Atpakaļ

Aijā – žūžū, lāča bērni,

Pekainām kājiņām...


Tam, uz ko Jūs skatāties, ir globāls metafizisks fons un detalizēts sociopsiholoģisks portrets. Savā ziņā, sakot, ka pasaule radusies pirms 6000 gadu, baznīcai ir taisnība. Taisnība ir arī dīvainajos Nostradamusa pareģojumos, ap kuriem lauž šķēpus “pētnieki”. Līdz mūsu dienām atnākuši seni pareģojumi par pasaules galu un ar to saistītajām kataklizmām. Nostradamuss bija kabalists un astrologs. Viņš savus katrēnus rakstīja ne tikai tā laika franču valodā, bet arī kabalistiskajā un astroloģiskajā simbolu valodā, kuros meklēt priekšmetiskas formas ir naivi muļķīgi. Neviena reliģija un baznīca, ja tā ir īsta, nepievēršas pasaulīgajam un laicīgajam, bet runā un ved Cilvēku pārpasaulīgajā un pārlaicīgajā.

Jā, viduslaiku baznīcai bija taisnība, kad tā atkārtoja Gnostiķu teikto – šis laiks, kurš veido šo pasauli, tās stāvokli - 5. rases dzīves cikla kali juga (dzelzs laiks) sabrukuma laikmets sākās pirms sešiem tūkstošiem gadu. Tagad tas ir beidzies. Astroloģiskā simbola – Krusts Debesīs (perpendikuls starp virzienu uz galaktikas centru un “sadegušo ceļu”) brīdis ir aiz muguras 1999. gada 19. jūlijā.

Pareģojumi runā par pārpasaulīgām un pārpriekšmetiskām – par sociālām, morālām un ētiskām kataklizmām, tāpat kā visas reliģijas un filoSofijas pievēršas tikai pārpasaulīgajai un pārlaicīgajai videi un realitātei – Cilvēkam un viņa dvēselei. Pilnā sparā, visā savā varenumā noris Armagedons un šīs cīņas viļņi atveļas arī līdz materiālās pasaules lēzenajam krastam, kurā elle izmet savas pūstošās zivis un jūraszāles. Nostradamusa pieminētā Nakts, pēc kuras Jaunā Zeme modīsies mirdzoša un tīra, ir šis laiks starp divu rasu dzīves cikliem – Garīgās tumsības un apziņas tumsonības laiks. Elles laiks, kad visas materiālās enerģijas (Sat – Ana) ir atbrīvotas, un intelekts, hipertrofēti izplēties, parāda visus savus nekontrolētās darbības negatīvos aspektus.

y

Elle un Paradīze ir metafiziski termini, kuri apzīmē polārus apziņas stāvokļus saņemto ietekmju (sajūtu) vērtējumos un apziņu veidojošo elementu sadarbības formās, tāpēc arī darbības gala rezultātu – rīcības atšķirības. Paradīze sakņojas sadarbībā, saskaņas meklējumos, mierā un maigumā, prieka un skaistuma vairošanā un nostiprināšanā. Robežšķirtne starp paradīzi un elli ir darbs. Paradīze ir tajā virzienā, kur darbu dara ar prieku un darba priekā, lai ar to sagādātu prieku tam, kurš saņems darba augļus – kādam citam. Paradīzei ir altruisma mirdzums. Elle plešas dvēseles pazemē tur, kur darbs ir slogs un to dara, lai apmierinātu eksistenciālās vajadzības pēc apģērba, pajumtes un pārtikas sīvā konkurences cīņā par resursiem ar citiem tādiem pašiem. Sevis mīlēšana, sevis izcelšana un bauda bez prieka ir elles vārti, aiz kuriem notiek visu cīņa pret visiem.

Mūsdienu modernajiem vārdiem ir mūžīgi, tautiski apzīmējumi. Sevis pasniegšana ir lielīšanās, pašapliecināšanās ir lepnība, bet konkurence ir plēsonība. Plēsonība ir cietsirdības nagainā ķetna. Cietsirdība nepazīst žēlsirdības. Ellē sevi apliecina, pazemojot apkārtesošos un vājākos, uzbrūkot neaizsargātajiem. Savtība, rupjība un troksnis, naids, pazemojumi un iekāres nesātība, slinkums, izlaidība un baudkāre ir elles velves, bet disharmonija – uguns, kura tur nerimst.

Cietsirdīgi ir tie, kuru dvēselēs deg šī – pazemes uguns un kuru apziņas ir tur radītas un nes sevī šo stāvokli. Šo uguni nevar apdzēst, to var ierobežot un savaldīt, pārvērst auglīgā siltumā un pievadīt dīgstošiem asniem, ja to tur stingrās rokās, bet tas uzsprāgs un iznīcinās visu, ja tam ļaus vaļu vai piegādās informāciju vai zināšanas.


y

Katrs bērns ir savu vecāku koka auglis un attīstībā paātrināti iziet visus savus individuālās attīstības lokus. Cietsirdība izšķiļas tur, kur pagātnes tumšās vibrācijas saplūst ar disharmoniskām nedisciplinēta augoša ķermeņa materiālajām vibrācijām un tiek uzkarsētas briestošās seksualitātes hormonu zemūdens vētrās. Seksualitāte kā potence, kurai vēl nav realizācijas ceļu, tos meklē, un no vecākiem un apkārtējās vides – sabiedrības, tautas, pūļa vai ļaužiem, kārdinātājiem un pavedinātājiem ir atkarīgs par ko tā kļūs un vai tā varēs kalpot tā koka augšanai, kurš zied Paradīzē.

Katrs bērns ieņemšanas brīdī no saviem vecākiem saņem savas apziņas – dvēseles nama pamatus un karkasu – konstrukciju, kuras sienas vēlāk aizpilda ar atrasto materiālu, nokrāso sev mīļās krāsās un izvieto tajā līdzi atvestos rotājumus, mēbeles un darba rīkus. Bērna dvēsele pusaudža periodā visiem uzskatāmi parāda, kādas bijušas vecāku – tēva un mātes savstarpējās attiecības, kas starp viņiem noticis, ko tas viņiem nozīmējis, kādēļ un kā notikusi šī savstarpējā atzīšana – bērna ieņemšanas akts. Tās ir mūsu zāģu skaidas un vate galvās, kas put zem šo pūkaino plīša lācīšu, žirafīšu un tīģerīšu ādas. Tas ir tas, ko sevī redzēt negribējām.

