido jaunas identitātes, uzlabo normas un uzstāda jaunas vērtības. Nācija nāk ar savu savdabību un grib ar tās palīdzību, ar to kā ar līdzekli (instrumentu) mainīt pasaules vēstures gaitu.

Nāciju neapmierina esošais. Nācijai vajag vairāk un labāk. Nācija jaunā un pilnīgākā vārdā atsakās no vecā – vājā un uzlabojamā. Nācija veido sevi un savu pasauli. Tie ir cilvēki, kuri apzinās savu spēku un iespējas mainīt dzīves jēgu no dzīves plūduma uz dzīves pilnīgošanu un to, ko viņi var darīt šīs pilnības vārdā. Viņi saprot, ka var ne tikai dzīvot, bet arī paši veidot savu dzīvi un šajā veidošanā saskata savas dzīves jēgu.

Nācijai ir Vīzijas, plāni, doktrīnas un projekti. Nāciju neapmierina tas, kas tai ir – nācijai vajag to, kāda tā var būt, lai pēc tam to varētu uzlabot. Nācijai katrs solis ir tikai atspēriens pirms vēl augstāka kāpiena. Nācija vienmēr ir ceļā No – Uz. Nācija nav vienkāršā dzīvē – nācija ir cīņā par savas vēstures misijas izpildi. Nācija ir romantisma elpas nesta.

{ Nācijai ir Līderis.

{ Nācijai ir Sabiedrība.

{ Nācijai ir Valsts.

{ Nācijai ir Nākotne.

Te varētu sākt domāt par nāciju sākumu un lielumu.

- No cik cilvēku sapulces sākas nācija?

Tieši no tik, cik ir vajadzīgs, lai uzstādītu dzīves pārveides sākuma zīmes un mērķus. Mēs varētu domāt, ka nācija sākas tad, kad visa tauta pārtop jaunā kvalitātē, tomēr tā nekad nav. Tauta akumulē potenci, kuru pēc tam, koncentrētu jaunā kvalitātē, transformē neliela aktīvo darbinieku grupa. Katras lielākas etniskas vienības dzīvi vienmēr virza mazāka aktīvo cilvēku grupa. Tāpēc nāciju rada un inspirē – apgaro tieši šī aktīvo cilvēku grupa. Tāpēc nācija sākas ar tādas cilvēku grupas rašanos.

Var teikt, ka nācija ir tautas aktīvais kodols. Sākumā pat nav svarīgi vai tauta pieņem un akceptē šo grupu un tās aktivitāti. Vēlāk, kad grupa ir iekustinājusi cēloņu un seku ķēdi, tauta pievienojas šīs aktivitātes plūsmai. Sniega pika veļas un apaug ar jaunām kārtām jo vairāk, jo tālāk tā veļas un smagāka paliek. Galvenais ir, lai sākotnējai grupai būtu nācijas cienīgu mērķu uzstādījumi.

{ Zvaigznes vienmēr atbalsta tos, kuri tiecas uz Zvaigznēm.

{ Lieli mērķi vienmēr piesaista lielu līdzdalību.

{ Lieliem mērķiem vienmēr plaši vārti veras.

Var jautāt:

- Kas ir lielas nācijas?

Ja skatam vēsturisko nāciju dzīvi un mērķus, tad redzam, ka nācijas atšķiras savu mērķu lielumā. Lielākās nācijas ir tās, kuras ir uzstādījušas lielākus mērķus.

{ Nācijas mērķu lielums ir nācijas lielums.

Nācijas mērķi ir redzami viņas Vīzijās. Tie, kuri pieņem Vīzijas, piepulcējas Nācijai un pieņem tās līderi par savu.

Nācijai piederīgos vieno Vīzija.

- Kam nav līdera?

Līdera nav tiem, kuri paši grib būt pirmie, kuru dzīves mērķis ir būt pirmajiem, gudrākajiem, lielākajiem, bagātākajiem un populārākajiem. Līdera nav tiem, kuri grib dzīvot tikai paši ar savu galvu vien un necieš, kad kāds tos pamāca, ja izrādās, ka kāds zina to, ko nezin viņi paši. Līdera nav tiem, kuri negrib būt otrie, trešie, tūkstošie. Līdera nav tiem, kuri grib konkurēt un atzīst to par dzīves normu. Līdera nav tiem, kuri grib pierādīt, tā vietā, lai mācītos.

Līderis ir tikai tiem, kuri grib tikt mācīti, vadīti un steidzināti. Līderis ir tikai tiem, kuri pieņem bezierunu uzticību. Uzticība un paklausība vadībai ir viens un tas pats. Līdera nav tiem, kuri domā, ka ir pietiekami labi, derīgi un cienījami, lai mācītu citus. Līdera nav tiem, kuri grib būt līderi. Līdera nav tiem, kuri neprot saskaņot savus mērķus. Līdera nav tiem, kuri neredz augstākas Vīzijas klātbūtni un nepieņem tās Gaismu.

{ Līderis ir tikai tiem, kuri kolektīvā mērķa dēļ atsakās no personiskā.

{ Līderis ir tikai tiem, kuri, redzot augstāku Vīziju, atsakās no savas un pieņem augstāko Vīziju.

{ Līderis ir tikai tiem, kuri var atteikties no savas lepnības un atzīt savu niecību.

{ Līdera nav izkliedētajiem.

{ Tikai tiem, kuri grib būt ceļā kopā ar kādu, kurš viņus vada, ir līderis.

Līdera nav tur, kur vadītājs ir algots darbinieks vai vēlētāju gribas izpildītājs. Tie, kuri, kungi nebūdami, algo sev kalpus, nekad savus kalpus neciena. Tikai tas, kam kunga kārta ir viņa pienākuma pildīšanas vieta, ciena savu kalpu, kurš savā vietā savu pienākumu pilda. Tikai tas, kurš dzimis kunga kārtā kunga pienākumam, ir kungs un savu kalpu līderis. Tas, kurš kungs nebūdams, pats sevi par kungu ieceļ, tas savus līdzcilvēkus apzog un viņu godu kājām mīda. Tas, kurš, necienīgs būdams, kādu vietu ieņem, vienmēr paaugstina sevi, citus pazemojot. Tādiem nav līdera.

Līderis ir tikai tur, kur ir savstarpēja cieņa.

ÿ

- Kur paliek līderi?

Sabiedrība ir komplicēts mehānisms – liels jūras kuģis ar daudziem klājiem, posteņiem un dažādiem darba pienākumiem, kurus var pildīt tam sagatavoti darbinieki. Uz kuģa katram ir viņa kajīte, darbs un maiņas laiks. Kuriķi staigā melnām mutēm, bet stjuarti baltos kamzoļos. Kuriķiem melnas mutes tāpēc, ka viņiem darbs ar oglēm, eļļām un mašīnām, bet stjuartiem balti kamzoļi tāpēc, lai uzturētu vides tīrības standartu. Kā kuriķi, tā stjuarti – visi klausa kapteinim. Visi vienu dara – visi mājās brauc.

Tā kā sabiedrība ir liels kuģis, tā sabiedrībā ir liels atšķirīgu vajadzību daudzums. Katru vajadzību var piepildīt tam piemēroti cilvēki. Tāpēc sabiedrību veido ļoti dažādu cilvēku kopums tad, ja tie katrs pienācīgā viedā darbojas savā vietā.

Būt atšķirīgiem nav pašmērķis.

Būt atšķirīgiem – tas ir gatavoties sev piemērotajam darbam uz lielā klāja.

Bet, būt atšķirīgiem tikai atšķirīguma dēļ, ir būt liekēžiem un parazītiem – žurkām, tarakāniem un kuģi bojājošam pelējumam. Tā eļļa, kura palīdz darboties kuģa mašīnai, nokļūstot ārpus eļļas vadiem, ir netīrība vai var izsaukt nopietnu avāriju. Nevietā un nelaikā izpausta atšķirība un atšķirīguma propaganda ir kuģa stāvus un korpusu saēdoša rūsa.

Tad, kad kuģis ir sarūsējis, tas nogrimst vētrā vai krastā tiek sagriezts lūžņos. Kuģis beidz pastāvēt, bet tā komanda izklīst – mēģina atrast vietu uz kāda cita kuģa, uz kura viņi nekad vairs nebūs tie, kas bija uz sava klāja tāpēc, ka uz cita kuģa jau ir sava kuģa apkalpe un kapteinis, bet jaunpienācējiem tur liks darīt to, ko komanda pati darīt negrib.

Tad, kad kuģis ir sagriezts lūžņos, tā komanda izklīdusi, bet kuģa nosaukums noņemts no rēderejas „dēļa”, tad kapteinis vairs nav šī kuģa kapteinis. Tad viņš ir viens no tiem, kuri saviem mazbērniem stāsta par pagātnes piedzīvojumiem.

Tomēr vienmēr ir spēkā likums – „Te Roda – te lec!” – nestāsti savus pagātnes stāstus – rādi, ko vari darīt šodien. Nav jēgas sava postā aizlaistā kuģa vrakā sūkt aliņu un sūroties par pagātnes vētrām. Nav jēgas lielīties ar šajās vētrās darīto. To vētru vairs nav!

Tagad ir citas vētras, citi viļņi un citas grūtības, kuras jāpārvar! Tagad ir citi pirāti, kuru uzbrukumi jāatvaira. Tagad ir uzceltas jaunas ostas, kurās nekad vēl nav būts! Tagad rodas pilnīgi jauni kontinenti un jaunas jūras dzimst! Tagad jaunas Debesis veras! Tagad var to, ko toreiz nevarēja!

{ Tagad var jauna kuģa komanda kopā nākt!

Var jau, var gan, bet te sākas dažādi „bet”.

Iedomāsimies skaistu šokolādes konfekšu kārbu. Tajā ir dažādas formas, lieluma un pildījuma konfektes. Ja mēs gribam šīs konfektes pārvietot, mēs ņemam kārbu un to pārvietojam tur, kur visiem ir labāk. Ja vajag koriģēt konfekšu kustību no vienas vietas uz otru, mēs pieliekam spēku kārbas kustības maiņai. Ja mēs gribam pasargāt konfektes no alkatīgu, netīru roku pieskārieniem, mēs aizveram kārbu.

Konfektes kārbā ir dažādas lielumā, pildījumā un svarā. Katrai vajag citu vietu un pārliecināšanu – ar katru ir jārunā viņas „valodā” – par viņas profesionālo interesi, vajadzībām un iespējām. Katrai ir cits „darba laiks” – visas reizē mutē nesabērsi! Tomēr tur, kur ir vajadzīga saskaņotība, tur ir vajadzīga vienlaicīga ietekme. Tam kalpo kārba. Kārba ir „rāmis”, kurā katram ir noteikta vieta, kurā viņš ir ierobežots un pakļauts kontrolei. Kārbā katram ir viņa „birka” – apraksts par to, kas viņš ir, ko viņš var un kam der. „Birka” ir apraksts, ko viņam darīt nevajag, jo nav tam derīgs vai nav tam gatavs. „Ierāmēti” un „brīvībā ierobežoti”, visi tomēr ir viens vesels, viena komanda vienā kārbā, kurā katrs pilda savu lomu – katrs ir derīgs – tātad visiem ir labi.

Kārbu vada līderis.

Tagad izbērsim konfektes uz galda. Tagad tās nesaista nekādi rāmji. Tagad tās, kārbas sienu neierobežotas, var ripot uz visām pusēm, kur vien slīpums un viņu forma tās virza. Tagad tām nav „birku”. Tagad neviens – arī viņas pašas nezina, kas tās ir un kam ir derīgas. Tagad viņas var iet un izmēģināt savu laimi tik ilgi, kamēr (ja nesamaitājas vai netiek samaitātas) meklējumu ceļā atrod – iegūst to, kas kārbā tām bija jau no dzimšanas.

Tagad, ja līderim vajag vadīt tādu konfekšu izbirumu, viņam jāiet pie katras atsevišķi un jāpārliecina darīt to, ko vajag. Tas ir labākajā gadījumā, ja konfekte ir „sevi atradusi”, ja tā apzinās, kas viņa ir un nav samaitāta vai kaut kur pa ceļam pazudusi. Ja konfekte ir meklējumu ceļā, tad nav nekādas jēgas uz to runāt, jo tā ir savu ilūziju un kārdinājumu varā. Visas zudušās un „sevi meklējošās” ir zudušas sabiedrībai – tām nevar piekļūt ne līderis, ne arī citas konfektes. Ja tagad līderis grib ietekmēt konfektes, tad viņam jāiet pie katras atsevišķi un jāmēģina to kustināt vajadzīgajā virzienā. Bet, laiks iet, laiks tiek tērēts, vienlaicīguma un saskaņotības nav. Virzība apstājas. Neviens nav savā vietā – slikti ir visiem.

Tātad robežas, rāmji, ierobežojumi un „birkas” ir vajadzīgas. „Brīvība” visu nograuj – bet iesaistība vietā dod vadības iespējas.

Līderis ir tur, kur ir „kārbas”, kur ir „kārbu” vadības iespēja. Ja nav „kārbu” – nav līdera. Ir vajadzīga sākotnējā vienotība. Tur, kur nav sākotnējās vienotības, tur nav arī līdera.

Tomēr,

- Vai uz galda izbērtās konfektes ir nevadāmas?

- Vai ir citi vadības un ietekmes līdzekļi, kuri apiet līdera ietekmes?

Valdība pieņem sociālās dzīves regulācijas likumus, bet pilsētā ienāk lielveikalu ķēde un pilnībā maina pilsētas sociālo struktūru. Visi valdības likumi tagad ir „kaķim zem astes”. Sēž gudrīši un domā (aktivizātoru saaktivizēti) savos biznesa inkubatoros satriecoši oriģinālas biznesa idejas, bet, kad globalizācijas strāvas banku resursus aizrauj citos virzienos, gudrīši atkal spriež par savu projektu plusiem un mīnusiem. Visa viņu domāšana ir bezjēdzīga tur, kur viņi nevar novērtēt vides izmaiņas, tās kontrolēt un ietekmēt. Tur viņi ir rotaļlietas to rokās, kuri maina vidi. Ar tādu iniciatīvas bagātu „derīgo muļķu” palīdzību maldina citas uz galda izbērtās konfektes.

Tātad konfektes var vienlaicīgi ietekmēt tas, kurš kustina visu galdu – tas, kurš maina visu dzīvi un dzīves vidi pašos pamatos. Kad globalizācijas ietekmē rūpniecība pārvietojas uz dienvidaustrumiem, ziemeļrietumniekiem vairs nekādu ražošanas darba cerību nav. Tagad viņi var apkalpot „globalizatoru” vajadzības – iet seksapkalpotājas vai ekotūrisma viesmīļos ar iepriekšminēto komponenti vai bez tās, bet pašiem savas ražošanas viņiem vairs nebūs.

Līderis varētu ņemt vērā galda kustības un vadīt konfekšu kārbu tā, lai arī tagad tā atrastos uz galda labākajā vietā, bet izbērtās konfektes ir pilnīgā galda varā. Līderis nevar ietekmēt katru konfekti atsevišķi, bet tās visas kopā var ietekmēt tas, kurš kustina galdu. Tieši tāpēc darbojās „laikmetīgās mākslas”, radiostacijas „Brīvība” un „Amerikas balss”. Tieši tāpēc Soross un visi citi fondi stiepa rokas pie konfekšu kārbas. Tieši tāpēc ap to nemitīgi darbojās demokratizātori, liberalizētāji, modernisti un citi mainībā vedēji. Viņi vienkārši izjauca „kārbu”. Pēc tam konfektes izbira un bija katram brīvi pieejamas, bet nebija vairs nosargājamas.

Katra atsevišķa konfekte ir bezspēcīga galda kustinātāju pasaulē. Tagad katru konfekti var piemeklēt bezdarbs un pelējums – noziedzība, narkotikas, netikums, atkarības un visi citi parazīti, no kuriem tās iepriekš sargāja kārbas „nebrīve”. Tagad, konfektes var vārtīties Vašingtonas vai Briseles pagaldē. Tām taču kārbā uz galda nebija labi! tāpēc tika izjaukta kārba – lai nebūtu līdera un ja tāds rastos, tad lai viņam nebūtu ietekmes līdzekļu un to pielietošanas iespēju.

Līdera nav tāpēc, ka ir dota pilna vaļa līdera esamības noliedzēju balsīm.

Tāpēc, ka esat sagriezuši savu kuģi lūžņos!

Tagad pieņemsim, ka jums ir kārba, visi esat savās vietās un jums ir līderis, kurš jūsu kuģi virza caur vētrām un klintīm drošas ostas virzienā. Bet tad sāk skanēt balsis par „diktatūras asiņainā režīma” varā nonākušo kuģi. Tad sarodas haizivis, šakāļi un žurkas uz jūsu kuģa. Tad atlido NATO miera nesējas raķetes un lidmašīnas, met „brīvības” bumbas tik ilgi, kamēr jūsu kuģis ir sašķaidīts lupatās un jūs varat brīvi peldēt starp haizivīm jūrā. Jūsu līderis tiek publiski spīdzināts un sajūsmināto „pasaules humānāko cilvēku” prieka saucienu pavadībā nogalināts.

Nu, lūk – tik ilgi, kamēr lidos NATO lidmašīnas, kamēr tām mērķus norādīs pasaules „humānākie, mieru un brīvību – tautu pašnoteikšanos mīlošākie un cienošākie” ......., tik ilgi līderu nebūs. Tik ilgi jums nākotnes nebūs! Un pirmkārt jau tādēļ, ka arī jūs esat šo ...... aliansē. Arī jūs piederat pie ........ Tādiem līderi nepienākas. Tādiem ir kaulu kaudze lielā ....... klana pagaldē!

Tādi savu kaunu mazgā līdz 7 augumam!

Līderi IR Jāsargā!

ÿ

- Kā tik pie līdera?

Līderis ir Cilvēciskais lielums. Līdera lielums ir redzams tiem, kuros mīt šis lielums. Jūsu Cilvēciskais lielums jūs pievedīs līderim. Tad, kad nāks līdera laiks, jūs jau būsiet viņa Debesu lokā! Jūs jau vienos viņa Vīzija. Celiet savu Cilvēcisko lielumu un tad, kad tas būs Līdera cienīgs, Jūs teiksiet

- Mums ir Līderis!

„Kur ir Līderis?”

Mēs viena Gaisma esam.

Mans ceļš ir tāls.

Man līdzi nācis Gaismas stars –

Kā gaismas stara draugs.

Man priedēs kaisās sāls.

Man Debesis savu zīmi dod.

Man Gaismas stars ceļu rāda.

Man gaisma tiltu ceļ

Un tālā ceļā sūta.

Es esmu nezināms.

Mans draugs ir Gaismas stars –

Mans Ziņnesis un Sargs,

Mans pavediens,

Mans Gaismas stars.

Es nezināms.

Es pats kā stars,

Kā plaisa mākoņos,

Kā Gaismas stara draugs.

Mēs viena Gaisma esam.

Mums ceļš ir tāls

Tur plašumā,

Kur ceļas Zemes Sāls.

26. turpinājums

Vīzija izaug Izglītības un Cilvēcisko Vērtību sadarbībā.

Vīzija ir Cilvēka labāko sasniegumu iespēju tēls – tas kā Cilvēks redz pats sevi pasaulē un pasauli sevī. Vīziju katrs veido savu iespēju robežās. Vīzija katram rāda pasauli, kādā viņš jūt savu spēku pielietojuma labāko veidu. Vīzija rāda iekšējo spēku – Vērtību attīstību un spēju pieaugumu.

Katram Cilvēkam, vai viņš to apzinās vai ne, ir savas dzīves Vīzija. Piepildot vai atpaliekot no savas Vīzijas, Cilvēks jūt savas dzīves pilnvērtību – apmierinātību vai tieši pretēji – tās tukšību.

Katrai Vīzijai ir iekšējā un ārējā daļa.

Vīzijas iekšējā daļa rāda „es šajā pasaulē” ainu.

Vīzijas ārējā daļa rāda vēlamās pasaules ainu.

Tā kā ir divas Vīzijas daļas, kuras katra attiecas uz savu telpu, tad var gadīties, ka šīs daļas nav saskaņotas, vai nevar tikt saskaņotas. Cilvēks var iedomāties sevi – savu iekšējo pasauli pilnīgi neatbilstošu ārējās pasaules telpai, vai otrādi – nezināt, nenovērtēt vai nerēķināties ar ārējās pasaules realitātēm – to, kāda patiesībā ir ārējās pasaules telpa. Šo divu telpu – divu Vīzijas daļu neatbilstība, nesamērojamība vai nesavietojamība var būt par iemeslu dzīves krīzēm, neveiksmēm vai tieši otrādi – lielam spēku ieguldījumam kādas telpas izmaiņās un tieši tāpēc sasniegumiem sevis vai ārējās telpas izmaiņā, kas ir katras dzīves veiksmīguma un pilnvērtības rādītājs.

Tā, kā Vīzija top Izglītības ietekmē, tad ir skaidrs, ka arī Izglītībai ir divas daļas – iekšējā un ārējā daļa. Iekšējā izglītības daļa ir tā, kura veido, atbalsta un saskaņo Cilvēcisko Vērtību dzīvi ir Humanitārā Izglītība, bet reālu ārējās pasaules ainu ļauj redzēt Eksaktā Izglītības daļa. Humanitārā Izglītība caur Cilvēka pasaules redzējumu un rīcību tajā pasniedz Filosofiskos Zināšanu aspektus – Ētiku, Estētiku, Psīholoģiju un Loģiku. Pie tam, to dara apskatot tā visa reālos piemērus, reālu Cilvēku, Tautu un Kultūras tradīciju atstātajās pēdās. Bet Eksaktā Izglītības daļa dod iespēju objektivizēt, formulēt esošo situāciju un nepieciešamo vai vēlamo izmaiņu ceļus.

Tā kā Vīzija ir atskaites sistēma, kurā tiek vērtēta dzīves pilnvērtība un tās veidošanā abās telpās piedalās Izglītība, tad no tā izriet, ka Vīzija un Izglītība ir divas līdzvērtīgas uz vienu un to pašu vērstas ietekmes, kuras kopīgi Cilvēkam atnes savas sadarbības rezultātus, Vīzija, kā vērtību darbības veidots vērtībsaskaņojošs tēls, darbojas no iekšpuses, bet Izglītība no ārpuses. Izglītība dod pamatojumu un aktivitāti iekšējo Vīziju tieksmēm. Cilvēciskās Vērtības dod Vīzijas realizācijas spēkus. Abos gadījumos mēs redzam, ka runājam par motivāciju un tās divām daļām – iekšējo un ārējo.

{ Vīzija ir spēcīgākā, primārā – iekšējā motivācija.

{ Izglītība ir sekundārās – ārējās motivācijas nesēja.

{ Izglītība mainās atkarībā no kolektīvās Vīzijas un individuālās Vīzijas prasībām.

Vīzija, it sevišķi tās ārējā daļā, mainās – konkretizējas, realizējas vai izplūst, kļūst iluzora vai murgaina atkarībā no saņemtās izglītības.

Tādā veidā runājot un domājot par Vīziju un Izglītību mēs domājam un runājam par Motivāciju – Cilvēka dzīves ievirzi un spēku virzītāju.