Ja vecāki meklējuši un apliecinājuši saskaņu, tad bērns pasauli skatīs no paradīzes gaišās puses, bet, ja bērna miesas un apziņas radītāji to darījuši pašapliecināšanās, baudkāres vai savtīgas mērķtiecības vadīti – tad bērns vienmēr būs šo pazemes uguņu apsvilināts un pasaule tam būs konfliktu un cīņas vieta. Tāds no tāda rodas. Elles ugunīs radītais ir elles radījums, un, to sevī nesdams, tā arī uzvedas.

Pusaudžu cietsirdība nav bērnu cietsirdība (kas ir bērnu baiļu daļa) un katrā sabiedrībā izpaužas atbilstoši šīs sabiedrības zemajam Garīgās un dvēseliskās dzīves līmenim, tāpat, kā pēc šīs populācijas pilsētu arhitektūras formām, ielu un koplietojuma telpu (tualešu) sienu stāvokļa un uzrakstiem uz tām var gūt vispilnīgāko iespaidu par populācijas stāvokli, pagātni, un izdarīt nekļūdīgus secinājumus par tai sagaidāmo nākotni.

Mūsdienu “psihologi” stāsta, ka seksualitāte esot viens no pamatinstinktiem, tomēr tā nav, jo tā ir tikai sintētiska pamatinstinktu harmonijas forma, caur kuru mūsu realitātē, šajā līmenī var ienākt tai atbilstoša radošās enerģijas forma. Pamatinstinkts ir dominantes uzturēšana – parādību vērtēšana un atlase, pastiprināšana (atbalstīšana) vai nomākšana (noliegšana) atbilstoši šai dominantei. Tas ir – sava apziņas tipa projicēšana savā vidē un savos bērnos. To nevar nomākt, to nevar mainīt, to nevar zaudēt. Tādēļ vecmāmiņas “atdzimst” mazmeitās – tas, ko viņas ielikušas savās meitās, uzzied mazmeitiņās, un tēvi grib redzēt savu dēlu sasniegumos savu mērķu piepildījumu, tāpat kā mātes caur meitām izdzīvot pašu neizdzīvoto emociju un labklājības gammu.

Bērni mācās novērojot un kopējot, tāpēc iemācās – iebūvē sava nama sienās to, ko noskatās vecāku dzīvē un attieksmēs pret vidi. Tas ir tas, ko dzīvnieku vidē saskata kā tālāk nodoto nosacījuma refleksu, bet Cilvēki sauc par tradīciju. Tāds no tāda rodas. Ja mūsu pusaudži ir tādi, tad viņi ir saņēmuši no mums, noskatījušies (par spīti mūsu labajām domām par sevi) mūsu sadzīvē – to mēs viņiem kā labu esam ierādījuši. Mūsu pašu sākto taciņu viņi ir paplašinājuši, nobruģējuši un par plašu lielceļu, ātrgaitas maģistrāli pārvērtuši.

Tālāk jau nāk audzināšana, tas, ko sauc par pedagoģiju, vai tās trūkumu. Ja pusaudzis tiek audzināts disciplīnā, pozitīvo vērtību vidē un Ideālu Gaismā, tad pazemes uguns tiek ierobežota un izveidojas stingra atskaites sistēma, kurā pusaudzis vienmēr zina, vai viņš rīkojas pareizi, vai nepareizi, un, pat ja viņš ieklīst negatīvo vērtību apgabalā, tad viņam vienmēr ir iespēja atkāpties, atgriezties pozitīvo vērtību laukā. Cilvēks zūd tikai reizē ar cerību zudumu, tad, kad apdziest pēdējo Ideālu Gaisma. Taču šiem Ideāliem ir jābūt viņam parādītiem, viņam tie ir jāredz, viņam par tiem ir jāzina. Viņam ir jātic to iemiesotībai un tam, ka tie ir sasniedzami, ir kāda sasniegti un tam zināmi, pieņemti – tātad sasniedzami un pieņemami arī citiem, arī viņam.

Pedagoģija ir to Filosofijas sadaļu – Ētikas un Estētikas “laicīgais bērns”, kuras runā par šiem Ideāliem, un kā tos sasniegt. Protams, arī manā jaunībā bija cietsirdības izpausmes, taču stingrākas disciplīnas, racionālākas audzināšanas, skolu organizācijas un skolotāju pedagoģisko prasmju un iemaņu dēļ tik ļoti nesazēla kā pašlaik. Cietsirdība tika bremzēta tā laika iespēju robežās. Pašlaik “skola” ir pedagoģiskā absurda manifestācija un pedagoģijas antitēze.

Caur mācību priekšmetos ietvertajiem faktiem, to kārtību un apguves ritmu bērnam skolā ir jāsasniedz tādu disciplinētības – sakārtotības pakāpi, kurā viņa apziņa ir spējīga patstāvīgi tvert vides ietekmes, analizēt tās un pieņemt lēmumus atbilstoši pozitīvo vērtību un Ideālu sistēmas ievirzei. Māksla ir tas, kas Cilvēkam nes šos ideālus. Aizstājot to ar mūsdienu “moderno” pseidomākslu, šos Ideālus aizklāj un to vietā piesārņo apziņu ar pseidoideāliem –māņiem.

Var jautāt – kas ir pozitīvās Vērtības un Ideāli?

Var atbildēt – tie, kas nodrošina nepārtrauktu Cilvēka un viņa dzīves vides harmonisku Evolūciju. To antitēze ir viss, kas sludina tūlītēja, utilitāra labuma pārsvaru vērtējumos, stimulos un mērķos pār šo pārlaicīgo, pakāpenisko un nepārtraukto Evolūciju nodrošinošo un uzturošo vērtību un Ideālu sistēmu. Pilnīgs muļķis vai melis ir tas, kurš stāsta, ka nav absolūtās Patiesības, Īstenības, Ideālu, Vērtību, to izziņas un sasniegšanas iespējas. Elles kalps ir tas, kurš noliedz Zinošo eksistenci, slēpj ceļu pie tiem un atbrīvo vaļu muļķīgu viedokļu varzai – pūlim, kurš grauj lietu kārtību un atņem pašu izglītības iespēju – tātad arī attālina tās sasniegumus.

Uz jautājumu – kurš būs tas, kurš vērtēs, ir tikai viena un kategoriska atbilde – tas, kurš zina! (sīkāk par Vērtībām skatīt Vīzijas Latvijas Nākotnei nodaļā “Par Telpu un Vērtībām”.)

Izglītība ir Klusuma māksla. Klusums ir vērošana. Klusuma Skaņa ir iekšējo akordu saplūsme ar Īstenības nerimstošo mūziku. Apvaldījis haotiskos miesas un apziņas impulsus, bērns iegūst spēju vērot – redzēt un saprast – iemācīties to, ko tam sniedz skolotāji un mācību priekšmeti. Turpretī, ja “skola” viņu mudina uz to, ko tā sauc par pašizpausmi un eksperimentu, tā aicina viņu uz “troksni” – uz zvaigžņu slimību.


y

Šeit jāveic neliela atkāpe reklāmas laukā. Bērni aizrautīgi skatās reklāmu. Neviena reklāma nereklamē preci, bet ar to saistīto dzīves veidu vai trešajā iedarbības līmenī uzbrūk Ideāliem.

Skābumu pazeminošo kuņģa tablešu reklāma reklamē iepirkšanos un to, ka iepirkšanās ir veselības zīme. Kāju epilācijas plāksteru reklāmas stāsta vīriešiem par to, ka sievietes ir bīstamas un seksuālās attiecības nes ciešanas, bet sievietēm to, ka vīrietis ir viņas necienīgs seksuāls vārgulis.

Bērnu autiņbiksītes to, ka vīrieši nekur neder – neprot dejot (viena no augstākajām vērtībām sievietei). Balinātāju un trauku mazgājamo šķidrumu reklāmas to, ka vecāki ir galīgi neprašas un nezinīši, to, ka jaunie ir gudrāki, labāki un zinošāki. Zemapziņas līmenī un arī tīri vizuāli reklāma nes divas ziņas. 1. ir tā, kas noārda tradīciju – pārtrauc kultūras pārmantojamību un saiti starp vecākiem un bērniem. 2.ir tā, kas veido antipodu cīņas ainu. Rīgā blakus skolām reklāmas stendos ir izvietoti plakāti, kuru galvenā doma ir – “bērni cieš ģimenē”. Kāda zobu pastas reklāma saistīja skolotājas pelēkos zobus ar matemātikas uzdevumu, bet baltos, veselos ar laimīgo pirmsskolas dzīvi. Bija grūti neuztvert vēstījumu – “mācīties ir slikti”.

Kādā agresīvā, morāli graujošā kartupeļu čipsu reklāmas kampaņā “tik labs, lai nedalītos” aiz paša saukļa amoralitātes slēpjas ziņojums sievietēm – vīrieši ir neuzticami un sakropļojoši, vīriešiem tā stāsta – sieviešu tuvošanās ir bīstama. Romantika ir bīstama. Sieviete tiek divreiz ievainota viņai visjūtīgākajā un svarīgākajā sfērā – viņas būtības pamatos – uzticībā un dzīves jēgā – Mīlestībā. Tā ir reklāma, kura vērsta uz mērķauditoriju – pusaudžiem. Jāņem vērā tas, ka pusaudžiem savstarpējās attiecības ir veidošanās stadijā, un tādēļ tieši šajā jomā tie ir sevišķi jūtīgi.

Klaji atklāti cietsirdību reklamē “sprite” – “slāpes nekad neuzvar” reklāmas kampaņa. Nesaticību, naidīgumu un savstarpēju apkarošanu kā panākumu ķīlu reklamē tie brīvās improvizācijas iestudējumi, kurus sauc par TV realitātes šoviem, kuros katrs personāžs pēc ļoti pamatīgas un mērķtiecīgas pretendentu atlases ir līguma noteikumu, raidījuma ideoloģijas un režisora rokas stingri vadīts.

Un tā, attiecībā uz TV un banku, lielveikalu skatlogos redzamajām reklāmām varētu norādīt neskaitāmus gadījumus kad tās, piesedzoties ar pakalpojuma, preces vai akcijas reklāmu, patiesībā veic graujošu darbību un iemāca destruktīvu un antisabiedrisku darbību. Kronis visam ir slavenā komanda : “Dzer, brauc, pievienojies”. Un pēc tam viņi brīnās, kad par spīti soda sankcijām pieaug iereibušu autovadītāju skaits.

Viens no trim spēcīgākajiem apziņu formējošajiem faktoriem ir audiovizuālie iespaidi – kino. Kinofilmu iedarbības mehānisms ir pietiekami plaši pētīts, zināms un speciālistu pielietots, tāpēc šeit nav vajadzības to izklāstīt vai pierādīt. Mums ir svarīgi, kādu vēstījumu kino nes pusaudžiem.

Kino viņiem stāsta to, ka pasaulē ir tikai sekss, vardarbība, noziegumi, troksnis, šausmas, narkotikas un traucējoši, neciešami muļķi – pieaugušie, kuri jau tā neciešamo dzīvi ar savu uzmācību padara pavisam nepanesamu. To, ka skola ir seksuālo piedzīvojumu meklēšanas un sākuma vieta sīvā konkurences cīņā ar riebīgiem klasesbiedriem, to, ka šo piedzīvojumu virkne ir tikai tāpēc, lai pierādītu sevi un trauktos uz nākamo.