{ Motivācija ir ļoti konkrētu iekšēju, secīgu spēku transformāciju un ārējo telpu – parādību kopu sadarbības rezultāts.

Iekšējās transformācijas veido iekšējo motivācijas daļu. Tā veidojas Cilvēciskajām Vērtībām pārtopot prasībās. Iekšējās transformācijas secība ir: Cilvēciskās Vērtības (to spēki un spēku kombinācijas ir Savdabība) ð Savdabība ð Intereses ð Spējas ð Prasības. Mūsdienās Cilvēciskās Vērtības, kā Cilvēcē kopumā, tā katrā Cilvēkā ir tikai daļēji attīstītas, tāpēc veido neskaitāmi daudz spēku attīstības pakāpju, Vērtību un to attīstības pakāpju kombināciju, ko mēs redzam kā rases, tautas, dzimtas un Cilvēka Savdabību. Attīstības gaitā šī Savdabība mainās, tāpēc Cilvēcisko Vērtību – Savdabības daļa transformāciju ķēdē ir iekšējā mainīgā daļa. Tālāko transformāciju ceļu pilnībā nosaka šī mainīgā (Savdabības) daļa. No katras Savdabības izriet tai stingri atbilstošas Intereses, no tās tālāk Spējas un tām stingri pakārtotās Vajadzības. Tāpēc transformācijas ceļa daļa, kādu iet Cilvēcisko Vērtību enerģijas līdz ārējajai darbībai – matērijas kustībai, ir nemainīgā iekšējo transformāciju daļa. Matērijas kustību nosaka Cilvēka Prasības.

Te ir jāsaprot atšķirība, kāda ir starp Vajadzībām un Prasībām. Vajadzības ir transformāciju iekšējā nemainīgā daļa un izriet no Cilvēka Interesēm. Cilvēkam, kuram ir interese par mūziku (šaurāk, attiecīgajā virzienā), ir Vajadzības muzikālajā izglītībā, vēsturiskajā nošu materiālā, atskaņojošajā aparatūrā – skaņu tehnikā, mūzikas instrumentos vai balss izkopšanas vingrinājumos. Tāpat var būt vajadzība pēc attiecīgajiem materiāliem un darbarīkiem, ja muzikālā Interese parādās mūzikas instrumentu izgatavošanas jomā. Savdabība var parādīties kā Vajadzība pēc stīgu, sitamajiem, pūšamajiem vai citiem instrumentiem. Nosliece uz ritmu izraisīs atšķirīgu vajadzību no noslieces uz Spējām balss attīstībā vai melodiskajā izpildījumā. Tas noteiks mūzikas instrumenta vajadzību.

Tieši tāpat Savdabība diktēs kalēja vajadzību pēc metāla, ēzes, laktas un āmuriem. Namdarim vajadzēs kokmateriālus, ķīmiķim – reaģentus, Skolotājam – audzēkņus, Mātei – bērnus, bet Radītājam viņa radījumus.

{ Interesēm bez Vajadzības nav jēgas.

{ Caur transformāciju ķēdi enerģijas noformējas par materiālajām Vērtībām un darbībām ar tām.

Vajadzība ir kvantitatīvas dabas parādība – „teorētiska” Interešu fokusēšana uz noteiktu darbības veidu un tā nodrošinājumu. Tas ir apgalvojums – „es gribu ...”, „man vajag ...”.

Prasības ir kvalitatīvie lielumi, kuri noformē Vajadzību līdz pabeigtam Spēju realizācijas objektam. Prasības saka, kādai jābūt koklei, vijolei, ērģelēm vai fizikālo mērījumu instrumentu jūtības pakāpei. Prasības tiešā viedā formulē un formē Spēju pielietošanas vidi lauku un diapazonu. Prasības vienlīdz noformē Spējas un Spēju pielietojuma vidi, līdzekļus.

Prasības ir iekšējo vidi, tajā notiekošo transformāciju un ārējo vidi, tajā notiekošo procesu saistītājs. Prasības ir starpnieks un abām vidēm kopīgā parādība. Ar Prasību starpniecību iekšējā vide saistās ar ārējo vidi.

Ja aplūkojam iekšējo un ārējo vidi, tad vispirms tajās atrodam kopīgo – abu pretpolu savstarpējo atspoguļojumu. Enerģijas rada fenomenus materiālajā vidē. Enerģijas ir materiālo fenomenu cēloņi. Tāpēc, ja Enerģijas ir iekšējo procesu (transformāciju) resursi, tad to tiešais atspoguļojums ārējā vidē ir fiziskajā pasaulē esošie Prasības nodrošinošie materiālie resursi.

Šajā vietā normālās tautas saimniecības nošķiras no peļņas kapitāla ekonomikām. Normālajās sabiedrībās un to tautas saimniecībās vienmēr darbojas Ētiskais Likums – Cilvēka spēju pielietošana tikai un vienīgi Pamatvērtības vairošanas un Lielākā Labuma principa realizēšanas vārdā un interesēs. Tas nosaka visu tālāko resursu izmantošanas – transformācijas ķēdi. Ārējo transformāciju ķēdē resursi tāpat ir mainīgā daļa. Tiek atrasti jauni vai izlietoti un iet mazumā, tātad pieaug vērtībā un saudzējamībā esošie. Nemainīgā ārējo transformāciju ķēde no resursiem uz Prasībām ir resursu pārstrādes mehānismi (tehnoloģijas un nozares to mijiedarbībā) ð līdzekļi (tas, caur ko tiek veidoti, uzturēti un vadīti mehānismi) ð sociālais pasūtījums ð Prasības. Te normālas tautas saimniecības pazīme ir dzelžaina likuma ievērošana, kurš nosaka, ka:

Katram Cilvēkam, tautai un sabiedrībai būs uzstādīt savas Prasības tikai un vienīgi uz savā rīcībā dabiski esošo resursu vai ekvivalento apmaiņu ar kaimiņiem bāzes.

Tas nozīmē arī to, ka, ja kādam ir Prasības attiecībā uz dzīves līmeni un tā dotajām iespējām, tad tam ir to jāsasniedz ar sava darba ieguldījumu pašam uz savu resursu bāzes. Tas ir – Prasībām ir jābūt saskaņotām ar resursiem, pārstrādes iespējām, sabiedrības organizācijas vadību un to, ko šī sabiedrība vēlas redzēt savā dzīvē. Ja prasības netiek apmierinātas pašu darbā un resursos, tad tās ir attiecīgi jāsamazina. Ja tās grib uzturēt augstākā līmenī, tad attiecīgi ir jāatrod resursu papildinājumi savā zemē, jāceļ to mehānismu un līdzekļu efektivitāte un jāmaina sabiedriskais pasūtījums.

Jebkurā gadījumā Prasības – kvalitatīvās robežas ir jātur atbilstībā saviem iekšējajiem un ārējajiem resursiem, un to transformācijas ķēdēm.

{ Ja gribi labāk dzīvot, tad labāk strādā!

Līdz ar to zemēs ar lielāku dabas bagātības krājumu, Cilvēkiem ir lielākas iespējas uzstādīt augstākas Prasības savu vajadzību apmierināšanai, bet resursi norāda uz to Vajadzību un to Prasību apmierināšanu, kuri ir atbilstībā šiem resursiem. Tas, protams, pilnībā izslēdz svešu resursu, mehānismu un līdzekļu izlaupīšanu vai izmantošanu (ārpus ekvivalentajām apmaiņām), pārcelšanos uz dzīvi svešā teritorijā vai sveša darbaspēka izmantošanu savu Prasību apmierināšanā.

Te mēs nonākam pie Sabiedriskā (sociālā) pasūtījuma. Sabiedriskais pasūtījums ir kolektīvās Prasības attiecībā uz Vajadzībām, kuras apmierina viņu visu Intereses. Ja visiem ir Vajadzība pēc noteikta veselības aizsardzības līmeņa, tad sabiedriskajā pasūtījumā parādās medicīniskās mācību iestādes un aparatūras ražošanas uzņēmumi, kā arī pasniedzēju sagatavošanas cikli. Sabiedriskais pasūtījums attiecībā uz kādu dzīves kvalitāti sevī ietver kā tās augstākās, tā arī zemākās nodrošinājuma izpausmes – darba virzienus. Ja gribat vannu, silto ūdeni dzīvoklī un izlietni virtuvē, tad kādam no Jūsu tautiešiem ir jāstrādā par kurinātāju, santehniķi un kanalizāciju iekārtu meistaru.

{ Ja gribi būt balts un tīrs, tad proti rokas darbā smērēt!

Katrā tautā ir atšķirīgu attīstības līmeņu Cilvēki ar attiecīgi atšķirīgām Interesēm, Vajadzībām un Prasībām. Tāpēc katrā normālā sabiedrībā atrodas darbs katram pēc viņa Vajadzībām un Prasībām. Atkāpes no savu resursu nodrošinājuma, dabiskās dzīvesvietas – imigrācija augstāku Prasību apmierināšanai, vai tā paša iemesla dēļ viesstrādnieku ielaišana ir pazīmes par šīs sabiedrības atkāpēm no normas. Sabiedriskais pasūtījums tieši veido līdzekļus, kuros ietilpst arī izglītības iestādes un programmas. Prasības ir sabiedriskā pasūtījuma veidotājs, bet līdzekļi un mehānismi ietekmē motivācijas veidošanu. Tādā kārtā motivācija tiek veidota, sadarbojoties iekšējajiem un ārējajiem transformācijas mehānismiem.

{ Darbs sabiedrībā ir attīstību motivējošs.

Vīzija, sabiedriskais pasūtījums (personības derīgums), līdzekļu un mehānismu attīstība veido Motivāciju. Sabiedriskās prasības, izglītība un darba apstākļi veido, audzina un attīsta Cilvēciskās Vērtības un tādā veidā ietekmē motivāciju. Jebkurš radošo darbību koncentrācijas mehānisms attīsta Cilvēciskās Vērtības un caur sabiedrisko pasūtījumu tieši veido motivāciju. Motivācija mūs noved pie izdegšanas vai Izaugsmes.

Uzlūkojot iekšējo un ārējo transformāciju ķēdes, mēs redzam, ka ir divas motivāciju un tādēļ attīstību veicinošas vides. Iekšējo vidi motivējošas ir ārējās vides apstākļu un iekšējā vidē ienākošās Augstāko Pasauļu ietekmes.

Ja mēs aplūkojam ārējo – dabisko resursu, mehānismu, līdzekļu un sabiedriskā pasūtījuma kompleksu, tad mēs redzēsim, ka normālās sabiedrībās – to tautas saimniecībās darbojas šo tautu Kultūras tradīcijas. Kultūras tradīcijas ietver dzīvesveidu organizējošas sabiedrisko un Cilvēcisko attiecību normas, dzīvesveida formas, darba attiecības un ražojumu standartus – kanonus, to pārmantojamības līnijas, attieksmes pret dabiskajiem resursiem un to visu pamatojošās pasaules uzbūves teorijas. Ja mēs to visu apvienojam vienā kopumā, tad redzam, ka tas ir tas, ko mēs saucam par reliģiju.

Reliģija ir Pasaules uzbūves koncepcijas, Cilvēka attīstības līmeņa un viņa dzīvesveida, dabiskajos resursos, sintēze. Tāpēc reliģija ir ārējais motivācijas veidotājs, bet, Cilvēcisko Vērtību darbā, caur Vīzijas skatīšanu veido iekšējo motivāciju.

Katra Kultūras tradīcija, savas pārlaicīgās darbības ietvaros, ir izstrādājusi metodes, kā un kādā veidā tālāk nodot savas Vērtības savām nākošajām paaudzēm. Vispārīgā veidā mēs to sauca par Izglītību. Izglītība saglabā esošo Kultūras tradīciju un ir pamats tās tālākajai attīstībai esošajā attīstības gultnē. Katra Kultūra un tās tradīcija – reliģija izstrādā savu formu – sistēmu, kurā formē Cilvēku apziņu – viņu priekšstatus par pasaules esamības un dzīves ainu. Mūsdienās to sauc par Izglītību un Izglītības Sistēmu. Reliģijas neatņemama sastāvdaļa – Izglītība, savienojot ārējo ietekmju sastāvdaļas ar iekšējajām ir spēcīgākais iespējamais motivators Cilvēka attīstībai un radošajai darbībai.

Līdz ar to katra izglītības sistēma, tās elementi, mācību līdzekļi un ideoloģiskā ievirze (labā un ļaunā attēlojums) ir kādas reliģijas sastāvdaļa. Katrā reliģijā ir tās Vērtību radītājs – Vērtību Cēlonis, Vērtību rašanās un izplatības mehānisms un Vērtību izmantotājs. Tāpēc katrā sabiedrībā un tās darbības vidē, neskatoties uz to, vai tā atzīst vai nē kādu augstāku Vērtību Radītāju, ja tā redz vērtību rašanās cēloni (motīvu), mehānismu un lietotāju vai labuma guvēju, kas var būt divās personās – vērtības (produkta) lietotājs un peļņas guvējs, ir Reliģija.

Reliģija ir mūsu apziņas iekšējo un ārējo darbību saistītājs un šīs saistības veidotājs. Reliģija saskaņo iekšējo un ārējo dzīvi. Visur tur, kur ir skaidrojumi par ārējās pasaules uzbūvi, dzīvi un dzīves mērķiem ir reliģija. Zinātne ir neatņemama reliģijas sastāvdaļa. Tā pamato un apstiprina reliģisko Ideālu pamatus. Nav redzēta tāda Zinātnes virzība, kura kaut kādā veidā nesaistītos ar reliģisko redzējumu par šo parādību. Tas nozīmē to, ka Zinātne nav spējīga iziet ārpus reliģijas aptvertās, iezīmētās un ievirzītās Cilvēku apziņas telpas. Zinātne nav bijusi spējīga attīstīt citu pasaules ainas paradigmu, kā vien būt iluzorā opozīcijā ar to, kādu pauž reliģiskais skatījums. Pat attālinoties no tā, Zinātne ir spiesta atgriezties pie Radītāja meklējumiem, bet savā zemākajā – Tehnisko iespēju daļā būt ar tā darbību tiešā opozīcijā.

Tādā vai citādā veidā Izglītība, reizē ar darba un dzīves praksi, ir neatņemama reliģijas sastāvdaļa. Valsts var būt atdalīta no kādas dogmas, konfesijas vai baznīcas, bet ne no reliģijas kā tādas. Tad, kad mēs ticam peļņai kā labklājības pamatam vai tiecamies to meklēt kaimiņattiecību labvēlībā, mēs esam šo dzīvesveidu veidojošajā reliģijā pat tad, kad šis pasaules skatījums noliedz tradicionālos Radītāja apzīmējumus, bet vērtību rašanos pieraksta kādiem avotiem savā terminoloģijā. Tādā vai citā veidā šī sistēma satur savu pieredzes, pasaules uzskata un zināšanu (faktu un to interpretācijas mehānisma), mērķu un Vērtību tālāk nodošanas sistēmas tradīciju – Izglītību.

Katrai Kultūrai ir tradīcija, kurā tā veido savu normu pārmantojamības mehānismu un pārmantojamības vidi. Šo tradīciju sauc par Izglītību. Par to, kas Cilvēkā ievieš Dailes izjūtu – to, ko mēs tagad saucam par glītumu – saskaņu ar Daili, ar tās atspulgu ikdienas darbībā. Mēs vēl Zinam, kas ir tas, ko sauc par glītrakstīšanu.

Tāpēc Izglītība ir Dailes ieviešana mūsu apziņā un tai atbilstošas darbības uzturēšana.

Katra Cilvēka dzīves ievirzi – Viņa Vīziju un tādēļ motivāciju viedo katras reliģijas sastāvā esošā izglītība un viņa Cilvēcisko Vērtību saspēle. Tāpēc Izglītība, tas ko un kā mēs stāstam par šo pasauli mūsu bērniem, veido pasauli, kādu viņi veidos vēl tad, kad mūsu te vairs nebūs.

ÿ

Dabā valda tās Likumi un to iedibinātā Kārtība. Tai neinteresē, ko mēs par to domājam un nepieskaņojas mūsu viedokļiem par to, bet prasa bezierunu pakļaušanos šai kārtībai, kuras ietvaros tad katrs varam realizēt sev pienācīgās brīvības (paši sevi – izpildes brīvību veidā), ja izpildām Pienākumus, kurus uzliek mūsu atrašanās kādā šīs Kārtības veidotā telpā.

Mūsu – Cilvēku apdzīvotajā sabiedrības telpā, Skolotāji ir īpaši Cilvēki. Viņi veido – ir veidotāji tam, ko izveidotu, vēlāk sauc par sabiedrību. Viņi veido savu līdzcilvēku sapratni par apkārtnotiekošo, Sapratnē sintezējot sniegtās Zināšanas ar audzināšanu. Kā Cilvēks saprot – tā viņš domā. Kā domā – tā rīkojas. Kā rīkojas – tā arī dzīvo.

Sapratne un domāšana ir savstarpēji saistītas dinamiskā līdzsvarā, un ir radošais cēlonis tam, kas un kā notiek Cilvēka dzīvē. Skolotājs strādā ar šo radošo spēku – veido bērna domu pasauli – tāpēc Skolotājs veido arī visu savu audzēkņu tālāko dzīvi. Skolotāja rokās ir milzu līdzekļi sabiedrības veidošanai, tāpēc uz viņu gulstas atbildība par to, kādu sapratni un domu pasauli viņi ir izveidojuši savos skolēnos.

Tieši no Skolotāja ir atkarīgs, kāda būs katras valsts un tautas nākotne. Tas, kurš pulcina bērnus skolai – tas veido šīs zemes nākotni. Tāpēc tas, kurš mācās ārzemēs, savai zemei ir zudis. Latvieši ir lielākie svešvalodu zinātāji Europā un lielākie iztapoņas – pakalpīgākie svešu rīkojumu izpildītāji un pārsniedzēji.

Skolotājs ir tas, kurš māca. Viņš ir tas, kurš Zina, kas ir labs un pareizs. Viņam ir tas jāatgādina un jāpieprasa ievērot visur, kur vien viņš ir klāt un kur klāt ir viņa audzēkņi ar savām acīm, ausīm, domām un jūtām. Viņam ir jāpieprasa atbilstoši darba apstākļi sev un saviem audzēkņiem.

Skolotājam nav tiesību atrunāties ar „tādiem laikiem”, „demokrātiskām” brīvībām, katra paša atbildību un slikto ministru darbu. Skolotājam ir jārāda patriotisma un pilsoniskās drosmes piemērs tiem, kurus ir audzinājuši un audzina vēl aizvien. Skolotājs ir tas, kurš iedvesmo katru uz labāko, kas viņā ir un pirmais nostājas pret to, kas pazemo Cilvēku un viņa paša darbu.

Tāpēc te vietā ir jautājumi:

- Kas bija vispirms – nevēlēšanās mācīties un nejēdzības klasē vai grafiti aprakstītās namu sienas?

- Kas bija vispirms – savstarpējais naidīgums skolās vai Salmana Rušdi „Sātaniskās vārsmas” grāmatveikalu plauktos?

- Kas ir vispirms – grāmatveikalu plauktu apkaunojošais saturs vai zemās skolotāju algas?

Pateikt, ka Skola ir mūsu „sabiedrības” spogulis, nozīmē nepateikt neko. Pateikt, ka Skolotājs ir tāds pats Cilvēks un nāk no mūsu vidus, nozīmē melot. Skola nav profesionāla, iztikas līdzekļu nodrošinājuma vieta. Skola ir Aicinājuma un Iekšējās Sūtības – Goda darba vieta. To nedrīkst izmantot ekonomiskām un pseidogarīgām manipulācijām, personisku ambīciju intrigām un politiskām mahinācijām.

Skolotājs nestrādā savam labumam. Skolotājs – izvirza, uztur un strādā ar vispārējā labuma Ideju un Taisnīgumam. Skolotājs visur pieprasa Taisnīgu lēmumu un rīcību vispārējam labumam. Spogulis neko nevar mainīt sevī un tajā, kurš stāv viņa priekšā. Skolotājs ir tas, kurš aktīvi veido sevi un visu ap sevi. Skolotājs var, viņš to dara un viņam ir jāveido sabiedrības dzīvi tādu, kādai tai jābūt!

Pēckongresa parunas un sakāmvārdi

27. turpinājums

Katras saprātīgas rīcības pamatā ir tās filosofija.

Katra parādība (būtne, novērotais efekts) un tās esamības vide ir viens vesels. Mācību procesā novērotais nevar tikt apskatīts atrauti no visiem citiem Cilvēka dzīves aspektiem. Lai redzētu notiekošā cēloņsakarības, ir jālūkojas studenta dzīvē visu viņa dzīves laiku 24 stundas dienā kopš dzimšanas brīža. Viņa attiecības ar vecākiem, brāļiem, māsām un kaimiņiem, paziņām formē attiecības ar pasniedzējiem un izglītības iegūšanas motivāciju.

Studenta bērnības rotaļas, estētiskā un akustiskā vide (dzirdētais un redzētais), vecāku dzīvesveids un tieksmes veido topošā studenta apziņas struktūru, darbības kvalitātes un nosaka iespējamās darbības diapazonu kā daudzpusībā, tā arī spēju kvalitātēs. Cilvēciski pilnvērtīgā sabiedrībā būs cilvēciski pilnvērtīgi bērni, kuri izaugs par lielām personībām, tur būs pilnvērtīgi ierosinājumi, risinājumi un dzīves situācijas. Pilnvērtīgā sabiedrībā mēģinājumi no ārienes ienest destrukciju tūlīt saņemtu pienācīgu pretsparu.

Tam ir iekšējie psiholoģiskie cēloņi un mehānismi, ārējie formējošie apstākļi, kā arī tā vispārcilvēciskā daba (filosofiskās īpatnības), uz kuras fona un kā dēļ tas tā nenovēršami notiek. Visi ārējie formējošie apstākļi Cilvēka apziņā nonāk caur viņa uztveres orgāniem. Tāpēc pievērsiet uzmanību tai videi, kurā uzturas students.

Ievērojiet, kādas ir viņa intereses, kurp vērstas viņa domas un tieksmes – apziņas orientācija norāda uz tām mentālajām ietekmēm, kuras viņš saņem.

Ievērojiet, kādā vidē viņš uzturas, ar ko viņš biedrojas, kādas ir viņa intereses un spējas, kā viņš ģērbjas, kā izturas pret sev līdzīgajiem, vājākajiem, stiprākajiem, jaunākajiem un vecākajiem, dzīvajām būtnēm un priekšmetiem. Taktilās sajūtas un rīcība ir pašā Cilvēka būtības pamatā.

Ievērojiet, kurp vērsti viņa skatieni – ko un kā students redz. Caur redzi uztvertais veido un uztur viņa domāšanas struktūru, kvalitātes un saturu.

Ievērojiet, ko viņš dzird, klausās – kas viņam patīk vai garlaiko. Skaņu pasaule ir domu plūsmas ceļu karte un satiksmes noteikumi.

Ievērojiet, ko viņš ēd un jūs zināsiet viņa dzīvesprieka vai apātijas dabu.