Filmas pusaudzim stāsta, ka pieaugušo dzīvē noziedzība, neuzticība un nodevība ir norma. Tur visi šauj, slepkavo, izvaro un viens otru apzog. Veiksmīgākais par to saņem naudu, bezrūpīgu dzīvi un seksuālu piedzīvojumu. Filmas rāda, ka izdzīvo tas, kuram ir lielākais ložmetējs un muskuļi, tas, kuram nospļauties par citu ciešanām.

Filmas slavina un romantizē buršanu, maģiju un sātanismu. Liek identificēties ar Harijiem Poteriem, Gredzenu pavēlniekiem (ļoti viltīgs Ideālu un Garīgās Īstenības izkropļojums un apmelojums) māsām Halivelām, Bafijām vai vilkačiem un vampīriem citās filmās, kuru personāži tiek parādīti kā romantiski varoņi un cīnītāji par kādu taisnīgumu vai cilvēces aizstāvību.

Naidam pret pieaugušajiem ir savs pamatojums šausmenēs, kur visnotaļ seksapīlus pusaudžus vajā riebīgi pieauguši tēvaiņi ar āķiem, nažiem un asiņainiem cirvjiem rokās. Bieži vien tas notiek skolas telpās. Un tad, protams, nav brīnums, ja vairāk vai mazāk atklāti tiek apspēlēts “Amerikāņu skaistuma” vai “Kukurūzas bērnu” sižets.

Kādā brīdī Balto Ilkni, Lesiju un Fliperu ekrānos nomainīja “Sniedziņš” – zobenvalis (plēsoņdelfīns), “Juras laikmeta parks” ar tā dinozauriem, milzu un parastās haizivis, krokodili, astoņkāji un citi jūras briesmoņi. TV populārzinātniskos dabas zinātņu kanālus stabili ieņēmušas dēles, indīgās čūskas un zirnekļi kompānijā ar visur esošajām haizivīm un krokodiliem.

Kosmosā saprāta brāļu vietā mūs tagad gaida naidīgi svešie un plēsīgu kukaiņu civilizācijas. Tas ir starpzvaigžņu kara lauks, no kura laiku pa laikam Zemi cenšas iekarot kāds briesmonis mutants vai radījums, kurš ieperinās upura smadzenēs. Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus, mazo nāriņu nomainījuši gremlini un citi mošķi.

Ja tas nav noziegums, tad tas ir kazino, biljards vai kāda cita azartspēle, vai šo iestāžu romantiska aplaupīšana vienatnē vai grupā. Filmas stāsta to, ka ir arī “labie zagļi” un “varonīgie slepkavas”, bet algota slepkavība – “labs bizness”. Vēl tur ir arī biznesmeņi, kuri taisa karjeru savā žurku skrējienā pēc naudas. Nav pat tik būtiski, kas tieši ņirb uz ekrāna juku jukām ar reklāmām, svarīgi ir tas, ka visas filmas ir būvētas uz konflikta vai pozitīvo Ideālu un Vērtību nolieguma, apmelojuma vai aizseguma bāzes.

“Kinoļaudis” (kinomeni?) demonstrē akūtas paranojas, tāpat kā vājprāta un apsēstības pazīmes šī civilizācija kopumā. Par mākslas saloniem un multfilmām pat nav ko runāt. Tur psihiski slimo murgi iecelti normas avangarda un sevišķu sasniegumu kārtā. Maldās tie, kuri domā, ka psihiskās slimības nav lipīgas. Tagad var vērot veselas epidēmijas, kuras, tāpat kā AIDS, neviens neapkaro, iestāstot, ka tās jāpieņem un ar tām jāsadzīvo!

Un tā visa centrā ir pašapmierināts un “gudrs”, visu varošs – cietsirdīgs bērns – “Viens pats mājās”. Pielieciet tam visam klāt nekontrolēta interneta iespējas un to videospēļu saturu, kādu uz skolu savās dvēselēs sanes pusaudži.

Pašlaik ar saviem lozungiem skola darbojas autonomi situācijā, kad “labā roka nezina, ko kreisā dara”. Tā darbojas tā, it kā nezinātu, kas notiek ārpus tās sienām un ģimenēs, tāpēc sasniedz saviem deklarētajiem lozungiem pretēju efektu, daudzkārt pastiprinot graujošo spiedienu, kādam ir pakļauts pusaudzis.


y

Pedagoģiska aksioma vēsta, ka bērns mācās, atdarinot to, kas pārņem viņa uzmanību – apziņu, un to, ka mierīgs un labdabīgs ir drošs bērns. Bērns jūtas drošībā tad, kad viņš pārzina savas darbības vidi, tās dzīves un spēles likumus, kad tā ir prognozējama. Kad viņš to var paplašināt atbilstoši saviem apziņas augšanas apstākļiem, sekojot drošiem un uzticamiem līderiem – vecākiem.

Vērojot savu vecāku darba prasmi un cieņu, kādu bauda šis darbs, bērni iegūst pārliecību par vecāku piekoptās dzīves pareizību un motivāciju savai dzīvei, kurā viņš var tālāk attīstīt no vecākiem pārņemto pieredzi un apzināties savu neaizstājamo pilnvērtību šajā nezināmajā iespējamo pārvērtību un pilnveidojumu laukā. Viņš var būt tas, ar kuru lepojas viņa vecāki, draugi un pilnveidojuma lietotāji. Viņš var iegūt atbalstu un to, ko sauc par Godu un Cieņu, nezaudējot materiālo labklājību, bet tieši otrādi – to pakāpeniski ceļot reizē ar sabiedrības morālo izaugsmi.

Bērns jūtas drošībā tad, kad viņam diktētas prasības saskan ar viņa spējām, kuras izriet no viņa pieredzes un uzticības saviem vecākiem, kā šo spēju un pieredzes garantam. Bērnam, pusaudzim dabiska ir vērojoša, apgūstoša, introverta dzīves pozīcija, kuras aktivitāte izpaužas jautājumos vecākiem un skolotājiem vai eksperimentos ar savām iespējām drošības zonas – stabilas pieredzes robežās, zinot, ka blakus ir labvēlīgi vecāki, kuri laikus brīdinās un pasargās kritiskā vai neveiksmes brīdī. Informācijas un ietekmju aktivitātes plūsmas svārsta kustība iet uz iekšu, lai, piepildot šo iekšējo telpu, pēc sakārtošanas un analīzes perioda, tur sintezēto tas pats svārsts iznestu ārpasaulē tad, kad pienāks viņa paaudzes kārta nostāties dzīves pārbaudījumu un savu pienākumu izpildes priekšā, dzīves un sevis uzlabojumu laukā.

Tā ir pietiekama motivācija vecāku cienīšanai, iespaidu, iemaņu, zināšanu un prasmju uzkrāšanai, lai vēlāk nodotu to tālāk saviem bērniem. Tā ir pietiekama motivācija Dzīvei un Dzīves priekam, savstarpējam atbalstam, Saticībai, Saskaņai un Sadarbībai. Veseliem bērniem ir pārpasaulīgi, motivējoši jautājumi – Kā es rados? No kurienes tas viss ir? Kā tas rodas? Kāpēc? Viņus vilina fantastiskais, neizpētītais, Kosmiskais un Cilvēciskais. Veseli bērni ir zinātkāri, mācīties un strādāt griboši.

Bērns zaudē drošības sajūtu un mieru tad, ja pāragri tuvojas izpētītās pasaules(pieredzes) robežai, sajūt likumu un spēles noteikumu nenoteiktību, ja apziņas ietekmju svārstu vardarbīgi aptur (nesaņem viņam vajadzīgo audzināšanu – disciplīnu un izglītību) vai pavērš pretējā virzienā uz jaunrades un izpausmes pusi. Ja viņam liek risināt tos uzdevumus un pieņemt lēmumus, kuriem viņš nav gatavs, nav pieredzes vai apziņas struktūras stingrības. Tad, ja nav vecāku vai tiem līdzvērtīgu autoritāšu, kam sekot pieredzes apgūšanā un apziņas strukturēšanā. Tad, ja nav Tradīcijas.

To, ka viņš ir pienācis izpētītās pasaules malai, un drošu orientieru tur – tālāk vairs nav, viņam saka vecāku autoritātes zudums – tas, ka te beidzas tradīcija. Pieaugušajam tas ir signāls apstāties, brīdinājums par maldiem vai sānceļu un atgriezties tradīcijas turpināšanas un pilnveidošanas gultnē. Pusaudžiem tā tas nav. Viņu dzīves cikls un tā kārtība liek viņiem iet uz priekšu un visi, kas tam traucē, ir viņa ienaidnieki, bet visi, kuri palīdz – draugi. Tāpēc bērnu un pusaudžu audzināšanā galvenā loma nav informācijas un iespēju piegādei, bet disciplīnai un kārdinājumu novēršanai.

Mūsdienu ietekmju un informācijas plūsmas caur pusaudžiem domātajiem radio un TV raidījumiem, preses izdevumiem, grāmatām, kino, spēlēm, liberālo morāles un ekonomisko ideoloģiju darbojas divos virzienos. 1. ir tas, kurš sašķeļ sabiedrību, līdzcilvēkus un ģimeni neatkarīgās, vāji saistītās, konkurējošās interešu grupās (pilsoniskā sabiedrība), un 2. ir tas, kurš šīm grupām formē līdzcilvēka kā konkurenta un ienaidnieka tēlu. Bērniem šie ienaidnieki ir pieaugušie – vecāki un skolotāji. Tiek darīts viss, lai atrautu bērnus no ģimenēm, to pasniegtu kā ciešanu un pazemojumu vietu, bet vecākus ar skolotājiem par vajātājiem un apspiedējiem.

Tad pusaudzis patiesi ir “viens mājās” – apdraudēts, apbruņots, uz visu gatavs un bīstams – iebiedēts zvērēns. Un tad kāds nāk ar lozungu – “Ar aizliegumiem (disciplīnu) neko panākt nevar!”, “Tas mums ir jāizmēģina!”, “Tu esi – super!”, “Mēs paši esam gudri un viņiem par to neko neteiksim”, “Mēs viņiem parādīsim!”, “Nav nākotnes!”, “Dzīvo ātri – mirsti jauns!” utt., utjp..

Uz šī fona “mūsdienu skola” attīsta savas liberālās aktivitātes tā, it kā nebūtu to Maltusiānisma ideoloģijā bāzēto demogrāfiskās bremzēšanas programmu, kuru uz bērniem un jauniešiem vērstās daļas paredz dzīves motivācijas atņemšanu un destruktīvu uzvedības modeļu iemācīšanu.


y

Otrs spēcīgākais (trešais ir pārtika, tās gatavotājs un uzņemšanas vide, apstākļi) apziņu veidojošais faktors ir skaņa – skaņu pasaule, kurā uzturas pusaudzis – tas, ko viņi uzskata un pieņem kā mūziku. Visi tie mēsli, ko viņi klausās, viennozīmīgi un objektīvi (te nav runa par patīk vai ne, vai par gaumi vispār) destruktīvi ietekmē fizioloģiju un psihi, programmējot depresiju un agresivitāti. Šie skaņu sakopojumi paši par sevi noved Cilvēku “pazemes valstībā” un, atraujot no iekšējā ritma un enerģijas avota, padara atkarīgu no trokšņa un citiem ārējiem uzbudinātājiem. Šie skaņu pasaules atkritumi ir tiešākais narkotiku meklēšanas un lietošanas tieksmes veidotājs un uzturētājs. Bieži vien izpildītāji savos tekstos, skaņās, apģērbā un uzvedībā to nemaz neslēpj, tāpat kā to, ka ir elles iedvesmoti un tās radījumi, ar ko lepojas.

Pusaudzis ir pretrunu plosīts. Labklājība ir atlases, izvēles un lēmumu pieņemšanas (ierobežojumu – askēzes) galarezultāts. Tas, kurš grib visu pieejamo kā tomāts vai burkāns, tas nedabū neko, vai, pareizāk sakot, pārēdas un saindējas ar ietekmēm, kuras nevar kontrolēt, tādēļ, ka nav tām gatavs.