Ievērojiet, kādas smaržas, aromāti viņu piesaista vai atbaida un jūs zināsiet visu par sava darba nākotnes perspektīvām. Smaržu, aromātu vai smaku aura skaidri rāda kurp dodas jaunais cilvēks. Ķīmisko smaržvielu klātbūtne liecina par ceļu plānprātībā – tās visas ir nervu indes.

Ko ņemsiet par izejvielu, materiālu un darbības pamatu, kādos apstākļos to veidosiet – to arī iegūsiet rezultātā. Ja ņemsiet labo, tīro un atbilstošo, tad iegūsiet uzlaboto, tīrāko un derīgo. Darbs un panesamas grūtības attīra, uzlabo un dod labākos rezultātus, bet siltumnīcas apstākļi, lutināšana un atvieglinājumi samaitā katru labo sākumu.

Smagākajā darbā top lielākā Attīstība.

Katras izglītības (skolas) pamatā ir audzināšanas filosofija.

Izglītība (skola) ir audzināšanas līdzeklis.

Ko grib izaudzināt, tādu izglītību (skolu) izvēlas.

Kādu izglītību (skolu) lieto, tādu Cilvēku iegūst.

Jēdziens „izglītība” sevī ietver Cilvēka kvalitatīvu izmaiņu viņa labākās daļas virzienā. Tā ir cilvēciskā satura maiņa ar viņā esošo spēju, dotību un sasniedzamo mērķu sakārtošanu, saskaņošanu un atbrīvošanu no kavēkļiem, vienlaicīgi slēdzot viņā esošo traucējošo disharmonijas cēloņu, negāciju un kļūdu darbības ceļus. Ar to izglītība ir dvēseles un apziņas izdaiļošana – tās piepildīšana ar Daili un Dailes Avotu – Visa Esošā Radošo Cēloni – Cilvēka tuvināšana Radītājam.

Cilvēks, kā dzīvības forma, izpildot Radošā Likuma gaitu, ir nākošais solis aiz dzīvnieka visas dabas Evolūcijas kustībā atpakaļ pie sava Radošā Cēloņa un Esamības. Minerālu pasaule attīsta savu spēju būt. Augu valsts apgūst kontaktēšanās spēju un tās dotās apmaiņu iespējas. Dzīvnieki aktīvi meklē un iegūst informāciju, bet Cilvēks sākas ar to brīdi, kad sāk to visu vērtēt, kad sāk vērtēt saņemto iespēju pieņemamību un savas rīcības pieļaujamību, kad sāk atteikties no acīmredzama utilitāra ieguvuma kādu augstāku, arī sabiedriski uzturētu un esošu netveramu, nemateriālu Ideālu vārdā.

Cilvēks noliek malā utilitāro, pragmatisko un rentablo tad, kad tas nonāk pretrunā ar Ideālo, pārpersonisko – Utopisko. Cilvēks atsakās no „medņa rokā” par labu „zīlei kokā”. Cilvēkam Cēloniskās (kulturālās) dabas racionalitāte ņem pārsvaru pār sekundārās lietu dabas rentabilitāti.

Arhitektūra ir māksla, kura ir sociāli integrēta Cilvēka dzīvē, apkalpo un virza sabiedrības attīstību, nosaka tās attīstības, domāšanas un uztveres iespēju telpu. Ar to pašu arhitekts izsaka visu mākslu filosofisko būtību, saturu un sociālo lomu – augstāko atbildību sabiedrības priekšā – dot sabiedrības attīstības iespējas, resursus (dvēseles barību) un norādīt attīstības virzienus – vadīt sabiedrības attīstību. Kur iet māksla – tur seko sabiedrība.

Nākotne ir iespējamību kopums, bet Cilvēka brīvā izvēle kādu no tām realizē. Pasaule veidojas tāda tāpēc, ka tādu šo pasauli veido.

Pasauli veido Cilvēks.

Cilvēks to veido tādu, kāds ir pats.

Cilvēka labums reizē ir viņa dzīves un pasaules labums.

Tā ir – tādai jābūt izglītības pamatā liktajai filosofijai.

Cilvēks, viņa dzīve un pasaule ir viens vesels.

Cilvēka apziņā, dzīvē un pasaulē notiekošajiem procesiem ir jābūt analoģiskiem.

Dialogiem starp Cilvēku, dzīvi un pasauli jābūt būvētiem, ievērojot šo analoģiju principus un pasaulē, dzīvē, Cilvēkā un to attiecībās valdošo Dabisko Kārtību un tās Normu Sistēmu.

Skolai, universitātei, klasei, laboratorijai un auditorijai ir jābūt Kultūras, zinātnes, mākslas un izglītības templim. Tajā jāvalda svētsvinīga prieka atmosfērai, kurā Skolotājs ir visu Cilvēku cienītākais Audzinātājs, kurā visa ārpusskolas dzīve tiek nolikta malā un visi Skolai piederīgie vienojas šī tempļa darbā Cilvēciskās būtnes dievišķošanai.

{ Zināšanas ir vērtēšanas rezultāts.

{ Zināšanas ir izpētes darba augļi.

{ Izpēte ir Sapratnes procesa daļa.

Vērtēšana nāk pēc izpētes, bet izpēte nāk pēc iedziļināšanās, kas skolēnam un studentam ir sagatavošanās darbam, noskaņošanās pasniedzēja vai skolotāja uzklausīšanai un koncentrēšanās uz skolotāja vārdu, piemēru un uzskates līdzekļu lietojuma sapratni – aktīvu līdzdarbību savas apziņas resursu izmantošanai un pārveidošanai (pilnveidošanai). Katrā gadījumā tā nav pasīva vērošana, bet rūpīgs darbs, cenšoties saprast, ko skolotājs stāsta un rāda. Savukārt Skolotāja uzdevums ir paturēt savu skolēnu apziņu darba stāvoklī – neļaut viņiem ieņemt pasīvu vērotāju pozīciju. Skolotājs nedrīkst atvieglot mācību procesu, bet tieši otrādi – viņa uzdevums ir celt mācību procesa spriegumu līdz maksimāli iespējamajam šajā auditorijā.

Sprieguma paaugstināšana ir apziņas transformācija kvalitātes un spēju pieauguma virzienā.

Rotaļa ir emocionāla sagatavošanās vēlāk veicamajai izziņai vai darbam. Rotaļā notiek emocionāla iekļaušanās darba vidē. Tur, kur ir sagatavošanās darbam, tur ir interese par darbu, tur ir arī uz to sagatavojošas rotaļas. Darbā ieinteresētu un darba prieku jūtošu vecāku bērni ir rosīgi un to rotaļās ir darba tēmas. Var redzēt bērnu nākotni viņu rotaļās.

Rotaļu „dzīvi” bērni pieņem par normu un, kļūstot pieauguši, tiecas to realizēt. Tādā veidā notiek iedziļināšanās, parādības ievietošana normas kārtā, tā tiek iebūvēta tās pasaules ainas pamatos, uz kuras bērns vēlāk būvēs savas attiecības un rīcības motivāciju.

Audzināšana (izmantojot izglītību) virza uz zināšanām, rāda to vērtību un pielietojamību tur, kur pasaules (dzīves) uzlabojums nāk caur labi audzināta Cilvēka labumu, laba gribēšanu un darīšanu. Izglītība ir labas audzināšanas līdzeklis un ved pie atziņas par sadarbības svētīgumu – racionalitāti.

{ Dvēselei ir forma un saturs.

{ Saturs tiek izteikts caur formu.

{ Valoda ir dvēseles satura izteiksmes forma.

Kāda ir valoda, tāda ir dvēsele, un otrādi – katra dvēsele veido sev atbilstošu valodu, tāpat kā valodas lietošana un valodas mācīšana ir dvēseles un dvēseles dzīves, dvēseles dzīves satura formēšana.

Katra valoda atbilst savam dvēseles saturam. Katrā dvēselē var būt tikai viens saturs, tāpat kā saturs var veidot tikai vienu formu. Katra valoda runā par savu dvēseles dzīves aspektu. Katrā valodā ir vārds „mājas”, bet katrai tautai mājas ir kaut kas cits – tām ir cita loma šo cilvēku dzīvē.

Tikai ļoti retos gadījumos divu atšķirīgu formu un saturu (parādību) sapludināšana dod sākumu jaunas, augstākas kvalitātes vai vērtības radīšanai.

Šīs zemes Cilvēku valodā labo un vērtīgo var iemācīt tikai tad, ja Cilvēka dzīves labums nāk no šīs zemes labuma un šīs zemes Cilvēku labuma.

Cilvēks stāv pāri dzīvniekam ar to, ka saprot sevi kā nemateriālu – dvēselisku būtni. Cilvēks sevi identificē ar savu dvēseli un Garu. Tāpēc Cilvēkam ir raksturīga un nozīmīga, svarīga Kultūras nemateriālā daba un nemateriālās kultūras zīmes – dvēseles dzīves pēdas un izpausme jūtu dzīves un domu fiksējumos mūzikā, balss skaņās un vārdos. Cilvēks risina savas Garīgās un dvēseles dzīves problēmas, kuras viņam ir nesalīdzināmi svarīgākas par dzīvnieciskajām eksistenciālajām problēmām. Var teikt, ka Cilvēks sākas tur, kur beidzas Maslou(a) piramīdas redzamā daļa, un dzīvo tur, tajā pasaulē, kuru Maslou(a) piramīda nevar skaidri saskatīt un formulēt, vien neskaidri nojaust un iezīmēt.

Materiālajā pasaulē abstrakto ideju, abstrakciju uz Ideju pasauli, pārlaicīgo un pārpasaulīgo, pārpersonisko (ierobežotā veidā) var nest tikai Cilvēka izrunātais Vārds. Pat grafiskās zīmes un simboli savu abstrakto jēgu nes tikai tur, kur pirms tam ir „strādājis” vārds. Arī rakstu zīmes ir „vārdu pēdu nospiedumi” – tas viss ir vārdu esamības un darbības sekas un eksistē tikai tāpēc, ka ir „Vārda” esamības apliecinājumi. Cilvēks paceļas pār dzīvnieku ar to, ka vārdos runā to, ko nevar izteikt citās zīmju sistēmās, un lieto citas zīmju sistēmas tikai kā „Vārda” darbības „pēctečus”. Visa Cilvēka materiālā kultūra iet viņa vārdos ietvertās domas pēdās. Cilvēkam viņa dzīves svarīgākā daļa ir ietverta sarunu vārdos. Cilvēks savos „vārdos” izsaka pārpasaulīgo un nemateriālo, bet dzīvnieki savos „vārdos” tikai materiālo, pasaulīgo un utilitāro.

Vārdi nes dzīves un dialoga Cilvēcisko daļu. Tāpēc Cilvēki neizklāsta to, ko domā, bet runā tikai to, ko zina, kas ir tieši šobrīd te sakāms, nozīmīgs un vērtīgs citiem Cilvēkiem. Viņi ir lakoniski – lieto tikai tik daudz vārdu, lai skaidri izteiktu domu.

Mūzika nes stingri noteiktu idejisku saturu un skan tikai tajā brīdī un tādā sakarā ar notiekošo, kur to papildina ar savu idejisko saturu. Mūzikai nav (un nedrīkst būt) izklaidējoša rakstura. Mūzika ir vērtīgākā Dievu dāvana tūlīt aiz Mīlestības, ir (jābūt) Mīlestības auglis un nesēja. Mūzikā Dievs runā uz Cilvēkiem. Ja mūzikā neskan Dieva balss, tad tādas skaņas ir postošas visās nozīmēs un veidos. Tāpat – ja caur runāto vārdu neskan Radītāja elpa, tad tas ir postošs. Vārds uzliek atbildību tā izrunātājam.

Tādā kārtā, ir stingra atšķirība – ir divas stingri nošķirtas telpas akustiskajā vidē. Viena ir dabisko skaņu un sadzīvisko trokšņu telpa, bet otra ir Vārdu un Mūzikas telpa, kuras nekad nesajaucas. Pirmā ir miesīgās dzīves un eksistenciālo problēmu telpa, bet otrā ir Cilvēka Dzīves telpa. Ar to pašu Cilvēka izrunātais vārds ir nesamērojami vērtīgāks (vīrs un Vārds) par katru dabas skaņu vai sadzīves troksni. Ar to vārds izdalās – ir izdalīts virs un pār citām skaņām. Ar to vārds mobilizē un darbojas Cilvēkā gan to izrunājot, gan uzklausot. Cilvēciskā vidē vārdam ir pārsvarīgi liela nozīme un vērtība pār vizuālo tēlu un formu.

{ Cilvēks klausās un runā.

{ Dzīvnieciskais redz un dzird.

Tur, kur runā ar mēru, tur vārds ir ietekmīgs.

Tur, kur mūzika ir vietā, tur mūzika rada.

Tur, kur runām ir laicīgs un sadzīvisks raksturs, tur Radītājs klusē.

Tur, kur saruna ir izklaidējoša, tur trūkst Kultūras.

Cilvēka dabā ir mācīties to, ko viņš vēl nezin, kas pārsniedz viņa eksistenciālās dzīves mērogus, kas nenes utilitāru raksturu. Cilvēka dabā ir sevi izzināt, mainīt, uzlabot un tuvināt Dievišķajam. Cilvēks jūt savu Dievišķo izcelsmi un iespējas. Tāpēc Cilvēka izglītība ir aiz utilitārā, utilitāri pielietojamā un utilitāri izmantojamo zināšanu robežām.

Tas, kurš to māca, ir Skolotājs.

Tur, kur to māca, ir izglītība.

Tas, kurš to mācās, ir skolēns.

Tas, kam to māca, ir Cilvēks.

Izglītības jēdziens ir attiecināms tikai un vienīgi uz Cilvēcisko – mācīšanās, izziņas dabu, bet utilitāri vai izklaidējoši vērtīgā informācija, informēšana un tādas meklēšana ir piederīga dzīvniecisko interešu dabai. Cilvēciskās dabas līdzstrādnieki ir Skolotāji.

Involūcija ir attālināšanās no Visam kopīgā Radošā Cēloņa, iegrimšana savrupībā un atsvešinātībā – Dievišķās tīrības, dzīvības spēju un Gudrības zaudēšanā. Tā ir Dievišķās Kvēles sadalīšanās neskaitāmās niecīgās dzirkstelītēs, kuras aizpilda visu Esamības telpu. Šis stāvoklis ir Evolūcijas priekšgājējs. Involūcija nolaižas līdz viszemākajam iespējamajam Gara, matērijas, attiecību un struktūru dezintegrācijas līmenim. No tā sākas Visa atpakaļceļš visa vienotībā, Gara un matērijas mijiedarbībā, struktūru sarežģītībā, daudzpusībā un izsmalcinātībā, ar kuru pieaug arī katra struktūras elementa kvalitāte un rīcības spēja.

Labi integrētā sabiedrībā speciālists ir attiecīgās nozares zinātnieks un kolektīvās apziņas elements. Labi integrētā sabiedrībā speciālista darba augļi popularizācijas ceļā nonāk pie visas sabiedrības un veicina zinātniskās darbības rezultātu (domāšanas kvalitātes pieauguma) ienākšanu sabiedrības dzīvē. Labi integrētā sabiedrībā katrs tās loceklis ir pedagoģiski, psiholoģiski, sociāli, tiesiski u.t.t. saprātīgs – spējīgs uz neprofesionālu, bet saprātīgu rīcību katrā savas dzīves jomā.

Saprātīga rīcība nāk ar dažādu personības daļu savstarpēju papildinošu sadarbību. Eksakti-humanitāri izglītotu Cilvēku studiju programmas vainago (saliedē vienā veselumā) astronomijas un zvaigžņotās debess ainu mitoloģijas izpēte. Bez astronomiskajām zināšanām un intereses par ar to saistīto tēlu sistēmu nav iespējama citu zinātņu sniegtā materiāla integrācija vienotā integrētā personības apziņā. (sk. rakstu „Vienotās Dzīvības Mācība”).

Cilvēks ir kolektīva būtne kā kolektīvās apziņas elementa, tā arī savas personības apziņas struktūras jomā. Cilvēka personība un tās apziņa ir veidota analoģiski astronomiskajām likumsakarībām un zvaigžņotās debess mitoloģiskajām ainām. Iegūstot šīs zināšanas, personības apziņas struktūra nostiprinās un sakārtojas darbam. Saskarsme ar astronomiju, astronomiskā interese pati par sevi ir atveseļojoša, radoši aktivizējoša un motivējoša. Iekšējā Kosmosa struktūras iegūst imunitāti pret maldiem un kroplu māņticību. Ārējais kosmoss sakārto savas pamatšūnas vienotā realitātē.

Mācīšanās – izglītība ir Evolūcijas (pilnveidošanās attīstības) procesa sastāvdaļa un pavadonis. Filosofijas nozare epistemoloģija runā par Visuma pašizziņas procesu, kura daļa ir Cilvēka mācīšanās spēja, zināšanu formēšanas un iegūšanas likumsakarības, kuras apskata gnozeoloģija. Bez Visuma pašizziņas spējas, intereses un darba nevarētu būt Cilvēka un citu būtņu sevis apziņas, mācīšanās un zināšanu kā tādu. No tā izriet, ka Cilvēka izglītības procesam, kā no visuma pašizziņas procesa izrietošam, ir jābūt saskaņotam ar to.

Evolūcija iet kolektivizācijas virzienā, pēdās un ir kolektīvisma apziņas attīstības virzītāja – tā veicina sabiedrības integrāciju.

Tādā kārtā kolektīvisma uzturēšana populācijā vairo izglītības vērtību, tieksmes un rezultativitāti arī katrā personībā – šīs personības dzīves kvalitātes pieaugumu.

Mēs „redzam” pasauli tādu, kādas ir mūsu zināšanas par to, un mūsos esošās zināšanas mums liek uztvert tām atbilstošo. Tam, kuram ir Zināšanas, tās tiek dotas, bet no tā, kurā to nav, tās tiek atņemtas.

Zināšanas vairo Zināšanas.

Tie, kuros ir Gudrība, tie Redz un Dzird.

Tas, kas ir ielikts prāta darbības pamatā, tas, cik ieliktais ir adekvāts Īstenībai, nosaka vēlāko zināšanu veidošanu.

ÿ

Dialogs ir Sapratnes (ietekmju asimilācijas) robežās esoša savstarpēja apmaiņa ar ietekmēm.

Dialogā laika kategorija iegūst īpašu nozīmi.

Dialoga struktūra var būt reālistiska vai mītiska.

Izglītība no vienas puses ir informācijas sapratne (asimilācija) caur apziņas un pasniegtā materiāla atbilstību (ne katram var visu mācīt), bet no otras puses tā ir apziņas transformācija – augšana un attīstība (jauno zināšanu ietekmē). Abās pusēs vajadzīgs laiks.

Pirmā parādība runā par to, ka Cilvēks mūsu pasaulē ienāk turpināt iepriekšuzsākto dzīves ceļu. Ārsti ir Ārsti, Skolotāji ir Skolotāji, Politiķi ir Politiķi, Kareivji ir Kareivji, bet noziedznieki ir tie, kuri kādreiz ir novērsušies (nomaldījušies un zaudējuši) no sava dzīves ceļa. Katrs piedzimst par to, kas viņš ir. Katrs dodas uz savu vietu. Katram jāpalīdz atklāt, pilnveidot viņā esošo, un pielietojot tam derīgo disciplinēšanu (ierobežošanu un sakārtošanu), jāpalīdz nonākt viņa vietā – būt par to, kas viņš Ir. Tā ir ģimenē un skolā veicamā audzināšanas darba būtība.

Savos pamatos visi Cilvēki ir iedalāmi 3 attīstības pamatvirzienos, ar to saplūsmi kulminācijā. Pamatvirzieni ir Veidotāji, Skolotāji, Sargi, bet kulminācija ir Apgaismotāji (turētāji Kultūras svētības starā) – harmonizētāji. Katrā pamatvirzienā – Ceļā ir Cilvēki ar tam atbilstošām dvēseles substanču kvalitātēm, apziņas struktūru un prāta darbības ievirzi. Katrā Ceļā esošais veiksmīgi apgūst tikai viņam (viņa Ceļam) derīgo informāciju. Viņa ceļam svešo tāda apziņa asimilē ar grūtībām, bet asimilēts, tas grauj šo apziņu un bremzē tās darbību.

Tāpat katrai Ceļa pakāpei ir saskarsmes produktīvais diapazons un tam atbilstošais optimālais zināšanu apjoms un saturs. Pārāk seklas un vienkāršotas vai šauri praktiskas zināšanas bremzē attīstību, bet pārāk plašas, izsmalcinātas, „no augstāka plaukta” ņemtas, savukārt netiek (nevar tikt) asimilētas un izraisa protestu – atgrūšanos vai pat agresīvu „vandālismu” dažādās formās.

Izglītība ir kolektīvisma būtības saskatīšanā, apziņas iegūšanā, izplatīšanā un paplašināšanā.

Tradīcijas un iekšējā likuma saskaņošanai kalpo rakstītais likums. Tāpēc katrai tautai ir savi likumi. Tāpēc katrai tautai tās dzīves ceļā un tā posmā ir sava, tai piemērota izglītības sistēma. Tāpēc, ka tā ir sistēma, tās elementi nav pārņemami no citu tautu sistēmām, un tāpēc tautas bērni nevar (nedrīkst) mācīties svešumā.

Iekšējais un ārējais (kosmoss) ir savstarpējā atbilstībā. Ja apziņas (personības) iesaistīšanās sabiedrībā tiek saprasta kā tās socializācija, bet individualizācija ir socializācijai pretējā parādība (tad sociālisms ir socializētu – kopdarbīgu, sabiedrībā un sabiedrībai derīgu Cilvēku – sociālu būtņu veidošanas prakse un dzīvesveids, bet privātās iniciatīvas kapitālisms ir asociālu būtņu veidošana un attiecības), tad jaunu zināšanu veidošana (faktu savstarpējo attiecību asimilācija) ir personas socializācijai analoģisks process, un otrādi – socializācija ir izglītības analogs (rezultāts) un sociālisms ir izglītota Cilvēka apziņā notiekošu procesu atspoguļojums vidē.

Augstāk izglītotam Cilvēkam piemīt kritiskas domāšanas, vērtēšanas un sabiedriski aktīvas ievirzes prāta spējas. Tādi Cilvēki ir politiski, saimnieciski un radoši aktīvāki. Tādēļ uz sociālu harmoniju (sociālismu) orientētā sabiedrībā ceļas izglītības vērtība, aug motivācija, pilnveidojas izglītības sistēma un tās rezultāti.

Izglītība ir pareizā, derīgā un labā savlaicīga pasniegšana skolēnam. To dara pasniedzējs. Izglītība tiek iegūta vērojot pareizas, derīgas un labas rīcības piemērus. Tas viss norāda uz skolotāja un katra Cilvēka dvēseles Ētiskā satura nozīmi un tā prioritāti pār visāda veida profesionālismu, uz viņa atbildību par savu skolēnu apziņas un dvēseļu Cilvēciskās dabas saglabāšanu, uz katra vajadzību un spējām pretoties deģenerējošām ietekmēm.