No vienas puses viņš grib būt ģimenes loceklis, grib būt pieņemts (saprasts) tajā, bet pats nevar pieņemt tās eksistences noteikumus. No vienas puses viņš grib baudīt, no otras puses viņa grupas, vides un ideoloģijas standarti uzliek ierobežojumus. No vienas puses viņš jūtas unikāls un grib, lai šo unikalitāti atzīst apkārtējie, no otras – nav jau ar ko to apliecināt, jo viņu ideoloģija, uzvedība, apģērbs, šaurās intereses un to apmierināšanai lietotie līdzekļi viņus unificē un neatstāj vietu jaunradei.

Viņam iestāsta, ka ir pasaules naba, bet reālu apstiprinājumu viņš tam negūst – “mani neviens nesaprot”. Viņam “gribas būt kontaktos”, bet kontaktēšanās līdzekļi reālos Cilvēciskos kontaktus lauž, nošķirot un iespiežot viņu datora vai šauras grupas rāmjos. “Gribas būt uz attīstības viļņa”, bet modernās tehnoloģijas, lietojot, viņam uzspiež Cilvēka apziņas struktūrai svešus darbības principus. “Gribas izteikties un būt saprastam”, bet vidē, kurā to grib visi, tas nav iespējams – nav kas klausās.

No vienas puses viņš grib būt mājās, bet vides pievazātība un piedraņķētība ar vispasaulīgām drazām to liedz. Katrai tautai ir sava īpatnējā vibrācija – ritms (to nosaka etnoģenēzes likumi), kurš ir fiziskās vides un vēsturisko apstākļu izpausme šīs tautas apziņā. Tādēļ katrai ir sava valoda, tradīcija, savs labais un pareizais – atlases kritēriji. Ar katru miesas šūnu pusaudzis ir piesaistīts savas zemes vibrācijai un apziņas struktūrā sava etnosa ritmam, kuru viņš lauž, samācoties svešu valodu, uzvedības stereotipus, noliedzot tradīciju un pieņemot vietai un laikam, kultūras (attīstības) tipam neatbilstošas tehnoloģijas, pārtiku, dzīves (diennakts) ritmu. Fiziski viņš ir savā zemē, bet apziņā – emigrants, un izjūt visas ar šādu emigrāciju saistītās dvēseles mokas, kas izpaužas arī miesīgās būtnes virzienā, kura, savukārt, jūtas atrauta no apziņas. Kā var pastāvēt tas, kas sevī sašķēlies? – ir Kristus uzdotais jautājums, kurš vēlāk rada Hamleta jautājumu – Būt vai nebūt?

No vienas puses viņam saka, ka viss paliek un paliks aizvien labāk, no otras (objektīvi kopumā) – tā jau nemaz nav. No vienas puses visi ceļi it kā ir vaļā, no otras puses viņš to nevar realizēt. Viņam sola zelta kalnus, bet saņem viņš surogātus. Viņš jūtas – “Esmu super un viss varētu būt, būs(!) tik forši, bet apkārt viss ir tik riebīgi!”.

Pretrunas un iekšējās neatbilstības, “mūzika”, apģērbs un dienas ritms iedzen depresijā. Visbeidzot visas lielās iespējas izbeidzas kādā “tusiņā”, kurā pēc pasaules netaisnību un konkurentu nejaukuma apspriešanas tiek meklēta izeja no šī šausmīgā stāvokļa, un to noteikti kāds piedāvā, iesakot izmēģināt...


y

Jauniešu un pusaudžu vidē raksturīgas atkarības. Rakstā “Div’ pļaviņas es nopļāvu” (Par seksuālo audzināšanu) jau tika minēts, ka atkarība ir pretdabiska dominante apziņā. Tagad ir vietā norādīt to, ka šāda dominante veidojas tur un tajos apstākļos, kad apziņa saskaras ar kādu ietekmi, kuru tā nevar kontrolēt. Tas var būt tādēļ, ka šī saskarsme ir pāragra – apziņa vēl nav tai nobriedusi, vai šis apziņas tips – tās konstitūcija (struktūra) nav piemērota darbam ar šādām ietekmēm. Visur, kur parādās atkarības, tā ir zīme par šīs parādības kvalitatīvo nesaderību ar apziņu.

Maldīgi ir domāt un uzticēties tiem, kuri stāsta, ka šo atkarību izraisošo parādību – ietekmi var kontrolēt vai nepieļaut, kontrolējot tās ietekmes daudzumu un stiprumu. Tas būtu tas pats, kā stāstīt, ka atsevišķos gadījumos, nelielās devās (ārpus medicīniskiem mērķiem) drīkstētu lietot narkotikas – “Ar mēru jau var...”. Kā likums – no atkarības nevar atbrīvoties – tās radītie apziņas defekti ir paliekoši. Atkarība zūd tikai tad, ja mainās pati apziņa, bet to nevar uzskatīt par pārslimotas slimības radītu imunitāti vai attīstības ceļu, jo atkarības rada apziņas bojājumus. No atkarībām var izsargāties tikai vienā veidā – nepieļaujot kontaktus ar atkarību veidojošām ietekmēm.

Katrai apziņai, tās ritmam – tautai ir citas, tai pieņemamas (kuras tā var kontrolēt) vai nepieņemamas ietekmes, tādēļ ir cita atlase, kuru kontrolē tradīcija. Evolucionējošas tautas kultūras tradīcija, Veselais Saprāts un stingra, atbildīga jauno iespēju atlase to saderīgumā ar attīstības raksturu un spēju pārvaldīt šīs iespējas, ir aizsardzība pret atkarībām. Saskaroties ar svešiem ritmiem, valodām, tradīcijām, jaunām tehnoloģijām, saskarsmei ir jābūt stingri kontrolētai, kā ietekmes veidā, tā daudzumā. Šajās saskarsmēs – darbā ar tām – var būt tikai īpaši tam izraudzīti, sagatavoti Cilvēki, ievērojot stingrus drošības noteikumus. Nekontrolēta, masveidīga pieeja dažādām ietekmēm, iespējām – vilinājumiem vienmēr beidzas bēdīgi – ir postoša. Pašreizējā liberālā attieksme ir atkarības veicinoša, un cīņa ar tām līdzinās vējdzirnavu cīņai ar vēju.