Reālistiskā dialoga struktūra ved pie zināšanu praktiska (profesionāla) pielietojuma šaurā (laikā, vietā un citos apstākļos ierobežotā) situācijā, vispārinājuma izpratnes un vajadzības.

Dialoga mītiskā struktūra ved pie subjektīvas attieksmes veidošanas un kalpo par bāzi lēmumu pieņemšanai, bet nedod šauri praktisku (profesionālu) risinājumu laikā, vietā un citos apstākļos ierobežotā situācijā.

Kultūra jau sen bija ieviesusi tādu objektīvu metafizisku lielumu kā Skaistums, ar kuru apzīmēja Harmonijas (pasīvā stāvokļa - savietojamības) un (aktīvās) saderības (meklējumu, vērtēšanas un atlases) – Maiguma mijiedarbības rezultātu. Savietojamība Saderības apstākļos kļūst par Radošo darbību uzturošu, regulējošu un enerģiju dodošu spēku izpausmi. Tādēļ Viss Patiesi Radītais ir Skaists, un Skaistums ir Patiesas Radīšanas pārbaudes kritērijs. Viņi zināja, ka Skaistums ir objektīvs, Patiesi Radītajam piemītošs, aktīvs lielums, kurš Cilvēkā, attīstot viņa subjektīvo skaistuma uztveres spēju, attīsta viņā šīs realitātes otru polaritāti Radīšanas spēju.

Iespaidus var gūt divējādi. Var plaši grābt visapkārt un var iet dziļumā. Var gūt jaunus iespaidus, paplašinot faktu apjomu, un var gūt iespaidus no faktu sakarību sapratnes. Pirmajā gadījumā mums ir darīšana ar informētību, bet otrajā ar zināšanām. Informētība intensificē darbību (uzbudina), nepaaugstinot prāta darbības kvalitāti, bet zināšanas maina prāta struktūru un paaugstina darbības kvalitāti. Informētība vedina uz kontaktu seklumu, nespēju iedziļināties un uzkavēties – bremzē zināšanu rašanos, bet prātu ieved plānprātībā (prāta spēju vājumā). Tāds prātiņš nogrimst faktu plūsmā. Zināšanu bagātināts prāts attīstās, pieaug struktūras kvalitātēs un reizē ar to arī faktu asimilācijas ātrumā. Tādā veidā zināšanas ved arī pie ātrākas faktu plūsmas asimilācijas – ejot dziļumā, iet plašumā! Te svarīgs ir pirmais impulsa virziens – iet dziļumā, vērošanā un sapratnē vai virspusējā iespaidu un faktu grābšanā.

Zināšanas dara brīvu.

28. turpinājums

Zināšanu veidošanai un apmaiņai (domu sa-dzīvei) vajag laiku un iedziļināšanās kvalitāti. Cilvēka dzīves un attiecību – dialoga labums nāk ar pārdomu pieredzi. Pārdomu pieredze ved pie Cilvēka iekšējās dabas un viņa dzīves uzlabojumiem.

Saprātīgs Cilvēks, saņēmis brīdinājumu par briesmām, vispirms to ievēros, tad pateiksies un vēlāk izpētīs brīdinājuma iemeslus – tās briesmas, no kurām ir pasargāts. Tāds ir vesela un gudra Cilvēka darbības algoritms – rīkoties atbilstoši brīdinājumam – būt pateicīgam – izpētīt draudu dabu.

Aizliegums ir disciplīnas rīks un tam ir sava loma un vieta audzināšanā, arī zināšanu apgūšanā (piemēram, priekšlaicīgi iepazīties ar bērnam vēl nesaprotamu grāmatu saturu). Bez aizlieguma nav ievirzes veidošanas un vadības. Bērns nevar būt bērns bez vadības. Tāpēc jau viņš ir bērns, ka tam ir nepieciešama vadība. Bērna attīstības procesa esamība nosaka viņā esošo nepilnību esamību, kuras vecākiem uzliek viņu pienākumus un atbildību, bet bērniem paklausības saites. Šīs pienākumu, atbildības un paklausības saites vecākus un bērnus saista ģimenē. Ja to nav, tad nav bērnu, vecāku un ģimenes.

Aizliegums ir bērna kontaktu plašuma, ātruma un kvalitātes regulators.

Saprātīgi ierobežojumi un ierobežotība virza izpratnes dziļumā un sasniegumu augstumā. Kad ir atstāts tikai viens ceļš, tad nāk šī ceļa pie-vestais.

Laiks uztur faktu asimilāciju.

Laiks veido zināšanas.

Laiks izpleš dvēseles spārnus.

Laiks domu pie-briedina.

Laiks Cilvēku pilnu dara.

Laiks un dialogi.

Tikai dialogi bez noraidījuma un konkurences, oponēšanas, savstarpējas apkarošanas un šokēšanas ved pie kvalitatīva prāta un prāta darba veidošanas. Tikai vienprātīgā, brālīgā, atklātā domu apmaiņā veidojas īsts Cilvēka prāts un tā darbības augļi. Faktu daudzums nenes atklājumu un secinājumu, to nes atklāsme – sava prāta pacelšana jaunā spēju līmenī, bet jebkura konfrontācija liek cīnīties par sevis iepriekšējo sasniegumu saglabāšanu. Pēdējais principiāli izslēdz pārdomu pieredzi, faktu asimilāciju un jaunu zināšanu veidošanu.

Cilvēka prāts pārmaiņus var būt divos pretējos darbības stāvokļos. Prāts var būt dialogā, uzklausīšanā un sadarbībā – veidošanas stāvoklī. Prāts var būt arī noraidījuma, pretdarbības un cīņas – iznīcināšanas stāvoklī. Pirmajā gadījumā prāts tiecas uz saplūsmi, asimilāciju un izaugsmi, pieņemot tās pārmaiņas, kuras sniedz šī saplūsme. Otrajā gadījumā prāts tiecas uz savas nošķirtības, atgrūšanas un esošā stāvokļa saglabāšanu, nepieļaujot kontakta nestās pārmaiņas. Tad, kad skolēns uzklausa un pieņem, viņš veidojas un aug. Tad, kad tāds liek priekšā pats savus uzskatus vai citur sagrābstītus viedokļus, ar kuru palīdzību demonstrē sevi un aizstāv savu pozīciju, viņš veido sev destruktīvu prāta ievirzi, iemāca savu prātu (iebūvē tajā) palikt vecajās pozīcijās un savrupībā, kas to neizbēgami noved izsīkumā.

Zināšanu pieaugums kvalitatīvas un kolektīvas izpratnes virzienā ved pie jaunu apvāršņu pavēršanas (atziņu rašanās). Zināšanu apgūšana ir kolektīvs darbs. Atsevišķs prāts nekad nespēs apgūt tās zināšanas un darba spējas, kādas apgūst kolektīvs domāšanas darbs. Savukārt tas prasa harmoniju darba grupā un darba vidē. Mācību darba uzturēšana ir harmoniskas darba grupas veidošana. Darba grupas jāveido pēc simpātiju, sinerģijas un komplimentaritātes principiem. Jānovēro, kādas izmaiņas prāta darbībā ienes katra jaunpienācēja parādīšanās grupā. Harmonisks prāts ienesīs skaidrību, vieglumu, precizitāti un darba prieku, koncentrēšanās spēju pieaugumu un koncentrēšanos uz darbu. Harmoniska prāta klātbūtnē saīsinās mācību procesa un apziņas izaugsmes laiks.

Jaunais nāk ar kopdarbu, koncentrāciju, noturīgu, ritmisku darbu un smalkāku kopsakarību izpratni. Jaunas zināšanas ir jaunu saišu atklāšana sen zināmo faktu kopā. Jauni fakti dod ierosmi zināmā pārvērtēšanai un šo jauno saišu konstatācijai.

Normāli zinātnei nekad nebūtu jāmaina paradigma. Tā visu laiku tās pašas paradigmas ietvaros ietu kvalitatīvās izmaiņās zināšanu dziļumā un apgūstamās pasaules ainas faktu plašumā. No vienota centra cēlusies, tā pieaugtu līdzīgi nemitīgi augošam lodveida ķermenim.

Zinātniskā dzīve aktualizē un paver iespējas vienotā Centra, vienotās Realitātes un no tās izrietošās Īstenības formulēšanai un izziņai. Reālā paradigma var parādīties tikai tur, kur prāta darbība tiek regulēta ar Jūtu kontroli, kura to padara par Saprātīgu procesu.

Cilvēciskās vērtības uztur intereses, intereses ved pie darbības, bet darbības ved pie attīstības un panākumiem.

Pārdomu pieredze, dialogi un laiks darina Cilvēku.

Tad, kad mēs klausāmies Cilvēka balsi, mūsu prāta darbības ātrumu ierobežo runas temps. Ja tas ir pietiekami lēns, mums ir pietiekami daudz laika balss nianšu uztveršanai, stāstījuma satura sapratnei, asimilācijai un vērtēšanai, integrācijai jau esošajās zināšanās vai neatbilstību saskatīšanai. Mēs varam darboties līdz ar stāstītāju. Mēs vienlaicīgi esam gan ārējā, gan iekšējā dialogā. Tas ir augstākais un tāpēc rezultatīvākais no visiem dialogiem. Tieši iekšējā dialoga esamība un ātrums nosaka zināšanu veidošanos un veidošanās ātrumu. Tāpēc mācību procesa kvalitātes un rezultativitātes celšana un sekmīgums ir skolēna iekšējā dialoga attīstīšanā.

Iekšējo dialogu attīsta grāmatu lasīšana.

Grāmatu valodas bagātība veido dialoga kvalitātes.

Grāmatu satura atbilstība kosmosa radošajiem principiem veido lasītāja Saprāta produktivitāti. Saturs veido sev atbilstošu formu. Kultūra meklē un uztur kultūras dzīves tradīciju, bet tradīcijas noliegums nāk tur, no kurienes aiziet kultūra.

Iekšējo dialogu apziņā veido līdzsvarotas sapratnes un domas veidošanas daļas. Lasītprasme ir iekšējā dialoga sapratnes daļa un tās attīstītāja. Rakstīt prasme ir dialoga domas veidošanas daļa un tās attīstītāja. Valoda (runas prasme) ir rakstīt prasmes cēlonis, sākums un iekšējā dialoga kvalitātes rādītājs. Cilvēks ar pilnvērtīgu iekšējo dialogu veido pareizi veidotu, interesantu un skaistu runu. Lasītprasmes analogs ir spēja dzirdēt un prasme klausīties. Tie, kuri nedzird, tie nesaprot (ir tikai informēti) faktu nozīmi. Mūzika attīsta prasmi klausīties. Kāda muzikālā gaume – tāda sapratne. Tādā pat mērā mūzika uztur interesi par lasīšanu. Rakstīt prasmes analogs ir deja. Dejojošie Cilvēki ātri, plastiski un precīzi domā (kāda deja, tāda domāšana). Mūzika un deja ir vienots veselums un neatņemama iekšējā dialoga forma, iesaistot tajā visas savas spējas.

Mūzikas un dejas „runa” ir Cilvēka labestība.

Cilvēka labestība ir iekšējā dialoga „runa” un izglītības kvalitātes rādītājs – izglītības esamības mērķis un uzdevums.

Muzikālā audzināšana skolā ir iekšējā dialoga formētāja, un tāpēc ir izglītības sistēmas pamats. Bez muzikālās audzināšanas nav iespējama nekāda cita audzināšana un izglītības sistēma kā tāda.

Apziņā darbojas prognozēšanas mehānisms. Šis mehānisms inkorporē jaunpienākušos faktus esošās situācijas ainā un modelē iespējamās izmaiņas un to sekas. Tas ir – apziņā notiek faktu kompilācija ar mērķi no esošā materiāla radīt jaunas ainas. Tur, kur tas notiek saistībā ar ikdienas praktisko dzīvi, mēs to neizdalam atsevišķā apziņas stāvoklī. Tas paliek kā ikdienišķs apziņas darbs dvēseles un ķermeņa dzīves uzturēšanai atbilstībā apkārt notiekošajam. Tas ir ārējais dialogs.

Situācija krasi mainās, kad apziņa nonāk saskarsmē ar parādībām, kuras nevar tikt uztvertas kā šobrīd objektīvi notiekošas (stāstu uzklausīšana, iespējamo situāciju analīze, mācīšanās un empātiskie akti). Tad šī prognostiskā mehānisma kompilācijas daļa atceļ esošās objektīvās uztveres robežas un pievēršas apziņas iekšējiem faktu krājumiem. Tad sākas apziņas iekšējais dialogs pašai ar savu iespaidu un tēlu krājumu.

Ārējā dialoga kvalitāte ir atkarīga no apziņas spējas koncentrēties uz tobrīd patiesi notiekošo un to, kas šajā notiekošajā attiecas tieši uz apziņai svarīgo notikumu. Apkārt vienlaicīgi notiek ļoti daudz dažādu atšķirīgu notikumu, no kuriem mūsu apziņā pienāk ietekmes. Apziņai ir jāspēj atsijāt citu – neaktuālo notikumu ietekmes, kā arī veidot esošo notikumu nozīmības hierarhijas. Notikumu hierarhiju veidošana ir atkarīga no apziņas spējas vienlaicīgi ar ārējo dialogu būt arī iekšējā dialogā un noturēt šo dialogu attiecību optimālās proporcijas robežās. Pretējā gadījumā iekšējais dialogs piesārņos reāli notiekošo ar saviem objektīvi situācijā neesošajiem tēliem (sāksim redzēt krēslas stāvoklim raksturīgus murgus) – mežā sāks rādīties vilki, aizdomīgi cilvēki uz mums daudznozīmīgi skatīsies vai tieši otrādi – miglainā horoskopā dzirdēsim patīkamu ziņu.

Te nu ir īstais laiks atcerēties Skaistumu, jūtu kontroli, kura uztur realitātei atbilstošu (ar to Skaistuma attiecībās esošu) paradigmu un harmonisku mācību darba vides veidošanu – Skaistuma ienešanu šajā vidē.

Skaistums ir aktīvs spēks, kurš harmonijas klātbūtnē savieno atlases rezultātā izvēlētos saderīgos elementus. Tas, ko mēs apzīmējam ar Skaistuma estētisko, baudāmo rezultātu, ir šī spēka klātbūtnes un darbības zīme apziņā. Te nav runa par subjektīvo skaistuma uztveres un realizēšanas vai harmonijas (saderības) izjūtu – gaumi, bet par objektīvi darbīgo procesu metafizisko dabu, no kuru izmantošanas un esamības apziņā ir atkarīga visa šīs apziņas dzīve. Skaistums ir pirms Cilvēka nākšanas pasaulē un pēc viņa aiziešanas no tās. Skaistums ir Īstajā, neatkarīgi no Īsto vērojošā klātbūtnes, vērošanas vai spējām šo Skaistumu ietilpināt sevī un darboties saskaņā ar to.

Ielaižot Skaistumu sevī (savā apziņā) un aktīvi sadarbojoties ar to, Skaistums dažādās apziņas daļās veic savu darbu – saderīgā atlasi. Darbojoties Cilvēka prātā, Skaistums tur veido stabilus konstruktīvus prāta stāvokļus – Jūtas. Šie prāta stāvokļi mijiedarbībā ar prāta aktīvo daļu (domu veidošanu) uztur Cilvēka Saprātu un viņa saprātīgo rīcību. Bez Skaistuma klātbūtnes nav iespējama saprātīga rīcība un konstruktīvu domu veidošana.

Destruktīva darbība ir Skaistuma trūkuma sekas Cilvēka dzīves telpā, apziņā un darbībā. Nesaprātīga rīcība ir prāta slimība, kura rodas hroniska Skaistuma deficīta apstākļos un ir ārstējama ar Skaistuma ienešanu vidē. Visas slimības tādā vai citā veidā (būdamas apziņas darbības līdzsvara zuduma sekas) ir Skaistuma trūkums kādā apziņas vai fizioloģisko procesu daļā. Tāpēc saprātīgās sabiedrībās pastāv tādas terapijas formas, kā mūzikas un mākslas terapija, kurā tiek izmantota Cilvēkā trūkstošā Skaistuma baudīšana. Tāpēc atrašanās īstas mūzikas un Skaistuma pasaulē Cilvēka veselību un prāta stāvokli uzlabo, bet subkultūru trokšņi un pseidomākslu ķēmi to sagrauj.

No tā ir acīmredzama nepieciešamība Skaistumu padarīt par Skolas neatņemamu sastāvdaļu. Skolā visam jābūt skaistam. Tas attiecas kā uz telpu iekārtojumu, tā uz mācību procesa noformējumu, skolēnu un skolotāju attiecībām un mācību un uzskates līdzekļiem. Visam, ar ko saskaras audzēkņu ķermeņi, jutekļi, apziņas un prāti, ir jābūt skaistam.

Skaistuma pietiekamība palīdz veidot saprātīgas asociatīvās saites, veikt ietekmju atlasi atbilstoši notikumu svarīguma hierarhijai un veidot tām atbilstošas reakcijas, domas un atziņas. Skaistuma pietiekamība veicina sapratni un racionālu domāšanas darbību. Skaistums, kā aktīvs spēks, rosina darbībai un neļauj palikt pasīvā stāvoklī, vienlaicīgi ievirzot to reālistiskā (ar vidi harmoniskā un aktīvā) dialogā. Turpretī Skaistuma trūkums rada murgainus stāvokļus apziņā un tikpat murgainu rīcību. Noziedzība parādās tur, kur sabiedrība ilgstoši izjūt Skaistuma deficītu. Tas pats jāsaka par slimību izplatību un dzimstības samazinājumu, kas arī ir apziņas slimības (labvēlības trūkums) formas un Skaistuma trūkuma sekas.

Skaistums, savietojot saderīgo, atsijā visu lieko, tāpēc ir katras taupības, mērenības un reālisma pamats. Katra patiesa iekšēja un ārēja sadarbība, ekoloģiskās, politiskās un saimnieciskās attiecības, attiecības apziņā un to attīstīšana ir jāsāk un var notikt tikai un vienīgi pietiekamā Skaistuma klātbūtnē un ar tā aktīvu līdzdalību un izmantošanu.

Skaistums visplašākajā nozīmē ir visu vērtību radītājs, uzturētājs un mērs.

Iekšējā dialoga kvalitāte ir atkarīga no uzkrāto iespaidu daudzuma un dažādības, to Skaistuma un atbilstības apziņas centrālajam mītam. Centrālais mīts ir noteiktā iespaidu uztveres un pieņemamības diapazonā esošs asociatīvo saišu formēšanas veids, kurš atsijā apziņu darbībā kavējošās un destruktīvās ietekmes. Vienlaikus centrālais mīts atver apziņas uztveres šo apziņu veidojošām, vēl neesošām, bet ar to saskaņā esošām un nākotnē saņemt iespējamām ietekmēm – tam, ko tagad moderni sauc par „atraktoriem”. Tas, ko ieliekam apziņas pamatos, nosaka tās mīta (paradigmas) radošo vai destruktīvo dabu un tālāko dzīvi, dzīves gaitu un iznākumu. Tāpat iekšējā dialoga kvalitāte ir atkarīga no apziņā uzkrāto tēlu mijiedarbību iespēju plašuma – no tā, cik asociāciju var veidoties ap katru tēlu un cik plašas ir šo asociāciju robežas – cik tēlu vienlaicīgi var stāties asociācijās esošā mīta robežās, nemainot šo mītu.

Mīts apziņai dod spēju veidot asociācijas.

Mīts ir katras personības savdabības pamatā.

Mīts uztur saites un ir saišu veidošanās ierosinātājs.

Katrai dvēselei viņas attīstības līmenī ir tam atbilstoša apziņa, personība un tās mīts. Attīstības līmenim atbilstošs mīts veicina dvēseles dzīvi visās jomās. Pārāk šaurs, vienkāršots mīts to ierobežo un kavē attīstībā, bet pārāk plašs – mulsina un ieved maldos. Visi krāpnieki, šarlatāni un šamaņi cenšas neatbilstoši paplašināt mītu, vienlaicīgi ievedot tajā sev vajadzīgos tēlus un iespaidus. Viņi kropļo apziņas mītus, sašaurinot tos vienā, bet paplašinot citās daļās. Cilvēki ar pārāk šauriem mītiem nav spējīgi prognozēt situācijas, bet ar pārāk plašiem mītiem nav spējīgi mācīties. Savukārt Cilvēki ar specifiski kropļotiem mītiem ir spējīgi apgūt tikai izkropļojuma raksturam atbilstošo.

Ārējais dialogs ir koncentrējošs un uzturošs, bet iekšējais dialogs ir plašumā ejošs, vedošs un apziņas telpu veidojošs. Redzes, taustes un garšas iespaidi pilnībā pieder ārējam dialogam, tajos ir vismazākā emocionālo ietekmju daļa. Smarža un skaņa pilnībā pieder iekšējam dialogam. Smarža ir atmiņu taka. Skaņa ved nākotnē. Mūzika ir tilts starp pagātni, nākotni, iekšējo un ārējo dialogu.

Cilvēki ar pietiekami plašu apziņas telpu un izkoptu savdabību (Savdabības trūkums – bezpersonalitāte, tāpat kā centrālā mīta trūkums ir šķērslis izglītībai. Centrālais mīts ir savdabība.), kāda pamudinājuma ietekmē pilnībā pievēršas iekšējam dialogam un tur sava mīta ietvaros sāk patvaļīgu, pamudinājumam atbilstošu apziņā esošo iespaidu kompilāciju. To sauc par fantāziju.

Fantāzijās nerodas jauni tēli un formas, bet tikai jaunas asociatīvās saites starp tiem. Fantāzijas nedod jaunas atziņas un nav jaunrade. Fantāzijas (līdz zināmai robežai) palielina apziņas asociatīvo saišu veidošanas ātrumu un vieglumu, bet vienlaicīgi vājina jau esošo asociatīvo saišu noturību – vājina zināšanu stingrību un noteiktību lēmumu pieņemšanā. Tāpēc audzināšanas disciplīnas stingrība kopā ar interešu daudzpusību veido noturīgu, mācīties spējīgu, radošu personību.

Katrā Cilvēkā ir viņa iekšējais „bērns”, kuram, atkarībā no viņa vecuma, pievienojas „pusaudzis”, „jaunietis”, „pieaugušais” un „Dievs”. Tie ir personības apziņas stāvokļi. Mēs saglabājam savu agrāko stāvokli, ap to veidojot nākošo personības kārtu. Visdziļāk ir dzīvnieciski baudošā bērna apziņas stāvoklis. Iekšējais „bērns” (normā) ir labvēlīgs, bet „pusaudzis” ir sakāpināts maksimālists visā, ko ir baudījis „bērns”. „Bērna” labvēlīgi baudošais stāvoklis ir viņa ātrās un vispusīgās mācīšanās pamats.

Pusaudža maksimālisms nāk no bērna „zināšanu vispusības”, no tā, ka viņš visam piešķir „esamības pieļaujamības” (kas ir mācīšanās pamatā) statusu, kopā ar klāt pienākušo pusaudža koncentrēšanās spēju uz „te un tagad” notiekošo. Pusaudzis dzīvo tikai „te un tagad” formā. Vienlaikus tas viņam, pretstatā bērnam, kurš ir savu vecāku apziņas daļa, palīdz saprast sevi kā ar vecākiem sadarbībā esošu, bet tomēr no tiem atsevišķu, individuālu personību. Pusaudža maksimālisms viņam ļauj just robežas starp savu apziņu un vecāku apziņām. „Pusaudža” maksimālisms ļauj pārvarēt robežu starp vecāku apziņas standartiem un savas savdabības veidošanas sākumu.

Normā tā ir vecāku standartu pilnveidošana. Attīstība ir tradīcijas turpināšanā, iešanā dziļumā un tālākās iespējās. Atteikšanās no tradīcijas ir deģenerācija. „Pusaudzis” ļauj saskatīt jauno vecajās iespējās un veidot jaunas sadarbības saites ar vecākiem. Bērna personības savdabība veidojas tālāk attīstot savu vecāku savdabības.

„Jaunietis” un „pieaugušais” ir personības izzinošās daļas. „Jaunietis” stājas mērķtiecīgā ārējā dialogā. Viņš, atšķirībā no „bērna” un „pusaudža”, ir spējīgs izdarīt vērtējumus, tādēļ ierobežot kā ienākošos iespaidus, tā arī izejošās darbības. Jaunietis, tālāk attīstot pusaudža maksimālismu, to paplašina uz nākotni un tā ir esamība „te un nebeidzamajā nākotnē”. „Jaunietis” ir spējīgs veidot noturīgu dialogu. „Jaunietis” no „pieaugušā” atšķiras ar to, ka viņš neveido jaunu pasaules ainu, bet tikai mērķtiecīgi izmato jau esošo. Lai sasniegtu nosprausto mērķi, „pieaugušais” veido jaunu esošās pasaules ainu no tur esošajiem elementiem – mērķtiecīgi izvēlas iespējas un darbības no jau esošā. Var teikt, ka, sasniedzot šo vecumu, „pieaugušais” fantazē ārējā dialogā un attiecībās ar objektīvo realitāti. Tā ir „meditācija darbībā”, jo visas šodien piedāvātās „meditācijas” ir tikai fantāzijas.

Jauneklīgi ir tie Cilvēki, kuru skatiens vērsts nākotnē un kuri dzīvo nākotnei, tie, kuri saprot, ka šodienu veido nākotnes redzējums, kuri šodien dara to, kas nākotni veido. Tāpēc saprātīgā sabiedrībā augstākā izglītība jāsāk iegūt tikai jaunības otrajā pusē, sasniedzot 30 gadu vecumu, bet pie zinātniskā darba apgūšanas var ķerties tikai sasniedzot 40 gadu vecumu, kas viņu pieved pie atbildīgu, sabiedrībai nozīmīgu lēmumu pieņemšanas 60 gadu vecumā.

Personība, gadu gaitā veiksmīgi pārejot no viena attīstības cikla pie nākošā un saglabājot nemainīgu kodolu, audzē savas apziņas kārtas. Katrā pieaugušajā Cilvēkā saglabājas viņa iekšējā „bērna” , „pusaudža” un „jaunieša” apziņas stāvokļi, kuros tas mācās, mobilizējas un tic nākotnei. Iznīcinot kādu no tiem, zūd attiecīgā apziņas darbības spēja. Tās apziņas, kuras ir aizkavētas kādā attīstības posmā, tā arī tajā paliek visu mūžu.

Tās personības, kuru uztvere ir pietiekami līdzsvarota starp iekšējā un ārējā dialoga formām, kurām ir pietiekami altruistisks mīts (kuras savu labklājību redz kā citu personību labklājību daļu) un ir pietiekami plaša un objektīva izglītība ar niansētu un daudzpusīgi plašu tēlu asociāciju tīklu, savā iekšējā dialoga laikā sastopas ar iespaidiem, kuri nāk no apziņas iekšējās telpas kodola. Tās, kuru „bērni”, „jaunieši” un „pusaudži” ir skaistās attiecībās un tiecas uz skaisto, uztausta šī kodola esamību. Pietiekami noturīgas personības caur šo kodolu ir saskarsmē ar personību radošajām Cilvēka augstākajām daļām – viņa Saprātu, Pieredzi un Augstākās inteliģences būtnēm. Šīm personībām parādās jauna tēlu kompilācijas spēja – iztēle.

Iztēle ir apziņas spēja radīt savus tēlus atbilstoši ietekmēm, kuras apziņā ienāk no augstākajām pasaulēm.

Iztēle veido ienākošo ideju formas.

Tā ir radošā darbība. Iztēle veido jaunus tēlus apziņā – to, ko Cilvēks nekad nav redzējis, jutis un zinājis. Tādi Cilvēki iegūst iekšējo „Dievu” savā apziņas stāvoklī. Viņi ir spējīgi veidot to, kas pasaulē līdz šim nav bijis un turēties uz Ceļa apstākļos, kuros trūkst orientieru vai notiek tīša maldināšana.

Iztēle darbojas tikai tur, kur ir aktīva pieredze. Bērniem, pusaudžiem un jauniešiem vēl nav pieredzes (iespaidu uzkrājums nav pieredze) tāpēc, ka viņi vēl nav izbaudījuši savu darbību (apzināti pieņemto lēmumu) seku pilnību, kas notiek vairāku dzīvju laikā. Viņi vēl ir savu vecāku dzīvju turpinājums, tāpēc viņu pieredze tiem vēl ir slēgta. Pieaugušajiem pieredze ir atvērta, bet atrodas inertā stāvoklī – pastāv kā iespēja un gaida Cilvēka personības aktīvu meklējumu tās virzienā – altruistiskā mīta vadītu iekšējo dialogu.

Lasīšana un klausīšanās pēc savas ietekmes uz apziņu ir ļoti līdzīgi procesi. Tie abi iedarbina iekšējo dialogu fantāziju režīmā. Ar iekšējo redzi Cilvēks skata tēlus, kuri rodas vārdu ietekmē. Lasīšana ir labāks iedziļināšanās process, bet klausīšanās dod lielāku audzināšanas un pareizas sapratnes efektu. Lasīšana ieved dziļāk paša apziņas tēlu pasaulē, veido noturīgākas asociācijas (iesaistīta aktīvāka un plašāka darbību un fizioloģisko procesu kopa). Lasīšana pasargā no elku veidošanas. Visiem izlasītajiem vārdiem lasītājs piešķir savā apziņā esošo tēlu formas. Lasīšana ir spēcīgāka, bet arī ierobežojoša pašaudzināšanas metode. Tā nesniedz jaunus tēlus un never jaunas, vēl neizjustas saskarsmes.

Klausīšanās ir sekošana skolotāja audzinošajai vadībai un ātrāk paplašina apziņas telpu un sargā no autorezonanses radītiem maldiem, kļūdām un halucinācijām. Klausīšanās ir visefektīvākais teorētiskās mācīšanās veids. Reizē ar Skolotāja vārdu skolēns intuitīvā ceļā saņem arī Skolotāja Sapratni. Bez sapratnes nav iespējama mācīšanās. Teksta lasīšanas laikā notiek iepazīšanās ar faktiem, bet neveidojas sapratne. Sapratni pārņem no Skolotāja.

Lasīšana nostiprina centrālo mītu, bet uzklausītais vārds rada vairāk jaunu iekšējo asociatīvo saišu un spēcīgāk aktivizē visu iekšējo telpu. Tāpēc lasīšanai ir spēcīgāka ētiski audzinošā ietekme, bet dzirdētais ļauj skaidrāk formulēt domas. Lasīšana ir līdzīga zināma muzikāla skaņdarba atskaņošanai, bet klausīšanās ir jauna skaņdarba partitūras atskaņošana iekšējā telpā. Cilvēka balss ir augstākā mūzika zemes telpā. Iekšējā dialoga uztveres darbības – lasīšana un klausīšanās uztur un veido apziņas Sapratnes daļu.

29. turpinājums

Tai pat laikā apziņai ir arī otra – reakciju un domu veidošanas dialoga daļa. Domas veidošana ir sapratnei pretējā darbība – faktu un darbību atlase, izdalīšana no esošā kopuma, to sakārtošana atbilstoši mītam un paredzamajai darbībai dialogā. Cilvēks, viņa apziņa dialogā ar vidi ir aktīvais elements. Caur dialogu Cilvēks veido vidi. Tur, kur ir aktīva dzīves vides veidošana, tur ir Cilvēks.

Cilvēks sākas ar Gribas vērsuma koncentrāciju darbībai. Vispirms Griba formē vēlamo tēlu, pēc tam formulē tam atbilstošo darbību un vada šīs darbības izpildi, ko kontrolē ar saviem maņu orgāniem, kuri caur dialoga Sapratnes daļu nonāk atpakaļ pie Gribas vadības centra apziņā. Tādā kārtā vēlme atstāt zīmi, kurā ir doma un šīs zīmes novietošana telpā, tur iet pirms šīs zīmes redzēšanas. Tādā kārtā iekšējā redze zīmi redz (veido) vispirms, bet ārējā vēlāk, kad kontrolē ārējā atbilstību iekšējam tēlam. Tāpēc rakstība parādījās pirms lasīšanas tāpat, kā runa pirms dzirdes. Tikai salīdzinot iekšējo ideālu ar ārējo rezultātu, notiek ārējā pilnveidošana. Ja pirms attēlošanas nav iekšējās domas satura, tad nav kritērija ārējā uzlabošanai.

Domāšana ir formu meklēšana un harmonizēšana iekšējā dialogā. Iekšupvērstā uztvere ietekmi iepludina un izkliedē apziņā, bet domas veidošana to izvelk un izvada no apziņas. Abos gadījumos ir svarīgs iekšējais dialogs un tā kvalitātes. Tad, kad mūsu doma vada mūsu roku, veidojas tilti starp daudziem smadzeņu un apziņas centriem un funkcijām. Tad, kad acs redz rokas kustības atstātās pēdas, tad tiek darbināti daudzi ar aci saistītie centri un apziņas funkcijas. Dialoga daļas vienojas veselumā. Tādā kārtā iekšējā domas kustība nāk saskaņā ar tai atbilstošo ārējo fizisko kustību un koriģē domas darbību – formulēšanu un harmonizēšanu. Iekšējais Skaistums ir dialogā ar paša radīto ārējo skaistumu, vērtē savu darbības rezultātu un pats sevi, veic sevis uzlabošanu.

Rakstīšana ar roku veido domāšanu un tās kvalitātes. Redzot Cilvēka kustību raksturu un veidu, var redzēt Cilvēka domāšanas kvalitātes un ievirzes. Tie, kuri precīzi un harmoniski kustas, tā arī domā. Tie, kuri skaidri raksta, tie skaidri domā. Raksta attīstība ir saistāma ar izteiktās domas attīstību. Domāšana ir saistīta ar valodas attīstību un runas skaidrību. Domu un runas skaidrību skolās māca ar skolotāja runas uzklausīšanu, rakstīšanas un kaligrāfijas mācīšanu. Lasītā vārda domas skaistums un rakstītā vārda formu daile veido prāta darbības auglību.

Ap mums visu laiku notiek Kosmiska mēroga dialogs. Saules sistēma ir pilna ar mūsu saprāta brāļiem. Vēl vairāk – viņu klātbūtne uz Zemes ir nepārtraukta. Viņu dialogs ar Cilvēci nekad nav bijis pārtraukts. Visi saprātīgie Cilvēki, izpildot dialoga uzturēšanas noteikumus un atbilstot dialoga biedru prasībām attiecībā uz dialoga kvalitāti (Cilvēciskās Vērtības!) var tajā brīvi iestāties. Visi tiek uzklausīti un katrs saņem atbildi atbilstoši savas dvēseles dabai un kvalitātei.

„Ar kādām ausīm klausies, to arī dzirdi”.

Kosmoss tiek radīts sprādzienos. Tomēr mēs esam pret šī „sprādziena” vulgāri materiālistisko izpratni. Mēs esam par to, ja par to runā augsti ētiskas daiļrades kategorijās, kuras nes visaugstākos Dzīvības principus un to saprātīgo (mērķtiecīgo) darbību. Mēs esam par „relikto starojumu”, ja ar to saprot esamības pamatus uzturošo „Dievišķo elpu”, „Dieva balsi” tādā formā, kura būdama pieejama esošajiem izpētes instrumentiem, vedina uz tā paša izpēti tagad vēl nepieejamās ētiskās, estētiskās, epistemoloģiskās un metafiziskās kategorijās, kuras ir pieejamas izpētei tikai tajā gadījumā, ja pētnieks savās Cilvēciskajās kvalitātēs tuvojas šīs „elpas” izcelsmes avota estētiskajām, ētiskajām un daiļrades kvalitātēm, ja pētnieks tiecas uz to Skaistumu, kāds dveš uz mums no zvaigžņotās debess telpas un nāk no Tīra Cilvēka dvēseles dzīlēm.

Cilvēka apziņa vieno ārējo Kosmosu ar Zemes iekšējo Kosmisko telpu. Iekšējais un ārējais Skaistums saskaras un savienojas Cilvēka apziņas skaistumā. Zinātne meklē mūsu saprāta brāļus, sūta signālus un klausās tālu izstarojumu čukstus cerībā saklausīt saprāta brāļu balsis. Zinātne meklē dzīvības zīmes Visumā.

Visums, Dzīvība un Apziņa ir Ugunīgās Psihiskās enerģijas darbības lauki un veidojumi.

Visums ir Dzīva, Saprātīga, ar apziņu piepildīta būtne. Mūsu Zeme, tāpat kā katra mums redzamā un neredzamā planēta, ir dzīvs, jūtīgs un Saprātīgs organisms. Mēs dzīvojam uz savas mātes vaiga, vēdera, galvas un rokām! Mūsu Zeme ir mums katram tuvākā Saprātīgā kosmiskā būtne. Katrs no mums katru dienu var ar to saskarties, tai pieskarties un būt ar to kontaktā, kad vien viņš to vēlas. Katra mūsu Saules sistēmas planēta ir Saprātīga, ar savu neatkārtojamo raksturu apveltīta dzīva būtne – mūsu Zemes māsa vai brālis. Mūsu Saule ir to Māte – visaugstāk attīstītais Saprātīgais kosmiskais ķermenis mūsu redzamajā Kosmosā.

Katru nakti, kad mēs raugāmies debesīs, mēs tur redzam Zvaigznes – augsti attīstītas Saprātīgas būtnes. Mūsu Saprāta Brāļi ir ap mums visur, kā dienu, tā nakti. Uzlūkojot Sauli, Zvaigznes un citas dzīvas radības, mēs uzlūkojam savus vecākos vai jaunākos Brāļus un Māsas! Cilvēks meklē to, kas dienu un nakti ir viņa tuvumā un acu priekšā!

Cilvēka apziņas sapratnes un domu veidošanas spēja – viņa apziņas Kosmiskums – viņa apziņas skaistums un Kosmiskā pilnība – tieksme uz to un atbilstība mūsu Zemes un Saules apziņas vibrācijām, mums ļauj viņos saskatīt dzīvas un Saprātīgas būtnes un redzēt Vienoto Dzīvību mums apkārt, un būt citu Saprātīgu būtņu lokā.

Izglītība – Kosmiska Cilvēka apziņas izdaiļošana ir ceļš pie mūsu Saprāta Brāļiem un Māsām.

Cilvēka apziņa ir viņa psihiskās enerģijas darbības auglis.

Izglītība ir Cilvēka Psihiskās Enerģijas pacelšana spēkā, tīrībā un Cilvēcisko Vērtību kvalitātēs.

Zinātne meklē ceļu uz Vienotā Lauka teoriju. Zinātne redz, ka visas parādības tādā vai citā ceļā un veidā saistās viena ar otru. Zinātnieki redz viena visaptveroša Likuma darbību un grib izveidot formulu, kura kalpotu par vienotu atslēgu visām durvīm uz visām telpām šī Likuma veidotajā Ēkā. Zinātnei ir vajadzīga universālas izpratnes valoda. Saliekot kopā visu, ko vien tā zin par Visumu, tā spēkiem un daļu attiecībām, viņi redz, ka tā visa savienošanai vienā veselā viņiem ir vajadzīgs kāds tajā visā esošs kopsaucējs, kāds elements, kas vienlaicīgi ir visā, visu vieno un pats tomēr paliek patstāvīgs un neatkarīgs lielums – kāds pirmelements, no kura ķieģelīšiem ir uzbūvēta tā pasaule, kuru mēs tādā vai citā veidā skatam, un kas vada šo ķieģelīšu sagrupēšanas un savienošanas darbu, kad veidojas mums priekšā nākošās formas.

Apziņa vieno ārējo un iekšējo, lielo un mazo, tālo un tuvo, pagātnē un nākotnē esošo.

Apziņa ir visur!

Apziņa piemīt visam.

Apziņa ir visā.

Apziņa vieno Visu vienotā organismā un uztur Saprāta dzīvi.

Apziņa ir Vienotā organisma Psihiskās Enerģijas dzīve.

Ar Apziņas, kā Kosmiska faktora un tās klātbūtnes visā atzīšanu zinātne pievirzītos soli tuvāk sarunai ar Vienoto Tā valodā. Tomēr tas būtu tikai solis pareizā virzienā, kurā pietuvinātu zinātniekus apziņas universālās dabas cēloņa izpratnei – tam vai tai enerģijai, kura veido katru apziņu Visumā un kura ir viņu meklētais trūkstošais spēks, lielums, enerģija, ietekme un mijiedarbību nesējs – tas visa pamatā esošais kopsaucējs, kurš visu rada un satur kopā.

Tajā gadījumā, ja zinātne pievērstos Cilvēka dvēseles spēkiem, tam, kas to paceļ vai gremdē, tam, kas tai dod dzīvību un prieku darbībai, tam, kas tai dod veselību un spēku, kas rada un iznīcina, nezinot šķēršļus un attālumus, kas citos paceļ optimismu, apķērību un piešķir ģenialitāti, liek mīlēt un ziedoties, meklēt un atrast, glābt, saudzēt un celt, viņi atrastu darbīgu visuresošu spēku, Kosmisku neizsīkstošas enerģijas krātuvi un visu vienojošo Psihisko Enerģiju, kura ir viņu meklētais iztrūkstošais elements vienotā lauka un vienotās valodas izveidei.

Pētot Psihiskās Enerģijas dabu, viņi atrastu ceļu uz Cilvēcisko Lielumu un Cilvēciskajām Vērtībām, kuras tad tiktu zinātniski formulētas un praktiski pielietotas Cilvēka, Zemes un Kosmosa labā.

Tad tā būtu Jauna Zeme un Debesis, tas būtu Īsts Cilvēks un viņa cienīga Zinātne.

Tas būtu Zinātnes atdzimšanas brīdis.

Tā būtu un būs Zinātnes iestāšanās reālistiskā dialogā ar Visumu.

Tā būs jauna ēra Zinātnē.

Tā būs īsta un patiesa paradigma.

Skolotāju darbs izriet no jau esošu un no Augstāk attīstītajām saprātīgajām būtnēm saņemamo zināšanu patstāvīgas apgūšanas nepieciešamības un iespējamības. Tas izriet no Visa izcelsmes un tāpēc esamības vienotības sapratnes un redzējuma. Skolotāju darbs tiek virzīts šīs vienotības virzienā. Šis virziens atklāj visiem kopīgo Vienoto Realitāti, tās neapgāžamo un visiem kopīgo, izzināmo Īstenību un tās izziņas iespēju ceļu. Šis izziņas ceļš diktē objektīvas prasības, uzliek pienākumus un pieprasa atbildību. Tas noraida patvaļu un relatīvisma maldus.

Skolotāju, Skolotāju Skolotāju un viņu Skolotāju Skolotāju ietais izziņas un sasniegumu ceļš balstās nepārtrauktā pašaizliedzīgā zinātniskajā darbā, kura stūrakmens un virzošais pamatnoteikums ir katra pētnieka un zināšanu apguves pretendenta personības tikumiskās īpašības, viņa Cilvēciskais labums, viņa Cilvēcisko vērtību izkoptība, harmonija un savdabība – viss tas, ko mēs pazīstam kā Cilvēcisko lielumu. Skolotāju sniegto zināšanu apguve ir tieši saistīta ar šo lielumu, kurš ir tas „piektais elements”, kura klātbūtnē notiek mācību un zinātniska darba process. Cilvēciskais labums veido to Cilvēka dvēseles, prāta un Saprāta struktūru, kura ir spējīga uzņemt zināšanas un darboties Vienotajā Realitātē Īstenības izziņai.

Kolektīvās domas telpa un tur notiekošais ir vienots veselums. Tās idejas un domas, kuras kā risinājumi un pieļāvumi vai „idée fixe” un atkāpes no normas sākušās vienā tās daļā, agri vai vēlu pārņem visu telpu un tiek pielietotas visur. Savā ziņā tā ir viendabīga, unificēta un tāpēc personalizēta telpa. Tieši tas ir personību lomas vēsturē demonstrējošs un izskaidrojošs apstāklis.

Karalis, tauta un zeme ir vienoti!

Toni nosakošo personību morāle, intereses un attieksmes nosaka visas telpas darbības virzienu, intereses un morāli. Tas, ko atļaujas medicīna, pāriet politikā, mākslā un izglītībā, bet tur notiekošais veido ekonomikas, diplomātijas un militāro doktrīnu saturu, no kurienes tas savukārt izstaro uz visām citām Cilvēka kolektīvās un individuālās apziņas un darbības daļām.

Katra ideja un ierosme, reiz sākusies kādā no kolektīvās apziņas daļām, aizviļņo līdz visām citām un tur darbojas to formās un ar tām atbilstošiem līdzekļiem, kas ne vienmēr ļauj pazīt tās izcelsmi un dabu. Tāpēc vērīgi jāielūkojas visās apziņas telpās un jāuzrauga tur notiekošais.

Jaunā zinātnes paradigma nāk ar jaunu pasaules skatījumu, jaunām iespējām un jauniem mītiem. To nevar apturēt. Jaunā paradigma, paverot jaunas iespējas, maina veco mītu lietotāju savstarpējās attiecības un dod kā jaunus resursus, tā arī jaunas brīvības pakāpes to izmantošanā.

Labi izvēdinātā telpā ienāk Skolotājs. Ar viņu telpā ienāk viņa pārliecība, zināšanas, dzīves pieredze, viņa vecāki, Skolotāji un tā Kultūra, uz kuru viņš aicina savus skolēnus. Skolotājs saviem audzēkņiem ir Nezināmās Zemes atklājējs. Viņi ir kā konkistadori jaunatklātās Amerikas krastā, kurus tur sagaida šīs zemes sūtnis. Teiksmainās Vestindijas garšvielu meklētāji var ienākt šajā zemē kā tās augstāko vērtību un iespēju mantinieki.

Konkista var būt Debesu iespēju saņemšana vai svētās zemes izlaupīšana.

Tur var ieiet pieņemot un kļūstot.

Katram no viņiem būs cits mīts un tāpēc katram būs cita Konkista tajā pašā Amerikas krastā.

Katrs pasniedzējs savus studentus ievedīs savā „Amerikā” un katram studentam tur būs cita „konkista”.

Katram uzskates līdzeklim, piemēram un zīmētāja shēmai, visam, ko pasniedzējs liek priekšā saviem audzēkņiem, ir sava tapšanas un darbības loģika, vieta un virzība stāstījumā. Ja pasniedzējs tā lietojumā ievēro Esošajā valdošo Dabisko Kārtību un savu jaunradi ierobežo saskaņojot Esošā kārtību ar tā brīža īpatnību, apzinoties, kādas tieši sekas tas izraisīs un izvēloties objektīvi labāko rezultātu, tad viņam ir iespēja būt reālistiskā dialogā ar saviem audzēkņiem.

Tikai gadsimtos pārbaudītais, tīrais un dabiskais, uz dziļām zināšanām par Cilvēka dvēseles dzīvi būvētais un savlaicīgi, dvēseles attīstības prasībām atbilstošais un laika garā papildinātais dod svētīgus, labdabīgus un derīgus augļus. Tā tas ir attiecībā uz katru Cilvēka dzīves un darbības lauku. Tā tas ir arī izglītībā. Tikai tās reformas, kuras izriet no Cilvēka dvēseles izaugsmes un tās veicināšanas mērķiem, dod labdabīgu rezultātu.

Katra darba un darbības vērtība ir tā kolektīvajā būtībā un kolektīvās dzīves izmaiņu sekās.

Tāds darbs nedrīkst tikt darīts domājot par un sagaidot materiālu atalgojumu. Tikai tie, kuri to dara tīras Sirdsdegsmes vadīti, drīkst tam tuvoties.

Izglītības tuvumā nedrīkst būt naudas skaņas, smakas un zīmju.

„Kāpnes augšup”

ÿ

Izglītības iespēja, būtība un forma izriet no Esamības tās trijos aspektos – Domu, Enerģijas, Formu un šo aspektu mijiedarbību ar to analogiem Cilvēku dzīvi vadošo un uzturošo Mīlestības formu veidā.

Savā būtībā Izglītība ir Skaistuma ienešana Cilvēka Saprāta darbībā, dvēseles dzīvē, dvēseles un miesas attiecībās un visā Cilvēka dzīvē. Tā ir Cilvēka tuvināšana Kosmosa Skaistumam – tam, kas viedo Kosmosu, uztur Kosmosu un vada tā attīstību. Izglītība ir Cilvēka un Kosmosa tuvināšanās un saskaņošanās – Cilvēka iz- un ie-nākšana Kosmosā, kļūšana par Kosmisku būtni un Saprātīgu, aktīvu Kosmosa daļu. Izglītība ir process, kurā vienā veselumā savienojas Radītājs, Cilvēks un Kosmoss.

Izglītība ir Cilvēka, vides (Kosmosa) un sasvstarpējās ietekmes līdzsvarošanās.

Izglītības iespējas Cilvēkam dod Esamības aspektu mijiedarbība ar to analogiem – trim Mīlestības plūsmām –

{ Beznosacījuma Mīlestību,

{ Mīlestību uz visa Labā Cēloni un

{ Īstenības Mīlestību.

Esamības Domas aspekts Cilvēkam dod viņa Prātu, prāta darbību un Zināšanu uzkrājumus, kuri saistībā ar īstenības Mīlestību dod Sapratni. Pateicoties Sapratnes, Prāta un Zināšanu sintēzei Cilvēks var dzīvot Zināšanu stāvoklī. Izglītība Cilvēku ved uz dzīvi Zināšanas stāvoklī – apskaidrotību. Izglītības iegūšana un dāvāšana ir Buddisma būtība, forma un saturs. Katra Cilvēka apskaidrotība ir viņa Mīlestības uz Īstenību mērā un atkarībā no tās spēka.

Esamības Enerģiju aspekts dod uztveres spēju, maņas, maņu orgānus, spēju mainīties un veidot atbildes reakcijas – to, kas ir apziņa un tās darbība. Apziņa saistībā ar Mīlestību un Visa Labā Cēloni dod Dzīvesprieku, darba mīlestību, darba spējas – tieksmi uzlabot Esošo un spēju uzlaboties pašam – attīstīties, tapt attīstītam, ar interesi vērot attīstības gaitu un priecāties par to – darboties sevis attīstīšanā un iekļauties Izglītības procesā un formās. Izglītības būtību nes Mīlestība uz Visa Labā Cēloni un ar to piepilda Izglītības formas tik daudz, cik Cilvēkā ir šī Mīlestība uz Visa Labā Cēloni.

Esamības formas aspekts dod Vērtības, Vērtību veidošanu un darbību apziņā. Vērtību darbība dod Normu Sistēmu un Normas, kuras saistībā ar Beznosacījuma Mīlestību dod spēju mācīties – spēju saskarties, iepazīties un iepazīt apkārtesošo – Normu darbības veidoto pasauli un caur to apgūt Vērtības un vērtību dabu. Šī Mīlestība bērnam ļauj veidot savu ķermeni vēl Mātes miesās un viņa veidotais ķermenis ir tieši tik skaists, cik šīs Mīlestības ir Mātē un Bērnā. Šī Mīlestība savas plūsmas spēkā dod bērnam spēju apgūt dzirdēto, redzēto un Runasspēju – izpaust darbībā savu Beznosacījuma Mīlestību. Runasspēja – radošā darbība ir tiešā atkarībā no Beznosacījuma Mīlestības spēka Cilvēkbērnā un katrā Cilvēkā. Esamības formas aspekts, tā Vērtības, Normu Sistēma sadarbībā ar Beznosacījuma Mīlestību veido Izglītības formas.

Beznosacījuma Mīlestība dod un attīsta Cilvēciskās Vērtības, to virzību – intereses un interešu izpausmes – spējas. Visas spējas ir Beznosacījuma Mīlestības izpausmes. To pielietojuma un iedarbības spēks ir Mīlestības uz Visa Labā Cēloni darbība, bet spēju pielietojuma motivācija, veids un laiks – Saprātīgums nāk ar Īstenības Mīlestību. Tāpēc bērnu Izglītības uzlabošana ir šo visu triju Mīlestības formu attīstīšanā un uzturēšanā bērnos. Nav jāizgudro nekādas jaunas „sistēmas”, „standarti”, „radošuma attīstīšanas metodikas”, „motivācijas veicināšanas” u.t.t. Vienkārši visādi jāatbalsta, jāuztur un jāļauj darboties bērnos esošajai un caur viņiem nākošajai Mīlestībai visās tās izpausmēs. Bērni jāieskauj Mīlestības atmosfērā un visādā veidā viņiem jārāda Mīlestības piemēri.

Labākais veids, kā viņiem uzskatāmi izrādīt Mīlestību, ir ļaut viņiem dzīvot Skaistuma pasaulē. Visam un visur ap bērniem jābūt skaistam un skaistumam. Rādot bērniem Skaistumu, mēs viņiem rādam Mīlestības darbību. Mīlestība darbojas caur Skaistumu – Skaistumu formās, darbībās un attiecībās. Skaistums balstās proporcijās un kārtībā – Normās un Vērtībās. Skaistums disciplinē. Skaistums ir spēcīgākais uz darbību rosinošais (izraisa atbilstošu darbības vēlmi) un vienlaikus disciplinējošais spēks. Tāpēc Skaistums ir audzināšanas vide, iedarbības veids un audzinošais spēks. Rādot bērniem Skaistumu, mēs viņos uzturam Mīlestību, rosinam Vērtības un attīstam spējas. Skaistuma klātbūtne un vide ir spēcīgākais audzināšanas līdzeklis un motivācija attīstībai.

Tā kā Izglītības iespēju, būtību un formu veido treji Esamības aspekti saistībā ar trim Mīlestības plūsmām, tad ir skaidrs, ka Izglītībai, kā no šiem trim aspektiem izrietošai, savās formās ir jāatspoguļo šie trīs Esamības aspekti. Esamība ir trīsvienīga – visi trīs aspekti ir viena un tā paša veseluma izpausmes un tāpēc tie darbojas vienādā mērā. Nav neviena aspekta pārsvara – visi ir savstarpēji vienoti un līdzsvaroti. Tieši tāpat ir jābūt veidotai arī Izglītības Sistēmai.

Domas aspekts Izglītībai dod faktus un metodes darbam ar tiem – zinības, kuras satur faktisko, informatīvo materiālu, darbu ar to, spēju vērtēt un sintētiski pielietot jaunu zināšanu iegūšanai.

Enerģijas aspekts dod Mūziku, muzikālo izglītību, muzikālās gaumes izkopšanu, maņu un izpausmes spēju un spēku, apziņas skaidrību, līdzsvarotību, darbaspējas un spējas iekļauties sabiedrībā ar derīgu darbu.

Formas aspekts dod fizisko kultūru – spēju sakārtot un būt sakārtotam, disciplinētam, atbildīgam un motivētam. Formas aspekts iemāca cēloņu un seku nenovēršamību, Normu un Vērtību esamību un to pielietošanu.

Skolas programmā faktu pasniegšanai, darbam ar tiem, Muzikālajai izglītībai un fiziskajai kultūrai ir jābūt pārstāvētai vienādā mērā.

Faktu uztvere un darbs ar tiem ir atkarīgs no apziņas skaidrības, darbības līdzsvarotības dinamikas un harmonijas tajā, ko dod Muzikālā izglītība. Tāpat apziņas skaidrība ir atkarīga no fiziskā ķermeņa veselības, normālas orgānu darbības un disciplinētības, ko dod fiziskā kultūra. Fiziskā kultūra atbalsta Muzikālo izglītību, kurā tāpat nepieciešama fiziskā ķermeņa disciplinētība un darba spējas, bet Muzikālā izglītība, attīstot apziņas un prāta plastiku un ritma izjūtu, palīdz apgūt fizisko kultūru. Faktu apguve veicina Prāta darbību, bet rosīgs prāts vieglāk un ātrāk (Īstenības Mīlestība – Sapratne!) aktivizē fizisko ķermeni un sasaucas ar Mūziku. Tādā veidā Faktu apguve, Muzikālā izglītība un fiziskā kultūra Skolu programmās potencē viena otru, atbalsta un paātrina mācību procesu, ko nevar iegūt, uzsvaru liekot tikai uz kādu vienu Izglītības un audzināšanas aspektu. Tikai tur, kur visi trīs Izglītības aspekti Skolu programmās ir iestrādāti vienādās daļās, var sagaidīt labākos rezultātus bērnu izglītības laukā.

Te nav jābaidās par to, ka pievēršoties visām trim mācību formām vienādā mērā, tiktu atņemts laiks faktu apguvei. Skaidra apziņa, disciplinēts un labi strādājošs, vesela fiziskā ķermeņa atbalstīt prāts faktus apgūst daudzkārt ātrāk, kvalitatīvāk un ātrāk sāk faktu sintēzi Zināšanās. Zināšanu veidošana nav iespējama bez rakstura audzināšanas un līdzsvarotības apziņā – spējas saskaņot fizisko ķermeni un Prātu. Muzikālā izglītība saskaņo abas ķermeņa un dvēseles polaritātes, bet fiziskā kultūra audzina raksturu, kas ir nepieciešams kā Zināšanu apguvē, tā arī Muzikālajā audzināšanā. Izglītība nav faktu apguve. Izglītība ir harmoniskas personības veidošana, kurā faktu apguve, fiziskā kultūra un Muzikālā audzināšana ienes vienādu un sabalansētu ietekmju daudzumu.

Tāpat nav jādomā, ka pievēršanās kādam no trim pamatnodarbību veidam no tā izslēdz citus aspektus. Tieši ir savstarpēji jāintegrē pēc iespējas vairāki nodarbību veidi. Mūzika ir saskaņu, proporciju, ciklu un ritmu māksla, bet cikli, ritmi, saskaņas un proporcijas parādās visās Zinātņu jomās – valodā, fizikā, ķīmijā vēsturē, dabas zinātnēs u.t.t., tāpēc to pasniegšanā var un vajag atklāt notiekošo procesu Muzikalitāti.

30. turpinājums

{ Kosmoss ir dažādi tveramās formās un ietekmēs esoša Mūzika.

{ Harmonisks Cilvēks un viņa dzīve ir Mūzika.

{ Cilvēka ķermenis ir šīs Mūzikas instruments.

Fiziskā kultūra nav fizkultūras stunda. Fiziskā kultūra ir ķermeņa pārvaldīšanas māksla, kurā galveno lomu ieņem Mūzika – tās plastika un ritmi, kā arī pareiza Prāta darbība. Fiziskajai kultūrai jābūt balstītai uz pareizu domas vadību un fiziskās darbības muzikalitāti. Tāpat fiziskā kultūra ir arī darba audzināšana, darbs ar dažādiem materiāliem (rokdarbi) un atklātā vidē, kuru, protams, pavada atbilstoša Mūzika un Dziesma. Tāpat fiziskā kultūra ir deja, kurā bez Mūzikas nekā nevar iztikt. Tāpat fiziskā kultūra ir pārgājieni (ar nakšņošanu) dabā, kas jāpraktizē maksimāli bieži. Pārgājiens kopā ar Skolotājiem ir labākais audzināšanas līdzeklis, kurā vienmēr ir vieta Mūzikai un Dziesmai.

Prāta darbībai jābūt universālai, tāpēc bērni jāpieradina domāt visai atšķirīgās situācijās. Pārgājiena laikā var un vajag ieplānot Prāta un vērības attīstības stundas. Arī pārgājienā var noturēt fizikas, ķīmijas, valodas, vēstures un dabas zinātņu stundas. Arī matemātikas un ģeometrijas stunda var tikt vadīta esot pārgājiena apstākļos.

Tāda dziļa mācību formu integrācija paver visplašākās iespējas radošai pieejai mācību darba organizēšanā.

Humanitārā Izglītība nedrīkst būt atrauta no eksakto zinātņu apgūšanas. Runājot par eksaktajām zinātņu jomām, vienmēr jāpiemin un jāstāsta arī šo zinātņu darbinieku dzīves un darba stāsti. Katrai eksakto zinātņu stundai jābūt arī Kultūras Vēstures stundai un katrai humanitāro zinātņu pasniegšanai jābūt ilustrētai ar attiecīgajām eksakto zinātņu jomu parādībām.

Izglītība tāda ir tikai tad, kad rāda vienotu, atbildīgu, humānu un tikumisku pasaules ainu.

Izglītība, rādot eksaktās zinātnes, bērniem rāda Prāta un spēku pielietojumu līdzekļus, bet iepazīstinot ar humanitārajiem priekšmetiem, pamato tehnisko līdzekļu lietošanas robežas un norāda uz to patiesi humānajiem mērķiem – dod pamatojumu eksakto zinātņu pielietojumam Lielākā Labuma principa realizācijai un Pamatvērtības uzturēšanai. Katram pasniegtajam faktam, mācībai un treniņam pozitīva nozīme ir tikai tad, kad tādā veidā  iegūtās zināšanas paplašina un padziļina pasaules vienotības ainu un pamato Tikumības normas.

Mācot bērniem pasaules vienotību, skola ar to māca kolektīva lomu un veidu, kā katram tāda iekļauties. Katram bērnam ir jādod iespēja censties un ieņemt savai centībai atbilstošu vietu kolektīvā. Katram bērnam ir jāzin savu sasniegumu novērtējums un jāzin par cik viņš atpaliek vai apsteidz savus klases biedrus. Ir jābūt uzskatāmam mācību sekmju atspoguļojumam. Tāpat bērnam ir jāmācās starp līdzīgu spēju biedriem, bet katrā klasē obligāti jābūt kādam, kurš kalpo par piemēru viņu sasniegumu iespējām. Tā labākie mācās Ziedoties, bet visiem ir kāds, kurš uzrāda uz ko tiekties.

{ Katrā klasē ir vajadzīgs mācību līderos.

{ Mācību līderis rāda atbildības vērtību.

{ Mācību līderis audzina klasi darba vadītāja lomas sapratnei.

{ Mācību process ir darbs ar visām no tā izrietošajām prasībām un sekām.

{ Visu to, ko attiecinam uz darbu, attiecinam arī uz mācībām skolā.

ÿ

Graudi ir jāatdala no pelavām, jāsēj auglīgā, atbilstošā zemē un jāgaida to nestie augļi – tikai tad mēs varam spriest par graudu dabu. Visos citos gadījumos runas „par” un „ap” tādiem tematiem ir tikai runas „patīk” – „nepatīk” līmenī – tāda sievu mēļu trīšana vakara saulītē sēžot uz soliņa un saulpuķu sēkliņu čabiņas spļaudot.

Katrā gadījumā, kad mēs to daram, mums ir jāvienojas par pozīciju, no kuras to darīsim. Tikai tas mums dod cerības būt saprastiem.

Tāpēc:

- Neviena Sistēma nevar saprast pati sevi un augstāk organizētu Sistēmu – neviena dzīves tradīcija bez citas – augstāk attīstītas tradīcijas ietekmes nevar pāriet augstākās kvalitātēs. Katra dzīves tradīcija (tas, ko tagad kļūdaini sauc par kultūru) izriet no savas Sākotnes un nav atdalāma no attīstības ceļa. Tādēļ, tad, kad apspriežam jaunu Sistēmu (metodi) vai skatījumu pedagoģijā mums ir jānoskaidro tas, kādas tradīcijas tā turpina, kādos apstākļos darbojas (kādi ir tajā iesaistītie Cilvēki) un – kas ir tās iedvesmotāji – kas ir tie Garīgie Avoti vai Kultūras vide, no kuras nāk šie iedvesmojošie impulsi.

- Jauna pedagoģiska metode, skatījums var parādīties tikai jaunā sabiedrībā. Tikai jaunas sabiedrības prasības paver ceļu jaunām domām un darbībai. Tikai reizē ar jaunu ģimeni var darboties jauna skola. Tikai no jaunas ģimenes nācis bērns būs derīgs jaunai skolai un tikai jaunas ģimenes atbalsts jaunās skolas darbam dos labākos rezultātus tās jaunajām metodēm. Vecā ģimene būs pretrunā ar jauno skolu un to abu pretdarbībā sakropļos bērnu. Tāpēc jauna pedagoģija ir jaunas kopienas dzīves rezultāts.

- „Tad, kad skolnieks ir gatavs – atnāk Skolotājs.” Jauna pedagoģija var parādīties tikai tur, kur ir tai gatavi jauni – kvalitatīvi atšķirīgi bērni, kuri nāk no jaunos apstākļos veidotām un dzīvojošām ģimenēm.

- Ir jāprot atšķirt radošo darbību – augstāku agrāk nepieejamu Garīgu Ideju ietērpšanu tām atbilstošos ietērpos – formās no fantāzijām – jau esošos parādību elementu jaunām kombinācijām. Apziņa pievēršas fantāzijām tad, kad zaudē mērķtiecīgu kustību (iepriekšējo virzienu) vai normu sistēmu (to ierobežojumus). Nenobriedusi apziņa (bērni) fantazē. Radošas darbības priekšnoteikums ir jaunās idejas uztverei atbilstoša pieredze. Jo „svaigāka” – atšķirīgāka jaunā Ideja, jo lielākai pieredzei jābūt tās uztvērējam.

- Sabiedrība (publika – vērotāji un vērtētāji) par jauno sev priekšā liek neparastas fantāzijas. Patiesi jaunais nekad netiek pamanīts (trūkst uztveres pieredzes), bet, ja tomēr to spēj saskatīt, tad tūlīt tiek agresīvi apkarots. Sākotnēji jaunais var eksistēt tikai dziļā noslēpumā un labu draugu aizsardzībā. Publiskots, tas tūlīt tiek iznīcināts – tam nav līdzcilvēku atbalsta. Līdzcilvēki vairāk vai mazāk pieņem fantastus un viņu fantāzijas.

- Dziļu krīžu brīžos publika uzgavilē katram mēģinājumam atbrīvoties no jau apzinātajām muļķībām, ja šie mēģinājumi tiek pasniegti publikai saprotamās un tās par labām atzītās formās – „labāko tradīciju garā”. Notiek atgriešanās pie aizmirstām un derīgām vecā formām – „Jaunais ir labi aizmirsts vecais”.

Rietumu pedagoģiskā prakse savā būtībā ir misionāriska. Tā ir domāta apmācību grupām, kurās ir liela starpība starp apmācāmo vecumiem, izglītības un kultūras līmeņiem, un cilvēkiem, kuri ir nākuši no dažādām kultūrām – daudznacionālai (multikulturālai) videi. Tur skolotājs – būdams cita kultūras vieda, līmeņa un zināšanu nesējs, tiekas ar klasi, kura ir jāpievērš, jāpaceļ un jāiemāca tajā, kas nav tās dzīves pamata un attiecību iemācīts ģimenē.

Rietumu pedagoģijas būtība ir vienotas sabiedrības veidošana tur, kur tās vēl nav. Tajā nav „kastu” sistēmas – nav iepriekšējas strukturētas sabiedrības, kuras turpinājums ir katrai „kastai” piemērota skola. Rietumu skola ir baznīcas un vienotās baznīcas ideoloģijas gultnē veidotās kultūras misionārisma skola dažādu nāciju un mentalitāšu vidē. Tā der kā sliktam, tā labam – tā strādā kā ar huligānu, tā arī ar teicamnieku. Tai ir citi uzdevumi un tāpēc citas metodes.

Austrumu pedagoģijas tradīcija ir monokluturālas kastu sistēmas auglis. Tā paredz katra skolēna saderību skolā kā ar citiem skolēniem, tā ar skolotāju, kā pēc kultūras tipa, tā līmeņa, tā arī dzīves mērķiem, kas katrai „kastai” strukturētā sabiedrībā ir citi. Tādā skolā, visiem esot vienā ceļā un uz vienas platformas, skola papildina ģimeni ar skolotāja pieredzi viņu bērna individuālā ceļa – īpatnību izmantošanu viņa pilnvērtīgai izglītībai. Tur skolēns „māca sevi” uzdodot jautājumus savā interešu virzienā un tempā.

Tur jautājumi dabiski nāk no jau audzināta skolēna dvēseles, bet skolotājs regulē mācību procesu, veidojot savas atbildes tā, lai jautātājs, tās pārdomājot sekotu sava skolotāja vadībai. Austrumu tradīcija ir izsakāma formulā: „Skolēns gatavojas kultūras turpināšanai mācoties saprast savu jautājumu un skolotāja atbilžu būtību”.

Austrumu tradīcija paredz vienotu ideoloģisku bāzi kā ģimenei, tā skolēnam un klasei, tā arī skolotājam. Viņi ir vienotas kultūras tipa augļi un viņu mērķis ir to attīstīt turpinājumā caur katra bērna individuālajām īpatnībām. Tā paredz noteikta morāles kodeksa, uzvedības normu un dzīves mērķu vienotības pašsaprotamību visiem – vecākiem, bērniem un skolotājiem (normālu vidi un attiecības tajā starp cilvēkiem).

Mēs apsveicam katru soli pareizā virzienā.

Mēs stiprinam katru tilta balstu.

Mēs ejam ar katru meklētāju.

Mēs sagaidam ziņnesi.

Mēs vērojam katru mākoni.

Mēs sagaidam katru saullēktu.

Mēs dzīvojam katru dienu.

Mēs dodam iespēju katrai cerībai.

{ Mēs domājam, ka vārds Sirsnība atstājams katrā teikumā, kurā to ieraksta bērna roka.