Tāds pretrunīgs – skaņu saplosītu dvēseli, kankarainā, pedofilu modelētā, disharmoniskā un ķēmīgā apģērbā pusaudzis ienāk skolā, kurā no viņa prasa, lai viņš sevi pierādītu, demonstrētu, pašizpaustos un tajā pārspētu citus. Bet iekšā ir tikai tas, kas tur ir – kino, troksnis, videospēles, “tusiņi” un modernās mākslas agonijas krampji, robežu nojaukšanas akcijas, seksualitātes aktualizācijas un milzīgas bailes būt neveiksmīgam, būt zaudētājam.

Tad viņš patiešām ir “viens pats mājās” (kuram visi nav mājās), kurās iebrūk naidīgi svešinieki, un tad ir pilnīgi vienalga, ar ko sist un kuram – galvenais nosargāt sevi un savu māju. Vēlāk jau paliek pavisam vienalga – kam un kāpēc – galvenais iesist tuvākajam un sāpīgāk, lai nenāk par tuvu, lai nesāpina, lai neapdraud, lai nekonkurē (patmīlīgajam visi ir sāpinātāji), un vienkārši tāpat – “lai zina, ka es te esmu” un “kurš te ir stiprākais - saimnieks”, “tāpēc, ka varu to atļauties”, “tāpēc, ka varu to izdarīt” , “un par ko tad ne?”, “kurš var man to aizliegt?”, “un ko tu man padarīsi?”, vai - “par to var diskutēt, es kaut kur lasīju...”.

Mūsdienu izglītības sistēma savos upuros audzina “zvaigžņu slimību”. Tas ir patoloģisks apziņas stāvoklis, kurā apziņas labsajūta atkarīga no nemitīga pozitīva novērtējuma, kuru slimnieks tiecas saņemt no apkārtējiem. Kad satopas šādas “zvaigznes” ar vienādiem potenciāliem un resursiem (kino, “tusiņi”, spēlītes, hormoni, troksnis), tad šiem zvērēniem nekas cits neatliek, kā savu “spīdēšanu” nodrošināt apkarojot – “dzēšot” konkurentus. Tur jau pat normāls un audzināts bērns nocietināsies un rīkosies līdzīgi citiem, ja nesalūzīs. Tādā vidē nezaudēt Cilvēcību ir ļoti grūti.

Tādēļ viņi ir cietsirdīgi. Tādēļ, ka ir vieni un nezina atpakaļceļu. Tādēļ, ka nav kurp iet, nav motivācijas, nav Ideālu. Jo konkurence preču ražošanas un to patēriņa riņķa dancī, dzenoties pēc naudas, (iespēja atkauties no noziedzniekiem vai pašam kļūt par noziedznieku un izciest cietuma elli, bet sieva/vīrs noteikti ir neuzticīgs, ja obligātais sekss ir bīstams sāpinošās attiecībās), noteikti nevar būt motivācija izglītībai un dzīvei vispār.

Ideālu trūkumā nezin ceļu atpakaļ tādēļ, ka viena un tā pati ietekme atšķirīgās vidēs izraisa atšķirīgas sekas – reakciju. Vecāku labi domātie signāli bērnu grūž ellē vēl straujāk. Glābt savu bērnu var tikai vienā veidā – neļaujot viņam pāriet robežu – nekad, nemaz, ne uz soli, ne uz sekundi. Sargājot viņu no meliem, māņiem un kārdinājumiem. Būt sardzē dienu un nakti. Nelaist tuvumā meļus un pavedējus. (Līdzībā par pazudušo dēlu viņš Tēva mājas “atstāja” pēc pilngadības sasniegšanas, nodibinot pasaulīgo – ģimenes dzīvi, bet “atgriezās” tajās 40 gadu vecumā, pēc “ķeizaram atdodamo parādu nomaksas”, kad iestājās nākošais dzīves posms – “Tēvs upurē vērsi” – Cilvēkam sākas Saprāta attīstības posms.)

Vecāku zuduma sajūta ir signāls par mācību beigām – “aiziešana no Tēva mājām”, un pieaugušo dzīves sākšanu, ko katrs realizē kā prot un var savas pieredzes robežās, tāpēc nav jābrīnās, ja no ģimenes atrautiem bērniem nav motivācijas mācīties. Te savu lomu nospēlē arī pret pusaudžiem izvērstā viņu dzīves un attiecību pāragrā seksualizācija, kura aptur apziņas attīstību, vājina prāta spējas un sašaurina intereses. Uz pusaudža apziņu, kļūstot par dominanti, seksualitātes aktualizācija iedarbojas tik pat destruktīvi, kā narkotikas (“pārkarsē” seksuālos centrus apziņā un pazemina apziņas fokusu).


y

Šeit jāmin vēl kāds mūsdienu “izglītības” grēka darbs. Iemiesots Cilvēks savu apziņu var fokusēt miesīgās sajūtās, emocionālos pārdzīvojumos, intelektuālā darbībā, Saprātā vai to starpstāvokļos. Fokusēšanās miesīgajās vai emocionālajās sajūtās noved pie veģetēšanas. Austrumniekiem norma ir emocionālo pārdzīvojumu un intelekta starpstāvoklis. Pašlaik eiropiešiem (nelielai daļai, – lielākā daļa nedomā vispār) norma ir nekontrolēta intelektuālā darbība, kuras attīstībai un uzturēšanai viņi pievērš lielu vērību, kaut gan Cilvēkam nomoda stāvoklī normāli būtu fokusēties intelekta un saprāta starpstāvoklī.