{ Iniciatīvas bagātu vieglprāšu aktivitāte ir postoša.

Par nedalītu un pilnīgu darbību cilvēka apziņā cīnās divas savstarpēji izslēdzošas un nesavienojamas domāšanas formas – dzīvnieciskais un cilvēciskais prāts. Dzīvnieciskais prāts veidojas cilvēka apziņā iespaidu, treniņu un motivācijas uzkrāšanas ceļā. Tas ir vērsts uz praktisko rezultātu ātrāku sasniegšanu un to racionālāku izmantošanu. Dzīvnieciskā prāta devīze ir – „Dzīves kvalitāte ātrākā, vispārējā un nemainīgā eksistenciālā un emocionālā komforta nodrošinājumā”. Cilvēciskais prāts Cilvēkā ienāk kā viņa Garīgās, Kosmiskās un nemirstīgās daļas – Saprāta emanācija tam atbilstošos apstākļos un struktūrās. Cilvēciskā prāta dzīves kvalitāte nāk ar materiālajai pasaulei svešiem mērķiem un darbības principiem to sasniegšanai, bet savā darbībā atnes arī laicīgās dzīves kvalitātes tādā mērā, kādā tas ir nepieciešams Cilvēciskā prāta uzstādītajiem mērķiem. Cilvēciskais prāts „zin” to, kas dzīvnieciskajam ir „jāiemācās”. Cilvēciskais prāts sargā savu apziņu pret destruktīvām ietekmēm un apsēdējiem.

Dzīvnieciskais prāts vienmēr ir atvērts jaunām destruktīvām ietekmēm un iespaidiem. Dzīvnieciskais prāts nekad nesaprot Cilvēciskā prāta darbību, ir agresīvi un naidīgi noskaņots pret to. Cilvēciskais prāts attīstās iekšējo stimulu, bet dzīvnieciskais – ārējo stimulu darbības rezultātā. Lūdzu nejaukt stimulus – motivāciju ar iespaidiem – sajūtām. Cilvēciskajam prātam vajag tikai tā ienākšanu uzturošus apstākļus, bet dzīvnieciskā prāta veidošanai vajadzīgi līdzekļi, metodikas un speciāli paņēmieni. Cilvēciskais prāts pats veido savu domāšanas struktūru, bet dzīvnieciskā prāta domāšana ir jāveido ar ārējo stimulu un ietekmju palīdzību.

Dzīvnieciskais prāts, iegremdējoties iegūst ātrāk, bet pakāpeniski apsīkst. Cilvēciskais prāts pieņemas pakāpeniskas apskaidrības ceļā aizvien pieaugošā ātrumā un nebeidzamā apmērā.

Cilvēciskā prāta devīze ir „Dzīves kārtība ir lielākais derīgo iespēju daudzums”.

Cilvēciskais prāts tiecas pēc Dzīves kārtības, kurai nav nekāda sakara ar dzīvnieciskā prāta darbības mērķiem. Cilvēciskā prāta darbība iet kopsolī ar Involūcijai pretēju procesu – Evolūciju un viscaur pakļaujas Cilvēka augstākās – Garīgās un nemirstīgās daļās prasībām un vajadzībām. Cilvēciskais prāts ir vērsts nākotnē, nākotnes veidošanā un gatavojas (veidojas, briest un nebeidzami attīstās) nākotnes dzīves sasniegumiem. Katra šodienas sasnieguma jēga ir tajā, ka tas mūs gatavo citiem sasniegumiem nākotnē. Cilvēciskajam prātam nav šodienas – tā ir vakardienas sekas, bet ir tikai nākotne. Cilvēciskais prāts dzīvo Reālajā Nākotnē un šodien īsteno tās sniegtās iespējas. Īstā Gara pedagoģija gatavo dzīvei nākotnē un šodiena tai ir jau noiets etaps.

Skola nav faktu, bet gan apziņas kvalitāšu pasniegšanas vieta, kurā pieaugušā cilvēka apziņas kvalitātes caur intuitīvu saskarsmi tiek nodotas bērniem. Skola ir tur, kur pieaugušie (tie, kuriem ir augstākas pakāpes apziņa) māca bērnus pieaugušo dzīvei. Nākotnei. Tāpēc pat ne katrs pieaugušais var būt skolotājs un ne katrs gudrs cilvēks var būt skolotājs bērnam vai citam pieaugušajam.

Skolā pasniegto faktu sistēma palīdz veidot saskaņu starp pasniedzēja un saņēmēja apziņām. Šī saskaņa ir tilts, pa kuru intuitīvā sapratne pāriet uz tās saņēmēju no tās devēja. Bērns no pieaugušā atšķiras tieši ar to, ka viņā šīs sapratnes spēju un tai atbilstošas apziņas struktūras vēl nav, jo nav arī to veidojošā dzīves pieredze. Bērns bērnam var iemācīt faktu vai mehānisku darbību sistēmu, bet ne šīs sistēmas saturu – dabu un būtības jēgu.

                                                                                                „Negatavot dzīvei”

ÿ

Mūsdienu Eiropiešu vairākums sirgst ar vienu un to pašu. No vienas puses viņi sevi identificē ar savu apziņu, bet no otras puses nespēj aptvert un pieņemt to, ka viņu apziņa ir tikai Kolektīvās Apziņas individualizēts apgabals, tāpat kā Tavs mobilais telefons ir Tavu iestatījumu individualizēts mobilo sakaru sistēmas elements, kurš darbojas tikai šīs sistēmas ietvaros un darbības laikā un zonā. Zūdot sistēmai, zūd, pārstāj būt – darboties aparāts, kaut gan tā substance – plastmasas un metāla detaļas savas funkcijas pilda, ekrāniņš rāda bildītes, pulkstenis kaut ko skaita, utt. Var pievērsties šī aparātiņa atmiņai un no tās iegūt tur esošo informāciju. Var tur noglabāt jaunu, var mainīt uzstādījumus, bet, kamēr tas nav integrēts sistēmā, tas nav mobilais telefona aparāts – tas ir tikai funkciju un potenciālu iespēju komplekts.

Tāpat ir ar apziņu, kura ir Dvēseles substances struktūru, to funkciju un potenču realizācijas rezultātā notiekoša kolektīvās Apziņas lauka individualizācija noteiktā parametru zonā. Mainoties Kolektīvajam, mainās individuālais.

Nākošais – tagad apziņa ir ļoti „plāna” iekšējo un ārējo procesu un no turienes nākošu ietekmju fiksācijas zona. Uz šī plānā „ziepju burbulīša” iekšējās un ārējās virsmas projicējas tas, kas notiek gan tā iekšienē, gan ārpus tā. Ja Cilvēks grib, viņš var sākt sevi saprast un just(tātad, konstatēt, kontrolēt, ja vajag, vai apzināties) kā iekšējās telpas procesu un to Avotu daļu – ziepju burbulīša plēvītes „virsmas” vietā iegūt smalki vibrējošu telpu.

Šajā telpā mīt viņa Radītāja – Augstāko Principu, projekcija, no kuras viņš saņem Tā ietekmes un savas personības daļas ar to struktūrām, funkcijām un potencēm vai procesiem. Apgūstot šo telpu, Cilvēks pārstāj apzināties sevi kā „noliktavas vai dzīvojamās ēkas (kūts) sienas un jumtu” un sāk justies kā šīs telpas iemītnieki, uzkrājumi, attiecības, kuras ieskauj dzīvas, no iemītniekiem neatraujamas sienas, kuras ir to daļa – veido vienotu veselumu ar tiem (ir vienlaikus visur un viss tajā). Ar laiku tāpat tiek apgūta ārējā telpa – apziņa, nezaudējot savu individualitāti, apzinās sevi kā Kolektīvās Apziņas daļu – ir visur un visā vienlaicīgi vai pēc savas izvēles tur un tas, kas un kur grib būt.

Ir vienlaicīgi Putnā, putna olā, Kokā un Kaķī, kurš rāpjas šajā Kokā pēc putna olas tā ligzdā. Tāpat ir tie grīdas dēļi, uz kuriem pie loga stāv Cilvēks un loga rūts, caur kuru darbojas tā Cilvēka skatiens, kurš vēro koku, Putnu un kaķi, ļaujot tiem visiem būt šīs vienotās apziņas apdvestiem un caurstrāvotiem tās elementiem, kuri paši savā nodabā spēlē savas spēlītes, un tā rezultātā visu laiku IR, ne mirkli nepārstādami BŪT savā mainībā un plūsmā viens caur otru (otra vēderu).

Atsakoties no savas individualizētās apziņas „plēvītes” dabas – izzinot un sajūtot savu iekšējo telpu, Cilvēks vienlaicīgi atgriežas Kolektīvajā Apziņā un apgūst arī šo telpu – Cilvēks pārstāj būt viens pats lielā pasaulē. Patreizējo apziņas stāvokli viņam rada viņa koncentrēšanās uz jutekļu piegādāto faktu materiālu – Epimetejisko uztveri un tās piegādāto faktu apstrādi intelektā.

Šeit ir vietā norādīt uz mūsdienu „izglītības sistēmas” galveno trūkumu vai, pareizāk sakot, - noziegumu. Caur faktu apguves un intelekta hipertrofētas attīstības sistēmu, kopā ar pašizpausmes stimulāciju, tiek formēta aizvien „plānāka” un vārgāka – ārējām ietekmēm pakļauta un kontrolējamāka apziņa – egocentriskāks, no iekšējiem procesiem atrautāks un vientuļāks – visiem un visam pretnostatītāks „cilvēks” – viegli manipulējama lelle – intelektuālis, kurš atsakās no tradīcijas – saknēm, bet brīvi un viegli seko faktu plūsmai – „progresam”, „attīstībai” un „jaunām iespēju vēsmām”.

Saikne ar personības dziļākajiem slāņiem dod sakārtotāku, labāk strukturētu efektīgāku darbībā – dzīvībā un rezultātos noturīgāku, niansētāku, bagātāku un interesantāku, patiesāku apziņu, kurai ir stingras saknes un noturīgs stumbrs – tā izprot un turas pie tradīcijām tik pat viegli kā raisa jaunajām iespējām atbilstošus ziedus un audzē jaunus zarus. Šī saikne saskaņo – līdzsvaro pagātni ar nākotni un notur dzīves plūsmu vienotā vēsturiskā kontekstā. Skaidri iezīmē to, ko sauc par „Labo – slikto”, „pareizo - nepareizo”, „derīgo - nederīgo”, un ļauj atšķirt Mērķi no tā sasniegšanas līdzekļiem.

Intelekta hipertrofija kopā ar pašizpausmes stimulāciju izjauc personības struktūru, deformē un noplicina tās iekšējo dzīvi, kā arī neļauj tai adekvāti analizēt un asimilēt no ārpasaules ienākošos faktus un iekšējā telpā ģenerētās ietekmes, kas tāda „cilvēka” apziņu noved ilūziju, halucināciju vai murgu stāvoklī.

Lai būtu izaugsmē un prastu izmantot tās iespējas, vispirms ir jāizpēta savas personības iekšējā telpa – jātiek skaidrībā ar tās iekārtojumu un tur notiekošo, kā arī jāprot un jāņem to savā kontrolē. Jāapvieno to harmoniskā integrālā veselumā – jālaiž pie vārda Augstāko Principu savienojums – Radītājs. Apziņai ir jāatstājas no ārējo faktu plūsmas vērojuma un jāpievēršas iekšējo norišu vērojumam. Iegūstot iekšējo telpu, mēs iegūstam arī ārējo – Kolektīvās Apziņas telpu – „Izzini sevi un tu iegūsi visu pasauli!”.

Tavs prāts dara to, kam tas ir radīts. Tas darbojas, ja reiz ir iekustināts, vai nekustīgi guļ, ja ir apturēts. Prāts ir Saprāta pasīvā daļa. Jūtas un to atblāzmas astrālajā pasaulē – emocijas, ir aktivitātes nesējas un uzturētājas. Atdali prātu no emocijām – pakļauj to Jūtām, un Tu iegūsi paklausīgu instrumentu.

Prāts domā Domu. Nav Tavu vai kāda cita domu. Ir Domas, kuras iekustina Cilvēku Prātus un liek tiem darboties, papildinot šīs domas ar savas darbības augļiem – rezultātiem. Jā – arī Tu vari palaist savu Domu kā Gaisa balonu, pienenes pūku, pūķi vai putnu. Arī Tu vari būt Koks, kura zaros Putns izdēj un perē olu. Tu vari būt kaķis, kurš pielavās svešam perējumam vai Putns, kurš, pāri laižoties, kāda siltajā saujā savu pūciņu ielidina.

Tad šī doma veidos nākotnes iespējas, tās nostiprinās formās tādā mērā, cik daudz domubiedru sev piesaistīs. Arī Tu veido Kolektīvo Nākotni tādā mērā, kādā piedalies jau esošu Domu domāšanā – papildināšanā vai arī dod Cilvēkiem jaunu domu sēklas, kuras tie varētu domājot audzēt. Ko Tu viņiem iedosi, to viņi domās. Ko Tu savā prātā pieņem – to Tu palīdzi audzēt – to Tu audzē un par to nes atbildību.

Tā ir Askēzes būtība – piesardzība Domu radīšanā un uzturēšanā. Domu tīrības uzturēšanā – skopumā un izvēlībā. Klusēšana mutē ir pirmais solis uz Klusēšanu prātā un satikšanos ar Lielo Klusuma Balsi, kādā Mūsu Radītājs Runā. Viņa Vārds šajā Lielā Klusuma Balsī skan. Domu Askēze ir Klusuma Auss. Tad, kad Tu ievēro Askēzi – „Atdari Ausis” (kam Ausis – tas lai Dzird), Tu nomierini Prātu, un otrādi – klusējot mutē – nomierini Prātu, Tu Atdari Ausis.

Tad, kad Prāts ir mierīgs, Tu redzi kā Tavas personības telpa dzīvo un vari atšķirt Intuīciju no tās atblāzmām, citām ietekmēm un prāta darbības trokšņiem. Tad, kad šo blakus trokšņu nav, tu vari redzēt to, kas ir Tevis pašas radīts, un tad – Klusumā – sāk skanēt Sirdsapziņa, un nav vairs tālu arī Zināšana – Adepta stāvoklis – Tā Ola, kuru Tavs Dvēseles Putns Klints virsotnē savā Ligzdā perē.

 „Par Koku, Kaķa ķepu un Putna olu.”

Būt Izaugsmē – tas nozīmē turēt Izaugsmē savu apziņu. Tikai brīva un tīra apziņa var turēties Izaugsmē.

Apkārt esošās vibrācijas ar savām ietekmēm ienāk apziņā un tur, saskaroties ar tādām pat snaudošām vai mazaktīvām (tām, kurām nav „balsstiesību” – pret kurām apziņa nav toleranta) tās apgādā ar savu enerģiju (finansējumu) un, tā pastiprinot šīs vibrācijas, maina kopīgo vibrāciju skanējumu vai pat nomaina to ar citu, un tagad mūsu acīm atklājas it kā pilnīgi cita „seja” – pilnīgi cits cilvēks. To sauc par indukciju.

Mēs pazīstam katru cilvēku pēc viņa „sejas”. Tas ir, mums katrs Cilvēks ir personalizēta apziņa. Apziņa, kurai piemīt noteikts vēsturiskums, un pilnīgi noteiktas vērtības koordinātu sistēmā labs – slikts, pareizs – nepareizs, der – neder, ar viņam raksturīgo dvēseles un apziņas vibrāciju raksturu un dinamiku.

Tur, kur nav šādas personalizācijas, nav arī Cilvēka – tur ir bezpersoniska – pūļa elementa apziņa. Tur uz jautājumu: „Ko Tu dari?” saņemam atbildi – „Kā citi, tā es arī”, vai „Jā, bet citi...,” vai „Uz kopējā fona es...”, vai „Tagad tādi laiki.” Indukcija veic depersonalizāciju ar vēlāku citas apziņas formas atmodināšanu un iedzīvināšanu – personalizāciju. Jaunajā derībā šī situācija aprakstīta apsēstības gadījumā, kad, gars jautāts, kas viņš ir, kā viņu sauc atbild – „mēs esam daudzi, mans vārds ir leģions”. Tagad mēs sakām pūlis. Tā ir tipiska apsēstības aina.

Pūli, pēc savas būtības, „personalizē” emocionāli – informatīva struktūra (domforma) – „dēmons”. Katrai paliekošai domformai – „dēmonam” tika piešķirts savs vārds un kontakta atslēga, caur kuru varēja iegūt tajā esošu informāciju vai to (un caur to „dēmona” personalizēto pūli) vadīt vēlamā gultnē.

Tur, kur mainās personalizācija (koordinātes, vibrācijas un dinamika), parādās jauna „seja” – cits Cilvēks, saglabājot to pašu ķermeni (tomēr mainot ķermeņa pozas, mīmiku un žestus vai attieksmi pret pārtiku, nodarbēm). Mēs varam teikt, ka tas ir cits Cilvēks – fiziski līdzīgs kādam mums citos apstākļos redzētam. Indukcija ir izsaukusi citu personalizāciju šajā apziņā.

Te der sīkāk apskatīt indukciju un rezonansi, jo tomēr ir jāatšķir piemērošanās, aktīva rezonanse un „plandīšanās” – aizrautība. Inducētās ir no ārpuses nākošās un pieņemtās vibrācijas.

Inducēties var tikai tas, kam ir izpausmes vide – tas var notikt tikai tur, kur ir kaut kas, kāda atbilstība – līdzība ar induktoru.

- Lai ieaudzinātu bērnā tīrības mīlestību, viņš ir jāsargā no kontaktiem ar

 netīrību – tādēļ jāaudzina tīrā vidē.

 Tas pats tīrības princips – attiecas uz jebko bērna audzināšanā – atturot viņu no kontakta ar nevēlamo, mēs liedzam sensibilizāciju („pieradināšanu”), veidojam „svešā” attieksmi un ar to pašu arī atņemam vēlāko izpausmes vidi indukcijai.

Piemērošanās ir tāda inducēta darbība – rezonanses forma, kurā apziņa, atrodoties stingrā vadības struktūras kontrolē, saglabājot nemainīgas koordinātes vērtību sistēmā – attieksmi pret notiekošo un esošajām izmaiņām apziņā, pieņem vides indukciju formālai izpildei. Tad apziņā parādās „sava” pamatlauks, kurš koeksistē ar „svešā” jaunradīto par tik, par cik apzinās tā pašreizējo nozīmību vai izjūt nepārvaramu spiedienu no inducētāja puses un to pieņem, lai saglabātu savu personību šajos apstākļos. Piemērošanās var izsaukt pilnīgu depersonalizāciju, personalizācijas nomaiņu – tas kam piemērojas var kļūt par „īsto” vai, nesaskaņas uzturēšanas un pieauguma gadījumā, novest pie pilnīga „svešā” izstumšanas – noraidījuma un riebuma pret to.

31. turpinājums

Saskaroties ar pārspēcīgām parādībām, apziņa nonāk šo ietekmju atkarībā. Tā veidojas visas atkarības. Visas priekšlaicīgās parādības ir pārspēcīgas – apziņa vēl nav nobriedusi kontaktiem ar tām un to ietekmju vadībai. Tāpēc vienīgā iespēja pasargāt kādu no atkarības ir nepieļaut kontaktu ar pārspēcīgo parādību – ar to, kam apziņa nav gatava. Pasargāšana ir Sabiedrības funkcija, bet pļāpāšana par katra izvēli un brīvību rīcībā vai atbildību, par „iepazīšanās” iespējām ir ļaunprātīgo uzbrucēju cīņas ierocis pret sabiedrību, tāpat kā atkarības ir cīņas ierocis pret sabiedrību. Sabiedrība ir noteiktā veidā personalizētu apziņu kopums, tāpēc tās depersonalizējot (atkarībā) tiek likvidēta Sabiedrība. Atkarības ir ceļš uz pūli.

Vienmēr, kad apziņa nonākusi pārspēcīgā ietekmē, vēlāk nāk „morālās paģiras” – vilšanās, iztukšotības, aplaupījuma un netīrības – riebuma sajūta kā pret sevi tā pret „svešo”. Patiesībā tā jau arī ir iebrukuma un okupācijas ar vēlāku izmantošanu – aplaupīšanu norise smalkajā – dvēseles un apziņas pasaulē. Tādēļ pusaudži un jaunieši, pārvērtējot vai nenovērtējot sevi un nezināmo, pāragri sākot pieaugušo dzīvi, vai pārņemot tās elementus piedzīvo vilšanos, atgrūšanu, noslēdzas sevī, zaudē dzīves prieku, kļūst slinki, agresīvi un cietsirdīgi. Novīstot Cilvēciskajām Vērtībām, to vietā nāk šo vērtību iztrūkumi – ēnas.

Normas jēdziens norāda uz dažādo vides ietekmju raksturu. Norma ir robeža starp harmonisko un disharmonisko. Vidi veido kā Radošās – Radošo spēku un Saprātu – Radītāju izstarotās (nestās) vibrācijas un ietekmes, tā arī matērijas pretestības izkropļotās – disharmoniskās ietekmes. Šajos izkropļojumos ietilpst arī ļaunprātīgo un nesaprātīgo Cilvēku radītās ietekmes.

Cilvēka apziņas, personības un Garīgā attīstība ir spējā nošķirt šo dažādo avotu un raksturu vibrācijas, lai rezonētu ar vienām, bet neļautos otrām. Neļaušanās ir „svešuma” piešķiršana ārpus normas esošajām un pietiekamas noturības pret tām izstrādāšana.

Buddiskā „neatdzimšana uz šīs planētas” ir neļaušanās ārpus Dievišķās Normas esošajām ietekmēm. To pašu saka Kristieši un citi Iesvētītie, kad runā par „nomiršanu šai pasaulei”.

Norma normē, kā ietekmes pēc sava rakstura, tā arī pēc iedarbības apstākļiem un spēka. Norma runā par kvalitatīvām, kvantitatīvām un telpiskām Atbilstībām – Saderību, Samērojamību un Savienojamību. Līdz ar to parādās Normu sistēma ar katras dzīvības formas, kultūras, dzīves veida, dzimuma un vecuma normām un no tām izrietošām brīvībām, tiesībām, pienākumiem un atbildību.

Ja mēs saprotam, ka Atbilstība ir Maigums, tad mēs varam teikt, ka

– Maigums ir Normas ievērošana. Pārspēcīgā ietekme, iespējams, pati par sevi, noteiktos apstākļos ir pieļaujama un derīga, bet ārpus šo apstākļu robežām, kā neatbilstoša ir destruktīva un tāpēc nepieļaujama. Apziņas spēja rezonēt ar Radošām un neļauties ārpus normas esošajām ietekmēm ir šīs apziņas brieduma, spēka un skaidrības rādītājs.

Katrā no mums ir vesels apziņas vibrāciju spektrs. Tur ir ikdienā lietojami uzvedības un attieksmju standarti, dažādi vienkāršoto darbību un iemaņu mehānismi, no kuriem sintezējas sarežģītāki. Ir tas, kas mums liek sevi sajust kā sevi – tas, par ko mēs neaizdomājamies tik ilgi, kamēr reiz, kaut kas liek apstāties un paraudzīties uz „to” un uzdot jautājumu:         

-  Kas tas bija?

- Kāpēc es tā rīkojos?

- Vai tas ir tas, ko es gribu?

Un tur ir arī tādas īsti neapjaustas noskaņas, iespējas – mozaīkas fragmenti, kuriem vēl nezinām pielietojumu, bet tie vilina to izpētīt, atrast un satvert, kā pāri lidojoša Ugunsputna asti!  

Bet tur ir arī saldi vilinoši čuksti un aicinājumi atteikties no tā, kas esi un nokāpt pagraba tumsā un pārliekties tālu pāri balkona margām un ļauties kritienam – lejup lidojuma brīvības aizliegtībai. Zināt šo aizliegtību un tai ļauties tieši tāpēc, ka notiek robežas pārkāpšana.

Lai cik tas neliktos dīvaini, bet apziņa ir sintētiska parādība, kurā ietilpst visu vienā telpā esošo apziņu vibrācijas – apziņas. Katra šūna, katra zarnu baktērija, katrs asinsķermenītis piedalās to veidojot. Katram no tiem ir savs viedoklis par notiekošo un katram no tiem ir savas notikumu robežas – katram ir savas normas.

Tāpat tas, ko mēs uzskatam par sevi, ietilpst lielākā struktūrā – kolektīvajā apziņā, kuru mēs jau vairs par apziņu neuztveram, bet jūtam to, kā savu dzīves vidi, kuru apzināmies zaudētu, kad esam no tās aizgājuši vai izstumti. Normas eksistence sevi demonstrē zaudēšanas brīdī. Apziņa, kurā mēs ietilpstam – kuru mēs sintētiski veidojam, ietilpst vēl citā un tā līdz bezgalībai. Mēs saņemam ietekmes – vibrācijas no šīm kolektīvajām apziņām, gan kā ikdienas normu neapšaubāmību, gan kā pagraba vilinājumus, gan kā pāri lidojoša Ugunsputna aicinājumu.

Katram no tiem mēs varam atsaukties ar to, kas mūsos ir. Katram no tiem atsaucas tas, kas mūsos ir, ja mēs tam ļaujam to darīt. Katrs no mums eksistē kā orķestris, atskaņojot saņemtās partitūras taktis, ja mūziķus vada diriģents. Mēs varam atskaņot Vāgneru, Štrausu vai Paula ziņģi ar noteikumu, ka diriģents mūs apvienos orķestrī. Mūsos ir gan Ugunsputna apjūsmotājs, gan plencis, par tik, cik mēs tam ļaujam tur būt.

Tas, kas mums liek sasprindzināties Vāgneriskajam lidojumam vai Pauliskai  izlaidībai ir diriģents – kontrole. Runājot par sevi mēs gribot vai negribot runājam par kontroli – par to, kurš izvēlēsies nākošo partitūru. Mēs runājam par to, kāpēc mēs tiecamies pēc Ugunsputna vai ļaujamies balkona margu vilinājumam. Kad kāds no mums saka „es” – tas nozīmē „to”, kurš ir pie diriģenta pults, kā rokās ir kontrole.

Kontrole – diriģents nosaka, kurai no normu sistēmām pievērsīsies orķestris. Diriģents zina sava orķestra stiprās un vājās puses, zina, kā to, kāda ir katra mūziķa mājas dzīve (pagātne) un to, ko viņš šodien var, tā arī to, ko viņš šodien nevar, bet kādas ir viņa iespēju potences. Zinot šo kopumu, diriģents lēnām ceļ orķestri šo potenču virzienā, vai ļauj tam krist vienkāršoto normu pagrabā. Celšana vai krišana ir ļaušanās dažādu normu sistēmu dominantei – kontrolei un tātad atbilstību izsmalcināšana vai to vienkāršošana.

Augstāka vai zemāka dzīvības forma viena no otras atšķiras tikai ar šo normu sistēmu izsmalcinātības pakāpi. Tām ir tiesības uz eksistenci savā vidē un laikā ar noteikumu, ka tās visas pakļaujas vienam galvenajam Dzīvības likumam – Saprāts Evolucionē, kam seko apziņas izsmalcinātība un normu sistēmas uzturētas formas attīstība – pilnveidošanās.

Sintētiskā apziņā ir pārstāvētas zemāko dzīvības formu vibrācijas un tās, kurām apziņa pieskaras, atsaucoties Dzīvības Likumam. Tāpat vibrācijas, kuras ir kopīgas tai kolektīvajai apziņai, kurā ietilpst šī personalizētā apziņa. Kontroles nodošana kolektīvajai apziņai ir savas personības zaudēšana. Smalkāku normu ienešana kontrolē ir apziņas izsmalcināšana, bet kontroles nodošana zemāko dzīvības formu apziņas rokās ir pagrimums – kontroles normu sistēmas vienkāršošana – pretējais Dzīvības Likuma diktātam. Tas ir tas, ko sauc par grēka apziņu.

Katra Cilvēka apziņā notiek nemitīga pretējo apziņas formu cīņa par kontroli – „demokrātiska balsošana”. Tās vibrācijas, kuras tobrīd ir intensīvāk pārstāvētas – kuras ir vairākumā – iegūst kontroli pār sintētisko apziņu. Ja virsroku – kontroli gūst vienkāršākās dzīvības formas ar rupjāko normu sistēmu, tad sintētiskā apziņa degradē. Ja kontrole ir augstāko dzīvības formu rokās – apziņa seko Dzīvības Likuma aicinājumam. Apziņa nevar vienlaicīgi būt gan Dzīvības Likuma noteiktajā, gan degradācijas ceļā. Tas, kurš neseko Evolūcijai atstāj Dzīvības ceļu, degradē un iet bojā.

Dzīvības ceļa aicinājums nemitīgi ceļ kontroles normu izsmalcinātību, vājinot zemāko vibrāciju spēku un ietekmi apziņā, līdz tās ieņem savu dabisko vietu sintētiskajā apziņā, pilnībā pakļaujoties augstāko formu vadībai – saņemot tām nepieciešamo, kā sevis realizācijai, tā attīstībai. Tas pats aicinājums pieved apziņu saskarsmei ar jaunām vibrācijām un dod plašākas izvēles iespējas sevis realizācijā. Normu sistēmas izsmalcinātība ir lielāks iespējamo – pieejamo variantu skaits telpas vienībā.

Dzīvības ceļš, pievedot apziņu augstākām vibrācijām, izsauc no potenciāli iespējamā šo vibrāciju analogus – inducē apziņā šīs vibrācijas. Ar periodisku atkārtošanos tās nostiprina un aktivizē, līdz beidzot tās parādās, kā jauna apziņas kvalitāte – norma. Apziņa reizē gan paplašinās – apgūst jaunus darbības un izpausmju laukus, gan atbrīvojas no zemāko normu sistēmu kontroles. Iegūst jaunas spējas un var to, ko nekad agrāk nav varējis, bet par ko ir sapņojis.

Tāpat šī apziņa, nonākot vidē, kurā ir pārstāvētas zemākās vibrācijas, saņem to indukcijas – notiek ārējo un iekšējo vibrāciju rezonanses izsaukta, šo vibrāciju pastiprināšanās apziņā, kas liek tām tiekties pēc kontroles sagrābšanas – notiek tas, ko sauc par revolūciju – parādību, pretējo Evolūcijai. Tad, tas pats „cilvēks” parādās pilnīgi citā – zemākajā formā – atļaujas to, ko agrāk nav atļāvies.

Apziņa, atrodoties sev radniecīgu vibrāciju laukā, rezonē ar tām – pārņem to ietekmes un ar savām vibrācijām uztur kopējo lauka vibrāciju par tik, par cik vispusīga ir šo ietekmju apmaiņa. Tur, kur paplašinās ietekmju apmaiņu vispusība – pieaug Kopība, bet tur, kur tā sašaurinās – notiek atsvešināšanās un attālināšanās. Tur, kur notiek tuvināšanās, apziņas viena otrai piešķir vērtējumu –„labs”, bet tur, kur valda attālināšanās, tur arī valda vērtējums – „slikti”. Mainoties „kustību” virzienam – ietekmju apmaiņu plašumam un intensitātei, mainās novērtējums no „labi” uz „slikti” un otrādi.    

Ietekmju apmaiņas ir enerģiju plūsmu un impulsu pārneses. Tur, kur apziņa ir radniecīgu vidē, šīs pārneses savstarpēji līdzsvarojas un apziņa enerģiju nedz atdod, nedz iegūst. Tur ir viegli būt tādam, kāds esi – Tevi saprot no pusvārda un katra kustība saskan ar citu, apkārtējo kustībām. Tur ir tik viegli zaudēt savas apziņas personifikāciju, jo tai tobrīd nav nekādas nozīmes.

Tu, tad esi „savējais” vienkārši tāpēc, ka „Tu te esi”. Šis pats apmaiņās esošās enerģijas līdzsvars arī saista apziņu, neļauj tai izdarīt straujus lēcienus, ne izsmalcinātības, ne arī kritiena virzienā. Tā ir „viena tīkla mezgla” situācija. Tomēr, tā ļauj sekot pakāpeniskam Dzīvības ceļa aicinājumam, piegādājot to enerģiju, kura ir vajadzīga jaunu stīgu veidošanai, uzvilkšanai un nostiprināšanai.

Apziņas attīstība ir Kopības pilnveidošana, attiecību paplašināšana, ietekmju izsmalcināšana – jaunu Maiguma formu un pakāpju atrašana. Tas viss ir virziens uz Vienotību un Vienoto esamību – iekļaušanos Vienotajā Dzīvībā, uz kuru visus savus bērnus savā ceļā ved Dzīvība.

Tomēr, ļaujoties šim enerģiju līdzsvaram var zaudēt paškontroli – zaudēt sava „es” iezīmes – personību, bet bezpersoniskas apziņas ir pūlis. Sabiedrība turpretī ir stingri personalizētu apziņu apzināta – iekšējas nepieciešamības diktētas vajadzības veidota savienība. Pūlis ir ārējo apstākļu veidota, bezpersonisku apziņu koncentrācija.

Bezpersoniskais pakļaujas. Personiskais izdara izvēli. Vienotā Dzīvība ir Sintētiska apziņa, kurā, atbilstoši savām vibrāciju kvalitātēm, vienojas visas dzīvības formas, pakļaujoties augstāko normu sistēmu vadībai un kontrolei.

Tuvojoties Vienotajai Dzīvībai, personība smeļas enerģiju no „savējo tīkla” un paceļ to augstākā pakāpē, kad lieto jaunatklāto ietekmju noformēšanai – stīgu pīšanai un stiepšanai. Tikai atrodoties savējo vidū var iegūt enerģiju šim darbam, kas no visiem prasa papildus pūles, jo daļa enerģijas vairs neatgriežas iepriekšējā „tīklā”, bet ir patērēta stīgu veidošanai. Galvenokārt, „cietējs” ir stīgu veidotājs un viņa tuvākie, kuri tieši izjūt ieguldītā vienpusību. Tas arī ir tas, ko sauc par ziedojumu. Vienpatis sasniegt Debesis nevar.

Vienpatis, kurš atrāvies no sava tīkla var kādu laiku eksistēt, līdz ir iztērēta – izstarota telpā, apziņas uzkrātā enerģija. Ja vienpatim ir pietiekami spēcīga personība, tad tam ir arī pietiekami spēcīga kontrole un normu sistēma, kura tam ļauj orientēties vidē un atgriezties iepriekšējā tīklā – sabiedrībā, vai sākt ap sevi veidot jaunu. Tā dīgst sēkla, kad kritusi auglīgā zemē un jūt pavasara elpu, vai apaugļota olšūna Mātes klēpī. Tā rīkojas līderis un Emisārs.

Bet, ja apziņai ir vāja personība, tā zaudē orientāciju – normu sistēmu un kontroli pār to. Tad tā ļaujas kontrolei, tuvākās, spēcīgākās ietekmes spēkam un, vai nu tiek kāda „tīkla” pievilkta, un tad kļūst par tā „balastu”, vai arī „brīvi krīt” – ļaujas zemāko aktīvo vibrāciju vilinājumam, kur omulīgi atdod savu uzkrāto enerģiju. Zemākajās vibrācijās savējie nav tie, kuri te vienkārši ir, bet tie, kuri dara to, ko „mēs visi”. Caur šo „darīšanu” tiek aplaupītas augstākattīstītas apziņas. Apziņas attīstība – izsmalcinātība ir struktūrā ar lielāku enerģijas ietilpību.

Apziņai, nostiprinot savu personību un kontroli pār tās rīcībā esošo enerģiju, izsmalcinot normu sistēmu, tur tiek ieguldīta augstāk nospriegota enerģija ar lielāku darbības potenciālu. Šis potenciāls ir tā krātuve, no kuras tiek izsauktas visas jaunās vibrācijas uztverošās stīgas. Šajās stīgās inducētās vibrācijas „ceļ apziņu un piepulcina to jaunam „tīklam” ar augstāku enerģiju spriegumu un apmaiņu plašumu. Tur savējie ir „tie, kuri ir jūtīgi vienā aicinājuma tonalitātē”, tie, kuriem ir vienāda kustību tieksme. Tā ir abu iepriekšējo attiecību tipu harmoniska sintēze atbilstoši Dzīvības ceļa aicinājumam.

Tā ir principiālā shēma, kura ļauj saprast teritoriālo dzīvības formu grupēšanos, tautu un ģimeņu veidošanos, reliģiju nesajaukšanās un ģimeņu savstarpējā atbalsta tajās nepieciešamību. Tas ļauj saprast, kāpēc bērns, kā grauds krīt savā zemē, un, ko no šīs zemes cer sagaidīt, kādēļ šī Zeme viņam ir vajadzīga tieši tāda.

Cilvēkam, nokļūstot sev radniecīgā vidē, viņš nokļūst plašās, komfortablās attiecībās – maigās ietekmēs, kas ieaijā un balsta, dodot iespēju katram būt un attīstīt to, ko viņš uzskata par labāko. Savējie noņem eksistenciālo problēmu loku ar to pašu dodot iespēju katram nodarboties ar Sirdij mīļajām – prieku nesošajām interesēm. Attīstība notiek pati no sevis un nepiespiesti – apziņa seko savam Sirds aicinājumam.

Cilvēkam nonākot atšķirīgā vidē, viņā tiek inducētas šīs vides ietekmes – vibrācijas par tik, cik viņā ir pārstāvētas šīs vibrācijas, kā viņa apziņas spektra daļas un, kā to darbību regulē viņa apziņu kontrolējošā normu sistēma – dominante.

Nokļūstot augstākā apziņas laukā, apziņa saņem savas Vīzijas stimulējošās vibrācijas, kuras ļauj šīs Vīzijas ietērpt konkrētās formās – darboties iztēlei un vēlāk arī materializēt tās. Nonākot gudrāku Cilvēku, labāku, plašāku apmaiņu laukā, mēs varam realizēt labāko, kas mūsos ir snaudis. Tas ir attīstības virziena izkopšanas un attīstīšanas veids. Tas prasa piepūli un darbu, lai spētu sekot tur darbīgo enerģiju spriegumam un ritmam, kas ne vienmēr ir ilgstoši izturams. Tāpēc pieskārieni un ciemošanās tur ir veicinoši, bet ikdienas saskarsme var būt arī grūta.

Nokļūstot zemāku vibrāciju vidē, šī vide mūsu apziņā rezonē ar vibrāciju spektra zemāko – tumšāko daļu mūsu apziņā. Šo daļu veido dzīvības formas ar rupjāku, vienkāršotu normu sistēmu, kuras ir jātur stingrā kontrolē un vadībā. Kontrole un vadība ir efektīva tik, cik tā ir līdzsvarota ar pārvaldāmo vidi. Ja pārvaldāmā vide lēcienveidā mainās, tad pārvalde to „nosmacē”, vai zaudē kontroli pār to. Tieši tas notiek, kad vibrācijas, rezonējot, pieaug izpausmes spēkā.

Dabā viss (pakāpeniski) rodas no kaut kā un tāpat pakāpeniski maina formu vai to zaudē, atgriežoties potenciālajā. Tās vibrācijas, kurām vairs nav vietas mūsu apziņā – no kurām mēs jau esam „izauguši” – kas ir mūsu tumšā un nevēlamā pagātne, mirst pamazām – izžūst, mumificējas un pārvēršas par pagātnes ēnām. Tās ir ieslēgtas dziļi pazemē un kontrole tām nedod izpausmes tiesības. Tomēr tās grib darboties (jebkura sistēma cenšas sevi saglabāt – inerces būtība) un katrā izdevīgā gadījumā atgādina par sevi, kopā ar savu tieksmi pēc tā, ko tās uzskata par „labu” – enerģijas saņemšanu, tāpēc cenšas sev pievērst kontroliera uzmanību vai izkļūt rīcības aktīvajā daļā.

Tas ir tas, ko mēs jūtam, kā „dzelmes vilinājumu” – „pagraba durvju saldo noslēpumu”. Sliktais ir baisi pazīstams (mūsu daļa), tāpēc neliekas tik briesmīgs. Mēs to uztveram kā kopumu – veselumu ar tieksmi un attieksmi pret vēlamo – labo. Apziņa šos trīs komponentus nešķiro. Katru reizi, kad pazemē esošajam izdodas sev pievērst kontroles uzmanību, tas saņem enerģijas impulsu, tāpēc paildzina savu eksistenci vai pastiprinās. Katru reizi, kad apziņa nonāk ar „pazemi” līdzīgām vibrācijām, „pazeme” atdzīvojas un pastiprinās. Katru reizi, kad „psihologi” iesaka parakņāties un pameklēt sevī savu tumšo pusi, to izdzīvot vai uzzīmēt „mākslas terapijā”, „pazeme” atdzīvojas, pastiprinās un laužas virszemē.

Elles vārtus sargā izkaltušu mūmiju un ēnu sargi. Tie nav paredzēti spēku atguvušu „dēmonu” aizturēšanā. Arī kontroles rīcībā vairs nav to mehānismu, ar kuriem kādreiz tika vadīti šie „dēmoni”, kad tie vēl bija apziņas aktīvās, zemākās daļas darbinieki. Ja apziņa turpina kontaktēties ar vidi, kas ir radniecīga šiem „dēmoniem” – degradējoša, agresīva un disharmoniska mūzika, helovīni, spoku stāsti, šausmu filmas, grāmatas ar maģisku un noziedzīgu ievirzi (detektīvromāni), noziegumu „analītiskie ” un „hronoloģiskie” raidījumi, vardarbības demonstrācija, datorspēlītes u. t. t., tad „pazemes” durvis neiztur un tur mītošais iznāk apziņas aktīvajā daļā.

Tā kā kontrolierim vairs nav rīku, ar ko pārvaldīt šīs vibrācijas, tad tās sāk nekontrolēti darboties un pārņem apziņu. Tad notiek tas, par ko noziedznieks vēlāk saka: „Es nezinu, kas notika, es nezinu, kāpēc tā izdarīju.” Kaimiņi piebalso: „Tāds mierīgs jaunietis bija, neko sliktu jau nedarīja, tikai reizēm – kā ne savā ādā, bet tā jau – kā visi jaunieši, tāpat kā visi…”

Un tā mēs redzam, ka apskatāmo parādību loks mūs notur ap apziņas kontroli un apziņas skaidrību, ap to, kas mums ļauj nošķirt dažādu ietekmju vibrācijas, izprast to dabu un novērtēt rezonanšu iespējamās sekas un tāpēc kontrolēt tās vai arī izvairīties no nevēlamiem kontaktiem. Mēs redzam, ka mūsu dominējošā normu sistēma, sadarbībā ar kontroles spēku un apziņas skaidrību, veido apziņas noturību – imunitāti pret nepieņemamām ietekmēm un slāpē nepieļaujamas rezonanses to ienākšanā un izejā no apziņas.

Mēs redzam, ka tas, par ko mēs runājam, ir mūsu personības spēks – neatkārtojamībā un briedumā. Mēs redzam, ka tas pieaug līdz ar niansētību un spriegumu. Mēs redzam, kurās daļās un brīžos tas ir sargājams un kuros uz to var paļauties, bet kuros tas ir stingri jāizolē no nevēlamām ietekmēm. Mēs redzam, ka personības spēks mums ļauj sevi saglabāt mainīgā vidē.

Tagad mēs varam pateikt, ka iemesls, kurš liek apziņai mainīties ir ietekmes, mehānisms, caur ko šīs ietekmes mūs maina, ir rezonanses, bet tas, kas mainoties parādās vai pazūd, ir mūsu apziņā esošās vibrācijas. Mēs maināmies tāpēc, ka pietrūkst noturības – apziņas skaidrības, kontroles un ir vāja dominējošā normu sistēma – tāpēc, ka mūsu personība ir vāja kādā jomā – trūkst brieduma, spēka un niansētības – pieredzes. Mēs redzam, ka tas notiek, tad kad nonākam svešā un mums nepiemērotā vidē, kurā mums nav tai atbilstošas personalizācijas. Tad, kad esam bērni vilku barā. Tad, kad mūs nesargā Tēva stiprā roka vai Mātes Sirds.

Tāpat tagad saprotam, ka, atrodoties savējo vidē, esam savā vietā un normāli attīstāmies, bet, saskaroties ar pagātnes rēgiem un to pārstāvjiem cilvēku ādās, mēs izejam pārbaudi un redzam, kādi ir mūsu personības izaugsmes un nostiprināšanās sasniegumi. Toties saskaroties ar Augstākajām Apziņām, redzam, kādi mēs gribam un varam būt.

Vienlaicīgi tas mums atklāj arī mūsu attiecību raksturu. Zemākās attiecības aprobežojas ar praktisko līdzdarbošanās (darba biedri, interešu grupa, algots darbs vai jebkura partnerība). Radniecīgās attiecības ir tās, kuru uzturēšanai pietiek ar klātbūtni, neatkarīgi no vecuma un nodarbošanās. Augstākās attiecības ir tās, kuras visiem tajās esošajiem paver jaunas iespējas.

Tāpat mēs redzam apziņu apvienošanās spēka pozitīvās un negatīvās puses. Apvienojot pozitīvos aspektus ap ideālu nesošu līderi, iegūstam savstarpēji balstošu attīstības ceļu, bet koncentrējot noziedzīgas, zemas vai slimas apziņas, pastiprinām to ietekmi vienam uz otru un uz apkārtējo vidi – bremzējam to maiņu, attīstību un izveseļošanos. No tā redzam, ka ātrākais noziedznieka labošanas vai slimnieka atveseļošanas ceļš ir novietot viņu stingrā kontrolē starp vairākām stiprām, tīrām un veselām apziņām. Vislabākie bērni izaug lielās, stiprās ģimenēs, kuras tos sargā no jebkuras saskarsmes ar zemisko, bet piedāvā daudz varonības, spēka un Skaistuma piemērus, sniedz atbalstu labākajā un apstādina pirms kļūmīga soļa speršanas.

Tomēr ir ietekmes, uz kurām nevar pilnībā attiecināt visu iepriekš minēto. Tās ir pārspēcīgās ietekmes. Pārspēcīgās ietekmes ir tās, kuras apziņa nevar kontrolēt ar tā