Tādā vai citādā veidā Cilvēka personības apziņa grozās ap intelektu kā asi, un viņam šķiet, ka tā attīstība nodrošina viņa veiksmīgumu un labklājību, vismaz daļu no tā, nu labi – “mūsdienu pasaulē”. Tomēr – intelektuāls, tas nenozīmē – Saprātīgs. Lielākā daļa intelektuāļu rīkojas muļķīgi, pilnīgi nesaprātīgi un daudzi to darbi nes vājprāta pazīmes. Intelekts ir Cilvēka apziņas “horizonts”. Ja apziņa, iesaistot intelektu, pievēršas priekšmetiskajai, ar sajūtām uztveramai un formās izsakāmai, praktiski pielietojamā pasaulei, kas pretēji viņa paša apgalvojumiem par zinātni, veselību un garīgajiem meklējumiem, ir tikai un vienīgi laicīgā, zūdošu lietu un formu, Garīgu cēloņu radītu seku – ēnu pasaule, kurā iztiku sev meklē un sakņojas zemākais, dzīvnieciskais, tad tāda apziņa, muguru saliekusi, klīst, zem horizonta, sev pie kājām lūkojoties.

Tās ir lamatas un, pie tam, vairākas. Pirmās ir pašā intelekta būtībā, kas ir tikai spēja veidot faktus un tos grupēt, bet ne mērķtiecība un motivācija. Intelekts pieder pie zemākās – pseidodzīvības, un kā tāds, ir īstai dzīvībai svešs. Intelektam nav darbības motivācijas un vērtēšanas kritēriju, tāpēc hipertrofēts intelektuālis vienlīdz cītīgi var strādāt pie kulinārijas receptes, masu iznīcināšanas ieroča vai murgaina “daiļliteratūras” sacerējuma, bet var izgudrot arī lidmašīnu vai jaunu ķirurģisko instrumentu, vai spēkstaciju uz Gaujas pie Siguldas – viņam ir vienalga ko. Ja liek – ir sākuma impulss un izejas dati – tad strādā.

Otrās lamatas ir darbības kvalitātē. Liekas, ka tā ir intelekta struktūrā, ātrdarbībā un noturībā, atkarīga no intelekta attīstības smalkuma, taču tā tas ir līdz zināmai robežai. Tālāk šie parametri ir atkarīgi no harmonijas ar citām apziņas daļām un darbības ievirzes uz konkurenci vai sadarbību. Hipertrofēts intelekts iegūst darbības spēku savas palielinātās “masas” dēļ, bet zaudē citas kvalitātes. Konkurējošs zaudē spēju redzēt variantu panorāmu (pretinieks izvēlas ieročus) un savas kļūdas.

Trešās un nopietnākās lamatas slēpjas pašā intelekta izcelsmes dabā. Intelekts var sakņoties divās diametrāli pretējās pasaulēs un būt to izpausme vai, pareizāk sakot – divas pasaules cīnās par to, kura Cilvēka apziņā ieliks savu intelektu. Ir metafiziska aksioma – tāds no tāda rodas, tāds no tāda manto, tāds tādu turpina. Intelekts var būt Debesu daļa – Saprāta izstarojums – Svētais Gars – Debesu koka ziedi un nest tā augļus, darboties tā vārdā, mērķos un ar tā kritērijiem, līdzekļiem, vai būt dzīvnieciskas dabas, zemāko apziņas principu sublimācijas rezultāts un darboties Debesu pretpola vārdā un līdzekļiem.

Ar fizisku disciplīnu un apziņas zemāko daļu kontroli, bērnu pareizi audzinot un izglītojot, var pavērt ceļu Saprāta emanēta intelekta ienākšanai personībā, bet var, atkāpjoties no šī ceļa, neļaut tam notikt un, stimulējot personības zemāko principu darbību un to sublimāciju, veidot dzīvniecisku intelektu, kurš tālāk darbosies savā garā, mērķos un sev raksturīgiem līdzekļiem.

Diemžēl tieši uz to ir virzīta mūsdienu “izglītības” sistēma. Tāda apziņa vienmēr ir cietsirdīga. Tie ir viņi, kurus dēvē par “atsaldētajiem”. Tie ir arī “indigo bērni”. (Visi dzīvnieki ir gaišredzīgi (psihiķi)).


y

Katrs Cilvēks piedzimst savai dvēselei atbilstošu iespēju un cīņu laikā. Ir tādi, kuri iet no viena ziedoša dārza uz citu, zelta ābolus plūkdami, vai caur sudraba birzīm klīst. Ir tādi, kuri caur uguni, ūdeni un vara caurulēm iet, vai dzelzs laikā lemešus un bruņas kaļ. Ir arī tādi, kuri naktīs purvus brien, pie slimnieka aicināti, vai sardzē stāv, kamēr pekauši guļ. Ir tie, kas sveci logā tur un Rītu gaida. Bet ir arī siseņi, kuri no vienas vietas uz otru pārlaižas vai zagļi, kuri tumsā savās gaitās iet un darbus dara, kā vārnas melnas dvēseles gar logu pārskrien. Šī ir starpciklu nakts un tai atbilstošas dvēseles šurp nākušas. Citas sirsnīgas un līdzjūtīgas, citas cietsirdīgas. Tāds laiks.

1998.gadā, kāds preses nama avīžnieks, ieskatījies “Pēcpusdienas sarunās”, man teica: “Pasaule ir skarba, tajā nav vietas Taviem smalkumiem un maigajām vibrācijām.” Aizpildot kaut kādas veidlapas viņa kabinetā, es kādu brīdi domāju – atbildēt viņam vai ne. Jāatbild būtu ar ābeces patiesību par to, ka pasaule ir tāda, kādu to veido Cilvēki ar savu rīcību vai bezdarbību, un tās pašreizējais stāvoklis noziedzīgajiem kalpo par attaisnojumu viņu noziegumiem, bet godīgajiem par stimulu tās mainīšanai – labošanai.

Es neatbildēju. Neticīgais vienmēr atradīs noraidījumu. Neredzīgais aizvērs viņam domāto grāmatu. Kurlais palaidīs gar ausīm Vārdu. Melis melos.

Mīlestība ir Dzīvajiem, Patiesība – godīgajiem. Grāmatas domātas redzīgajiem un Vārdi – dzirdīgajiem. Kam ir Acis, lai redz, kam ir Ausis, lai dzird.

Rīta agrumā mostas tas, kurš saglabājis savu Ticību, Cerību un Mīlestību.


Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija